4. gadsimta austrumu Tēvi. Georgijs Florovskis

i* 1
no to g i d ms d z i vesp ama haMe s 31·:,
AUSTRUMUTĒVl-.'
TEOLOQLSKĀS DZĪVES PAMATIEZĪMES 4. GADSIMTĀ
1. Ar 4. Gad simtu Baznīcas d zīvē sākas jauns laikme ts. I, Pēdj, apustuliem
pielīdmātā Ķeizara p e rso nā p ie q e m kristību. 28 Baznica izie t ļaukā no sava piespie
du imlodzījuma m savo s svē tajos ap kamp ie no s uzq e m pē c patie sības izslāpuš
o antiko p asauli. Taču p asauJ e ie ne s 1īdzī arī savu trauksmi, šaubas un kārdinājumus-un
lidz ar to arī lie las amb īcijas un lie lu le p nib u. šīs amb icijas Baznīcai
vajad zē ja gandarit un lepnibu apspie st. Jukās un c īņās pārdzimst un b aznicisko jas
senā pasaule . Garīgais savilņojums p ārq e m visu sabie drību Baznīcā un ap Baznīc
u no augšas 1īdz ap akē ai. Turk1āt pie re lig iskie m me klē jumie m p ie aug sve šas
kaishb as, valdnieku_politiķu ap rē ķins un pe rsoniskās ie gribas, un dzimtu Ķild
as. Lie 1ā un uzvaro šā triumfa laiks Baznīc ai vienlaikus b ija ari lie lu kārdinājņmu
un sarūgtinājumu laiks. Un ne re ti p are izticib as ap [ie cinātājie m,
vajātiem un
aizd o mās turētiem, šajā laikmetā b ija jāiet važās un Ķēdēs,-jānosl6dz s a n s
ar mo ce kļa vainagu. Pie tie k atc e rē tie s l i e1ā Atanāsija un Ze ltamute s d zīve sstāstus.
Vē1 bija p ar ag ru svinēt galīgo uzvaru. P asaule joprojām b ija Baznicai"ārpusē".
mrpat aiz Baznicas sie nas turpinājās ve c ā p ag āniskā dzive. Vē 1 bija atvērti p ag ā-
nu te mp li. Vē 1 mācīja p ag ānu uzskatus un p o le mizē ja ar kristietību. Visa kultūra
jo p ro jām bija p ag āniska,
to p ie sātināja p ag āniskas p alie kas un atmiq as. Tas bija
jūtams visā, sāko t ar mājas sadzivi. Nav brīnums, ka 4. Gad simtā tik spē c īga attīstījās
klo ste ru kustiba, dziqa bē gt tuksne sī. Tajā izp aužas ne tikai tie ksme pē c
vie ntuhb as m nos]ē gšanās.
P asau1ē tie šām b ija grūtf d zīvo t kristīgi. Pag ānisma
c e ! š
28,
Konstantin saukts Li el ai s, 3 12. G a d ā sakāva savo pre tinie ku Makse ntiju, un uzvaru
skaid, o j a kā kristie šu Die va uzvaru. Lai g an kristie tība mre iz ne klu. a par imp rijas 06-
0 ā 1o
rel l ģi j u, Bmcas stāvoklis radikāli mainijās-g arīd mie cib a kluva neai z skarama.
B az ni ca saq ma l i el us i p ašumus m privilē gijas. P a ts Konstanms no l uj sūj ās faktiski tikai
p i nms nāves.
' .
..' ' .
T'1--

·
3 2
gs .
Anstr'" te pl
restaurācī j a J ul i āna laikā"nebūt neb i j a nej auēa epizode-tā p arād ija, ka vecā p a-
saul e vē l nav mirusi. 4. m p at
vo ls. Gadsimtā p ag āniskā kultūra pie dzivo jaunu
pac ē ]umu,
P ie tie k atcereti es Jamblihu un Atē nu ne o p lato niķu sko lu' ' . Tas p a ts
notika Rie tumo s-atce rē simie s strīd u p ar U z\' aras altāri jau Gratiāna laikā. 4 .
gadsimtā satikās divas p asaul es:
hel 1ēni sms un kristietība. Un, 1ūk, kas raksturjg i:
Baznīc a ne noraida un ne atgrūž antīko kultūru, be t he llē nisms ne pie qe m kristie -
tibu. Tā bija arī agrāk gnostic isma laikme tā, P 1otīna un Porfirija"laikā-Porfirijs
atklāti uz stāj ās pre t kristie tīb u (viņ a ie b ild umus mē s zinām no M ag nēz i j as
, Makārija"atb ild ē m). Tagad p reresti b a klūst arvie n spē c igāka. Ārējā c īņa nav tik
spilgta. Daudz g rūtāka un trag iskāka b i j a je kšē jā c īna: katrs g rie ķis pārdzīvoja un
centās pārvarē t i ekšēj o sadrumstalotību. Daži i z 1ī g a un no mie rinājās p ārāk ag ri .
I'''
lika ne op laton iķi S , kurš ti c sap q i em un zīlē ianai 4. Gadsimta
s aJcas
g ruts a n n Ka s
mbie drjbas g ari g ās p ārd z i m§ anas p ro cess. Lie 1ākā data vē l d zivo savdabīgā kultūru
divtic ībā. Antikā c ilvē ka g arī g ā p asaul e p ārve id o jasto li lē nām. Š is p ro cess b ei -
dzas daudz vē lāk, ta s atri si nās lidz ar j aunās bizantiskās kultūras pie dzimšanu. 4.
gadsimtB b i j a p ārej as
laikme ts. Tād a ir Š Ī laikme
ta vē sturiskā īp amīb a. Tas drīzāk
b i j a jau P ārdzivotās vēstures fināls, ne vis jaunā pe rioda sākums.
2_Viss 4. G ad si mts p aļ et satrauktos te oloģ iskos stridos. Vispirms-cīqā ar
mja mmb as i z ce1šano s no jautājuma par tās cēloqiem,-kāpēc viqš sastap ās ar
tādu vispusigu te oloģ isku ie inte re sē tibu. Ir daudz ie me du pašu Āriju saistit ar
Antiohiju, ar turie ne s pre zbite ri Lukiānu", p at ar S amosatas Pāvilu. 34 U z to n o
...,
p ala sākuma norādīja jau sv. Ale ksandrijas Aleksandrs."S avu ie raug u tā saq ēma
no Lmāna ne krie tnibas". Tiqš rakstija par ariāq u mald u mācib u. Tas ne nozīmē ,
\-,
.
t
29. J ul i ā° ., sauke Atkritē j., k!·-par imp .. At""61. g. D ā un s a vā p o l i ti kā ķē rā' pie P°g
nis° ° un so l d . B ī g · p l ato ^ism. (je b"he llē . I s ma ·I,
°. estau'"ij". Tādējādi"C'"j°
9 l ā b t s e n o gri·Ķu 1tū, ° ' p as"li, L° jā p a š ā l a i kā ļ z rād o t ci eq · kri sd ešu B az nī cal . P a ·
tie s rbā ti ka mā c i h ie cie tiba
p re t vim rel i g ī j ām
3 0 . Jamblihs (. P 250 -330 )-sī, ij. S . ko l a: i z ci l ākai s ne . plat. N i ķi s , s a vo s u z s ka to s d a u d z ko
£
āXH=: g""'"m""I'". ģ'"'. N o z ī mj g āki e darbi-kome ntā, ipar Ari sto te·
3 1. Po rfi, i j s(· P 232-30 3)-ū1mo fs^ eo p l ato ni ķi s, ie spē ja. S , kād u l ai ku krhti eti s, mču no -
tei kti ne-Jan· laiki
3 2 . M. lmij· (4.-5. G s.)-]cri ' " e§ u' Po l° g ē ts . m· g. Ivenai s d arb s"Ap o mtika· a p , 1ri d -
n·
. . pl. Tmi ]p l i eb i l d um, S
P'"k, I. ti , tib .
33. Lmļan. (H L 312)-t.. Iogs . M j rj s mm, k4 nāve S tud i nāj i · S utro,
.-,
di..
uz skams pa'"M· ķe ' "iMs c l o N s ma i d ej as, tāpē c
p ri .
l
I, š te ci.
3 4 . PN l l s no mosatas (3.
Gs.)-Antiohij°
Mt
·
no so d ī ta. b ī s ka p s , ķe ·.I s , kura mā c J b a p ar Kri stu vai rāk-
U n"qš m b ī s ka p ° a ma ta
',.
;h--_W-W"W-——_
padz īte
.

