Views
8 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

ma, sev no akas iesmēlu

ma, sev no akas iesmēlu ūdeni, cilvēks mani uzrunāja un prasīja ļaut viņam padzerties no mana trauka. Es viņam to atteicu, jo es domāju, ka viņš ir jūds. 10] Bet Viņš runāja tālāk tik gudri kā Elija un pastāstīja man visu, ko jebkad esmu darījusi. Beigās Viņš pats ievadīja sarunu par Mesiju un, kad es viņam tālāk jautāju, kur, kā un kad Mesija nāks, tad Viņš ar tādu mīlestību un nopietnību un tādā balsī, kas man gāja caur kauliem, man teica: “Es tas esmu, kas tagad ar tevi runā.” 11] Bet es Viņam jau iepriekš, kad Viņš man teica, cik es esmu slima, lūdzu, vai es nevarētu atkal kļūt vesela. Un nu beigās Viņš man teica: “Topi vesela!”, un redzat, mana slimība kā vējš izgāja no manis, un es nu esmu pilnīgi vesela. 12] Ejiet tad ārā un skatieties paši, vai tas patiesi nav Kristus, solītais Mesija: Es Viņu stingri atzīstu par to, jo lielākas zīmes kā šis cilvēks, ja Viņš tas nebūtu, arī Kristus nekad nespēs darīt! Tātad ejat laukā un pārliecinieties paši! Bet es nu steidzos uz mājām, lai apģērbtu labākas drēbes, jo tā es nevarētu stāvēt Viņa godības priekšā! Ja Viņš nebūtu Kristus, Viņš katrā ziņā ir vairāk nekā kāds pravietis vai tautas ķēniņš!” 13] Vīri saka: “Jā, ja tā, te šis laiks, protams, būtu ļoti nopietns un ļoti nozīmīgs. Bet te mums jau vajag iet ārā lielākā skaitā un starp mums arī vajag būt dažiem, kas ir labi izglītoti rakstos; tikai žēl, ka šodien visi mūsu rabīni atrodas kalnā! Bet varbūt Viņš ļaujas pierunāties dažas dienas uzturēties mūsu vidū, un te jau ari viņi varētu Viņu pārbaudīt! 30. Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus. 14] Pēc tam viņi lūdza vēl vairākus kopā ar viņiem aiziet pie Jēkaba akas. Tad no pilsētas uz Jēkaba aku devās gandrīz simts abu dzimumu cilvēku, lai redzētu Mesiju. 30. Tā Kunga runa par Viņa dzīvo ūdeni. Par lielo pļaujas misiju. “Lūdzat vairāk līdzstrādniekus!” Par sabata ģeķību un Dievam patīkamu sabata svētīšanu. (Jāņa ev. 4:31–38) 31. Bet pa to starpu mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: Rabi, ēd! 1] Bet, kamēr šis lielais pulks no pilsētas devās uz Jēkaba aku, Mani mācekļi mani mudināja, ka Man iepriekš jāpaēd. Jo viņi jau zināja, ka Es, līdzko pie Manis nāk kādi cilvēki, neko neēdu; bet viņi Mani mīlēja un baidījās, ka es varētu kļūt vājš un slims. Jo, kaut viņi jau zināja, ka Es esmu Kristus, Manu miesu viņi tomēr uzskatīja par vāju un vārgu, un tādēļ Mani mudināja, ka man jāēd. 32. Bet Viņš tiem sacīja: “Man ir ēdiens ko ēst, ko jūs nepazīstat.” 2] Bet Es viņus uzlūkoju laipnā nopietnībā un saku: “Mani mīļie draugi, Man ir ēdiens ko ēst, kuru jūs nepazīstat.” 33. Tad mācekļi sacīja cits citam: “Vai kāds Viņam atnesis ko ēst?” 3] Te mācekļi uzlūkoja cits citu un jautāja viens otram: “Vai tad kāds no kaut kurienes jau atnesa kaut ko ēst? Kāds gan ēdiens Viņam ir bijis? Nekur nekas nav redzams, izņemot smeļamo trauku, kas vēl ir pavisam pilns ar ūdeni. Varbūt Viņš to ūdeni ir pārvērtis vīnā?” 34. Jēzus viņiem saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, Kas Mani ir sūtījis, un pabeigt Viņa darbu!” 