Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Pastāsts</strong> <strong>par</strong> <strong>neredzamo</strong> <strong>čeku</strong>.<br />
• Nemirstīgā “čekas sērga”.<br />
Nekas nav vienkāršāk, kā <strong>par</strong> kādu, kas nepatīk, pateikt, ka tas ir čekists. Lai nu viņš<br />
tik sāk taisnoties, tieši tas ir vajadzīgs. Skaidrs, ka ziņas <strong>par</strong> čekistiem ir tikai čekistiem un<br />
ne jau ierindas, bet tiem viss uzticīgākajiem čekas virsniekiem. Ja kāds no viņiem atklās<br />
aģentu vārdus -viņam jāmirst. Tas ir daudzkārt pierādījies fakts. Tā visos laikos rīkojās visu<br />
valstu slepenie dienesti. Tāpēc jau viņi ir - slepenie dienesti.<br />
Bet tas mūsu sabiedrības aktīvo mietpilsoņu pulciņu nemaz nemulsina. Lai pierāda, ka<br />
viņš nav čekists! Ja šī “čekas sērga” 80.gados ir vienkārši izskaidrojama, tad ne tik vienkārši<br />
izprotama ir šīs sērgas atdzimšana šodien – nu jau ceturtdaļgadsimtu PĒC neatkarības<br />
atgūšanas.<br />
Skaidrs, ka te nav runa <strong>par</strong> tiem, pamestajiem čekas maisiem. Tos pameta kā suņiem<br />
kaulu, lai nu pagrauž, lai. Nu un tā viņi tos grauž un grauž gadu desmitiem, līdz pat šai<br />
dienai un nerimsies - ļautiņiem <strong>par</strong> prieku. Ar lielu entuziasmu un nopietnām sejām.<br />
Interesanti, kāpēc pa šiem gadu desmitiem nevienam no tik daudzajiem žurnālistiem<br />
nav ienācis prātā pajautāt, piemēram, Vilnim Edvīnam Bresim, kā tur īsti ir ar to VDK<br />
aģentu sarakstiem. Kā tā laika LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, kura ziņā bija arī<br />
Latvijas Valsts Drošības Komiteja, viņš pateiktu un atkārtotu to faktu, ka jau vairākus<br />
mēnešus, pirms iegājām pamestajā čekas stūru mājā, no Maskavas ieradās PSRS VDK vīri,<br />
savāca visu aģentūru un aizveda to uz drošāku vietu, kur tā šodien mierīgi guļ nevis maisos,<br />
bet glītos plauktiņos un tiek aktīvi izmantota.<br />
Tieši šim faktam bija jābūt <strong>par</strong> pamatu jautājumam, ko darīt ar tiem čekas maisiem.<br />
Bet tas tiem “čekas maisu purinātājiem” likās tik neinteresanti.<br />
• Kā radās tie čekas maisi.<br />
Ja kāds nopietnāk pasekotu notikumiem, kas pa šiem gadu desmitiem virmo ap šiem<br />
čekas maisiem, atklātos ļoti netīras spēles, kuru spēlē ļoti netīri ļautiņi.<br />
Šie ļautiņi labi zin, kas tās kartiņas atstāja un kāpēc tur ir pamesti tikai neliela daļa no<br />
tām 26 000 kartiņām. Viņi arī ļoti labi zin, kur atrodas pārējās kartiņas un saprot arī to,<br />
kāpēc tās pazudušās ir “pazudušas”. Viņi ļoti labi zin, ka VDK nebija nespējīga sabiedriska<br />
organizācija, kas tā vienkārši savējos pamestu saplosīšanai.<br />
Es kā LPSR Augstākās Padomes tautas deputāts biju čekas maisu notikumu<br />
aculiecinieks un gribu atgādināt tiem, kas negrib atcerēties, ka mums notika dziesmota nevis<br />
bruņota revolūcija. Čekas stūru mājā mēs iegājām tikai tad, kad čekisti mums to atļāva un<br />
tur atradām tikai to, ko viņi gribēja mums atstāt. Tāpēc tajā laikā man pat prātā nevarēja<br />
ienākt, ka no šīm maišeļu mušām tiks uzpūsti ziloņi Gaiziņkalna lielumā.<br />
Kad Zvārdes kara aviācijas poligona ieņemšanas akcijā pie manis pienāca viens VDK<br />
virsnieks un piedraudēja, ja gadījumā es tiešām ievedīšu tos neformāļus poligonā, tad ar<br />
mani notiks tas pats, kas ar Lietuvas premjeri Kazamira Prunskieni, kuras čekas kartiņas<br />
kopija tika nopublicēta avīzē. Man <strong>par</strong> to gan sanāca smiekli. Bez šaubām, mēs iegājām<br />
poligonā un vēl pa ceļam atvienojam viņus no elektrības nogāžot dažus stabus... Nekādas<br />
kartiņas nekur netika nodrukātas. Tas tik būtu joks, ja šie nodrukātu kaut ko tamlīdzīgu.