spamaliezimes· &obisks d z i ve \..'
:.
3 3
ka Arijs vienkMi aizg uva saw mādbu no Lmāna. Nav p am? ta noliegt ziqāmu
paša Ārija p atstāmb u. P ar Lm €inu zināms maz. Mrk1āt vlqa tds nos&pumaid
ub ulto jas, AciJnredzot viqš b ija saistīts ar Samo satas Pāvilu un ilg us gadus
-"triju bīskapu]aikā"-dzlvoja ze m lie g uma. Tam vi q i § nomira kā mom
un viqa vārd s tika ierakstīts Baznīcas diptihos. KatFā ziq ā viqš bija izd ls bib
lists un turpināja Origena ie sākto d arb u pie grieķu Bībe le s ieksta 1abošana§ . Te
viqš izmantoja g an e bre ju tekstu, ie spē jams, sirie šu Pe šitu, 35. viqš mācijās Ed e sā
p i e kād a Makmja. Tie g Lukiāna veīktā LXxae re dakc iija saq ē ma vispiirēju piekHšanu
MaMzijas un Konstmtinopoles ap kaime s b aznīcās. Kā e kse ģ ē ts Luki-'
āns b ija strikts Origena pretinieks-centās Aieksandrijas ale g o riskajai me to d e i
pretstatil tie šas m burtiskas% ēsturiski gramatiskās"skajdrošanas metodi. Tie ši
d o mstarp īb as jautājumos p ar e kse ģ ē tisko me to d i b ija tās, kas šķīm Antiohijas..
A1e ksand rijas te o lo g us. Viqi p i es1ēj ās atšķirigām ū1o lo ģ iskām skolā1ņ-₩]u ₩ lā
arī antīkie se no tekstu skaidrotāji strīdē jās p ar me tode s jautājuīniem. Un līd z ar
to savo s te o ]o ģ iskajo s uzskato s Lukiāns die z vai b ija pārāk
tā1s no Origena. oti
p amāco ši, ka d aud zi viņa mācekji tajā pašā laikā palika O r ige n a piekritēji, To
var teikt arī p ar p ašu Ārijp. Ne jau ne jauši ariāqi tik bie ži atsaqc as uz Orig nu
un 3;,
Aleksandrijas Diņnīsiju: Origena pretinieki e kse ģ ē likā, viņi palika origēnisti
te olbģ ijā. Katrā ziqā ariāniskāp J ¢ oloģ ijas prob1ē ma ir sap ro tama tikai, vad o tie s
no Origena priekšstatiem. Ariānisko te ologu
no modālisma vilinājuma, kas ir Origenam. Ariāqu kustiba b ija ie sp ē jama tikai
darbos var saklausīt tās pašas bailes,
uz origēnisma bāze s. Un tāp ē c cīņ a pret ariānismu p atie sib ā no zimē ja centienus.
pārvarēt origēnismu. Strid o s re ti p ie minē ja sko lo tāja vārdu, tas tāp ē c, ka arī ari.
ānisma pretiniek I bij origēnisti-vispirms sv, Aleksandrs. P ats Origens ne b ija
"ariānis". Be t no viqa uzskatie m, ne tikai no viqa vārd ie m vai npklusējumim,
b ija viegli izdarīt ariāniskus se cinājumus. Tāp ē c vēsturiski uzvara pār ariānismu
tajā pašā laikā izrādījiis uzvara P €ir origenismu-piemēram, Trisvie nības3a te o lo -
ģi j ā. Origena sistē ma ko p wmā tajā iaikā netika diskutēta, vispārīgs jautājums p ar
viņa uzskatu pareizību tika uzd o ts vienigi pašās g ad simta be igās. No vē ršanās
Orig e na Trijādības te ologijas notika, it kā klusējot. Ļoti raksturigi, ka tād s notuwww.J..l".
'

.'
r '
4. Gs , Awtrumu
motivie m. Viq š ir ne kā
tā1āk n o Orige na, p at sv. Atanāsijs. Tā b ija ne tikai atkri šana,
b et ar: uzvarē šana. un te ir ariānisko strīdu p o zitivais te o l o ģ i s ka i s
origē nisma
monādi. Š i die višķā monāde viq am ir Die vs Tē vs. viss c its, kas re āli eksi stē, Die -
vam p ēc būtibas ir svešs, un tam ir ci ta, p atstāvīg a e samība. Die višķās esami b as
-:.
N o sļ ēg tī b a se vi i z s]ēd z je bkādu i esp ēj u, ka nievs sam b ūtīb u no d o tu vai pje šķirtu
kādam c itam. Tāpē c Vārd s j eb Die va Dē1s kā kā
hipostāze , patie si eso šai s
·
neap -
:
\(.
šauhāmi un pilnībā
ir s ve š s un nel i d z i g s Dievm viņi savu e samibu saq em n D
Tē va un p ēc Tē va g ri b as, tāpat kā ci tas radibas, un to p p ar starp nie ku
p asaul es
rad ī šanas l
rad ī šanā un
ab ad . Tāpē c starp Tē vu un Dē 1u ir it kā"pārrāvums,"un Dds
d ā ziqā nav mūžīgs tāpat
kā Tēvs. Tā izrādās, ka jr"divi iesākumi,"un vie n-
mibas p ati esī b a tie k ap g āz ta. Citie m vārdiem:"Bija, kad nebija"_kad n e b i j a
Dē la."Ne b ija un tap a"-ie nāca p asaul ē,
radās. Tas no zimē , ka Dēls-"ir ne-eso šs" ,
€6uķ6wmv (eks z i ko ni ti n). Viq š ir"rad īb a, tas ir, kaut kas notie košs. Un tā p ē c
viq am p ie mīt ' izmaināma' d ab a,
tāp at kā visam no tie ko šajam. Dievišķā g o d ī b a
vinam tie k pie šķirta i t kā no ārp use s-saskaq ā ar' svē tib u' . Cita starpā-paredzot
nāko mi, tātad uzre iz un uz prie kšu raugoties."_Tāda visp ārīg o s vilc ie nos ir Ārija
mācī b a, c ik par to varam sp ri est no sag l ab ātaj i em viņa sace rē jumu fragme ntie m
un laikabie dru l i eci b ām. Tas būtībā b i j a Die va Trijād īb as no raid ijums. Trijādība
Ārijam ir kam km se kundārs un notie košs laikā. Tā rodas, sad alo t"laika no -
g ri ei ni o s° ,
GlūorrlHa (d iasrma), tās hipostāze s nav savā starp ālīd zīg as, ir ci ta citai
svešas un nav līdzdalīgas mūžibā-"bezgalīgi ne lid zinās vie na otrai°,
Tā ir kaut
kāda sašķel ta Tijādība, kaut kādu trīs atšķirig u b ūtib u savie nib a vai"sabie driba"
(Gre gora Te ologa piezime).-"trīs hipostāžu savie nība, kuru b ūtib as turas ko p ā " .
Citie m vārdie m sakoL tris patstāvīgas e samības, bet"šķirtas b mīb ā". Citie m vār-
Ī
Ī,""""""s D'"". Ir vie ns un ie kšē ji vie no ts Dievs-tas ir Tē vs Dēl s u n
Gars ir aug smkās un p irmrad ītās būtne s, starp nie ki pasaule s radīšanā. Te Ārijs
tie šām i t kā atkārto S amo satas Pāvilu, visp ār atkMo mo narhiāq us dinamistus.
39. Didim. (. p 313-398)-'"las a rī p ar mo,
A1eksanari j . s teo l o g s.Tri j ād i b as j°' "jumos
° g.. Mkaj a s u z s ka tu p i d , ri t ē j B .tah H l e, oniIns. Iq · sk. Tija P'"rtgēnima i e s p a i d .-
..
m. Narbim, b i ei ak
m"par, hb ēuešl e., J ° He'"0 vh· I'"r° j amāk° jie m domātājie m

