Views
1 month ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

pie astoņiem simtiem

pie astoņiem simtiem cilvēku. Visi ēda un dzēra un paēduši slavēja un cildināja Mani par šo brīnumaino spēcinājumu. Un Kisjons no norādīta bluķa, kādam nolūkam viņš tajā uzkāpa, lejup teica: “ 18] “Draugi un brāļi, uzklausiet mani! Mēs zinām rakstus kopš Mozus līdz gandrīz mūsu laikam, un Jehovas karu, kurus minēja Mozus un daudzi citi pravieši, grāmatas mēs saņēmām no Persijas un pārtulkotas lasījām, tā, ka no daudziem gudriem tās ir tikušas atzītas kā patiesas; bet no visiem brīnumiem, kas tajās aprakstīti, nav neviena, kas te būtu salīdzināms ar to, kas tagad notiek mūsu acu priekšā. Tā kaut kas nekad nav ticis dzirdēts ne tikai Izraēlā, bet gan arī visā pasaulē! Kam tātad vajag būt Tam, kas veic tādus darbus, kādi, izņemot Dievu, nevienam gan nav iespējami?!” 155. Brīdinājums būt uzmanīgam ar jaunatnācējiem. Mājiens par garīgās attīstības pakāpēm. Kā Dievs var būt cilvēks — un cilvēks Dievs. Par zinātniskas uztveres un ticības uztveres starpību. Kā jārīkojas, lai kādu garīgi pareizi iesvētīta. 1] Pie šiem vārdiem Es Kisjonu pasaucu lejā no viņa piecus metrus augstās kanceles un slepenībā viņam teicu: “Pagaidām klusē un pirms laika Mani nenodod! Jo šeit vēl ir daudzi, kas tam vēl nav tik nobrieduši kā tu un tādēļ arī nedrīkst pilnīgi uzzināt, Kas Es īstenībā esmu, citādi viņi nonāktu tiesā ar viņu gara dzīvu jākļūstošo brīvību no kuras tāds gars diezin vai jebkad varētu pacelties. 2] Ir pietiekami, ka daudzi nu sāk nojaust, Kas Es esmu,bet lielākā daļa Mani tur vai nu par kādu lielu pravieti un daži par Dieva Dēlu, kas Es pēc ārienes nu esmu. Vairāk kā tas pagaidām būtu ļoti kaitīgi; tādēļ arī šimbrīžam atstājam viņus pie tādām domām un tādēļ tu nedrīksti Mani tālāk nodot!” 3] Kisjons saka: “Jā, Kungs, tas noteikti tā ir; bet es arī esmu cilvēks. vai manai dvēselei tas nekļūs par tiesu, tā kā es nu bez kādām šaubām ne tikai ticu, bet gan caur un cauri zinu, Kas Tu esi?” 4] Es saku: “Tevi Es esmu sagatavojis caur Vārdu un Mācību. Kad pirms dažām dienām Es nācu pie tevis, tu mani turēji par kādu ļoti gudru un lietpratīgu ārstu, un kad tu redzēji Mani veicam neparastus darbus, tu sāki mani uzskatīt par pravieti, caur kuru darbojas Dieva Gars. Bet tu esi visās skolās izglītots vīrs un tevi dzina tieksme pilnīgi uzzināt, kā kāds cilvēks var sasniegt tādu pilnību. Tad Es tev atklāju, kas ir cilvēks un kas ir viņā, un arī par ko var kļūt cilvēks, ja viņš sevi ir pilnīgi pazinis un caur to ir sasniedzis sava gara dzīvības pilnīgāko brīvību. 5] Bet tad Es tev arī rādīju, ka Pats Dievs ir cilvēks, un ka aiz šī vienīgā iemesla arī tu un visas tev līdzīgas būtnes ir cilvēki. Un tad es tev slepenībā arī rādīju, ka tieši Es Pats esmu cilvēks un ka katrs cilvēks ir aicināts kļūt un uz mūžību būt tas, kas Es Pats esmu. Tad tu izbrīnījies un no tā laika tu zini, Kas Es esmu. 6] Un redzi, tā bija tavas dvēseles un tava gara mērķtiecīga sagatavošana, tā, ka tu tagad spēji redzēt Mani radām veselu pasauli un no akmeņiem cilvēkus, un tomēr tas tev neko vairs nenodarīs. Jo tu to brīvi un, proti, zinātniskā ceļā esi pieņēmis, ka Dievs var būt Cilvēks un cilvēks pavisam labi un pilnīgi zinātniski patiesi var būt Dievs! Un ja tu to pilnīgi saproti, ka Es šeit kopš mūžības esmu pavisam viens un vienīgi patiesais Dievs un visu lietu Radītājs, tas tavu dvēseli un tavu garu nekad nevar samulsināt. 