Views
8 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

arī ir uzglabāts; bet

arī ir uzglabāts; bet kā tad tu saki: “Ne uz kalna, ne Jeruzalemē?!” 23. Bet tā stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un Patiesībā. Jo Tēvs Pats to grib, ka cilvēkiem Viņu tā jāpielūdz. 12] Es saku: Tu vēl vienmēr neesi mani sapratusi. Redzi, Dievs Tas Tēvs no mūžības nav ne kalns, ne templis, un arī Derības šķirsts un tādēļ nav atrodams ne kalnā, ne templī, un tikpat maz Derības šķirstā. Nāks laiks, un tas jau ir acīmredzams, kurā tie īstenie dievlūdzēji, kurus tu šeit lielā skaita redzi zem kokiem dusam, un no kuriem daži nāca tev pretī pilsētā, lai tur nopirktu ēdienu, Dievu to Tēvu pielūdz Garā un Patiesībā. Jo no šī laika Pats Tēvs to grib, ka cilvēkiem Viņu tā jāpielūdz! 24. Jo Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem to būs darīt Garā un Patiesībā! 13] Jo redzi, Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt Garā un Patiesībā! 14] Un redzi, tam nav vajadzīgs ne kāds kalns, ne kaut kāds templis, bet gan vienīgi iespējami tīra, mīlestības pilna, pazemīga sirds! Ja sirds ir tas, kas viņai jābūt, proti, trauks, pilns mīlestības uz Dievu, trauks, pilns lēnprātības un pazemības, tad šādā sirdī ir pilna patiesība; bet, kur ir patiesība, tur ir gaisma un brīvība, jo patiesības gaisma katru sirdi dara brīvu. Bet, ja sirds ir brīva, tad arī viss cilvēks ir brīvs. 15] Tātad, kas Dievu mīl ar šādu sirdi, tas ir Dieva tā Tēva patiess pielūdzējs un Tēvs viņa lūgšanu vienmēr uzklausīs, un neskatīsies uz vietu, nav svarīgi — kalns vai Jeruzaleme, jo zeme visur vienādi pieder Dievam; bet gan vienīgi uz katra cilvēka sirdi! Es domāju, ka nu tu esi Mani labi sapratusi.” 28. Sieva pie Jēkaba akas grib Tam Kungam ļaut dzert no viņas krūzes. Par Kunga garīgām slāpēm pēc cilvēku sirdīm. Gara dziedinošais spēks ticīgos cilvēkos. Kungs atklāj sievai Sevi kā Mesiju. (Jāņa ev. 4:25–26) 1] Sieva saka: “Jā, Kungs, un tu runāji skaidri! Bet saki man: Vai tev vairs neslāpst un tu nevēlies dzert no grēcinieces krūzes?” -Es saku: “Mīļā sieva, lai tas nu paliek, jo redzi, tu Man esi mīļāka, nekā tava krūze un tavs ūdens! Kad Es pirmīt prasīju tev dzert, Es nedomāju tavu krūzi, bet gan tavu sirdi, kurā ir daudz brīnišķīgāks ūdens nekā šajā akā un tavā krūzē. Ar tavas sirds ūdeni tu vari arī dziedināt visu tavu miesu; jo, kas pie tevis Man dara labu, tas, ja tu vari ticēt, tevi dziedinās.” 2] Sieva saka: “Ak Kungs, kā lai es to izdaru, kā manas sirds ūdeni nogādāt manā kaunumā. Kungs, piedod man, ka es tik brīvi ar tevi runāju, bet es esmu nabaga slima sieva, un šis nožēlojamais posta stāvoklis nepazīst kaunu kā kaunu, bet gan savu nožēlojamo posta pilno stāvokli, un tas man atraisīja mēli pēc manas vajadzības un trūkuma. Ja es nebūtu tik nožēlojama, kā es esmu, patiesi, tad es tev dotu savu sirdi! Bet — ak Dievs, Tu Svētais Tēvs, kas man gribēt palīdzēt — es esmu nožēlojami slima un pie saviem daudzajiem grēkiem vairs nedrīkstu pielikt klāt kādus jaunus; jo vienam tīram, kādam Tev vajag būt, piedāvāt tik netīru sirdi, noteikti tak būtu lielākais grēks!” 