Ceļā uz veselām un skaistām kājām Jeb sapņi piepildās
Ceļā uz veselām un skaistām kājām Jeb sapņi piepildās
Ceļā uz veselām un skaistām kājām Jeb sapņi piepildās
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
iesāpējās, jutu spiedienu, bet tās jau nav nekādas<br />
sāpas. Nevarēju saprast, kas kurā brīdī ar mani tiek<br />
darīts,” smejas Ginta. Jau pēc st<strong>un</strong>das viņa dosies<br />
mājās, bet pēc dažām dienām varēs doties <strong>uz</strong> darbu,<br />
vienīgais nosacījums – būs jānēsā kompresijas zeķe.<br />
Klīnikā Ginta saņem sertifikātu, kas garantē operācijas<br />
kvalitāti. Ja būs vajadzīgas korekcijas, tās tiks veiktas<br />
bez maksas.<br />
Gintas sargeņģelis<br />
Kad apciemoju Gintu mājās, kopš operācijas ir pagājis<br />
mēnesis. Nelieli zilumiņi vēl šur tur manāmi, bet<br />
tā vairs nav ar vēnu striķiem izķēmotā kāja, ko redzēju<br />
pirms operācijas, šī ir gluda <strong>un</strong> smuka. Ir izzudusi smaguma<br />
sajūta kājā, kas bija pēc pirmās operācijas. Ginta<br />
stāsta, ka smagākais pārbaudījums izrādījies ciešās,<br />
biezās kompresijas zeķes nēsāšana karstajās vasaras<br />
dienās. “Dārzā <strong>uz</strong> brīdi novilku zeķi <strong>un</strong> aptinu kāju<br />
ar elastīgo saiti. Tas nav īsti pareizi, bet vismaz pēda<br />
bija plika, <strong>un</strong> es ar baudu sajutu zāles pieskārienu,”<br />
atzīstas Ginta <strong>un</strong> optimistiski piebilst: “Nekas, mazliet<br />
pacietības, <strong>un</strong>, kad dārzā ziedēs jasmīni, es rīta kafiju<br />
dzeršu, brienot pa rīta rasu.” Iztēlojoties dienu, kad<br />
<strong>uz</strong>vilks kleitu līdz ceļgalam <strong>un</strong> jutīsies pavisam brīva,<br />
Ginta paceļ <strong>un</strong> nopēta kāju. Mežciema dzīvoklī valda<br />
noskaņa: nepabeigts remonts. Pa logu istabā ielaužas<br />
ielas trokšņi, koridorā no kaimiņu dzīvokļa ieplūst<br />
šmorētas gaļas smarža. Vasarīga, optimistiska pilsēta<br />
kņada. Ginta stāsta, ka savā pašreizējā darba vietā<br />
bankā nonākusi nejauši. Viņai patīk darbs ar cilvēkiem,<br />
jo pēc profesijas Ginta ir tirdzniecības darbiniece, bet<br />
šobrīd darba lauciņš ir cipari. “Reizēm nodomāju: ko<br />
es darbu bankā, man labāk patiktu strādāt bērnudārzā,”<br />
viņa iesāk. Iespējams, tāpēc, ka Ginta šobrīd apgūst<br />
pašu jauko profesiju <strong>uz</strong> pasaules – būt par omīti. Viņas<br />
pirmajam mazdēlam ir divi mēneši. Ginta smejas, ka<br />
viņai pašai ir ja<strong>un</strong>o vecmāmiņu vecums – 46 gadi.<br />
“Tagad neviens nedara tā kā agrāk, tātad es neko<br />
nemāku <strong>un</strong> no bērniem nesaprotu. Skolojos internetā,<br />
skatos Māmiņu klubu. Manā laikā bērnu baroja no-<br />
38 PATIESĀ DZĪVE 12 2011<br />
teiktās st<strong>un</strong>dās, deva tējiņu, glikozes ūdentiņu, tagad<br />
mammas neko tādu nedara. Ir tikai mammas piens,<br />
ko dod, līdzko bērns sāk raudāt.”<br />
Pirmo reizi kāja sevi lika manīt 1985. gadā, kad<br />
Ginta gaidīja meitu. Pēc dažiem gadiem, gaidot otro<br />
bērnu, vēnas atkal izspiedās. Tomēr, ko nozīmē<br />
