Views
1 month ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

4. Cilvēki gan redzēja

4. Cilvēki gan redzēja uz kalna, kur mēs pavisam omulīgi atradāmies, daudzās gaismas, bet nevienam no daudzajiem nebija drosme likt tikai soli uz priekšu, jo jūdu viņu lielajās bailēs jau nopietnībā redzēja zvaigznes krītam no debesīm un vairākas guļam uz mūsu kalna. Bet pagāni domāja, ka Plutons caur savām fūrijām Apolonam, kurš varbūt bija iemīlējies kādā skaistulē sievietē, ir nolaupījis Sauli un tagad un tagad uz Zemes sāksies vēlreizējs dievu karš. 5. Bet pēc pagānu teikām kāds dievu karš uz Zemes gan arī nebija kāda vēlama parādība, jo reiz jau notikušā milzīgie pazemes dievi ar lielu spēku meta pret Olimpu veselus degošus kalnus, kam pretī Zevs dabīgi nelika trūkt piemērotām pretveltēm, ar neskaitāmiem zibeņiem un kalnu lieluma krusas graudiem, un caur to pazemes ļauno varu uzvarēja. 6. Tā kā no pilsētas šķietamā Saule izskatījās it kā stāvam tieši virs kalna, uz kura mēs atradāmies, bet pēc nodzišanas no gaismas ķermeņiem un sargugunīm šķita kvēlojam, tad pagāni domāja, ka no fūrijām nozagtā saule esot noslēpta tieši šajā kalnā un pazemes firsti nu ir nostādījuši sardzi ar lāpām un bēdas tam, kas tuvotos šim kalnam, kuram patiesi uz visām pusēm stiepās vairākas tālu ejošas pazemes alas un grotas, un pie vienas tādas grotas tieši bija uzcelta Markusa mītne un, kā zināms, grota Markusam kalpoja kā ļoti plašs pagrabs un kā uzglabāšanas kambaris. 7. Tā jūdi aiz bailēm tikt nosistiem vai sadedzinātiem no uz kalna krītošām zvaigznēm, un pagāni aiz bailēm no fūrijām, nenāca uz kalna un kad viņu acis pie tumsas bija vairāk pieradušas, pamazām gāja atpakaļ uz savām mājām. Daži drīz iemiga, bet citi aiz bailēm visu nakti palika nomodā, gaidot briesmīgas lietas, kurām pēc Dāvida pareģojuma nu būtu jānāk pār zemi; un pagāni gaidīja uz Zeva pirmajiem zibeņiem un pērkoniem un briesmīgu cīņu, kuru Apolons uzsāks pret laupītāju Plutonu. 8. Īsi, visā ievērojamā pilsētā bija tādas jukas, kas nebūtu darījušas kaunu kādreizējai lielajai Babilonijai (pie valodu sajukuma). Bet toties pie mums uz kalna gāja pavisam omulīgi; jo mēs likām sev kalnā atnest labi sagatavotās vakariņas. Rafaels vienā acumirklī gādāja, ka visi ēdamgaldi stāvēja uz kalna un arī ēdieni, bez kādām Markusa un viņa ģimenes locekļu lielām pūlēm, kuriem iepriekš ar ēdienu gatavošanu bija daudz ko darīt. Arī romiešu karavīri dabūja pietiekami ēst un par to drīz bija ļoti apmierināti. 100. Cilvēku augstā izcelšanās un aicinājums 1. Kad mēs vakariņas bijām paēduši, ORURANS, kas arī uz augstienes bija pavakariņojis, pienāca pie Manis un teica: “Kungs, kura lielumam un diženumam mirstīga cilvēka mute nezina vārdu, kas būtu Tevis cienīgs! Kā man, no žēlojamam putekļu tārpam, būtu Tev jāpateicas par to mūžam nenovērtējamo laipnību, ko Tava dievišķā žēlastība man te ir dāvājusi, un kā man tevi, Tu mūžam cēlākais, jāslavē, jācildina un jāgodā? 2. Ak Kungs, kas tad mēs, mirstīgie, esam, ka Tu mūs tā ievēro?! Ko mēs varam darīt, lai būtu tev patīkami?” 