Neviens to neņemtu nopietni. Ko tad es varēju nodot, ja nu vienīgi pats sevi! Es neuzrados<br />
nez no kurienes, bet vadot Radošās jaunatnes klubā (RJK) un Pieminekļu aizsardzības talku<br />
centru (PATS) un no 1987. gada Vides aizsardzības klubu (VAK) visu acu priekšā manis<br />
organizētās akcijas, pirmie mītiņi un demonstrācijas, neskaitāmās talkas, protesta gājieni, kā<br />
arī raksti, runas, dzejoļi utt.., sabiedrībā bija ļoti labi zināmi. Lai tik tajā laikā kāds<br />
uzdrošinātos mani nomelnot vai pirkstu pielikt – viņu mājas tiktu apgāztas uz jumtiem.<br />
Sabiedrība bija atmodināta, sākot ar pirmajām neformāļu svētvietu saglābšanas talkām līdz<br />
pirmajiem VAK organizētajiem mītiņiem, atdzimšanas akcijām un manifestācijām manā<br />
rīcībā bija tūkstošu tūkstoši... Bez šaubām, tad nebija dažu dienu vai dažu gadu darbības<br />
rezultāts. Jau gadus desmit pirms Atmodas, manu 1978 gadā ! sarakstīto un komponista<br />
Viļņa Šmitberga komponēto, dzejoļu cikls “Par Atmodu” dziedāja Maija Krīgena.<br />
...Pār kapu kāpām pāri kāpu<br />
kā pār rūgtu tīrumu<br />
pie streļķiem meklēju es vārdus<br />
kā atsaukt māsu – Atmodu...<br />
• Netīru ļautiņu netīrās spēles.<br />
Tomēr, kā izrādījās es smējos <strong>par</strong> agru... Virs Latvijas politiskajām debesīm <strong>par</strong>ādījās<br />
Čekas maisu mēris un sāka savu darbu pa labi un kreisi nopļaujot vienu pēc otra...<br />
Velti saucu pēc veselā saprāta. Sabiedrība jau bija iebarota ar atriebības degvīnu.<br />
Aizstāvot savu kolēģi Augstākā Padomē dok. Georga Andrejevu pēkšņi attapos, ka tautai<br />
Melnais Bruņinieks jau bija nocirtis ausis...<br />
Kad mani, jau kā LR Augstākās Padomes deputātu uzaicināja ierasties prokuratūrā<br />
sniegt paskaidrojumu, sakarā ar manu kartiņu, es atteicos no advokāta pakalpojumiem, jo<br />
neskatoties uz vēstures īso atmiņu manā rīcībā bija simtiem acīs krītoši un viegli pierādami<br />
fakti, kas liecināja, ka visu savu mūžu esmu nevis sadarbojies, bet nepārtraukti pretdarbojies<br />
režīmam. Izrādās, viņiem nekādi fakti nemaz neinteresēja.<br />
Vispirms viņi ignorēja A. Kronberga liecību;<br />
ATZINUMS<br />
pārbaudes lietā Nr.7/248 <strong>par</strong> Arvīda Ulmes sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, Rīgā, 2003.gada<br />
15.jūlijā<br />
…<br />
Liecinieks Aivars Kronbergs (VDK sācis strādāt 1966. gada februārī un nostrādājis līdz<br />
1990. gada augustam) liecināja ka: Sarunas laikā ar Ulmi, iespējams, ka viņam izteicis domu <strong>par</strong><br />
sadarbošanos, bet viņš krasi noraidoši atteicies pret šādu priekšlikumu. Tā kā Ulmem ir<br />
