Views
4 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

īnumi uz brīnumiem!

īnumi uz brīnumiem! — Un atšķir vēsturi, uzmet acis mūsu tagadējām dzīvības, reliģijas un citām draudzības attiecībām un aplūko kādreizējos Dieva bērnus, un vairs neatradīs ne pēdas no tā, kas viņi reiz bija! 11] Tādēļ es saku un stingri apgalvoju, bez kā tādēļ mazākā mērā gribu aizsteigties priekšā Tavai mīlestībai un gudrībai: Ir mūžam žēl tādu Tavu gudrību un tādus darbus; jo cilvēki mūžam nav to cienīgi! Uguni un sēru no debesīm, ja tā viņi ir cienīgi, bet mūžam nekad tādu neizmērojamu žēlastību! Es tikai šeit tā runāju, jo es ticu, ka mums neuzglūn neviens nodevējs. Bet ja mēs atkal nonākam lejā, tad es gribu klusēt kā kaps! Saki man, ak, Kungs un Meistar, vai man ir taisnība? Vai tā ir vai nav?” 12] Es saku: “Laicīgi ņemot, tev ir pilnīga taisnība; tā tas ir un tā tas arī būs! Bet tas viss nevar un nedrīkst Mani atturēt pasaulei pasludināt patiesību no Debesīm. 13] Ja pasaulei jātiek tiesātai, tad vispirms tai vajag tikt dotam tam, kas to tiesās un kam to vajag tiesāt viņā pašā, proti: patiesībai no Debesīm, kura tagad caur Mani nāk šajā pasaulē un, kaut arī vienmēr vajāta, paliks. 14] Tavas domas ir labas un iepretī ļaunajai pasaulei pilnā mērā pareizas; bet starp Dievu un šis Zemes cilvēkiem pastāv pavisam ārkārtējas attiecības, par kurām nezina neviens, kā vienīgi Tēvs un Tas, Kuram Tēvs to atklāj. 15] Bet tagad par to vairāk nē! Nu jau nāk vakars, — un šajā pakalnā kļūst vēss, tādēļ dodamies iekšā būdā! Lai tā notiek! 169. Skaudība uguns un siltuma dēļ ganu būdā. Scēna ar veco pusaklo Tobija pēcteci. Īpašs kurināšanas veids. Godināšanas un prieka ugunis kalnu ganībās. Eņģeļi nopietni norāj izsmiet kārās sievas. Evaņģēlijs par smiešanos. 1] Pēc tādām pārrunām mēs tagad visi dodamies lielās dzīvojamās būdas iekšienē un daudzi, sevišķi sievas un jaunavas, pieiet pavisam tuvu pie uguns un sildās. Bet daži jūdi, kuriem arī uguns siltums pavisam labi būtu noderējis, slepenībā dusmojās uz sievām, ka tās gandrīz pilnīgi aizstājās priekšā ugunij. Un daži mācekļi nāca pie Manis, teica Man to, sūdzējās Man par to un kurnēja. Bet Es ar maigiem vārdiem viņu nelaipnību norāju. 2] Izņemot vienu, visi, nomierinājās; bet viens, kāds stūrgalvīgs jūds no Kapernaumas, turpināja kurnēt un teica: “Ak, ko te līdz runas? Man jau laukā sala, tā, ka es tikko vairs spēju izturēt; tagad, kur es kā vecs vīrs vēlētos nedaudz sasildīties, sievas aizstājas man priekšā ugunij un es esmu gandrīz sastindzis no aukstuma! Lejā ziemas vidū nav tik auksts kā tieši šovakar šajā pakalnā; bet man jau ir pāri septiņdesmit gadiem un pie tam no dabas vēl esmu auksta temperamenta! Es negribu būt nepieklājīgs, tādēļ saki Tu sievām, lai viņas mani pielaiž pie uguns!” 3] Es vecajam saku: “Vai tad tu nezini, ka, ja tev būtu ticība, Es tevi varētu sasildīt arī bez uguns?” 