4] Es viņiem saku: “Ak, nespriediet tik neprātīgi, ko Es esmu vai neesmu ēdis! Jūs tak jau daudzkārt esat redzējuši, ka jums līdzās Es nekad neesmu licis Sevi īpaši apkalpot. Bet tagad Es jums nerunāju par kādu miesas ēdienu, bet gan par kādu daudz augstāku un vērtīgāku gara ēdienu, un tas pastāv tajā, ka Es daru Tā gribu, Kas Mani ir sūtījis, un pabeidzu viņa darbu! Bet tas, Kas Mani tā ir sūtījis, ir Tēvs, par Kuru jūs sakāt, ka viņš ir jūsu Dievs, bet tomēr viņu nekad neesat pazinuši. Bet Es Viņu pazīstu un tādēļ daru pēc Viņa vārda, un tas ir Mans īstais ēdiens, kuru jūs nepazīstat. Es jums saku: Ne tikai maize, bet gan katra laba rīcība vai darbs arī ir ēdiens, ja arī ne miesai, tad jo vairāk garam! 35. Vai jūs paši nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo viņas ir baltas pļaujai. 5] Daudziem no jums mājās ir tīrumi un jūs paši sakāt: “Vēl četri mēneši, tad būs klāt pļaujamais laiks, un mums vajadzēs doties uz mājām un ievākt ražu.” Bet Es jums saku: labāk paceliet savas acis augšup! Jau tagad visas druvas ir baltas pļaujai. Bet Es domāju ne šīs dabīgās druvas, bet gan to lielo druvu, kas te ir visa pasaule, uz kuras cilvēki stāv kā nogatavojušies kvieši, kuriem jātiek ievāktiem Die- 46

va šķūņos! 36. Un, kas te pļauj, tas saņem algu un sakrāj augļus mūžīgai dzīvošanai, lai tad kopējs prieks tiek tam, kas te sēj, un tam, kas te pļauj. 6] Un redzat, šī ražas novākšana ir labs darbs, un šis darbs ir labs ēdiens, kuru Es, kā arī jūs, bagātīgi dabūsiet baudīt. Kas uz šī lauka ir īsts ļāvējs, tas sakrāj patiesus augļus mūžīgai dzīvībai, lai beigās raža kļūst par patiesu prieku Tam, kas te ir sējis, un līdzīgi arī tam, kas te ir pļāvis. 37. Jo šeit piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj. 7] Jo pēc ražas novākšanas vienu un to pašu augli un vienu un to pašu dzīvības maizi ēdīs kā Sējējs, tā pļāvējs; un tad piepildīsies senais izteiciens: Viens sēj, un cits pļauj; bet abi līdzīgi dzīvo no viņu darba un ēd vienu un to pašu ēdienu! 8] Aplūkojot to lielo ļaužu pulku, kas ir atnācis pie mums no pilsētas, lai manī redzētu Apsolīto, un, kā jūs redzat, viņiem vēl vienmēr seko citi! Redziet, tās ir jūsu pilnīgi nobriedušās kviešu vārpas, kurām jau sen te būtu jātiek nopļautām! Ar lielu prieku Es jums saku: Raža ir liela, bet vēl daudz par maz ir pļāvēju; tādēļ lūdzat ražas Kungu, lai Viņš Savai ražas novākšanai sūta vairāk pļāvēju. 38. Es jūs esmu sūtījis pļaut to, ko jūs neesat sējuši; citi sēja, un jūs esat nākuši viņu darbā. 