3. ES saku: “Draugs, neradi nu tik varenu sensāciju! Jo redzi, tu esi tas, kas tu esi, cilvēks gan ar ļoti mirstīgu miesu, tomēr kurā mājo nemirstīga dvēsele ar vēl nemirstīgāku garu no Dieva. Un Es arī esmu Cilvēks, kurā tāpat mājo dievišķa nemirstīga dvēsele un Dieva gars savā pilnībā tik tālu, cik tas ir nepieciešams šai zemei, un tas ir Tēvs debesīs, Kura Dēls Es esmu un Kura bērni arī jūs esat. 4. Bet jūs visi bijāt akli un daudzās attiecībās vēl esat, bet Es nācu pasaulē redzīgs, lai jums visiem parādītu Tēvu un jūs padarītu redzīgus, līdzīgi Man. 5. ES no Tēva esmu saņēmis dzīvības pilnību un katram, kas dzīvību grib, varu arī dzīvību dot, jo jau pirms pasaules Tēvs tā ir noteicis, ka manī mīt visa dzīvības pilnība un caur Mani jādzīvo visiem cilvēkiem. Un pēc manas dvēseles Es esmu tas norīkotājs; bet pie gara Es esmu viens ar To, Kas Mani ir norīkojis. 6. Redzi, Es tātad esmu ceļš, patiesība un dzīvība. kas Man tic, neredzēs, nejutīs un nebaudīs nāvi, un, ja arī viņi miesā varētu nomirt vairāk kā vienreiz; bet kas man neticēs, tie mirs, un ja arī viņiem būtu tūkstoškārtīga dzīvība. 7. Jo katram cilvēkam ir miesa, un tai reiz vajag mirt — kas neizpaliks arī šai Manai miesai; bet ar miesas atmešanu dvēsele kļūst tikai brīvāka, gaišāka un dzīvāka un pilnīgi viens ar To, kas visas pasaules priekšā Mani ir norīkojis to svētībai, kas ticēs Cilvēka Dēlam un turēs Viņa baušļus. 8. Tādēļ krietni pārdomā un turi tos vieglos baušļus, kuri tev tiks darīti zināmi, un vairāk tev nekas 108

nav vajadzīgs; jo Es neesmu nācis, lai no cilvēkiem saņemtu slavu un godu! Ir pietiekami, ka Mani slavē Tas Viens, kas ir pār visu debesīs un uz Zemes; bet ja jau kāds grib Mani godāt, slavēt un cildināt, tas lai caur darbiem mani patiesi mīl un tur Manus baušļus, un viņa alga debesīs reiz būs liela. 9. Tādēļ tagad esi tikai pavisam līksms, nenovērtē Mani pārāk augstu un nenoniecini pats sevi, tad tu staigāsi uz pareizā ceļa un pamazām sevi un man iepazīsi pilnīgāk. 10. Bet tagad galvenokārt turies pie Mataela, viņš tevi kopā ar tavu meitu visdrīzāk vedīs uz priekšu pa pareizu ceļu! Bet ja tev ar tavu meitu Helēnu ir kāds sevišķs lūgums, tad nāciet pie Manis, un Es jūs vienmēr uzklausīšu; bet to lielo cildināšanu jums vajag likt pie malas. 11. Redzi, šeit mums vienam ar otru vajag runāt un rīkoties tikai kā cilvēkiem, draugiem un brāļiem, jo katrā cilvēkā sevī ir dievišķīgs gars, bez kā viņam nebūtu nekādas dzīvības, un šāds gars nav mazāk dievišķs kā pats pirmdievišķais. 12. Tādēļ vienmēr esi īstens Mataela māceklis un tad tu savā valstī varēsi Man kļūt krietns apustulis! — Vai tu Mani saprati?” 13. ORURANS saka: “Jā, Kungs, es Tevi sapratu, bet tikai tagad es pilnīgi izpratu, ko man un manai meitai teica par patieso Dievu! Iepriekš es to nekad nebūtu uzdrošinājies domāt!” Pēc tam grieķis klusēja, jo viņu pievārēja viņa jūtas un viņš raudāja aiz mīlestības uz Mani. 14. Bet Es maigi satvēru viņa roku un viņam jautāju teikdams: “Iekš kā tad pastāvēja tas, ko Mataels teic par Dievu?” 