spamatierime$35
mlolm d e i ve
Thču d aud z tuvāks viqš ir jūdu ūlo zo fam Filo . 41 Un nav grūti sap rast, kāp ē c Ārija
uzskati varē ja izsaukt Aleksandrijas origēnistu atsaucīb u. Uzre iz redzam cik
visa Ārija te o lo ģ ija saistita ar laiLa prob1ē mu un J autājumu p ar rad išanu, p ar p a-
saule s izc e 1šanos. Š i s Jautājum viqam b jja g alre nais. Radima ir izc e 1šanm.
raditai kas izc ē 1ās, pastāv ne no se vis un ne se ris dē ļ, b e t no cita-jo tā ne b ija
ag rāk, pirm tas tap a. Un tāpēc"piedzimšana"Ārijam nav šwama no"radišanas"_gan
viens, g an o trs no zimē izc e lšanos. Izc e lšanos
Ārijs ne spē j ie d o mātie s
citād i, kā vie n laikiAr to saistita d ivd o mib a saistib ā ar J ē d zie nu° sākums° . Tam,
kas rad ās, ir sākums. Esamib as c ē 1onis ārp us un pirms tā. Taču"sākums"var nozīmē
t divas he tas: pirmkārt, e samibas p amaM vai avo tu, otrkārt, laika momentu
Ārijam ab i jēdzienu sap1ūst."Bez-iesākuma"vai sLāvo klis ārp us ma viqam nozimē
ontoloģisku pirmalnību. Tāp ē c viqii atsakās p ie q e mt Dē 1a e samib u ārp us
laika je b mūžīgumu. Tas tad nozīmē° piedzimšanas"vai"izce1šanās"noliegurau,
un tad\rārds
klūtu p ar kādu citu un neatkarī ₩ Dievu. J a Vārds ir no Tēva, tad
Viqii ir izc ē lie s, citād i tas ne var būt no Tē va. Ārijs zina tradiciju, ka Vārds ir atk1āsme
s Dievs, rad īšanas tie šais cē1o ni s. Taču rad ib a ir mainig a, tā pastāv laikā.
Tas Vārdam piešķir citu p amatu, Vārda e samib a tiek saīstita ar laiku. Acīmredzot
Ārijs viscaur kategoriski nepiekrit Origenam. Jo
Tas
Origens atk1āti mācīja p ar Vārda
piedzimšanq mūžibā, atsauc otie s uz Dieva e samibas nemainibu. Taču viqi no
tā izse cināja pārāk d aud z: viqam likās, ka je b kād a izc e lšanās ir pretrunā ar Dieva
nemainību, tāp ē c viqii mācīja p ar mūžig o pasaule s rad īšanu, -tas. Ka Dievs
radijis p asauli laikā, viņam šķita ne ie spē jami. Origenam Dieva p ie d zimšana un
pasaule s rad īšana ap vie no jās ko p ā vie nā izc e 1šanās jē d zie nā. Dieva ne mainīb as
vārdā Origens pē c b ūtīb as no lie d z je b kād u izc e lšanos. Ne p ar ko e sošu viqš ne -
uzd ro iiinās sacīt, lkā Ārijs/: re iz b ija, kad nebija-Viņš nonāk pie se cinājuma p ar
je b kād as e samīb as mūžīgumu, p ar visa ļidzda! u mūžīb ā ko p ā ar Dievu. Tie ši te
Origens ir tuvs Aristotelim ar viqa mācīb u p ar pasaule s mūžigumu. Origenam
pasaule b ija jt kā rad īb a. Š i s se cinājums izrād ijās ne p ie ņ e inams viņa se ko tājie m.
Taču, noraidot se cinājumu, viqi ne atte ic ās no Origena priekinoteikumiem. Tā
d o māja arī Ārijs. Viqš no lie d za pasaule s mūžīgumu-visas viņa sistē mas
patoss
sl ēp j as visa notiekošā, visa, kam esamibas"sākurns"ir citur, laiciskuma ap lie cināšanā.
Taču no tā izrie t, ka arī Dē ]s piedzjmst laikā. Ārijs nepiekrit Origenam
savos se cinājumo s, b e t piekrīt ize jas pozic ijās. Vn Origena sistē mas ie tvaro s palika
ne izb ē g ama alternativa: vai nu atzīt pasaule s mūžigumu, vai arī noraidit Dē la
p ie d zimšanu mūžīb ā. Iziet no Š Ī ap ļa varē ja, tikai no raid o t Origena ize jas pozī-
41. Fi l o (a p 20 . g -p r. Kr.-50. g .P. Kr.)-jūdu U ozofs un e ks e g ē ts , rel rg i skaj o s
uz skato s e kle k-
tisks. N o vi enas p u s e s , uz svēra Die va transcend enci , no o tras-Die vs valda p ār p asaul i m
katru a ts e vļ § ķu indivīdu. Ce ntrālā vi eta viņa si stēmā b i j a Logosam. Filo uz skatus piirņē -
muši d aud z i kri sti e§ u mi sti skās trad i ci j as pie kritē jL

;
£36
Lūk, kāp ēc Ārija sis& ma p je vilka stūrg alvig āko s Origena seko tāj us, kuri
attei cās no māci b as par p a s a u J e s
mūžīg umu. Š aj ā ziq ā visspilgtākā ir Cēz arej as
Eusēb i j a teo l ag i j a. Viqš ne būt n e visā piekrīt Ārijam-galveno Āriia domu p a r
Dē la"izc e 1šanos"no"ne -e sošā"viqš
no raid a uzre iz. Un tajā pašā laikā viqē n o -
raida Dēla-lidzmūžību"Tēvam-kā Dē la c ē lonis vai ie sākums Tēvs"ir p i rms" ,
lai gan n e laika zinā. Eusē bijam Dē la e samiba visād ā ziņ ā saisMa ar laiku. Pi rms
sam ī stās pie dzimšanas Dē1s ir"Tē vā", be t p astāv ne d zimis kā"ie spē jamība". Un
otrāesamī b a" ) 1ī d z ā s Tēvam-un pie dzimst pe L LL""'"5·'"°.-°'"aya
esamī b ā ir pie vē rsts p asaul ei un šaj ā nozīmē ir"visas rad ib as pirmdzi mtais' : Vi q §
ir raditājs, de miurgs,
kurš radījis visas re dzamās un ne re dzamās būtne s, s ta rp
mm pirmais ir Mie rinā tā j s Gars. Kā Tē va tie šs ve id o jums Dē ls ir viqam
hd z es-
I oš s . Tač u kā iznākošs no Tē va viq š par to ir ze māks, jr it kā"vidū"starp Tē vu un
pasauli-ir-otrais Die vs", be t n e p irmais. Un viņ š tiek"godāts kā die vība", mrkht
tie ši godāts. Viqš ir rad i b a, lai gan"ne kā ci tas radības". Tāp at kā Ārijs, E u s ē b i j s
būtībā iztirzā kosmologisku,
ne vis te ologisku prob1ē mu. Viqš visu laiku runā p a r
"izc e lšanos". Dē la e samiba"savā hipostāzē "viŊ)am ir ci eši saistita ar p asaul es
e s a-
mjbu. Un tāp ēc, lai ne no jauktu robe žu starp Dievu m p asaulj, viņš
krasi no d al a
Dē lu no Tēva-"Dda esami b a nav vaj adzīga Tē va mamīb ai un Tē va die višķības
pilmai-. Eusē bijam Dē la esami b a ir saistīta ar laiku tāpē c , ka ar laiku ir s a i s tī -
ta pasmle s esami b a. Viq š nošķi, Dē la i z ce1šano s no pasaule s radīšanas, y£ vemq
(g enesi s) un āT1H l o up yi a (d miurg ia), be t izvairities no -izce lšanās"ap o rijas to mēr
ne spē j.-"Izc e 1šanās"aporija arī bija galve nā ariānisko sthdu tē ma. Un z i nāmā
mia ariiinismu tāp at kā origē nismu var no saukt par Ķe c e rīgu
Ti e§ i
ei t tad ari hija galve nā ariānisko uzskatu apgrē c ība.
4. Ariānisms
mācib u p ar laiku.
te ologiskajai domāšanai uzd e va filo zo fisku jautājumu.
U n
mīca uz ariānisma izaic inājumu atbildē ja ar ū1o zo fiskie m jē dzie nie m
un ter-
ta ute ic ie na,
I
°
teo l o g i z ēj a frlozoūski°. Pi e tam te oloģ izē ja vispirms p ar laiku, S v
S arī i esāk ar id e j U par D ie va ne ma inigum U un uzsve r Tē va un Dēl a
pllnlgo nešķiramu.-Dieys vie nmē r, Dē1s vie nmē r; ko p ā Tē vs, ko p ā Dē ls; Dd s i r
]Jdz e s oš s Dle famT. Apa m ūEL-šie ap zīmē jumi Lz sl ēd z Je bkādas S vē tās Tri j ad i b as
',,
esamī b as pakāpe s:"Ne mirm Tē vs nav p irms DēJa."Vienmēr un nmainīgi Vī q §
ir s a va De la Tēvs. Dē1s pledzimt-no p aša mošā Tēva"un tāpē c ir Viq a"ne šķi·
: ramais auē ls". Viq § p ilnīg i un pre c īzi uztur Tē va dabu un pilnīgi 1īd mās Wņam
i t visā.
Vienīgi-ms"nav ddmis: Tas raksturigl tikai Tē vam kā viqa· seri § ķā

