Views
7 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

saprotu no īsta

saprotu no īsta krāšņuma un izsmalcinātas gaumes! 7] Un Es tev saku: “Arī to, tāpat kā visu, Es esmu iemācījies no Mana Tēva. Jo bez gala daudzie dzīvokļi Mana Tēva namā arī ir ļoti gaumīgi un ļoti grezni, ko tu labi vari redzēt jau šeit, ja tu uzmanīgi aplūko lauku puķes, kas ir krāšņāk izgreznotas, nekā Zālamans visā savā ķēnišķā greznībā! 8] Bet ja Tēvs jau puķes, kas pastāv tikai neilgi, tā grezno un izrotā, cik daudz vairāk Viņš reiz izgreznos un izrotās Savu mājvietu, kas ir debesīs!? Bet, ko dara Tēvs, to daru arī Es; jo pamatu pamatā Es un Tēvs esam pilnīgi viens! Kas Mani uzņem, tas uzņem arī Tēvu; jo tēvs ir Manī, kā Es Tēvā! Kas Man ko dara, tas to dara arī Tēvam; un tādēļ tu Man neko nevari dot, ko tu simtkārt atkal nesaņemsi atpakaļ! Tagad tu zini visu vajadzīgo.” 9] Bet tagad sēdīsimies baudīt vakara mielastu; jo starp mums ir daudz izsalkušo un slāpstošo. Kad mēs savus locekļus būsim spēcinājuši, tikai tad runāsim par šo tematu tālāk. 10] Visi apsēžas pie galdiem, pateicas un stiprinās ar ēdienu un dzērienu. 35. Ziharā. — Kalpotāji ziņo par mājas brīnišķo iekārtošanu. Sievas godbijīgais pārsteigums un atzīšanās Kunga priekšā. Viņa pavēle viņai klusēt un Viņa mīlestības rūpes par Mariju. Mācekļi skata debesis. Nātānaēla labā atziņa. Tā Kunga padoms klusēt par dievišķi svētiem noslēpumiem. 1] Pēc mielasta sieva atkal man tuvojas, bet tikko uzdrošinās runāt, jo pa mielasta laiku viņa bija sarunājusies ar ārsta kalpotājiem, kā tas viss ir ticis atgādāts. Un kalpotāji teica: “Mīļā sieva, Dievs to zina, kā tas ir noticis! Mēs pie tā esam darījuši to niecīgāko; ārsts nedarīja neko; jo, kad viņš atnāca, viss jau bija izdarīts. Ilgi pirms tam, iekams atnāca ārsts, mēs nodarbojāmies ar viņa lietām, te pēkšņi atnāca žilbinoši skaists jauneklis un teica mums, ka mums tas un tas jādarot, jo Kungam tas vajadzīgs. Mēs arī tūlīt darījām to, ko jauneklis mums pavēlēja. Bet redzi, tas notika tā dīvaini! Kā mēs kaut ko gribējām darīt, tā tas jau bija izdarīts, un tādēļ mēs tev nevaram teikt neko citu, kā: te acīm redzami darbojās Dieva visvarenība, un gudrajam jauneklim vajag būt bijušam Dieva eņģelim. Citādi tā lieta nav izskaidrojama. Cilvēkam, kas pie taviem sāniem ienāca lielajā istabā, vajag būt lielam pravietim, tādēļ Viņam kalpo debesu vara. 2] Kad sieva no kalpotājiem to dzirdēja, viņa vēl vairāk zaudēja drosmi un tikko iedrošinājās runāt. Tikai pēc diezgan ilga laika viņa pavisam vājā balsī teica: “Kungs! Tu esi vairāk nekā vienīgi apsolītais Mesija? Tu noteikti esi Tas, Kas sodīja faraonu, izraēliešus izveda no Ēģiptes un no augstā Sinaja kalna pērkona balsī viņiem deva bauslību!” 3] Bet Es viņai teicu: “Sieva! Tā stunda vēl nav klāt, kur cilvēkiem tas tiktu pavēstīts; tādēļ pagaidām paturi to savā sirdī! Bet nu izkārto, ka lielajam ļaužu pulkam, kas kopā ar Mani nāca no Jūdejas, tiek ierādītas guļamās telpas! Bet tu, ārsts, un mani mācekļi, skaitā desmit, palieciet šeit! Bet sievai, kas sēdēja Man līdzās un ir Manas miesas māte, ierādi tīrāko gultas vietu, lai viņa labi atpūšas; jo redzi, viņa ir jau diezgan gados un kopā ar mums šodien gājusi tālu ceļu, un viņai, lai stiprinātos, vajadzīgs labs miers.” 