Views
7 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

59. Ziharā. —

59. Ziharā. — Tirgotāja vājā paļāvība Dieva aizgādībai ikdienišķās lietās. Viņa godbijība Jehovas priekšā un viņa labās rūpes par nabagiem. “Dievu vairāk jāmīl nekā jābīstas!” 1] Tirgonis, ejot uz pili, saka: “Mans kungs un mans draugs, es redzu, ka no tevis runā tīri dievišķi — dievbijīga gudrība, un, proti, tik maigā veidā, kā es to ne no viena cilvēka mutes vēl nekad neesmu dzirdējis; bet tādas Tavas Mācības ievērošanai piederas stipra paļāvība uz Dievu, kuras, neraugoties uz manu noteikto ticību, man trūkst. Es zinu, ka Viņš ir tas, Kas ir visu radīja un nu visu vada, pārvalda un uztur, bet es nevaru pietiekami dzīvi sev stādīties priekšā, ka Viņš kā visaugstākais Gars varētu un gribētu iejaukties personīgās attiecībās! Jo man Viņš ir par daudz visaugsti svēts, tā, ka es tikko uzdrīkstos izrunāt Viņa Vissvētāko Vārdu, kur nu vēl, ka man no viņa būtu jāsagaida, ka Viņš man sniegs palīgā Savu visvareni svēto roku manos netīros naudas darījumos! 2] Bet es dodu arī nabagiem, kas nāk pie manis, un neturu suni, kas rietu uz kādu nabagu, un tas baidītos spert kāju pār manu durvju slieksni. Tikai šajā birzī, kas ir mans lolojums, es nelabprāt redzu ienākam daudz svešinieku un nabagu, tādēļ, ka viņi bieži pārgalvīgi noposta apstādījumus un jaunos stādus, un izsalkušie un izslāpušie tajā arī neatrod neko, ar ko viņi varētu apmierināt izsalkumu un slāpes. Bet tā vietā es divdesmit lauku ceļu attālumā esmu izaudzējis lielu vīģu un plūmju koku mežu, kas ir visu svešinieku un nabagu rīcībā. Tikai viņi nedrīkst kokus bojāt, kādēļ arī es tur esmu pielicis vairākus sargus. 3] No tā tu redzi, ka es gan neaizmirstu nabagus, bet, ka man tādēļ pie diženākā Gara būtu jānāk ar kādu lūgumu, lai Viņš man laicīgi vēlētos pārvaldīt manas naudas summas, tas lai ir tālu no manis! Ja Viņš grib ko darīt, un patiesībā jau arī darīja, par ko es nešaubos, tad tas stāv Viņa brīvi svētākā gribā! Bet man Viņa priekšā ir tik neierobežota godbijība, ka es tikko uzdrošinos Viņam par to pateikties; jo man liekas, ka caur tādu, tīri materiālu, pateicību es Viņam zināmā mērā rādītu, ka es ticu, ka Viņš varētu būt man pakalpojis kā kāds izpalīgs, un ar to es Viņam parādītu ļoti lielu necieņu. Tādēļ es, kā iespējami taisnīgs cilvēks, ar man no Dieva dotiem spēkiem dzīvoju un rīkojos pēc likuma un vērsim un ēzelim neaizsienu mutes, ja viņi kuļ manu labību; tomēr lielo Dievu es godinu tikai Viņa dienā! Jo stāv rakstīts: “Tava Dieva vārdu tev nebūs velti valkāt” 4] Es saku: “Ja es jau sen nezinātu, ka tu esi taisnīgs un pārlieku Dievu bijīgs vīrs, Es pie tevis nebūtu nācis. Bet redzu, ka tu bīsties To, Kuru tev īstenībā būtu pār visu jāmīl, tas no tevis nav pilnīgi pareizi, un Es nācu pie tevis tādēļ, lai tev rādītu, ka nākotnē tev Dievu vairāk jāmīl nekā jābīstas. Tad jau Dievs nāks lejā pie tevis un visā būs tev drošākais, spēcīgākais un uzticamākais izpalīgs.” 