ho hg iskh ivm p amal l ez i mes
3?
un mas
sistē mas motivus. Viqš pllnībā novē ršas no komoloģl)as p ro b lē mas
saprast un izskaid ro t Dē la p ie d zlm§ anu kā Dieva ie kšd zie s motivu, ne vis kā° izcelšanās"momentu.
No viqa te o lo g iskā imāsta skaid ri re d zams, kād a būtiska
no zīme ciq ā pret ariānismu pašā sākmā b ija J autājumam p ar laiku un mūžibu.
Tas
tiek izmantots c ie šā saimbā ar mācib u p ar Dieva būtību vai e samīb u. Anatē
mās, kas pievienotas Nīkajas ticib as ap lie cīb at, tiek noraiditi, no vie nas puse
visi laiciskie apzīmējmi gbija, kad nebija°,-no ne-esošajiem"."Mainīgums,-, no
otras puses-izcelšanās apzīmējumi:"vienāds b ūtīb ā je b Mp ustāze s". Acīmre&ot
Ko rd o vas Osijs". Kum imp e rato rs nosūtīja uz gipti ariānisko pku nomierināšanai,
vispirms, kā stāsta
S okrāts,"ieteica J autājumu p ar būtibu un hipostāzi, un
p ad arīja to p ar jaunas sac e nsības p rie kšme m".
5. Filozoūskos jē dzie nos ariānismu no raid a arī Nikajas konms. 43 Visas Nīkajas
d o g matiskās darbības-"318 S Vēto tē vu dogmu"_jēga ir ko nce ntrē ta d ivo s
vārd o s: ' opooūoloq (homoūsios)-"vienāds būtibā, vienbūtīgs"un ' eK ri nq 6mmq
(ek ts ūsias)-"no būtibas". Attieksmē pret šo vārdu lie to šanu atk1ājās Baznīcas
vara mācīt. P ē c Cē zare jas Eusē b ija atstāsta ši e vārdi ko ncilā lika nodoti"rūpīgai
izpētei"_"tāpēc tika uzdoti jautājumi un snie gtas atbīlde s, un šo vārdu jē ga tika
kārtīgi izme k1ē ta". Ie spē jams, ka terminu"vienbūtīgs"r'vienāds būtībā") koncilam
ie te ic a Osijs, kurš, kā saka sv. Atanāsijs,"smu ticib u ap lie cināja Mkajā". J a tic·
Fi]ostorgjjam,"jau c e ! ā uz Nīkaju sv. Ale ksand rs un Osijs no sp rie d a palikt pie
vārda'opooūoloq. Rietumiem š i s te rmins vai, p are izāk, tā latiniskais analo g s bija
pie rasts ap zimē jums. Trijādibas te oloģ ijā tur mē dza turē tie s pie Tertmiāna¢ s un
viņa formulas: tre s uniNs sub stantiae . Grieķiski to varē ja pārtulkot
' opooūaloq. Par"vienādibu būtibā"un par"savienibu-būtībā-(communio sub -
tie ši kā
42. Kordovas O s i j s (4 . Gs.)-S pānijas b i s ka p s , Ko nstantī na Ļi el ā p ad amni eks B az nī cas jau-
[āj umo s. Viq am lie la l o ma centi eno s samie rināt Austmmus m Rie tumus jautājumā p a'
Kristu kā p ati esu Die vu un p ati esu cil· ē ku. Pi ed al i j i es Nīkajas ko nci l ā, be t. Kad impe ratora
Ko nstanci j a l ai kā uz brīdi trjumfē ja ari āq i , tika i z sūti ts trimdā.
4 3 . N i kaj as ko nci l s notika 3 25. G a d ā , taj ā p i e d a l ī j ā s 2 2 0 b ī skap i .
44.
Fi l o sto rg i j s (a p 368-430)-ariāņu b az nī cas vē sturnie ks. Eunomija s e ko l ā j s . Viq a g a]venai
s darbs"Baznīc as vēsture° ir p ar p eri o d u no "Arjja Ķeceri b as" ap m. 3 0 0 . Iidz 4 3 0 .
g .
(Vale ntina U kāp šanai tro nī ), s a g l a b ā j i e s fragm n l o s .
45. Te rtulliāns (a p 160-225)-Ātr&as B az ni cas tēvs, i esp ēj ams, p rl esteri s. Daudm ap o l o ģētlsko,
teo l o g i sku un pre trunigi vē r te tu d arb u a u to rs .

,.'.
Ma·
.
P
: t:
—— īt: ./:
"-.
38
4 .
Atmmu t¢ ..
slantiae ad Patrem) S Vē tajā' Trijādībā runāja arī No vaciāns. 46 Ro mas, Dionis ijs "
pārme ta Ale ksandrijas Dio nīsijam, ka viqš ne lie to terminu"vienbūtīgs". Pro tams,
Ale ksand rijā vē l to Vē lāk
atcerēj ās. p ar to atg ād ināja W, Atanāsijs."Se nie
b i s ka p i ,
kas dzivoja pirms gandrīz 13 0 l i e 1ā s Ro mas bīskaps un mūsu
gadie m,
p i l s ē ta s
biskaps rakstiski nosodija tos, kuri uzskata-Dēls ir rad ib a un nav vi enb ūtī g s
no Baznīc as leksikona-°
Tē vam.· Š i e Rakstie m s ve š i e izte ic ie ni q e mti
N ī ka j a s
tē vi", pasvitro sv. Atanāsijs,"to s aizg uva no ve c ajie m laikiem. N o savie m p ri ekētečie
m","p ar to viq ie m bija tē vu To mē r latiniskie termini nesakrj ta
aplie c inājums".
ar grie ķiskajie m, un unius substantiae taču ne pasargāja Te rtulliānu no sub o rd i -
nac ionisma konc e pta Austrumos termins"vienbūtigs"bija p azīstams s e n, b e t
pār to krita konc ila nosodijuma smag ā ē na. Nlozotiskajā lite ratūrā tas s a to p a ms
ļoti re ti, var savākt tikai atse višķus c itātus. Aristotelis runāja p ar zvaigžqu s a v-
starpē jo vie nbūtību. P orRrijs iztirzāja jautājumu, vai d zīvnie ku d vēsel es ir vie n-
būtīgas. Po rfirijam"vie nb ūtib a"no zīmč,
no vie nas p use s,"no vie na materi ā1a" ,
no otras--ar vie nādu d ab u" . Tād ā p ašā
nozīmē šo vārdu lie to ja arī P1o tī ns. Rd ļ-
ģi skaj ā va]odā š o i z tei ci enu p irmo re izi sāka lie tot gnostiķi, vale ntīnie ši, l ai a p z ī -
mē tu kopību un vie nibu starp srām,-viqi uzsvē ra, ka vie nas"d ab as"k]ē p ī
d zimst"vie nb ūtīg ais."Baznīcas valodā š l s te rmins ac īmre dzot i enāca, tulkojor
g nastiķu te kstus, m g no stiķu lie to jumā šim te rmins saturē ja spilgti izte iktu n o -
rādi uz e manādju. Ar to arī visp irms ir izskaid ro jama Origena nohe dzošā\ai
vismaz atturīg ā attie ksme pre t formulu"no Tē va būtības"vai"vienbūtīgs ar
Tē m". Vqam likās, ka tam p ie mit p ārāk rupjš un mate riāls saturs, ka tād ēj ād i
tie k ie vazāta kaut kāda Die va esamj b as dalīšana-"bdzigi tam, kā to var i ed o māti
es par grūtnie c ē m". Tūlit Pēc Orige na no ĒĪ vārd a lie tošanas izvairās arī A1eksanddjas
Dionīsijs-dmši vie n ar tie m pašie m argmentiem. Vē 1āk ho mo i ūsi eši "
pastroja, ka"vie nb ūtib a"ap zimē vie liskās saite s, vie las nepārtrauktību, tā p ē c ,
l i d z J g i Orige nam, viqi iio te rminu uzskatīja par te oloģ ijā ne pie mē roM. Nav pilnigi
skaidrs, kād u mo tīvu i esp ai d ā
vārdu"venbūtīgs"nosodīja un no raid lja Antio -
=.. ,:ĪXX. :"'piekritēji°'"'"..°""ģ. Tpak.
1 to B ,mri va j ā
m. Da, rl:.p.;Trij, ;.: :=:.'
a ts Novac iān. B i j a izd s te ologs ,
·a ks ū j a
latiqu
"£:il:.R:X: : X; :'H,)° m'"".', ka vi q § le saistīji""d °
I. i p ¢
terml m Yimblilgs Je b, 1·'"s b ū ū b ā °,
p Ud ēvēj o t ta ī mo d āl tmma tz p ausmi ,
kas lie kot
b ī stam. U zsmu uz Di eva vi eno ti b u un no ved o t p i· p ri e k§ smt° p a, p erso nu s a p l ū š a n o ·11

