Views
5 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

2] Jo starp viņiem bija

2] Jo starp viņiem bija daži, kas bija labi izglītoti rakstos. Tie sacīja: “Viņš runā kā Dāvids, kas saka: “Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu; Tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis! Tā Kunga bijāšana ir šķīsta. Tā pastāv mūžīgi, Tā Kunga tiesas ir patiesība, tās visas ir taisnas. Tās ir jaukākas nekā zelts, nekā kausēts zelts, un saldākas par vistīrāko medu. Tavu gribu, Kungs, es labprāt daru, un Tavs likums ir manā sirdī; es gribu pasludināt Tavu taisnīgumu lielā draudzē. Redzi, es negribu ļaut aiztaisīt manu muti, Kungs, Tu zini to. Tavu taisnīgumu es neapslēpju manā sirdī; es runāju par Tavu taisnīgumu un Tavu pestīšanu. Es neslēpju Tavu labsirdību un Tavu uzticību lielas draudzes priekšā.” — Bet mēs zinām, un tā ir mūsu liecība, pilna patiesības un spēka, ka Tas, Kas tā runā un rīkojas, Kā Dāvids pirms Viņa, proti, ir runājis un darbojies Viņa vārdā, patiesi ir apsolītais Mesija. Bet, izņemot Viņu, pēc Dāvida neviens vairs nav tā runājis un darbojies kā Dāvids; tātad tas nekļūdīgi ir Kristus, “No Mūžības Dieva Svaidītais”! Tādēļ mēs gribam Viņu pilnīgi pieņemt!” 40. Šie samarieši nāca pie Viņa un lūdza Viņu palikt pie viņiem. Un Viņš palika tur divas pilnas dienas. 3] Pēc tam, kad samarieši savā starpā par Mani deva liecību, viņi visā godbijībā pienāca pie Manis un lūdza Mani, lai Es vēlētos pie viņiem palikt. Jo viņi teica: “Kungs, kas Tu patiesi esi Kristus, kā mēs nu Tevi esam labi pazinuši, paliec pie mums; jo Jeruzalemē tu netiksi labi uzņemts, bet gan jo vairāk sastapsi neticību un visāda veida vajāšanu, jo pasaulē ne uz sauszemes, ne ūdenī nav nekā ļaunāka par farizejiem Bet šeit tev jātiek godātam tā, kā pienākas Tam, Kuru ir pasludinājuši Mozus, Dāvids un pravieši. 4] Bet Es viņiem teicu: “Mīļie Ziharas vīri! Man ir liels prieks, ka Es uz jūsu tīruma esmu ievācis tik labu ražu; bet tas nebūtu labi no Manis, ja Es paliktu tur, kur es slimos esmu izdziedinājis, jo viņi tagad ir veseli, un neņemtu vērā citur esošos slimniekus. Es tomēr divas dienas palikšu pie jums un tikai trešajā dienā iešu tālāk uz Galileju.” 41. Tad vēl daudz vairāki Viņam ticēja Viņa vārdu dēļ. 5] Bet pēc tam nāca klāt vēl daudzi citi, kas iepriekš vēl nebija tik ļoti stipri ticībā, un izteica viņu nesatricināmi stingro ticību. Bet te bija arī tā sieva, ģērbusies labās drēbēs, un uz tiem, kas tagad ticēja, teica: “Mīļie draugi, tagad jūs tak godam uzņemsiet mani savā vidū? Jo es jums pirmā rādīju ceļu uz šejieni, kad jūs man jokojot jautājāt, kur tad deg!” 42. Un sacīja sievai: “Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka Viņš tiešām ir Kristus, pasaules Pestītājs. 