sāpošas, varikozas vēnas, Ginta pa īstam saprata tikai<br />
vēlāk, kad sāka strādāt par pārdevēju. Bija padomju<br />
laiki, <strong>un</strong> visa diena pagāja, stāvot pie letes. Gadsimtu<br />
mijā Ginta nonāca bankā, kur bija jāģērbjas<br />
lietišķā kostīmā. Stāvēšanu nomainīja sēdēšana. Viņa<br />
atceras, ka nācās staigāt garos, nemodernos svārkos<br />
vai biksēs, jo kāja izskatījās neglīti. Tad viņa saprata,<br />
ka ir laiks likties <strong>uz</strong> operācijas galda. Operācija tika<br />
veikta ar novecojušo, klasisko metodi. Tautas valodā<br />
r<strong>un</strong>ājot, vēnas tika vienkārši izrautas. Divus gadus<br />
viss bija kārtībā, bet tad vēnu varikoze parādījās ar<br />
ja<strong>un</strong>u sparu.<br />
Gintai ir sargeņģelis, kas palīdz atpiņķerēt likteņa<br />
samudžinātus mezglus. Iespējams, tieši viņš viegli<br />
<strong>uz</strong>sita <strong>uz</strong> pleca <strong>un</strong> pamudināja piedalīties akcijā Pa<br />
dzīvi ar <strong>veselām</strong> <strong>kājām</strong>. “Man bija tāda kā nojausma,<br />
ka Patiesā Dzīve ir jāabonē, nevis jāpērk kioskā,<br />
kā to kādreiz darīju. Nekad dzīvē neesmu piedalījusies<br />
<strong>un</strong> laimējusi loterijās, neesmu rakstījusi <strong>uz</strong><br />
redakcijām, bet šo vēstuli <strong>uz</strong>rakstīju <strong>uz</strong> labu laimi<br />
pēdējā brīdī, <strong>un</strong> – še, tev – šitāda veiksme! Meita<br />
vakarā safotografēja kāju <strong>un</strong> nosūtīja vēstuli.” Ginta<br />
pastāsta, kā tikusi pie sava eņģeļa: “Mana tēva vecāki<br />
dzīvoja D<strong>un</strong>dagā <strong>un</strong>, lai gan bija luterāņi, ļoti ticēja<br />
Dievam. Vecmāmiņas istabā atradās sena fotogrāfija,<br />
kurā bija redzama meitenīte ar eņģelīti aiz muguras.<br />
Es vairāk saprotos ar likteni, par sargeņģeli netiku<br />
domājusi, bet, atsaucot atmiņā dažādus notikumus,<br />
nākas secināt, ka laikam tomēr ir kā tajā vecmāmiņas<br />
bildē – man aiz pleca stāv eņģelītis. Dzīvē gadījušās<br />
visādas ķibeles, licies, ka ir pilnīgs krahs, bet es<br />
vienmēr esmu kaut kā laimīgi izgrozījusies no lielām<br />
nelaimēm. Ja dzīvē tomēr noticis kaut kas nelāgs,<br />
tas droši vien bijis <strong>uz</strong> labu, lai es no kļūdām mācītos.<br />
Ja liktenis <strong>uz</strong>liek pārbaudījumus, tie jā<strong>uz</strong>tver kā<br />
brīdinājuma zīme. Manā dzīvē ir bijuši divi gadījumi,<br />
saistīti ar maniem vecākiem, kad iestājās pa<strong>uz</strong>e, dziļš<br />
pārdomu brīdis, nācās izvērtēt visu dzīvi <strong>un</strong> vērtību<br />
skalu. Kāda tantīte, kas laikam redz <strong>un</strong> saprot vairāk<br />
nekā es, reiz man teica, ka par mani nomodā stāv<br />
mana vecmāmiņa. Un tagad varbūt arī tētis…”<br />
Mans dārzs, mana pils!<br />
“Baidos, ja nemainīšu dzīvesveidu, vēnas parādīsies<br />
no ja<strong>un</strong>a,” prāto Ginta, jo viņas saslimšanu veicinājis<br />
ne vien darbs <strong>un</strong> dzemdības, bet arī ģenētika.<br />