4] Sieva ļoti priecājās, šajā pavisam neievērojamā sievā pazīt Manu māti, un rūpējās par viņu uz vislabāko. Un Marija viņu uzslavēja par šādu maigumu, bet vienlaicīgi viņai ieteica darīt visu, ko Es viņai teiktu. 5] Kad nu visi ir devušies pie miera un lielajā ēdamistabā pie Manis atrodas vienīgi sieva, ārsts un desmit mācekļi, Es mācekļiem saku: “Jūs zināt, ko Es Galilejā Betaborā, kad Es jūs uzņēmu par Saviem mācekļiem, jums teicu: No šī brīža jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus nokāpjam uz Zemes; un redzat, tas nu jūsu acu priekšā burtiski piepildās! Viss tas, ko jūs šeit redzat un ko jūs ēdat un dzerat, nav no šīs Zemes, bet gan Dieva eņģeļu sagādāts no debesīm. Bet nu atveriet savas acis un skatiet, cik daudz eņģeļu te stāv gatavībā, lai Man kalpotu!” 6] Te visiem atvērās acis, un viņi redzēja, cik daudz eņģeļu, gatavu Man kalpot, nolaižas no debesīm — jo, kad viņiem acis tika atdarītas, mājas sienas pazuda un visi redzēja atvērtas debesis! 7] Tad Nātānaēls saka: “Jā, Kungs, Tu esi patiess un uzticams! Nu brīnumaini piepildās tas, ko Tu esi runājis! Patiesi, patiesi, Tu esi dzīvā Dieva dēls! Ar Ābramu Dievs runāja caur savu eņģeli, Jēkabs sapnī redzēja trepes, pa kurām uzkāpa un nokāpa eņģeļi, bet Jehovu viņš neredzēja, vienīgi kādu eņģeli, kam uz labās rokas bija rakstīts Jehova vārds. Un, tā kā Jēkabs ar viņu strīdējās, vai viņš esot Jehova, 52

Jēkabs saņēma spēcīgu dunku sānos, tādējādi kļūdams klibs. Mozus runāja ar Jehovu, bet viņš neredzēja neko citu, kā uguni un dūmus, un viņam vajadzēja paslēpties kādā alā, jo Jehova turpat gāja garām. Kamēr Jehova nebija aizgājis, viņš nedrīkstēja skatīties. Palūkojies ārā no alas, viņš vēl paspēja ieraudzīt vienīgi Jehovas muguru; bet pēc tam viņam savu seju vajadzēja aizklāt ar trīskārtīgu segu, jo tā mirdzēja spožāk par Sauli, un katram, kurš to uzlūkoja, bija jāmirst. Tad vēl bija Elija, kas Jehovu izjuta maigā vēsmiņā. Un tagad Tu Pats esi šeit!” 8] Šeit Es pārtraucu Nātānaēla runu un saku: “Pietiek, Mans brāli, tā stunda vēl nav klāt! Tikai tādai tīrai dvēselei kāda ir tavējā, pavisam bez viltus un atklātai, iespējams to ieraudzīt. Bet paturi to pie sevis, līdz būs situsi īstā stunda! Jo redzi, ne katrs, kas Man seko, ir tāds kā tu. 9] Bet šī sieva nebija tāda kā tu, bet tagad arī viņa ir tāda kā tu, tādēļ arī viņa nojauš to, ko tu gribēji teikt. Bet tā stunda vēl nav klāt. Tikai tad, kad templī tiks pārplēsts priekškars, tikai tad Mozum no viņa starojošā vaiga tiks noņemta sega. 36. Ziharā. Tas Kungs Jānim Evaņģēlistam pavēl, ka ne viss ir piemērots pierakstīšanai. Tagadējās atklāsmes apsolījums. “Pietiek, ka tu tici un Mani mīli!” Par Mesiju un Viņa valstību. Svētības vārdi ārstam un sievai. Kungs savieno Joramu un Irhaelu laulībā. Tas Kungs neguļ. 