6] Samarieši runā: “Ja tevi Tas Kungs pieņēmis pirms mums, tad arī mēs tevi uzņemsim ar godu, kā tas pie mums Ziharā ir pieņemts. Bet kopš šī laika un turpmāk mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo nu mēs paši dzirdējām un pazinām, ka Viņš patiesi ir Kristus, pasaules Pestītājs! Un tu mūs vairs nevari padarīt ticīgākus, nekā mēs tagad esam. Bet no šī laika, ja tu turpmāk vairs negrēkosi, tev arī no mums jātiek turētai godā!” 7] Sieva saka: Bet es kopš seniem laikiem neesmu tik daudz grēkojusi, kā jūs diemžēl vēl arvien domājat. Pirms es kļuvu vīra likumīga sieva, mana miesa nekad no kāda vīra nav tikusi aizskarta; bet, kad pēc tam es kļuvu kāda vīra sieva, es dzīvoju, kā kārtīgai sievai pieklājas. Ka es paliku neauglīga un ka katram no maniem pieciem likumīgiem vīriem, kas ar mani savu lietu darīja, drīz pēc tam vajadzēja nomirt, tā tak nav mana vaina, bet, augstākais, to, no kuriem dabūju tādu miesu, kas te nebija derīga vīram. Pēc tam, kad man šie pieci vīri nomira, kas man radīja tikko panesamas sirdssāpes, es apņēmos nekad ne ar vienu vīru vairs nesavienoties; bet pēc viena gada, kā jūs to zināt, uz Ziharu ar zālēm, eļļām un ziedēm atnāca viens ārsts, un izdziedināja daudzus cilvēkus. Mana lielā posta dzīta, arī es aizgāju pie viņa, lai viņš man palīdzētu. 8] Bet viņš mani apskatīja un teica: “Sieva, es par to atdotu pasauli, ja es tev varētu palīdzēt; jo manas acis vēl nekad nav skatījušas skaistāku sievu par tevi! Ja arī es nevaru tevi pilnīgi izdziedināt, tad tomēr es tev varu dot zāles un tavas ciešanas mazināt. Tad viņš atnāca dzīvot manā nabadzīgajā mājoklī, katru dienu deva man sāpes remdinošus līdzekļus un rūpējās par mani, bet manu slimo miesu ar sliktu nodomu viņš vēl nekad nav aizskāris, kā, man šķiet, jūs to nepareizi domājat. 9] Un tā es, kā noteikti arī jūs, Dieva priekšā gan esmu grēciniece, bet es ticu, ka jūsu acu priekšā es neesmu tieši tik liela un rupja grēciniece, par kādu jūs mani turat. Tas, kas šeit sēž pie Jēkaba akas, tas man pirmīt pateica visu, jo es jebkad esmu darījusi. Jautājiet Viņam, un Viņš Pats jums pateiks, cik tālu es pelnu vai nepelnu kādas atklātas grēcinieces vārdu. 48

10] Te samarieši pārsteigti uzlūko sievu un saka: “Nu, esi atkal laba, mēs jau tieši tik ļauni neesam domājuši; bet par to tev nu Ziharā jākļūst par goda pilsoni! Saki, vai tagad tu ar mums esi apmierināta?” 11] Sieva saka: “Ak, neraizējieties par vienas nabaga sievietes godu! Es jau esmu saņēmusi godības lielāko daļu!” 12] Samarieši saka: “Kā gan tu to esi izdarījusi? Mēs par kādu goda zīmi, ko Ziharas pilsēta tev būtu piešķīrusi, neko nezinām! No kurienes tad tu to saņēmi?” 13] Ar patiesas mīlestības asarām un pateicībā noradīdama uz Mani, sieva saka: “Šeit Viņš vēl atpūšas! Vienīgi Viņš ir mans augstākais gods, kuru ne jūs, ne visa pasaule nevarat man dot un tikpat maz atņemt! Jo Viņš Pats ir man to devis un no Viņa es to esmu saņēmusi. Es gan zinu, ka neesmu tā vērta, lai no Viņa, visas godības Kunga, saņemtu tādu godu, bet Viņš man to deva pirms jums, un es to saņēmu pirms jums un pavēstīju jums par Viņu, jo jūs iepriekš par Viņu neko nezinājāt. Redziet, pirms jums visiem man ir tas, ko jūs man neesat devuši, un, kur man tas reiz ir, nevarat man to atņemt. Un tā ir īsta goda zīme, kas ir derīga visā mūžībā; bet jūsu goda zīmes ir laicīgas un vienīgi tikai Ziharas pilsētai. Tādēļ, ja man ir mūžīga goda zīme, jūsējo es varu pieciest. Es ceru, ka jūs nu saprotat, kā un no kurienes es esmu saņēmusi mana patiesā goda lielāko daļu. 14] Samarieši saka: “Vai tad tā ir kāda priekšrocība, ja tu nejauši atnāci pirmā un šeit sastapi Kristu? Mēs arī Viņu esam atraduši un līdzīgi tev nu savās sirdīs slavējam un