''X 1
=I·3A: .. :'/· · ——
'
Teo l o i skas d z i l J €s p amatl ez i mes
3 9
hijas konms 269. Gadā, kas sapulc ē jās pret S amosatas Pāvllu. 5ī takta izskaidrojumā
i§ ķiras sv. Atanāsijs un Hilarijs no Puatjē . 49 Antiohijas aizlie g uīna cē lo nis bija
tād s, ka šajā ap zīmē jumā pats Pāvils izte ic a mo d ā1lstisku jē g u, stingri uzsve mt
Dievibas vienīgumu ar tlkai nomtnau p e rso nu atšķimu, q J ia per hanc unius
sub stantia € nuncupati o ne m sotitarim atwe e s s e P atre m e t Filium Prae d cab at.
Citiem vārdiem sakot-Pāvilam° vienbūtiba"nozhnēja modālistisku Dieva vienib
u. Tāpat J \ntio hijas
anatē mu skaid ro ja arī ho mo iūsie ši; Hilarijs tikai atkārtoja
viqu skaidrojumus. Vispārigi rmājot rards"vienbūtīgs"pielāva skaidrouīnu atšķirības,
m no 4. GadsiJnta d o g mad sko strīdu vē sture s mē s zinām, kād as domstarp
īb as tas imuca. Š aj ā ziqā! o ti raksturiga ir sv. Bazilam Lie lajam p ie d ē vē tā
vē stule (Laod ike jas) Apolinārijam; 50 J a Š Ī vē stule ari ne pie de r sv Bazim, tad H
katrā ziqā nāk no viqa laika un lab i p arād a tore izē jo uzskam stāvom. Autors
jautā p ar termina'opooūoloq nozīmi. Vai"vienāds bmbā"apzinnē kaut kādu° kopigu
d ab u", kam ir pakļauti g an Tē vs, g an Dē ls kā tās'heidi".-vai ari pirms tam
esošā"Ķermeniskā"substrāta vienību, no kura vie nād i izrie t Tēvs m Dēls, atd a-
lotie s? Savā grāmatā p ar konciliem Hilarijs no Puatjē , aizstāvo t Nīkajas ticibu:
iebilst, ka terminam ' opooūc noq var b ūt un smāk tam arī
bijusi"slikta
no zīme ".
Un viqš piemin trīs gadijmus je b tris necienīgas"vienbūtības"izpratnes tipus:
.
p i rmkārt,"vienbūtibu"saprotot monarhiāniskā no zimē kā tīru viendievību, kad
Tē vs un Dē ls atšķiras tikai vārd a pē c kā vie nas un tās pašas pe rsonas stāvokli.
Otrkārt,"vienbūtibu"skaidrojot kā vie no tās Dievišķās būtības"sadališanos"
starp Tēvu un Dē 1u kā"lidzmantiniekiem", kā d ivie m vie nas g aismas atsp ulg ie m,
Un, Lreškārt-jēdzienā"vienbūtīgs"iemaisot e manāc ijas motivu-priekšstatu p ar
Dē 1u kā Tēva substanc e s d atu, Tēva"dzinumu", kad viena° lieta"sada]ās m izk1īst
d ivās un starp divām. Jāatzīmē ,
ka be z šis pē dē jās no zīme s neiztika arī Tertulliāna
mācīb a p ar Dē 1u kā nākušu un atšķirtu no Tē va (derivatio je b portio).
Visas iiīs ma]d īg ās nozīmes"vienbūtības"izpratnē vajad zē ja atrunāt un skaidri
un p re cīzi izslē gt no/pareizticīgās/teoloģiskās aprite s. Nīkajas koncilā pārliecinātie
ariāqi norādija tie ši uz šīm niansēm."Nosaucot kaut ko p ar vienbūtīgu",
viqi sprieda,"nozimē norādit uz to , kas nāk no c ita kā dzinms-kā augs no sak-
49.
Hilarijs no Puatj ē (a p 315-367/8)-Puatjē b ī s ka p s , saukts arj p ar"Rie tlmu Atanāsiju",
sava l ai ka izcilākais]atīq u teo l o g s. Izglītols p ag i i nu konve rtits, i e s a i s tī j j e s ari āq u s l , i d o s ,
tuvs monofizitie m, arī o rig ē nima k1āl b ūtne.
5 0 . Apolinirijs (a p 310 -39 0 )-Lao d ike jas b ī s ka p s , ārkūtīgi raž ī g s rakstni eks, De dzigi no -
l i ed z a, ka Jē z.m būm b i j usi d b rēci ska d vē s e l e , un Kristus i emi eso šanās]i d z ar to ir tikai
šķitums, b et Nvē ciskums-ab surd s. Š i e un ci ti Ap o l i māri j a nz skati vē lāk tika apkaroti m
nūso d i ti kā Ķeceri B i .

A 1
Te o l e g i s km
fve s p amal i ez i mes
41
jēdzieni m termini palika savstarp ē jj mainmii svē tlaimīg ais Hie ro nims5: smija
tie ši: Xaicīgo zinātqu sko la ne p azina citu vĒrda'hipost&ze'nozimi, kā vim'būtī-;
ba'."Majas koncila anatēmās"būtība"un"hipostāze"tiek skajd ri vie nād o tas
("no c itas hip o stāze s J eb būtibas"). Tās vie nād o ja arī sv. Atanāsijs. Jiiatzimē , ka
ab ie m grieķu terminiem latiniski atbilst tikai vieus-gan o ūma, g an 'un6maol+
vienādi tiek tulkoti ar subslantiR.-Nīkajas ticib as ap lie cīb ā palika vie na ne skaid -
rīb a. Ar"vienbūtibas"apliecināšanu T e vā un Dē lā tiek atzita pilnī ₩ abu° b ūtib as
tāp atīb a". Vai tād ā g ad ijumā ie spē jams rmat p ar Dē 1a p ie d zimšanu no'Tēva būtīb
as"? Vēlāk Š Ī
terminoloģijas klūme tika no vē rsta, jo Konstantinopolm ticib as
aplie c ībā frāze"no Tē tra būtibas"ir izlaista. Balsto tie s uz w Atanāsija rakstiem
var d ro ši sacīt, ka Nikajas tē vu uzskato s ne kād u šaub u un pretrmu ne b ij¢, un
izteicieni"no būtibas"un 'Vienbūtīgs"no d ažād ām p usē m atse dza vienu un to
p ašu: vissskaidrāko un noteiktāko Tē va un Dē 1a kopibu vimbūūgi ne mainig ajā
un ko p īg ajā dzivibā. Ariāniskajiem"no iegribas"vai"saskaņā ar gribu"drosmīgi
pretstatot"no būtibas", Nīkajas tēvi c e ntās izteikt Dieva p ie d zimšanas imanento
un ontoloģisko raksturu kā ie kšē ju, mūžigu m it kā ne p ie cie šami e sošu Dieva
d zīvīb as un e samīb as stāvokli (ne vis aktu je b p ro ce su)."No b ūtib as° viqiem nozimēja"būtibā"vai"Pēc
būtības"un nepārprotami no lie d za je b kād u piedzimšanu,
vai P ē c g rib as, vai vie no šanās. P ie dzimšana m"esamiba no būtibas-Nikajas
izpratnē sakrīt un vienlaikus ir pretrunā ar divu sajūg tu jē d zie nu Pāri: rad išana
m e samīb a pē c ie gribas vai saskaņā ar gribu. Nīkajas fo rmulas nepi]niba 51ēp j as
vē l citur: ne b ija kopīgi lie to ta te rmina, lai nosauktu trīs vie nā Die vā. Un tāp ē c
Dieva e samib as vienība un ne d a1īūb a tika izsac īta skaidrāk m noteiktāk. Ne kā
Trijādiba un atšķirības: vie na b ūtib a un trīs-tikai skaitļa vārdi be z lietvārdiem.
6 . Drīz pē c koncila ap Nikajas ticīb as ap lie cib u ie de gās karsts te o lo g isks
strīd s. No vēsturiski d o g matiskās puse s mūs ne inte re sē tie Politiskie, sab īe d riskie
un personiskie motivi, kas šo strīd u sare žgīja un piešķira tam pārmērīgu asmu
un kaisli. S tridum b ija p ie tie kūši
d aud z arī tiri teoloģisku cē ]o q u. Ļoti d aud zus
mulsināja Nīkajas izte iksme s veids-izplūdis un, kālikās, ne pre c īzs. Toreizējā valodā,
likās, Nīkajas formula ne p ie tie ko ši spē c īgi un skaidri izsakās p ar Dē1a-Vārda
hipostātisko atiķirību un savd ab īb u. To pastiprināja Marsēlija 52 piekritēju i z 1ēc
ie ni, pret kuriem nikajješi un p ats Atanāsijs, ie spē jams, izturējās pārmēru maig i.
5 1. Hie ronims (a p 345-420 )
s a va l ai ka-i z ci l ākai s Bibe le s p ētn i e ks , stud ēj i s ko p ā a r G reg o ru
' Te o l o g u . Ko mentēj i s p raktiski vi sas B ī b e l e s g rāmatas, b et p l ašāk p az i stams ar nī b el es tulkojumu
latiqu valodā (t.S . Vul g atu),
R o mas katolu B az nī cas aul o ri tatī vo tekstu_
52.
M arsēl i j s (m. Ap 374)-Ankīras b ī s ka p s , ho mo ūsi j as atb al stī tāj s Nīkajas ko nci l ā. Austru·
mo s p ret viņ u i z turēj ās d i ez ₩ n kritiski. Mmsdjjs uz skatī j a, ka Die vības i ekšēj ā vie nib ā-
Dēl s un G ars i z i et no Tē va kā p atstāvi g as vi enī b as tikai rad i šanas m p esū§ anas ļ ab ad , Pēc
tam atg ri ež as atp akal U ie vibā, un D i e rrs atkal būs"viss vi sā° .

