Lasiet šeit: PATŅA RAKSTI 2011 - Patnis

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Cilvēks dzīvo modernā pasaulē-
viss tiek pamanīts, nieki izgaismojas un sīkumi iegūst vārdu.
Lielais top lielāks.
Sapņi drīkst piepildīties.
Neiespējamā nav.
PAT N I S , 2 0 1 0 . / 2 0 11 . m ā c . g .

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Saturs
Latvija 2
Pilsēta 11
Čaks 16
Ziema 22
Pavasaris 50
Draudzība 51
Ass sižets 54
VIP 70
Vārds absolventiem 74
Modernisms. Māksla 77
1

Sabīne Anna Irbe
Latvija
* * *
(Eseju konkursa “Es savā valstī un profesijā” laureāte)
Man prieks, ka mana dzimtene ir Latvija. Man sveši augstie kalni, kuru galotnes sniedzas
mākoņos, vai dienvidu karstā saule. Lai kur es būtu braukusi, vienmēr esmu apzinājusies– tikai Lat-
vijā ir manas mājas.
Man Latvija ir kā brīnišķīga koka lādīte ar sarežģītiem kokgrebumiem un dzintara rotāju-
miem. Kad šo lādīti atveru, vienā tās nodalījumā visas manas skaistās bērnības atmiņas– puķu pļa-
vas, tikko pļautas zāles smarža, zeme pēc stipra negaisa un lietavām. Bet citā nodalījumā ir smagā
Latvijas vēsture– kari, verdzība; taču ir arī skaistie dzejoļi, piemēram, tautiskā romantisma stilā.
Tajā laikā daudzu dzejoļu mērķis bija modināt latviešos patriotismu, tad pašlaik, manuprāt,
vajadzētu cilvēkus aicināt uz mūsu zemes, dabas un apkārtējās vides saglabāšanu. Gluži kā 19. gs.
bijām aizmirsuši vai vienkārši nesapratām, ka varam būt brīva, neatkarīga tauta, tad tagad neatce-
ramies, cik vērtīga ir mūsu zeme, jo tikai šeit glabājas Latvijas atmiņas un vēsture.
Cik gan daudzās tautasdziesmās apdziedāta Latvijas daba, zemkopība, meži un jūras, ezeri
un upes! Neviena tauta nevar būt laimīga bez savas zemes. Lai gan visa tautas eksistence ir saistīta
ar zemi– mežiem, ūdeņiem, dzīvniekiem, putniem–, mēs to piemirstam un pienācīgi necienām-
nerūpējamies par vidi, kurā dzīvojam, un domājam tikai par sevi.
Ja man būtu iespēja uzrunāt latviešus dzejoļu vai varbūt eseju veidā, es noteikti atgādinātu,
ka vienmēr var šķist, ka citur noteikti ir labāk. Bet ne jau ārzemēs kādam mēs esam vajadzīgi, tikai
Latvijā- savā dzimtenē...
Protams, ir vienkārši pateikt: esam vajadzīgi savai dzimtenei! Bet ir taču tik grūti saprast,
kas ir vajadzīgs Latvijai? Kas vajadzīgs pasaulei? Un galu galā– kas ir vajadzīgs man? Tikai tad,
kad spēšu atbildēt uz šiem jautājumiem, varēšu saprast, pa ko vēlos kļūt un kura profesija ir atbil-
stošākā. Es pašlaik vēl tikai meklēju atbildes.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Man, visiem mums, Latvija tik daudz devusi, un es jūtos tai parādā. Un zinu, ka vislabāk
varu atlīdzināt, kļūstot par pilnvērtīgu Latvijas iedzīvotāju.
2

Katrīna Narbute
(Eseju konkursa “Es savā valstī un profesijā” laureāte)
Mana Latvija
Dvēseli pārņem neizsakāms miers un patīkama sajūta, kad atveru acis, sajūtu- esmu tepat,
manā Latvijā. Tas var būt viens mirklis, un viss ikdienišķais pārtop skaistumā- tikko ieradies pa-
vasaris, kad zāle spraucas uz gaismu; ziemas saules apspīdēta, ar notikumiem saistīta, veca koka
māja; Daugava rudenī, kad tās krāsa ir tikai un vienīgi zila. Pats neiedomājamākais- to redzu tikai
es, jo viss nav ar acīm ieraugāms, ir jāredz ar sirdi un ir jājūt.
Un redzēt ar sirdi var tikai īsts latvietis- tāds, kas reiz sajutis valsts skaistumu pat visvi-
enkāršākajās lietās, tāds, kas allaž juties piederīgs un vēljoprojām tāds ir. Tikai ir sakarības, kuras
spēj mirklī pārraut idillisko sajūtu. Priekšā ir lielas krustceles un jautājums- braukt vai palikt?
Es nerunāju par cilvēkiem, kas Latvijā bijuši brīdi vai dzimuši citur un tagad vēlas to
pamest, bet gan par latviešiem, kuri ir spiesti to darīt, jo izejas nav, it īpaši bērni. Lai arī cik mazais
vai jaunais cilvēks justos pārliecināts un neatkarīgs, izvēli nepieņem viņš, bet gan visa ģimene.
Šis pārdzīvojums, iespējams, var būt viens no svarīgākajiem un sarežģītākajiem. Iemesli
prombraukšanai var būt visdažādākie. Tā kā lēmums nav atkarīgs no bērna, arī pārdzīvojums var
būt smagāks. Vai tas nozīmē, ka viss šeit piedzīvotais ir jāsāk aizmirst? Vai jācenšas “mazo” latvieti
sevī nomainīt uz ko citu? Vai tas nozīmē, ka jau tagad jāsāk krāt atmiņas?
Tātad pagātnes atmiņas jau ir „jāiegrāmato“ un jādzīvo ar domu, ka viss ir „jāpieraksta“. Un
tālāk? Iespējams, aizbraukšanas iemesls ir profesija, un argumenti var būt visdažādākie. Varam būt
vienaldzīgi, taču mēs, bērni un jaunieši, esam Latvijas attīstības nākotne- nākamie ārsti, skolotāji,
žurnālisti, mākslinieki, arhitekti... Patiesībā mēs esam nākotne, kurai ir jādomā arī par tagadni.
Ir liela iespēja nepamest Latviju- arvien baudīt Gaujas krastu mierīgumu, pilsētu pazīstamo
rosību, sajūtu- te ir patiesā dzīve un mājas. Pietam- baudīt visu, ko dāvā dzimtene, un dzīvot ar to
kā draugu un reizē kā ideju partneri.
Ja visi izglītotie un inteliģentie jaunie latvieši paliktu un strādātu savā profesijā kā speciālisti
un valsts stiprinātāji, es nākotnes Latviju redzētu stipru un patstāvīgu. Diemžēl liela daļa inteliģento
pamet valsti ar domu „meklēt laimi citur“, nepadomājot, ka arī Latvijai vajag „laimi“. Neaptverami-
tieši mēs esam tā „laime“.
Es kā daļa no „laimes“. Es zemē, kurā augu, elpoju, mīlu, raudu un atkal ticu- ticu Latvijas
spēkam, kuru stiprināt varu tikai es. Manī ir pienākums un atbildība, kas mijas ar aizkustinošu gan-
darījumu.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
3

Luīze Māra Feldmane
Mana Latvija
Es esmu dzimusi un uzaugusi Rīgas centrā, bērnību pavadījusi pašā Vecrīgas sirdī un ik di-
enu izstaigājusi visas tās bruģētās ieliņas, kuras mūžīgi asociējušās ar mājām, siltumu un mieru.
Esmu izpētījusi lielās Latvijas laika mājas, kurās atradu sevi, rāpusies visādos mūros, tomēr ieturot
cieņu pret tiem. Gulējusi diendusu Kronvalda parkā, skatījusies dziesmu svētku gājienu pašā
Dziesmu svētku parkā. Bērnībā man Rīga deva visu, kas bija vai tikai šķita nepieciešams, tomēr ta-
gad, pieaugot,- vai tā joprojām spēj dot tikpat daudz?
Kādreiz uz lielajiem dzīves jautājumiem man spēja atbildēt cēlās Latvijas laika mājas, un,
vērojot no ārpuses, aizvien pieauga vēlēšanās doties iekšā un uzklausīt to stāstus par cilvēkiem, kas
tajās kādreiz mituši un ticējuši, mīlējuši, godājuši savu zemi, ielas, pilsētu. Kā kādreiz viņi
cīnījušies par taisnīgumu, brīvību, bet vai tagad vairs necīnās?
Un tā es stāvēju, pētīju tukšos logus, tajos arī radu sevi, tādējādi arī rodot atbildi. Taču mājas
nepazīst šodienu, tās nezina, kā ir tagad, jo gadiem jau stāv atstātas un ir kļuvušas par monomentālu
Rīgas mākslu.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Tieši māksla ir tā, ar kuru es vēlos saistīt savu profesiju, taču cik tālu es Latvijā spēšu tikt
bez izcila talanta? Tomēr grima un foto mākslinieki te nav tik daudz, cik tos pieprasa, proti, tie ir,
taču talantīgie un zināmie alkst nepiemēroti lielas summas, bet citi neatbilst prasībām. Šī joma dod
cerības, vienīgi izaugsmes iespējas ir diezgan vājas un maz kas liek virzīt domas uz jaunu, mazu
studiju izveidi nākotnē, tādējādi sniedzot iespēju citiem.
Brīvajos brīžos, kad turpinu pētīt un mācīties savu pilsētu, esmu ievērojusi, ka ļaudis nev-
eido maza apjoma studiju iespējas tikai uzskata dēļ, ka nebūs cilvēku, kas tās apmeklēs, jo tā esot
iepriekš noticis ar citām, līdzvērtīgām vietām. Bet cik tās iepriekšējās vietas ir bijušas?
Es zinu, ka man savas pilsētas, māju dēļ būtu jāturpina tai palīdzēt attīstīties, augt, mācīties.
Tagad pieagot, man Rīgai ir jāsniedz pretī tas, ko tā reiz sniegusi man, un cerams- arī pēc 100 ga-
diem tajā būs dzimusi un uzaugusi kāda cita meitene, kas arī apgalvos- šī ir viņas pilsēta, viņa to
mācās un zina, un arī apbrīno pilsētas mākslu, ko varbūt tad būtu radījusi es.
4

Viktors Lipskis
Ko, Latvija, Tev varu dot?
Latvija ir mana dzimtene, es te esmu piedzimis un te dzīvoju. Latvijā ir manas mājas, te dzīvo
mana ģimene, radi un draugi.
Man patīk Latvijas daba. Tā priecē visos gadalaikos– gan karstajā vasarā, gan zeltainajā
rudenī, gan ziemas salā vai pavasara atmodā. Ne katrai valstij tuvumā ir jūra un tik liela mežu
bagātība. Cik lielu prieku var sagādāt pelde atspirdzinošā jūras ūdenī vai aktīva atpūta, slēpojot
sniegotajos mežos! Tomēr paši Latvijas iedzīvotāji ne vienmēr to novērtē.
Ļoti daudz iedzīvotāju aizmirst par Latviju kā savu dzimteni, pat nosauc to nepieklājīgos
vārdos un meklē iespējas aizbraukt uz citu, viņuprāt, labāku zemi. Bet, ja nebūsim savas valsts pa-
trioti, nemīlēsim savu zemi un tai nekā nepalīdzēsim, tad Latvija arī tāda paliks.
Brīžiem liekas, ka Latvijai kaut ko dot var tikai augstas amatpersonas. Taču katrs apzinīgs
cilvēks var ko darīt, lai Latvija plauktu un mums visiem būtu prieks dzīvot šajā valstī.
Katram cilvēkam, arī bērniem un skolēniem apzinīgi jāveic savi pienākumi. Skolēnu
galvenais pienākums ir labi mācīties un aktīvi piedalīties sabiedriskajos pasākumos. Latvijai ļoti
nepieciešami ir gudri, talantīgi, izglītoti, aktīvi un uzņēmīgi cilvēki. Tieši par iedzīvotāju neaktiv-
itāti cilvēkiem vajadzētu pārmest visvairāk. Lielai daļai ir vienalga, kas un kā notiek. Šādiem
cilvēkiem galvenais ir laba pašsajūta.
Es cenšos labi mācīties, un man ir vēlēšanās apgūt programmētāja profesiju. Domāju, ka tā ir
viena no Latvijas nākotnes profesijām. Tomēr nezinu, vai man būs tik daudz apņēmības un uzdrīk-
stēšanās, lai veidotu savu uzņēmumu un ar to vairāk palīdzētu Latvijai. Šādas pozitīvas rīcības
paraugu Latvijā ir ļoti maz.
Lai Latvija būtu mana sapņu zeme, tai jābūt arī tīrai un sakoptai. Es nekad nepiesārņoju dabu,
nemetu atkritumus uz ielām un priecājos par skaisti sakoptām vietām. Taču jāatzīst, ka varētu darīt
daudz vairāk, lai Latvija būtu jauka un skaista, piedaloties mežu, jūras krastu vai pilsētu sakopšanas
talkās.
Tomēr cilvēku mīlestība uz savu zemi nav atkarīga tikai no labklājības valstī vai tās dabas
krāšņuma. Citu valstu dziesmās bieži parādās frāzes „mana mīļā zeme”, „mana zeme ir vislabākā”
utt., un cilvēki tā arī domā. Taču latvieši bieži patriotiskās dziesmas dzied tikai pienākuma pēc.
Tevi:
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Pat ja kādreiz es nedzīvošu savā zemē, es centīšos Tev, Latvija, palīdzēt un lepni stāstīt par
"Še, kur līgo priežu meži,
Esmu dārgām saitēm siets.
Še ir mana tēvu zeme,
Esmu dzimis gaujmaliet’s."
5

Laima Bērziņa
P A T Ņ A R A K S T I
2011
(Zīmējumu konkursa “Es savā valstī un profesijā” laureāte)
Mana Latvija
6

Izabella Maršāne
P A T Ņ A R A K S T I
2011
7

Rems Skrebels
(Zīmējumu konkursa “Es savā valstī un profesijā” laureāts)
P A T Ņ A R A K S T I
2011
8

Matīss Švāns
P A T Ņ A R A K S T I
2011
9

Arta Bērziņa
P A T Ņ A R A K S T I
2011
10

Luīze Māra Feldmane
Pilsēta
Elizabete
Dārgo Elizabet, es šodien pie tevis nevarēšu aiziet...
Tramvajā logi bija aizsvīduši, cilvēku tajā nebija daudz, bet siltums bija manāmi lielāks nekā
ārā. Bija sācies kārtīgs rudens - zeltainās saules stari slīpi krita uz dzeltenīgajām koku lapām, bet
spīdīgajos māju jumtos atsitās un atkal izgaismoja kokus. Uz loga bija novilkta vertikāla līnija, tikai
caur to varēja redzēt pilsētas krāsas, pārējais it kā tīts pelēkā miglā.
Tikai tās caurredzamās līnijas platumā es pazīstu pilsētu. Tikai tās līnijas platumā es pazīstu
paziņas. Pat skolasbiedrus... Vairāk par šauru, krāsainu līniju no viņiem es nezinu. Neredzu.
Novelkot vēlreiz pār šauro svītru, es pasauli redzēju jau plašāk. Pazinu nedaudz vairāk. Tā ir
arī ar cilvēkiem - tiec viņiem tuvāk, apskaties viņiem apkārt, iepazīsti vairāk. Jo vairāk tuvojos sa-
vai pieturai, jo es to līniju veidoju plašāku, līdz beigās biju jau nobraucis tai pāri ar visu plaukstu un
savas ielas redzēju skaidri, jo es tās pazīstu.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Stāvēju uz Elizabetes ielas stūra. Man iet pāri vai doties pa to pašu ielas malu? Varbūt iet
taisni uz Ausekļa ielu, lai apciemotu savu mīļo, mazo Vidus ielu, kur mēdzu iedzer kādu tasi kafijas
vai vienkārši padomāt un jūsmināties par pusnogruvušām mājām. Es jau gandrīz turp arī aizgāju,
bet pēkšņi devos uz labo pusi pa Elizabetes ielu, kājas it kā pašas tur vēlējās iet.
Bet kur dzīvo šī daiļā Elizabete (viņa noteikti ir daiļa, ja reiz viņas vārdā nosaukta iela)?
Viņa mīt ielas galā vai varbūt tajā sarkanajā ķieģeļu mājā, par kuru reizēm sapņoju? Es vēlētos viņu
satikt un tad padarīt līniju plašāku, un daiļo Elizabeti iepazīt.
11