Gintas mammai, tētim <strong>un</strong> vecaimātei bija varikozas<br />
vēnas, tagad 26 gadus vecā meita Inese baiļojas:<br />
“Mammu, vai arī man tā būs?” Ginta saka, ka drīzāk<br />
pamestu darbu, bet savu aizraušanos – dārzu –<br />
nekad mūžā! Sakņu dārzs ar katru gadu gan sarūk<br />
aizvien sīkāks, atbrīvojot vietu zaļajam mauriņam,<br />
tomēr Gintas sirdī tam ierādīts savs stabils kaktiņš.<br />
“Es nevaru zvilnēt saulē, man vajadzīgas aktivitātes.<br />
Man neko nevajag, tikai ielaidiet dārzā <strong>un</strong> lieciet<br />
svētu mieru!”<br />
Pašu spēkiem celtā vasarnīca Gaujā ir Gintas<br />
mazā paradīze. “Kad bērni bija mazi, mums bija<br />
zemes pleķītis, maza būdiņa ar gāzes plītiņu <strong>un</strong> ūdens<br />
pumpīti. Tagad mums ir divstāvu māja, kurā vasaras<br />
pavada visa dzimta – mēs ar vīru, meita ar ģimeni,<br />
dēls ar draudzeni, māsa, mamma, atbrauc radi,<br />
visiem ir draugi, visi knapi satilpstam.” Ginta stāstā<br />
<strong>uz</strong>bur savu dārzu: “Košais rododendrs jau noziedējis,<br />
ceriņi vada savas pēdējās dienas. Toties ābeles<br />
<strong>un</strong> vecmāmiņu puķes pujenes ir pašā plaukumā.<br />
Akmeņdārza stūrī oranžās galvas <strong>uz</strong> zaļā mauriņa<br />
pusi liec magones. Sāk ziedēt rozes <strong>un</strong> lilijas.”<br />
Pavasarī Gintas dārzā tiek sēts <strong>un</strong> stādīts,<br />
vasarā liets <strong>un</strong> ravēts, rudens pusē tiek ievākta<br />
raža. Tam visam kaut kur pa vidu ir pastaigas<br />
mežā, melleņošana <strong>un</strong> sēņošana <strong>un</strong> baltas ziemas<br />
ar karstu pirtiņu. puķu dobes ir māsas ziņā, viņām<br />
abām patīkot vecā stila omīšu puķes. Ginta atbild<br />
par zemenēm, burkāniem <strong>un</strong> tomātiem siltumnīcā.<br />
Paradokss, bet Ginta pašas audzētos labumus ēd<br />
pavisam maz, viņai prieks, ka citiem garšo. Mājās<br />
pieliekamajā ir 30 marinētu gurķu burkas – lai<br />
visiem pietiek. Dārzā galvenais ir process – iesēt<br />
<strong>un</strong> skatīties, kas tur iznācis, tad rušināt, čubināt,<br />
sar<strong>un</strong>āties ar tomātiem, pačalot ar zemenēm.<br />
Pavisam nesen Ginta piepildīja sapni redzēt Parīzi<br />
<strong>un</strong> Venēciju. Parīzi tāpēc, ka tā ir Parīze, bet Venēciju<br />
tāpēc, ka tā ir pilsēta <strong>uz</strong> salām. Ceļot viņa sāka<br />
tikai pēc 40 gadu vecuma. “Ceļojumos <strong>uz</strong> Franciju<br />
<strong>un</strong> apkārt Adrijas jūrai man sagādāja neizsakāmu<br />
prieku <strong>un</strong> baudu. Tagad gribu redzēt kaut ko no<br />
Bavārijas – kalnu ezerus, pilis. Sudrabkāzu jubilejā<br />
ar vīru devāmies <strong>uz</strong> Helsinkiem <strong>un</strong> Stokholmu. Arī<br />
tas bija piedzīvojums, jo ar prāmi braucu pirmo<br />
reizi. Sekoja izbraukums jūrā ar jahtu <strong>un</strong> lidojums ar<br />
divvietīgu lidmašīnu, kurā es tiku pie stūrēšanas.” Pie<br />
Adrijas jūras 30 grādu karstumā Gintai bija jāstaigā<br />
garajās biksēs ar kompresijas zeķi kājā.<br />
Ginta staigā kurpēs <strong>uz</strong> zema papēža, bet patiesībā<br />
