Views
1 week ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

atdot tavu acu gaismu!

atdot tavu acu gaismu! Mēs paši no sevis varam un spējam tik pat maz, kā pats no sevis spēj tu. Mēs esam tikai Viņa kalpi un gaidām Viņa mājienu.” 4] Pēc šiem vārdiem no triju eņģeļu puses vecais dodas pie Manis un līdz man viņa acu gaismu — Es saku: “Tu tomēr ilgi biji stūrgalvīgs farizejs un Jeruzalemes tempļa slavinātājs un Mani vairāk turēji par kādu esejieti, magu un tamlīdzīgi; kā tagad tevī nāk ticība?” 5] Vecais saka: “Kungs, arī es biju nogājis Kapernaumā, kur Tu no nāves uz dzīvību pamodināji virsnieka Jairusa meitu; jau toreiz manī nāca ticība. Bet man vajadzēja vēl vairāk redzēt un dzirdēt, lai tad mana ticība kļūtu spēcīgāka; tagad es redzēju un dzirdēju, un nu ticu, ka tu, ak, Kungs, spēj visu, ko Tu gribi. Tātad ja tikai Tu, ak, Kungs, gribi mani tā dziedināt, tad Tu to arī visā pilnībā vari!” 6] Uz to Es vecajam saku: “Tās gan ir aplamība, nakts laikā kādu padarīt redzīgu; bet ja tava ticība ir tik spēcīga, kā tu saki, tad tu gan spēj kļūt redzīgs arī nakts laikā! Bet Es tev saku, ka tagad garīgi visiem cilvēkiem ir nakts un viņi visi ir pilnīgi akli; un cilvēki nekad nekļūs redzīgi dienā, bet gan naktī, un tad arī daudzi no viņu vakara un rīta paliekoši gūs viņu pirmo dienu. Un tā tad kļūsti redzīgs naktī!” 7] Pēc šiem vārdiem vecais kļuva redzīgs un nu apbrīnoja atsevišķos ugunskurus, kur iepriekš redzēja visus saplūdušus kopā un tādā veidā vienu uguni. 8] Kad viņš savās acīs izjuta tādu tīru optisku gaismu, viņš nokrita uz ceļiem Manā priekšā, nevarēja beigt pietiekami Mani slavēt un cildināt, un tā bija pārmēru laimīgs. 9] Bet Es viņam teicu: “Arī tu dzirdēji Manu pavēli; tādēļ arī tu klusē par visu, ko tu šeit redzēji un dzirdēji, citādi tev atgadīsies tas, ko Es ikvienam esmu piedraudējis!” Pēc tam vecais piecēlās un apgalvoja, ka viņš klusēs kā kaps. 10] Un tā uz šī pakalna viss bija labi un nobeigts. Un kad ugunskuri beidza degt, nāca Kisjona meitas un lūdza Mani un visus klātesošos vakara mielastā. Un mēs visi gājām, paēdām labas vakariņas un pēc tam devāmies pie miera. 171. Farizeji savā starpā. Atjautīgais Rhiba izdomā veiklu stāstu par nācarieti, viņa tēvu un viņa tīkojumiem pēc troņa. Viņa priekšlikums vienīgi miera dēļ Jēzu nonāvēt. 1] Farizeji, skaitā pie trīsdesmit, kas te bija labāka veida un nu arī kļuvuši ticīgi, bet dabīgi, daži vairāk, daži mazāk, gāja atsevišķā būdā un gandrīz visu cauru nakti pārrunāja, kas viņiem tagad būtu jādara. 2] Tur starp viņiem bija viens, kura vārds bija Rhiba, kurš bija, kā saka, slīpēts. Kad visi kopā ilgu laiku nekā noteikta nevarēja izlemt, viņš ņēma vārdu un runāja: “Mani brāļi, jūs tagad runājāt droši kādas divas stundas un caur to ne par matu neesat nonākuši tuvāk jūsu lēmumam. Jūs mani pazīstat un jau ilgi zināt, ka šādos kritiskos gadījumos tieši es esmu uzsitis naglai uz galvas un pēc tam, kad, vērīgi pārbaudīdams, es esmu noklausījies un noskatījies visā, kas te tika runāts un darīts, domāju, ka arī šoreiz es nenositīšu naglai garām. Un tā, uzklausiet mani! 3] Tas ir pavisam patiesi un nav