Views
1 week ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

man nu kas iekrīt

man nu kas iekrīt prātā: Redzi, meistars var būt norādījis tikai uz to, ka attiecībā uz šo laiku viņš mums jaunekli parādījis kā jaunāko no saviem mācekļiem tā iemesla dēļ, ka šis jauneklis, tērpts laicīgā apvalkā, cilvēku sabiedrībā varbūt atrodas tikai dažas dienas!” 3. SNETALS saka: “Jā, ja tas būtu iespējams, tad tev, protams, atkal būtu taisnība; bet zini, tā ko pieņemt, tas tomēr ir nedaudz pārdroši! Vai nu tas, vai Mozus; jo pie tādiem apstākļiem tie abi kopā nevar pastāvēt!” 4. RIBARS saka: “To es nesaprotu! Kā vēl šodien no mutes mutē atstāsta, viens eņģelis tak septiņus gadus ilgi varēja būt Tobiasa pavadonis; kādēļ šis eņģelis nevarētu uz Zemes izturēt dažas dienas?! Šī Zeme tak tikpat labi ir Dieva darbs, kā viņš pats tas ir! 5. Jā, ja tev ir taisnība, un arī Mataelam, neapstrīdami, bija taisnība, tad laicīgi ņemot, šis jauneklis gan katrā ziņā var būt mūžam lielā meistara kāds jaunākais māceklis! Viņa izskats un darbi acīmredzami apliecina kādu augstāku būtni no Debesīm. Bet ja šī būtne par sevi saka, ka viņa ir lielā meistara no Nācaretes kāds jaunākais māceklis, tad šim meistaram pēc sava gara acīmredzami vajag būt kungam pār visām Debesīm. Bet ja tā ir, tad mums rodas liels jautājums, ko mēs iemiesotā Visaugstākā un Visvarenākā vaiga priekšā varam darīt un darīsim. Jo tas patiesi nebūtu nekāds sīkums!” 6. RIBARS saka: “Katrā ziņā; bet ja tas būtu tā, kā nu man vienmēr vairāk nešaubīgi šķiet esam, ko mēs te citu varētu darīt? Redzi, dievība ir brīva un dara, ko Viņa grib, un nabaga mirstīgie nevar Viņu ierobežot! Ja Viņa pie mums būtu nākusi kā tiesnesis, te mums noteikti klātos ļoti ļauni. Bet Viņa pie mums, mirstīgiem, nāca kā maigākais labdaris, lai ar kopš senatnes no tēva Enoka sludināto mīlestību noteikti vilktu mūs pie Sevis tuvāk, un šādos apstākļos Viņa neiedveš šausmas. Bet, kā man liekas, tad viņa Sevi Savā patiesīgumā dod pazīt vienīgi mīlestībai, jo mīlestība noteikti bija vienīgais Viņas šeit ierašanās motīvs. Bet ar prātu un ar visu mūsu augsti cildināto saprātu Viņa neļaujas pazīties. 7. Un redzi, tagad man daudz kas kļūst skaidrāks. Iedomātais grieķis pirmīt nāca pie mums tik ļoti draudzīgi un pie tam mums jautāja, vai mēs negribētu iepazīties ar lielo Meistaru no Nācaretes, bet aiz sava veida bailēm mēs noteikti atteicāmies un nācām viņa pretī ar visādiem nenozīmīgiem, prāta izdomātiem iemesliem. Mēs baidījāmies no meistara, jo viņa māceklis mums jau bija rādījis, cik nolādēti sekli bija mūsu saprāta pamati. 8. Līdz šim mēs vēl vienmēr spriedām ar prātu un izzinājām ļoti maz, un par diezgan spēcīgo nojausmu mums jāpateicas vienīgi gudrā jaunekļa belzienam, tā kā viņam acīmredzami pietrūka pacietības. Jo, kā es nu diezgan skaidri sāku atcerēties, pirms meistara garās runas viņš tak diezgan skaidri mums pateica priekšā, ka tieši šim grieķim vajag būt meistaram un nevienam citam; bet mūsu īsti cūciskais prāts mūsu dvēseles acīm vienmēr aizvilka priekšā trīs segas, un tā mēs vienmēr aiz kokiem neredzējām mežu. 9. Tagad, kad spēcīgā belziena dēļ pret meistaru sākām sajust patiku, no mūsu dvēseļu acīm dažas segas, šķiet, ir tikušas noņemtas, un tādēļ mēs tagad arī sākam gaiši uzminēt. Es nu domāju, ka mums mūsu prāts tīri pār bortu jāmet jūrā un tā vietā jāseko mūsu sirds sajūtām, tad caur to mēs drīzāk nāksim pie kāda mērķa, nekā caur mūsu prātu, kas cilvēkiem tikai tādēļ tiek dots, kā ēdiena vārīšanai kastrolim dod pavārnīcu, proti, ēdiena apmaisīšanai. Bet ja ēdiens podā reiz ir izvārījies, tad maisāmā karote tālāk nav nepieciešama! — Kādas par to nu ir tavas un jūsu visu domas?” 