atnācu uz šejieni —

atnācu uz šejieni — vai jūs gribat doties līdzi? Es jums atļauju brīvi izvēlēties, jo zinu, ka jums ir sievas un bērni, un jums nav viegli tos atstāt. Tomēr neviens, kas Manis dēļ kaut ko atstāj, atstāto nezaudēs, bet gan daudzkārt atkal iemantos.” 2] Uz to Pēteris saka: “Kungs! Tev par prieku es atdotu savu dzīvību, nerunājot nemaz par savu ģimeni. — Tā izdzīvos arī bez manis. Jo es esmu nabags un varu sagādāt viņiem ļoti maz maizes; mūsu zvejošana tikko pabaro viena cilvēka pus muti, nerunājot nemaz par svētīgu uzturu ģimenei! Mans brālis Andrejs arī var to apliecināt. Mēs gan esam dzimuši Betsaidā, bet uzturu mums vajadzēja meklēt šeit, šajā tuksnešainajā, bet zivīm tomēr diezgan bagātajā Jordānas krastmalā, kur tad arī Jānis mūs tagad nokristīja. Bet mūsu tēvs Jonass ir vesels un spēcīgs, tāpat arī mūsu sievas un māsas; turklāt svētība no augšas palīdzēs viņiem iztikt!” Es abus uzslavēju par šiem vārdiem, un mēs devāmies ceļā. 44. Bet Filips bija no Betsaidas, no Andreja un Pētera pilsētas. 3] Ceļā, kas kādu laiku vēl stiepās gar Jordānas krastu, mēs sastapām Filipu, kas tāpat dzimis Betsaidā, viņš jau visā agrumā ar sliktu tīklu Jordānas viļņos meklēja sev brokastis. — Pēteris pievērsa Manu uzmanību viņam un teica: “Ak Kungs! Tas vīrs daudz cieš un ir ļoti nabags, bet, neraugoties uz to, godīgākais un krietnākais vīrs, savā sirdī pilns patiesas dievbijības! Kā būtu, ja Tu arī viņam ļautu nākt līdz?” 4] Uz šo Pētera jauko piedāvājumu Es neteicu neko citu, kā: “Filip, seko Man!” Viņš to nelika teikt divreiz, nometa tīklu savā priekšā un, nejautājot, uz kurieni, tūdaļ devās Man līdz. Tikai ceļā Pēteris viņam sacīja: “Tas, Kuram mēs sekojam, ir — Mesija!” Bet Filips atbildēja: “Mana sirds man to jau teica tajā acumirklī, kad Viņš mani tik mīļi aicināja.” 5] Filips bija neprecējies trūcīgu zvejnieku skolotājs, tā, ka viņš diezgan labi izprata Rakstus un bija personīgi pazīstams ar Jāzepu no Nācaretes, tātad pazina arī Mani un tāpēc zināja ne mazumu no tā, kas bija noticis, Man dzimstot, un Manā jaunībā. Viņš bija arī viens no tiem nedaudzajiem, kas slepenībā cerēja, ka Es izrādīšos apsolītais Mesija; taču, tā kā kopš Mana divpadsmitā dzīvības gada neko brīnumainu vairs neveicu, bet gan dzīvoju un strādāju kā katrs cits pavisam parasts cilvēks, tad ļoti daudzi sāka aizmirst brīnumaino iespaidu, kuru bija izsaukusi Mana piedzimšana; pat toreiz visvairāk aizkustinātie sacīja, ka Mana piedzimšana esot kļuvusi tik brīnumaini slavena tikai, pateicoties pašu par sevi ievērojamu apstākļu un parādību sakrišanai, bet tiem noteikti nav nekāda sakara ar Manu piedzimšanu; arī Manas jaunības ģeniālo būtību Es Savos vīrišķīgākos gados esot tik pilnīgi zaudējis, ka no tās nekur vairs neesot sastopamas pēdas! — Bet Filips un vēl daži nedaudzie sevī stingri cerēja uz mani; jo viņi zināja par Sīmaņa un Annas pravietojumu, kas bija noticis templī Manas apgraizīšanas laikā, un gaidīja no tā lielas lietas. 