Views
1 week ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

tas ir jauns veids,

tas ir jauns veids, nākt pie Dieva, lai Viņam izlūgtos žēlastību?!” 3] Te pūlis nedaudz atkāpjas un kliedz: “Kas ir šis Dievs un kur Viņš ir?! Vai tu beigās varbūt pats sevi neturi par dievu, jeb vai to burvi no Galilejas, tu, plecīgais Dieva zaimotāj?!” 4] Jorams vēl dedzīgāk saka: “Kurš ir jūsu “burvis no Galilejas”, jūs nožēlojamie nelieši?!” Pūlis kliedz: “Tas galdnieks no Nācaretes, tas ir tas, kuru mēs, tāpat kā viņa māti, kura arī ir šeit un viņa brāļus un māsas, kas arī ir šeit, ļoti labi pazīstam! Mēs pazinām arī viņa tēvu, kurš pirms gada esot nomiris, un, kā mēs dzirdējām, aiz sirdsēstiem, jo viņa sieva un bērni negribēja viņam sekot un uz visām pusēm viņu krāpa!” 5] Te Jorams par tādu zākāšanos no dusmām kļūst pilnīgi neprātīgs, viņš tūlīt steidzīgi nostājas manā priekšā, arī Jēkabs un Jānis pienāk klāt un kopā ar Joramu saka: “Kungs, Kungs, Kungs! Liec taču ātri starp šiem neliešiem krist ugunij no Debesīm, lai viņi tiek iznīcināti! Tas taču ir uz debesīm kliedzoši, kādus visnekaunīgākos melus viņi uzdrošinās mūsu priekšā izteikt!” 6] Es saku: “Ak jūs, pērkona bērni! Ļaujiet viņiem melot; vai ir kāda uguns, kas dedzina ļaunāk, nekā meli?! Dariet tiem turklāt vēl labu, un viņi skries prom apkaunoti! — Ievērojiet sev to! Nekad sliktu neatlīdziniet ar sliktu un ļaunu ar ļaunu!” — Pēc tam tie trīs nomierinās un Jorams Man jautā, kas viņam ar šiem neliešiem nu jādara. 7] Es saku: “Manā Vārdā dari viņiem, ko viņi prasa un tad liec viņiem doties prom!” Un tad Jorams pūlim saka: “Tā Kunga Vārdā! Lai katrs, kas starp jums ir mēms, lai nu runā, tad iet savu ceļu uz mājām un dod Dievam godu!” 8] Pēc šiem Jorama vārdiem, visiem, kas bija mēmi, mēles tika atraisītas, bet viņi, izņemot vienu, kurš, mazākais, aicināja citus to darīt, Dievam godu nedeva. Bet kad viņi pēc tam teica: Tu nelga, vai tad mūs mēmus padarīja Jehova?! Šo nelaimi mums nodarīja viens burvestību zinātājs, un par to mums šim pagāniskajam buršanas dievam varbūt jādod gods?! Ja mēs to darītu, ko tad mēs sagaidītu no mūsu patiesā Ābrama, Izaka un Jēkaba visvarenā Dieva?!” Te arī tas viens, nedaudz labākas dabas, gāja prom kopā ar pārējiem deviņiem un neiedrošinājās dot Man pienākošos godu. 9] Jorams un visi manējie par to dusmojās un Sīmanis Pēteris, arī pilns dusmu, pienāk pie Manis un saka: “Kungs, kā Tev tas ir patīkami, tā gan tas ir labi; bet, ja man būtu tikai dzirkstelīte Tava garīgā spēka un varas, tad es zinu, ko es šiem dumjajiem un ļaunajiem, man tik ļoti svētā Tava Vārda zaimotājiem, darītu!” 10] Es saku: “Sīmani, vai tu jau esi aizmirsis Manu Mācību, kuru Es devu kalnā? Ko labu tu vari labi panākt ar to, ka tu ļaunu atmaksā ar ļaunu? Ja tu vārītu kādu ēdienu, kas pats par sevi ir negaršīgs, vai tu darīsi gudri, lai tā vietā, kur ar sāli, pienu un medu to padarītu gardu, tu šo ēdienu pārliesi ar žulti un alojas sulu? Ja tu kādam, jau tāpat labam ēdienam pieliec klāt vēl ko labāku, tad par to tevi neviens neapvainos par muļķi; bet ja tu sliktu ēdienu caur vēl sliktākām piedevām gribi padarīt sliktāku, nekā tas jau tāpat pamatā ir, kur te ir kāds nedaudz saprātīgs cilvēks, kas tev tūlīt neteiks: “Skaties, ko tas nelga te dara?!” 11] Redzi, tā tas jo vairāk ir starp cilvēkiem! Ja tu viņu ļaunumu atmaksā ar vēl lielāku ļaunumu, jautā pats sev, vai tādēļ viņu ļaunums jebkad kļūs labāks?! Bet ja tu sev nodarīto ļaunumu atmaksā ar labu, tad caur to ļaunums tavā brālī mazināsies un tā tu beigās no viņa izaudzināsi labu brāli! 