Views
3 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

174. Brīnišķais

174. Brīnišķais saules lēkts. Tobija labā un skaistā runa. Kunga dzīvības padoms viņam. Izturēšanās noteikumi tiesnešiem un likumu devējiem. Kā izturēties pret ļaundariem un uz nāvi notiesātiem. 1] Kad apmēram pēc stundas tikko aprakstāmā krāšņumā un majestātiskumā uzlēca Saule, te visi kļuva ļoti līksmi un līdz asarām aizkustināti un dzied psalmus par godu Tam, Kas to visu tik brīnumaini, labi un krāšņi ir radījis. 2] Pēc Tādas svinīgas rīta stundas vecais Tobijs teica: “Ak Kungs! Tas ir citāds templis, kā tas Jeruzalemē, kas vienmēr ir pilns netīrumu un neķītrības! Cik bieži es savā dzīvē esmu dziedājis psalmus pēc psalmiem un mana sirds pie tam palika sausa kā desmit gadus veci salmi un auksta kā ledus gabals! Un cik silti tā tagad pukst pretī manam visvarenajam Radītājam! Cik bieži es biju templī un cik priecīgs, kad drīkstēju atstāt tā vienmēr smirdošās halles; un šeit man būtu prieks parādīt mūžību un no manas sirds visas mīlestības siltākiem dziļumiem cildināt lielo Dievu, kas ir radījis visas neskaitāmās brīnišķās lietas! Tu mīļais Meistar, kā man Tev jāpateicas par tādu nekad nesajustu svēti augstu dzīvības baudu?! 3] Es saku: “Kas tā iziet Dieva radībā un tik silti jūt un izjūt, ko viņš tādēļ ir parādā savam Dievam un Radītājam, kā tas tagad ir pie tevis, tāds ar to jau Man ir nesis labāko un patīkamāko pateicību. 4] Bet paliec turpmāk pilns tāda jūtīguma un izjūtu un nekad neaizslēdz savu sirdi nabaga brāļa priekšā un ja arī viņš reiz būtu bijis tavs ienaidnieks, tad ar laiku tu kļūsi cienīgs lielas Debesu žēlastības! Ja tu redzi visādus grēciniekus, tad netiesā viņus un nenolādi; jo — saproti Mani labi — pa lielākai daļai ne viņi ir tie, kuri grēko, bet gan gars, kas viņus dzen. Tu nevari zināt, no kāda gara viņi tiek mudināti. Ir daudzi, kuri viņu dievbijībā viegli varētu kļūt augstprātīgi un tad no viņu iedomātiem tikumu augstumiem drīz vēlētos skatīties lejā uz grēciniekiem ar lielu nicināšanu un pretīgumu, caur ko tad viņi neapzināti kļūtu par lielākiem grēciniekiem, nekā te ir tie, kurus viņi nicina; te tad nāk kāds gars un tādus cilvēkus mudina uz kādu grēku, un tā jau lepns kļuvušais tikumu varonis pie sevis piedzīvo, ka viņš vēl ilgi nav nekāds Dievs, bet gan ir tikai pavisam parasts vājš cilvēks! 5] Tāds cilvēks tad atkal kļūst pazemīgs un nožēlos grēkus, par kuriem viņš iepriekš kā šķietams tikumu varonis domāja, ka tiem jau sen pacēlies pāri. 6] Un tātad nevienam nav jāienīst kāds grēcinieks par to, ka viņš ir grēcinieks; bet katrs dara labi un pietiekami, ja viņš vienīgi ienīst grēku un jūt pret to riebumu! Tev nav jāsniedz roka tikai stūrgalvīgam ļaundarim, kas ar grēku ir kļuvis viens. Bet ja viņš tādēļ, lai kļūtu labāks, ir nenācis taisnīgā nelaimē, tad tev pie viņa jāpiedomā un, ja viņš pie tevis griežas ar kādu lūgumu, tad tev viņa priekšā nav jāaizslēdz ausis; un ja tu redzi, kādu ļaundari vedams uz nāvi, tad tev nav jāsajūt prieks par viņa bēdīgo likteni un pat ja viņš ļauno darbu, kura dēļ viņš nu tiek vests uz nāvi, būtu nodarījis tavai mājai; jo redzi, nav neiespējams, ka arī tāds ļaundaris citā pasaulē var kļūt svētīts! 