Views
5 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

un viņi ir tik skaisti,

un viņi ir tik skaisti, ka, viņus uzskatot, aiz tīras svētlaimes taisni varētu vai beigties nost. Un, kad Viņš runā iepriekš nekad nedzirdētā gudrībā, cik tad šie skaistākie Jehovas kalpotāji ir dziļi uzmanīgi un svētsvinīgi noskaņoti un pie tam tomēr tik mundri kā bezdelīgas skaistākā vasaras dienā! Patiesi, kas te vēl var teikt: “Šis Jēzus ir skaidrs mags un nekas cits!”, tam būtu jātiek nokautam līdzīgi vērsim! Jo tāds cilvēks nevar būt nekāds cilvēks, bet gan tikai kāds runāt spējīgs dzīvnieks, un tādēļ arī viņam nebūtu jāmirst kā cilvēkam, bet gan kā kādam mājdzīvniekam!” 3] Kamēr Sīmanis Pēteris sevī tā fantazē un nemana, kas ap viņu notiek, kāds neticīgs šīs pilsētas pilsonis krietni spēcīgi uzsit viņam uz pleca un saka: “Ja tā, te es, kā to prasa krietna cilvēka pienākums, vēlētos tev pareģot, ka tu mirsi kā kāds vērsis! Jo, ja tu savā dzīvē vēl neesi tik tālu ticis, lai saprastu, ko visu spēj izdarīt īsts mags, te tev tavs mūlis pavisam nav jāatver vietā, kur dzīvo pieredzējuši un zinoši cilvēki!” 4] Pēteris saka: “Saki man, tu rupjais, tumšais gars! Saki man, vai tavi magi ar Vārdu var pēkšņi izdziedināt visus cilvēkus un atvērt augstās debesis, līdz kurām nesniedzas neviena maga roka un saprāts?!” 5] Pilsonis saka: “Ak tu, dumjais, aklais galilieti! Vai tad tu nezini, ka viens īsts mags katru koka nūju var pārvērst par zivi vai čūsku?! Tikai nesen te bija viens no Ēģiptes, viņš iemeta ūdenī nūju un tā pārvērtās par zivi; bet kad nūju meta uz zemi, no tās tapa čūskas un odzes. Tad viņš pūta gaisā, un gaiss kļuva pilns ar siseņiem un citiem lidojošiem insektiem; pēc tam viņš ņēma baltus akmeņus un meta tos gaisā, un tie kļuva par baložiem, kuri aizlidoja prom; tad viņš no ielas paņēma pilnu sauju putekļu un meta tos pret vēju, un redzi, gaiss acumirklī bija pilns odiem, tā, ka caur tiem tikko varēja saredzēt Sauli; bet, kad pēc tam uzpūta uz odiem, izcēlās liels vējš, kas odus pieveda pie dīķa, tur, kur iepriekš nūjas pārvērtās par zivīm; tur viņš ar spieķi pieskārās ūdenim, un redzi, tas kļuva par asinīm un pēc tam viņš vēlreiz tam pieskārās, un tas atkal kļuva par ūdeni! Bet vakarā viņš uzsauca zvaigznēm, un tās lidoja viņa rokās kā pieradināti baloži! Un viņš viņām pavēlēja, un tās lidoja atpakaļ uz augstajām debesīm! Bet tu saki: “Kur ir cilvēks, kura rokas sniegtos līdz debesīm?” Ka viss tas šeit notika, to es tev varu apliecināt ar simts lieciniekiem. Bet ko tu tagad saki par savu Dieva Dēlu no Nācaretes, jo es labi zinu, kā dēls viņš ir, un kur viņš to visu ir iemācījies?” 6] Pēteris saka: “Ja tu nu neesi melojis, kā krokodils ar savu bērna kunkstēšanu un tavu melu apstiprināšanai par dažiem grašiem neesi nopircis simts lieciniekus, tad tiem daudziem, kuri Jēzu no Nācaretes nu ir atzinuši par Kristu, arī vajag kaut ko zināt par šo magu, kura brīnumdarbus tu nu esi man darījis zināmus! Es tūlīt jautāšu Jonaelam. Bet vai tev, ja tu esi man melojis!” 7] Pilsonis saka: “Tie tev par to nekādu slēdzienu nespēs dot, jo viņi aiz bailēm, ka mags to visu panāca ar velna palīdzību, un velns viņiem varētu nodarīt ko ļaunu, pie šiem priekšnesumiem nebija klāt! Mēs gājām ārā tikai nedaudzi drosmīgie, kas mēs nekādam velnam neticam, jo dabas spēkus pazīstam nedaudz tuvāk, un pārliecinājāmies un ļoti brīnījāmies par to, kas viss vienam cilvēkam ir iespējams!” 