4] Vecais saka: “Jā, Kungs, es ticu! Jo es no Tevis esmu redzējis daudzus brīnumus, un tā es tad arī ticu, ka notiek viss, ko Tu saki un gribi.” 5] Es saku: “Tad nostājies pie tiem trim vīriem, kuri pirms pāris dienām no augšas ir atnāca pie mums, un tev tūlīt kļūs silti!” 6] Un vecais tā darīja, un viņam tūlīt kļuva tik silti, ka beigās aiz karstuma viņš tikko vairs varēja izturēt un par tādu labdarību sāka Man ļoti pateikties; bet tā kā viņam tagad esot par karstu, tad viņš nu vēlētos nedaudz atvēsināties. 7] Bet Es teicu: “Dari, kā tu gribi; Es pie tiem trim vīriem tevi neesmu piesējis! Ej ārā, tur tev tūlīt kļūs pietiekami vēss!” 8] Un vecais gāja ārā, bet ar skaļu izbaiļu kliedzienu tūlīt iesteidzās atpakaļ būdā un kliedza: “Lai glābjas, kas var izglābties! Viss kalns stāv liesmās, kas arvien vairāk un vairāk tuvojas šai būdai. Jehovas dēļ, mēs visi esam lemti nāvei!” 9] Kad vecais tā vaimanā, nāk Kisjons, kurš jau kādu laiku ārā darbodamies bija no mums attālinājies, un Man saka: “Kungs, Tu jau man piedosi, ka pēc manu kalnu pļavu ganu parašas es tev sagatavoju nelielas svinības, pie kam Tu pēc Tava lēmuma šodien šajā pakalnā uzturies pēdējo vakaru. Mani gani mežā ir salasījuši žagaru nastas, un nu Tev par godu tās aizdedzinājuši un pie tam dzied līksmas dziesmas un psalmus. Vai Tu nevēlētos ārā paskatīties?” 10] Es saku: “Ak, ļoti labprāt; jo tu Man esi ļoti mīļš! Un Es piecēlos un gāju ārā, un visi mācekļi 204

Man sekoja. 11] Bet sievas veco jūdu izsmēja, ka viņš iepriekš visu kalnu ir redzējis liesmu apņemtu un par to sacēlis tādu troksni, it kā visa pasaule jau ietu bojā! Bet vecais nedaudz kaunējās un sievu izsmieklu nu panesa pavisam pacietīgi. 12] Bet tādu jautro sievu nelaipnību Es norāju un viņām piedraudēju, tā, ka sievas, starp kurām nebija piecu Kisjona meitu — jo viņas lielajā saimnieka būdā gatavoja vakariņas —, lūdza Man un vecajam piedošanu un teica, ka viņas to pavisam neesot domājušas ļauni. 13] Vecais tūlīt no visas sirds viņām piedeva. Bet tie trīs eņģeļi pienāca pie sievām un viņām teica: “Uzklausiet mūs, jūs sievas! Šis vecais ir Tobija, kurš bija akls un kuru mēs ar zivs žulti atkal padarījām redzīgu, pēcnācējs, un visiem šī vecā Tobija, kurš bija kapracis, pēcnācējiem, zināmu iemeslu dēļ, kurus zina tikai Dievs un caur Viņu mēs, lielā vecumā ir vāja redze. Bet mēs jums sakām, ka tas ir rupjš grēks un pamatā ir vieglprātīga sirds, ja kāds izsmej aklu, tā vietā, lai viņam pasniegtu roku un pārvestu pār nelīdzenu ceļu. Ja jūs nebūtu zinājušas, ka vecais, kuru arī sauc Tobijs, ir vairāk kā pa pusei akls, tad jūs nebūtu nogrēkojušās; bet tā kā jūs labi zinājāt, ka vecais tikai pa pusei redz un tomēr smējāties, tad jūs esat grēkojušas un pelnāt lielu sodu; bet tā kā uz jūsu lūgumu piedot viņš jums ir piedevis, tad arī mēs gribam jums piedot. 14] Bet bēdas jums, ja jūs jebkad atkal vēlētos kādu slimnieku izsmiet, viņa slimībai tad jākļūst jūsējai! 