Saldus Zeme - 307

Recommendations

Info

4 PIEKTDIENA, 2012. GADA 19. OKTOBRIS REDAKCIJAS VIEŠŅA Saldus Zeme “Ir jādzīvo un jāstrādā ar prieku.” SILVA KLEINBERGA Tiekoties ar saldenieci KITIJU KOCIŅU, nav iespējams nejust dzīvesprieku un enerģiju, kas no viņas izstaro. Smaidoša, ar pozitīvām emocijām apveltīta, viņa neviļus liek pasmaidīt un justies labi arī tiem, kas atnākuši pie veterinārārstes Lailas Rupeikas vai uz Saldus dzīvnieku patversmi. Kitija šeit kopš jūlija strādā par sabiedrisko attiecību speciālisti, taču izdara daudz vairāk, nekā ierakstīts viņas darba pienākumos. “Dažbrīd pie sevis nodomāju, ka vajadzētu izdarīt vēl to un šito, bet diemžēl pietrūkst laika. Tad Kitija pēkšņi piedāvājas palīdzēt. Brīnos, kā viņa uzminēja...,” Laila jauno speciālisti uzskata par lielu ieguvumu. Mūsu saruna notiek Kitijas dzimšanas dienas priekšvakarā, pēc dažām dienām viņai paliks 23. Ja tev būtu dota iespēja strādāt, ko visvairāk gribi, kas tas būtu? — Kādreiz domāju, ka gribu organizēt lielus kultūras pasākumus. Tagad kultūra vairs tik daudz neinteresē. Apzinos, ka pat par lielu algu nevarētu būt grāmatvede, ekonomiste vai kas tamlīdzīgs, kam cauru dienu jāsēž pie skaitļiem. Nomirtu no garlaicības. Pie sevis arvien biežāk sāku domāt, ka īstenībā šī ir mana ideālā vieta. Man vajag apkārt cilvēkus, kustību, lai katru dienu nebūtu jādara viens un tas pats. Te ir cilvēki, dzīvnieki, daudzveidība un ļoti laba atmosfēra. Man ir būtiski, lai cilvēki, ar kuriem esmu kopā, man patīk. Kā nokļuvi šajā darbā? — Pēdējais pusgads augstskolā ir bakalaura darba rakstīšana. Biju nonīkusi pa māju, viss bija apnicis. Sāku staigāt pa kultūras iestādēm un meklēt, kur strādāt. Visur teica, ka agrāk par oktobri šajā lauciņā meklēt nav vērts. Tas būtu ārprāts sēdēt mājās līdz oktobrim! Biju gatava strādāt lielveikalā visvienkāršāko darbu, tik tālu bija piegriezusies bezdarbība. Un tad kā likteņa dāvana Lailas zvans: “Vai tev ir darbiņš?” Ko studēji? — Kultūras vadību, man ir Ekonomikas un kultūras augstskolas profesionālais grāds. Kāpēc izvēlējies kultūru? — Mums ir interesanta izglītības sistēma. Pēc 9. klases jāizvēlas novirziens vidusskolā — iet uz matemātiķiem, dabaszinībām vai humanitāro klasi. Matemātiķe galīgi neesmu, arī ķīmija un bioloģija man ne visai patika. Spēlēju teātri, biju aktīva un visur darbojos, aizgāju uz humanitāro klasi. Bet, kad esi pabeidzis vidusskolas humanitāro klasi, nav diži daudz izvēles iespēju, kur studēt. Taču augstskolā, kur mācījos, bija plaša un interesanta programma. Kad Laila uzaicināja strādāt, bija apjausma, kur esi nokļuvusi? KITIJA KOCIŅA mīl visus patversmes dzīvniekus un par svarīgu sava darba sastāvdaļu uzskata palīdzēt pamestajiem dzīvniekiem atrast labus saimniekus. Arī šim mazajam suņukam. — Mums mājās bija mazs sunītis un viņam bija lielas problēmas ar veselību. Bijām regulāri Lailas klienti, braucām katru