8] Pēteris saka: “Tu man gan esi smalks pētnieks, bet to es tev saku: turpmāk es ar tevi nekad vairs nesadzīvošu un tu neizbēgsi savam sodam! Nāc nu kopā ar mani pie šīs pilsētas virspriestera; viņa priekšā mēs mūsu lietu nolemsim un izbeigsim!” 9] Pilsonis saka: “Kāda daļa man par šo virspriesteri? Es esmu galilietis un, proti, vairāk grieķis, nekā jūds; bet šis virspriesteris ir dumjš fanātiķis, kamēr viņa četras vecākās meitas, kā man saka, ar mātes ziņu, nakts laikā slēdz apkaunojošus darījumus un nododas netiklībai. Kas man ar šādu muļķi darāms? Māksla un zinātne man iet pāri visam un es godāju visus īstus zinātniekus un māksliniekus; bet viņi tikai nedrīkst no sevis iedomāties vairāk, nekā viņi ir! 10] Ja jūsu visās mākslās un zinātnēs patiesi ļoti izveicīgais Meistars paliktu pie tā, kas viņš ir, tad viņš starp jūdiem, grieķiem un romiešiem būtu viens no ievērojamākiem cilvēkiem! Bet viņš no sevis iztaisa Dievu, tas ir ļoti dumji un piederas senajiem tumšajiem laikiem. 11] Bet jūs esat ļaudis, gan savā ziņā krietnām un godīgām dvēselēm, bet kuriem, šķiet, nav nekādu lielo zināšanu un pieredzes, izņemot zivju ķeršanu. Tādēļ atliksim tālāko strīdu! Jūs varat ticēt, kam jūs gribat, bet mums jūs diez vai ko iestāstīsiet; jo mums ir zināšanas un visādas zinātnes, neesam pavisam neizglītoti maģijā un tātad zinām, par ko mums uzskatīt jūsu Meistaru!” 12] Pēteris saka: “Draugs, tu velti nopūlies savu mori nomazgāt baltu! Te pavisam nav runa par to, vai tu manu Meistaru uzskati par to vai ko citu, un tagad ar šķietami saprātīgu runu gribi, lai es aizmirs- 72

tu to, ko tu man pirmīt pamatīgi esi samelojis! Tev virspriesteris var būt fanātiķis. Bet, kā šīs mazās apdzīvotās vietas oficiālai personai, viņam tomēr vajag zināt, vai pirms neilga laika šāds mags šeit ir rādījis savas spējas, kā tu man tās esi aprakstījis. Jo tas man ir vissvarīgāk, jo, ievērojot to, es gribu secināt, par ko lai es uzskatu savu Meistaru! 13] Redzi, es un mēs daudzi, esam atstājuši visu, jā, pat sievas un bērnus un bez ierunām esam Viņam sekojuši, tādēļ, ka mēs redzējām Viņu darām tādus darbus, kas gan nevienam cilvēkam jelkad nebūtu iespējami, bet pie tam arī dzirdējām viņu tik gudri runājam, kā PIRMS Viņa neviens nav runājis un arī pēc Viņa diezin vai runās! 14] Bet tu, tavā runā, iepretī manam Meistaram pievedi citu meistaru, kurš, gan manu Meistaru tieši nepārspējot, tomēr līdzīgi Viņam darīja tādus darbus, kuru priekšā katram cilvēkam vajag just respektu. Te nu pavisam vienkārši ir runa par to, vai tu derīgi un skaidri redzami vari man pieradīt, ka pilnā nopietnībā šāds mags veicis tādus darbus, kā tu man to pastāstīji! 15] Ja tavi izteicieni ir patiesība, tad es tev dodu manu svēto vārdu, ka es manu Meistaru, kam es pilnīgi piedēvēju tīri dievišķu spēku, acumirklī atstāju un dodos uz mājām pie manas ģimenes! Jo kādam neskaidram “magam” es nesekoju ne soli tālāk, pie kam es vēl esmu īsts jūds un Mozum ticu vairāk, nekā simttūkstoš vispārbaudītākajiem magiem. Bet ja tu — kā es pavisam nešaubīgi domāju — aiz ļaunas gribas, lai manam Meistaram celtu neslavu, esi man melojis, tad, kā es tev jau pirmīt piedraudēju — bēdas tev! Tev jāpieredz, ka caur mana dievišķā Meistara žēlastību arī es jau spēju ko izdarīt, lai gan tādēļ nerādu sevi cilvēkiem kā brīnumdari! 