tādēļ nonāvēta. 9.

tādēļ nonāvēta. 9. Zālamanam tak ir ticis atļauts un pat piekodināts, tērpties tādā greznībā, kādā pirms viņa nekad nebija tērpies neviens ķēniņš un nekad vairs netērpsies: Cik ilgi viņu pie tā nesaistīja tukšs, dumjš prieks, bet gan pareizs, gudrībā pamatots, prieks viņa dvēselei un viņa garam bija pacilājošs. Bet kad vēlāk lielā spožuma dēļ viņš kļuva iedomīgs un viņu savā varā sagrāba augstprātība, te viņš arī tūlīt visā pagrima Dieva un visu labāko cilvēku priekšā un krita visos krāšņās pasaules grēkos un viņa darbi un rīcība labāko cilvēku priekšā kļuva par nelgas jokiem un par patiesu pretīgumu Dieva vaiga priekšā. 10. Es tev un arī visiem citiem saku, ka kādam cilvēkam pat ir labi un derīgi, ka viņš, kā pie dvēseles un gara nobriedis kļuvušais, jau uz šīs zemes atdarina Debesu krāšņumu un pareizā veidā ielīksmo savu dabu, jo ir slavējamāk celt, nekā iznīcināt. Bet tā ko būtu jādara tikai pie dvēseles un gara nobriedušiem cilvēkiem, lai nenobriedušie saskata, ko visu kāds nobriedis spēj radīt. 11. Bet kas sev ceļ pili sava goda un slavas dēļ un beigās savā greznībā mīl pats sevi, tas izdara lielu grēku pret sava paša dvēseli un pret dievišķo garu viņš un samaitā sevi un visus savus pēcnācējus, kas tad jau kopš dzimšanas sevi tur par kaut ko daudz labāku, nekā citi cilvēki. 12. Bet ja caur piļu greznumu piļu apdzīvotāju sirdis kļūst sagandētas un pie tam viņi kļūst pilni augstprātības un nicināšanas pret tādiem cilvēkiem, kas nevar dzīvot pilīs, tad atkal ir labāk pilis tūlīt pārvērst gruvešu kaudzēs. 13. Tāpat arī tas pavisam nav pret Dieva kārtību, uzcelt sev pilsētu, kurā cilvēki mierā un saderībā var dzīvot kā viena ģimene vienā mājā un veikt un darboties visās lietās vieglāk, savstarpēji viens otru atbalstīt, nekā, ja viņi viens no otra dzīvotu stundu tālu. Bet ja tad kādā pilsētā ieviešas augstprātība, lukss, greznības kāre, skaudība, naids, vajāšana un pat slepkavība, plītēšana, izvirtība un laiskums, tad tāda pilsēta lai tikai tūlīt atkal pārvēršas par gruvešu un trūdu kaudzi, citādi tā kļūst stādu vieta visādiem ļaunumiem, kas ar laiku caur un caur saindētu zemi, līdzīgi kā pirms plūdiem Hanoka (Hanoch) un pēc grēku plūdiem Babilonija un lielā pilsēta Niniva! Cik lielas kādreiz bija šīs pilsētas, un tagad to vietā stāv nedaudzas, pavisam nožēlojamas būdas! Bet kur reiz atradās Hanoka, tur tagad ir jūra, tāpat kā senās Sodomas un Gomoras un to desmit mazāko pilsētu vietā, kas atradās divu lielo apkārtnē un no kurām katra bija lielāka, nekā šodien Jeruzaleme, kas arī vairs nav tik pilnīgi liela, cik liela tā bija Dāvida laikā. 14. Bet kas notika ar tām pilsētām, tad notiks arī ar Jeruzalemi un šeit ir daži, kas redzēs un līdzbaudīs izpostīšanas šausmas! Jo, kā teikts, ir labāk, nevienu šādu pilsētu un jo vairāk dzīves dvēseles, nekā kāda pilsēta, kurā cilvēku dvēseles uz laikiem un mūžību tiek pilnīgi pazudinātas! 