dienu. Caur suni izveidojās ļoti labi kontakti ar Lailu. Vēroju, kā viņa strādā, aprunājāmies par daudz ko. Kad pirmoreiz aizgāju pie patversmes dzīvniekiem, bija sajūta, ka varētu viņus visus paņemt, ja vien mājās būtu tik daudz vietas. Vadot ekskursijas pa patversmi un runājoties ar cilvēkiem, mēģinu viņiem likt aizdomāties, cik liela atbildība ir ņemt mājās dzīvnieku. Šobrīd tavās mājās ir... — ... suns un trīs kaķi. Mēs visi esam dzīvniekmīļi, dzīvnieki mūsmājās bijuši vienmēr, arī pundurtrusis. Kad bijām mazi, ar brāli un kaimiņu meiteni regulāri vācām beigtus putniņus, likām tukšās margarīna paciņās un apglabājām. Ko domā, kad dzirdi par bērniem, kas sadistiski mocījuši dzīvnieku? — Ja mājās ir suns un bērns regulāri to rausta aiz ausīm vai astes, ar slotu sit pa dibenu, bet vecāki tikai pasmejas vai vēl trakāk — paslavē, cik mazais dūšīgs un bezbailīgs, bērns nekad nesapratīs, ka dara dzīvniekam sliktu. Mūsu vecāki ir mācījuši ar mīlestību un atbildību izturēties pret dzīvniekiem. Bērnībā man arī gribējies paķert kaķi un pastaipīt, bet vienmēr ir norādīts, ka tā nedrīkst. Zinu, ka daudzi vecāki bērnu cietsirdībā vaino nežēlīgas multenes. Bet, ja bērnam nepaskaidros, ka tas ir ļoti slikti, ko rāda, viņš domās, ka tā tam jābūt. Saistībā ar darbu aktīvi darbojies arī interneta sociālajos tīklos. Kāda tur ir attieksme? — Dažāda. Visvairāk sāpēja, kad meklējām naudu bruģim. Uzzinot, ka vēlamies nobruģēt laukumu zem suņu mājvietām, bija arī pamācošā tonī izteikti aizrādījumi, ka bruģis nav suņa dabiskā vide. Patversmes suņiem arī sliktā laikā patīk sēdēt būdu ārpusē un vērot, kas notiek. Tagad, kad bieži līst, bruģis vismaz būtu vieta, kur suns var uzturēties, nenolipis ar dubļiem. Mēs taču negrasāmies nobruģēt visu patversmes teritoriju un ļoti labi saprotam, ka suņiem ir vajadzīga arī zeme, kur parakņāties. Cilvēks ne reizi nav bijis pie mums, nezina, kā te izskatās, bet viņam jau ir gatavs spriedums, kā ir pareizi. Tad ir mazliet jānomierinās, kaut tik ļoti gribējies pateikt: “Pasēdi pats kaut stundu tajā dubļainajā peļķē, un tad parunāsim!“ Esmu pamanījusi, ka negatīvisms lielākoties nāk no tiem, kam mājā nekad nav bijuši dzīvnieki. Esmu pamanījusi, ka mazgā arī grīdas, kad nav apmeklētāju. Tas nu galīgi neietilpst tavos pienākumos. — Nesēdēšu tak un nešķirstīšu žurnālu, gaidot, kad man kāds kaut ko liks izdarīt. Kāpēc lai nepalīdzu, ja redzu, ka tajā brīdī nevienam citam nav laika? Man tas sagādā prieku. Daudzi, aizbraucot no Latvijas, aizbildinās, ka te nav darba vai maz maksā. — Man arī bija viens brīdis: “Te nav, ko darīt, ja varētu, aizbrauktu.