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Dārgo Elizabet, es pa tavu ielu esmu gājis jau ilgi. Gāju vakar, eju šodien un iešu rīt, bet līdz
tevīm es tomēr neesmu aizgājis. Es no sirds atvainojos...
Nu stāvēju uz Vīlandes ielas stūra. Iela vienmēr asocējusies ar jaunāku meiteni no skolas -
Rebeku Vīlandi. Vienmēr viņu apbrīnoju - Rebeka gan spēlēja basketbolu, gan dejoja baletu, man-
uprāt, nesavienojamas darbības, bet viņa, redz, to spēja! Lūkodamās Vīlandes ielā, centos at-
minēties to sajūtu, kā ir tur būt. Tajā saista bruģis. Bruģis ir akmeņi, tātad dabīgāks par asfaltu -
Elizabetes iela ir klāta ar asfaltu. Daiļai meitenei taču vajadzīgas labākās ielas, bet dabīgais ir
mājīgāks un siltāks...
Dārgo Elizabet, atminos kā vēlā vasaras vakarā gulējām zālē un ķērām krītošās zvaigznes.
Parku padarījām par savām mājām, tur bija silti. Tur bijām mēs.
Nemanot jau atkal devos taisnā ceļā pa Elizabetes ielu. Ielas pretējā pusē stāvēja divi tūristi
ar paceltiem fotoaparātiem- bildēja greznās mājas, kuras rudens zelta saulē izskatījās vēl dārgākas.
Bildes noteikti būs skaistas. Fotogrāfi tik vienādi stāvēja, ka man pat palika žēl, ka nav līdzi savs
fotoaparāts- man bilde arī izdotos. Un tik pat vienādi, cik stāvēja, viņi fotoaparātus nolaida un devās
tālāk. Pasmaidīju.
Atkal vēlējos doties pa kreisi... Rūpniecības iela. Ne man ielas nosaukums tīk, ne mājas, kas
uz tās atrodas, ne arī ielas klājums- it kā asfalts, it kā bruģis. Drūma iela. Tomēr no tās var nokļūt
līdz daudz skaistām vietām- Dziesmu svētku parkam, līdz man tuvajai Vidus ielai, kura tomēr
citiem var nešķist skaista, un vēl līdz Hanzas ielai, uz kuras es vēlējos nonākt. Man Hanzas ielā tīk
tikai viens posms, patīk tā sajūta, kad tur atrodos, man garām skrien tik daudz mašīnu - citreiz sag-
ribas to skaļumu un stipro gaisa plūsmu, un vēl mati skaisti plīvo...
Dārgo Elizabet, tu zini, ka es tevi nekad nepametīšu. Nekad neizmirsīšu. Un tavi mati man
vienmēr plīvos sejā, es tos tik ļoti mīlu.
Par spīti visām manām vēlmēm, es devos tikai uz priekšu. Tikai pa Elizabetes ielu. Pār
visām vēlēšanām stāvēja viena - iepazīt daiļo Elizabeti. Apņēmīgi devos uz priekšu, domādama, kā
Elizabete varētu izskatīties, kāda viņai varētu būt iesauka... Nē, tik skaistam vārdam saīsinājumu
nevajag. Vārds garš, bet bezgala daiļš. Man pretī nāca dažādas sievietes, ar melniem, gaišiem,
brūniem matiem... Kādi ir Elizabetei? Man viņa ir jāsatiek, es nomiršu neziņā...
Šoreiz man vairs nebija izvēles. Bija jāgriežas pa kreisi uz manu ielu. Elizabetes ielu es ne-
varēju nodēvēt par savu, tā jau pieder Elizabetei, un es to cienu. Mana iela ir Srēlnieku iela, par to
es arī tik daudz vēlētos uzzināt. Tajā ielā es dzīvoju. Tur es uzaugu, un man ir jāiet tur- mājās-, lai
12

P A T Ņ A R A K S T I
2011
cik ļoti es nevēlētos vēl nedaudz iepazīt Elizabetes ielu. Bet to es nepametu, būšu tai blakus un rīt
atkal apciemošu. Es apciemošu katru dienu. Es apsolu.
Dārgo Elizabet, piedod, bet tevi šodien nevarēšu apciemot. Būšu tev blakus, nekur nepazudīšu.
Galvenais, lai tu nepazūdi, apciemošu tevi rīt. Apsolu.
Kad beigsies
13

Elza Ozola
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Satiksme
Fffzzzz...! Atspirdzinošais
vējš no___garāmbraucošas
mašīnas_______Es to jūtu!
Oi, kaut kas nežēlīgi spilgts man ieskrēja acī. Luksofors. Es to redzu!
Sarkans. Dzeltens. Zaļš.________________Tā ir pilsētas varavīksne.
Ātrās palīdzības signāli un mašīnu taures.____________Es to dzirdu!
Stāvu___________________pilsētas____________________vidū un
Vairāk man
nevajag neko.
14

Katrīna Narbute
LOGS
Skatos tevī kā spogulī un redzu sevi
šeit pilsētā
nemiera vietā, kur
miera nav,
un es paeju tālāk, jo laika nav,
un atkal redzu sevi
šeit pilsētā.
Nu jau uz citas ielas es
tev, nerātnais un vizuļojošais
ATSPULG,
tu, gludi nopulētais logs,
rādu sevi, un tu rādi man sevi.
It kā stiklinieki tevi pulētu,
lai tikai es tevi redzētu.
Vai tu mani,
nezinu.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Skatos tevī kā spogulī un redzu tevi
ŠEIT PILSĒTĀ.
15

Luīze Māra Feldmane
Čaks
Čaks I
Cik gan interesanta būtu mūsu dzīve, ja piedzimstot jau zinātu, kā to nodzīvosim? It nemaz
nav aizraujoši, ja paša dzīve ir zināma, bet tieši pretēji ir skatīt citu, jau izdzīvoto, laiku, kurš at-
spoguļojas šī cilvēka dzejā. Arī mani aizrāva iespēja ielūkoties Aleksandra Čaka krāsainajā iedzīvē,
kura viegli iemirdzējās viņa dzejas rindās.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Sievietes acīmredzami Čaka acīs ir bijušas kas īpašs- kā viņš pazīst un raksta par viņām.
Dzejnieks poēmā „Lāsts“ ir teicis, ka „sievietes skūpsti mums aizmiglo tāles, sievietes krūtis alkst
tvert mums- ne vāles,“ šķietami jutis sieviešu pārākumu, saredzējis viņu savdabību- viņu varu. Viņš
sievietes pat ir mācējis šķirot- kuras ir mīlestības vairāk vērtas, kuras- tikai naudas:
„Manas jūtas un prāts,
mana kaislība, brīnumu alkstošā, pieder tik tām,
tām, kuras nupat varbūt izkāpa ārā no tramvajiem (..).“
16
(„Parketu dāmām“)

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Ja es Čakam jautātu, ko viņš ir mīlējis vairāk par visu, manuprāt, viņš īsi un konkrēti at-
bildētu, ka pilsētu. Pat dzejoļos ir jūtama šī neparasti ciešā mīlestības saikne ar Rīgu, ar visu, kas
iekš tās. Bet no kurienes, Čak, tev šī mīlestība rodas?
* * *
Tu esi dzimis un audzis Rīgas centrā, tas noteikti varētu būt mīlestības pamatā, ne tā?
Piemēram, Marijas iela- pirmā vieta centrā, kur tu dzīvoji, tātad arī pirmais iespaids par pilsētu un
pirmais iemīlēšanās punkts:
„O, Marijas iela,
žīdu
un naktstauriņu
monopoliskā iela, –
atļauj man
apdziedāt tevi
pantos garos un slaidos (..).“
(„Marijas iela“)
Vai tu, Čak, man piekristu, ja es centru nosauktu par tavu dzimteni, ne Latviju, bet tieši Rīgas cen-
tru? Tur mīt tava dvēsele, tavas rakstības rokas, un pilsēta nes tavu vārdu sava dzejnieka amatā.
Tavs dzejolis, līdzvērtīgs citiem, nekad netaps laukos, ārpus Rīgas. Jā, tu esi rakstījis arī tur,
bet vai tev pašam liekas, ka tie ir tikpat spēcīgi, cik pilsētas dzejoļi? Šeit, Rīgas centrā, ir arī to
mājas, tavas pašas Marijas ielas bēniņos, kuros tu savu dzeju radīji.
Kāpēc dzejniekam bija jāīrē bēniņi, lai rakstītu, ja viņam bija savs dzīvoklis? Esmu pārliec-
ināta, ka Čaks man sāktu stāstīt par saviem draugiem, pārsteigumu pilnajiem māksliniekiem, kuri
bija kā mūžīgie ciemiņi, sievietēm, kas gaidīja pie dzīvokļa durvīm, arī par savu saimnieciskumu
ieminētos. Draugi nereti mēdza iegriezties pie Čaka, jo zināja, ka viņam vienmēr būs kas ēdams,
tāpēc teju nepārtraukti dzejniekam bija kāds viesis un tas noteikti apgrūtināja rakstīšanu. Bohemiskā
iedzīve noteikti Čaku iedvesmoja - nepārtraukā māksliniciskā garša, liels daudzums sieviešu,
pasaule tā kā nedaudz caur miglu redzama un visiem, kas tajā ir labi, tikai pats Čaks skatījās
skaidrām acīm, it kā joprojām bohēmā, it kā tikai no malas:
„Ai, dāmas,
pie Antona frizētās, smaržvielām bruņotās dāmas,
jūs, frakotu vīriešu deserts, kā laķenes svētdienā zellim, jums es tikai vīzija.“
17
(„Parketu dāmām“)

P A T Ņ A R A K S T I
2011
* * *
Taču paši tavas dzejas aizsākumi meklējami Krievijā, ne tā? Tu esot tur sācis rakstīt, kad vēl
strādāji divos žurnālos par redaktoru, bet tie dzejoļi nav līdzvērtīgi tai poēmai, ko esi rakstījis mājās
- Rīgā. Vai tu, Čak, piekrīti, ka tieši tad tev radās interese rakstīt aizvien vairāk un spēcīgāk? Jā, 7
gadi tur– Krievzemē- ir ilgs laiks, bet tā noteikti ir neatņemama tavas dzīves daļa. Tu, Čak, tur guvi
izglītību un pirmo pieredzi gan darbā, gan rakstīšanas mākslā.
„Vai tas spēks vai gļēvums, kuru pārspēt
Nevaru kā sevi es un dabu?“
(„Dzīve“)
Jā, tu esi spēcīgs vīrs, izdzīvojis lielu dzīvi samērā īsā laikā, un tomēr tu domā, ka esi ko
nepārvarējis? Izprast sevi nevar kurš katrs, bet, kad izprot, var censties arī pārspēt. Es neticu, ka tu
sevi neesi izzinājis, tu esi Aleksandrs Čaks- Rīgas dzejnieks. Tu joprojām mīti uz katras tās ielas, un
šīs ielas mīt tevī, un, kad esi tajās, ielām esi gatavs ziedot visu. Tu pats man stāstīji:
„Savai kaislei es ar mieru visu ziedot,
Pat draugu iepļaukāt un ienaidniekam piedot.“
18
(„Ielās“)

Katrīna Narbute
Čaks II
Es viņu satiku. Jā, Čaku. Tajā brīdī dzejas rindiņās viņu saskatīju pavisam tuvu, vārdi puk-
stēja kā viņa sirds, tikai man bija jāiet vēl tuvāk. Es vadījos pēc sirdspukstiem- ko tie stāsta? Ko tie
slēpj? Lasīju dzejoļu krājumu “Sirds uz trotuāra”, patiešām, tur gulēja Čaka sirds! Man tikai bija
jāpielavās tai tuvāk...
Es nejauši pielavījos Rīgai - izteiksmīgai, skaistai pilsētai, jo, redz, tieši uz tās trotuāriem guļ
viņa sirds! Varētu teikt, ka Čaks nerakstīja dzejas cienītājiem un lasītājiem, drīzāk gan sev un Rīgai-
savai iemīļotajai pilsētai, kas ietekmēja viņa dzeju.
Čaks bija izteiksmīgs urbānists, jo bija patiešām izcils pilsētas dzīves atveidotājs, arī pirmais
atklāja to kā dzejas telpu. Iespējams, katrs var rakstīt par Rīgu, bet Čaks? Viņš tajā saskatījis nepa-
manāmo, viņš ar Rīgu bijis kā domubiedrs- dzejā bijis pilsētas pielūdzējs un vienmēr runājis patiesi-
kā veci un labi draugi. Parasta pilsēta apvīta ar Čaka vārdiem kļuvusi par oriģinālu Rīgu, vai arī
tieši viņa dzejas rakstīšanas veids ir kas oriģināls.
“Marijas iela-
mūžīgā tirgone -
saule vai mēness,
tu pārdod un pērc
visu,
sākot ar lūžņām
līdz dievišķai cilvēka miesai.”
(“Marijas iela”)
Lieki teikt, ka viņa dzejā var iemīlēties- ar visu tās realitāti, melanholiju un patiesumu- gluži
kā paša Čaka sirdī ienāca Rīga. Pavisam nemanāmi un nejauši, bet te nu tā palikusi - sirdspukstos
un dzejas rindās.
Ja reiz esmu ieraudzījusi brīnumaino Rīgu Čaka dzejā, grūti nepamanīt, cik sīkumaini, bet
tajā pašā laikā apbrīnojami nemanāmi un ikdienišķi dzejniekam izdevies atdzīvināt viņam svarīgas
detaļas, caur kurām dzeja kļuvusi poētiskāka.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
“Afišas, afišas - pilsētu dvēseles -
krāsainas, kliedzošas kā dāmu zeķes -
19

P A T Ņ A R A K S T I
2011
asiņu sarkanas, melnas un dzelēnas (..)”
(“Afišas”)
Šķiet, ka Čaka sirds piepildīta ar visiem sīkumiem kā lāde ar daudz dažādām pogām, kurām vien-
alga- ikvienai un katrai- ir sava nozīme. Tas liecina, ka dzejnieks nebija tikai vērotājs, bet gan
izdomas bagāts. Es labprāt pati jautātu, kā viņam tas izdevies. Šķiet, ka viņš atbildētu: “Nav
jādomā, ir jādara un jārada. Esmu dzimis Čaks. Kāpēc es esmu Čaks? Tāpēc, ka es esmu traks.”
Jā, viņš ir traks, jo mums katram kādreiz ir jāatļaujas būt trakam. Čaks tāds ir dzejā, ja ne
vēlas to dzīvē, viņš runā par tramvajiem, bulvāriem, tiltu, dzelzceļu, pat ar mēnesi naksnīgajā
tumsā.
“Mēness,
tu
visu kaislību dzeltēnais simbols,
ko izverd nakts.”
(“Lūgšana”)
Dzejnieks piemin arī sevi un cilvēkus. Jā, cilvēkus. Tie arīdzan piepilda viņa sirdi. Un tie
nebūt nav nejauši sīkumi, es nesauktu mūs par sīkumiem, bet kaut ko pārāku par tramvajiem.
Cilvēki ir sarežģītāki, bet tas Čaku nav atturējis mūs aizmirst.
Cilvēki viņa dzejas rindās dzīvo kopā ar Rīgu un ikdienas sīkumiem, tomēr ir savādi, ka
dzejnieks allaž par cilvēkiem zina vairāk. Viņš vēro, bet tomēr zina, ko tie jūt, ko domā, ko darīs.
"Vai Jūs esat burvis?" es labprāt pajautātu. Un man jau ir nojausma, ko Čaks man teiktu: “Es
neesmu burvis. Esmu cilvēks, gluži tāpat kā tie pārējie. Es vienkārši cenšos uz brīdi aizmirsties un
kā nevēlama dvēsele iesprukt citā ķermenī. Vai tas ir nejauki darīts?” Es, protams, atbildētu, ka nē.
Pat pajautātu, lai nodemonstrē, jo es taču gribu nokļūt tuvāk viņa sirdij...
***
Vīrietis? Allaž vīriešus redzu kā pārākus par citiem. Vismaz viņiem pašiem tā šķiet.
Pārdroši, pašpārliecināti, visaugstākie karaļi. Patiesībā, viņi ir ievainojami. Dilemma? Nomirusi
sieva vīriešus spēj pazudināt, bet savādāk- viņi var būt pārāk iedomīgi, viņi var būt nebeidzami
mīlētāji, augstākie matroži, bezkaunīgi cilvēki, bet viens notikums spēj visu pārvērst savādāk.
Vīrieši ir divējādi - nelaimīgi vientuļnieki vai “laķenēs, garās un spožās kā pīķi, ar krūtīm kā
piepūstām burām”.
***
20

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Sieviete? Allaž viņas esmu mīlējis, tāpēc vienmēr esmu redzējis kā godājamas un smalkas
būtnes. Viņās mīt dzīvība, nožēla, smalkjūtība, ievainotība un pat atriebība, bet sievietes vienmēr
cenšas uzvesties iekārojamas un neiegūstamas. Viņas ir viens liels noslēpums, kas vīrietim liek
smaidīt, viņas ir skaistākās un trauslākās būtnes, kas vīrietim ir jāsargā. Tām “lūpas kā apasiņotas”.
Un “jaunkundze, ai, kaut jūs zinātu, ka mana sirds pukst”.
“Viņa (..) saldi sūks liķieri,
dejos čarlstonu
un ap četriem no rīta
tumsā atdosies
lepni frakotam jauneklim.”
(“Tramvajā”)
***
Aleksandr Čak, es tik tikko uzkāpu Jūsu sirdij gluži virsū. Vai Jūs neļaunosieties? Ir taču
bīstami būt dzejniekam - Jūs visu sev tuvo un svarīgo noslēpjat dzejā, un es, ziņkārīga Jūsu dzejas
lasītāja, vēlējos Jūs iepazīt līdz galam, nekaunīgi gribēdama atrast sirdi uz trotuāra. Vai atradu?
Es labāk jautāju Jums- kas ir tas, kas jāatrod, lai līdz galam izprastu Jūsu dzeju, līdz ar to
pielavītos klāt sirdij?
Mīlestība? Tā vienkāršā atbilde “mīlestība”? Vārds, kas izskan tik bieži, ka vairs nezinām tā
nozīmi? Es Jūs nesaprotu...
“Vagonā ieplūda svaigs gaiss,
un sērkociņš iedegās sarkans
kā mana sirds.”
(“Uz šaursliežu dzelzceļa”)
***
Atbilde patiešām bija “mīlestība”. Neticami, bet, izprotot to, ko Čaks mīlējis un ko ielicis
dzejas rindās, es pati to sāku saprast un iemīlēt. Un tikai pašās beigās atklāju, ka sirds dota, lai
mīlētu- kā mana, tā arī dzejnieka sirds.
Es patiešām satiku Čaku.
21

Anna Madara Liede
Ziemassvētku vakarā
Ziemassvētku vakarā
Visi zaķi ciemos iet.
Visi zaķi, visi eži,
Visi lāči ciemos iet.
Arī bērni ciemos iet!
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Ziema
Rūķis ar garo bārdu
Rūķis ar garu bārdu iet,
Ka tik nepaklūp viņš!
Ja viņš paklups aiz savas bārdas,
Kas tad būs?
22
Katram savs gardumiņš
Zaķis nāk ar burkāniņu,
Lācis nāk ar medutiņu,
Pele nāk ar sieriņu,
Rūķis nāk ar dāvaniņu.

