Views
2 weeks ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

sprediķa laikā daudzi

sprediķa laikā daudzi aizgāja! Viņi ir pilni īgnas neticības, to nu akli izplatīs, un daudzi, kas te vēl palika un vakar bija pilni ticības, tagad arī šaubās un nezina, kas viņiem jātic! 12] Bet nu padomā par mani, kas es viņiem visiem esmu orākuls, — kāds man būs darbs? Bet, ja es viņus neuzvedu uz pareiza ceļa, viņi līdz pasaules beigām paliek viss, kas tu gribi, tikai ne tas, kam viņiem jābūt! Un redzi, tajā ir galvenais iemesls, kādēļ man galvenokārt vajag šeit palikt. Un es ticu, ka Kungs tādēļ man neatņems savu žēlastību! Jo, ja arī es miesīgi neesmu viņa sabiedrībā, tad garīgi es tak tajā palikšu vienmēr un kā uzticīgs kalps un gans uzticīgi centīšos kalpot Viņam un Viņa ganāmpulkam, pilnīgi pēc Viņa šeit dzirdētās Mācības, un es domāju, ka Viņam arī tas būs pa prātam!” 13] Es saku: “Jā, tas ir pilnīgi pareizi un Man patīkami! Jo šajā draudzē tev jābūt kā teicamam darba rīkam un tavai algai debesīs reiz jābūt lielai! Bet nu ir pienācis vakars; tādēļ dosimies atkal uz mājām! Lai notiek tā!” 14] Pēc šiem vārdiem mēs devāmies lejā no kalna uz mājām. Bet tur vēl bija daudz ļaužu. 46. Ziharā. Spitālīgā dziedināšana pēc viņa lūguma: “Kungs, ja Tu gribi, Tu gan vari mani šķīstīt!” Šī brīnuma labā iedarbība. Virspriestera dedzība darboties un sajūsma. Kunga dzīvības padoms it visā pareizi ieturēt mēru. 1] Kā jau iepriekš reiz tika minēts, mēs neatradāmies pašā kalna virsotnē, bet gan lielākas un ērtākas vietas dēļ zemāk, uz pirmās pakājes, jo no pilsētas Man sekoja daudz ļaužu un arī tādēļ, ka starp viņiem bija arī daudzi veci un jau ļoti nespēcīgi cilvēki, kuriem dienas ievērojamā tveicē kalna virsotne diezin vai būtu sasniedzama. Bet mēs tomēr bijām diezgan augstu augšā, un tādēļ gājiens virzījās diezgan lēni, jo krēsla daudziem cilvēkiem ar vāju redzi neļāva taku labi saredzēt. 2] Bet, kad mēs tā piesardzīgiem soļiem no kalna nonācām pilnīgi līdzenumā, tur uz ceļa gulēja kāds ar spitālību slims cilvēks. Šis cilvēks tūlīt piecēlās, pienāca pie Manis un žēlabainā balsī teica: “Ak Kungs, ja tu gribētu, tu gan varētu mani šķīstīt!” Bet Es tūlīt izstiepu pār viņu savas rokas un teicu: “Es tā gribu, ka tu topi tīrs!” Un slimais acumirklī bija brīvs no savas spitālības; visi uztūkumi, ēdes un zvīņas pēkšņi pazuda. Bet tā bija ļoti ļauna spitālība, kuru neviens ārsts nevarēja izdziedināt; tādēļ arī visi ļaudis bija ļoti pārsteigti, kur redzēja, ka šis cilvēks pēkšņi tika izdziedināts no savas slimības. 3] Bet izdziedinātais nu gribēja sākt skaļi Mani slavēt; bet Es piedraudēju un teicu: “Es tev saku, ka pagaidām tu to nevienam nesaki, izņemot vienīgi virspriesteri! Pieej pie viņa; viņš staigā aiz mums, kopā ar Maniem mācekļiem. Ja viņš tevi atzīs, ka šķīstītu, tad ej savā namā, turpat ņem un uz altāra upurē velti, kuru Mozus ir noteicis. 4] Šķīstītais tūlīt dara, ko Es viņam biju pavēlējis. Arī virspriesteris bija ārkārtīgi pārsteigts un teica: “Ja viens ārsts man būtu teicis: “Redzi, es šo cilvēku izdziedināšu!”, te es būtu no sirds smējies un teicis: “Ak tu nelga, ej pie Eifratas un pamēģini to izsmelt! Kad tu izsmelsi vienu spaini, tā tev vietā sūtīs simt tūkstošus; bet tev tomēr būs vieglāk nosusināt Eifratu, nekā izdziedināt šo cilvēku, kura miesa jau pilnīgi sākusi trūdēt!” Un šim cilvēkam, Kuru mēs esam atzinuši kā Mesiju, tas izdevās ar vienu vienīgu vārdu! — Patiesi, ar to mums pietiek! Viņš ir pilnā mērā Kristus! Mums vairs nav vajadzīga nekāda tālāka liecība. 