60. Ziharā. — Viens pārsteigums pēc otra. Brīnums pēc brīnuma. Kungs kā tirgotāja viesis senajā Jesaja pilī, no jauna radītā zālē, ar debesu kalpotājiem cienā viņu ar debesu ēdienu. “Es esmu bagātāks nekā tu!” 1] Bet pēc šīs Manas piezīmes mēs lēniem soļiem arī esam sasnieguši pils lielo pagalmu, un visi kalpotāji, pār mēru pārsteigti un apmulsuši, nāk pretī tirgotājam, un kalpotāju pārvaldnieks saka: “Kungs, kungs, tā nu ir viena smalka saimniekošana! Mūsu pavāri un ēdienvārītājas negatavo nevienu ēdienu; nekas neizdodas! Mēs uz galdiem gribējām uzlikt vismaz augļus, vīnu un maizi; bet visas istabas ir tā noslēgtas, ka mēs ar visu spēku nespējām atvērt nevienas durvis! Ko mēs nu darīsim?” 2] Tirgotājs, pa daļai pats pār mēru izbrīnījies un pa daļai pavisam dusmīgs, saka: “Tā tas ir, ja es tikai pārkāpju pār slieksni; nekas cits, kā nekārtība pēc nekārtības! Ko tad dara pavāri un ēdienvārītājas? Vai pie manis jau bieži nav tikuši pamieloti desmit tūkstoš viesu, un viss norisinājies kārtīgi; tagad viņu kopā ir tikko tūkstotis, un it visur saredzama lielākā nekārtība! Bet, ko es redzu?! Pa visiem logiem skatās ārā jaunekļi; mana pils tātad ir pilna cilvēkiem, un tu un tev padotie kalpi saka, ka manā pilī visas durvis ir aizslēgtas?! Ko tas nozīmē? Vai nu jūs man melojat un manā priekšā gribat noslēpt savu slinkumu, vai, ja istabas ir aizslēgtas, kas tās ir aizslēdzis?” 3] Pārvaldnieks nezina, kas viņam savam kungam uz to jāatbild, un visi šīs pils kunga daudzie kalpotāji viņa, acīmredzamo, dusmu dēļ ir ļoti apjukuši; neviens nezina, ko iesākt un kā izpalīdzēt. 4] Bet Es tirgotājam saku: “Mīļais draugs, lai nu paliek, kā ir! Redzi, kad pirmīt birzī, tevis sūtīti, pie Manis nāca tavi kalpi un sargi, lai Man jautātu, kas Es esmu un ko Es kopā ar tādu lielu sabiedrību šeit 80

meklēju, tad Es kā kāds kungs no tevis prasīju, ka tev mums visiem jādod labs mielasts! Tad tu ātri izlēmi, kaut gan tu nezināji, Kas ir Tas, kas Sev ņem tiesības tik daudziem viesiem no tevis prasīt mielastu. 5] Tavi kalpi, kā arī tu, sākumā Mani turējāt par kādu Romas firstu un tādēļ bijāt gatavi izpildīt Manu vēlēšanos; bet, kad tu daudzpusīgi pamācošo sarunu rezultātā savā izpratnē tiki novests pie tā, ka Es esmu Mesija, tad tu savā sirdī kļuvi laimīgs un pie sevis jo vairāk domāji, kā Mani un visu sabiedrību uz labāko pamielot, lai Man patiktu palikt pie tevis, līdz tu no Augšāzijas un Aizāzijas savāktu kopā savu iedomāto karaspēku pret romiešiem, lai zem Manas vadības padzītu visus Dieva zemes ienaidniekus, kas te ir tīri pagāni un netic patiesam, dzīvam Dievam! 6] Kad tu savā sirdī tā nolēmi, tad arī Es klusībā ko nolēmu, un, proti, ka tev — kaut gan tavā namā — jābūt Manam viesim un ne Man tavam. Tādēļ Es pavēlēju Saviem lieliskajiem kalpotajiem, un, redzi, nu jau viss ir uz labāko sagatavots, un tev šodien līdzās man jātiek pacienātam ar īstu Debess ēdienu! 7] Bet tava dārza augļus un to, kas ir sagatavots tavās virtuvēs, liec priekšā tiem ķengātājām balamutēm no Ziharas, kas tur vēl staigā birzī, un aiz dusmām, ka arī viņi nepieder pie ielūgtajiem, nezina, ko darīt! Es domāju, tas tev nesagādās nekādas rūpes; jo, redzi, kad Es pie kāda redzu labu gribu, Es to arī tūlīt pieņemu kā jau padarītu darbu! Bet pie tevis Es pamanīju labu gribu un tādēļ tevi atbrīvoju no šī, tev ar daudz izdevumiem saistītā, darba. Jo Es esmu bagātāks nekā tu, un tādēļ negribu tikt no tevis paēdināts, bet gan es gribu, ka tev no Manis jātiek paēdinātam!” 