Toms Baltiņš
Dāvis Alksnis
Meta Ruņģe
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Lietiņš un sniedziņš
Sudrabiņa lietiņš lija,
Sudrabiņa sniedziņš krita,
Abi divi sadraudzējās,
Katru dienu reizē krita.
Sniedziņš
Baltbārdītis
Sniedziņ, nāci lejiņā,
Lai var bērni spēlēties!
Sniedziņ, nāci lejiņā,
Lai var tevi rokās ņemt!
Sniedziņ, nāci lejiņā,
Lai var sniegavīru celt!
Sniegputenis
Vējiņš sniegu putināja,
Bērni bija priecīgi,
Bērni bija priecīgi,
Spēlējās baltajā sniegā.
Ziemassvētkos atnāca Baltbārdītis.
Kas tas par Baltbārdīti?
Tas ir vecītis,
Ziemassvētku vecītis!
23

Arkādijs Sergejevs
Ziemassvētki
Nāc, brālīti, priecājies,
Ziemassvētki ir jau klāt!
Būs gardumi un piparkūkas,
Būs mums skaista eglīte.
Kārlis Simanovičs
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Aukstā ziema
Sniegavīrs
Sniegavīrs tik acis bola,
Tā kā muļķis sēž uz sola.
Sniegavīram acis mirdz,
Un aiz prieka dauzās sirds.
Auksta, auksta ziema,
Pie jumtiem karājas lāstekas.
Pārslas tik krīt un krīt,
Un tramvajam ir riepām auksti.
Brr! Brr!
Super
Supervaroņi nāk
Taisīt sniegavīrus.
Superpuikas nāk
Taisīt super sniegavīrus.
24
Bet ne vakars ...
Atnāk diena, aiziet nakts.
Aiziet nakts, atnāk rīts.
Aiziet rīts, atnāk diena,
Bet ne vakars ...

Georgs Narbuts
Ragaviņas
Ragaviņas, ragaviņas,
Lielu kalnu braucējiņas!
Bērniem prieki! Bērniem prieki!
Ragaviņām arī prieki!
Linards Irbe
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Sniegavīrs
Sniegavīru, sniegavīru,
Ceļam lielu sniegavīru!
Sniegavīrs izkusīs,
Paliks tikai peļķīte...
Piparkūku laiks
Tev un man
Piparkūkas, piparkūkas -
Bērniem jācep piparkūkas!
Piparkūkām jābūt tādām,
Lai tās labi garšotu!
Dāvanas būs tev, dāvanas būs man.
Piparkūkas būs tev, piparkūkas būs man.
Sniega pārslas būs tev, sniega pārslas būs
man.
Tev un man, tev un man.
Ziemassvētku laiks
Sniegs, kas krīt, ir ļoti jauks!
Man patīk staigāt pa gurkstošu sniegu,
Jo ir Ziemassvētku laiks.
25

Reinis Pētersons
Ziemas vakarā
Ziemas vakarā
sniegs krita
un visi gaidīja eglīti.
Ziemas vakarā
sniegs krita
un visi gaidīja dāvanas.
Ziemas vakarā
sniegs krita
un visi gaidīja brīnumu.
Mārtiņš Ošmucnieks
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Sniegs
Sniegs krīt.
Būs jau gana,
Būs jau gana.
Ziemassvētku vakarā
Sniedziņš sniga, putināja
Ziemassvētku vakarā.
Visi koki atnākuši,
Vienā krāsā palikuši.
Sniedziņš sniga, putināja,
Bērniem ausis kutināja.
Bērni ēda piparkūkas
Ziemassvētku vakarā.
26

Sniegavīrs
Sniegavīrs aktīvais
Ar ragavām pa kalnu brauc:
Galva pa priekšu, kājas pa gaisu!
Ziemassvētki
Ziemassvētki brauc,
Ziemassvētki brauc!
Ja nav dāvanu -
Tad biji neklausīgs ...
Markuss Tions
Sniegavīrs
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Sniegavīr, sniegavīr!
No kurienes tev deguns tīrs?
Sniegavīr, sniegavīr!
No kurienes tev sniedziņš balts?
Sniegavīr, sniegavīr!
No kurienes tev slotiņa?
Sniegavīrs
Taisām, taisām sniegavīru -
mute,
deguns,
kājas,
vēders.
Taisām, taisām sniegavīru -
acis,
slota,
burkāns,
cepure.
27
Gatavs!!!

Kristīne Buša
Pikas
Piparkūkas
Rokā pika,
sejā pika,
mutē pikavisur
pikas!
Kārlis Stradiņš
Piparkūkas, piparkūkas -
Visiem garšo piparkūkas:
Mammai, tētim , brālītim,
Visiem garšo piparkūkas!
Sunim, kaķim kauls un piens -
Visiem negaršo tik viens!
Prieks
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Suņi priecājās, kaķi priecājās,
Bērni priecājās, visi priecājās!
Ai, cik jauki sniegs kad krita
Ziemassvētku vakarā!
Sniegs
Pasaulē sniega ir daudz,
Un bērni ragaviņās brauc!
28
Ko mēs varam darīt ziemā
Mēs ziemā varam pirtī iet,
Mēs ziemā varam pikoties.
Mēs varam lielas pikas velt
Un skaistu sniegavīru celt.

Kaiva Solvita Ruņģe
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Ziemassvētki
Ziemassvētki jau tuvu,
Bet ļoti daudz ko darīt.
Vajag kārt eglītē sidraba zvaniņus
Un sārtas virtenes kokos kārt.
Pie spožās eglītes spožās,
Zem viņas dāvanu likt,
Un mācīties pirmo dziesmu,
Ko pie eglītes skandināt.
Gaidām rūķīšus mazos,
Kuri mums dāvanas nesīs,
Un prieku sagādās
Un mīlestību dāvās.
Pats Ziemassvētku vecītis
Savās zelta kamanās,
Ar staltiem ziemeļbriežiem
Un ar smaidu jaukā sejā.
Sniegs
Veidojas jau sniega kupenas,
Un lāstekas karājas no jumtiem.
Upēs ūdens sasalis,
Un sniegpārsliņas dejo.
Ir nu gan balti brīnumi!
Zaķis baltļipītis domā:
Viss noklāts ar cukuru,
Atliek tikai nogaršot.
29

Sniega rūķiem daudz darbu vēl
Ātri, ātri, ne tik lēni!
Sniega rūķiem daudz darba vēl.
Nospodrini tās lāstekas!
Izjauc sniega kupenas!
Taisi lielu sniega vētru!
Kaisi sniegu uz eglītēm!
Sasaldē visus ezerus!
Uz loga zīmē sniega puķes!
Ātri, ātri, ne tik lēni!
Sniega rūķiem vēl darbu daudz!
Ziemassvētkus gaidot
Reiz sunītis Vau, kaķītis Ņau, zīlīte Čivčiv, pīlīte Pekšķe, pelīte Pī un ezītis Ada-
tainis nolēma rīkot Ziemassvētku svinības.
Ņau cepa piparkūkas, Vau sakārtoja māju, Pī taisīja ielūgumus, Adatainis
izrotāja eglīti, Čivčiv sagatavoja dāvanas un Pekšķe klāja galdu. Beidzot visi sagata-
voja: pīrāgus, cepeti, svaigas sulas, piparkūku kūku, ar karameli apklātus ābolus un,
visbeidzot, cukurstandziņas.
Nu bija jāsāk dalīt ielūgumi, un Čivčiv aizlaidās ar ielūgumu saini. Tikmēr Vau
palika sardzē pie galda, Ņau- pie eglītes, Pī- pie dāvanām, Pekšķe- pie cepeša, kūkas,
pīrāgiem, cukurstandziņām un āboliem, apklātiem ar karameli. Bet Adatainis dūra
apelsīnos krustnagliņas.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Čivčiv nogādāja ielūgumus pie vāverītes Riekstiņas, lāča Pūkainīša, zaķīša
Baltļipīša, visbeidzot pie kurmja Melnīša. Kad viņi ieradās, visi piegāja pie durvīm, lai
viņus sagaidītu. Un nu viņi sāka uzdzīvot! Ēda cienastu, dziedāja dziesmas, skaitīja
dzejoļus, saņēma dāvanas, dejoja un priecājās par dzīvi. Tad bija laiks iet mājās. Kad
viņi aizgāja, iemītnieki taisījās gulēt: Vau- pie siltā mūrīša, Ņau- spilvenos, Čivčiv- uz
palodzes, Adatainis- zem egles, Pī- peļu alā un Pekšķe- uz paklāja.
Tā arī pagāja Ņau, Vau, Pekšķes, Pī, Adataiņa un Čivčiv Ziemassvētki.
30

Ričards Jeremejevs
rotāju eglīti.
Mani Ziemassvētki
Kad mamma cep piparkūkas, kad bērni ārā skraida un pikojas, es kopā ar tēti
Kad eglīte ir izrotāta, kad piparkūkas ir gatavas, es saucu bērnus iekšā. Tad mēs
ejam kārtot mantas.
Kad mantas sakārtotas, tad mēs ejam uzlikt zeķes.
Kad darbs padarīts, mēs braucam pie omas. Pēc tam skaitām dzejoļus un
dabūjam dāvanas.
Vēlāk ejam spēlēt paslēpes ar Rolandu un Kristoferu un spēlējam, līdz atbrauc
Anita un Edgars. Un par to, ka mēs izstāstām dzejoļus, viņi mums dod konfektes.
Tad mēs ejam skatīties filmu „Grinčs” vai arī „Polārais ekspresis", bet es ar
Rolandu lieku puzli vai lego.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Tad mēs spēlējam spiegus un izspiegojam Anitu un Edgaru, bet viņi visu laiku
mūs pieķer, un tad Edgars nāk uzreiz mūs kutināt, jo mēs viņus spiegojam.
Vēlāk mēs sākam mētāties ar spilveniem, jo mums gribas dabūt konfektes.
Ziemassvētki ir vieni no maniem mīļākajiem svētkiem.
31

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Niklāvs Oskars Melbārdis
Ziemassvētku gaidīšana
Ziemassvētku gaidīšanā cilvēki kļūst laimīgi un mīļi, tādēļ ka Jēzus Kristus
piedzimšana tuvojas. Ziemassvētkos cilvēki iet uz baznīcām, lai dzirdētu svētku
dievkalpojumu. Vēlāk cilvēki draugiem un radiem nes prieku.
Manās mājās mēs pie eglītes skaitām dzejoļus un dziedam dziesmas. Gan vecāki,
gan Ziemassvētku vecītis noliek dāvanas. Ir tā, ka labi bērni dabū labumu, bet palaidņi
dabū žagarus vai neko. Bērni arī Salavecītim noliek piparkūkas un glāzi piena.
Tas, ka svin šos svētkus, ir ļoti labi.
Ziemassvētki
Eglīt zaļo, zaļo eglīt,
Kam lai dodu savu prieku?
Lai suņam, zaķam, vilkam? Nē!
Došu to prieku sev un tev!
Ko dosim mēs, bērni,
Ko dāvāsim tev,
Ak, saņem mūs pašus, par dāvanu sev!
Snieg sniegs
Snieg sniegs, balts kā pūka
Un uzkrīt man uz kūkas.
Es gribu padzert pieniņu,
Un iedzeru es pārsliņu.
Es vēlos braukt ar ragavām,
Un iekrītu es baltā grāvītī.
Man ir balti cimdiņi
Un ar zvaigžņu lietiņu.
32

Marta Beatrise Langmane
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Kā ģimene sagaidīja Ziemassvētkus
Lieli mūsu dēli bija!
Čakli strādātāji!
Ziemassvētkos strādāja,
silti saģērbušies.
Pirmais cirta kuplo egli.
Otrais nesa egli.
Trešais cirta malku.
Skaistas mūsu meitas bija!
Ļoti enerģiskas!
Pirmā dancoja.
Otrā rotāja egli.
Bet trešā gatavoja ēst.
Visi bija laimīgi!
Ziemassvētku eglīte
Spoža, spoža Ziemassvētku eglīte!
Skaista, skaista Ziemassvētku eglīte!
Ap tevi danco eņģelīši
Tā kā mazas lellītes!
Zeķē viņi man ieliek gaismiņu,
tev, eglīte, uzliek zvaniņu!
33

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Laipni lūgti Ziemassvētkos
Ziemassvētki, Ziemassvētki!
Ienāk mūsu mājās.
Eja uz Ziemassvētku prieku ir tavā sirdī.
Mamma cep piparkūkas ar mani.
Apkārt nāk Ziemassvētki ap mani.
Silta tava sirds paliek un gaisma iespīd iekšā.
Silta es pati palieku savā priekšā.
Vainagā deg Adventes sveces.
Ēdiens uz galda uzlikts, pīrādziņi, kotletes un vista.
Tēju dzeram kopā pie eglītes.
Karote ietriecas tortē.
Ierodas beidzot Ziemassvētki.
Zīlīte Ziemassvētkos
Zīlīte mīlīte, apsnigusī vīlīte.
Apsnigusi tik ļoti, ka iznāk sniega zīlīte.
Nošķaudījās – apčī!
Ak, vai, saaukstējusies!
Notirināja sniegu, aizgāja mājās.
Kaķītis, zaķītis ieraudzīja saslimušo zīlīti,
Sāka ķert zīlīti
Par mata tiesu izspruka zīlīte.
Ak, vai, atkal kaķis zaķis ieraudzīja zīlīti
Zīlīte nošķaudījās – Apčī!
Un aizlidoja pa gaisu.
Par laimi, mājas durvis bija vaļā.
Zīlīte ielidoja iekšā, aiztaisīja durvis.
Beigās laimīga dzēra tēju pie eglītes.
34

Elza Elīza Cirvele
Xxx
Ziemassvētki atnākuši,
manās mājās sanākuši.
Ar ko lai es te viņus cienāju,
Ceļu galdā gaļas pīrāgu.
Xxx
Jau Ziemassvētki nāk,
Jau ziemassvētki klāt,
nu sanākam mēs visi te,
jo Ziemassvētku eglīte
tik kruzuļo un vizuļo.
Laiks, kad ir Ziemassvētki
Ir laiks, kad mācības var nolikt malā, necīnoties ar sirdsapziņas pārme-
tumiem. Tas ir laiks, kad tu mācies dzejoļus un dziesmas, kā arī citas lietas, lai pie iz-
pušķotās eglītes nekristu kaunā un dabūtu kādu dāvanu.
Un Advente! Četras svētdienas pēc kārtas mēs iededzam svecītes Adventes
vainagā. Tas ir laiks, kad, skatoties vientuļajā svecītē, var pārdomāt visu gadu.
Tad var ar piparkūkām un mandarīniem ērti iekārtoties pie kamīna un lasīt
stāstus par Jēzu un Dievu.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Var iet budēļos. Par tiem gan es vairāk nepastāstīšu, jo daudz nezinu.
Vai jūs man nepiekritīsiet, ka Ziemassvētki ir jauki?
35

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Antons Mārtiņš Pīgoznis
Ziemassvētku rīts
Diena jau ir aizgājusi,
Ātri, ātri aizbēgusi.
Vakars jau pie loga sēž.
Atnākusi lielā diena!
Nenāks rīts nemaz tik skumjš.
Atnāks labie Ziemassvētki.
„Sveiki!” jautri saka rīts.
„Ātri nāc pie eglītes!”
Slepenais noziegums
Sanāk kalendārā klusi tup ar otru pusi
Vecā svētku diena vēl.
Ērmīgs cipariņš tur sargs, mazo dienu sargā kluss.
Tur aiz cipara ir vāks,
Tur zem vāka klusi tup mūsu labā dieniņa.
Kā gan tur lai iekšā tiek,
Kā lai atbrīvo to dienu?
Un es paņēmu tur spoguli un vēl mazliet rokturi.
Dienu es vēl atpestīju,
Taču nepaspēju kalendāru aizslēgt vēl.
Iekšā kalendārā tup
Vēl tas mazais cipariņš.
Es vēl iekšā ielaidu skaisto dieniņu.
Notika tas februārī un divdesmit un ceturtā
Ar dieniņas palīdzību es
Divdesmit un ceturtajam atkal lieku draudzēties.
36

Šausmīgā Ziemassvētku zādzība
Reiz kādam zēnam, kura vārds bija Rūdis, gadījās satikt Ziemassvētku rūķīti, kurš
vairāk izskatījās pēc maza, jautra puisīša. Rūķīti sauca Punis Pūšziemeļvējš. Viņam līdzi gāja
viņa draugi – Uhh Cikaukstanaksts un Zaļis Priecīgusziemassvētkus. Viņi bija apmēram īkšķa
lielumā – 5,8 cm un izskatās noguruši. Bet Punis Pūšziemeļvējš bija mazliet lielāks par draugiem
Uhhu un Zaļi.
Viņi iepazinās, rūķiem iekrītot glāzē ar ūdeni. Rūdis viņus izvilka no glāzes, bet viņi
teica, ka ir apmaldījušies un lūdza, lai aizved viņus līdz Ziemeļpolam. Rūdis apsolīja izpildīt viņu
lūgumu. Viņi saposās, paņēma globusu, virvi un arī telti, ēdienu un dzērienu. Tad Rūdis atvadījās
no mammas un... Ceļojums sākās!
Viņi gāja, gāja un gāja. Bet pēkšņi viņi ieraudzīja Murmansku – tā atrodas Krievijā. Kad
viņi izgāja cauri Murmanskai, viņi ieraudzīja lielu un plašu Barenca jūru. Krastā viņi ieraudzīja
laivu. Laiva bija kutera lielumā un tajā iekšā bija guļamistaba ar televizoru. Viņi iekārtojās
kuterī. Ēdienu ielika ledusskapī, iegūlās gultā un sāka ceļojumu pāri Barenca jūrai. Pa to laiku
Ziemassvētku vecīša mājā iezagās zaglis un nozaga viņa „Lidojošo kamanu” burvestību.
Visi bija ļoti noguruši un drīz aizmiga. Straume viņus aiznesa uz Azoru salām. Tur tie
pamodās. Zaļītis pamodās pirmais, tad pamodās Uhhs, un es pamodos reizē ar Puni. Tolaik tās
nebija apdzīvotas salas. Mēs tur padzīvojāmies kādas trīs nedēļas un tad devāmies tālāk. Pa
televizoru rādīja ziņas. Ziņās teica par zādzību un pats Ziemassvētku vecītis teica, kamēr
neatradīs zagli, dāvanu nebūs!
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Viņi brauca, brauca. Un pēkšņi viņi ieraudzīja gaismiņas. Kad viņi piebrauca klāt,
ieraudzīja, ka tas ir zagļa kuģis. Viņi ilgi strīdējās, kuram zaglim ir šis kuģis. Pēkšņi tie
ieraudzīja zagli, kurš skatījās Atlantija okeāna tumši zilajos ūdeņos. Punis teica, ka viņi varētu
ieskriet iekšā zagļa kuģī, bet Zaļis piebilda, ka viņus varētu pieķert. Bet viņi tomēr gāja iekšā,
un tur viņi ieraudzīja mazu kastīti, kurā iekšā bija burvestība.
Viņi brauca, cik ātri vien varēja. Beidzot viņi ieraudzīja Ziemeļpola krastus. Viņi pie-
brauca, izkāpa un devās uz Ziemassvētku vecīša māju. Kad viņi atnāca, ziemassvētku vecītis
viņus pacienāja ar tasi karsta kakao. Rūdis iedeva burvestību Ziemassvētku vecītim. Tad Zie-
massvētku vecītis viņu aizveda mājās. Lidot ar burvju kamanām bija tik labi!
No rīta Rūdis skrēja pie Ziemassvētku eglītes un teica, ka tā ir labākā diena viņa mūžā!
37