15] Vispār cilvēkiem nav vai tikai ļoti reti jāsmejas; jo smiekli ceļas no to garu atmodināšanas, kuriem ir prieks par otra nelaimi, un kas slēpjas cilvēka miesā. 16] Sejas muskuļu draudzīgs vaibsts, no kura var pazīt sevišķas labpatikas izpausmi, ir debešķīgs, bet visi citi smiekli pa lielākai daļai nāk no elles. Jo velni vienmēr smejas, kad viņiem izdodas kāds ļauns nedarbs; bet Debesīs neviens nevienu nekad neizsmej, bet gan tikai vienmēr ir pilni sirsnīgākās un draudzīgākās labvēlības pret visu, lai cik nabaga radību un pilns līdzcietības pret katru brāli, kas cieš un kam uz Zemes vēl ir pavadāms savs laiks. Ievērojiet to turpmāk! 17] Kad cilvēki sāks daudz smieties par viņu brāļu vārgumu, tad ticība zudīs līdzīgi Saulei pēc rieta, un tad mīlestība cilvēku sirdīs kļūs auksta kā nu auksta ir kļuvusi šī nakts un tad starp cilvēkiem būs tāds posts, kuram līdzīgs uz Zemes nekad nav pastāvējis! 18] Ņemiet vērā šo Mācību no debesīm! Sodiet jūsu bērnus, ja viņi smejas par kādu; labāk dzirdiet viņus raudam, nekā smejamies! Jo smiekli rodas no elles, kura vienmēr pilna nicinošu smieklu. 19] Ir gan stāvokļi, bet tas piestāv tikai vīriem, kur izsmej kādu muļķīgu lietu un stūrgalvīgu aklumu; bet tad smiekli ir labi nopelnīts sods tam, kurš ir izsmiešanas vērts. 20] Bet ja kāds smejas tikai tīri prieka pēc un uzmeklē lietas, notikumus un smieklīgas runas, lai ar to tiktu vilināts uz smiekliem, tas ir nelga! Jo tikai nelgas sirds var tikt vilināta uz smiekliem; bet katrs tikai daļēji gudrs cilvēks ļoti viegli un drīz saprot dzīvības svēto nopietnību un viņam grūti nāks prātā par kaut ko smieties. 21] Tādēļ turpmāk vairs nesmejieties un novērsiet savas sejas no jokdariem un komediantiem, kas sev liek maksāt par to, ka viņi jūs sagatavo ellei. Vienmēr esiet saprātīgu sirdi, lai jums ir Dieva labpatika un ar to patiess gods!” 22] Šī runa uz sievām atstāja lielu iespaidu, un viņas solījās visā viņu dzīvē nekad vairs neizsmiet. 170. Scēna starp pusaklo Tobiju, trim eņģeļiem un Kungu. Tobija dziedināšana. Šīs dziedināšanas atbilstība ar mūsu laiku. Vakara mielasts uz pakalna. 1] Bet vecais bija dzirdējis, ko tie trīs eņģeļi runāja uz sievietēm, viņš gāja pie viņiem un teica: “Es dzirdēju, ka jūs nosaucāt mana ciltstēva vārdu un parādījāt, ka jums mans vārds nav svešs; caur Dieva žēlastību un spēku, kas ir jūsos, jūs vecā Tobija mirušajām acīm atkal atdevāt dzīvību un gaismu. 2]Redziet, jūs Dieva mīļie un mūžīgie draugi, es stāvu punktā kļūt pilnīgi aklam; ar vienu aci es nu vairs neko neredzu, un arī otra sāk kļūt ievērojami tumša. Kā tad būtu, ja jūs man atkal atdotu manu acu gaismu? Tā, kas jums tak būtu viegli iespējams! Apžēlojieties par mani!” 3] Eņģeļi saka: “Vai tad tu neredzi To, kas tavā priekšā kopā ar Kisjonu aplūko gaiši liesmojošo uguni un klausās ganu dziesmas un psalmus? Ne mēs, bet gan Viņš ir Tas, kas vecajam Tobijam atkal atdeva viņa acu gaismu! Ej pie Viņa; Viņš ir tas Kungs un var darīt, ko Viņš grib! Vienīgi Viņš tev var 205