45. Filips atrod Nātānaēlu un viņam saka: “Mēs esam atraduši To, par kuru Mozus bauslībā un pravieši ir rakstījuši: tas ir Jēzus, Jāzepa dēls no Nācaretes. ” 6] Kad nu Filips, kas Man sekoja, ceļā sastapa Nātānaēlu, kuru bija īpaši meklējis, un kurš tajā brīdī, sēdēdams zem kāda vīģes koka, laboja savus zvejas rīkus, viņš, pilns dedzības, Nātānaēlam sacīja: “Brāli, es jau visu diezgan garo ceļu acīm esmu Tevi meklējis un tagad no visas sirds priecājos, ka esam sastapušies; jo redzi, mēs esam atraduši To, par Kuru Mozus bauslībā un pravieši ir rakstījuši: “Tas tomēr ir Jēzus, Jāzepa dēls no Nācaretes!” 46. Un Nātānaēls viņam saka: “Kas labs var nākt no Nācaretes?! Uz to Filips viņam saka: “Nāc un raugi pats!” 7] Nātānaēls tad kļuva gandrīz nedaudz saīdzis un sacīja: “Kas gan nepazīst slikto nostūri Nācareti?! — Kas gan labs var nākt no šī perēkļa?! — Un (savā ziņā pats par sevi saprotams) vismazāk jau Mesija!” Bet Filips atbildēja: “Es labi zinu, ka šajā ziņā tu vienmēr esi bijis mans pretinieks, kaut gan es tevi simtiem reižu esmu iepazīstinājis ar saviem pamatojumiem. Bet tagad nāc un pats pārliecinies, un arī tu teiksi, ka man ir pilnīga taisnība. 8] Nātānaēls pārdomādams piecēlās un sacīja: “Brāli, tas būtu brīnumu brīnums! Jo vazaņķi no Nācaretes tomēr noteikti ir sliktākie no visas pasaules! Vai par vienu romiešu bleķa gabalu ar nācarieti nevar darīt visu, ko vien grib?! Jo šajā perēklī jau sen vairs nav nekādas ticības nedz Mozum, nedz praviešiem! Īsi, sakot, nācarieti var padarīt, par ko vien tu gribi, un tas jau ir kļuvis par senu parunu, ka saka: “Šis vai tas ir vēl sliktāks par nācarieti!” Un tu saki, ka no turienes ir Mesija, pie Kura tu gribi mani aizvest, lai es Viņu redzētu? — Nu, nu, pie Dieva gan visas lietas ir iespējamas! Paskatīsimies.” 47. Kad Jēzus redz pie Viņa nākam Nātānaēlu, Viņš par viņu skaļi saka: “Redzi, viens īsts izraēlie- 18

tis, kurā nav nekādas viltības!” 9] Ar šiem vārdiem Nātānaēls ar Filipu devās pie Jēzus, kurš pa to laiku, simts soļu attālumā no šīs vietas, bija mazliet atgūlies. Bet, kad abi jau atradās Jēzus tuvumā, viņš skaļi sacīja: “Redzi, viens īsts izraēlietis, kurā nav nekādas viltības.” 48. Nātānaēls Viņam saka: “No kurienes tad tu mani pazīsti?” — Jēzus atbild un viņam saka: “Es tevi redzēju, pirms Filips tevi aicināja, kad tu biji zem vīģes koka.” 10] Nātānaēls, ļoti pārsteigts par šo visai patieso atsauksmi, kura viņam no Manas mutes skaļi nāca pretī, jautāja: “No kurienes tad tu mani pazīsti, ka vari par mani tā apgalvot? Jo manu iekšieni var pazīt vienīgi tikai Dievs un es; bet es nekad neesmu bijis lielībnieks un savu tikumu atklāts cildinātājs. Tātad no kurienes tu zini, kāds es esmu?” — Bet Es viņu uzlūkoju un sacīju: “Es tevi redzēju, pirms Filips tevi aicināja, kad tu biji zem vīģes koka!” 49. Nātānaēls atbild un Jēzum saka: “Rabi! — Tu patiesi esi tas Dieva dēls, Tu esi tas Izraēlas ķēniņš! “ 11] Šī Mana liecība par viņu Nātānaēlu ļoti pārsteidza, un viņš tūlīt ar ļoti