Rūta Ozoliņa
Ziemassvētki
Ziemassvētki ir brīnumu laiks, kad visiem ir priecīgs prāts. It īpaši bērniem.
Bērni grib šļūkt ar ragaviņām no kalna un slidot pa ledu. Visi priecājas saņemt dāvanas.
Manuprāt, Ziemassvētki ir vienkārši fantastiski svētki. Bet, īsāk sakot, man tie ļoti
patīk.
lavecīti.
Man Ziemassvētki saistās ar sniegu, eglīti, prieku, dāvanām un visbeidzot ar Sa-
Man gribētos, lai Ziemassvētkos notiktu tāds brīnums, ka visi slimie būtu veseli
un visiem, kam nav ko ēst, būtu, ko ēst. Un lai visi zagļi un blēņdari dabūtu lielus sodus
par to, ko ir nodarījuši un sadarījuši citiem. Būtu labi, ja visi saņemtu kaut mazu lie-
tiņu, ko vēlās dabūt Ziemassvētkos.
svētki!
Ja kāds Ziemassvētkus nesvinētu, es ļoti brīnītos par to, jo tie taču ir forši
Es ceru, ka visiem slimajiem bērniem paveiksies un cilvēki saziedos ļoti daudz
naudas, un izdosies palīdzēt ļoti daudz bērniem. Ceru, ka jūsu ģimene arī noziedos kaut
vienu latiņu.
Prieka pilnie Ziemassvētki mežā
Reiz bija viena eglīte. Tā bija kupla un skaista. Sāka snigt pirmais sniegs, un
eglīte apsniga. Rūķi sāka rosīties un tīrīt sniegu. Viens rūķis pamanīja eglīti un tūlīt pat
skrēja notīrīt to. Kad eglīte bija notīrīta, viņa teica rūķim paldies. Rūķis bija lepns par
to, un tā tas turpinājās līdz pat 22. decembrim.
Kad rūķi bija pamodušies 23. decembra rītā, viņi uzreiz sāka meklēt eglīšu
rotājumus. Bet pirms tam notika rūķu rīkotā sapulce. Tēvs bija sagatavojis plānu, un
tas izskatījās šādi:
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Katram no jums ir jāatnes vismaz 1 eglīšu rotājums.
Mēs visi iesim meklēt eglīti. Zaķi un putni ies uz ziemeļiem, vāveres un rūķu bērni - uz
dienvidiem. Brieži un stirnas – uz rietumiem. Es, mana sieva un viena no lapsām - uz
austrumiem. Pārējie paliek te un skaita rotājumus.
38

Izvēlēsim stiprākos un nesīsim rotājumus uz eglīti.
Visi drīkstēs doties mājās un atpūsties vienu stundu.
Tiksimies pie eglītes un kārsim rotājumus eglītē.
Darīsim citus darbus, piemēram, tīrīsim.
Sāksim svinēt rīt un tiksimies pie eglītes plkst. 20:00.
Pagāja diena un sākās Ziemassvētki. Tika ieslēgtas lampas, lai visi redz ceļu. Tad
visi sanāca un sāka svinēt.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Pirmais, ko visi darīja, bija viena rotaļa. Tās vārdi bija šādi:
Ai, eglīte, ai, eglīte,
Cik tu tagad skaista!
Vizuļi un svecītes
Tavos zaros laistās.
Ai, eglīte, ai, eglīte,
Tu Ziemassvētku princese!
Izgājuši visas rotaļas, viņi devās uz mielastu, ko bija sagatavojusi rūķu ģimene.
Kad visi bija paēduši, rūķis, kurš tīrīja eglīti, pamanīja dāvanas. Viņš iesaucās: „Dāva-
nas!” Un visi skrēja pie dāvanām. Sāka skaitīt dzejolīšus un saņemt dāvanas.
Un tā tas notika katru gadu. Paaudžu paaudzēs...
Ziemassvētki nāk
Lieli nāca Ziemassvētki
Pār maziem kalniņiem.
Lieliem prieka maisiņiem.
Kaisiet, kaisiet to prieciņu
Labajiem ļautiņiem.
39

Kristiāns Feldmanis
Lielie Ziemassvētki
Reiz kādā mazā pilsētiņā dzīvoja Ziemassvētku vecītis, kurš vienmēr bija
laimīgs. Viņam bija arī liela darbnīca un daudz rūķu. Rūķi visu gadu taisīja katram
bērnam savu dāvanu. Protams, Ziemassvētku vecītis nezināja, kam un kādas dāvanas
dāvināt, bet bērni, protams, bija gudri un aizsūtīja Ziemassvētku vecītim kartiņu, kurā
bija rakstīts, ko katrs bērns grib.
Tad Ziemassvētku vecītis devās pie bērniem. Daži bērni vēl nebija aizmiguši, jo
gribēja redzēt Ziemassvētku vecīti. Tad viens no bērniem satika Ziemassvētku vecīti
un ar viņu aprunājās. Mazais zēns vaicāja: „Vai es drīkstu braukt uz tavu lielo darb-
nīcu?” „Hm,” Ziemassvētku vecītis teica. „Vai tu šogad labi uzvedies?” „Nu tā,” zēns
teica. Ziemassvētku vecītis teica: „Nu labi, bet tur tu neko nesagāz, labi?”
Un tā viņi devās ceļā. Tad, kad viņi bija galā, tur viss bija izpostīts. Zēns teica:
„Ak, šausmas, ak šausmas! Kas šeit ir noticis?. Varbūt te viss ir uzsprādzis? Kur tad
visi rūķi? Hallo! Hallo! Vai te kāds ir?” Neviens neatsaucās. „Mums laikam būs jāmeklē
cita darbnīca.”
Nākamajā dienā visas ģimenes piecēlās, bet dāvanu nebija. Mazais puika teica:
„Mums jāpalīdz Ziemassvētku vecītim!” Mamma teica: „Nē, kāpēc! Tāpēc, ka viņš mums
neatnesa dāvanas?” Zēns paskaidroja, ka Ziemassvētku vecītis neatnesa dāvanas
tāpēc, ka viņa darbnīca bija izpostīta. Mamma sākumā nenoticēja. Bet tad mamma pēc
gada atrada Ziemassvētku vecītim citu darbnīcu, un Ziemassvētku vecītis tur jutās
ļoti labi.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Un tā Ziemassvētku vecītis katru gadu katrai ģimenei nesa dāvanas.
40

Kristaps Langmanis
Ziemassvētku vecītis
Reiz dzīvoja divas meitenes. Viņām ļoti patika Ziemassvētki. Katros Zie-
massvētkos viņas dabūja dāvanas no Ziemassvētku vecīša. Viņām gribējās, lai arī šajos
Ziemassvētkos būtu dāvanas, bet viņas neko nesaņēma, jo Ziemassvētku vecītis bija
saslimis.
Bija arī ļauns Ziemassvētku vecīša brālis. Viņš gribēja, lai dāvanas neviens ne-
saņem. Bet viņam sākās problēmas, jo meitenes gribēja noskaidrot, kas notiek. Meite-
nes domāja, ka Ziemassvētku vecītis negrib neko viņam dāvināt, jo viņas jau bija
saņēmušas ļoti daudz dāvanu.
Meitenes brauca pie Ziemassvētku vecīša un izrādījās, ka vecītis ir slims. Un
vecīša brālis bija nozadzis visas dāvanas. Meitenes palūdza, lai brālis dāvanas atdod, jo
tad viņš būšot labs cilvēks. Un viņš atdeva dāvanas un kļuva par labu un godīgu cilvēku.
Zintis Grants Kākulis
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Atkal jau nāk Ziemassvētki
Katru gadu pēc kārtas nāk Ziemassvētki klusi.
No ozola nokrīt viena mazītiņa zīle.
Iedod no konfektes saldo pusi.
Un pirms Ziemassvētkiem redzu – lido prom pīle.
Mazais runcis
Mans runcis ir mazs un mīļš.
Mans runcītis ir pelēks un viņam garšo maizes ducis.
Mans mazais, mīļais runcis ar pelēm draudzējas un audzējas.
Un, ja es viņu paglaudu un viņu maigi noglāstu,
Viņš nākamajā rītā rādīs cirku un atnesīs zivtiņas, ko ēst.
41

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Brīnums
Es pa mākoņiem staigāju.
Un pa mežu klaigāju.
Tūlīt Ziemassvētki klāt.
Ko mana zivs tik nemāk!
Un reiz dzīvoja kāds vecītis
Kuru sauc Robertsons Pecītis.
Viņš ir Ziemassvētku rūķis,
Kuram pieder pūķis.
Ziemassvētku vakarā
Ziema ir jauks gadalaiks.
Iesim satikt vecīti, dedzināsim svecīti.
Elmāram ir liels smaids un viņam ir sarkans vaigs.
Mūsu mīļai māmiņai – skaistai, skaistai dāmiņai.
Arnim Brian Kākulim – mūsu ģimenes mākulim.
Svētkos ir jauki visi.
Svētkos no rokām izmetīsi bisi.
Varēsim izpalīdzēt viens otram – ļoti lielam topam.
Ēkas Ziemassvētkos ir lielas, koši izgreznotas ielas.
Tur tālu Ziemeļpolā rok sniega mālu
Kas tad ir sniega māls?
Upītis ir uzvārds, tur ir liels bulvāris.
Vara ir slikta lieta, to var uzkārt uz mieta.
Atkal būs Ziemassvētki.
Kalsim labus vēlējumus.
Akās loterijas, dāvanas, tirgū pārdod pelavas.
Riekstu kožu baletā lielā ceļā uzejamā.
Ātri ceļā uztaisīsim trikus un tad pazudīsim fiksi.
42

Ernests Voļskis
lielu eglīti.
eglīte!”
Ziemassvētki
Reiz kādā Ziemassvētku rītā Jancis devās ar tēvu uz mežu. Viņi meklēja tur
Kad pārnāca mājās, viņus tur gaidīja mamma ar māsu. Mamma teica: „Cik skaista
Kad pienāca vakars, Jancis ar māsu gaidīja Ziemassvētku vecīti. Un tad kaut kas
atskanēja no jumta. Tas bija Ziemassvētku vecītis. Jancis noskaitīja viņam „Pīrāgam,
nabagam, abi gali apdeguši”, un viņš dabūja video spēli, bet māsa noskaitīja „Zvaniņš
skan, zvaniņš skan” un viņa dabūja Bārbiju.
Tie bija paši labākie Ziemassvētki!
Ziemassvētki
Ziemassvētki, Ziemassvētki,
Cik skaisti tie ir!
Kā Salavecīts ar dāvanu maisu
Nāk bērniem dalīt tās.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Sniega kaujas
Frodo, Jancis, Roberts, Sems
Būvē lielus cietokšņus.
Frodo, Jancis vienā pusē.
Roberts, Sems otrā pusē.
Visi kopā appikoti.
Nu kauja ir beigusies!
43
Sniegavīrs
Ņemam, liekam trīs bumbas,
Ņemam, liekam augšā burkānu,
Un arī sešas ogles: divas acīm, četras – mutei.
Divi žagariņi un melna cepure –
Nu tas ir sniegavīrs!

Emīlija Bērziņa
Manas pārdomas par Ziemassvētkiem
Ziemassvētki, pēc manām domām, ir Ziemas Saulgrieži. Tie ir skaisti, balti, nez-
inu, kā vēl lai raksturo. Tiem piemīt spēja citus iepriecināt, tāpēc, pēc manām domām,
ir visskaistākie svētki. Un tie ir arī mani mīļākie svētki. Ziemassvētki ir visskaistākie
svētki pasaulē!
Par baltiem Ziemassvētkiem
Bija ļoti daudz uzsnidzis sniegs. Dažām mājām sniegs bija uzsnidzis tā, ka šķita,
ka tā tūlīt ielūzīs.
Šī diena bija skaista un ļoti, ļoti balta. Tieši tobrīd kādas mājas istabā ienāca
Ziemassvētku vecītis un nolika dāvanas! Bērni bija ļoti priecīgi. Visi lēkāja un sauca:
„Ziemassvētki, Ziemassvētki!” Tobrīd istabā ienāca mamma un tētis un prasīja
bērniem: „Ko jūs tā klaigājat?” Vecāki bija aizmirsuši, ka tieši tajā dienā ir Ziemass-
vētki. Bērni sauca; „Vai tad jūs nezināt, šodien ir Ziemassvētku vakars! Paskatieties uz
eglīti! Cik daudz dāvanu!”
Visa ģimene bija ļoti priecīga! Un Ziemassvētku vecītis prasīja: „Vai Zie-
massvētkus gaidījāt?!”
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Xxx
Ziemassvētki, Ziemassvētki,
Nāciet rotaļās.
Visi priecīgi ir gan,
Dāvaniņas dabūjam!
Xxx
Ziemassvētki, Ziemassvētki,
Vai cik skaisti Ziemassvētki!
Visi kopā sanākam
Dāvanas mēs dāvinām.
44

Tas bija Ziemassvētku rīts.
Xxx
Divi zaķi, divas lapsas,
Pār upīti sasaucās!
Ziemassvētki, Ziemassvētki,
Jaukais brīnumlaiks!
Stāsts par ģimeni Ziemassvētkos
Bērni, kuri piederēja vienai jaukai un labsirdīgai ģimenei, bija ļoti priecīgi. Viņi
steidzās lejā pa kāpnēm apskatīt dāvanas. Un ko viņi ieraudzīja! Pilna istaba ar
dāvanām!
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Bērni skaļi sauca: „Ziemassvētki, Ziemassvētki!” Un atvēra dāvanas.
Viņi sevi uzskatīja par vislaimīgāko ģimeni pasaulē!
45

Anna Monta Zalmane
Sniega pārslas piedzīvojumi
Sniega pārsla klusa nokrita uz loga. Kāda meitene, piegājusi pie loga, pamanīja
skaisto sniega pārslu un gribēja logu atvērt un paņemt pārslu iekšā. Viņa jau gandrīz tā
izdarīja, taču sniega pārsla teica: „Atstāj mani aiz loga. Tā man būs labāk.”
Meitene atstāja sniega pārslu uz loga. Par pateicību sniega pārsla meitenei ap-
solīja, ka līdz pat pavasarim, kad pūtīs silti vēji un sniegs kusīs, sniega pārsla meiteni
nepametīs un vienmēr būs uz loga.
Meitene katru dienu runājās ar sniega pārslu, un abas bija laimīgas.
Taču kādu dienu atnāca liels vējš un gribēja aizpūst visas sniega pārslas, kas
bija uz loga, taču sniega pārsla teica: „Lūdzu, nepūt mani prom.” Vējš jautāja: „Kāpēc?”
Sniega pārsla atbildēja: „Tāpēc, ka es apsolīju vienai meitenei, kas dzīvo pie šī loga, ka
es nepametīsi viņu līdz pavasarim.” Vējš teica: „Nu labi, iešu uz citu logu.” Sniega
pārsla jutās labi, ka bija izglābusi visas pārējās sniega pārslas un sevi. Arī vējš jutās
labi, jo bija pasargājis sniega pārslas. Uz Ziemassvētkiem vējš sapūta vēl sniega
pārslas, un viņas visas svinēja Ziemassvētkus.
ļoti laimīgas.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Sniega pārsla nepameta meiteni līdz pavasarim. Meitene un sniega pārsla bija
46

Alberts Celmiņš
Ziemassvētki
Reiz dzīvoja vecis. Viņam ir balta bārda. Viņa vārds ir Ziemassvētku vecis.
Viņam mājās ir arī dzīvnieki – pāris simti briežu. Daudzi no tiem māk runāt. Viņam ir
arī kalpi – pāris tūkstoši. Tie ir deviņdesmit centimetrus gari, bet bārda ir vienu metru
gara. Viņi taisa dāvanas, kamēr vecis runā pa telefonu un klausās, kā bērni uzvedās.
Tikmēr brieži runā savā starpā. Un viņi runā tik skaļi, ka viss Ziemeļpols to var
sadzirdēt, un visi tur ausis rokām ciet. Ziemassvētku vecis izdomā, ka liks pie viņiem
stāvēt nikno Elizabeti. Uzreiz, kā atnāk Elizabete, iestājas klusums.
Un tad sāk zvanīt telefons veča darbnīcā, un vecāki prasa Ziemassvētkus tūlīt,
vai arī bērni raudās. Vecis tad atbild: „Labi!” Viņš saliek dāvanas simts miljons maisos,
iekāpj ragavās un brauc pa daudzām valstīm.
Tad viņš aizbrauc uz Indiju. Tur Ziemassvētku vecim norauj bārdu. Ziemass-
vētku vecis novelk drēbes, indieši viņam uzspiež punktu uz pieres, vecis iedod dāvanas
un, bārdu paņēmis, brauc tālāk, taču pats, nemaz to nejuzdams, aizmirst drēbes.
Tad vecis iebrauc Francijā. Francūži, viņu ieraudzījuši, sākt kliegt, lai viņš iet
prom, jo nemaz neizskatās pēc Ziemassvētku veča. Vecis nesaprot, kāpēc. Francūži
atbild, ka viņam nav drēbju.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Vecis iekliedzas un aizbrauc prom. Bērni raud. Vecis nekad neatgriežas. Visa
zeme raud. Vecis arī raud. Kalpi raud. Un brieži. Un tā līdz pasaules galam...
47