7] Bet pavisam citādi tas ir ar visiem šiem citiem cilvēkiem, kuri visi tīri zinātniskā ceļā ir nepieejami. Viņiem ir tikai ticība un pie tam ļoti maz saprāta. 8] Bet dvēseles dzīvībai ticība ir tuvāk nekā pilnīgākais saprāts. Ja ticība ir spaids, tad caur to tā tūlīt ir arī dvēseles važas; bet ja dvēsele ir sasaistīta, tad par kādu gara brīvu attīstību tajā vairs nevar būt nekāda runa. 9] Bet ja, kā pie tevis, vispirms prāts ir sasniedzis pareizu izpratni, tad pie tam dvēsele paliek brīva un no saprāta gaismas sev vienmēr ņem tikai tik daudz, cik viņa pavisam labi var panest un sagremot. 10] Un tādā veidā no pareizi izglītota saprāta tad attīstās patiesa, pilnīga, dzīva ticība, caur ko gars dvēselē saņem pareizu barību un caur to kļūst arvien spēcīgāks un varenāks. 11] Bet, kā jau minēts, kur pie cilvēka saprāts bieži ir pavisam neattīstīts un viņam, cilvēkam, ir vienīgi tikai ticība, kas zināmā veidā tās savrupībā ir tikai sirds un tās gribas paklausība, tad ar viņu vajag apieties ar visu uzmanību, lai viņš nesastingst tīrākā apmātībā jeb nenokļūst briesmīgos maldu ceļos, kā tas ir pie visiem pagāniem un kā redzamu šajā laikā bēdīgi arī pie ļoti daudziem. 12] Un tagad tu jau viegli spēsi saprast, kādēļ Es tevi pirmīt nosaucu lejā no klints, no kuras tu tautas priekšā gribēji Mani atklāt. Tādēļ kādam aklam nekad nevajag vest otru, bet gan kādam viņa pareizā 190

saprātā asi redzošam — citādi abi nogāžas bezdibenī. 13] Es jums saku, esiet visā čakli un sakrājiet sev pareizas zināšanas visās lietās! Pārbaudiet visu, kas jums nāk priekšā, un no tā paturiet to, kas ir labs un patiess, tad jums būs viegli aptvert patiesību un atdzīvināt agrāk nedzīvo ticību un to padarīt par patiesu dzīvības gaismu. 14] Es saku tev un caur to arī visiem: ja jūs no Manas Mācības savai dzīvībai gribat iegūt patiesu labumu, tad vispirms jums to vajag saprast un tikai tad patiesībai atbilstoši pēc tās rīkoties! 15] Cik pilnīgs visā ir Tēvs Debesīs, tikpat pilnīgiem vajag būt arī jums, — citādi jūs nekad nevarat kļūt Viņa bērni! 16] Tu esi lasījis Mateja rakstus un tajos Manu Kalna sprediķi; tur Es mācekļiem mācīju lūgt, un, proti, ar uzrunu: “Mūsu Tēvs!” 17] Kas sirdī lūdz Tādu lūgšanu, bet to pareizi nesaprot, tas ir kā aklais, kurš slavina un cildina Sauli, bet par spīti tās visuvarenai gaismai tomēr to neredz un nu par to arī nevar sev radīt nekādu priekšstatu. Caur to viņš, protams, negrēko; bet patiesībā tā viņam arī neko nelīdz, jo pie tam viņš tomēr paliek tajā pat tumsā. 18] Tādēļ ja jūs kāda cilvēka sirdi patiesi izglītojat dzīvībai, tad neaizmirstiet vispirms pareizi izglītot prātu, citādi jūs viņu varat padarīt par aklu Saules godinātāju, kas neko labu nedod. 