Views
2 weeks ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

pratnes nodibināšanu,

pratnes nodibināšanu, bet ne Zemes un visu citu pasauļu materiālo radīšanu. Mozus Radīšanas stāsta izskaidrojums 157. Mozus Radīšanas stāsta izskaidrojums. 1. nod. 1.–5. panti (pirmā diena). Cilvēka gara dabiskā stāvokļa atbilstība ar dabu. Bērna dvēseles garīgā nakts. Saprāts kā garīgs vakars. Dieva gaisma sirdī ir garīgs rīts. 1] (Kungs): “Vai nav teikts: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi, un zeme bija tuksnešaina un nepadzīvota un tumsa uz dziļumiem; bet virs ūdeņiem lidinājās Dieva Gars. 2] Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma!”, un tapa gaisma — Dievs redzēja, ka gaisma bija laba; te Viņš gaismu atdalīja no tumsas. Gaismu Viņš nosauca par dienu un tumsu par nakti. Tad no vakara un rīta tapa pirmā diena. 3] Redzat, tie ir Mozus vārdi! Ja jūs tos gribat ņemt dabīgā nozīmē, tad jums ar pirmo acu uzmetienu te tomēr vajag pamanīt lielāko aplamību. 4] Kas gan ir “Debesis” un kas “Zeme”, par ko Mozus runā, ka tas viss esot ticis radīts iesākumā? “Debesis” cilvēkā ir garīgais un “Zeme” — dabiskais; tā bija un vēl ir tuksnešains un neapdzīvots — kā pie jums. “Ūdens” ir jūsu sliktā izpratne visās lietās, virs kura gan arī lidinās Dieva Gars, bet vēl nav jūsos. 5] Bet tā kā Dieva Gars vienmēr redz, ka jūsu materiālās pasaules dziļumos ir pavisam šausmīgi tumšs, tad Viņš, kā tagad redzams, uz jums runā: “Lai top gaisma!” 6] Te jūsu dabā sāk aust gaisma, un Dievs to gan redz, cik gaisma ir laba jūsu tumsai; bet tikai jūs paši to nevarat un negribat saprast. Bet tādēļ tad arī jūsos notiek dalīšana, proti, tiek atdalīta diena un nakts, un tad arī no dienas jūsos jūs pazīstat jūsu sirds agrāko nakti. 7] Pie cilvēka viņa dabas pirmā esamība ir vēls vakars, tātad nakts. Bet tā, ka Dievs viņam dod gaismu, tad tāda gaisma cilvēkam ir patiesa rīta ausma, un tādā kārtā no cilvēka vakara un rīta ausmas patiesi top viņa pirmā dzīvības diena. 8] Jo redzat, ja Mozus, kas tak bija iesvaidīts visās ēģiptiešu zinātnēs, savos rakstos būtu gribējis norādīt zemes pirmās dabas dienas rašanos, tad pie visām savām zināšanām un gudrības viņš tak būtu ievērojis, ka no vakara un rīta nekad nevar tapt diena; jo vakaram dabīgi tomēr vienmēr seko dziļa nakts, un tikai rītam seko diena. 9] Kas tātad atrodas starp vakaru un rītu, ir nakts; tikai tas, kas atrodas starp rītu un vakaru, ir diena! 10] Ja Mozus būtu teicis: “Un tā no rīta un vakara tapa pirmā diena!”, tad zem tā jūs gan varētu saprast dabīgo dienu; bet tā aiz analoģiska iemesla viņš teica tieši pretējo un tas nozīmē cilvēka vakaru un vienlaicīgi nakti, kas arī ir viegli aptverams, pie kam tak neviens vēl nekad nav redzējis visā gudrībā esošu bērnu. 