Roberts Ozols
Ziemassvētki
Cauru gadu rūķi meklē, kurš slikti, kurš labi uzvedas. Tas, kurš labi, dabū dāva-
nas. Tas, kurš slikti, dabū žagarus. Rūķi ir visā pasaulē. Viņi ir mājās, mašīnā, skolā,
bērnu dārzā, ēkās, putnu būrīšos. Rūķi ir visur. Rūķi arī taisa dāvanas, palīdz Ziemass-
vētku vecītim. Es zinu, ka arī Ziemassvētku vecīši ir daudz.
Rūķi
Ir trīs rūķu grupas: skatīšanās rūķi, dāvanu taisītāji rūķi un palīgi rūķi.
Skatīšanās rūķi ir visur. Viņi ir jebkurā mājā, jebkurā mašīnā. Visā pasaulē Dāvanu
taisītāji rūķi taisa dāvanas. Es domāju, vai viņi visas dāvanas jau ir uztaisījuši? Palīgi
rūķi palīdz Ziemassvētku vecītim izlasīt visas vēstules.
Reinis Strazdiņš
Mīklas
Garš, ēd žurkas, nav zobu. (Čūska)
Garšo piens, ēd peles, viņam ir aste, ūsas un spicas ausis. (Kaķis)
Putniņš pārlidoja,
Vakars nolaidās.
Visos ciema logos
Iedegās svecītes.
Tie bija Ziemassvētki!
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Viņam ir ragi un viņš ēd zāli. (Briedis)
48

Lūcija Kariņa Bērziņa
Sniegs
Sniegs ir lāsumains,
Apaļīgs un kvadrātains.
Sniegs ir sarkans, zils un zaļš,
Un tas nemaz nav skaļš.
Padomā labi, padomā ātri!
Kāds sniegs ir Tev?
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Ziemassvētku eglīte
Kas rotās manu eglīti?
Iedegšu vien` balt` svecīti;
Un, protams, mazu vecīti;
Un garu, baltu lāsteku;
Un skaistu, mazu sirsniņu;
Un jauku, mīļu mantiņu;
Un garu, sidrab` tinseli;
Un mazu, sidrab` zvaniņu.
Bet kas bija galotnē?
Tā jau zelta zvaigznīte!
Divpadsmit mēneši
Reiz janvārī bij` laimīte,
Bet februārī – sirsniņa.
Reiz martā bija salniņa,
Bet aprīlī – liel` jautrība.
Reiz maijā bij` daudz puķītes,
Bet jūnijā – daudz saulītes.
Reiz jūlijā bij` karstumiņš,
Bet augustā – jau aukstumiņš.
Reiz septembrī bij` atmiņas,
Bet oktobrī – daudz lapiņas.
Reiz novembrī bij` žāviņas,
Bet decembrī – ak,
Laimīgu Jauno gadu!
49

Linards Irbe
Pavasaris
Reiz es pastaigājos pa saules pielieto pļavu. Saule mirdzēja kā maza, dzeltena lampiņa. Es
turpināju pastaigāties un redzēju lielo deviņvīru spēku. Vēl es redzēju ziedošu ābeli, kurai bija ļoti
krāšņi ziedi. Putni atgriežoties veidoja kāsi, kas atgādināja puķes ziedlapiņu. Es sapratu, ka tā ir
zīme – ir atnācis PAVASARIS!
Arkādijs Sergejevs
Pavasaris ir pilns ar dažādām krāsām – oranžām, zaļām, dzeltenām. Tas ir tik sulīgs kā zemenes,
kas iestādītas laukos pie karstās un spožās saules. Diennaktis ir kļuvušas tik karstas, ka gribas
ielekt ledainā ūdenī. Man jau slāpst no pavasara karstās saules, kas sasildījusi sulīgo un zaļo zāli. Es
eju pa taku, un man priekšā ir brīnišķīgs dārzs, kurā ir krāsainas olas. Dažas olas sāk plaisāt, no
olām izlec oranžīgi balti cālēni! Sākas lietus, zilais lietus saslapināja pūkainos cālēnu kažociņus. Nu
vairs nav labi! Bēgam!
Georgs Narbuts
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Jaunā zālīte kā mazi, zaļi kociņi līgojas pavasara vējā. Ziedošā ābele izskatās kā skaista puķe.
Izkusušais sniegs - kā mazi ezeri. Dubļi līdzinās šokolādes ķīselim. Pūpoli gozējas saulītē kā mazas
mīkstas bumbiņas. Pērkons izklausās pēc motora rūkoņas. Putni atlido ļoti lielos baros. Pasaule pa-
liek arvien krāsaināka- visās iespējamās krāsās! Kļūst aizvien siltāks. Kokiem var redzēt pumpurus.
Puķes izskatās kā krāsaini, mazi kociņi. Lielie koki sāk zaļot kā palmas. Pavasarī ir lielā talka un
Lieldienas, kad var meklēt olas.
50

Viesturs Jūlijs Lasmanis
Draudzība
Cetūnija un Atlantīdas kontinents
Reiz, 2012.gadā, no okeāna iznāca klints. Tā bija Atlantīdas augstākā vieta. 2135.gadā At-
lantīdas sala atradās tikai dažus kilometrus no Centūnijas. Tā ir daļa no Āfrikas, kas 2093.gadā sa-
dalījās divās daļās – Centūnijā un Kolvonijā.
Atlantīdas sala gribēja draudzēties ar okeānu, bet okeāns nemaz negribēja draudzēties ar Atlantīdas
salu, viņš gribēja Atlantīdas salu nozudināt dzelmē.
dzelmes!”
Vienu nakti viņa balsī varēja saklausīt ļaunumu: „Tu iesi tur, no kurienes nāci– no okeāna
Sala bija ļoti nobijusies. Viņa lūdza palīdzību kontinentam. Kontinents teica, ka pats nevarot
palīdzēt, bet pajautāšot tuvējai pilsētai. Pilsēta nezināja, kā palīdzēt Atlantīdas salai.
neskartu.”
Kontinents ierosināja: „Ja uzbūvēta ostu līdz pat salai un vēl tālāk, tad okeāna viļņi salu
Pilsēta arī bija sapņojusi par ostu. Pilsēta piekrita, tikai bažījās, vai cilvēki piekritīs.
Cilvēki arī piekrita, jo viņi atklāja, ka valstī ir daudz mango augļu, pēc kuriem liels pie-
prasījums bija Amerikā. Viņi sāka eksportēt preci pa jūras ceļiem, jo pirkt lidmašīnas bija
neizdevīgi.
2141.gadā osta bija pabeigta. Osta un sala kļuva par labākajām draudzenēm. Diemžēl
draudzība varēja ilgt tikai divus gadus... 2143.gada 21.septembra naktī okeāns sāka plosīties– kuģus
mētāja, dokus rāva pušu, cilvēkus meta aiz borta.
Nākošajā rītā vienīgais, kas liecināja, ka tur kādreiz atradās osta, bija nogrimušu kuģu masti.
Visi skuma, izņemot okeānu. Cilvēki bija bēdīgi, jo viņi vairs nevarēs eksportēt mango augļus, no
kuriem gūtu peļņu.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
51

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Pilsēta bija bēdīga, viņai vairs nebija ostas, un sala bija bēdīga, jo viņai vairs nebija
draudzenes un patvēruma.
Reiz Atlantīdas sala teica okeānam: „Es zinu, ka Tu reiz klanīsies manā priekšā!” Okeāns
smējās: „Tagad es esmu ūdens karalis, nevis Tu– zemes karaliene!”
2164. gadā pamazām no okeāna iznāca arī viss pārējais Atlantīdas kontinents.
Okeāns vienkārši apstulba.
Atlantīda uzrunāja okeānu (tagad jau tik mazu kā jūru): „Tu gribēji valdīt pār mani, bet ta-
gad Tu esi tādā pašā situācijā, kā es kādreiz.”
īsta draudzība.
Bet Atlantīda un Centūnija bija labākās draudzenes, jo viņas vienoja brīnums– saticība un
Kārlis Kariņš
Draudzība
Reiz dzīvoja divi puiši, viņi bija draugi kopš agras bērnības. Zēniem nepatika jauni draugi,
jo viņi gribēja būt vieni. Abi runāja par spēlēm, pasakām.
Pēc maza laiciņa atnāca kāds puisis. Viņš gribēja draudzēties, jo bija vientuļš, bet abi rezgaļi
zēnu nepieņēma. Vēlāk lielie puiši apdomājās: “Vai nebūtu labāk ņemt savā pulkā vēl vienu
draugu? Tad sarunas būtu interesantākas!” Lielie mazo puisi pieņēma, un tagad viņi bija draudzīgi.
Visi trīs priecājās un dzīvoja saticīgi, runāja par visādām lietām. Galu galā viņi kļuva par
īstiem draugiem. Tagad varēja uzticēties viens otram un izpalīdzēt, ja bija tāda vajadzība.
Draudzība bija noslēgta. Bet vai uz ilgu laiku?
52

Laima Bērziņa
Rudais kaķītis un viņa labākais draugs
Kādu dienu Balts gulbis pastaigājās gar ezeru un ieraudzīja māju. Tajā pa atvērto logu
varēja redzēt mazu rudu kaķēnu. Viņš bija ļoti pārsteigts, ka tik sagruvušā mājā varēja dzīvot mazs
kaķēns!
Viņš piegāja tuvāk mājai un juta, ka sāka līt lietus. Gulbis iegāja mājā un ieraudzīja kraukli.
Krauklim bija viens spārns sarkans, bet otrs- zils. Baltais gulbis atcerējās, ka uz mājas durvīm bija
zīme: "Krauklis. Netraucēt!”
Baltais gulbis nodomāja, ka kaut kas šeit nav pareizi. Viņš krauklim paprasīja, ko tas šeit
darot. Krauklis neatbildēja, bet pacēlās spārnos un aizlaidās uz mežu.
saskatījās.
Baltais gulbis paskatījās, kā viņš aizlaidās, un tad paskatījās uz mazo rudo kaķīti. Viņi abi
Mazais kaķītis ierunājās: "Tas ir nejaukais Dū.” Baltais gulbis gribēja sadraudzēties ar rudo kaķīti.
Gulbis zināja, ka mazis kaķītis ir ļoti vērtīgs. Baltais gulbis ierunājās: "Mēs varam būt draugi! Mēs
varam palidināties kopā, vai ne?"
Jā, gulbis zināja, ka tas bija burvju kaķēns, jo viņš varēja lidot, ļoti ātri skriet, un viņam
bija pudelīte- kad izspilina vienu pilienu, tu būsi tajā vietā, par kuru tagad domā.
Gulbis un kaķis uzlaidās debesīs un meta kūleņus, un vēl taisīja visādus trikus.
Tikmēr krauklis taisīja dziru, lai Baltais gulbis ienīdētu mazo kaķēnu un viņu draudzība
izzustu. Krauklis bija pagatavojis dziru. Viņš uzlaidās gaisā ar pudelīti padusē un ieraudzīja...balto
gulbi un rudo kaķīti!
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Viņš šāvās kā bulta uz Baltā gulbja pusi un paguva iepilināt pilienu, bet ar Gulbi nekas
nenotika, jo viņam bija pārāk stipra draudzība ar mazo rudo kaķīti.
53

Rihards Raudonis
Ass sižets
(Izmantots E.Hemingveja stāsta “Slepkavas” ievads un nobeigums)
Vanerlo brāļi
Henrija ēdnīcā atvērās durvis un ienāca divi vīri. Viņi apsēdās pie letes:
-Ko jums?- Džordžs viņiem jautāja.
-Nezinu,- pirmais sacīja, -ko tu ēdīsi, El?
P A T Ņ A R A K S T I
2011
-Es nezinu,-Els teica. –Nevaru saprast, ko lai ēdu.
Jūs taču kādreiz esat redzējuši kādu filmu par mafijas ģimeni, piemēram, ‘’Soprāno ģi-
mene’’ vai ‘’Krustēvs’’. Nu, vismaz esat dzirdējuši. Lūk, šis stāsts būs līdzīgs.
Trīs brāļi: Džordžs, Niks un Els. Viņiem pieder maza ēdnīca (vai arī to varētu nosaukt par mazu
restorānu) Amerikā, Teksasas štatā, Hjūstonā, Irvingtona bulvārī 3522. Ēdnīcas nosaukums ir ‘’Fi-
esta Guadalajara’’. Viņi ir Vanerlo mafijas ģimenes biedri.
Šīs mafijas biedri darbojas visā pasaulē- daži Spānijā, daži Krievijā un daži pat Ēģiptē un Ķīnā. Ma-
fijas boss ir vecais Reksfords Vanerlo, kurš arī ir iesaukts par runci. Viņš ir dzīves pieredzējis
cilvēks, aptuveni 81 gadu vecs, un sava mūža laikā viņš ir paspējis izdarīt vismaz 500 noziegumu.
Izklausās, ka tas varētu būt jauns rekords, bet nekādi Ginesa rekordu grāmatas pārstāvji pie viņa nav
braukuši. Pareizāk sakot, viņš ir maskēšanās meistars. Viņš spēj būt jebkas. Atklāšu jums mazu no-
slēpumu- Elviss Preslijs īstenībā nomira 1967. gadā nevis 1977. gadā. 10 gadus Elviss Preslijs bija
Reksfords Vanerlo. Bet atgriezīsimies pie trīs brāļiem.
54

P A T Ņ A R A K S T I
2011
-Varbūt varētu kādu glāzi viskija?- teica Els.
-Un kurš tad stūrēs kadiljaku?- jautāja Niks.
-Kur jūs rāvāt kadiljaku, nozagāt vai? Mēs taču runājām, ka pārvācāmies uz Hjūstonu, lai aizmirstu
to stulbo dzīvi, kāda bija Londonā.
-Mēs pārvācāmies, lai nebūtu vairāk jāstrīdas ar māti,- iejaucās Els, pārtraucot Džordža runu.
-Neesi tik optimistisks,- teica Džordžs, -mēs pārvācāmies, lai aizmirstu narkotikas un nezagtu
sīkumus.
-Es kadiljaku, es gribēju teikt, mēs ar Elu, dabūjām no runča, tāpat kā tu šo restorānu, kurš ir
domāts tikai naudas atmazgāšanai,- teica Niks.
-Kuš,- Džordžs iejaucās,- tūlīt nāciet uz manu kabinetu.
-Bet, kā tad ar manu viskiju, es to tāpat gribu?- teica Els.
-Klusē, muļķi,- teica Niks, paraujot Elu aiz pleca un ievedot Džordža kabinetā.
Džordža kabinets bija maziņš, bet mājīgs, ja nu vienīgi cigāru smaka, kas valdīja visapkārt,
nedaudz derdzās. Tas šausmīgi kaitināja Niku, jo viņš nevarēja ciest narkotikas un dažādus citus
apreibināšanās līdzekļus. Viņš uzskatīja, ka cilvēks ilgāk dzīvos, ja būs veselīgs.
Kā jau var nojaust, visvecākais un visgudrākais brālis no visiem trim ir Džordžs. Viņam ir
40 gadi. Vidējais brālis ir Niks. Viņam ir 35 gadi. Visjaunākais brālis ir Els. Viņam ir tikai 23. Viņš
ir tikko izrauts no mātes klēpja, bet tagad viņu pieskata Niks. Viņu māte Helēna Vanerlo un tēvs
Rodrigo Vanerlo dzīvo Londonā. Viņu tēvs Rodrigo ir bosa Reksforda brālēns.
-Tātad runcis ir Čikāgā?- vaicāja Džordžs.- Un tieši tajā laikā, kad man nav neviena klienta! Ak, nē,
ko gan es tagad darīšu!
-Nenervozē, šis restorāns ir domāts naudas tīrīšanai,- pavisam nopietni teica Els.
-Ak tu, muļķi, naudas atmazgāšanai šis restorāns ir domāts, nevis naudas tīrīšanai! Jā tu vēlies būt
gudrs, tad klusē, nevis pļerksti muļķības!- izlaboja Niks.
-Bet tāpat es gribu Viskiju,- teica Els dusmīgā tonī.
Pēkšņi Džordžs ātri apgriezās pret skapi, izņēma viskiju un ielēja to glāzē un klusējot pasniedza
Elam.
Džordža sejā varēja redzēt, ka viņš nervozē.
-Par ko tad tu nervozē?- jautāja Niks.
-Es runcim apsolīju, ka es šo restorānu uzturēšu kārtībā, jo tas man liks aizmirst par pagātni,- teica
vēl joprojām nervozējošais Džordžs.
55

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Visiem trim brāļiem pagātne ir bijusi šausmīga- bēgšana, slēpšanās, vardarbība. Pirmais
brālis piedzima Meksikā. Šeit iepazinās viņu vecāki. Pēc diviem gadiem tēvam bija jāpiedalās
bankas aplaupīšanā, kuru vadīja pats Reksfords. Diemžēl laupīšana izgāzās un visi laupītāji tika
nogalināti, vienīgie dzīvi palika brāļu tēvs Rodrigo un pats Reksfords. No tā laika ģimene sāka
bēguļot pa visu pasauli. Vispirms viņi pārcēlās uz Spāniju, Rodrigo dzimšanas vietu, un tur pēc trīs
gadiem piedzima otrais dēls Niks. Tad kādu dienu ģimenes īpašumā ielauzās policija un apcietināja
ģimenes tēvu. Nākamajā dienā māte devās atbrīvot tēvu un viņai tas izdevās. Vienīgi to, kā tas no-
tika, neviens nezina. Viņi pārcēlās uz Krieviju, pēc tam uz Austriju, tad uz Itāliju un pēc tam beidzot
ģimene nokļuva Lielbritānijā, Londonā, un tur arī piedzima pēdējais dēls Els.
Tā māte un tēvs palika dzīvot Londonā, bet visi trīs brāļi pēc Reksforda aicinājuma pārcēlās uz
Ameriku.
-Un vai tad tu neuzturi restorānu kārtībā? Viskijs pie tevis ir labs,- teica Els.
-Restorāna ienākumi ir 5000 dolāri gadā. Daži Hjūstonas restorāni ieņem tikpat daudz 2 nedēļās,-
atbildēja Džordžs.
-Varbūt labāk rīt aizbraucam pie runča un aprunājamies?- Niks vaicāja.
-Bet kā tad ar restorānu? Boss mani nositīs!- paceltā tonī teica Džordžs.
-Gan jau boss būs aizmirsis,- Niks atbildēja.
***
Rīts bija skaists. Džordžs savā restorānā tīrīja grīdas un gatavojās sagaidīt
Reksfordu. Atvērās restorāna durvis, restorānā ienāca vīrietis un jautāja, vai var paēst brokastis.
Džordža restorānā vēl nekad neviens klients nebija ienācis tik agri. Viņam tas likās ļoti aizdomīgi,
bet viņš apkalpoja savu klientu. Brokastīs viņš vēlējās siera omleti un kafiju. Pavārs vēl nebija at-
nācis, tāpēc Džordžam nācās apkalpot klientu pašam. Viņš iegāja virtuvē un sāka cept omleti. Pēc
dažām minūtēm iezvanījās telefons. Zvanītājs bija Niks.
-Tev nu gan rīta stundā ir daudz klientu!- teica Niks.
Džordžam tas neizklausījās īpaši ironiski, un viņš pat nevārēja saprast, vai tas bija nopietni vai tikai
joks, tāpēc viņš Nikam jautāja:
-Vai tad tavā izpratnē viens ir daudz?
-Vai tad viens es redzēju, ka restorānā ienāca 10?- nesapratnē teica Niks.
-Pagaidi... tikko pie tava restorāna piebrauca busiņš. Uz tā laikam ir kaut kas rakstīts. Nevar īsti labi
saskatīt. Ak dievs...! Ak dievs! Ak dievs! Ak dievs! Tas ir FIB buss!
56