“ Labi, ka nebija tādu iespēju. Tagad zinu — ja cilvēks grib palikt, viņš savu vietu atradīs. Vienkārši ir jāgrib. Lai es brauktu uz Angliju lasīt zemenes vai sēnes tikai lielas naudas dēļ? Ko man dos nauda, ja strādāšu bez prieka? Manā uztverē ir stulbi iet uz darbu ar riebumu. Kāda jēga visu mūžu dzīvot nīgram un darīt to, kas nepatīk. Cilvēkam ir jādzīvo ar prieku un jādara tas, kas sagādā gandarījumu. Studiju laikā gadu strādāju FOTO — INGUS ĶĒPULIS brīvprātīgo sociālo darbu ar maziem bērniņiem. Nav bijis, ka ilgstoši sēžu bezdarbībā. Man noteikti apkārt vajag ģimeni, draugus, latviešu valodu. Es arī labi nejūtos lielpilsētā. Vienu laiku uzskatīju, cik labi ir Rīgā ar tik dažādiem piedāvājumiem. Bet pamazām man burzma kļuva par lielu. Gribas aktīvu dienu, bet vakarā — mieru. Kāds mans paziņa bija iedomājies, ka pēc augstskolas uzreiz ieleks vadošā amatā un pelnīs lielu naudu. Mums vecāki jau no bērnības mācīja, ka jebkurš darbs ir cienījams un ka bez darba pie naudas nevar tikt. Ja mājās izdarījām kādu darbiņu, par to iedeva mazliet naudas. Vienu vasaru strādāju Maximā. Alga nebija liela, toties cik labi jutos, kad sāku iet vidusskolā un man bija pašas nopelnīta nauda. Man alga nav primārā. Noteikti zinu, ka arī par lielu algu ātri izdegtu, ja darītu to, kas nepatīk. Dzirdēts sakām, ka Saldus ir province, kur brīvajā laikā jauniem cilvēkiem nav, ko darīt. — Kādreiz es arī tā domāju, bet vidusskolā sāku darboties jauniešu domē pie Rudītes Muraševas. Kopā ar viņu biju pat vienā projektā Vācijā. Pie Rudītes var iet arī mana vecuma jaunieši. Druvā ir biedrība Sauja, agrāk tajā piedalījos, arī tajā kopā ar Mārtiņu Bergmani var darboties mana vecuma jaunieši. Dacei Porukai ir Sarkanā Krusta jaunieši, tagad Saldū ir laba teātra studija Bērnu un jaunatnes centrā. Mans draugs, viņš nav saldenieks, ir atradis basketbola klubu Saldus medicīnas centrā. Ir tikai jāmeklē un jābūt drosmei pajautāt. No tā, ka pajautāšu, vai drīkstu pievienoties, neviens pa galvu nesitīs. Man liekas muļķīgi sēdēt un čīkstēt: “Ai, nekas nav labi, tur nav forši un tur arī nav. Labāk iedzeršu, būs jautrāk.“ Neesmu liela tusētāja, bet dažbrīd pietrūkst labu atpūtas iespēju. Jā, ir bāri un klubi, uz kuriem iet jaunieši, bet tur pārsvarā ir alkohols. Man gribas kaut ko solīdu, bez dzeršanas. Piemēram, kādu kafejnīcu kopā ar boulingu. Ceru, ka Saldū kādreiz būs arī tāda vieta. Ko pati brīvajā laikā dari? — Pagaidām diezgan daudz ņemos pa mājām, sakrājušies visādi darbi. Man gribētos aizbraukt uz Sauju un aiziet pie Rudītes. Patīk fl oristika, taisīt konfekšu pušķus un vēl vis kaut ko. Pa retam patīk izšūt, tādi meitenīgi rokdarbi. Konfekšu pušķus tagad var dabūt daudzviet, bet pirms vairākiem gadiem par tādiem nebija dzirdēts. Tā kā mani aizrauj interesantas idejas, sāku meklēt internetā, kā šādus pušķus uztaisīt. Un tad jau bija brīvā improvizācija. Kad augstskolā pirmajā kursā palika garlaicīgi, mācījos kursos dažādas masāžas. Brīdi varu nosēdēt pavisam mierīgi, bet tad mani kaut kas sāk dīdīt — iemācies kaut ko jaunu! Tagad man ir miera periods, bet... (Vakar Kitija paziņoja, ka sāks iet deju kursos un Rudīte uzaicinājusi uz jauniešu forumu. — S. K.)