10. SNETALS pārsteigts saka: “Draugs, es jau redzu, ka tu pret grieķi vienmēr vairāk un vairāk jūt simpātijas. Tas tā gan ir arī pie manis, un tajā es tavām domām pilnīgi piekrītu, bet prāta atmešanai es pagaidām vēl nepiekrītu. Jo, ja kādas mūsos uzvirmojošas sajūtas dēļ mēs to atmetam, tad ar ko mēs esam priekšā meža dzīvniekiem, kas ir bez saprāta un tādēļ viņiem vajag sekot viņu sajūtu instinktiem? 11. Redzi, cilvēku ļoti bieži pieveic visādām sajūtām, ja viņš te prātam neprasītu padomu, bet tūdaļ sekotu jūtām, kur viņš pie tam nonāktu? Tādēļ pēc manas izpratnes pirmām kārtām svarīgi prātu tikai, cik iespējams, attīstīt. Jo tikai, apgaismota saprāta vadītas, mūsu labākās jūtas mums var kļūt par patiesu svētību. 12. Sajūtas cilvēkā līdzinās kādam daudzroku polipam jūrā, kas savas daudzās rokas vienmēr izstiepj pēc barības; bet citādi nekāda cita inteliģence šajā dzīvniekā nav pamanāma. 13. Ja nu cilvēks savu saprātu atmestu, tad viņš acīmredzami līdzinātos kādam šādam dzīvniekam; jo cilvēks ar tikai rupjām jūtām ir rijīgāks un baudkārāks, nekā katrs cits dzīvnieks. Cilvēka sajūtas vada un kārto tikai izglītots un attīstīts prāts, atdala sliktās un tad patur tikai labās un tīrās, un tādā veidā šķietamu cilvēku padara par patiesu cilvēku. 86

14. Tādēļ dievišķo saprātu tev nevajag gribēt mest pār bortu, jo bez saprāta pār mums valda katrs ēzelis un katrs vērsis!” 15. Tie desmit pārējie Snetalam pilnīgi piekrīt un visi ir viņa uzskatos; bet Ribars apšaubot parausta plecus, un SNETALS saka: “Nu, tu te tomēr patiesi neko nevari apstrīdēt, jo manis teiktais Dieva un visas pasaules priekšā stāv tik stingri, kā Sinaja kalns, uz kura Mozus prātā spēcīgajai tautai saņēma likumus!” 78. Saprāts un jūtas 1. Pēc kāda laika RIBARS saka: “Draugs, tam, ko tu nu teici, te vēl būtu ļoti daudz kas atrodams, ko iebilst! Bet tā kā tu vēl esi ļoti spēcīgs prāta varonis, tad tu tomēr tūlīt atkal zinātu ar kaut ko man nākt pretī. Attiecībā uz šo pasauli es nekādā gadījumā negribu uzskatīt, ka tev nav taisnība un pasaules cilvēku izglītībā vajag notikt tā, kā tu nu teici. Šai izglītībai vienmēr vajag būt nepieciešamai priekšgājējai uz vēlāku, augstāku gara izglītību, bet tai jau nav izglītības beigām un pie visas, lai cik vēl rafinētās pilnveidošanās tā arī nekad tā nevar kļūt. 2. Jo, ja prāts mums būtu dots kā mūsu jūtu sākotnējs regulators, to iespējamai cildināšanai, tad caur to nobriedušās kļuvušās jūtās vajag būt kam atbilstoši līdzīgam, kā kādā nobriedušā kļuvušā auglī pie koka. Bet, lai auglis var sasniegt briedumu, protams, bija nepieciešama Saules gaisma kopā ar siltumu un tāpat šad un tad kāds auglīgs lietus. Bet ja augļi reiz ir nogatavojušies, tad tie tiek no koka noņemti un labi uzglabāti labā ēdienu kambarī, lai no sevis kļūst vēl gatavāki un dzīvības gardāki; bet, ja nobriedušiem augļiem tu turpmāk atļausi karāties pie koka, tad caur to tie ne tikai neko vairs nevinnēs, bet gan tikai pilnīgi sabojāsies. 