saglabājušies vecie sakari ar Rīgas inteliģenci un viņš varējis būt operatīvi interesants, un tā kā<br />
man bijušas labas attiecības ar priekšnieku Pētersonu un bijusi vajadzība novērst no sevis<br />
uzmanību, ticis nolemts fiktīvi noformēt Ulmi kā aģentu, kas arī ticis izdarīts. Verve kā tāda<br />
nenotikusi, tikai noformējis dokumentus. Viņš noformējis visus dokumentus priekš aģenta<br />
vervēšanas un Ulme ticis ieslēgts aģentūras a<strong>par</strong>ātā. Parakstu no Ulmes neņēmis un pseidonīmu<br />
izvēlējies pats.<br />
…<br />
Cēsu rajona nodaļas priekšnieks Pētersons.
1987.gada 30.aprīlī aģents „Zāle” ir izslēgts no bijušās LPSR VDK aģentūras a<strong>par</strong>āta, kā<br />
darba nespējīgs.<br />
Rehabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokurors …/V.Sausiņš<br />
Ar to jau šī saucamā pārbaudes lieta būtu jāizbeidz, jo arī tajos laikos vajadzēja pildīt<br />
plānus, lai attaisnot savus budžeta pieprasījumus utt., Bet vienmēr pēc alkohola smirdošam<br />
specdienestu lietu prokuroram V. Sausiņam, kurš uzticīgi bija kalpojis arī okupācijas<br />
režīmam, gan tas likās nepietiekami. Arī fakts, ka pat pseido ziņotājs “Zāle”nav neko ziņojis<br />
Sausiņu nepārliecina:<br />
Cerams, ka šis specprokurors tomēr atrada laiku, lai iepazītos arī ar tiem ziņojumiem, kas<br />
sniegti <strong>par</strong> mani un izdarītu secinājumus:
Pievērsiet uzmanību, tas pirmais ziņojums datēts jau ar 1984. gadu, kad es vēl biju<br />
Rakstnieku savienības jauno literātu apvienības biedrs. Pār Latviju tad vēl valdīja bailes un<br />
klusējošais vairākums. Nekādas pretpadomju aktivitātes, izņemot mani, neviens īsti<br />
neorganizēja.<br />
Ja ar to tam Sausnītim nepietika, tad nu gan visam pielikt punktu vajadzēja sekojošam<br />
dokumentam:<br />
Reģ. Nr.A/P-276<br />
24.1 l.I999.g.<br />
Uz Nr.P-260<br />
17.1L1999.g.<br />
Arvīdam Ulmes kungam personas kods 130547-13050<br />
SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā ir ziņas, ka Jūs esat bijis<br />
reģistrēts LPSR Valsts drošības komitejas informācijas analīzes daļā kā:<br />
1) nacionālistiskas organizācijas vai grupas, kura veic antisociālistisku un<br />
antikonstitucionālu darbību PSRS teritorijā, dalībnieks;<br />
2) persona, <strong>par</strong> kuru ir nozīmīgi operatīvie materiāli,<br />
3) persona, <strong>par</strong> kuru fakti un pazīmes liecina, ka tā veic nacionālistisku (latviešu)<br />
darbību.<br />
SAB TSDC rīcībā esošajā bij. LPSR VDK elektroniskajā datu bāzē <strong>par</strong> Jums<br />
atrodas šādi z^umv.DS-301654, 311779, 311539.<br />