12] Ja kādam kungam ir viens kalps, kuram viņš daudz uztic, bet kalps, kur viņš zina sava kunga labsirdību, pret savu kungu nogrēkojas un tātad pelna sodu, — ja kungs kalpu pasauc un pārmet viņam viņa neuzticību un kalps sadusmojas un savam kungam nicinoši atbild, vai caur to kungs pret savu kalpu kļūs labāks un maigāks? Nē, Es saku; te kalpa kungs īsti sadusmosies uz neuzticamo kalpu, liks viņu sasaistīt un iemest cietumā! 13] Bet ja kalps, tā kā viņš redz, ka kungs viņam grib darīt ļaunu, sava kunga priekšā metas ceļos, nožēlas pilns atzīst savu pārkāpumu un pilns lēnprātības un mīlestības lūdz viņam piedot viņa pārkāpumu, vai pēc tam kungs kalpam arī darīs kā iepriekš?! Nē, es saku! Caur kalpa nožēlas pilno lēnprātību kungs pats kļūs maigs un piekāpīgs un kalpam ne tikai visu piedos, bet bez tam viņam vēl darīs labu! 14] Tādēļ, — ja jūs visi gribat kļūt labi, tātad nekad neatdariet ļaunu ar ļaunu! Bet ja jūs tos, kas pret jums nogrēkojušies, tiesāsiet un sodīsiet, tad beigās jūs visi kļūsiet ļauni un nevienā vairs nebūs īsta mīlestība un kaut kas labs! 15] Varenais Sev ņems tiesības sodīt tos, kas nogrēkojušies pret viņa likumiem; bet grēcinieki, turpretī, kvēlos atriebībā un centīsies varenajam nodarīt ko ļaunu. Jautājums: kas gan labs beigās no tā 96

iznāks? 16] Tādēļ nevienu netiesājiet un nelādiet, lai atkal jūs netiktu sodīti un lādēti! Vai šo vissvarīgāko mācību, bez kuras Mana Valstība nekad nevar ņemt mājvietu jūsos, jūs visi sapratāt?!” 75. Ziharā. Iecietības ēnas puses. Piemērs no dzīvnieku dārza. Par atpestīšanu no ļaunuma. Jaunais ceļā uz Dieva Bērna brīvību. Par apiešanos ar noziedzniekiem. Līdzība par lauvu. Mesijas un apustuļu Evaņģēlijs. 1] Sīmanis Pēteris saka: “Jā, Kungs, pamatā mēs to gan saprātam, bet šai lietai tomēr ir viena ēnas puse un, pēc manām domām, tā pastāv tajā, ka, ja mēs pēc Tavas Mācības par ļauniem darbiem visus sodus atceļam, tad īsā laikā ļaundaru būs vairāk, nekā zāles uz zemes un smiltis jūrā. Kur ir dots kāds likums, tur tam jātiek apstiprinātam ar piemērotu sodu, citādi tikpat nekāda likuma nav. — Jeb vai kāds likums var pastāvēt bez sankcijas?” 2] Es saku: “Mans mīļais, te tu spried kā aklais par gaismas krāsām. Ej un aplūko vareno zvēru dārzus; tur tu redzēsi visādus mežonīgus zvērus, kā tīģerus, lauvas, panteras, hiēnas, vilkus un lāčus. Ja tādas bestijas neatrastos stipros sprostos, kas to tuvumā būtu drošs par savas miesas dzīvību?! Bet kāda muļķība būtu sprostos turēt arī maigos jērus un baložus! 3] Ellei gan, protams, vajag stingrākos likumus, apgādātus ar nepatīkamām sankcijām; bet Manai Valstībai, kas ir Debesis, nav vajadzīgs ne likums, ne, vēl jo mazāk, kāda sankcija! 