7] Mīlestība visās lietās lai ir katra cilvēka dzīvības dominējošais elements! taisnīgums, kura saknes nav mīlestībā, Dieva priekšā nav nekāds taisnīgums, un, kas viņus tiesā, tas Dieva priekšā ir desmitkārt lielāks noziedznieks kā tas, kuru viņš tiesā, un Dievs viņu reiz tiesās tikpat bez sirdīgi, kā viņš ir tiesājis savu tuvāko. 8] Tādēļ arī netiesā nevienu un nevienu nenolādi, un lai arī cik rupji viņš būtu pret tevi grēkojis, tad arī tu reiz netiksi tiesāts un nolādēts; jo ar kādu mēru te kāds mēra, ar līdzīgu mēru viņam citā pasaulē atkal tiks atlīdzināts. Stingrs, lai arī pēc likuma cik taisnīgs, bet pie tam auksts, bez mīlestības tiesnesis reiz pār sevi atradīs tikpat stingri taisnīgu un nepielūdzamu tiesu, bet vajātājiem un bendēm nekad nav jāskata Dieva vaigs! 9] Kas saķer zagli un slepkavu, ir darījis labi, ja viņš viņu nodod taisnīgai tiesai; bet tiesnesim nekad nav jāaizmirst, ka ļaundaris, kamēr viņš vēl dzīvo šinī pasaulē, vēl nav pilnīgi velns, bet gan izkropļots pavedināts cilvēks, kura iespējamai labošanai vēl jādara visu iespējamo, pirms viņš var tikt notiesāts kā nelabojams velns! 10] Bet pie nāves soda jānotiek tā, ka notiesātajam nav jātiek tūlīt nonāvētam, bet gan lai viņš visu dienu stāv tautas priekšā, aiz rokām un kājām cieši piesiets pie staba piecu pēdu augstumā no zemes. 11] Ja viņš pie staba sirsnīgi un lūgdamies apliecina, ka viņš labosies, tad viņam jātiek no staba noņemtam un nogādātam piemērotā un taisnīgā labošanas iestādē, tomēr lai netiek atbrīvots ātrāk, pirms savu labošanos pierāda kā nepastrīdami patiesu. Bet ja pie staba piesietais ļaundaris visu dienu nedod nekādu zīmi, ka labosies, tad viņš ir pilnīgs velns un tādēļ arī, ja viņš pie staba vēl ir dzīvs, pēc Saules 212

ieta viņam jātiek nonāvētam un pēc tam kopā ar stabu soda vietā sadedzinātam. 12] To Es tev saku tādēļ, ka tu starp farizejiem arī biji un vēl esi tiesnesis un rūpējies par kapa vietu mirušajiem un soda vietu ļaundariem, lai turpmāk tev pēc tā jāvadās. 13] Bet svētīts katrs, kas pēc tā vadīsies; viņa vārdam jāmirdz mūžīgā dzīvības grāmatā! 14] Bet nu dodamies lejā būdā; mūsu Kisjons jau ir sagatavojis pieticīgu rīta mielastu un kopā ar savu sievu un savām meitām gaida mūs.” 175. Kungs ar savējiem atkal pie Kisjona kalnu ganību būdā. Kunga labsirdība pret Viņa ienaidniekiem. Kungs ar Savējiem gavē. Par farizeju sabatu. Nokāpšana no kalna. Farizejs un Matejs par sabatu. 1] Mēs nu ātri dodamies lejā un Kisjons steidzas Man pretī, lai mani un visus mācekļus lūgtu brokastīs, bet vienlaicīgi arī lūdz piedot, ka šodien galdi esot klāti nedaudz pieticīgāk, nekā parasti, jo ar šīsdienas brokastīm krājumi esot jau izsmelti, un ka viņš tādēļ neko nelika atnest, ka zināja, ka Es šodien — kā sabatā — došos no kalna lejā. Ja brokastis tādēļ būtu izdevušās nedaudz trūcīgākas kā parasti, tad lai Es vēlētos apsūdzēt nevis viņa gribu, bet gan šoreiz tikai bez viņa vainas nevarēšanu. 2] Es viņu mierināju un teicu: “Par to esi tikai pavisam mierīgs un bez raizēm! Tas tā ir pavisam labi un pareizi, un viss notiek pēc Manas gribas; — vispār Man tev kā Manam mīļam draugam un brālim vajag piebilst, ka tu šīs nedaudzās dienas jau tāpat esi par daudz pūlējies. 