Views
4 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

16] Jaunekļi saka:

16] Jaunekļi saka: “Jā, jā, tā tas gan ir noteikti un pareizi! Tātad atzīsti Kunga gribu un dari pēc tā, tad tev tevī jau ir mūsu spēks un vara, kas nav nekas cits, kā Dieva tā Kunga skaidra griba! Mums pašiem nav ne spēka, ne kādas varas, bet gan viss mūsu spēks un vara nav nekas cits, kā piepildīta Dieva griba mūsos un caur mums!” 17] Es saku: “Nu labi no katras puses! Mēs un tāpat jūs visi, mīļie, esam spēcinājušies. Ceļamies atkal no galdiem un dodamies tālākā ceļā!” Pēc šiem vārdiem visi pieceļas un kopā ar Mani dodas ārā. 65. Ziharā. — Jairuts pavada Kungu. Sargeņģeļu pakalpojums. Scēna ar romiešu algotņiem. 1] Jairuts gan vēlas, lai Es pie viņa vēlētos pavadīt visu dienu; bet Es viņam norādu, ka šajā apvidū ir vēl vairāki slimnieki, kurus Es tālāk dodamies gribu apciemot. Bet tad Jairuts Man lūdz, vai viņš, mazākais, nedrīkstētu Mani pavadīt atpakaļ līdz pilsētai, un Es viņam to atļauju. Te viņš tūlīt dodas ceļā, bet reizē lūdz abus jaunekļus, lai viņi vēlētos viņu pavadīt. 2] Bet jaunekļi saka: “Ir labāk, ka mēs paliekam šeit; jo viesi dārza zālē pie romiešiem tevi uzrādījuši kā dumpinieku, un bez mums tavai mājai klātos slikti. Vai tu to saproti?” 3] Jairuts par tādu ziņu ļoti izbīstas un pār mēru uztraukts jautā: “Kāds sātans no cilvēka romiešiem to ir paziņojis, un kas viņu varēja uz to pamudināt?” 4] Viens no jaunekļiem saka: “Redzi, Ziharā dzīvo tirgotāji, kuri nav tik laimīgi kā tu; viņi sev nevar celt pilis un vēl mazāk, sev nopirkt krietni lielu zemes gabalu, kā tu to sev nopirki Arālijā pie Sarkanās jūras. Tādi tirgotāji tātad apskauž tevi un tavu laicīgo laimi un viņiem ir liela vēlēšanās tevi pazudināt. Ja mēs nebūtu pie tevis, šoreiz viņiem tas arī būtu izdevies; bet, tā kā mēs Kunga vārdā tevi aizsargājam, tad šajā gadījumā tev nekas ļauns netiks nodarīts. Bet skaties, ka tu, mazākais, trīs dienas neesi mājās. 5] Tas Jairutu nomierina un viņš kopā ar Mani ātri dodas ārā no pils. 6] Kad mēs tieši dodamies pāri pils pagalmam, mums pretī nāk bars romiešu algotņu un tiesas kalpu, mūsu priekšā apstājas un pavēl mums neiet tālāk. Bet Es Pats izeju priekšā un rādu viņiem Nikodema liecību. Bet barvedis saka: “Kur ir pamatotas aizdomas par sacelšanos pret Romu, tā neko nedod!” 7] Es saku: “Ko tad tu no mums gribi? Uz šo soli tevi spieda skauģu bara nekaunīgākie meli; bet Es tev saku, ka tajā nav neviena patiesa vārda! Bet ja tu tik labprāt uzklausi melus, tad jo labprātāk uzklausi arī patiesību, kurai tu te atrodi vairāk liecinieku, nekā pilsētā dažu ļaunu skauģu nekaunīgākiem meliem!” 8] Barvedis saka: “Tā ir tukša atrunāšanās un man neko nenozīmē. Patiesība uzzināma tikai, konfrontējoties tiesas priekšā; tādēļ kopā ar mums pavisam labprātīgi tūdaļ stājaties tiesas priekšā, citādi mēs pielietosim varu! 9] Es saku: “Tur ir tā pils; vienīgi kungs jums ir uzrādīts kā dumpinieks, ejiet tur un izmeklējiet, vai jūs varat atklāt kādu sacelšanos! — Bet ja jūs gribat ar varu mūs piespiest jums sekot jūsu netaisnās tiesas priekšā, tad arī mēs būsim spējīgi likt pretī patiesu varu, un redzēs, kas pie tam zaudēs! Tātad dariet, kā jūs gribat! Mans laiks vēl nav klāt; Es jums teicu, ka šeit nav nekāda nozieguma! Bet kam ir taisnība, tam caur cīņu ar vārdiem un darbiem taisnība arī jāaizsargā!” 