noliedzams, ka šis cilvēks, kas ir kāda galdnieka dēls no Nācaretes, veic lietas un darbus, kādi, izņemot Dievu, gandrīz nevienam nevarētu būt iespējami; īsi, kas te tikai daļēji ir vājš un kam nav vērīga skatiena, tam tūlīt vajag tikt pierunātam un šo Nācarieti pēc grieķu veida turēt, mazākais, par pusdievu. Pat pie manis daudz netrūka, ka es būtu pārgājis tādā ticībā; jo parādības šī kalna augstienē pilnākā nopietnībā bija tik ārkārtēja veida, ka Mozus un Elijas laikā tās nevarēja būt ārkārtējākas. 4] Bet manam pavisam slepeni vērīgajam skatienam tomēr nepagāja secen lietas, kuras man noņēma segu no acīm, un tagad es pavisam labi zinu, kā tas ir. Vai jūs nepamanījāt vīrus, kuri uz šīs augstienes pie mums ir atnākuši kā eņģeļi?” — No visām pusēm atskan piekrišana. — “Bet vai jūs arī zināt, kas un no kurienes viņi ir?” — Tiek atbildēts noliedzoši. — “Es jums šeit gribu atvērt acis! Skatieties un klausieties: 5] Jums nebūs nezināms, ka tas nācariešu namdaris, vārdā Jāzeps, kas vienmēr bija izdaudzināts, ka viņam ir zināšanas ēģiptiešu un persiešu maģijā, vienlaicīgi taisnā līnijā ir Dāvida pēctecis un šad un tad sev arī deva pievārdu “Dāvida dēls”. Jāzepa tēvs, arī namdaris, vārdā Eli, ar citādi pavisam nevainojamu raksturu, slepenībā tomēr galveno uzmanību virzīja uz to, lai savu dzimtu atkal noliktu uz Jūdejas un visas Apsolītās zemes troņa. Zem aizsega, lai viņš labi izglītojas celtniecības mākslā, viņš savam 206

dēlam Jāzepam labā sabiedrībā lika ceļot uz Persiju un varbūt pat uz Indiju, bet ne celtniecības mākslas dēļ, bet gan ārkārtējas maģijas dēļ, lai tad, apguvis tādas zinātnes un mākslas, Jāzeps visus cilvēkus apžilbina un tad kā no Dieva sūtīta būtne kāptu jūdu un vienlaicīgi romiešu tronī. Jo ar dievināt ļoti alkstošiem romiešiem te būtu vieglāk rīkoties, nekā ar jūdiem. Tikai Jāzepam līdztekus savām slepenajām mākslām ārēji vajadzēja būt ļoti stingram jūdam un likuma priekšā bez vainas, lai tad arī pat augstie priesteri neko pret viņu nevarētu uzsākt. Pēc vairākiem gadiem Jāzeps no saviem ceļojumiem atgriezās. Nu gan viņam bija māksla, bet nebija līdzekļu un izdevības, lai varētu to realizēt. Kā veci ļaudis man stāstīja, viņam tam trūka arī drosmes, bet galvenokārt runas dāvanu, tā, ka te viņš bija ļoti nevarīgs un tādēļ ļoti mazrunīgs. Eli redzēja, ka viņš savos aprēķinos ir kļūdījies un tādēļ savam dēlam Jāzepam, kurš izrādījās tronim nepiemērots, lika pildīt tikai viņam zināmo amatu. Kad Eli mira, viņš savu dēlu Jāzepu gan svētīja, bet pavisam gudri teica, ka Jāzepam ar saviem bērniem zināmajam mērķim nekas vairs nav jāuzsāk, jo viņš tur neko vairs nesaskata. Un tā Jāzeps bērniem, kuri viņam bija no pirmās sievas, arī neko nelika darīt. 6] Bet kad viņa pirmā sieva nomira un caur laimīgu likteni, ļoti iespējams, caur savu Persijā apgūto maģiju, Jāzeps no tempļa aizbildniecībā ieguva jauno, skaisto Mariju, kura arī bija no Dāvida cilts, tad Jāzepā atkal sāka pamosties ķēniņa ideja; viņš padarīja grūtu toreiz tikko četrpadsmit gadus veco meiteni, kura tikai vēlāk kļuva viņa sieva, kas Jeruzalemē viņam, protams, sagādāja lielas nepatikšanas, no kurām viņš caur naudu un maģiju tomēr izglābās un pēc kāda laba drauga Jeruzalemē padoma ņēma Mariju par sievu. 