viņa mīl sievišķīgas kurpes <strong>uz</strong> augsta papēža.<br />
“Ja<strong>un</strong>ībā staigāju kurpēs <strong>uz</strong> 11 centimetru augsta<br />
papēža. Tad mani papēži saruka, es laidos aizvien<br />
zemāk <strong>un</strong> zemāk. Labi, ka Jāņos var staigāt zeķēs<br />
<strong>un</strong> pastalās,” nosaka Ginta. Īsti, kārtīgi Līgo svētki<br />
bija viņas bērnībā, kad kalna galā iekūra ug<strong>un</strong>skuru,<br />
dziedāja tautasdziesmas <strong>un</strong> no sidrs lustējās. Tagad<br />
tādi čābīgi, izplūduši, sakusuši ar citiem svētkiem,<br />
bez senču garšvielām, kas Līgo vakaru padara<br />
<strong>un</strong>ikālu. Kamēr bērni bija mazi, Gintas ģimene Līgo<br />
svinēja Gaujā – vasaras mājā ar dārzu 200 metru<br />
attālumā no Gaujas, pa ceļam starp jūru <strong>un</strong> meža<br />
ezeriem. Ek, nopūšas Ginta. Ir pienācis brīdis,<br />
kad trīsistabu dzīvoklī viņa ar vīru palikuši divatā,<br />
bērni aizspurguši savā dzīvē. “Kad aizgāja meita, vēl<br />
nekas, bet, kad dēls Jānis mūs atstāja, kļuva savādi<br />
vientulīgi, jo bija pierasts par kādu rūpēties, <strong>uz</strong>traukties,<br />
izjautāt, kā gājis, <strong>un</strong> pēkšņi neviena ja<strong>un</strong>ieša<br />
mājās nav, ir tikai vīrs pie televizora.” Ar vīru Māri<br />
Ginta mācījās kopā vidusskolā, <strong>un</strong> tas nozīmē, ka<br />
atlikuši tikai daži gadi līdz 30 gadu kāzu jubilejai.<br />
Vīrs esot transporta cilvēks, kuram patīk tehnika <strong>un</strong><br />
ceļošana. “Ļoti ceru, ka manas kāja vairs neiebildīs,<br />
kad es tās šad tad ieaušu augstpapēžu kurpēs. Ļoti<br />
gribas kāzu jubilejā <strong>uz</strong>dejot valsi <strong>un</strong>, ja vien varētu,<br />
tango. Un <strong>uz</strong>vilt kleitu, tādu mazliet zem ceļgala,”<br />
saka Ginta.<br />
Akcijas Pa dzīvi ar <strong>veselām</strong> <strong>kājām</strong><br />
noslēgumā sešas kāju vēnu operācijas bez<br />
maksas veica Baltijas vēnu klīnikas dakteri Ints<br />
Ūdris, Pēteris Gerke <strong>un</strong> Vladislavs Semeņuks.<br />
Ruta Lokmane (47)<br />
“Problēmas ar <strong>kājām</strong> man sākās pirms 14<br />
gadiem, kad gaidīju meitu Unu. Kad gaidīju<br />
otro meitu, vēna plīsa. Ar gadiem vēnas kļuva<br />
aizvien briesmīgākas, bet man ir augsts asinsspiediens,<br />
<strong>un</strong> neviens neapņēmās operēt,<br />
aizbildinājās, ka vispirms jādabū lejā asinsspiediens,<br />
bet es taču visu laiku dzeru zāles.<br />
Es esmu mūzikas skolotāja Ogrē, bērnudārzā<br />
Sprīdītis, daudz <strong>uz</strong> <strong>kājām</strong>, sportoju. Man bija<br />
nojauta, ka jāabonē Patiesā Dzīve. Meitas<br />
ieraudzīja akciju <strong>un</strong> teica, ka jā<strong>uz</strong>raksta.<br />
Patiesībā tā bija mana pēdējā iespēja, jo man <strong>uz</strong><br />
kājas jau veidojās tāda kā čūla, suloja <strong>un</strong> sāpēja.<br />
Neviens, kuram nav sāpējušas kājas, nevar<br />
iedomāties to prieku, kad <strong>uz</strong>zināju: esmu tikusi<br />
starp tiem divdesmit, kas tiks <strong>uz</strong> konsultāciju.<br />