16] Tādēļ pavisam labprātīgi nāc ar mani pie virspriestera, kas tieši patlaban sarunājas ar jūsu muitnieku Mateju; viņš par tavu magu gan arī kaut ko zinās; jo arī viņš pastāvīgi bija šajā pilsētā un viņam par to vajag kaut ko zināt. Tātad nāc pavisam labprātīgi, citādi es tevi piespiedīšu!” 17] Pilsonis saka: “Kādēļ gan, ja es to negribu? Pielietosi spēku? Redzi, aiz manis stāv vairāki simti! Tiklīdz tu iedrošināsies pielikt man roku, tev patiesi izies slikti!” 18] Pēteris saka: “Es savu roku pie tevis nepielikšu, kā tu to pirmīt diezgan rupji liki pie manis; bet tomēr tu tiksi aizvilkts! Ar mums kopā iet Dieva eņģeļu pulks, kurus tu, šķiet, neredzi! Vajadzīgs tikai viens mājiens, un viņi tevi tūlīt aizgādās tur, kur es gribu un kur vajag!” 19] Pilsonis saka: “Vai tiem balti tērptajiem puikām, kas jūs pavada, it kā jābūt jūsu eņģeļiem? Ha, ha, ha! Nu, ja tas ir jūsu karaspēks, te mums vajadzīgs izdalīt, augstākais, pāris duču knipju pa deguniem, un jūs kopā ar jūsu balti ģērbtajiem puikām gulēsiet pilsētas mūra priekšā!” 20] Šī piezīme Pēteri pavisam sanikno, un viņš tūlīt aicina vienu jaunekli, lai tas pilsoni pārmāca. Bet jauneklis saka: “Es to gan vēlētos, ja tā būtu Kunga griba; bet Kungs man vēl nav devis nevienu mājienu, un tā es tavu vēlēšanos vēl nevaru izpildīt. Bet vispirms pieej pie Kunga un saki Viņam to! Ja Viņš to grib, es rīkošos.” 21] Pēteris tūlīt pagāja nedaudz uz priekšu pie Manis un Man izstāstīja savu vajadzību. Bet Es, pie kam Es paliku stāvam tieši Jonaela mājas priekšā, teicu: “Ej un atved man to cilvēku šeit!” 22] Pēterim tūlīt kā akmens novēlās no sirds, viņš steidzās atpakaļ un teica jauneklim: “Tāda ir Viņa griba!” 23] Te jauneklis uzlūkoja pilsoni, kurš sāka drebēt un, jaunekļa dzīts, bez pretošanās sekoja Pēterim pie Manis. Bet Es viņu uzlūkoju un pilsonis atzinās, ka ir melojis un tādu magu nekad nav redzējis, bet gan tikai dzirdējis par šādu magu un tikai gribējis pārbaudīt mācekli, vai viņš ir stiprs savā ticībā, bet vispār viņam neesot bijis nekāda ļauna nodoma. 24] Es saku: “Tu ar jauniem meliem gribi palīdzēt pirmajiem un tātad esi velna! Ej pie viņa, un viņam tev jādod alga, tā kā tu viņam esi uzticams kalps!” 25] Tūlīt pie pilsoņa piestājās kāds ļauns gars un sāka viņu nežēlīgi mocīt. pilsonis iekliedzās: “Kungs, palīdzi man! Es atzīstu, ka esmu grēkojis!” 26] Bet Es saku: “No kā tu esi dzirdējis, ka Jonaela četras vecākās meitas būtu netikles? Skaļi to apliecini, citādi es ļaušu tevi mocīt līdz pasaules beigām!” 27] Pilsonis saka: “Ak Kungs, es to nekad ne no viena neesmu dzirdējis, bet gan es pats reiz naktī satiku tās četras meitas, kad viņas no Jēkaba akas nesa ūdeni, un ar sliktu nodomu viņas uzrunāju. Bet meitas mani norāja tādā veidā, ka es viņas steigšus atstāju, bet par to es nozvērējos viņām atriebties. No manas ļaunās sirds par viņām sacerēju šādu nekrietnību un pats šīs tenkas izplatīju! Meitas ir jaunavas! Ak, Kungs, es vienīgais esmu slikts, visi citi ir labi un tīri!” 73