Saldus Zeme PIEKTDIENA, 2012. GADA 19. OKTOBRIS NOTIKUMS 5 Skolai pilī atzīmē 90 5. KLASE mācās dzejoļus, ko veltīs savai skolai svētku koncertā. Ar bērniem strādā skolotāja Linda Gruze. PIE IEEJAS SKOLĀ direktores vietnieks saimnieciskjā jomā Ainārs Sietiņš pieliek skolas plāksni, kas bija noņemta sienas krāsošanas laikā. AGRITA MANIŅA Bijušajā Ketleru muižas kungu namā 1921. gadā atvēra 2. pakāpes pamatskolu, un kopš 1952. gada tur darbojas Ezeres vidusskola. Skola pilī. 27. oktobrī pulcēsies cilvēki, kuri Ezeres vidusskolā ir mācījušies un strādājuši. Salidojums sāksies kultūras namā un turpināsies pilī. Šogad 1. klasē mācās septiņi bērni. Vairāk pirmklasnieku bija pagājušogad un būs nākamgad, bet šogad ir tāds iekritiens — saka skolas direktore Ināra Riežniece. Toties ir priekšrocība — katrs var sēdēt savā solā. Audzinātāja Anda Lapiņa visus pārredz kā savu plaukstu. Patiesībā viņus uzmana daudzi. Deju pulciņa skolotāja Anda Redoviča pēc nodarbības paver klases durvis — vai mazie atnākuši uz klasi? Savukārt audzinātāja pēc stundām kopā ar bērniem gaida ierodamies vecākus. Pirmklasnieki vieni paši neiet uz mājām. Bērni ar kolektīvu jā atzina, ka viņiem skolā patīk mācīties, ir mīļa klases audzinātāja un garšo pusdienas. “Sākumā bērni ir bikli, un viņu uzticību var iemantot tikai pamazām. Nu jau esam saraduši. Viņi jau daudz ko prot, nāk rakstīt uz tāfeles — cits augstāk, cits zemāk. Te bērniem ir jāiemācās viss, jo mājās taču viņiem nav kolektīva,” stāsta Anda Lapiņa. “Šajā klasē vairums bērnu saviem vecākiem ir pirmie skolēni, un vecāki gaida no manis — ko es darīšu. Man viss ir jauns, kā ar katru pirmo klasi. Jā, zēnu klase, un man tādas ir bijušas vienmēr! Man ar zēniem ir labs kontakts. Viņi ir kustīgi un nerātni, bet mēs saprotamies, un man tas patīk.” Skolotāja atrod kopīgu valodu ar zēniem varbūt tāpēc, ka ir starp viņiem uzaugusi. Viņa ir no Gulbenes novada Jaungulbenes. Tēvs bija pasniedzējs Jaungulbenes pro- ZĒNU KLASE. 1. klase un tās audzinātāja, bioloģijas skolotāja Anda Lapiņa. fesionālajā vidusskolā, un bērnībā meita viņam gāja līdzi uz stundām. Klusu vēroja, kā viņš strādā un puiši mācās. Ģimene dzīvoja turpat skolas teritorijā, tā ka Andas un vidusskolnieku takas krustojās nemitīgi. Viņa arī savā ģimenē ar vīriešiem saprotas. Skolotājai ir gan dēls, gan meita, vīrs arī strādā skolā. Vienlaikus viņam uz pusēm ar māsu Ezeres pagastā ir zemnieku saimniecība. Mācību gada laikā viņa saimniecībā iesaistās mazāk, bet vasarās ir galvenā maltītes gatavotāja strādniekiem. Anda uz Ezeri atprecējās pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta beigšanas 80. gadu vidū. Bioloģijas skolotāju vidusskolā tolaik nevajadzēja, bet vajadzēja sākumskolas skolotāju. Kas atlika?... “Man kauns atzīties, bet sākumā es pat nezināju, kas ir skaitļu slejas. Izrādījās, ka ar tām ir jārēķina,” tagad viņa smaida par kādreizējo uztraukumu. Skolotājai bija labas un pieredzējušas darbaudzinātājas, kas ievadīja darbā un palīdzēja visu vajadzīgo apgūt. Ar sirsnību viņa piemin Ezeres vidusskolas izcilās pedagoģes — skolotāju Martu Redoviču, Aiju Eihmani, Aiju