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Džordžs bija neizpratnē. Viņš pat nesaprata, ko lai dara, bet laika nebija daudz, jo FIB aģenti bija
viņa restorānā. Viņš ātri paņēma savu ieroci, izņēma no tā 5 lodes un uzlika uz pannas. Viņš piešķīla
uguni zem pannas. Tad Džordžs paņēma savu mēteli un telefonu un izskrēja pa sētas durvīm. Kad
viņš aizvēra durvis, varēja dzirdēt, kā FIB aģenti ielaužas virtuvē.
Džordžs skrēja, ko kājas nes. Pēkšņi viņa restorāns uzsprāga krāšņās liesmās. To, ka šādā veidā var
uzspridzināt māju, Džordžs bija redzējis kādā filmā. Pie benzīntanka, kas atradās kādu gabaliņu no
viņa kādreizējā restorāna, stāvēja melns kadiljaks, kurā sēdēja Els un Niks. Viņi izskatījās apstul-
buši. Tādu sprādzienu katru dienu Hjūstonā neredz. Džordžs ieleca mašīnā un ātri teica:
-Aiziet, uz priekšu! Brauc, Nik!
-Kā tev tas salūts izdevās?- jautāja Niks.
-Brauc uz priekšu! Paskaidrošu vēlāk!- Džordžam vairāk nebija laika gaidīt, tāpēc varētu teikt, ka
viņš pat kliedza uz Niku.
-Bet uz kurieni, lai brauc?- vēlreiz jautāja Niks.
-Prom no Hjūstonas! Kaut vai uz Ķīnu! Ātri! Brauc!- mudināja Džordžs.
Niks iedarbināja mašīnu. Viņš brauca vismaz ar 120 kilometriem stundā. Tas nu gan bija ātri, un Els
bija ļoti izbrīnīts par brāļu dīvaino uzvedību. Viņš vēl nekad nebija redzējis, kā Džordžs kliedz uz
Niku.
Niks izvēlējās braukt uz ASV ziemeļiem, un viņš nogriezās un brauca pa 45. šoseju. Brāļi
nerunāja, līdz beidzot Els teica:
–Varbūt jāpiezvana Runcim?
-Pareizi, jāpiezvana Runcim,- atminējās Džordžs. Viņš no kabatas izņēma savu telefonu, kuru bija
paglābis no restorāna.
Piezvanīja Reksfordam. Džordžs izstāstīja visu, kas ar viņu bija atgadījies. Pēc tam varēja saprast,
ka runā tikai Reksfords, jo Džordža vienīgā frāze, ko viņš pateica, bija ”jā”. Tas citus kaitināja, jo
neko no bosa stāstītā nevarēja saprast.
Pēkšņi Džordža sejas izteiksme pasliktinājās un pasliktinājās. Pēc brīža viņš nolika telefonu. Viņš
izskatījās ļoti bēdīgs, un tad Niks pavaicāja, kas noticis.
Džordžs smagi nopūtās:
-Es esmu stulbenis. Es neiedomājos paņemt līdzi virtuves seifu. Tajā taču glabājās Hjūstonas
Vaterlo mafijas biedru dokumenti. Tiešākais veids, kā FIB varētu uzzināt informāciju. Nāve man ir
garantēta. Ja es bēgšu, mani atradīs Reksfords un nogalinās par manu neuzmanību, bet, ja es at-
griezīšos atgūt dokumentus, mani ieslodzīs un piespriedīs nāves sodu.
57

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Džordžs bija ļoti satraukts. Kādu brīdi brāļi klusēja, līdz beidzot Els varonīgi teica:
-Nu ko, iesim un atgūsim dokumentus!
-Nekad! Manas kļūdas dēļ jūs neriskēsiet ar savām dzīvībām! Atstājiet mani mežā. Tā būs vienīgā
vieta, kur man paslēpties.
Abiem pārējiem brāļiem tā likās ļoti muļķīga ideja, bet laika gaitā tomēr Džordžs savus brāļus pie-
runāja. Niks apstājās ceļa malā un izlaida Džordžu no mašīnas. Tās likās trīs brāļu draudzības bei-
gas.
-Brāļi, nedodieties mani meklēt! Es šeit palikšu un no meža ārā nenākšu. Pat velns mani nepierunās.
Brauciet tālāk pa 45. šoseju un jūs nonāksiet Dallasā. El, ņem manu telefonu un, kad esat Dallasā,
piezvaniet bosam. Bet, lūdzu, nesakiet, ka es paslēpos mežā. Lūdzu!- uz atvadām teica Džordžs.-
Ardievu, brāļi!- un Džordžs pazuda mežā.
Abi brāļi turpināja ceļu. Viņi bija dziļi iegrimuši domās.
Tuvojās jau pusdienas, un abi brāļi piestāja pie kādas mazas ēdnīcas, lai iestiprinātos. Viņi ēda
klusumā. Pēkšņi Els teica:
-Sapratu! Padomā, brāli, ja pie FIB ir visi Hjūstonas Vaterlo mafijas biedru dokumenti, tad pie
viņiem ir arī mūsu dokumenti! Tātad...
-... pie viņiem ir arī mūsu dokumenti, un mēs tiksim cietumā. Beidzot tu sāc gudri domāt! Māte ar
tevi lepotos,- turpināja Niks, -mums obligāti jāatgūst dokumenti. Ātri! Skrienam uz mašīnu! Mums
jāatrod Džordžs mežā! Es iegaumēju to vietu, kur mēs viņu izlaidām.
Brāļi bija mašīnā. Niks ātri brauca. Pēkšņi viņš apstājās. Kad abi brāļi bija iegājuši mežā,
uzreiz satumsa. Viņi pilnā balsī sauca Džordžu.
***
-Ak dievs, jau krēslo. Sāk palikt baisi,- pie sevis nodomāja Džordžs.
Tad Džordžs sadzirdēja kādu balsi kaut ko saucam. Nevarēja saprast, ko balss sauc, tomēr Džordžs
saprata, ka sauc viņu. Viņš uzreiz saprata, ka tie ir abi brāļi. Sākumā viņš vēlējas skriet pie viņiem,
bet tad saprata, ka vajag noslēpties, jo bija brāļiem teicis, lai viņu nemeklē. Viņš atrada kādu lielu
koka plāksni un paslēpās zem tās. Pēkšņi saucieni apklusa.
***
Els un Niks bija pārstājuši kliegt, jo bija piekusuši. Tagad viņi vienkārši gāja pa mežu un skatījās.
Pēkšņi Els klusi pasauca Niku un parādīja uz lielu koka plāksni. Koka plāksne sakustējās.
58

***
Džordžs dzirdēja, kaviņam tuvojas soļi. Tie nāca tuvāk un tuvāk. Džordžam visas miesas drebēja.
Abi brāļi saskatījās. Viņi paņēma plāksni no abām pusēm un pacēla. Aiz tās nekā nebija.
Džordžs bija nobijies. Pēkšņi soļi attālinājās un cilvēks turpināja saukt Džordžu.
Pēc brīža Džordžs nopūtās, jo bailes bija garām.
***
***
***
-Labi, brāli, laikam būs mums jātiek galā pašiem bez Džordža. Braucam uz Dallasu. Jādomā plāns.
***
Nakts Dallasā vilkās lēni. Brāļi domāja plānu, un viņiem noderēja arī Džordža telefons. Tajā bija
visi kontakti, kas viņiem bija vajadzīgi, lai ielauztos Hjūstonas galvenajā policijas iecirknī, kurā, kā
viņi paši noskaidroja, atrodas seifs ar dokumentiem.
Viņu plāns bija šāds: Vispirms Niks ieies policijas iecirknī un aizies uz tualeti, bet īstenībā
nogalinās vai tikai apdullinās kādu policistu. Tad pēc Reksforda mācītās receptes uztaisīs policista
sejas kopiju kā masku. Kad Niks būs kļuvis par policistu, viņš īsziņā aizsūtīs Elam savu jauno
vārdu.
Els ienāks policijas iecirknī un teiks, ka viņam ir jāsatiek tas policists, kura vārdu viņam nosūtīja
Niks. Tā viņi tiks pie policijas iecirkņa seifa un savāks no tā savu seifu. Policijas seifa kodu viņi
zina. Viss likās tik viegli, bet brāļi paši apzinājās, cik tas būs grūti.
***
Beidzot bija pienācis rīts. Els un Niks brauca savā kadiljakā atpakaļ uz Hjūstonu. Viņi bija gatavi
savam mūža lielākajam uzdevumam.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Hjūstonā pie policijas iecirkņa stūra abiem brāļiem bija uz laiku jāšķiras. Niks ar lielu somu
izkāpa no mašīnas, bet Els palika tajā. Niks iegāja iecirknī un, nevienam nepamanot, pazuda tualetē.
59

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Šeit viņš sagatavoja durvju lauzni, ar kuru varēs iesist policistam pa galvu. Izgājis no tualetes, Niks
virzījās lēni, jo vēroja katru policistu. Pēc kāda laika viens policists iegāja tualetē.
-Kāda laime,- nodomāja Niks.
Viņš iegāja tualetē. Policists jau mazgāja rokas.
-Labdien, ko šeit darām? - jautāja policists.
-Neko īpašu,- atbildēja Niks un ātri no paduses izvilka lauzni, un iesita policistam. Policists neizd-
vesa nevienu skaņu, bet diemžēl Niks bija policistam iesitis tik stipri, ka tas sāka asiņot. Viņš bija
miris. Niks uzlika slapju ģipsi uz policista galvas un tālāk darīja, kā viņam bija mācījis Reksfords.
Pēc brīža viņam bija jauns vārds – Miks Latins. To viņš arī nosūtīja Elam. Niks nostājās sardzē, bet
pēc brīža ēkā ienāca arī Els. Viņš apstājās pie lodziņa, pie kura sēdēja sieviete, kura informē klien-
tus. Els vaicāja, vai nevarētu aprunāties ar Miku Latinu.
-Paldies dievam, neko nesajauca,- pie sevis nodomāja Niks. Sieviete pie sevis pasauca Miku Latinu
un teica:
– Kāds cilvēks vēlas ar tevi aprunāties. Tu viņu pazīsti?
Niks jaunajā tēlā paskatījās uz Elu un piemiedza ar aci. Tas nozīmēja, ka viss kārtībā.
-Jā. Es viņu pazīstu. Mums ar viņu ir darīšanas. Nāciet līdzi, kungs,- teica Niks.
Tālāk viss ritēja gludi. Els ar Niku bez aizdomu rašanās aizgāja līdz seifam.
Niks piegāja pie seifa un atslēdza to. Seifā bija tikai papīri, bet aiz īpaši slepenām durvīm stāvēja
noziegumu pierādījumi. Niks piegāja pie durvīm un ievadīja kodu. Tālāk viss ritēja ātri. Niks un Els
paķēra savu seifu. Slepenās durvis viņi neaizvēra, bet lielās seifa durvis Niks skrienot paspēja ar
kāju aizgrūst ciet. Tā bija liela kļūda- iedarbojās iecirkņa signalizācija. Visapkārt valdīja liels sa-
traukums. Kāds policists pieskrēja un nogrūda zemē Elu, kurš nesa seifu. Seifs nokrita zemē.
-Tagad seifu nesīšu es,- teica policists.
Niks ieskatījās policistam acīs, un tās likās kaut kur redzētas. Tas bija Džordžs.
-Džordž Vanerlo, es esmu tavs brālis Niks, tikai uzvilcis masku!
Pēkšņi telpā, kurā atradās lielais seifs, ieskrēja sieviete, kura informēja klientus, un aiz viņas bija
vesels bars policistu.
-Re, kur viņš ir! Cilvēks, kurš nogalināja Miku!- kliedza sieviete. Visi policisti notēmēja ieročus uz
abiem brāļiem, pie kuriem bija seifs, bet brāļi tik ātri skrēja, ka viņi iegrūdās barā un policisti
nokrita zemē.
60

P A T Ņ A R A K S T I
2011
-Seko mums, El!- kliedza Niks, pat neatskatoties atpakaļ. Protams, Els gulēja zemē, jo no Džordža
stiprā trieciena nespēja piecelties. Policisti viņu jau apcietināja, un Els saprata, ka viņu gaida mūža
ieslodzījums, jo katru Vanerlo ģimenes biedru soda ar nāves sodu.
Nikam un Džordžam veiksmīgi izdevās izmukt no policija iecirkņa. Tas laikam tāpēc, ka
visi policisti stāvēja pie līķa, kas atradās tualetē, un brāļi paši izskatījās pēc policistiem. Pēc brīža
viņi jau bija kadiljakā un seifs gulēja aizmugurējā mašīnas solā.
-Kur ir Els!?- pēkšņi pavaicāja Niks.
-Nav laika! Jābrauc prom! Gan jau Els aizmuka, - teica Džordžs, kaut vai pats saprata, ka Els ir jau
policijas nagos.
***
Bija pagājušas 2 dienas no tā brīža, kad notika veiksmīgā policijas iecirkņa aplaupīšana. Niks un
Džordžs brauca savā kadiljakā uz dienvidu pusi. Viņi vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt prom no ASV.
Abiem brāļiem bija slikts garastāvoklis, jo viņi bija neziņā, kur tad ir palicis Els. Džordžs ieslēdza
radio. Tieši šajā brīdī radio pārraidīja ziņas. Ziņās ieminējās par laupīšanu policija iecirknī.
-Aizvakar, 16 janvārī, Hjūstonas galvenajā policijas iecirknī ir notikusi bruņota laupīšana. No seifa
nozagts vēl viens seifs, kurā esot atradušās pašlaik vēl nenoskaidrotas lietas. Viens cilvēks ir arī
aizturēts. Šodien esot notikusi policijas iecirkņa aplaupītāja tiesas prāva un ir atklājies, ka šis
cilvēks ir slavenās mafijas dzimtas- Vanerlo dzimtas- dalībnieks. Vēlreiz atgādinām, ka visi Vanerlo
dzimtas locekļi tiek ātri sodīti ar nāves sodu (parasti uzreiz pēc tiesas), bet pašlaik zaglis vēl sēž
cietumā un gaida savu nāvessodu. Zagli sauc Els Vane...
Šajā brīdī Niks izslēdza radio. Viņš arī apstādināja mašīnu un izkāpa no tās. Mašīna bija apstājusies
uz kāda skaista tilta. Niks pie sevis domāja, ka vajadzētu atgriezties Londonā un izstāstīt visu no-
tikušo vecākiem.
Pēkšņi pie Nika pienāca Džordžs.
-Es braukšu no šejienes prom,- Niks sacīja.
-Jā. Tas būtu gudri darīts.
-Visu laiku man tas vien prātā, kā viņš tur nīkst un gaida beigas. Tas ir
tik briesmīgi.
-Pacenties par to nedomāt,- Džordžs teica.
Zīmējuma autore Jana Zabludovska
61

Oskars Ārgalis
(Izmantots E.Hemingveja stāsta “Slepkavas” ievads un nobeigums)
Slepkavas
1.nodaļa
Kas notika ēdnīcā
Henrija ēdnīcas durvis atvērās, un ienāca divi vīri. Viņi apsēdās pie letes.
-Ko jums?- Džordžs jautāja.
-Nezinu,- pirmais sacīja,– ko tu ēdīsi, El?
-Es nezinu,- Els teica,– nevaru saprast, ko lai ēdu.
-Tad atnesiet mums, lūdzu, divus alus,- pirmais teica.
Džordžs piegāja pie alus glāzēm un nodomāja– kārtējie tūristi. Kamēr Džordžs pildīja glāzes, pie
loga pienāca vēl divi vīri. Viņi nenāca iekšā, bet skatījās uz Elu un to otru. Pēkšņi vienam rokā pa-
zibēja pistole.
To bija redzējis vecais Henrijs, restorāna īpašnieks, un viņš abiem salašņām uzkliedza:
– Vācieties prom, ķēmi tādi!
Viņam to nevajadzēja teikt.
Abi izrāva katrs pa divām pistolēm un caur logu iešāva Harijam krūtīs sešas lodes. Vecais nokrita.
Kamēr notika apšaude, Els un tas otrs arī bija izvilkuši ieročus.
- Nik, piesedz,- teica Els un sāka šaut pa abiem.
Pēc minūtes piebrauca vēl divi melni Mercedes markas auto. No katra izkāpa četri cilvēki, bruņoti
ar automātiem.
Visiem trim neatlika nekas cits, kā paslēpties aiz letes.
- Vai ir arī sētas durvis?- Niks prasīja.
Džordžs uz tām norādīja.
- Tad klausies, bārmeni,- Niks teica un izvilka granātu,- kad es aizmetīšu šo granātu, skrien ātri ārā
un neatskaties. Saprati?
Džordžs pamāja. Niks pārmeta to pāri letei. Kāds iekliedzās. Els, Niks un Džordžs pielēca kājās un
skrēja ārā.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
62