15. Tātad tev, mīļais Kirenij, var būt viss, ko tikai lielisku un brīnumaini skaistu nes zeme tās plašumos un Dievu slavēdams un cildinādams vari par to tīksmināties. Bet lai tava sirds nekad tam nepieķeras; jo pašai par sevi visai pasaules greznībai un tev reiz vajag zust, kad tu laicīgo apmainīsi ar mūžīgo. Jo visa matērija pamatā nav nekas cits, kā vienīgi tas, ko tev kādā iepriekšējā runā esmu skaidri izskaidrojis. — Saki, vai tu ar to esi mierā un vai visu to tā labi esi sapratis, kā Dieva un visas pasaules priekšā tam vajag tikt saprastam? 15. Pa pareizu ceļu uz cilvēku pilnības mērķi 1. KIRENIJS saka: “Jā, te jau es atkal reiz par visām reizēm esmu pilnīgā skaidrībā. Kā katram zāles stiebram ir noteikts likums, zem kura un pēc kura tas var attīstīties, tā arī ir tikai viens visai cilvēku būtībai piemītošs — psihomorālisks liekums, zem kura cilvēks pats no sevis var sasniegt savu nesaistīti brīvāko pilnīgu patstāvību, jeb aizvien ir tikai viens un nemainīgi vienmēr tas pats ceļš, pa kuru var sasniegt patieso un mūžīgo mērķi; pa katru citu no neskaitāmi daudzajiem brīvajiem ceļiem, pa kuriem cilvēki morāliski gan arī var staigāt, vienīgi patieso un no Dieva noteikto mērķi neiespējami jebkad sasniegt. 2. Bet vispār, ka no tevis, ak Kungs, mums rādītais ceļš ir vienīgi pareizais un patiesais, to es arī nu saprotu tik skaidri un gaiši, cik skaidra gaišākā pusdienas laikā mirdz Saule. Es arī saprotu, ka katrs cilvēks, vai augsts vai zems, ja tikai viņam tam ir nopietna griba, pavisam droši var staigāt pa pareizo ceļu, bet es arī saprotu, ka neviens cilvēks pats no sevis patiesības pilnībā un visās dzīvības attiecībās šo ceļu nekad nevarētu atrast. Tā kam vajag tikt tieši no Dieva Gara parādītam! 3. Bet kaut gan ceļš ir tik ļoti skaidri iezīmēts, tad pēc maniem uzskatiem pa to tomēr reti tiks stai- 16

gāts; jo pasaules pārāk materiālie iekārtojumi šim vienīgi pareizam ceļam uzlikuši kādu pārāk stipru šķērsli un daudzi, kas pa šo ceļu staigās, pie tā piedauzīsies un pusceļā atgriezīsies, sevišķi, ja viņi īsā laikā pie sevis kādus viņu pūļu brīnumainu panākumus, kas pie cilvēkiem, kas iepriekš ar ārējo pasauli jau bija spēcīgi sasaistīti, tieši neies tik ātri, kā pirmā acumirklī domā. 4. Caur Tavu sevišķo žēlastību es ceru svēto, lielo mērķi gan sasniegt; bet es esmu tikai vien un lielā romiešu valsts nu skaita daudzus miljonus. Bet kā un kad tie visi, kas tak tikpat labi kā mēs ir cilvēki, nonāks uz šī ceļa?! 5. JAUNAIS FARIZEJS uz to saka: “Augstais pavēlniek! Tās tieši bija arī manas domas! Mēs nu pavisam mierīgi un priecīgi varam iet pa visas svētības ceļu; bet kā tie daudzie miljoni, kuriem nav izdevība smelt no avota un par katrām šaubām parunāt ar lielo dzīvības Meistaru?” 6. Es saku: Arī par to ir gādāts! Jo pēc Manis debesu vārti vienmēr paliek atvērti, un tas, par ko mēs šeit runājam, pēc vairāk nekā tūkstoš gadiem vārdu pa vārdam tiks sadzirdēts un pierakstīts; it kā viss tas notiktu to acu priekšā, kas gandrīz divtūkstoš gadus pēc mums staigās pa Zemi; un kur katram turpmākam būs kādas šaubas, viņš no debesīm par to varēs prasīt skaidrāko padomu. Jo turpmāk pat katram vajadzēs tikt no dieva pamācītam un kas no Dieva netiks pamācīts, tas netiks Patiesības gaismas pilnākā valstībā. 