3] Es saku: “Mana mīļā sieva, ne tu man sniedz savu sirdi, bet gan Es Pats to esmu paņēmis, kad Es tev lūdzu ūdeni! Tādēļ tu tomēr vari man sniegt savu sirdi, jo Es pieņemu arī samariešu sirdis! Ja tu Mani mīli, tad tu dari labu; jo Es tevi mīlēju jau daudz agrāk, nekā tu vēl varēji Mani atcerēties. 4] Te skaistā sieva nosarkst un nedaudz apmulsusi saka: “No kura laika tad Tu mani pazīsti? Vai tad Tu jau agrāk esi bijis šajā pilsētā vai Samarijā? Patiesi, es Tevi vēl nekad nekur neesmu redzējusi! Ak, es lūdzu Tevi, saki, kur un kad tad Tu esi mani redzējis! Saki man to tomēr! 5] Es saku: “Ne šeit, ne Samarijā vai kādā citā vietā, un tomēr Es tevi pazīstu jau kopš tavas dzimšanas, arī vēl daudz agrāk un vienmēr esmu tevi mīlējis kā Manu dzīvību! Kā tev tas patīk un vai tu esi mierā ar Manu mīlestību? Redzi, kad tu savā divpadsmitā dzīvības gadā iekriti cisternā, tad Es biju tas, kas tevi izcēla ārā, bet toreiz tu to roku, kas tevi izcēla, nevarēji redzēt. Vai tu to vēl atceries?” 6] Te sieva pavisam apmulst un nezina, kas viņai uz to jāsaka, jo viņas sirdī jau ir daudz uguns, un viņas mīlestība aug acīm redzami. 7] Pēc kāda laika, kad viņas sirds ir tā darbojusies, Es viņai jautāju, vai viņa nav neko dzirdējusi par Mesiju, Kam te jānāk. 25. Sieva Viņam saka: Es zinu, ka jānāk Mesijam, tā saucamam Kristum. Kad Viņš nāks, vai tad viņš mums pasludinās visu (ko Tu uz mani esi runājis)?” 8] Ar ļoti nosarkušiem vaigiem un augsti viļņojošām krūtīm sieva saka: “Kungs, Tu gudrais pravieti, es zinu, ka apsolītajam Mesijam ir jānāk un Viņa vārds būs Kristus. Kad Viņš nāks, tad Viņš tak 44

mums tomēr varēs pasludināt to, ko Tu nu man sacīji?! Bet kas mums pateiks, kad un no kurienes Mesija nāks? Varbūt Tu, kas esi tik ļoti gudrs, zini man ko tuvāk pavēstīt arī par Mesijas ierašanos? Jo zini, mēs jau tik ilgi gaidām un par Mesiju nekas nav dzirdams! Tādēļ Tu man parādītu ļoti lielu labdarību, ja Tu varētu man darīt zināmu, kad un kur Mesija noteikti nāks atbrīvot Savu tautu no visiem tās daudzajiem ienaidniekiem! Ak, ja Tu to zini, saki to man! Varbūt Mesija apžēlosies arī par mani un man palīdzēs, ja Es Viņu tādēļ lūgtu?!” 26. Jēzus viņai saka: Es tas esmu, kas nu ar tevi runā! 9] Pavisam īsi, bet loti nopietni un laipni Es sievai saku: “Es tas esmu, kas nu ar tevi runā!” 29. Ar dažu mācekļu atgriešanos Kunga saruna ar samarieti pie Jēkaba akas tiek traucēta. Par darbīgu mīlestību kā patiesu Dieva godināšanu. Sievas izdziedināšana. Izdziedinātās prieks un dedzīga atrastā Mesijas slavēšana. Zihariešu delegācija pie Mesijas. (Jāņa ev. 4:27–30) 27. Šajā brīdī (no pilsētas ar nopirkto ēdienu) nāca Viņa mācekļi un brīnījās, ka Viņš runā ar sievieti. Tomēr neviens neteica: Ko Tu no viņas gribi? Vai Ko Tu runā ar viņu? 1] Pie šī paskaidrojuma sieva ļoti izbijās, un, proti, jo vairāk tādēļ, ka tieši šajā brīdī no pilsētas atgriezās mācekļi ar ēdienu un ļoti brīnījās, kad viņi Mani sastapa runājam ar šo sievu, bet tomēr neviens neiedrošinājās ne Man, ne sievai jautāt, par ko mēs sarunājamies. Tie citi līdzceļojošie kopā ar Manu māti, kas arī te vēl bija klāt, tik cieši gulēja, ka viņi tikko bija atmodināmi; jo tālais gājiens viņus bija ļoti nogurdinājis. Beidzot no miestiņa atgriezās arī tas māceklis, kas bija gājis meklēt trauku ūdens smelšanai, bet nebija atradis. Viņš atvainojās un teica: “Kungs, tajā miestiņā ir kādas divdesmit mājas un redzi, tur neviens cilvēks nebija mājās un visas durvis bija cieši aizslēgtas!” 