11] Ja pasaulē piedzimst bērns, te viņa dvēselē ir pilnīga tumsa un tātad nakts. Bet bērns aug, tad saņem visādas pamācības un caur to visās lietās kļūst arvien vairāk un vairāk saprātīgs, un redzat, tas ir vakars, t.i., dvēselē sāk krēslot, kā salīdzinoši ir vakarā. 12] Jūs gan sakāt, ka arī no rīta ir krēsla un Mozus te būtu varējis teikt: “Un tā no rīta krēslas un īstenībā jau gaiša rīta tapa pirmā diena!” 13] Uz to Es saku: Katrā ziņā, ja vien viņš cilvēkiem garīgā atbilstībā būtu gribējis teikt tīrāko aplamību! Bet Mozus zināja, ka cilvēka laicīgam stāvoklim atbilst tikai vakars; viņš zināja to, ka pie cilvēkiem ar tīri laicīga prāta izglītību iet tieši tā, kā ar vienmēr vājāku topošu dabīga vakara gaismu. 14] Jo vairāk cilvēki ar viņu prātu sāk cīnīties pēc laicīgām lietām, jo vājāka viņu sirdīs kļūst mīlestības tīri dievišķa gaisma un garīga dzīvība. Tādēļ Mozus arī tādu cilvēku laicīgu gaismu dēvēja par vakaru. 15] Tikai kad Dievs aiz savas žēlastības cilvēkam sirdī iededzina kādu dzīvības gaismiņu, tikai tad cilvēks sāk ieskatīt visa tā niecīgumu, ko iepriekš ar savu prātu, garīgo vakaru, sev piesavinājās, un tad arī viņš pamazām arvien vairāk saprot, ka visi vakara gaismas dārgumi ir tikpat īslaicīgi, kā šī gaisma. 16] Bet patiesa gaisma no Dieva, iededzināta cilvēka sirdī, ir tieši tas rīts, kurš ar un no iepriekšējā 192

vakara cilvēkā nosaka pirmo patieso dienu. 17] Bet no šī Mana tagadējā izskaidrojuma jums nu arī vajag saprast, ka starp abām gaismām, vai, labāk sakot, izpratnēm vajag būt ļoti lielai atšķirībai; jo pasaules vakara gaismā visas atziņas ir mānīgas un tādēļ arī īslaicīgas. Tikai patiesības turpinās mūžīgi; bet meliem beidzot vajag iznīkt. 158. Mozus Radīšanas stāsta 1. nod. 6.–10. pantu (otrā diena) izskaidrojums. Cietoksnis starp abām gaismām, patiesu dzīvu ticību. Otrā diena. Ticība no zināšanām vai zināšanas no ticības? Tālāks norādījums, ka moziskām radīšanas ainām ir tikai garīga nozīme. Par mīlestības augsni. 1] (TAS Kungs): “Bet ļoti viegli varētu notikt, ka cilvēka sirdī Dieva gaisma ieplūstu vakara gaismā un tad tā tiktu vājināta vai mazākais tā samaisīta, ka beigās vairs nezinātu, kas te cilvēkā ir dabas gaisma un kas te ir Dieva gaisma. 2] Te Dievs starp abiem ūdeņiem, kas te nozīmē abas izpratnes, par kurām Es nu devu pietiekamu izskaidrojumu, lika cietoksni un tā abus ūdeņus atdalīja. 3] Bet cietoksnis ir īstenās debesis cilvēka sirdī un izteicas patiesā dzīvā ticībā, bet mūžam nekad tukšā un nenozīmīgā prātošanā. 4] Tāda iemesla dēļ Es tad tagad to, kuram te ir spēcīga un nešaubīga ticība, arī dēvēju par klinti, un lieku viņu kā jaunu cietoksni starp debesīm un elli, un nekāda tumša elles vara mūžam nekad nevarēs šo cietoksni pārvarēt. 5] Ja cilvēkā likts tāds cietoksnis un ticība kļūst varenāka un varenāka, tad no tādas ticības arvien skaidrāk un skaidrāk kļūst saskatāms dabiska prāta niecīgums. Dabas prāts tad padodas ticības kundzībai un tā cilvēkā no viņa vakara un arvien gaišāka rīta jau rodas otra daudz gaišāka diena. 