Pielikumā: iepriekš minētie ziņojumi uz 1 lapas.<br />
SAB TSDC vadītājsLZALITE<br />
Šis dokuments faktiski ir spriedums! Te tiesa būtu tīri formāla. Jo <strong>par</strong> mani jau bija<br />
nozīmīgi operatīvie materiāli, fakti un pazīmes... Es jau režīmam biju norakstīts. Es varēju<br />
pazust jebkurā brīdī, jebkurā vietā. Es to zināju, ar to rēķinājos un tam gatavojos...<br />
Un tas man deva drosmi, kamēr vēl ir laiks, izdarīt to, ko citi tik ļoti baidījās. Tas ir tā,<br />
kad kādam bija jāpieliek roka pie kailajiem augstsprieguma vadiem, lai pārbaudītu vai tur ir<br />
strāva. To darīt, neskatoties uz to, ka pēdējos 50 gadus tur šī “strāva” nosita ikvienu, kas tai<br />
pieskārās var tikai muļķītis. Es biju muļķītis. Un es biju tam gatavs.<br />
Bet tādam pavērsienam, ka pilnīgi oficiāli es neatkarīgajā, brīvajā Latvijā ik pa brīdim<br />
pa visiem masu informācijas līdzekļiem gadu desmitiem tikšu uzsaukts kā čekas aģents, tas<br />
gan man nekādos murgos nerādījās! Pie tam, kā izrādās es pats esmu šajā sadarbībā<br />
atdzinies...
Te vietā nocitēt manu pirms gadiem 25 Vandzenē sarakstīto dzejoli:<br />
xxx<br />
kas mūs gribēs celt – tie kritīs!<br />
tie kritīs, kas mūs gribēs celt...<br />
tos krustā sitīs kārs un vārdos<br />
tos noskalos no zemes nost -<br />
tos nogludinās masu kapos<br />
lai sakož aizmirstības zobs;<br />
.<br />
tad nāksim mēs pa ceļu brīvu<br />
un katram mutē karogs brēks<br />
pēc slavas norasos mums pieres<br />
pēc varas zobens nosirmos...<br />
.<br />
kas mūs gribēs celt – tie kritīs!<br />
tie kritīs, kas mūs gribēs celt...<br />
------------------------------------------<br />
Tad jau patiešām tiem, kas uzskata, ka Latvijas neatkarības atjaunošana ir čekistu un<br />
žīdu projekts, ir taisnība.<br />
Atšķirībā no citiem šī čekas maisa upuriem, mans gadījums bija kliedzošs pierādījums,<br />
ka tiem nevar piešķirt likuma spēku un tāpēc tos ikreiz, kad visur atkārtoti skanēja vēsts <strong>par</strong><br />
manu sadarbību, es visiem! masu informācijas līdzekļiem nosūtīju šos minētos dokumentus.<br />
Bet tad, kad pārliecinājos, ka tas žurnālistiem, kas katru plikumu izliek pirmās lapās, vispār<br />
nemaz neinteresē, kļuvu uzmanīgs. Kāpēc pēkšņi tāda neizskaidrojama nevēlēšanās<br />
noskaidrot patiesību, lai pārtrauktu to cilvēku izsmērēšanu, bez tiesas sprieduma.<br />
Tad griezos pie <strong>par</strong>tijām, politiķiem un valsts amatpersonām:<br />
Tai skaitā nosūtīju vēstuli arī Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, kuru ļoti cienīju<br />
un zināju viņas spējas pacelt pat nepaceļamas lietas. Bet arī viņa to nespēja.