10] Barvedis pārskata manu skaitā lielo sabiedrību un pavēl mūs visus tūlīt sagūstīt un sasiet. Vispirms viņa algotņi un tiesas kalpi uzbrūk jaunekļiem, bet jaunekļi no viņiem vienmēr tik veikli izvairās, ka viņiem tā arī neizdodas nevienu sagūstīt. Kad jaunekļi un tiesas kalpi ar algotņiem tā nopūlas un ļoti izklīst, jo jaunekļi izskata pēc bēg uz visām pusēm, tad ES barvedim saku: “Man šķiet, ka tev būs grūti mūs sagūstīt.” Barvedis grib Man cirst ar zobenu; bet acumirklī viens no jaunekļiem viņam zobenu atņem, neredzami tālu to uzmet gaisā un tā to iznīcina. 11] Es barvedim saku: “Nu, ar ko tu man tagad cirtīsi vai dursi?” Barvedis, pavisam traks no dusmām, saka: “Tātad tā šeit tiek respektēta Romas vara?! Labi, es zināšu darīt zināmu Romā un pēc īsa laika apskatiet atkal šo apvidu un tad sakiet, vai tas vēl būs tas pats? Ne akmenim nav jātiek atstātam vienam uz otra! 12] Bet Es viņam norādu, ka jaunekļi visus algotņus un tiesas kalpus nupat sasaistītus ar virvēm dzen sev pa priekšu! Kad barvedis to ierauga, viņš sāk piesaukt Zevu un Marsu un pat fūrijas, lai tie vēlas viņu pasargāt no šāda negoda! 86

13] Bet Es jaunekļiem saku, ka viņiem algotņi un tiesas kalpi atkal jāatbrīvo; viņi to tūlīt izdara. Pēc tam Es barvedim saku: “Nu, vai tev vēl ir vēlēšanās pie mums tālāk pārbaudīt savu varu?” Barvedis saka: “Šiem jaunekļiem vajag būt dieviem, citādi viņiem pilnīgi ar kailām rokām nebūtu bijis iespējams uzvarēt šos priekšzīmīgos karavīrus. 14] Es saku: “Jā, jā, tev un tev līdzīgiem viņi gan būs dievi; tādēļ ļauj mums nu doties tālāk un tavu izmeklēšanu veic pilī, citādi tev atgadīsies kas ļaunāks!” 15] Barvedis saka: “Es jūs tātad uzskatu par nevainīgiem un atļauju jums doties tālāk. Bet jūs, manas karaspēka daļas, dodieties pilī, visu izpētot un, pirms jūs visu nebūsiet izpētījuši, nevienu no pils neizlaidiet; bet es jūs sagaidīšu šeit!” Kāds viņam pakļauts palīgs saka: “Kādēļ tu pats negribi pilī vadīt izmeklēšanu?” Barvedis saka: “Tu tak redzi, ka es savu zobenu esmu zaudējis; bet bez zobena tāda izmeklēšana ir spēkā neesoša!” Palīgs saka: “Mums neiet ne par matu labāk; kā vēlāk izskatīsies mūsu izmeklēšanas derīgumu bez zobeniem?!” Barvedis saka: “Tā — tātad arī jūs esat bez ieročiem?! Tas ir slikti! — Bez ieročiem mēs neko nevaram darīt, — Hm, bet ko mēs tagad lai iesākam?” 16] Es saku: “Jūsu ieroči atrodas tur pret dienvidiem zem augstās ciedras; ejiet un paņemiet tos, jo ar ieročiem mēs no jums tikpat maz baidāmies, kā bez tiem!” Pēc šiem vārdiem viņi dodas tur, kur guļ viņu ieroči. 66. Ziharā. — Podagras slimā izdziedināšana pie ciemata. Viņa priecīgā pateicība ar dziesmām un lēcieniem. Romiešu karavīru bēgšana un atgriešanās. 