5] Patiesi, kas man šodien prasīs svārkus, tam es tūlīt došu klāt ne tikai mēteli, bet gan visu manu drēbju krājumu! Patiesi, par šo cenu es nu atdodu visu līdz kreklam un tagad atzīstu, ka Viņa Mācība ir pavisam dievišķa! Jā, Viņš Pats kā Jehova nu miesīgi ir pie mums! Ko mēs vēl vairāk gribam? Es šajā naktī gribu sūtīt heroldu un visās ielās un ceļos sludināt Viņa klātbūtni!” 6] Pēc šiem vārdiem viņš pieskrien pie Manis, un, proti, akas tuvumā, nokrīt ceļos Manā priekšā un saka: “Kungs, mazliet apstājies, ka es varu Tevi pielūgt; jo Tu esi ne tikai Kristus, Dieva Dēls, bet gan Tu pie mums esi Pats Dievs, apslēpts miesā!” 7] Es saku: “Draugs, lai tas viss paliek! Es jums jau norādīju, kā jums jālūdz; tātad lūdziet klusībā, un ar to pietiek! Nedari šodien par daudz un tādēļ rīt par maz! Vienmēr visā jāievēro pareizs mērs! Ja tu svārkiem vēl piedod klāt mēteli, tad tas ir pietiekami, lai nabags uz visiem laikiem kļūtu tev īsts draugs; bet kur tu viņam, kur viņš no tevis prasa svārkus, dotu klāt visu tavu drēbju krājumu, te viņš apmulsīs un pie sevis domās, ka caur to tu vai nu gribi viņu apkaunot, vai arī, ka tu pats neesi pie pilna prāta. Un redzi, ar to te nenotiktu nekas labs! 64

8] Bet, ja kāds tev lūdz vienu sudraba grasi, bet tu tad viņam dod divus, arī trīs, tad tu iepriecināsi viņa sirdi un arī savu darīsi svētlaimīgu; bet, ja tu tam, kas nāca pie tevis aizņemties vienu sudraba grasi, tūlīt dotu tūkstoti, te viņš iztrūcināsies un pie sevis domās: “Ko tam jānozīmē? Es viņam lūdzu tikai vienu sudraba grasi, un viņš grib man dot visu, kas viņam pieder?! Vai tad viņš mani tur par tādu, kam nekad nav diezgan, grib mani apkaunot, vai kļuvis pavisam muļķis?” Un redzi, šāds cilvēks caur to tavai sirdij nekļūs nekāds ieguvums, un šāda tava izturēšanās tikpat maz būs ieguvums arī viņa sirdij? Tātad visā tikai pareizs pilns mērs, un ar to pilnīgi pietiek! 9] Ar šo pamācību virspriesteris arī ir pilnīgi apmierināts un pats sev saka: “Jā, jā, Viņam ir taisnība visās lietās! Darīt tieši tā, kā Viņš ir teicis, ir pilnīgi pareizi; kas ir zem tā vai pāri par to, ir vai nu slikti, vai muļķīgi. Jo ja es šodien atdotu visu, un rītu manu durvju priekšā varbūt nāktu kāds vēl nabadzīgāks, ko tad es spētu viņam dot? Cik smagi man tad būtu ap sirdi; jo tam vēl nabadzīgākam es vairs nespētu palīdzēt! 10] Kungam ir pilnīga taisnība visās lietās, Viņš visur zina izkārtot labāko mēru; tādēļ vienīgi Viņam viss gods un slava un no visas sirds pilnīgākā pielūgsme. 47. Ziharā. — Brīnumainais vakara mielasts pie Irhaelas eņģeļu sabiedrībā. Kunga mājiens par šiem Viņa debesu kalpotājiem. Dusmas un neticība no Dziednieka novadnieku galiliešu puses. 1] Bet pa to laiku mēs arī nonācām pie Irhaelas un Jorama mājas, kur, tādā pat veidā kā dienu iepriekš, viss jau bija sagatavots vakara mielastam, tikai daudz bagātīgāk. Pie mājas priekšnama daudzie ziharieši, kas bija pie kalna, gribēja atvadīties; bet viņu vidū tūlīt nostājās daudzi jaunekļi baltos tērpos un lūdza viņus uz vakara mielastu. 