156. Vēsais, veselīgais rīta vējiņš. Miera gars. Nokāpšana no kalna virsotnes un svētās sabiedrības vairāku dienu ilga uzturēšanās kalnu ganībās. Aklie moziskie kritiķi. Kunga mājiens par Mozus radīšanas vēstījumu. 1] Pēc šīs paskaidrojošās runas, par kuru Kisjona teica, ka tā viņam vairs neatstāj nekādu tālāku jautājumu, austrumos arī sāka aust nākamā diena un mūsu klana virsotnei, uz kuras mēs vēl vienmēr atradāmies, sāka piezagties ļoti vēss rīta vējš, un Kisjons izteica priekšlikumu, ka, līdz Saule uzlēks, mums pa to laiku varbūt būtu jānoiet lejā tuvākajā kalnu ganību būdā. 2] Es saku: “Lai tas paliek! Šis rīta vēsumiņš uz šīs augstienes gan nevienam nekaitē, bet gan spēcina katra locekļus; pie tam tas neturpinās ilgi, un tam tā vajag būt, tā kā citādi te viena zināma veida gari, kuri te tuvāk nav apspriežami, dienai nestu ļaunu negaisu, ja viņi tagad, Saulei austot, no spēcīgiem miera gariem netiktu traucēti pacelties gaisā.” 3] Ar to Kisjons apmierinājās, un līdz topošās dienas pusdienlaikam mēs palikām kalna virsotnē. Bet pēcpusdienā mēs atkal devāmies lejā kalnu ganību saimniecībā un tur pavadījām vēl pāris dienas visādās sarunās par cilvēka dzīvības uzdevumiem un par Zemes dabu, zvaigznēm un visādām citām lietām. 4] Vēl vienmēr nedaudz tumšajai jūdu un pie Manis palikušo farizeju daļai daudz kas bija nesaprotams, bet viņi tomēr nerunāja pretī; jo šie jūdi un farizeji, kuri jau pirmajā dienā, kad Es apciemoju Kisjona namu, bija vērsušies pie Manis, patiesi bija modinātāka un lielāka gara un skaidri domātāji, tagad par Mani jau turēja lielas lietas un Manus vārdus uzņēma kā dievišķus. Tādēļ viņi nav salīdzināmi ar tiem, kuri tika aizdzīti atpakaļ uz Kapernaumu un arī ne ar tiem, kurus nedaudz vairāk kā pirms četrām dienām kalna dzīvība atkal nodzina lejā. 5] Bet, kaut gan augšā minētie labākie jūdi un farizeji tagad jau stingri turējās pie Manis, tad tomēr pie daža laba Mana paskaidrojuma par Zemes patieso vai īstenībā pakāpenisko Zemes un visu lietu tajā un uz tās un tāpat līdzīgi visu citu neskaitāmo pasaules ķermeņu radīšanu raustīja plecus un pie sevis teica: “Tas tak ir tieši pretēji Mozus mācībai! Kur te ir tās sešas radīšanas dienas, kur sabats, kurā Dievs atpūtās? Kas pēc tam ir tas, ko Mozus vēsta par visu to, kas tagad visās daļās sastāda pasauli? Ja šis brīnumdaris no Nācaretes tagad par to dod mums pavisam citu mācību, kura pilnīgi atceļ mozisko, kas mums uz to jāsaka? Bet ja viņš atmet Mozu, tad caur to viņš atmet arī visus praviešus un beigās arī pats sevi; jo ja nav Mozus, nav nekas, tad arī pravieši nav nekas — un arī ne gaidāms Mesija, kas īstenībā esot viņš pats! 6] Bet pamatā viņa mācība ir pareiza, un ar radīšanu drīzāk gan var būt tā, kā viņš mums tagad to ir izskaidrojis, nekā mums par to vēsta Mozus.” 7] Te pie Manis pienāk viens un runā: “Kungs! Ja tā, kas tad ir ar Mozu un visiem praviešiem?” 8] Es saku: “Viņiem no jums jātiek saprastiem un aptvertiem pareizā nozīmē un izpratnē! 9] Mozus savā radīšanas attēlojumā dod tikai ainas, kas cilvēkiem darīja zināmu pirmo Dieva iz- 191