Paskatījos internetā – dakteris izskatījās laipns,<br />
baidījos, vai nebūs dusmīgs. Sēdēju pie viņa<br />
<strong>un</strong> jutos kā tāda nelaimes čupiņa. Bija dikti<br />
karsta diena, <strong>un</strong> dakteris Pēteris Gerke operēja<br />
divas st<strong>un</strong>das. Smējos, ka ap 8. jūniju vīram<br />
vienmēr sagādāju pārsteigumu – meita dzima,<br />
tagad kāja izoperēta. To, kāds man prieks, par<br />
operāciju, es vārdos nemaz nevaru izteikt. Man<br />
tā problēma bija ielaista, tāpēc vēl būs jāiet pie<br />
ārsta, <strong>un</strong> viņš skatīsies, kāds ir rezultāts. Meitas<br />
iemācījās <strong>un</strong> katru dienu man spricē.”<br />
Velga Putniņa (42)<br />
“Vēnu varikoze man sāka veidoties pirms<br />
20 gadiem pēc pirmajām dzemdībām. Cietos,<br />
bet pirms diviem gadiem kājas sāka sāpēt.<br />
Operāciju visu laiku atliku, jo tad nebija naudas,<br />
tad vēl kaut kas, ja<strong>un</strong>ākajam bērnam ir seši gadi,<br />
negribēju viņu atstāt vienu <strong>un</strong> likties slimnīcā.<br />
Es Koknesē strādāju par frizieri, caurām dienām<br />
<strong>uz</strong> <strong>kājām</strong>. Man laimējās tikt pie daktera ar tādu<br />
labu humoriņu, kas prata <strong>uz</strong>m<strong>un</strong>drināt. Pēteris<br />
Gerke vispirms operēja vienu kāju, nosaitēja<br />
līdz augšai kā mūmijai, <strong>un</strong> pēc divām dienām<br />
operēja otru. Vēl drusku sāp, jo kājas bija pārāk<br />
ielaistas. Ja k<strong>un</strong>kuļi neizies, dakteris skatīsies <strong>un</strong><br />
ņems laukā. Tas viss ir sīkums salīdzinājumā ar<br />
prieku par to, ka man būs veselas kājas.”<br />
Valda Trinkūna (36)<br />
“Es dzīvoju Grobiņā <strong>un</strong> strādāju Liepājā<br />
bērnudārzā par logopēdi, dejoju tautas dejas.<br />
Problēmas ar <strong>kājām</strong> sākās pirms desmit gadiem,<br />
kad piedzima meita. Pagājušajā karstajā vasarā<br />
izspiedās pirmie vēnu mezgli, <strong>un</strong> slimība sāka<br />
strauji progresēt. Domāju, ka kaite skārusi tikai<br />
vienu kāju, bet izrādījās, ka arī otrā kājā vēnas<br />
nef<strong>un</strong>kcionē, kā nākas. Mani operēja ja<strong>un</strong>ajā,<br />
skaistajā Juglas klīnikā dakteris Vladislavs<br />
Semeņuks. Liels viņam paldies par to. Operācija<br />
ar putu skleroterapijas metodi ilga tikai 15<br />
minūtes, mani veikli saspricēja, <strong>un</strong> jau pēc<br />
brīža es varēju celties <strong>un</strong> doties mājās. Man vēl<br />
<strong>uz</strong>dāvināja speciālās zeķes vēnām. Tagad kāja ir<br />
kā ja<strong>un</strong>a.”<br />
Helēna Melnstrazde (70)<br />
“Milzīgs paldies Baltijas vēnu klīnikai <strong>un</strong><br />
Patiesajai Dzīvei par akciju! Patiesi, šoreiz<br />
Dieviņš man stāvēja klāt. Agrāk es nebūt nebiju<br />
tik nabadzība, bet dzīve sagriezās tā, ka daudz<br />
ko pazaudējām, tomēr nekad nekādu pabalstus<br />
neesmu prasījusi, sitos pa dzīvi, kā māku. Manā<br />
apgādībā ir trīs mazbērni, kuriem mamma<br />
aizbrauca strādāt <strong>uz</strong> Angliju, bet vēl nenopelna<br />