15. ORURANS vēl šņukstēja, bet mīlot godbijīgi skatīdamies Man acīs tomēr teica: “Ak, Dievs Sevī ir tīrākā mīlestība! Ak Tu Svētais, ļauj man nomirt šajā manā mīlestībā uz Tevi!” 16. “Nē,” ES teicu, “tas tev vēl ilgi nav jādara, jo tev uz šīs zemes vēl jākļūst man par krietnu darbarīku. Un ja arī tev reiz būs galā miesas laiks, tad tu nemirsi, bet gan vēl tavā miesā tiksi no manis atmodināts. Tādēļ esi tikai mierīgs; jo tu jau esi atradis pareizu ceļu. 17. Kas te meklē, kā tu jau ilgi esi meklējis, tas atrod; kas te lūdz kā tu, tam tiek dots, un kas te klauvē pie īstajām durvīm, kā tu nu tikko esi klauvējis, tam tās tiek atvērtas. Bet nu ej pie sava Mataela un saki viņam visu, ko Es tev nu esmu teicis!” 18. Orurans aiz tīras mīlestības nu vēl vairāk raudāja un pilns augsti dzīvākās pateicības pret Mani steidzās atpakaļ pie Mataela un vēl ilgi šņukstēdams viņam atstāstīja, kā Es viņu esmu uzņēmis, cik labs Es biju pret viņu un ko visu Es viņam esmu teicis. 19. Bet no vecā Orurana svinīguma pilnā stāstījuma Mataels un Helēna paši bija tik aizkustināti, ka nevarēja aizturēt asaras un pēc Orurana stāstījuma MATAELS teica: “Vienīgi tas ir visneaptveramāki nepatveramākais, ka Viņš, kā pēc sava gara augstāka Dieva būtne ar mums, cilvēkiem, runā un rīkojas tā, it kā Viņš nebūtu bezgalības Kungs, bet gan mums līdzīgs cilvēks, kā labākais draugs ar labāko, uzticamāko draugu, jā, kā patiess brālis ar brāli. Īsi, Viņš pilnīgi ļaujas ar Sevi spēlēties, un tomēr katrs skats, katra Viņa roku kustība, katrs Viņa kājas solis un katrs lai cik nenozīmīgi skanošs vārds no Viņa mutes ir ļoti dziļa gudrības mācība. Viņa darbi dod liecību par Viņa nepastrīdamāko dievišķību, un viss, ko Viņš dara, jau kopš mūžības ir paredzēts labākā mērķa sasniegšanai. Ak, drīzumā tu vēl daudz ko redzēsi, dzirdēsi un pieredzēsi! 101. Helēnas domas par apustuļiem 1. Aiz mīlestības uz mani, arī vēl šņukstēdama, HELĒNA saka: “Bet sakiet man tomēr, kas tad ir tie divpadsmit ļoti godājamie vīri, kas gandrīz neko nerunā, bet tomēr vienmēr ir ap Viņu! Viņiem vajag būt ļoti gudriem vīriem! Viens izskatās pavisam līdzīgs Viņam, bet viens cits vēl ir jauneklis, bet arī dedzīgi ieklausās Viņā un dažu ko pieraksta uz tāfeles. Kas tad viņi ir?” 2. MATAELS saka: “Cik man zināms, viņi ir Viņa vecākie mācekļi un, izņemot vienu, visi ir savas miesas un dabas gudri un spēcīgi pavēlnieki. Bet tas viens man šķiet esam viltīgs nelietis! Patiesi, es viņu nekad negribētu izvēlēties par savu draugu. tas, šķiet, ir kāds nabaga velns, kas pāragri piedzimis cilvēka miesā! Kungs zinās, kādēļ Viņš viņu pacieš! Jā, arī velni ir Viņa varas radība un atkarīgi no Viņa gribas dvesmas. Tādēļ mums nav ko jautāt, kādēļ Viņa mīlestība veic tādus brīnumus arī kāda velna acu priekšā. Bet dīvaina būtne viņš ir! Es tomēr reiz vēlētos viņu likt uz zoba, lai redzētu, kāda gara bērns viņš ir! — Bet atstājam to! Pietiek, ka tas Viens viņu pazīst. bet pie labas izdevības ar pārējiem es pats vēlētos kādu vārdu pārmīt; viņiem jau vajag būt ļoti dziļi iesvaidītiem!” 109

Twój Styl nr 1/246 01/2011 - Stary Browar
Page 1 Page 2 TYPE 3 TYPE 3 TYPE 3 TYPE 1 TYPE 1 TYPE 1 ...
Coupler 246-w - north eastern region, nmra
Cert4Prep M8010-246 Certification Exam Training Guides
1 TOM-3