9] Es jūs esmu pieņēmis, un pieņemot garā arī jau sūtījis pļaut to, ko jūs neesat sējuši; jo citi sēja, un jūs nu esat nākuši viņu darbā, un tādēļ jūs nu gan varat sevi uzskatīt par pārlieku laimīgiem! — Jo, kas te sēj, tas ir vēl tālu no ražas novākšanas; bet, kas te pļauj, tas vienlaicīgi ievāc ražu, un viņa priekšā jau ir jaunā dzīvības maize! Tādēļ esiet nu dedzīgi pļāvēji; jo jūsu pūles ir svētīgākas, nekā sējēju!” 10] Lielākā daļa mācekļu šo mācību labi saprot un tūlīt uzsāk samariešiem sludināt Manu Vārdu par mīlestību uz Dievu un par mīlestību uz tuvāko, un ka Es patiesi esmu Kristus. 11] Bet daži nedaudzie, kas savā sirds saprašanā vēl bija diezgan muļķīgi, pienāca pie Manis un tā pavisam klusi jautāja: “Kungs, no kurienes mēs dabūsim izkaptis; turklāt šodien ir sabats?!” 12] Uz to Es viņiem atbildēju: “Vai tad Es teicu, ka jums jāpļauj šo mūsu priekšā gulošo dabīgo miežu lauku? Ak, jūs nelgas, cik ilgi tad Man vajadzēs jūs tādus paciest?! — Vai tad jūs vēl nesaprotat? — Tad klausieties un aptveriet! 13] Mans Vārds par Dieva Valstību, vispirms ieiedams jūsu sirdīs un no turienes pār jūsu lūpām ieiedams jūsu līdzcilvēku un brāļu ausīs un sirdīs, ir tā garīgās pļaujas izkapts, kuru es pirms dodu, lai cilvēkus — jūsu brāļus — ievāktu Dieva Valstībā, patiesas Dieva Valstības un mūžīgas dzīvības Dievā izpratnē. 14] Šodien, protams, gan ir sabats; bet šis sabats ir muļķīgs un neprātīgs — tāds, kādas ir jūsu sirdis, un jūs tādēļ raugāties uz sabatu, ka jūsu sirdīs sabats izskatās vēl ļoti noteicošs. Bet Es jums saku, ka Es esmu Kungs arī pār sabatu: 15] Ja jūs esat un gribat palikt Mani patiesi mācekļi, izraidiet šo sabatu no savām sirdīm! Mēs katru dienu vienādi te esam pie darba; kur sabata Kungs strādā, tur Viņa kalpiem rokas nav jātur kabatā! 16] Vai sabatā Saulei tāpat nevajag uzaust un norietēt kā katrā darba dienā? Bet ja kā Saules, tā sabata Kungs svētītu sabatu, vai jūs gan būtu apmierināti ar pavisam tumšu sabatu? Redziet, redziet, cik neprātīgi jūs vēl esat! Tādēļ darbojieties un dariet to, ko daru Es un ko dara jūsu brāļi, tā jūs svinīgi atzīmēsiet Man patīkamus, patiesi dzīvus sabata svētkus!” 17] Pēc šiem vārdiem arī šie vājākie brāļi devās pie samariešiem, kas nu jau lielā skaitā no pilsētas bija atnākuši pie Manis, un mācīja viņiem to, ko viņi no Manis zināja. 31. Samarieši atzīst un ticīgi uzņem Kungu. Scēna starp Ziharas pilsoņiem un sievu no Jēkaba akas. Sievas runa par patiesu goda zīmi: Mīlestību uz Dievu. (Jāņa ev. 4:39–42) 39. Bet daudzi šīs pilsētas samarieši, dzirdējuši sievas vārdus, sāka ticēt Viņam, jo viņa apliecināja: “Viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi. 1] Un tā tas gāja līdz vakaram un ļoti daudzi no tiem, kas pie Manis bija atnākuši no pilsētas, tagad ticēja Man, sākumā tās sievas liecības dēļ, kura dedzīgiem vārdiem pilsētas ļaudīm zināja stāstīt, kā Es viņai zināju pateikt visu, ko viņa jebkad ir darījusi; bet tad daudzi no viņiem ticēja tam, ko Mani mācekļi par Mani bija sacījuši. Bet visstiprāk ticēja tie samarieši, kas pie Manis bija tik tuvu, ka varēja dzirdēt Manis Paša vārdus. 47