1] Pēc tam Jānis Man jautā: “Bet Kungs, to man tomēr vajag pierakstīt! Tas ir vairāk, nekā zīme Kānā! Tas ir mājiens, no kurienes Tu esi atnācis! 2] Es saku: “Arī to tu neraksti; jo tas, ko tu raksti, tā ir liecība pasaulei; bet tai trūkst saprāta, lai to aptvertu! Kālab tad šādas tavas pūles? Vai tad tu domā, ka pasaule tam ticēs? Redzi, tie, kas ir šeit, tie tam tic, jo viņi to redz; bet pasaule, kas staigā tumsā, nekad neticētu, ka šeit kaut kas tāds notiek; jo naktij ir neiespējami stādīties priekšā gaismas darbus. Bet, ja tu par gaismas darbiem vēlētos pastāstīt, tad viņi tevi izsmies, beigās sāks vēl tevi izzobot. Tātad lai ir tā, ka turpmāk tu pieraksti tikai to, ko Es atklāti daru visas pasaules priekšā; bet, ko Es daru slepenībā, lai cik liels tas būtu, to pieraksti tikai savā sirdī, bet ne uz gludās dzīvnieku ādas! 3] Bet reiz jau nāks laiks, kurā visām šīm slepenajām lietām jātiek pasaulei atklātām; bet iepriekš vēl ļoti daudziem kokiem no viņu zariem vajadzēs ļaut nokrist viņu negatavajiem augļiem! Jo redzi, kokiem ir aizmeties daudz augļu, taču no tiem nogatavosies tikai trešā daļa! Bet tām divām trešdaļām kritušām vajadzēs drīz tikt samītām un sapūt un sažūt, lai tad lietus tās izšķīdina un spēcīgs vējš steidzina otrai piedzimšanai! 4] Jānis saka: “Kungs, tas ir pārāk grūti, kas to var aptvert?!” 5] Es saku: “Tas arī pavisam nav vajadzīgs, ir pietiekami, ka tu tici un mīli Mani, visa tā dziļākā izpratne jau nāks tad, kad pār jums nāks patiesības gars. Bet, pirms tas notiks, neskatoties uz visām šīm zīmēm, vēl daudzi piedauzīsies pie Manis un pie Mana Vārda! 6] Jo jums visiem vēl ir pavisam nepareizs jēdziens par Mesiju un Viņa valstību, un būs vajadzīgs daudz, līdz jūs par to tiksiet skaidrībā. 7] Jo Mesijas valstība nebūs kāda šīs pasaules valstība, bet gan Gara un Patiesības Valstība Mana Tēva Valstībā mūžīgi, un tai turpmāk nekad nebūs gala! Kas tiks uzņemts šajā Valstībā, tam būs mūžīga dzīvība, un šī dzīvība būs svētlaime, kādu vēl neviens nekad nav redzējis, par kādu nav dzirdējis un savā sirdī sajutis!” 8] Pēteris , kas bija ilgi klusējis, saka: “Kungs, kas gan tad būs spējīgs šādas svētlaimes?” 9] Es saku: “Mīļais draugs, redzi, šodien ir jau vēls, un mūsu miesām vajadzīga atpūta, lai tās rīt atkal būtu spēcīgas darbam! Tāpēc noslēgsim šo dienu un rīt staigāsim labā gaismā. Tādēļ lai katrs meklē sev atdusas vietu un tad labi atpūšas, jo rīt mums būs daudz, ko darīt. 10] Pēc tam katrs atkal nonāk savā dabīgā stāvoklī un atkal redz zāles sienas, pie tām — jauki sakārtotas guļas vietas. Mācekļi, no kuriem daži ir ļoti noguruši, pateicas un tūlīt dodas pie miera. 11] Nomodā vēl paliekam tikai Es, ārsts un sieva. Kad mācekļi drīz vien ir cieši aizmiguši, tie abi manā priekšā nokrīt uz ceļiem un sirsnīgi Man pateicas par tādu neizsakāmi lielu žēlastību, kādu Es viņiem un visiem viņu mājiniekiem esmu parādījis, un lūdz Mani, vai Es viņiem neatļautu Man pievienoties un sekot Man. 12] Bet Es viņiem saku: “Jūsu svētlaimes dēļ tas nav vajadzīgs. Bet, ja jau gribat Man sekot, tad ir 53