satrauktu sirdi sacīja: “Meistar! Neskatoties uz to, ka Tu esi nācarietis, Tu tomēr patiesi esi Dieva dēls! Jā, Tu neapšaubāmi esi ar lielu ilgošanos sen gaidītais Izraēlas ķēniņš, Kas Savu tautu atbrīvos no ienaidnieku nagiem. Ak, Nācarete, cik maza tu biji un cik liela tu tagad kļūsti! Tas pēdējais tiks paaugstināts par pirmo! Ak, Kungs! Cik ātri Tu man devi ticību! — Kā gan tas nāk, ka visas šaubas no manis atkāpušās, un tagad es pilnībā ticu, ka Tu esi tas apsolītais Mesija?” 50. Jēzus atbild un Nātānaēlam saka: “Tu tici, jo Es tev teicu: Es tevi redzēju zem vīģes koka (pirms Filips tevi sauca). (Bet Es tev saku), tu redzēsi vēl lielākas lietas nekā to!” 12] Uz šo Nātānaēla jautājumu Es atbildēju tā, kā to min šis dotais 50. pants, ar to parādīdams Nātānaēlam, ka viņš tagad gan tic, ka Es esmu tas apsolītais Mesija; bet uz tādu ticību viņu pamudinājusi Manī pamanītā gaišredzība, kas var būt vienīgi Dievā, taču piemetinu, ka vēlāk viņš redzēs vēl ko lielāku, bet ar to Es viņam gribu teikt tik daudz, kā: “Tagad tu tici brīnuma dēļ, bet nākamībā tu ticēsi brīvi!” 51. Un Jēzus viņam saka: “Patiesi, patiesi, Es jums saku, — no šī brīža jūs redzēsiet atvērtas debesis un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu!” 13] Un patiesi, patiesi, Es jums saku: no šī brīža jūs visi redzēsiet atvērtas debesis un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu, — tas viss nozīmē tik daudz kā: “Turpmāk, ja jūs no Manis iegūsiet sava gara atdzimšanu, tad atdarīsies dzīvības vārti, un tad, paši kā eņģeļi, jūs redzēsiet tieši caur mani par eņģeļiem atdzimušos un tātad arī šajos eņģeļos par “Dieva bērniem” kļuvušos cilvēkus ejam no nāves uz mūžīgu dzīvību (uz augšu); pretstatā redzēsiet arī daudzus pirmradītos eņģeļa garus no visām debesīm nonākam pie Manis, visas dzīvības Kunga, un staigājam Manās, Cilvēka Dēla, pēdās, — sekojot Jāņa piemēram un liecībai. 14] Tātad tā nu ir pirmās nodaļas pareizā izpratne; bet pēc tā lai neviens nedomā, ka šeit dotā izpratne jau ir visu izsmeļoša! Ak, tas tā nav; bet šī velte gan ir praktisks ceļa rādītājs, pēc kura katrs, kuram ir laba griba, var iekļūt Dievišķās gudrības dziļumos un katrā atsevišķā pantā ieraudzīt un atzīt visādu dzīvības nozīmi. Bet, kā jau teikts, šī velte ir patiesa galvenā mēraukla, pēc kuras viss var tikt mērots un tiesāts. Jāņa Evaņģēlija 2. nodaļa. Kāzas Galilejā, Kānā. Tempļa šķīstīšana. 10. Pirmās un otrās nodaļas sakarība. Kungs ar saviem četriem mācekļiem vecāku namā. Jāzeps ir nomiris. Marijas maldīgās domas par Mesijas darbību. Jēkabs, Jānis un Toms pieņemti par apustuļiem. Mājieni par garīgo atbilstību pie notikumiem kāzās Kānā. Trīs atdzimšanas stadijas. (Jāņa ev. 2:1–5) 1. Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un tur bija Jēzus māte. 1] Ar otrās nodaļas pirmā panta sākumā sastopamo “un” tiek apliecināts, ka abas nodaļas savā starpā ir pilnīgi savienotas, kas kļūst skaidrs jau no apstākļa, ka šīs kāzas notika kādas Jāzepam ļoti drau- 19