Saeimas priekšsēdētājai<br />
Ingrīdai Ūdrei<br />
Sakarā ar Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vēstuli<br />
<strong>par</strong> A. Ulmes iespējamo sadarbību ar VDK<br />
Atbildot uz Jūsu vēstuli, paziņoju, ka noliedzu savu sadarbību ar VDK.<br />
Neizprotu kāpēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs /TSDC/ nav iesniedzis Saeimas<br />
prezidijam dokumentus, kas konkrēti pierādītu un apliecinātu sabiedrībai vispārzināmus faktus, ka<br />
es jau no 70-tiem gadiem esmu mērķtiecīgi darbojies tieši pret totalitāro režīmu, un attiecīgi VDK<br />
ir pret mani veikusi nepārtrauktas represijas. Tas nevar būt, ka TSDC centrā vai tā rīcībā, Valsts<br />
arhīvā vai citās glabātavās nav dokumentu, <strong>par</strong><br />
• Radošās jaunatnes kluba /RJK/ darbību, kura prezidents es biju no1980.gada līdz kluba<br />
likvidēšanai 1983.gadā, kā iemeslu minot RJK prezidenta Arvīda Ulmes uzstādīto krustu<br />
Vānes baznīcas tornī;<br />
• Arvīda Ulmes izveidoto, nodibināto un vadīto pamesto baznīcu, svētvietu un senvietu<br />
glābšanas neformālu grupu - Pieminekļu aizsardzības talku centru /PATC/ - darbību /<br />
1983.–1986./, tai skaitā, aizliegtajām Tērvetes, Annenieku, Zemītes, Usmas u.c. pamesto<br />
baznīcu glābšanas talkām, kā arī <strong>par</strong> Aspazijas, Fr. Bārdas, A. Brigaderes u.c. rakstnieku<br />
piemiņas talkām;<br />
• Arvīda Ulmes izveidoto, nodibināto un vadīto - pirmo masu neformālo organizāciju<br />
pēcokupācijas Latvijā - Vides aizsardzības kluba (VAK) darbību, kurā jau no 1987.gada<br />
darbojās 30(!!!) nodaļas.<br />
Tieši Arvīda Ulmes vadībā un pilnā personīgā atbildībā tika sagatavotas, noorganizētas un realizētas<br />
tādas riskantas, pārdroša un pat izmisīgas un nepārprotami pret PSRS režīmu interesēm vērstas<br />
pirmsatmodas akcijas, kā piemēram, 1987.gadā pie VEF organizētais okupācijas režīma laikā<br />
pirmais neformālais masu mītiņš “Par tīru gaisu” un “Kodolbrīvu Baltiju” kā arī vērienīgākās<br />
1988.gada masu demonstrācijas, kuras iniciators, organizētājs, realizētājs un atbildīgais bija Arvīds<br />
Ulme:<br />
• “Melno karogu” akcija pie PSKP Izglītības nama.<br />
• Zvārdes kara aviācijas poligona ieņemšana,<br />
• akcija “Pret Metro”,<br />
• Nacionālās simbolikas atjaunošanas akcija Meža<strong>par</strong>kā,<br />
• “Lūgšanas pie jūras”,<br />
• akcija “Pret migrāciju” Daugavas stadionā,
• akcijas pie Slokas CPK, utt., utt.,<br />
Sevišķi jāpiemin akcija “Par PSKP darbības aizliegšanu” pie Latvijas PSKP CK, kas bija<br />
pirmais - kā teica Maskavas TV ziņās - pret PSKP vērsts mītiņš visā PSRS...<br />
Visus šos gadus <strong>par</strong> pilnīgi visiem RJK, PATC, VAK pasākumiem es biju vienīgā juridiski un<br />
pilsoniski atbildīgā persona un tieši tāpēc gan pirms, gan pēc šim akcījām tiku nogādāts VDK, kur<br />
tiku gan pratināts, gan brīdināts un <strong>par</strong> to bija jā<strong>par</strong>akstās. Kas tik man, maniem tuviniekiem un<br />
sekotājiem ir bijis jāpārdzīvo no VDK puses - tas nav šeit aprakstāms, bet, ja tiešām, TSDC nav<br />
nodevusi Saeimas prezidija rīcībā manis minēto informāciju, kā tas jau notika ar TSDC ziņām masu<br />