cildinām Viņu, un Viņš mums tāpat kā tev apsolīja mūsu pilsētā aizkavēties divas dienas. Bet, ja tā, ko tu runā par kādu pirmo godu, kas tev tika pirms mums? “ 15] Sieva saka: “Jūs, mīļie Ziharas vīri, ja es ar jums gribētu strīdēties, tad es nekad nebeigtu. Bet es nu jums esmu pateikusi, kā tas patiesībā ir; bet otru reizi es to jums vairs nesaku. Vairāki no jums ir studējuši romiešu likumu un pēc šī likuma nu ir tiesneši un saka, ka tas ir labs likums! Bet šajā likumā, kuru arī es esmu lasījusi, cik es saprotu romiski, stāv rakstīts: Primo occupanti jus! Bet es šeit biju pirmā, un tādēļ jūs manas labās tiesības nevarat man atņemt!” 16] Te samarieši klusēja un nezināja, ko sievai atbildēt, jo tā bija aizskārusi viņu vājo pusi, un viņi uz to neko nevarēja atbildēt. Jo jūdu dēļ viņi bija lieli romiešu draugi un ļoti augstu vērtēja romiešu likuma gudrību un kārtību; tādēļ, kad sieva nu norādīja uz romiešu likumu, viņi klusēja. 17] Bet, ka sieva ļoti labi pārzināja romiešu valodu, par to nav ko brīnīties; jo samarieši gandrīz visur runāja romiski un daļēji arī grieķiski, lai caur valodu izvairītos no katras kopības ar jūdiem. 32. Laipna aina starp Kungu un sievu, kuras mājā Viņš grib ņemt mājvietu. Kunga runa samariešiem. Kungs redz sirdi, bet cilvēks — ārējo. Kristus pie Jēkaba akas sastaptās sievas gods. 1] Bet nu bija pienācis vakars, un visi, kas kopā ar Mani bija atnākuši no Jūdejas, un, tā kā bija ļoti noguruši, visu pēcpusdienu bija gulējuši, viens pēc otra pamodās un brīnījās, ka tik ātri ir pienācis vakars! Un viņi Man jautāja, kam nu jānotiek, vai viņiem jāiet meklēt kāda pajumte, vai arī nu vēsākā nakts laikā Es dodos tālāk. 2] Bet Es teicu: “Ja cilvēki guļ, tad Kungs tomēr ir nomodā, un Kungs rūpējas par visu, un tiem, kas ir pie Viņa, nav jārūpējas ne par ko citu, kā tikai, lai viņi paliek pie Viņa! Tādēļ nu celieties, lai mēs dodamies šajā samariešu pilsētā! Tur mums visiem atradīsies laba mājvieta. Šai sievai šeit, kas šodien pusdienas laikā lūdza ūdeni, ir plaša māja, un Es domāju, ka uz divām dienām viņa mums neliegs pajumti.” 3] Te sieva, aiz mīlestības un prieka raudādama, nokrīt ceļos Manā priekšā un runā: “Ak, Kungs, Tu mans Pestītājs, kā man nabaga grēciniecei nākas tāda žēlastība!” 4] Es saku: “Tu Mani uzņēmi savā sirdī, kas ir daudz brīnišķīgāka, nekā tavs nams; tātad tu Mani gan uzņemsi savā mājā, ko, līdzīgi kā šo aku, Jēkabs uzcēla savam dēlam Jāzepam. Bet mūsu ir daudz. Tātad divas dienas tev būs daudz ko darīt un par ko rūpēties, bet par to tev jātiek krietnai algai!” 5] Sieva saka: “Kungs, un ja jūsu būtu vēl desmitreiz tik daudz, cik tālu mani līdzekļi sniedzas, jums visiem pie manis jātiek uz vislabāko uzņemtiem. Jo manā, protams, šur un tur jau ļoti sabrukušajā mājā ir daudz tīru istabu, tās pēc manām iespējām ir arī diezgan labi iekārtotas. Un tajā dzīvoju tikai es, mans ārsts un daži kalpotāji. Bet es, ak, Kungs, saku, ka māja ir Tava. Tu vienīgais esi manas mājas likumīgais īpašnieks, jo tev uz to ir senākas tiesības. Tādēļ nāc, ak, Kungs, un ieej Savā namā, jo no šī brīža tas ir pilnīgi Tavs, un lai tas uz visiem laikiem ar visu, kas ir tajā, paliek pilnīgi Tavs! 49

1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1