3] Kas attiecas uz tiem, nelūgtajiem viesiem, farizeju leģioniem, tad tu pavisam nebūtu grēkojis, ja tu viņiem nebūtu klājis galdu; jo viņiem ir daudz zelta un sudraba un viņi, ja viņi gribēja būt šeit, jau arī paši varēja sevi uzturēt! Bet, protams, tādēļ tu arī neesi tieši grēkojis, ja tu viņus apkalpoji bez atlīdzības. Bet ja tu gribētu viņiem pasniegt rēķinu, tad tādēļ Es tevi nepelšu. Bet veco Tobiju es ņemu uz Sevi. 4] Kisjons saka: “Es to arī darīšu; bet te ir daudzi, kas ir nabadzīgi, — un farizeju rēķins viņiem jānāk par labu! Bet tagad, ak, Kungs, kopā ar Saviem mācekļiem nobaudi nedaudz pieticīgās brokastis; farizeji vēl guļ lielajā būdā un es vēlētos, ka viņi neēstu kopā ar mums!” 5] Es saku: “Lai tas paliek! Modini viņus un lūdz brokastīs! Es ar Manējiem šodien līdz pusdienām gavēsim; īstu mielastu mēs tad baudīsim tikai ielejā.” 6] Kisjons tūlīt dara, kā Es viņam teicu, kaut gan ap sirdi viņam bija diezgan grūti. Farizeji un viņu biedri ātri pieceļas no guļas vietām un steidzas brokastīs, kuras, neskatoties uz sabatu, arī apēd ar lielu kāri; jo viņi baidās, ka Saule, kas gan jau sen ir uzlēkusi, bet tomēr vēl neapspīd būdu, kas pret vakariem bija uzcelta cieši klāt pie augstas klints sienas, tomēr drīz varētu būdu apspīdēt, un tad viņi pārkāpjot sabatu vairs nedrīkstētu ēst ātrāk kā tikai pēc Saules rieta vai templī Jeruzalemē. 7] Kisjons to ievēro un Man saka: “Šī lieta patiesi ir ļoti smieklīga; pie viņiem sabats sākas tikai tad, kad Saules stari apspīd to punktu, kurā viņi atrodas! Kā Tu, ak, Kungs, tagad jau vairākas reizes esi redzējis, šajā būdā Saule ienāk tikai ap pusdienas laiku, un še liekuļi tātad uzsāks sabatu un to svinēs tikai pusdienas laikā. Bet viņi tomēr ir zeļļi, kādus kaut kur citur mīļā zeme tikko drīkstētu nest!” 8] Es saku: „Atstājam nu viņus; ļoti drīz un, proti, pirms mēs vēl pilnīgi sasniegsim ieleju, būs vairākas izdevības viņu sabatu viņiem ierīvēt zem deguna. Bet tas vēl nav viss, ka, ja viņi to grib, un sabats viņiem viņu sinagogās nesola bagātīgu ražu, viņi viltīgi prot sabatu apiet: tad viņi aizver logus un durvis, tā, ka Saule nevar iespīdēt tādu lišķu istabās, un tur un tad arī nav nekāds sabats. Tā arī apmākusies diena neder pilnīgam sabatam, izņemot, ja viņi viņu sinagogās iededzina viņu septiņžuburu gaismekļus, protams, pie tādiem apstākļiem vienmēr par bagātīgu upuri! Kāda iemesla dēļ apmācies sabats viņiem arī vienmēr ir mīļāks, nekā tāds skaidrs kā šodien. 9] Bet, kā Es jums jau iepriekš piezīmēju, vēl šodien būs izdevība kur mēs to celsim dienas gaismā. Bet tagad dodamies ceļā; jo šodien būs ļoti karsts, un lielā tveicē nav patīkami ceļot.” 10] Pēc tam mēs arī tūlīt dodamies ceļā un ātriem soļiem ejam no kalna ielejā, un farizeji aiz mums elš un pūš, dusmodamies par mūsu ātro gājienu; Viens pat sauc mums nopakaļ un saka: “Kādēļ jūs tik neprātīgi skrienat? Vai tad jūs augšā esat ko nozaguši?!” 11] Bet māceklis, apustulis Matejs, nevar viņiem to tā atlaist un viņiem atbild: “Mēs ejam ar mūsu pašu kājām, kā jūs ar savējām, un tādēļ ejam tik labi un ātri, kā mēs gribam, par ko, cerams, neesam jums parādā nekāda norēķina. Mēs ar jums iepriekš arī neesam nolīguši un uzņēmušies saistības, cik ātri mums jāiet jums pa priekšu! Tādēļ turiet savas mutes un ejiet savu ceļu, kā jūs varat un spējat! Mēs 213