-UU''''''A
42
No dognlatikas p uses tā saucamās"antinīkajie § u o p o zīcijas"sastāvs b i j a ra i b s .
S kaitliskā ziņā taj ā l i e1āko ti es bija Austrumu konservativie b īskap i, kuri
atb rēj ās
n o
Nikajā iz\1ē tajie m vārd ie m, atsauc otje s uz se nākajie m un Baznīc as tra d ī c i j ā
p i erastaj i em izte ic ie nie m. Turk1āt viņus ap vie no ja aizd o mig ums pre t sab ēl i smu.
tā viqus
Aktivais
sauc a sv. Atanāsijs"ņi
p ārākums bija"eusē bistie m",
sti ng ri
m turē jās p i e Orige na viņa sub o rd inātisma, un kategoriski no raid ija Nikajas valodu
un Nīkajas tic ību. Viqiem p i esl ēj ās jau eso ši e, be t 1īdz zināmam laikam vē l
p asl ēp uši es Ķeceri . Pēc S okrāta bīskapi, p ar saTu sarunu un pē tnie c ibas Pri ekšmetu
i ecel o t vārd u"vie nb ūtig s",
1ī d z ar to jzrajsija brālu karu, un š i s karš"ne ar ko
ne atšķīrās no kautiņ a naktī, jo ab as p uses ne saprata, p ar ko sit p re tinie ku". vie ni
noraidija vārd u"vie nb ūtig s", uzskato t, ka tādē jādi tiek ie vazāta S ab ēl i j a ķe c e ri b a
un tāp ēc ap saukāj a ci tus par zaimotājie m,
kas no raid a Diera Dē lu kā pe rsmu.
Citi, kas ai z stāvēj a vie nb ūtib u, domāja, ka pretinieki slud ina daudzdie vtbu, un
. no vērsās no viq ie m kā"p ag ānisma ie vazātājie m".
Bailē s no šķie tamajie m s a b ē -
listie m konse rvatīvie antinikajie ši kluva 1īdz b e zrūp ib ai ne uzmanig i aM i e]umē
pre t ariiiqie m. Atgaiņājušie s no viņ ie m ar visp ārīg ām m ne p ie tie ko ii skai d rām
anatē mām
viņi ce ntās"Nīkajas ticību"nomainit ar jaunie m skaidrojmiem. N o
Š ej i enes" ti cī b as ap l i ecī b u 1abirints", kā to nosauc S okrāts. Nav vajadzibas i z s e ko t
š o strīdu sīkumie m. P ie tiks pasvītrot galve nos mo tivus. Pirmkārt, visās tā Mka
ti ci b as ap l i eci b ās acī s krīt ti ša atsaci šanās no Nīkajas te rmino lo g ijas. Otrkārt, g a l -
1re nais
uzde vums b i j a izskaidrot māc ību par hip o stāžu atšķirībām un nošķīrmu;
jau otrajā antinīkajje šu formulā (3 41. G ad ā) satopams izte icie ns"tris hipmzes",
kam pre tstatita p ārāk vārgā formula"vims saskaņā ar vie nošanos".-11gsto5as
un
j ucekl ī g as cī q as noslē gumā, kuru vd vairāk ap g rūtināja imp e rato ra i ej aukšanās,
viltus, liemība un node viba. Izrādījās, ka ne kād a c ita ticib as aplie c iba, ine mo t
mjas, ne var būt p i eti eko ša, lai izsac ītu un no ro b e žo tu iste no pare iztic ību.
Š ajā
sakarā W, Atanāsqs Nikajas tic ibas aplie c ību nosauc a p ar"p atie sib as raksm.. vq§
§ ·
!ā..""...""tam
un ne Fate iks:"P ie c ē lušie s ie sim pie savie m tē vie m un sac īsim viņim no l ād am
NĪ'"k.""'".
c i k
Atanāsijs skaid rire d zē ja,
bīstama ir te oloģ ķka pre te stība Nīkajas formulām. Ariāqu lzaicinājumu ap stākar
kuru vajadzEja P rkārtot un Midzi nāt rlsu te oloģ ijas loģ isko
slsmu. P i e tam
,
Ē
j.
teo l o g i j ā p avei ca sv,
Alanāsija. Ne pave ikto pabe idza lic lie un kapadoķie ši, tas at-
Kal b i j a samits ar terminujamrad;. Jēdzienu"būtība°_"hipostāze°
nošķiršan a

ā1_.
Te oloiskm d z i ve s pamatimim
43
un
p re ciza hipostātisko pazimju un īp ašīb u de finē § m Wisvienības te o lo ģ iskajai
sistmai p ]e šķira pabeigtību un e lastīb u
7.60. Gadu vid us ne uzmanig ā un ne p rasmīg ā ciņ ā pret Nīkajas terminiem
p ie lāva rad ikā1ā ariānisma recidivu un uzvaru. šīs uzvaras Ārē jā p azime bija tā
saucamā 2. Sirmijas formula (357)-"Osija m Potmja zaimo šana", kā to sane sv,
d ie nas-
Hi]arijs. Tas bija vardarbīgs un rupjš mēģimums noqemt J autājumu no
kārtības un pasludināt to p ar atrisinām. Visas šis°arlNu atmšanas° kustīb as
spē ks, ko ie d ve smo ja ne vim tiri d o g matlski
motivi, be t arī iztap o nīb as/1aicīg ajai
varail taktika, tika vē rsts uz Nīkajas izteikumu aizlie g šanu, jo tie e sot svm Raltiem,"nesaprotami
tautai"m vispār p ārsnie d z cilvē ka zinā§ anu un sap rāta mēm.
Te katoliskā mācib a tiek aprobe žota ar ticību"divām personām"(bet
ne d ivīe m
Dieviem), turk1āt Tē vs stāv aug stāk godībā, slavā, dievišķibā, b e t Dē ls ir pakjauts
Viqam ar to, ko Viqam no d e vis Tēvs.-Tomēr ē is
mē ģ inājums apklusināt st1īdīgo
jautājumu izrādījās ne augligs. Cīqa d rīz atsākās ar jaunu sp ē ku. 356. Gadā A1e k-
sandrijā savu"anumeisma"("nevienbūtības") slud ināšanu uzsāka Aētijs, kur am
izde vās nodibināt savu māce kļu p ulciq u. Drīz vipš p ārvācās uz Antiohiju. Viqa
s)ud ināšanai bija ievērojami panākumi, kurus nostiprināja viqa māce klis Eunomijs.
Aētijs, pē c Sozomena"vārdiem,"bija stiprs sprie šanas mākslā m pie re dzē -
jis vārdu kaujās"."No rita 1īdz vakaram viqš sēd ēj a pie mācib ām", p ar viqu saka
sv. Epifinijs,"cenzdamies sastād it sp rie d umus p ar Dievu ar ģ e o me trijas un ūgtlru
p a1īd zīb u". Dogmatiku viņš pārvērta p ar sp ēl i ar jē dz
了 e nie m un dialektiku, un
lie lījās, ka"pazīst Dievu lab āk p ar se vi pašu". Eunomijs viqa dialektikai piešķīra
Joģ isku stingribu un p ab e ig tīb u. Eunomijs vad ijās no priekšstata p ar Tēvu kā
"b e zg alig i vienīgo Dievu", kas ir"no vie nas b ūtīb as, ne p ārve id o jie s trijās hipostāzēs"un
kam"djevišķībā nav 1īd zinie ka' : Die va g alve nā un"būtiskā", turklāt p o -
zitīvā p azime ir tā, ka Die vs nav radīts, dy € wilola (a-gennsia), tāp ē c Dieva būtība,
protams, nav no d o d ama kādam c itam. Tāpēc"vienbūtigā"Dē1a p ie d zimšana,
viqa izc e 1šanās no Tēva"būtibas"nav ie spē jama, jo tas nozīmētu vienkāršā un
ne izmaināmā sad ališano s un sab rukšanu. Tā paša ie me sla dē ļ nav ie sp ē jama ari
hip o stāžu Trijādiba, jo tā sag rauj vienīgā Dieva ie kšē jo vie nib u. Tāp ē c Dē 1s ir
"citbūtigs"un"nav lidzigs"Tēvam, jo je b kād s salid zinājums va\pietuvinājums
nav savie no jams ar Tēva vienīgumu un visaug stāko pārākumu. Dē 1s ir rad īb a un
Viqa ne b ija, pirms Viqš rad ās. Starp citu,"dzimšanas"un"radišanas"jēdzieni
Eunomijam sakrīt. Dē ls no visām rad īb ām izc e las ar to, ka viqš ir ne p aslarp tncits
rad ījums no Tēva, b e t visi pārē jie (S vē to Garu ieskailot)ir raditī pastarpināti c auT
Dē 1u. Š Ī ie me sla dē ! Dē ls ir Iīdzīgs Tēvam"īpašā kārtā", tāpat kā pilnīgs mākslas
5 3 . S o z o mens (5 . Gs . Sāk.)-Baznīcas vē sturnie ks, turpjnāja Eusēb i j a B az ni cas vē sturi lidz
savam laikam.