16. Par Jēzus paaugstināšanu 1. (KUNGS): “Bet Es jums saku, ka tomēr vienmēr būs grūti palikt vienīgi pie tīrākās patiesības; jo pasaules prāts, kas dažādās vietās arī sasniegs lielu asumu, nesapratīs, ka pēc Gara Es varu būt tieši tas, kas uz Sinaja zem zibens un pērkona Mozum devu likumus un viņam nodiktēju tās picas grāmatas, un kas ar savu gudrību, varu un spēku uztur un vada visu bezgalību! tas pat vairākiem no jums, kur jūs tak esat pilnīgi liecinieki visam tam, un ir noticis arī citās vietās, un vēl nav pilnīgi skaidrs, ka Es esmu pilnīgi viens ar Tēvu Debesīs. Ko uz to reiz teiks lieli pasaules gudrie, kad šāda liecība no tūkstoš mutēm sasniegs viņu ausis? 2. Tādēļ arī tiks pasludināts tikai vientiesīgajiem un ne pasaules prātniekiem; jo kas pasaules priekšā ir liels, Dieva priekšā ir pretīgs. 3. Vienkāršam, nemākslotam cilvēkam, kam te vēl ir iespējami tīra sirds, acīmredzami ir arī brīvāka dvēsele un dvēselē brīvāks gars, un tādēļ ātri un viegli aptvers to, kas ir gara, bet pasaules gudrais, kura dvēsele ir aprobežota ar tīri materiālām attiecībām un par kādu dievišķu garu viņš vairs nav ne jausmas, protams, nesapratīs un neaptvers to, ko jūs pa lielākai daļai nu jau viegli saprotat un aptverat diezgan pareizā dziļumā. Bet tomēr arī jūs vēl daudz ko neaptverat; bet pēc Manas paaugstināšanas jūs to pilnīgi sapratīsiet. 4. Te KIRENIJS tūlīt jautā: “Par kādu paaugstināšanu tad tu domā? vai Tu uz Zemes tiksi paaugstināts un kronēts par visu ķēniņu Ķēniņu?” 5. ES saku: “Jā gan, bet ne par pasaules ķēniņu un ne ar zelta kroni! Vai tad man nebūtu vara, Sev ņemt kādu zemes karaļvalsti, kas vēl tālu sniegtos pār visas šīs Zemes malām? Kas gan man varētu tam likt ceļā šķēršļus? 6. Vai visu lietu esamība nav mana Tēva, Kas ir Manī, kā Es esmu Viņā, rokās un tāpat visu cilvēku dzīvība? Cik daudzus elpas vilcienus tu varētu izdarīt bez Mana Gara gribas, kas vienīgā visu atdzīvina un uztur? 7. Ko Noasa laikā cilvēkiem līdzēja visa viņu vara un visa viņu karamāksla? Redzi, Mans Gars pār visiem ķēniņiem un visām tautām lika nākt ūdens plūdiem un viņi visi tika aprakti. 8. Ko varenajam faraonam līdzēja viss viņa lielais karapulks? Mans Gars izreliešiem lika sausiem doties caur Sarkano jūru noslīcināt viņus vajājošos faraona karapulkus! 9. Ja Es tātad vēlētos būt šīs zemes ķēniņš, kāda vara gan varētu mani pie tam kavēt!? 10. Bet tas lai ir tālu no manis un no visiem tiem, kas patiesi grib būt Mani sekotāji. Mani sagaida pavisam cita paaugstināšana un kronēšana, par kuru tu tikai tad uzzināsi tuvāk, kad tā iesāksies. Bet dažus mājienus Es jau tev tāpat devu tūlīt šīs mūsu sēdes sākumā, ja tu atceries, tālāko tu gan pats varēsi iedomāties! 11. KIRENIJS saka: “Bet Kungs, es nu pavisam droši zinu, kas Tu esi un ko visu tu spēj bet tādēļ vēl vienmēr tā īsti no pamatiem nepatveru, kādēļ pie visas tavas varenības tomēr zināmā mērā bēdz no 17