kulturas-paterins-web-versija-3-decembris

LATVIJAS IEDZĪVOTĀJU KULTŪRAS PATĒRIŅŠ UN LĪDZDALĪBA KULTŪRAS AKTIVITĀTĒS 2007-2014: PĒTĪJUMU DATI UN STATISTIKA
dences liecina, ka gados jauno iedzīvotāju auditorija kultūras jomai arvien samazināsies (jo
samazināsies iedzīvotāju kopskaits), savukārt gados vecāko – būtiski palielināsies. Ņemot vērā,
ka senioru mērķa grupas šobrīd izsaka izteikti zemāku interesi par kultūru un izteikti retāk arī
apmeklē kultūras pasākumus, kopējās kultūras auditorijas skaitliskā saglabāšana ilgtermiņā liek
šīs sociāli demogrāfiskās grupas iesaisti uzlūkot par stratēģiski izšķirošu nepieciešamību.
Personīgai līdzdalībai kultūrā ir pozitīva korelācija ar aktīvāku kultūras patēriņu. Tie iedzīvotāji,
kuri paši personīgi ir iesaistīti kādās kultūras aktivitātēs (dzied, dejo, piedalās amatierteātrī,
nodarbojas ar amatniecību vai tml.), pēdējā gada laikā bija apmeklējuši vidēji 10,7 dažādus
kultūras pasākumus, kamēr tie, kuri paši personīgi nav iesaistīti nekādās aktivitātēs, tikai 5,7 kultūras
pasākumus. Pētījuma dati gan neļauj viennozīmīgi secināt, vai aktīvāks patēriņš determinē
aktīvāku līdzdalību vai otrādi, tomēr pozitīva korelācija starp patēriņu un līdzdalību ļauj apgalvot,
ka iedzīvotāju kultūras aktivitātes sekmēšanai kopumā ir būtiski aktivizēt kā patēriņu, tā arī
līdzdalību un personīgu iesaisti. Sekojoši personīgas līdzdalības sekmēšana ir viens no efektīviem
veidiem auditorijas palielināšanai kultūrā kopumā. Pie tam – līdzdalībā iesaistīto īpatsvars
pēdējo gadu laikā nav būtiski mainījies, kamēr kultūras patēriņš ir samazinājies. Tas ļauj secināt,
ka personīga iesaiste nodrošina iedzīvotāju ilgtermiņa aktivitāti kultūrā, kamēr kultūras patēriņš
ir svārstīgs dažādu ārēju apstākļu ietekmē.
Labklājības pieaugums būtiski neietekmētu kultūras patēriņu. Lai gan kā būtiskākā barjera kultūras
biežākam apmeklējumam pētījumā identificējamas iedzīvotāju finansiālās iespējas (55%
no tiem, kuri vēlētos biežāk apmeklēt kultūras pasākumus, kā iemeslus, kādēļ to nedara šobrīd,
norāda finanšu trūkumu), nevar apgalvot, ka labklājības pieaugums korelēs ar lielāku kultūras
aktivitāti. Aptaujā vaicājot, kam tiktu veltīti finanšu līdzekļi, ja ģimenes budžets palielinātos,
visbiežāk iedzīvotāji norāda, ka papildlīdzekļus atvēlētu ceļojumiem uz ārvalstīm (57%) un pa
Latviju (42%). Savukārt katrs piektais iedzīvotājs dotos uz teātra izrādēm, bet katrs ceturtais uz
populārās mūzikas koncertiem. Tomēr lielākā daļa no šādas atbildes sniegušajiem jau šobrīd
apmeklē teātri un koncertus, savukārt šobrīd neaktīvo kultūras pasākumu apmeklētāju mērķa
grupu labklājības pieaugums aktivizētu nebūtiski – tikai aptuveni katrs desmitais no tiem, kuri
šobrīd kultūras pasākumus neapmeklē, novērtē, ka lielāks ģimenes budžets rosinātu to darīt.
No vienas puses, tas norāda, ka labklājības pieauguma ietekmi kultūras jomā visdrīzāk izjustu ar
laika nobīdi, jo iedzīvotāji vispirms ieguldītu citās sev aktuālās un interesējošās nepieciešamībās.
No otras puses, tas arī liecina, ka kultūrā ieinteresētā auditorija jau šobrīd ir tajā aktīva, un
materiālo iespēju uzlabošanās drīzāk palielinātu esošā apmeklējuma regularitāti, nevis piesaistītu
kultūras apmeklējumā vairāk iedzīvotāju. Tas savukārt ļauj apgalvot, ka būtiskākais faktors,
kas ietekmē iedzīvotāju kultūras aktivitāti, ir personīgā interese par kultūru, nevis finansiālās iespējas.
Sekojoši ilgtermiņā ir būtiski sekmēt iedzīvotāju interesi par kultūru kopumā un konkrētu
pasākumu un aktivitāšu apmeklēšanu, tādējādi audzējot to auditorijas daļu, kura pieaugot
labklājībai būs ieinteresēta un gatava savus ienākumus tērēt kultūras jomā.
Sabiedriskajā domā kultūra šobrīd nav „konkurētspējīga” ar citām jomām (veselība, ekonomika,
sociālā joma, aizsardzība). Lai gan kopumā 63% iedzīvotāju aptaujā novērtē, ka kultūra viņiem
personīgi ir svarīga un 79% uzskata, ka kultūra no valsts budžeta ir jāatbalsta, tikai 4%
71