4. Gs . Aumumu r,1
un ir Visu samrošās e ne rģ ijas je b grihe s attē ts
101
'Ē'
z i mo g s. ši atdzimstošā skaidrā ariānisma priekšā-Nikajas ticib as° pre tinie hl § ū .
p ī g ā s fo nnuias uz rel z m ne de rigas. Antinikajiešu pare iztic igajā sp i i rnā s a -
cē ]ās uztraukums. Visp irms tas izpaudās tā sauc amajā homoiūsie § u kusti b ā, ka s
p ul cēj ās ap Ankiras Bazilu."Pirmo re izi ho mo iūsie šu mācīb a tika i z k1āsti ta Ankiras
ko ncilā 3 58 . G ad ā.
Ankīras konc ila tē vi p aziq o ja, ka"grib ie spē jami rūpig&
,.
ielikt"kant ko n o se vis". šis jaunais jeb"no sevis"atHājās Vie npie dzimušā u n
Tā
*a ra d n ie ci b a., vnota (g nsia)jē d zie nā. b ija mikstināta vienbūtibL Tād ā
ve idā Ankīras tēw uzmanība tika pje vē rsta
ne vis atšķirīb as un atšķirtib as d e ū -
:
f
nēšanai , be t kopības un vie notibas ap rakstīšanai.
Lai
izce ltu Dē 1a no sl ēp umu,
: j juma"auto rs) skaidro Tē va"dze mdinošās energijas"atšķiribu no"pasaule s rad i -
:
šanas enerģi j as" .
Dze mdinot atklājas ne vie n Tē va g rib a un vara, be t arī Vi q a
"būtiba". Dze mdināšanā ir svarīgi,
ka sag l ab āj as lidziba bzitibti-vispārīgi runā-
F' J o t. Būt par tē vu nozimē d ze md ināt"lid zī ₩ b ūtib u° . No otras puse & mas
Bazils cenšas p amato t"hip o stātiskumu", t.I., d ie višķo pe rsonu p atstāīīg o mmi-
;
bu, Dē lu vajag uzskam par"patstāvīgu hip o stāzi", viqš pasvītro-"par ci tu, u e kā

'
Te o l o ģ i s ka s ri z fve s p° qatimime s
45
d ams Raksto s un tas musina tautu. Konstantinopoles ko ncilā 361. Gadā jaunajā
tlcīb as ap lie cib ā tika īzlaists p askaid ro jums ķar&īrdvra (kata panta) un Dē 1a pied
zimšana tuŖ a p aslud ināta kā prātam ne ap tve rama. Tika atkārtoti aizlle g ts termins
Guola un pievienots arī aizlie g ums terminam 'm6oramq. Tiidējādi, ize jo t
no p re tē jā, ne pare Lztic igās g rup as apstiprināja pareimcīgo no vē ršano s no homo
iūsie šu fo rmu1ām. Tāpat to novērtēja Nikajas tlcīb as aīzstāji. Uz Austrmem
cīņ ai ar ariānismu uz Galljju nosūHtais Puatjē biskaps Hilarijs ho mo usie šu parādīšanos
Ankiras koncilā uzskatīja p ar gaismas un c e rības staru-"lidzibab ūūb ā"
pē c viqa domām no zīmē to pain, ko Nikajas"vienbūtigais"Jeb"vienāds
b ūtīb ā"
-tātadd ab u, b e t ne p e rso nu vienību Un pats sv, Atanāsijs savā sacerējmā"Par
konciliem"atzina, ka"pret tādiem cilvē kie m kā (Ankiras) Bazils ne vajag imrētie
s kā pret ienaidniekiem, b e t viqus vajag uzskatit p ar brā}iem, kuri no mums
atšķiras tikai ar vienu vārdu, be t d o mā tāpat kā ms". Jo ndzīgs būtibā"pats p ar
se vi ir izplūdis m ne p ie tie kams ap zīmē jums, ko p ā ar paskaidrojumu p ar piedzimšanu"no
būtības"tas izsaka to pašu, ko"vienāda būtība"Nīkajas no zimē .
Termins"lidzigs visā"sastopams jau p i e sv. A]eksandra, uz"lidzibu"agrāk norādīja
arī p ats sv. Atanāsijs savā"vienbūtibas"skaidrojumā. Tam ne traucē ja filoloģ
iskās ne ve iklib as terminā"1īdzīgs būtībā"_istenibā, kā norādīja jau Aristotelis,
.
"lidzība"norāda uz priekšmetu"kvalitātēm"jeb īp ašib ām, b e t ne uz"būtibu".
Runājot p ar vienotibu būtībā, ne vajag d o māt p ar 1īdzību, be t p ar tāpatibu. Uz to
norādīja arī sv. Atanāsijs. Taču j ēg as ziņ ā ar p ie nācig je m paskaidrojumiem"lldzīgs
būtībā"nozimē"būtibas vienādību"tāpat, kā"vienādas"būtības atzīšanaatšķiriba.
A1eksandrijas ko ncilā 362. G ad ā,
kas notika sv, Atanāsija vadībā, atkal
tika apsprie sts jautājums p ar jē d zie nu G ucr[a un ' un6 o rao lq nozīmi. Sasp ring tas
analīze s re zultātā tika atzits, ka vie nu un to p ašu p are izticīg o p atie sīb u ap lie cina
g an tie , kas runā par"vienu hipostāzi"kā"vienādu būtibu"un"dabu tāpatību",
gan tie , kas māc a par"trim hip o stāzē m", b e t par"vienu sākumu", lai izteiktu
no jē g umu p ar T rijādību"ne tikai no saukumā, tās patie sajā e samib ā un p astāvē -
šmā': Kopš A1e ksand rijas ko ncila laikiem apzīmējumi."vienbūtīgs"m pat"no
Tē va būtibas"ieklauti d aud zu Ausuumu b aznicu (Lao d ike jas, Antiohijas,
Kapad
o kijas U .C.) dievkalpojuma kārtībā. Un tajā pašā laikā tiek atzīta atšķirība starp
terminiem G ucri a un' un6 crrao lq kā starp ko p ig o un atšķirīgo. šo jauno ap zīmē ju,
mu p amato šanā un izskaid ro šanā 51ēp j as lie lo kap ad o ķie šu vē sturiskais d o g matiskais
veikums,"slavējot Trijādību". Kopš tie m laikiem visas Baznīcas lie to šanā
b./·
uzņ e mta un tiek izmantota formula"vientida b iinb a un tris hipost{izes"_Na
-?n
' ' ' ._

·
:
".)
nt,
Ž..
L A'"", T
"rietmnieki
savas valodas nabadzības un ap zīmē jumu trūkilma d ēļ
§ ķir [būtības un latīniski abus ap zimē jo t
vie nād i ar n e s p ē j athipostāžu
atz i šana rie tumnie kie m izskatījās pē c trite isma, trijn būtibu j e b tri s
substantia. Tris
hipostāze s",
die vu pje lūgšanu. Turp re ti austrumnie ki un sevišķi Bazils Lie lais ap z i mēj Jmā
"tris p e rso nas"_g an grie ķiski, gan latiniski-saskatīja b īstamu divdomību. Antikajā
p asaul ē pe rsoniskās e samības nos1ē pums b ija svešs. S enaj ās valodās neb i j a
vārda, kas p recī z i apzimē tu pe rsonibu.
Grieķu np6c rmrtov (Pro stip o n)d rizāk naz i -
mē ja p erso nu,
ne vis p erso ni b u,
turklāt p ār to k1ājās sabē lisma ē na. Tāpē c B a z i ] s
hip o stāzē m"_viq am ta s izklausijās p ārāk ap tuve ni. Un ta s pats J asaķa par l a ti q u
p erso na. 70. G a d o s Antio hijā svē tlajmīgo Hieronimu ap vaino ja ne tic ibā, jo vi
ne pie krita ap lie cināt"trīs l ri p o stti z es" ,
lai gan vijjš pats no Š ī
jaunie ve d uma s a b i j ā s
un trim pe rsonām. Austrumu un Rie tumu te oloģ iskās valo d as mdzināšanās
dzienus-hipostāze"un"persona")un
pē c
2. Vispasaule s ko ncila. Taču jau 5. G a d -
,
simtā svē tlaimigais Aug ustīns ie bilst pre t kap ad o ķie šu te o lo ģ iju un mek1ē citus
b as i esvēti šanas un d i evi g ķo § mas sākms un spē ks, un tāpēq ja tas n a i r p i l nī g s
Die vs. Ta d ir ve ltīga un ne pie tīe koša viqa d o tā svē tiba. Mācib a p ar S vēto G a rD
klūst par apsprie žamu p rie kšme tu 50. G ad o s m skaidri tiek m1āstitajau sv, atanāsi
j a sacerēj umo s, Pēc tam 362. G ad a Ale ksand rijas ko ncila te kstos un, g al u g al ā,
p i £ svē tajie m kap ad o ķi e§ ie m, sevšķi pie sv,
mād b as
izklāsts par Vārd a Gre gora Teologa.-Tādējādi
d ie višķīb u ie lika
jew Tm ne skaid rus p amatus izp rame i p ar le mie so aās
uzre lz
·
ģ ' I
Li ka data un to,
saqe mta skaid ra atbilde uz jautājumu p ar
I"j
55,
G reg o rsTeo l o B s- a
'..
Ķie š u mm:
Fl o m\rsm s a u c
N az l anz es Gre g m, vie nu no trim l c a p a d .-
l i e l a i i e m