3. Un tā tas noteikti ir arī ar cilvēku jūtām. Ja tās reiz zināmo briedumu ir sasniegušas, tad tām vajag tikt atvaļinātām no prāta ārējās audzināšanas un pašām no sevis sasniegt augstāku dzīvības briedumu, citādi visa iepriekšējā nogatavošanās bija tīri veltīga. Šī iemesla dēļ es tad arī teicu, ka mums, tā kā ar prātu neko tālāk vairs nevaram sasniegt, šo ārējo saprātu jāmet pār bortu un kopš šī brīža mūsu tālāko dzīvības vadību jāatstāj mūsu nobriedušām kļuvušām jūtām!” 4. SNETALS saka: “Brāli, no kaut kurienes tevī vajag būt iemājojusi dievišķa dvesma! Jo es pazīstu tevi, tā nav tava runa! Tu jau pārej pilnīgi Mataela gudrībā! Jā, redzi, te es tev pilnīgi neko vairs nevaru iebilst; jo es caur un caur jūtu, ka tev nopietnībā ir pilnīga taisnība un tu stāvi patiesībā! Es gan tik tālu vēl neesmu, bet es jūtu, ka nu arī pie manis iet uz priekšu.” 5. Bet tagad arī tie pārējie desmit saka, ka arī viņi pie sevis sāk sajust to pašu. 6. Pēc šīs sarunas RAFAELS atkal atgriezies atpakaļ pie tiem divpadsmit, abiem runātājiem atzinīgi uzsit roku uz pleca un saka: “Tā, tā ir pareizi, draugi; tā jūs man patīkat labāk nekā iepriekš ar jūsu kraupaino saprātu. tagad nu drīkstu jums teikt, ka jūs atrodaties uz pilnīgi pareiza ceļa!” 7. Pēc šiem Rafaela vārdiem RIBARS pieceļas, ar visas savas mīlestības spēku Rafaelu apkampj, spiež viņu pie sirds un lielā aizkustinājumā saka: “Ak tu Debess, un tu, mans debešķīgais! Kādēļ es jau iepriekš nevarēju tevi mīlēt ar visu manas sirds kvēli?!” — Jo, kopš Ribars bija tuvāk aplūkojis eņģeļa kājas, rokas un acis, viņš tūlīt bija viņā iemīlējies līdz nāvei. 8. Bet RAFELS saka: “Draugs, šī mīlestība gan ir labāka, nekā nekāda mīlestība; bet tā tomēr neder dvēseles un tās iekšējās dzīvības sfērā. Tu pie manis mīli tikai formu, kas nu, dabīgi, ir tikai mans vispārējākais; bet mīlestība tieši ir cilvēka iekšējākais, un tai nekad nav jāpieķeras kam ārējam; jo caur to iekšējais ātri kļūst par ārējo un tātad par elles attēlu. Caur to dievišķā dzīvības kārtība kļūst aplama. Dvēseles gars, kas ir mīlestība, tiek vērsts uz āru un caur to notiek, ka tam tā vajag nīkuļot, kā te nīkuļo par agru piedzimis bērns, kas caur kādu vardarbīgu triecienu daudz pirms laika tika atdalīts no mātes miesām. 9. Tātad tevi nedrīkst valdzināt mans ārējais izskats, bet gan tikai patiesība, kuru tu dzirdi no manas mutes. Tā tev paliks un tevi itin visur darīs brīvu un tavā dvēselē patiesi laimīgu; bet mans pagaidu ārējais izskats lai tev kalpo tikai kā pierādījums tam, lai tu redzi, cik skaista tās tīrība ir pilnīga patiesība, apvienota ar mīlestību! — Vai tu to saproti?” 10. RIBARS, atteikdamies no sava spēcīgā apkampiena, saka: “Es gan tevi saprotu, bet, tevi uzskatot, prāts kādam no mums patiesi kļūst smaga nasta!” 11. Tad SNETALS Rafaelam saka: “Tā pie mana drauga Ribara jau ir sena nelaime. Skaistu stāvu, 87

Twój Styl nr 1/246 01/2011 - Stary Browar
Cert4Prep M8010-246 Certification Exam Training Guides
Coupler 246-w - north eastern region, nmra
MW 1 (3) / 2014
1 TOM-3