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Noskrējuši piecas sekundes, viņi atskatījās. Ēdnīcas durvis izlidoja no rāmjiem. Izbira stikli. Mēs
piegājām apskatīties, vai visi ir miruši. Pēkšņi viens pielēca kājās, notēmēja Elam krūtīs un iek-
liedzās:
–Mirsti, maita!- un izšāva.
Viņš jau tēmēja uz Niku, tomēr Džordžs izrāva Nikam no rokām ieroci un sašāva izdzīvojušo galvā.
Abi pieliecās pie Ela.
- Mans plecs,- nočukstēja Els,– aizvediet mani pie vecā El Greko.
- Pie grāmatveža?- brīnijās Niks.
– Nē pie ārsta, bremzētais!- atrūca Els.
- Labi, bārmen, vai tev ir mašīna?– jautāja Niks.
- Jā, man ir mašīna,- atbildēja Džordžs,– un mans vārds ir Džordžs.
-Priecājos, bet tagad mums ir jānonāk Koventgardenā,- noteica Niks.
Visi trīs izgāja pagalmā un iesēdās Džordža sudrabotajā BMW.
Tā kā bija nedaudz pāri pulksten divpadsmitiem, Londonas ielas bija pustukšas. Spogulī Džordžs
paskatījās uz abiem slepkavām, kas sēdēja viņa mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Kā gan šie tipi varēja
uzskriet virsū pašam Džo Hilam? Pēkšņi viņš iedomājās- varbūt tie varētu noderēt viņa nākošajam
darbiņam?
2.nodaļa
Ārsts El Greko
Džo jau zināja, kur ir jābrauc. Nogriezies no Čeringkrossroudas, viņš izdarīja vēl dažus
pagriezienus un bija klāt.
Šeltonstrīta 51. Viņi uzkāpa pā kāpnēm. Ārsts dzīvoja trešajā stāvā. Džo pieklauvēja pie 2.
dzīvokļa durvīm. Durvis atvēra vecs grieķu ārsts.
- Džo, veco zēn, sen nebiji redzēts!- El Greko sajūsmā iesaucās.
-Tavu brāli es gan pirms nedēļas satiku. Brūce noteikti sāp, bet viņam viss būs labi.
- Greko, ne jau tādēļ es šurp braucu, -es sāku skaidrot. – Els savainoja plecu, vajadzēja vest pie te-
vis.
- Ak, jā, protams, nāciet iekšā!- uzreiz saprata ārsts, un mēs iegājām viņa mājā. Kamēr ārsts
palīdzēja Elam, mēs ar Niku aprunājāmies.
- Ja tu esi zaglis, es tevi nepazīstu,- sacīja Niks.
63

P A T Ņ A R A K S T I
2011
- Es gan domāju, ka esi par mani dzirdējis,- es viņam par sevi sāku stāstīt. - Mans vārds ir Džordžs
Pīters Hils. Esmu Pītera Hila dēls.
-Tā Čikāgas mafijas bosa?- Niks jautāja.
- Tā paša,- es apstiprināju.
-Tad atļaujiet sevi stādīt priekšā,- Niks iesāka,- es esmu Nikolass Flemings, manu draugu sauc El-
tons Grānts. Abi esam no Ņujorkas. Man ir patiess gods ar jums iepazīties.
-Tagad pastāsti man,- es ieinteresējos, – kādēļ tie Īru bandīti jūs meklēja.
Niks sāka stāstīt par to, kā pirms divām nedēļām ieradies Londonā, lai nozagtu kroņa dārglietas
brīdī, kad to mēģinās izdarīt bariņš īru, kas vēlējās Īrijas apvienošanu. Viss izdevās kā cerēts, un
pagrāba brīdī, kad sargi aizgriezās, lai apturētu īrus. Tomēr īru vadonis, kam izdevās aizlaisties,
redzēja, kā viņi tos paņem. Īri viņus vajāja pa visu Londonu līdz brīdim, kad tie ieskrēja Henrija
kafejnīcā.
- Un kur tad tie dimanti ir noslēpti?- gribēja zināt Džo.
- Turpat Tauerā, – Niks atbildēja, - rīt no rīta mēs tos no turienes paņemsim un pēc nedēļas ar kuģi
sūtīsim uz Singapūru pie uzpircēja.
-Zini, es jums gribēju piedāvāt vienu darbiņu,- Džo sacīja, – bet tas var pagaidīt, jo no rītdienas no
Tauera kaut ko izdabūt būs pašnāvība.
3.nodaļa
Dimantu bizness
Caur saviem sakariem Džo dabūju ērtu dzīvokli Greittauerstrītā. Visi trīs sēdēja un izstrādāja
plānu. Ar Ela plecu viss būs kārtībā (tā vismaz teica El Greko), bet šajā darbiņā viņš nevarēja
piedalīties, tādēļ Džo sazvanīja dažus uzticamus zagļus- brāļus Sebastianu un Paulu Livinstonus.
Viņi atbildēja par datorsistēmām un spridzekļiem. Melnādainais Frenks Bleks bija izlūks, jo viņš
strādāja Tauerā. Džeimss Rastijs bija Džo vecais partneris. Protams, arī ložņa- ķīnietis Pings Jangs.
Viņš tika dēvēts par bezmugurkaulnieku, jo spēja ielīst it visur. Kad visi bija sanākuši, Džo iz-
stāstīja, kādēļ viņam vajadzīga komandas palīdzība.
-Tu gribi teikt, ka esi nozadzis dimantus no tauera vitrīnas?- Frenks jautāja.
- Jā,- atbildēja Niks, – gadsimta zādzība, vai ne?
64

P A T Ņ A R A K S T I
2011
-Zādzība bija laba, tikai nozagtā vērtība nepārsniedz 10 pensus!- pasmējās Freks.- Īstie dimanti
glabājas apmēram piecdesmit metrus zem zemes labi apsargātā seifā, uz kuru ved tikai viens lifts.
Liftā iekļūt ir tikpat neiespējami kā karalienes pilī.
- Tātad tu gribi, lai mēs zādzību atceļam?- Džo jautāja.
-Tas nav iespējams,- iebilda Niks,- es jau esmu dimantus apsolījis vienam svarīgam āzietim.
-Tā ir problēma,- ieteicās Frenks, - pamatīga problēma.
-Jāzog no seifa. Kas cits atliek?- pabeidza Els.
- Skaidrs, ka jāzog. Bet tagad beigsim pļurkšķēt un ķersimies pie lietas. Es izpētīju Frenka
sagādātos plānojumus. Izskatās, ka vienīgais ceļš uz seifu ved pa ventilācijas šahtām. Lai tajās ne-
manīti iekļūtu, ir jāiet caur katlu māju, kur var nonākt tikai pa notekām. Tā gan ir vieglākā daļa,-
stāstīja Džo. – Kad līdīsim pa šahtām, kādās trīs vietās būs restes, katra collu bieza. Tikuši tām
cauri, mēs nonākam lifta šahtā. Lai mēs nonāktu lejā, mums nepieciešams, lai lifts kustētos, jo,
stāvot uz vietas, tas visu noslēdz. Tātad, ja tas stāv seifa stāvā, mēs tur iekļūt nevaram, bet, ja tas
stāv augšējā stāvā, nolaisties pa šahtu mēs arī nevaram. Mums vajag, lai tas karājas kaut kur pa
vidu. Pietiekami bieži lifts kustēsies tikai izsoles dienā, tad arī zagsim. Kad būsim seifa stāvā,
mums jāneitralizē sargi, jāuzlauž seifa durvis, jāpaņem dimanti un pēc iespējas ātrāk jātiek prom,-
Džo nobeidza savu runu.
-Kas dosies uz seifu?- jautāja Els.
- Domāju, ka Es un Niks,- teica Džo, – vairāk nevienu nevajag.
- Kā jūs atvērsiet seifa durvis?- ieminējās Sebastians. –Es izpētīju seifa projektu, un, lai nevienu
nenogalinātu, jums vajadzēs sprādzienu no iekšpuses, - savas zināšanas demonstrēja Sebastians.
- Tātad mums vajag vienu seifā. Es domāju, ka šeit mums noderēs Pings, - secināja Džo. - Lifta ap-
turēšanai mēs saspridzināsim elektrības transformatoru māju. Šim sprādzienam jānotiek reizē ar
seifa uzlaušanu, lai nevienam to neizdotos sadzirdēt. Visi domās, ka transformatoru mājā kaut kas
nobrucis un eksplodējis. Tomēr ir viena problēma. Gandrīz visu izsoles laiku katlu mājā notiks uz-
kopšana, tādēļ mūsu rīcībā būs tikai divi lifta braucieni. Ar vienu lejā nokļūs Pings. Kad otrais
brauks lejā, mēs spridzināsim transformatorus. Tomēr mums pēdējo izsolīšanu vajadzēs pavilkt ga-
rumā, lai es ar Niku varētu nokļūt līdz lifta šahtai, - un Džo pabeidza skaidrot savu plānu.
65

4.nodaļa
Zādzības diena
No rīta viņu dzīvoklī ieradās divi visiem pazīstami draugi- Jūtess un Solts. Abi bija slaveni ar
savu kašķīgo raksturu, jo uz līdzenas vietas varēja sastrīdēties par neko. Rastijs drīz jautāja Džo:
– Kam tev tie nelgas?
– Viņi nepieciešami, lai dabūtu iekšā Pingu.
Tikko bija pienākuši pēdējie pasūtījumi. Livinstoni pārbaudīja, vai viss ir atvests. Visi ļoti uz-
traucās. Iespējams, viņi ieies vēsturē ar šo zādzību.
- Tā, es visiem izdalīju mikrofonus, kurus ielikt ausī. Pauls būs mūsu centrāle,- paziņoja Džo.
- Mums pēc kādām piecpadsmit minūtēm jāiet ārā, tādēļ visi, lūdzu, sagatavojaties!- Niks iesteicās.
Uz laupīšanas vietu kopumā devās septiņi cilvēki: Niks, Džo, Sebastians, Jūtess, Solts, Pings un
Els. Niks rokā turēja lielu sporta somu. Jūtess, Solts, Niks un Džo bija ģērbušies kā darbinieki.
Pings bija ģērbies elastīgā apģērbā. Sebastians bija elektriķis. Els izlikās par multimiljardieri.
Kad visi ieradās Tauerā, izsole bija tikko kā sākusies. Els gāja uz to. Abi draugi un Pings, kurš, kā
pats apgalvoja, bija ērti iespiedies metāla ratiņos, kādos uz seifu veda izsolē savākto naudu. Viņam
būs jāpaciešas piecas minūtes. Sebastians ar Niku un Džo devās uz transformatoru telpu.
Pagaidām viss notika kā pa diedziņu.
Transformatoru telpā visi trīs uzstādīja spridzekļus. Sebastians abiem iedeva pudelītes, kur bija
skābe. Džo jautāja Sebastianam:
- Plānu B tu jau zini, vai ne?
- Protams,- atbildēja Sebastians.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
- Tā, mums ar Niku laiks doties berzt grīdas,- sacīja Džo un ar Niku aizgāja uz katlu māju.
Pēc piecām minūtēm viņi bija katlu mājā. Kad viņi tur iegāja, visi nosprieda, ka viņi ir jaunie ap-
kopēji. Darbs tur ir smags- abi tā nosprieda pēc stundu ilgas bezjēdzīgas tīrīšanas. Tomēr šī bija vi-
enīgā vieta, pa kuru varēja nepamanīts iekļūt ventilācijas šahtās.
Kad visi pabeidza, Niks tīšām izgāza spaini. Viņš uzsauca, lai visi ejot, ka viņš tūlīt visu savāks.
Džo viņam it kā negribot gāja palīgā. Visi aizgāja. Džo tūlīt aizslēdza durvis.
Pa to laiku izsolīts tika priekšpēdējais priekšmets. Šajā izsolē bija jāmaksā skaidrā, tādēļ nauda uz
seifu tika vesta īpašos metāla ratiņos. Šis sūtījums būs īpašs, jo tajos nosūtīs Pingu.
66

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Ķīnietis atkal ierāpās šaurajā vagoniņā. Solts ātri neitralizēja īsto sargu, kurš gar mazo sānu istabiņu
garām veda naudu. Viņš tajā tika ievilkts, un abi divi zagļi devās uz aizmugures telpām. Piegājuši
pie to durvīm, viens prasīja:
–Vai tu paņēmi savu karti?
-Nē!- otrs atbildēja.
-Kā? Tu vienmēr paņem līdzi karti!- abi sāka strīdēties.
Viens no īstajiem sargiem iejaucās. Viņš ierosināja aizvest ratiņus līdz seifam pats. Abi piekrita. Abi
arī aizgāja, un sargs pat nenojauta, ka viņš stumj noziedznieku.
5.nodaļa
Izsole
Els sēdēja izsolē. Viņam jau kļuva garlaicīgi. Pēkšņi tika paziņots:
– Pēdējais eksponāts!
Uz podesta tika uzlikta kāda sena ķīniešu vāze. Daudzi pēkšņi satrūkās. Šī vāze droši vien bija
ļoti vērtīga.
- Sākuma cena- simt tūkstoš dolāru!- tika paziņots.
- Divsimt tūkstoši! – kāds ieteicās.
- Trīs simti! – cits.
- Piecsimt tūkstoši!– teica Els.
- Viens miljons!!!- pēkšņi kāds izsauca.
Pa to laiku Niks un Džo bija izlīduši cauri visām šahtām. Skatam pavērās lifta šahta. Tomēr bija
problēma- priekšā bija vēl vienas restes. Nikam vairs nebija skābes, ar ko restes saēst. Pēkšņi Džo
ierunājās:
– Tu meklē šo?
Viņam bija vēl viena pudelīte. Niks to paņēma un ātri ar to noklāja restes. Pēc desmit sekundēm res-
tes izlūza. Lifts tajā brīdī piestāja pie augšējā stāva, viņi bija paspējuši ātrāk, nekā cerēts. Tagad bija
jāuzstāda aprīkojums.
Izsole turpinājās. Vāzes cena tuvojās desmit miljoniem. Tad Els saņēma ziņu no Nika- vairs solīt
nevajag. Viss beidzās kā parasti. Cena vienreiz. Cena otrreiz. Pārdots. Viss. Viņa darbs bija galā.
Tagad ir jāiet prom.
67

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Niks un Džo gaidīja, kad lifts sāks kustēties. Abi bija piestiprinājušies pie pacelšanas ierīcēm, viņi
gaidīja, kad lifts sāks kustēties. Pēkšņi Džo ierunājās:
- Tev bail?- viņš jautāja.
- Nē! Bet... ja godīgi... tad jā,- attrauca Niks.
Pēkšņi lifts sakustējās. Džo paņēma pulti:
– Nu tad tā, lai sākas izrāde.
Tālumā atskanēja skaļš būkšķis. Pēkšņi visā Tauerā pazuda elektrība, lifts apstājās, noslīdējis pāris
metrus. Abi nolaidās lejā.
6.nodaļa
Seifs
Viņi pavēra lifta durvis, tur stāvēja divi sargi. Džo ieslidināja tur kādu metāla priekšmetu un aiz-
taisīja lifta durvis. Atskanēja paukšķis un divi būkšķi. Abi sargi bija atslēgušies. Džo paskaidroja:
-Līdzīgi kā miega gāze, tikai samaņu zaudē tie, kuri tajā brīdī atrodas telpā.
- Smalki,- smīnēdams atteica Niks.
Pēkšņi no seifa puses atskanēja divi sitieni.
Tas nozīmēja, ka Pings ir ticis galā. Džo piegāja pie seifa, pielika tam dažus raidītājus, piesita un
pakāpās malā. Pēc desmit sekundēm viņš nospieda pults pogu. Seifā atskanēja sprādziens. Džo
pabīdīja seifa durvis. Pings jau gaidīja ar dimantiem rokā. Viņi pat neiegāja seifā, jo zināja, ka
specvienība jau ir ceļā. Visi trīs pieāķējās pie trosēm, un katrs paņēma pulti, ar ko vadīt pacēlāju.
Visi uzbrauca augšā, izlīda pa šahtām līdz katlu mājai un atdeva dimantus Soltam un Jūtesam. Viņi
ātri tika ārā nepamanīti. Pats Pings pārģērbās par tūristu un arī mierīgi izgāja ārā. Niks un Džo
devās palīgā citiem dzēst ugunsgrēku transformatoru telpā, līdz ieradās ugunsdzēsēji.
7.nodaļa
Vissliktākais, kas var būt
Džo un Niks atgriezās stundu pēc zādzības. Abi dimanti noteikti jau bija nogādāti uz kuģa, kas
pēc pusstundas pamet Londonas ostu. Visi iekšā droši vien svinēja. Kad abi zagļi iegāja dzīvoklī,
viņus sveica ar urravām. Katrs paņēma pa pudelei alus un sprieda, ko darīs ar naudu, jo guvums bija
divsimt miljoni dolāru par katru dimantu. Džo piegāja pie loga un paskatījās uz Taueru. Pēkšņi pie
mājas piestāja četri mercedes un no tiem izkāpa daudz, līdz zobiem bruņotu, īru.
68