6] Tādā otrās dienas stāvoklī cilvēks nu jau redz to, ko vienīgo kā pilnīgi patieso vajag sevī uz mūžību vienmēr saglabāt; bet viņā vēl vienmēr nav nekāda pareiza kārtība. Te cilvēks vēl vienmēr dabīgo sajauc ar tīri garīgo, dabu bieži par daudz apgaro un caur to arī garā saskata materiālo un tādēļ arī vēl neizšķiras par kādu pareizu rīcību. 7] Viņš līdzinās kādai tīrai ūdens pasaulei, kura no visām pusēm gan ir apņemta ar gaismas caurstrāvotu gaisu, bet pie tam tomēr par to nevar nonākt skaidrībā, vai viņa ūdens pasaule cēlusies no tās ietverošā gaismas gaisa, jeb vai tā no ūdens pasaules, — t.i., viņš sevī vēl pietiekami skaidri nezina, vai viņa garīgā izpratne ir cēlusies no viņa dabas prāta, vai arī no cilvēkā jau slepeni esošās un tātad arī sākumā pavisam slepeni darbojošās garīgās izpratnes, vai arī, lai runātu vēl aptveramāk, viņš nezina, vai ticība iziet no zināšanām, vai zināšanas no ticības, un kāda tad starp abām ir starpība. 8] Īsi, viņš te vēl nezina, kas bija vispirms, vista vai ola, jeb vai sēkla vai koks. 9] Te tad atkal nāk Dievs un cilvēkam, ja cilvēks tādai otrai dienai ar viņam piešķirtiem un tātad paša spēkiem ir pietiekami darījis savai garīgai izglītībai, palīdz tālāk. Un šī tālākā palīdzība pastāv tajā, ka gaisma cilvēkā tiek palielināta un caur to viņš, līdzīgi Saulei pavasarī, visas cilvēkā liktās sēklas sāk apaugļot ne vienīgi caur palielinātu gaismu, bet gan tieši caur palielinātās gaismas izsaukto siltumu. 10] Bet tāds siltums saucas mīlestība un vienlaicīgi garīgi ir augsne, kurā sēklas sāk dzīt tās dīgļus un saknes. 11] Un redzat, tas ir tas, kas stāv rakstīts Mozus grāmatā, ka Dievs ir pavēlējis ūdeņiem, ka tiem jāsakrājas zināmās, atšķirtās vietās un caur to saskatāma sausa un stingra augsne, vienīgi uz kuras sēklas var izaugt par dzīviem un atdzīvinošiem augļiem! 12] Un tas nozīmē: “Un Dievs nosauca to sausumu par “Zemi” un noteiktās vietās sakāto ūdeni par “jūru”. 13] Jautājums: “Kam Dievs to tā nosauca?” — Sev Viņam patiesi tas nebūtu vajadzīgs; jo tas tomēr būtu diezgan smieklīgi no augstās dievišķās gudrības gribēt sagaidīt, ka tai jājūt sevišķa labpatika tajā, ka tai, it kā kādam cilvēkam, sausumu izdevies nosaukt par “zemi” un noteiktās vietās atšķirto ūdeni par “jūru”. 14] Bet tā kā tajā radīšanas laikā, izņemot Viņu, tur tomēr vēl nevarēja būt neviena būtne, kas Viņu būtu sapratusi, Dievs tak kādam citam nevarēja dot šos nosaukumus sausumam un nošķirtam ūdenim! 15] Tātad neiespējami, ka šādai Mozus teikai ir kāda materiāla nozīme. bet gan tīri garīga un ar kādreizējo pasaules radīšanu ir sakarā tikai kādā no garīgā atpakaļ darbojošās atbilstības nozīmē, t.i., 193

בנוגע לרגש 1
????? ??????. ??????????? ?????? 1 - ?????????? ...