1] Bet mēs nu dodamies tālāk pret rītiem un drīz nonākam pie neliela ciemata, apmēram divdesmit zemes ceļu attālumā no pils. Visi iedzīvotāji priecīgi steidzas mums pretī un laipni apjautājas, ar ko viņi varētu mums pakalpot. Bet Es viņiem saku: “Vai jūsu vidū nav kāds, kas būtu slims?” Viņi to apstiprina un saka: “Jā, mums ir viens, kas ir ļoti slims ar podagru!” 2] Es saku: “Tātad nesiet viņu šeit, lai viņš atkal tiek vesels!” Kāds saka: “Kungs, tas būs grūti izdarāms. Šis podagras slimnieks ir tik nolēmēts, ka nevar atstāt gultu nu jau pilnus trīs gadus, un gultu, kurā viņš guļ, ir grūti pārnēsāt, tā kā tā ir piestiprināta pie grīdas. Vai tu nevēlētos aiziet pie slimnieka?” Es saku: ja gulta ir grūti pārnesama, tad ietiniet slimnieku kādā paklājā un atnesiet viņu šeit!” Pēc šīs pavēles daži ātri steidzas mājā, kur guļ podagras slimnieks, ietīsta viņu paklājā, iznes ārā uz ielas pie Manis un saka: “Kungs, te ir tas nabaga slimnieks!” 3] Bet Es slimniekam jautāju, vai viņš tic, ka Es varu viņu izdziedināt. Te slimais Mani uzlūko un saka: “Mīļais draugs, tu gan tāds izskaties, šķiet, tu esi īsts dziednieks! Jā, jā, es tam ticu!” 4] Tad Es saku: “Nu tad, — piecelies un staigā! Tev palīgā nāca tava ticība; bet turpmāk sargies no saviem zināmiem grēkiem, lai tu atkal nesaslimsti ar podagru, kas otro reizi būtu ļaunāka, nekā tagad.” 5] Slimnieks tūlīt pieceļas, paceļ paklāju un sāk staigāt. Kad caur to viņš mana, ka viņš ir pilnīgi izdziedināts, viņš nokrīt Manā priekšā, pateicas un beigās saka: “Kungs, Tevī ir vairāk, nekā cilvēka spēks; slavēts lai ir Dieva spēks Tevī! Ak, svētīga tā miesa, kas Tevi iznesa, un svētīgas tās krūtis, kuras Tu zīdi!” 6] Bet Es viņam saku: “Un svētīgi visi, kas dzird Manus vārdus, tos patur savās sirdīs un pēc tiem dzīvo!” Slimais saka: “Kungs, kur var dzirdēt Tevi runājam?” 7] Es saku: “Vai tu pazīsti virspriesteri Jonaelu no Ziharas, kas upurēja uz Garicimas kalna? Redzi, viņam ir Mans Vārds; dodies turp un mācies to no viņa!” Izdziedinātais saka: “Kungs, kad viņš ir mājās sastopams?” Es saku: “Viņš stāv šeit Man līdzās; jautā viņam pats, viņš tev to pateiks!” 8] Tad izdziedinātais vēršas pie Jonaela un saka: “Cienījamais Jehovas virspriesteri uz Garicimas kalna, kurā laikā es drīkstētu nākt tavā namā?” 9] Jonaels saka: “Līdz šim tavs darbs pastāvēja gulēšanā un tavu ciešanu pacietīgā panešanā; tālab tev mājās nav daudz, ko zaudēt. Pavadi šo dienu ar mums un klausies; vēl daudz kas notiks, un rīt tev jāuzzina viss pārējais!” 10] Izdziedinātais saka: “Ja es varētu tikt uzskatīts kā cienīgs staigāt tādā sabiedrībā, te es jums ar prieku sekoju! Jo, mīļais draugs, ja trīs gadus cietā gultā vajadzēja paciest bieži neizsakāmas sāpes un caur tīru Dieva brīnumu pēkšņi tiek izdziedināts, tad tikai tā īsti sajūt veselības vērtību. Un kāds tas ir prieks, varēt staigāt taisnām (veselām) kājām! Tādēļ es nu vēlētos, līdzīgi Dāvidam, dejojot un lecot iet jums pa priekšu un ar lielām gavilēm slavēt Tā Kunga lielo laipnību.” 87