7] Marijas Jeruzalemē vēl dzīvojošie un labi pārtikušie vecāki, kāds Joahims un Anna, ar tādu laulību gan nebija sevišķi apmierināti. Bet Jāzepam Jeruzalemē bija varens draugs, vecais Simons un sevišķi Caharijs, un tā lieta tomēr nokārtojās, un Marija kļuva Jāzepa likumīga sieva, ar ko arī viņas vecākiem vajadzēja samierināties. 8] Jāzeps Marijas, kuru viņš ļoti mīlēja, sevišķi paskubināts, tagad darīja visu, lai ar bērnu, kurš vēl nebija piedzimis, ja viņš būs zēns, — ko Jāzeps kā tādas lietas ļoti labi zinošs vīrs ar lielu noteiktību zināja iepriekš, — sasniegtu loloto mērķi, kādam nolūkam viņam arī daudz palīdzēja sievas vecāku lielie naudas līdzekļi. 9] Dažas nedēļas pirms dzemdībām viņš slepeni uz Persiju sūtīja sūtņus un lika pie sevis lūgt tos trīs gudros, ar kuriem bija iepazinies savā jaunībā. Viņi arī nāca uz Nācareti; un tā kā tajā laikā ķeizars Augusts Betlēmē bija nozīmējis tautas skaitīšanu, tad tieši tajā laikā Jāzeps un Marija kopā ar bērniem arī bija devušies uz Betlēmi, lai tur liktos pierakstīties. 10] Nācaretē atnākušie trīs gudrie kopā ar viņu daudzajiem un greznajiem kalpotājiem nu nezināja, uz kurieni viņiem tagad jādodas. Tādēļ devās uz Jeruzalemi un nelaimīgā kārtā par jaundzimušo Izraēlas ķēniņu apvaicājās pie vecā Eroda un tā ielēja eļļu ugunī! Dabīgi, ka Erods viņiem te nevarēja dot nekādu citu atbildi, ka, pirmkārt, tas viņam esot pavisam kas svešs, un, otrkārt, ka, ja te tajā lietā kaut kas esot, tad šī ģimene tāpat kā daudzas tūkstošas citas, ķeizara nozīmētās pierakstīšanas dēļ noteikti varētu atrasties Betlēmē. Pēc tādas informācijas gudrie tūlīt steidzās uz Betlēmi un tur atrada to, ko viņi meklēja. 11] Tas, ka tur netrūka maģiskas parādības, caur kurām pat romieši tika piespiesti ticēt, to var viegli iedomāties, citādi vecais Erods nebūtu licis nonāvēt bērnus. Šie magi bērnam, ja arī ne tieši dāvināja, tad tomēr viņa pareizai izglītošanai aizdeva lielus dārgumus, līdz tas bērns kļūs ķēniņš un tad aizdoto atgādās Persijā. 12] Tieši tādēļ tie trīs magi jaunpiedzimušo bērnu vairs neizlaida no acīm un līdz šim laikam rūpējas par viņa pilnīgu maģisku izglītību, un arī tagad atkal nāca triju debesu eņģeļu izskatā un palīdzēja Jēzum veikt viņa brīnumdarbus un tautu, kas te ir akla un neko nezina no visa tā, kas slepenībā notiek, caur visādiem sprediķiem un brīnumainiem darbiem apžilbināja. 13] Bet mums, kas mēs visi tāda veida mistērijās esam iesvaidīti, mūsu acis nekad nevar tikt apžilbinātas un tādēļ mūsu svēts pienākums ir šo cilvēku novērot uz visiem ceļiem un tur, kur viņš grib iet par tālu, viņam ātri priekšā aizšaut aizbīdni. 14] Sliktākais būtu, ja viņš savā pusē dabūtu romiešus; tad visas mūsu pūles būtu tīri veltas. Tādēļ mums arī vajag rūpīgi censties to aizkavēt, citādi viņš mums visā nopietnībā debesu augsti pāraug pār galvu! Ja viņš reiz ir augšā, mēs vairs nebūsim spējīgi viņu novilkt lejā! — Ko jūs uz to sakāt?” 15] Citi saka: “Tev var būt pilnīga taisnība; bet ja tā lieta beigās tomēr būtu citāda, kas noteikti arī 207