Ozolu. Skolas balsti vienmēr ir bijuši labi skolotāji. Daudzu ezernieku iemīļotais skolas direktors Arvīds Aišis, kas skolu vadīja no 1948. līdz 1979. gadam, darba gaitu noslēgumā strādāja par skolotāju. Anda Lapiņa sāka strādāt pie direktora Gunta Ulmaņa. “Viņi abi ar sievu, skolotāju Annu Ulmani, man palīdzēja. Ko es, Ezerē ienākusi, zināju? Bija grūti, un Ulmaņi sākumā mani ļoti atbalstīja, īpaši pirmajā gadā,” atceras skolotāja. Kopš 1997. gada skolu vada Ināra Riežniece. Viņai ir citādāks darba stils, bet ir saglabājusies skolas gaisotne. “Kad ir bēdas vai nepatikšanas, kādam slimība vai lielāka nelaime, mēs ļoti saliedējamies un cits citu atbalstām, kā tikai varam. Ikdiena ir ikdiena, tajā katrs velk uz savu pusi. Katram skolotā- FOTO — ULDIS PŪCE jam šķiet, ka viņa mācību priekšmets ir galvenais. Es arī reizēm tā domāju,” Anda smejas. Nu kā gan skolēns var neizmācīties bioloģiju, kā viņš dzīvē iztiks bez tās zināšanām? Bioloģiju mācīt skolotāja sāka tad, kad skolā mainījās skolotāju paaudzes. Pēc pārtraukuma, bija arī jāmācās pašai, lai varētu mācīt skolēniem. Tagad jauninājumu ir daudz, bet Anda Lapiņa uzskata, ka vislabākie un nepieciešamākie skolā tomēr ir “tāfele un krīts”: “Es uzskatu, ka, pirmkārt, skolēnam ir jādod zināšanas. Ko līdz strādāt ar modernām pētīšanas ierīcēm, ja nav pamata, — ja skolēns nezina, kāpēc mēģenē rodas burbuļi?” Skolotāja Lapiņa skolā ir diezgan noslogota, bet savam vaļaspriekam laiku atrod. Viņa spēlē Ezeres amatierteātrī. Un nebeidzams enerģijas avots viņai ir skolotājas darbs: “Man tas patiešām patīk! Kad no rītiem ap mani sanāk mazie bērni — tās ir neaprakstāmas izjūtas…” JUBILĀRI UZPOŠ. Šoruden pieremontē un krāso skolas fasādi. Krāsu ziedoja fi rma Caparol Baltica, kas to agrāk projektā dāvinājusi arī Ezeres vidusskolas pirmsskolas grupai. Krāso Ezeres pagasta nodarbinātības projekta dalībnieki. Veltījums Ezeres vidusskolai SALOMEJA BĒRZIŅA Barona Nolkena pilī iekārtotā, Mācītāja iesvētītā, Kārļa Ulmaņa sveiktā Ezeres skola jubilāres godā celta. Kā lai Tevi nemīlētu, skola: Tu simtiem ceļamaizi dzīvei devi, Daudziem darba gaitu sākums biji, Pirmā un vienīgā darba vieta vairākiem esi. Šodien nu saposta un svinīga Uzņem visus, kas nāk tevi sumināt, Un klusi čuksti tiem: — Glabāju es atmiņas par bērnību jūsu, jaunību un pirmo mīlu, par padarīto, veiksmi un nedienām sūrām, par dažādiem likteņiem cilvēku dzīvē, ko liecis, lauzis un locījis laika rats... Bet visam pāri — gaišs prieka un cerību pilns stars Vada un pilnveido Tevi cauri laikmetu lokiem. Tu izturēji un būsi vienmēr cieta klints un gaiša bāka Tiem, kas pēc gara gaismas tiecas, Kas vārdu Tavu ar darbu un lepnumu pasaulē nes! Esi sveicināta, sirmā un mīļotā skola, Ko daudzi par savu uzskata un sauc! Salomeja Bērziņa Ezeres skolā nostrādāja 22 gadus par latviešu valodas un literatūras skolotāju. No tiem 14 gadu (no 1951. līdz 1973. gadam) bija mācību pārzine.
Page 1 and 2: REDAKCIJAS VIEŠŅA 4 NOTIKUMS 5 MI
Page 3: Saldus Zeme PIEKTDIENA, 2012. GADA
Page 7 and 8: Saldus Zeme PIEKTDIENA, 2012. GADA

Saldus Zeme - 307

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?