8] Te tirgotājs iepleš platas acis un pēc kāda dziļu pārdomu laika saka: “Kungs, tas nabaga grēciniekam uz reizi ir par daudz! Es šo brīnumu nespēju aptvert visā tā lielumā un dziļumā! Ja Tu būtu tikai cilvēks, līdzīgi kā es esmu tikai cilvēks, Tev tas nebūtu iespējams; jo es tavā sabiedrībā neredzēju nevienu nastu nesēju. Bet no kurienes tad Tu dabīgā ceļā visneparasti būtu ņēmis ēdienu?! Es gan pirmīt tavā sabiedrībā pamanīju un arī vēl pamanu, un, proti, tos pašus dažus skaistākos kalpotājus — vai varbūt starp viņiem arī kalpones? — Bet no kurienes tad viņi ir atnākuši? Manā pilī ir daudzas istabas, un lielākā daļa no tām ir ļoti plašas. Tajās pavisam viegli pietiek vietas desmit tūkstoš cilvēkiem. Bet es nu redzu šos skaistākos kalpotājus no visiem logiem skatāmies lejā uz mums! Es tātad vēlreiz jautāju: No kurienes viņi ir atnākuši?” 9] Es saku: “Draugs, ja tu no savas mājas aizceļo kādā citā zemē, lai tur pirktu vai pārdotu, tad tu pēc vajadzības arī ņem līdzi kalpotājus un liec tev kalpot; un, redzi, arī Es tā daru! Man viņu ir ārkārtīgi daudz; viņu skaitu tu diezin vai varētu jebkad aptvert. Kad Es nu dodos ceļā, kādēļ pie šādiem apstākļiem Maniem kalpotājiem un kalpiem būtu jāpaliek mājās?!” 10] Tirgotājs saka: “Kungs, tas viss ir pilnīgā kārtībā; bet es tikai gribētu zināt, no kurienes Tu un visi tavi brīnišķīgie kalpotāji esat ieradušies? To, to es vēlos uzzināt.” 11] Es saku: “Ļauj mums vispirms baudīt pusdienas, un tad jau atradīsies laiks, kurā tu par to saņemsi tuvāku pamācību. Bet šobrīd mēs jau esam pietiekami runājuši, un nu ir laiks atpūsties un stiprināties. Tātad ejam lielajā zālē, kas šajā pilī atrodas pret austrumiem un kuru tagad nevaram redzēt, kamēr atrodamies tieši pils vakara rietumu pusē, tā, ka šīs pils lielo spārnu nevar saskatīt!” 12] Te no liela pārsteiguma tirgotājs gandrīz krīt nemaņā un pēc laika saka: “Kungs, tagad man šī lieta patiesi kļūst jau par daudz brīnumaina! Kādreiz gan tas bija šīs Jesajas pils rīta spārns, bet kopš tā laika neatgriežamā pagātnē jau aizritējuši divi simti gadu; bet es un mani priekšteči par to tikko kaut ko vairs zinām. Kā drīkstētu būt, ka Tu pēc tam runā par šīs pils lielo zāli rīta spārnā?” 13] Es saku: “Tikai tad, kad tu šajā tavā pilī nekādu rīta spārnu neatradīsi, tu vari runāt; bet, ja tu atradīsi, tad domā un sevī aptver, ka pie Dieva ir iespējamas visas lietas! Bet klusē par to un Manai sabiedrībai par to neko nesaki; jo tie, kas ir ap Mani, tāda veida darbiem vēl nav nobrieduši.” 14] Tirgotājs saka: “Patiesi, es nu nopietnībā degu alkās redzēt šo manas pils rīta spārnu, par kuru mani priekšgājēji tikko ir kaut ko dzirdējuši runājam! Pamata mūri gan šur tur vēl ir saredzami, bet tas arī ir viss, ko es no kādreiz tik grezna bijušā pils spārna esmu mantojis.” — Nu tirgotājs iet ātri pa priekšu, un mēs viņam sekojam. 61. Ziharā. — Brīnumaino pārsteigumu turpinājums. Eņģeļi kā greznās zāles cēlāji. Ļoti pārsteigtais tirgotājs Jēzū nojauš “Dieva Dēlu”. 1] Kad viņš sasniedz pirmo stāvu, viņš tūlīt ierauga šo iepriekš minēto piebūvi, sajūsmas pilns ieskrien pa atvērtajām lielajām durvīm, aplūko lielo zāli un no pārsteiguma sabrūk. Bet pie viņa tūlīt pie- 81