'
mwisklis d zīm Pamati ez fmes 47
kā Kristū ap vie no jas Die vi§ ķais un cilvē ciskais. šo atb ild i d e va tikai Halkē d o nas
ticīb as aplie c iba (451. Gadā): vē1 b ija vajadzīgi vairdc ne kā divLteologlskā d arb a un
skaid ro šanas gadsimti, lai Š Ī atb\1de tim no skaid ro ta 1īdz g alam. Mi g an; starp
citu,"kristoloģijas"jautājums tlka uzd o ts jau 4. Gad simtā saistīb ā ar mdikejas
Apolinārija maldu mācib u. No Apolinārija"neskaitīmajiem"sacejmiem]idz
mūsu dienmr saglabājušie s ne d aud zi: mirāki izmkumi un citāti v J atmaskojošos
d arb o s un vairāki sacerējmi, kas pierakstīti vē 1āk ar no 1ūku to s saglabāt,
51ēp j o ti es aiz citie m vārdiem-sv. Gre g o ra Brīnumdarītāja, p āve sta J ūljja. Majos
savas d arb īb as gados Apomārijs b ija de dzīgs Nīkajas ticib as aizstāvis. Taču
jau pirms 362. Gada viqš sāka p aust p ats savus kristoloģiskos uzskatus acīmredzot
lai pretotos Tarsas Dio d o rasū mācīb ai, kuš tolaik stāvē ja Antiohijas skolas priekšg
a1ā. Apolinārijs c e ntās izskaid ro t no sacījumus, pie ktlJrie m Vārda ie mie sošanās
būtu Dieva un c ilvē c e s īsta savie nošanās pilnīgā Kristus pe rsonas ie kšē jā vienoūb
ā. Te viqš nešķira"dabu"no"hipostāzes", tāpē c Kristū saskatija ne tikai vienu
p e rso nu un hipostāzi, b e t arī vie nu dabu."Dievs m mie sa ko p ā ve id o vienu d ab u,
-kopā liktu un savītu". Jo pe rsonas vie nib a pē c Apolinārija ie spē jama
tikai savie -
no tā dabā."No d iMe m pilnīgajiem"nevarēja rasties"pilnī ₩ vienība°."Ja Die vs
savie no to s ar pilnīgu cilvēku, kurš sastāv no gara (p rāta), dvē se le s un tņ ie sas. Tad
iznāktu savie no ta d ivatne . Daud z precizāk-ja Vārd s p ie q e mtu cilvē ka apziJru,
b rīvib as impulsu un p ašno te ikšano s", Apolinārijs sprieda,"tad īsta savie no šanās
nenotiktu: izrād īto s divi ko d o li un divi ie sākumi. Un ne b ūtu sasnie gts ie mie so šanās
mērķis p e stišanas lab ad : nomirtu ne vis ' Die vs kā cilvē ks' , bet-kāds cilvē ks".
Be z tam cilvēka prāts, saglabājot
salru brīvību un"paškuslibu", ne sp ē tu uzvarēt
dvē se le s ie raug ā paslē pto g rē ku. To i esp ēj tikai Dievišķs p rāts. To ņemot vē rā,
Apolinārijs noraidīja cilvē ciskās b ūtīb as pilnibu le mie so tajā Vārdā un ap g a]vo ja,
ka"prāts"savienojoties netika p aq e mts, ka tā vietu ie q ē ma pats Vārds, savie no -
d amie s ar apskaidroto mie su. Notika ie mie sošan[is, b e t ne lap šana par cilvku.
Apolinārijs uzskatīja, ka Kristus ap skaid ro tā mie sa ne atd a1āmi"sab ija kopā"un
"saaug a"ar Vārdu, un Vārds Viņā kļuva p ar darbibas sub je ktu un tād ē jād i viqi it
kā pac ē lās jaunā e samīb as pakāpē-"saliktas ie mie sotas dievišķās dabas vienibā",
p ia q ūcrtq To u@EOU A6you O € cranķmp v11 (miajysis tii The zi Lo g z i se sap ktime n).
Apolinārijam rad ās d aud z piekrilēju. Ciqa ar viqa mācib u sākās jau A1e ksand rij
as ko ncilā 362. Gadā. Uz 70. Gadie m attie c as ne zināma autora sacerējums"Fret
Apolināriju"divās g rāmatās, kas ie vie to ts starp sv. Atanāsija d arb ie m. Tajā pašā
laikā viqu asi no so d a sv. Bazi]s/Lie laisl. Un pē c vairākiem ko ncī1u no p ē 1umie m
5 6 . Diodors
kristieu-.
(m. Ap 39 0 )-Tarsas b ī s ka p s , Antiohijas trad ī ci j as teo l o g s. P i e d a 1ī j i e s strīdos p ret
ari āq ī em un pre t Jt, liānu Atkritē ju. Imp erato rs Teo d ūsi j s I vtq u ie k}āva: 0 b ī skap u s a -
rakstā, ar kurie m b i j a o b l i g ā jābūt p az ī stamam, l aī vare tu s e vi uz skati t p ar p arei z ti ci g o

.
:
Ī;..
,
.h »ii
4 &s . Ms t n 4 n 1 U
+
Gads lmta
tē vi (un visvairāk s v, m Nisas Gre gors sv Grews Te ologs) skaid ro ja p are izti[īg;
apolinārisms tika noraidits 2. Vispasaule s ko nci]ā. No o trs p uses, 4.
mac ibu par divu dabu vie nibu vie nii hipostM, par Kristū m q ets u n l i d
Z=
d ab as p ilnīb u:
KrisMs-divi vle nri. Tā tika
s agatavota
to ci l vēci skās
atp estī tās
vē lākā Halkē donas ti ci b as Pi e tam atkal pac ē lās jautājums par
ap l i ecī b a.
j ē d z i e n , J
note iksmi, vajadzē ja nošķirt m °
ap rakstīt jēdzienus"daba", p e rso na"un"hip o -
stāz e" , m p reci z i izskaid ro t Die vci]vē ka ie kšē jās vie nīb as jē gu. 4. G ad si mtā š is
teo l o ģi skai s darbs tikai sākās. Antiohijā p arād ījās ari ap o linārismam p retēj i uz -
skati-Tarsas Diodora un Mopsue stijas Te odora darbos, kas vē 1āk tika n o s a u kti
par
9 . Teo l o ģi skaj o s stridos auīstās m no stip rinās ticig ā ap z i J )a, Un ap ustul i s-
kais ti ci b as mantojums atk1āj as un tie k 51ī p ēts kā svē tīga g ud rib a, kā a u g s tā kā
g LId ri b as mīle stiba (j eb tilozo{ija), patie sības saprāts un sap rāta patie sība. Lidz a r
tiābas p i ered z es apzinīgu izp ratni un ap g uvi pārve idojas un pārtop p ati d o māšanas
stihija. Tie k izstrādāta jaunu jē dzie nu virkne . Un ne jau ne jauši seni e tē\I a r
Viqi cen-
tādu uzmanību_nepiekāpību ķē rās p i e te rmino lo g ijas jautājumie m.
tās atrast un noformlēt, un nostiprināt"Dievam tikamus vārdus", kuri p re c i n i
m skajdri izte iktu un nogrožotu tic ibas patie sibas, Tiis ne b ija pašmē rķigas rūpe s
par tukše m vārdie m. Vārds ir domas ie tē rps, un vārd iska predzitāte tz saka domāšanas
p i ered z es skaidrjbu un sti' "grību. Tēvu te oloģ ija tie c ās pē c ap z i ni g as
tidbas
ap l i eci nāi anas konkrētibs-dzjvo Baznīc as mantojumu no stip rināt
e las rig
ā s te ologīskā p asaul es uzskata formās. Š is
te oloģ iskās jaunrad e s darbs b i j a g rū ts