2] Uz to Es viņam atbildēju: “Neiztaisi par to neko! Redzi, tā mums bieži nāks priekšā, kad garīgu un it sevišķi mīlestības slāpju dzīti klauvēsim pie cilvēku durvīm (sirdīm) un meklēsim trauku dzīvā ūdens smelšanai. Bet mēs sirdis atradīsim aizslēgtas un tukšas! Vai tu šo līdzību saproti?” 3] Dziļi aizkustināts un satriekts, māceklis saka: Kungs, Tu mīļais Meistar, diemžēl es tevi labi sapratu! Bet ja tā, tad mēs nekādu lielu darbu neizdarīsim!”. 4] Es saku: “Un tomēr, mans brāli! Uzlūko šo sievu! — Es tev saku: atrast vienu pazudušo ir vairāk vērts, nekā deviņdesmit deviņi taisnīgie, kuriem pēc viņu sirdsapziņas grēku nožēlošana nav vajadzīga, jo viņi katrā sabatā iedomājas kalpojam Dievam Garicima kalnā, bet šeit jau priekšsabatā paņem prom visus smeļamos traukus, lai sabatā neviens no akas nesmeltu ūdeni un nedzesētu slāpes, caur ko pēc taisnīgo domām sabats tiktu apgānīts. Ak, šādu taisnīgo lielā, aklākā muļķība! Bet šeit stāv viena grēciniece ar labu smeļamo trauku un kalpo mums! Sakiet, kas ir labāks: viņa vai tie deviņdesmit deviņi sabata svētītāji Gatricima kalnā?!” 5] Bet sieva pavisam satriekta saka: “Kungs, tu Mūžīgā Dēls! Šeit ir mans ūdens trauks, ņemiet to, es to šeit atstāju jūsu rīcībā! Bet ļaujiet man ātri steigties pilsētā, jo es jūsu priekšā stāvu par daudz necienīgā tērpā!” — ES saku: “Sieva, esi dziedināta un dari, kā tev šķiet labi!” 28. Tad sieva atstāja savu ūdens trauku, steidzās uz pilsētu un sacīja ļaudīm: 6] No prieka raudādama, sieva atstāj krūzi un aku uz steidzas uz pilsētu, bet aiziedama daudzkārt sveicinādama atskatās, jo viņa Mani ļoti mīl. Sieva nonāk pilsētā un viņai nāk pretī vairāki vīri, kuri, kā tas sabatā bija parasts, pastaigājās šurp un turp pa kādu kokiem apēnotu ielu. Vīri, kas sievu labi pazina, jokodamies viņai jautāja: “Nu, nu, uz kurieni tu tik steidzīgi? Kur tad deg?” Sieva laipnā nopietnībā viņus uzlūko un saka: ak, nejokojat, jūs mīļie kungi, jo mūsu laiks ir kļuvis nopietnāks, nekā jūs to spējat iedomāties!” 29. Nāciet un aplūkojiet vienu cilvēku, kas man (sēdēdams pie Jēkaba akas) pateica visu, ko es esmu darījusi! Vai tikai tas nav Kristus? 7] Te vīri viņu pārtrauc un ziņkārības pilni jautā: “Nu, nu, kas tad ir, vai mūsu zemē siro ienaidnieki, jeb mūsu novadam tuvojas siseņu bari?” 8] Pavisam nepacietīgi sieva saka: “Nekas no tā visa! Tā lieta ir daudz lielāka un daudz ārkārtējāka! Uzklausiet mani mierīgi! 9] Jau pirms stundas es izgāju ārā uz Jēkaba aku, lai atnestu pusdienām ūdeni, un, redziet, es tur sastapu uz akas malas sēžam kādu cilvēku, kuru sākumā noturēju par jūdu! Kad es, viņu tikko ievēroda- 45