1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

omiešiem, kuru pamatprincips jau tāpat bija visas zemes sašķelt, lai tad vieglāk varētu pār tām valdīt.)
9] Tādēļ arī Jeruzalemes mācītāju acīs samarieši bija nicināmākā un Dievu viszaimojošākā zemes
tauta; bet turpretī arī pie samariešiem Jeruzalemes mācītāji stāvēja tādā cieņā, ka ar tempļa mācītāja
vārdu parasti mēdza apzīmēt vissliktāko. Ja, piemēram, kāds samarietis satraukumā, kuram viņam nebija
pietiekama pamata, uz kādu teica: “Tu farizejs!”, tad tā neslavā liktais gāja tiesas priekšā, apvainotāju
apsūdzēja, un tam tad savu pārsteidzību bieži vajadzēja izpirkt ar lielu naudas sodu un gadu ilgu cietumu.
Ka nevienam farizejam vai kādam mācītājam dabīgi nebija ieteicams spert kāju Samarijā, pats par
sevi saprotams. Man un visiem, kas Man sekoja, tas bija ļoti izdevīgi, jo Samarijā mēs bijām pasargāti
no tempļa jūdu ļaunās vajāšanas.
5. Tad Viņš nonāca vienā Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, netālu no miestiņa, ko Jēkabs bija devis
savam dēlam Jāzepam.
10] Ceļš veda cauri Ziharai, kas bija pilsēta tuvu kādam seno laiku miestiņam, kuru Jēkabs deva savam
dēlam kā šūpuļa dāvanu ar visiem šī miestiņa iedzīvotājiem, kuri parasti sastāvēja no vienkāršiem
ganiem, un šo miestiņu Jēkabs bija dabūjis Raelei pūrā līdz. Ziharas pilsēta nebija galvenā pilsēta Samarijas
zemē, tomēr tur dzīvoja daudzi turīgi samarieši un arī daži bagāti romieši, jo šī pilsēta bija ļoti
skaistā vietā, un apvidus bija ļoti veselīgs.
6. Tur bija Jēkaba aka. Jēzus, no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu.
11] Mēs devāmies ceļā uz Jūdeju pēc tagadējā laika rēķina jau ap četriem no rīta, gājām ātri bez
atpūtas un tieši divpadsmitos pusdienā, kas toreiz bija sestā. stunda, sasniedzām veco Jēkaba aku, kas
atrodas pie Ziharas soļu četrdesmit attālumā no miestiņa. Šai akai bija ļoti labs avots un ap to, pēc senā
veida, krāšņā akmenī izkaltas margas un lieli, ēnaini koki.
12] Diena, kā jau vasaras vidū, bija karsta, un Es Pats pēc miesas no šī ceļojuma jau ļoti noguris, un
visi, kas no Jūdejas un iepriekš jau no Galilejas sekoja, daļa miestiņā un daļa zem ēnainajiem kokiem
meklēja apmešanās vietu un nogurumam ļoti vēlamo atpūtu.
13. Pat Mani pirmie mācekļi, kā Pēteris, Mans Jānis, Andrejs, Toms, Filips un Nātānaēls gandrīz kā
pa pusei miruši pakrita kuplajā zālē zem ēnainajiem kokiem. Tikai Es viens pats, kaut gan arī ļoti noguris,
apsēdos uz akmens margām, kas bija ap šo aku, jo Es jau iepriekš zināju, ka pie akas drīz radīsies
laba iespēja nākt derīgā saskarē ar stūrgalvīgajiem, bet citādi no aizspriedumiem brīvākajiem samariešiem.
Turklāt arī Es jau biju ļoti izslāpis un gaidīju uz trauku ūdens smelšanai, kuru kāds bija aizgājis uz
miestu meklēt, bet vēl ar vajadzīgo trauku nenāca.
26. Tas Kungs un sieva pie akas. Tā Kunga vārdi par Viņa dzīvā ūdens būtību.
7. Te kāda sieva no Samarijas (īstenībā no Ziharas pilsētas) nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka:
“Sieva! Dod Man dzert!”
8. Jo viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pirkt pārtiku.
1] Kad Es vēl veltīgi no miestiņa gaidīju trauku ūdens smelšanai, tad kā saukta no Ziharas ar krūzi
nāk kāda samariešu sieva, lai šajā karstajā dienā no Jēkaba akas, kuras ūdens bija ļoti svaigs, sev dabūtu
kādu atspirdzinošu malku. Kad viņa, sākumā Mani nemaz neievērodama, izvilka savu krūzi, pilnu ar šīs
akas ūdeni, tad Es viņu uzrunāju un sacīju: “Sieva! Man slāpst, dod Man dzert no savas krūzes!”
9. Tad samāriete viņam saka: “Kā tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samārietes?” Jo jūdi ar
samariešiem nesagājās.
2] Sieva, kad viņa redzēja, ka Es esmu jūds un no viņas prasu dzert, izbrīnījās un pēc tam sacīja:
“Tu arī esi viens no tiem, kas man nāca pretī, kad es nācu ārā no pilsētas, un man jautāja, kur var dabūt
pirkt ēdienu? Tie bija lepni jūdi; kā var redzēt no tava apģērba, arī tu noteikti esi jūds, un es esmu
samariešu sieva! Kā tu prasi no manis, lai es tev dodu dzert ūdeni?! Vai jums, lepnie jūdi, vajadzības gadījumā
arī viena nabaga samariešu sieva ir pietiekami laba, bet citādi jums priekš mums nav ne acu, ne
ausu. Jā, ja es ar šo ūdens krūzi spētu noslīcināt visu Jūdeju, tad es ar lielu prieku no šīs krūzes dotu tev
dzert prasīto ūdeni; bet citādi es mīļāk vēlētos redzēt tevi no slāpēm mirstam, nekā tev pasniegt tikai
pilienu ūdens no šīs krūzes!
10. Jēzus atbildēja un viņai teica: ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu, un kas ir Tas, Kas tev saka:
dod Man dzert, — tad tu būtu Viņu lūgusi un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.
3] Es saku: Tu tā runā tādēļ, ka savā atzīšanā esi akla; ja savā atzīšanā tu būtu ar skaidru redzi un
41