P A T Ņ A R A K S T I
2011
- Plāns B!- iesaucās Džo.
Sebastians jau gribēja detonēt bumbu, tomēr Els izvilka pistoli un teica:
– Nemaz nedomā!
Rastijs no mugurpuses izvilka ieroci, tomēr Els pagriezās un Rastiju sašāva. Viņš beigts nokrita
zemē. Pauls uzlēca Elam virsū, bet
Sebastians pa to laiku detonēja bumbu. Līdz šī vieta uzsprāgs, ir atlikusi viena minūte.
-Skrieniet, es viņu aizkavēšu!- teica Pauls.
Džo, Niks un Sebastians jau bija izlēkuši pa logu, bet, kad Pings lēca, Els beidzot bija aizsniedzis
pistoli. Viņš sašāva mazo ķīnieti mugurā. Viņam sekoja Pauls. Tad Els pieskrēja pie loga un pa to
izlēca. Pēc sekundēm piecām sprāga bumba. Tas nogalināja kādu pusi no Īru armijas. Trīs izdzīvo-
jušie uzlēca uz motocikliem, kas stāvēja aiz mājas. To darīja arī Els.
Viņi lielā ātrumā nesās pa Londonu, tāpēc mašīnas viņus ātri vien pazaudēja. Tomēr tad parādījās
policija. Vajadzēja ātri ko pasākt. Tad Džo uzkliedza, lai seko viņam.
Viņš uzmetās kādā no mazo kuģīšu piestātnēm un ielidoja Temzā, tāpat darīja Niks. Bet tad Els
izrāva savu pistoli un nošāva Sebastianu.
Viņš nokrita no motocikla.
Viņš necēlās.
Viņš bija miris.
8.nodaļa
Beigas
Svīda rīts. Abi zagļi bija apmetušies kādā motelī, noskaņojums bija skumīgs. No rīta visos
kanālos rādīja zādzību Tauerā, sprādzienu kādā dzīvoklī un to, ka kādas vajāšanas laikā noķerts ie-
spējamais vaininieks. Vēl tika pieminēts Henrijs. Ellīga nedēļa.
-Es sev rezervēju biļetes uz Parīzi,- iesāka Džordžs, bet Niks nereaģēja. Džordžs saprata, ka viņš
sevi vaino četru cilvēku nāvē.
- Frenks arestēts. Els viņu nodeva,- ieteicās Niks.
-Viņš vairs tur neko nevar darīt. Bet ko darīsi tu?
- Es braukšu no šejienes prom.
-Jā, tas būtu gudri darīts. Visu laiku man prātā, kā viņš tur nīkst un gaida beigas. Tas ir tik briesmīgi.
-Pacenties par to nedomāt,- Džordžs teica.
69

Marisa Upīte
Pirmdiena – 25.07.10.
VIP
Mazā dārgumu lādīte
Man patīk ik pa laikam aizdomāties. Man patīk ik pa laikam pasapņot. Sapņi ir labi. Tie ir
veselīgi. Tie dod Tev cerību piecelties pat tad, kad smagākie akmeņi sakrājušies uz pleciem.
Cerība nenozīmē aizgrūzt visus akmeņus un dzīvot galvu pacēlušam. Cerība nozīmē rast centību uz
mērķi, bet mērķi būvē pa gabaliņiem un jo ātrāk ņemsi akmeņus, jo šķībāks un grūtāk ejams ceļš
būs. Tāpēc nesteidzies! Sadali savus dzīves akmeņus. Lai cik sašķelti un netīri tie būtu, ja pratīsi tos
novērtēt, pratīsi arī rast mieru. Bet ko gan dod miers, ja nav brīvības? Un kā iegūt brīvību, ja tev ir
tik liela akmeņu kaudze, ka neredzi tai pāri?
rada cerību.
proti?
Šādos brīžos man patīk tos iedomāties mazus, lai arī to daudzums nemainās, tie tomēr manī
Es protu novērtēt savus akmeņus, kuri man dos ceļu uz patieso dzīvi, bet... vai arī Tu to
Lai ko tagad darītu, atceries, ka vienmēr tavā ceļā trāpīsies kā bedres, tā pacēlumi!
Piektdiena – 29.07.10.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Lai arī grūtāk, bet labāk ir palikt un cīnīties, nekā bēgt un censties aizmirst notikušo.
Iespējams, viens no grūtākajiem dzīves posmiem līdz šim. "Palikt un cīnīties..."
70

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Ceturtdiena – 04.08.10.
Es rakstīju stāstu par savu dzīvi- sajūtām, sāpēm, prieku, bēdām. Smaidu. Es to rakstīju vi-
ena. Bet tad arī Tu paņēmi zīmuli un sāki rakstīt.
MUMS.
Tas pārtapa par mūsu stāstu. MŪSU ikdienu, MŪSU priekiem un bēdām - viss bija par
Un dienās, kad Tu noliki zīmuli, lai, kā saka, "atpūstos", mani sāka mākt šaubas. Ne jau par
to, kad atkal pacelsi zīmuli, lai turpinātu rakstīt MŪSU stāstu, bet gan par to, ka Tev bija arī citi
stāsti, ko rakstīt. Bet es nelikos ne zinis. Kad pacēli savu zīmuli, lai turpinātu rakstīt, es atkal
pacēlos dažus soļus augstāk virs zemes, es smaidīju, es priecājos. Es laikam mīlēju...
Tad Tu ieturēji garu pauzi. Es cerēju, ka Tu drīz atgriezīsies. Bet tā vietā es izlasīju kādu
stāstu, kuru, izrādas, biji rakstījis Tu. Tas nebija par dzīvi, tavu dzīvi. Tas bija stāsts par neuzticību,
par vilšanos... Šo stāstu papildināju arī es, lai Tu atcerētos. Tagad Tavs zīmulis stāv pārplēsts uz
pusēm. Tās ir atmiņas. Bet es... es turpinu rakstīt savu stāstu - par SAVU smaidu, SAVU prieku,
SAVU vilšanos... Par SAVU dzīvi.
Sestdiena – 05.08.10.
Man ir savas neizgaistošās vērtības, lietas, ar kurām esmu saistīta, lai tur vai kas. Es ļauju un
gribu, lai cilvēki ar mani satuvinās, bet tikai tad, ja spēju kaut mazākā mērā uzticēties.
Es nekad nezaudēju - es mēdzu piekāpties. Un ļoti iespējams, ka šķietamā uzvara nemaz nav
mans iecerētais mērķis. Es vienmēr uzvaru - tajos brīžos, kad izjūtu ko jaunu, neredzētu un tieku
pāri saviem principiem. Esmu laba - labajiem, slikta- pārējiem. Dievinu dzīvi pat tad, kad grūti. Es
nemēdzu raudāt- tā ir vājuma pazīme. Un, ja gadās, tad tas ir tikai atgādinājums saņemties un cel-
ties. Es nesapņoju- es veidoju cerības. Un cerības ir jaunu mērķu sākumpunkts. Es tīšām nesāpinu-
es zinu, ka tas padara mani sliktāku. Es augu katru dienu pa centimetram- garīgi. Man sāp viss, kas
skar mani, un reizē nesāp, jo tas, kas mani nenogalina, padara mani stiprāku! Mani neietekmē ap-
stākļu maiņas. Mani ietekmē veids, kā tas notiek,un es daru visu, lai maksimāli ātri pielāgotos. Es
skrienu katru dienu- citreiz domās, citreiz realitātē, bet vienmēr es lecu- pāri iekšējiem šķēršļiem,
pāri nekrietnībām, pāri problēmām. Noslauku visu savā ceļā. Un nenožēloju, jo viss šajā dzīvē ir
pieredze, pakāpiens; un es kāpju uz augšu. Es vēl tikai būvēju ceļu līdz galamērķim, lai gan jau sen
zinu, uz kurieni tas mani aizvedīs.
Otrdiena - 23.08.10.
18. Vēl tikai mazliet...
71

Ceturtdiena – 08.09.10.
Tik tuvu. Jau rīt manās rokās būs Dzīves skolas apliecība par vispārējo pamatizglītību.
18 ir tik maģisks skaitlis.
* * *
Sveiki, mīļie viesi! Šķiet, ballīte jau sit augstu vilni, bet varu pateikt, ka tas ir tikai sākums.
Šovakar Jums būs iespēja piedzīvot daudz un dažādus notikumus, kā arī šī vakara plānā ir izklaides
ar asām izjūtām.
Kādēļ gan esam šeit sapulcējušies? Kāds ir pabeidzis skolu vai ieguvis tiesības? Nē, pro-
tams, visiem ir skaidri saprotams, ka šī ir dzimšanas diena. Mana 18. dzimšanas diena. Cik ātri gan
tas laiks skrien.
Šodien no rīta pieķēru sevi domājam, kā vasaras dienās zem lielās ābeles veidoju savu mazo
bārbiju pasauli. Tad mana lielākā dzīves problēma bija kleitu izvēle lellēm. Bet ar laiku es pieaugu
un bārbiju kleitas nomainīja skola, vēlāk – puiši, un problēmas kļuva aizvien sarežģītākas un ne tik
viegli atrisināmas. Bet, neskatoties uz visu, es esmu šeit, ar jums, mani mīļie, un Jūs esat tie, kas
mani līdz šejienei ir atveduši. Jūs, kas esat bijuši mans lielākais atbalsta punkts. Tie, kas ar mani ir
bijuši gan priekos, gan bēdās. Tie, kuriem es tagad saku LIELU PALDIES! Jūs esat labākie, un Jūs
to zināt!
Bet pats, pats, pats lielākais PALDIES man ir jāsaka saviem vecākiem. Zinu, ka neesmu bi-
jis viens no tiem klausīgākajiem bērniem un ar mani nav bijis viegli, bet Jūs, jā, tieši Jūs esat tie,
kas mani kā māla piku esat virpinājuši, labojuši un atkal virpinājuši un atkal labojuši, lai tiktu pie
vēlamā rezultāta. Pie cilvēka. Cilvēka, kas māk par sevi pastāvēt, kas māk tikt galā ar savām
problēmām. Pie cilvēka, kas ir iemācījies novērtēt pasauli.
Mammu, tēti, ticiet man, Jūs esat tas pamats, uz kura veidota mana būtība un mans raksturs.
Paldies Jums par to. Paldies, ka vienmēr esmu varējusi justies mīlēta, būt siltumā un patvērumā, ka
vienmēr devāt man visu nepieciešamo un vēl vairāk, lai es varētu izaugt liela un pilnībā realizēt
sevi. Paldies, ka saucāt mani par savu mīļo eņģelīti, kaut arī man pašai tā vien liekas, ka gluži tāda
es vis nebiju. Paldies, ka devāt man iespēju nokļūt tur, kur man visvairāk gribējās. Patiesību sakot,
es bez Jums būtu pazudusi, un, lai šo parādu pagūtu kaut nedaudz atlīdzināt, būtu vajadzīgs drusku
vairāk par vienu mūžu.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
72

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Es gribētu izkliegt visai pasaulei: “Mani vecāki ir vislabākie!”, jo Jūs tādi patiešām esat.
Paldies, mammu un tēti. Paldies par visu.
Un nu, samīļosim sev blakus stāvošo un pateiksim viņam, cik ļoti mēs viņu mīlam. Es
gribētu, lai man būtu tik liels apskāviens, lai Jūs visus varētu apskaut. Bet es to izdarīšu, es apsolu!
Zīmējuma autore Jana Zabludovska
73

Rinalds Zelts
Vārds absolventiem
Pusgada nemiers
Ir pagājis pusgads, kopš nosacītā sākuma. Beidzot es jūtos tā, it kā būtu nodrošināts uz
mūžu. Tā ir tā pasaulīgi labā sajūta, kad nekas netrūkst nevis materiālā ziņā, bet gan garīgā. Man
prātā nenāk pilnīgi nekas tāds, kas varētu izjaukt manu mieru. Beidzot jūtos tā, it kā būtu sevi no-
drošinājis ar mieru.
Gulēdams gultā un skatīdamies griestos, es nevarēju beigt jūsmot par to, cik pasaule beidzot
ir laba pret mani. Mazliet pievēru acis, lai pafantazētu par nākotni. Nepagāja ne pusminūte, kad es
attapos zem ūdens. Sajūta bija tāda, it kā būtu ierauts citā pasaulē.
Mēģināju peldēt uz priekšu. Visapkārt bija kas līdzīgs ūdenszālēm, trīs reizes lielākām par
mani, kuras līgani locījās, liekot man starp tām manevrēt. Tās bija brūnā krāsā, kas mijās ar dzel-
teno, bet tas laikam tādēļ, ka pats ūdens bija zeltains. Pat saule, kas no augšas meta starus, likās
maigi dzeltena. Peldēdams es manevrēju ne tikai caur ūdenszālēm, bet arī caur saules krītošajiem
stariem, kuri likās tik skaisti, taču tajā pašā laikā biedējoši, ka, tiem pieskaroties, es varētu visu
izjaukt.
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Kustoties uz priekšu, es attapos, ka kustos pārāk ātri. Tā, it kā man kaut kas palīdzētu. Te
pēkšņi sapratu, ka nemaz nekustinu ne rokas, ne kājas- vienkārši pārvietojos uz priekšu, visticamāk,
ar domu spēku. Sajutu trauksmes sajūtu sevī, nobijos. Tajā pašā brīdī paskatījos uz augšu un sa-
pratu, ka man sāk trūkt gaisa. Mēģināju tikt uz augšu, lai ieelpotu, bet kaut kas mani sāka turēt no
mugurpuses. Pagriezos un ieraudzīju pazīstamu seju, taču neatcerējos no kurienes.Tā bija sieviete,
kuru noteikti biju kaut kur saticis, un mūsu tikšanās reizē noteikti bija iesaistītas jūtas.
74

P A T Ņ A R A K S T I
2011
Viņa saķēra mani aiz kājas un nesteidzīgi līda pa mani, līdz sasniedza manu seju. Viņas sejā
varēja redzēt, ka viņa nevēlas, lai dodos prom. Esot viņas apskauts, sapratu, ka man sāk trūkt gaisa.
Viņa mani turēja tik stipri, līdz pēkšņi apjēdzu, ka man vairs nevajag ieelpot.
Uz brīdi sajūtos kā sapnī, bet pēķšņi noskrēja zils gar acīm, un attapos uz ieliņas parkā, kurā
atceros sevi esam, tikai neatcerējos kad. Pagriezos un sev aiz pleca ieraudzīju to pašu sievieti, ar
kuru tik tikko kopā peldēju.
Sapratu, kur esmu nonācis. Sapratu, ka peldēju zem šīs ielas, jo saule spīdēja caur kokiem
un tikai atsevišķi stari krita cauri biezajām lapotnēm. Atskārtu, ka spēju peldēt tikai pa tādu kā
tuneli un līdz ar krūmiem virs manis norobežojās ne tikai taciņa, bet arī tunelis, kurā peldēt.
Ieliņa likās ļoti pazīstama, un tiklīdz pastaigas partnere sāka man tuvoties, sapratu, ka esmu
nonācis pagātnē. Scenārijs notiekošajam man bija zināms. Atcerējos, ka, pirmoreiz to pieredzot,
pretojos, bet šoreiz nespēju. Mani pārņēma nepārvarams vājums. Pieredzētais mani nogurdināja, jo
sapratu, ka esmu atgriezies septiņus mēnešus atpakaļ savā dzīvē un šoreiz negribēju neko mainīt.
Notiekošais mani biedēja. Seši mēneši, kurus biju pavadījis ar savu topošo dzīves biedreni, uz visu
atlikušo mūžu manī bija atdzīvinājis jeb pirmoreiz pamodinājis īstu mīlestību. Savu dzīvesbiedreni
es mīlēju pa īstam, bet te nu es biju-atgriezies pagātnē. Galvā bija iesēdusies mīlestība un fakts, ka,
izdarot vienu lietu citādāk, nākotne mainās uz neatgriešanos.
Kad es to sapratu, tā saucamā pagātne jau bija izmainīta. Mistiskā sieviete jau bija mani
noskūpstījusi, un mani pārņēma dusmas, kas mijās ar mežonīgām bēdām. Jutos kā pasaules lielākais
krāpnieks, lai gan zināju, ka esmu pagātnē un to vairs neviens neuzzinās- par manu krāpšanu.
Mēs turpinājām skūpstīties, līdz spēju pretoties un devos prom, atstājot jauko taciņu un mis-
tisko sievieti neziņā, vai atgriezīšos.
Devos uz savu mašīnu, jo zināju, ka to atstāju kaut kur netālu. Ejot gandrīz sabruku no
sajūtām. Viss jāsāk no gala, tikai tas likās neiespējami, jo jutos kā citā pasaulē, kurā neko nezinu un
tai pat laikā zinu visu.
Ticis līdz mājām, satiku divus savus draugus, ar kuriem laikam biju sarunājis tikties. Noliku
mašīnu un devāmies vazāties pa ielām. Mēs nonācām līdz kādai mājai, kuru atcerējos sakarā ar
kādu darbu, par kuru neguvu atalgojumu. Mēs kopīgi nolēmām, ka dabūsim rokā vainīgo un kārtīgi
atpūtīsimies par manu atalgojumu. Gaidot un zvanot vainīgajam, attiecībā pret mani notika kas ne-
75

P A T Ņ A R A K S T I
2011
gaidīts. Stāvot uz ietves, pāri ielai pretī dzīvojamā rajona neierastākajai mājai, mūsu virzienā nāca
bērnības mīlestība. Piepeši sapratu, ka visa mana nākotne ir mainīta, jo neko tādu neatcerējos. Šis
scenārijs bija pavisam jauns, un, kā to izspēlēt, nesapratu.
Mani draugi bija lielā sajūsmā, jo bērnības mīlestībai bija līdzi divas draudzenes. Kopīgi
nolēmām, ka dosimies līdzi meitenēm, jo gaidīt nav jēgas. Ejot nevarēju atturēties no lamāšanās un
redzēju, ka bērnības mīlestībai tas nepatika. Tomēr mēģināju runāt ar viņu un izstāstīt, ka mana ta-
gadne ir mainīta, bet viņa turpināja mani atraidīt. Tad pēkšņi atplauka un sāka stāstīt par savu dienu
tik raitā tempā, ka varēja saprast tikai akcentētos vārdus. Brīdī, kad viņa pārstāja, mēģināju stāstīt
savu bēdu, bet nekas nesanāca, pamodos no saules, kas iespīdēja manās acīs.
Momentāli zvanīju kādam, lai pārliecinātos, vai viss kārtībā. Pēc tam, kad piezvanīju, aiz-
vēru acis un mēģināju saprast, ko tikko pieredzēju.
Taciņa, pa kuru staigāju ar mistisko sievieti, bija sapnis, kuru biju redzējis jau iepriekš, tāpēc
arī jutos tā, it kā būtu nonācis pagātnē- sešus mēnešus atpakaļ savā dzīvē.
sapnis.
Jutu neizsakāmu atvieglojumu un iekšēju siltumu, ka viss ir izvērties tā, ka tas bija tikai
Apjautu, ka ceļot laikā, iespējams, nemaz nav atrisinājums problēmām, bet gan sevis
upurēšana pasaulīgāku lietu labā. Tā ir peldēšana nezināmā virzienā, nezinot, vai jebkad iznirsi un,
vēl jo vairāk, vai iznirsi tajā pašā vieta, kur ieniri.
76

Jana Zabludovska
P A T Ņ A R A K S T I
2011
Modernisms. Māksla
77

P A T Ņ A R A K S T I
2011
78