2] Virspriesteris, pavisam pārsteigts par daudzajiem brīnišķīgajiem jaunekļiem un it sevišķi par viņu lielo laipnību, draudzību un humanitāti, tūlīt pienāk pie Manis un pazemīgi Man jautā: “Kungs, es Tevi, lūdzu, pasaki, kas ir šie brīnišķīgie jaunekļi? Nevienam no viņiem nevar būt vairāk par sešpadsmit gadiem, un tomēr ar katru vārdu un katru kustību viņi izpauž, ka ir ārkārtīgi izglītoti! Ak, saki man, no kurienes gan viņi ir atnākuši, un kādai skolai viņi pieder? Cik viņi ir skaisti un veselīgi! Cik ļoti patīkami un sirdī aizgrābjoši skan viņu balsis! Tātad, Kungs, saki to man, kas un no kurienes ir šie jaunekļi?” 3] Es saku: “Vai tad tu nekad neesi dzirdējis to, kas jau kopš seniem laikiem ir atzīts: “Katram, kas ir kungs, ir viņa sulaiņi un kalpi! Tas, ka viņi ir ļoti izglītoti, liecina, ka viņu Kungam vajag būt ļoti gudram un laipnam Kungam. Pasaules kungi ir cietsirdīgi un nelaipni cilvēki, un tādi ir arī viņu sulaiņi; bet Kungam, Kas ir Kungs debesīs un nu nāca uz Zemi cilvēku cietsirdīgajā pasaulē, no turienes, no kurienes Viņš ir atnācis, tak arī ir Viņa sulaiņi, un sulaiņi līdzinās Viņam, tā, ka viņi ir ne tikai Viņa sulaiņi, bet gan arī Viņa gudrības un mīlestības bērni. Vai tu mani labi saprati? “ 4] Virspriesteris saka: “Jā gan, Kungs, ciktāl vispār var saprast Tavas ievērojamās līdzības. Te, protams, vēl būtu daudz ko jautāt, lai šajā lietā tā īsti nonāktu skaidrībā, bet patlaban es no tā atsakos un ceru, ka šodien tam vēl atradīsiet daudz izdevības. 5] Es saku: “Ak, katrā ziņā! Bet nu iesim vakariņās, jo viss ir sagatavots!” 6] Visi ļaudis, kas bija ticīgi, gāja pie mielasta; tikai kāda daļa vēl neticīgo gāja uz mājām, jo viņi to visu turēja par lamatām. Bet iemesls bija tāds, ka viņi pa lielākai daļai bija ieceļotāji — galilieši, to vidū daudzi no Nācaretes, kuri pazina Mani un arī Manus mācekļus, kurus bieži bija redzējuši zivju tirgū. Viņi arī īsteniem samariešiem teica: “Mēs pazīstam Viņu un Viņa mācekļus; Viņš pēc aroda ir galdnieks un Viņa mācekļi — zvejnieki. Viņš bija skolā pie esejiešiem, kas ir labi izglītoti visādās mākslās, dziedniecībā un burvestībās. Viņš tur to ir iemācījies un savas labi iemācītās mākslas izved darbos, lai esejiešiem sagādātu daudz piekritēju un lielus ienākumus. Bet šie jaunekļi ir pārģērbtas un pie tiem pašiem esejiešiem iepirktas labi audzinātas Kaukāza meitenes; viņas, iespējams, visvairāk pievelk! Bet mēs neļausim sevi tik viegli apmuļķot, jo mēs zinām, ka ar Ābrama, Īzaka un Jēkaba Dievu nevar jokot. Bet essejiešiem, kas it kā domā, ka pasauli ir radījuši viņu senči, ir viegli jokot ar to, kas viņiem neko nenozīmē. Kamēr mēs ticam Ābrama, Īzaka un Jēkaba Dievam, mums tādi esejiešu māņi nav vajadzīgi; un, ja mums šāda mūsu ticība jebkad būtu jāzaudē, tad esejieši un viņu viltīgie sūtņi noteikti nekad nebūs spējīgi tās vietā dot kādu aizstājēju, un beigu beigās mēs pārstāsim ticēt uz augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvību. Bet lai Jehova mūs no tā pasargā!” Ar tādiem uzskatiem viņi atgriezās mājās. 65

1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
קובץ 1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1
1