informācijas līdzekļiem, tad man jāsecina, ka pēc visiem šiem, Latvijas neatkarībai ziedotiem<br />
gadiem, VDK {vai –TSDC) represijas pret mani, maniem bērniem un tuviniekiem, pret pirmajiem<br />
Atmodas un Latvijas neatkarības nesējiem turpinās.<br />
Ar cieņu,<br />
Arvīds Ulme<br />
Politiķi tik cieši bija pielipuši šiem maisiem, ka neko negribēja mainīt. Vai arī nevarēja...Vai<br />
nedrīkstēja...<br />
Tāpēc dabīgi rodas jautājums, vai viņi grib tos maisus izmantot savās interesēs, vai kāds grib<br />
viņus (t.i.. deputātus) izmantot savās interesēs.<br />
Vai tie, kas stāv aiz čekas maisiem,stāv arī aiz politiķiem un preses izdevumiem?<br />
Kas tie tādi ir un ko viņi ziemā ēd?<br />
Tāds ir jautājums.<br />
• Sadarbības atdzīšanas brīnumu brīnums.<br />
Bet “kronis” visam ir mana pēkšņā sadarbības atdzīšana. Tas pierāda, cik ļoti, ļoti <strong>par</strong> katru<br />
cenu, kādam vajadzēja mani tomēr izsmērēt. Kad pierādījās, ka mana kartiņa tur ir fiktīva un nekādi<br />
dokumenti, ne pierādījumi <strong>par</strong> manu brīvprātīgu ciemošanos VDK ar ziņojumu mapīti padusē<br />
neatradās, specprokuroram atlika vienīgi panākt, lai es pats atzīstos.<br />
Izrādās, ka fakts, ka esmu bijis neskaitāmas reizes nogādāts dažādu pilsētu un rajonu drošības<br />
komitejās un tur atbildējis uz jautājumiem, faktiski jau ir sadarbības pazīme. Viņiem vairs<br />
neinteresēja uz kādiem jautājumiem un ko esmu atbildējis. Galvenais, ka esmu tur bijis un ar viņiem<br />
runājis. Pat tas fakts, ka es riskējot ar nekavējošu arestu uz pratināšanām ierados ar paslēptu<br />
diktofonu, ko man atveda tautieši no ārzemēm un pēc tam savējo pulciņā to noklausījāmies, izrādās<br />
ir visīstākais pierādījums. Tā lūk strādā specprokurori, lai tik panāktu savu. Tad kā lielu<br />
pretimnākšanu viņi sagatavoja man <strong>par</strong>akstīšanai sekojošu dokumentu:
Domāju, ka nu, beidzot, viņiem tas cirks ir apnicis un atviegloti <strong>par</strong>akstīju, lai ir miers. Nē.<br />
Izrādās tas cirks tikai sākās!<br />
Tā viltīgā preambula <strong>par</strong> pierādīto pretpadomju darbību, <strong>par</strong> manu vajāšanu utt., izrādās neko<br />
nenozīmēja, galvenais ir šie ci<strong>par</strong>iņi -14pants, 14.punkts.<br />
Kaut kā neatceros tajā viņu man sagatavotajā dokumentā šādus ci<strong>par</strong>iņus. Un kaut kā ,it kā<br />
netīšam, dokuments ir tikai vienā eksemplārā. Bet profesionāļi “noracēji” strādā profesionāli, neko<br />
teikt. Un pēkšņi visos masu informācijās līdzekļos visās ziņās radio un TV, visos laikrakstos un<br />
žurnālos vienlaicīgi <strong>par</strong>ādījās sensacionāla ziņa, ka esmu atdzinies sadarbībā ar VDK.<br />
Es nekavējoties sasaucu preses konferenci, atsaucu šo <strong>par</strong>akstu un pieprasīju lietu nodot<br />
tiesai. Bet tas vairs nevienam neinteresēja.<br />
Ar šo rakstu kā piemēru, es sabiedrībai un it sevišķi tiem, kas uz saviem pleciem atveda<br />
Atmodu, gribu atgādināt, ka nepietiek ar neatkarības pasludināšanu. Neatkarības ideāli vēl tāli nav<br />
piepildīti. Daudzas lietas vēl jāsāk no sākuma. Katra dienas sākās ar atmodu.<br />
Arvīds Ulme
Change language