4] Bet Es neesmu nācis caur sankcionētu likumu bardzību jūs audzināt ellei, bet gan caur mīlestību, lēnprātību un patiesību tikai Debesīm. Ja Es nu caur Manu jauno Mācību no Debesīm jūs atbrīvoju no likuma un caur sirdi jums rādu jaunu ceļu uz patiesu, mūžīgu, brīvāko dzīvību, kādēļ tad jūs vienmēr gribat tiesāti un nolādēti dzīvot zem likuma un nepadomājat, ka ir labāk tūkstošreiz mirt miesā brīvā mīlestībā, nekā vienu dienu staigāt likuma nāvē?! 5] Pats par sevi saprotams, ka zagļus, laupītājus un slepkavas vajag notvert un likt cietumā; jo viņi ir līdzīgi mežonīgām, plēsīgām bestijām, kas kā elles attēli mājo zemes alās un dienu un nakti glūn uz laupījumu. Uz tādiem doties taisnīgās medībās ir pienākums pat eņģeļiem debesīs; bet nevienu nav jāiznīcina, bet gan viņus jāliek cietumā un tur jāpadara lēnprātīgus un rāmus! Tikai pie kādas pretošanās tiem jātiek ievainotiem un pie stūrgalvīgas pretestības arī miesā nonāvētiem! Jo te viena mirusi elle ir labāka, nekā viena ar dzīvību apgādāta. 6] Bet kas cietumā zagli, laupītāju un slepkavu vēl tālāk tiesā un nonāvē, tas reiz no Manis tiks uzlūkots dusmīgām acīm. Jo bargāk cilvēki tiesā ļaundarus, jo nežēlīgāki, uzmanīgāki un neatlaidīgāki kļūst tie ļaundari, kas vēl atrodas brīvībā; un ja viņi naktī ielaužas kādā namā, tad viņi ne tikai paņems visu, ko viņi atradīs, bet gan arī nonāvēs un iznīcinās visu, kas viņus kaut kā varētu nodot. 7] Bet atmet bargo tiesu un visiem cilvēkiem dod gudru padomu, ka viņiem tam, kas no kāda prasa svārkus, jādod klāt arī mētelis, tad zagļi gan vēl nāks un no jums šo to prasīs, bet viņi nelaupīs un neslepkavos! 8] Bet ja cilvēki aiz patiesas mīlestības uz viņu brāļiem un māsām, aiz mīlestības uz Mani vairs nekrās šīs zemes iznīcīgo mantu un staigās kā Es, tad arī drīz vairs nebūs ne zagļu, un vēl mazāk laupītāju un slepkavu! 9] Kas te domā, ka caur stingriem likumiem un vienmēr bargāku tiesu beigās ļaundari tiks izskausti, tas vareni maldās. Ellei viņu vēl nekad nav trūcis. Ko tev līdz nonāvēt vienu velnu, ja pēc tam viena nonāvētā velna vietā elle sūta desmit, no kuriem viens ir ļaunāks, nekā bija desmit pirmā veida?! Ja ļaunais nāk un sev pretī atrod atkal ļaunu, tad viņš saniknojas un top par Sātanu pilnā mērā, bet ja viņš nāk un neatrod neko citu kā mīlestību, lēnprātību un pacietību, tad viņš no sava ļaunuma atstājas un dodas tālāk. 10] Lauva, ja viņš redz sev tuvojamies tīģeri vai kādu citu ienaidnieku, te viņš drīz sadusmojas, ar visu spēku pieskrien un savu pretinieku iznīcina; bet vājam sunītim viņš ļauj ar sevi spēlēties un kļūst rāms. Bet ja viņam pretī lido muša un pat apsēžas uz viņa spēcīgajām ķetnām, tad viņš to tikko pagodina ar skatu un netraucēti ļauj tai aizlidot; jo lauva nenodarbojas ar odu un mušu ķeršanu. Bet tā pret jums izturēsies katrs varens ienaidnieks, ja jūs viņam ar kādu varu nestāsieties pretī. 11] Tādēļ labāk svētījiet savus ienaidniekus, nekā jūs viņus sagūstat, tiesājat un ieslogāt cietumos, tā jūs pār viņu galvām sakrāsiet kvēlojošas ogles un viņus padarīsiet sev nekaitīgus. 97

1