tik daudz. Man pašai pensija 150 latu, vīram<br />
mazliet vairāk, mazbērni mācās 5., 9. <strong>un</strong> 10. klasē.<br />
Biju ēdnīcas priekšniece Juglā. Biju tieva, maza<br />
auguma, tāpēc staigāju <strong>uz</strong> augstiem papēžiem,<br />
visu dienu <strong>uz</strong> <strong>kājām</strong>, strādnieku trūka, tāpēc pati<br />
staipīju milzīgus, verdošus katlus, reizēm strādāju<br />
18 st<strong>un</strong>das. Es pilnībā <strong>uz</strong>ticos dakterim Intam<br />
Ūdrim <strong>un</strong> māsiņai G<strong>un</strong>iņai – viņa ir tik veikla<br />
<strong>un</strong> šiverīga kā bitīte. Viņi pelnījuši visus labos<br />
vārdus, kādi vien ir, esmu tik laimīga, ka man tā<br />
paveicies. Kājas man divas reizes operētas, pēdējo<br />
reizi pirms deviņiem gadiem. Tās jau bija tumšas,<br />
vēnainas, zem ikriem kā striķi, bet ap potītēm<br />
sapampušas. 17. maijā dakteris man <strong>uz</strong>taisīja<br />
operāciju abām <strong>kājām</strong>, tā ilga vairāk nekā st<strong>un</strong>du.<br />
Katru nedēļu eju <strong>uz</strong> pārsiešanu. Dakteris <strong>un</strong><br />
māsiņa man dikti cītīgi liek plāksterus <strong>un</strong> pārsien.<br />
Ja nebūtu šīs iespējas, ar mani būtu, kā būtu, jo<br />
pagājušajā gadā augustā vēna pārnāca pušu, visa<br />
māja bija asinīs, braucu <strong>uz</strong> slimnīcu, šuva ciet.<br />
Izceliet gan dakteri Ūdri ar lieliem burtiem – viņš<br />
ir tik gudrs, tak’ visu zina.”<br />
Svetlana Larionova (29)<br />
“Pirms trim gadiem man <strong>uz</strong> kājas parādījās<br />
mazs vēnu mezgliņš. Es strādāju par pārdevēju,<br />
12 st<strong>un</strong>das nākas pavadīt kājās. Aizraujos ar<br />
kalnu slēpošanu <strong>un</strong> riteņbraukšanu. Slimība<br />
strauji progresēja, <strong>un</strong> pirms operācijas man<br />
visa kāja bija satūkusi <strong>un</strong> sāpēja. 12. maijā ar<br />
radiofrekvences metodi mani operēja dakteris<br />
Vladislavs Semeņuks. Man laimējās ar tik<br />
labu ārstu <strong>un</strong> māsiņām, kas visu izstāstīja <strong>un</strong><br />
iedrošināja, jo, ieraugot to aparatūru <strong>un</strong> adatas,<br />
biju pārbijusies kā mazs bērns. Ja būs jāoperē<br />
otra kāja, noteikti atkal iešu pie Semeņuka.<br />
Operācija ilga gandrīz st<strong>un</strong>du, dakterim bija ko<br />
noņemties, jo, cik saprotu, problēma bija nopietna.<br />
Sāpēja gan, bet varēju izturēt, galvenais,<br />
ka viss beidzās labi. Tagad valkāju kompresijas<br />
zeķi <strong>un</strong> periodiski eju dakterim atrādīties.”<br />
BAltIjAS Vēnu klīnIkA. Rīgā, K. Barona ielā 115, tālr. 67847200; www.vc4.lv, www.flebologija.lv<br />
VC4 EStētISkāS dErmAtoloģIjAS <strong>un</strong> ķIrurģIjAS klīnIkA. Rīgā, Skanstes ielā 13/5, 3. stāvā,<br />
tālr. 67847102, 28381189; www.edk.lv<br />
juGlAS klīnIkA. Rīgā, Brīvības gatvē 410, 4. stāvā, tālr. 67136282; www.vc4.lv, www.juglasklinika.lv<br />
kompresijas zeķes: Bauerfeind medicīnas preču veikals K. Barona ielā 115, tālr. 67847205<br />
2011 12 PATIESĀ DZĪVE 39
Change language