J. Samcovas lekcija “Oreocereji”. 2001.g. 5 ... - kaktusi-latvia.lv

J. Samcovas lekcija “Oreocereji”. 2001.g. 5. novembrī.
Par kaktusu klasifikāciju.
Pie mums populārākā ir Kaktusaugu sistēma, kuru XX gadsimta vidū izveidoja vācu
kaktologs Kurts Bakebergs. Viņa grāmatas, kā arī vairākas K.Bakeberga sekotāja
Valtera Haage publikācijas bija pieejamas arī pie mums. Padomju Savienības
izdevumi orientējās tieši uz šo sistēmu un citas, vairāk mūsdienīgas un zinātniski
pamatotas sistēmas pie mums bija praktiski nepazīstamas.
Uz izplatīto pie mums K. Bakeberga klasifikāciju ir jāskatās kritiskāk, jo daudz
sugu un ģints nosaukumu, kurus piedāvāja K.Bakebergs un V.Haage, nav atzīti vai ir
nevalīdi, tas ir, attiecīgie apraksti bija izdarīti neievērojot botaniskās taksonomijas
noteikumus. Taču jāatzīst tas, ka joprojām vairāk vai mazāk vispārpieņemtas
kaktusaugu sistēmas nav.
Pēdējos gados izdarīto revīziju rezultātā vairākas kaktusu dzimtas ģintis apvienojas,
bet tas nenozīmē, ka “vecās” grupas (notokaktusi, sulkorebūcijasu.c.) “pazuda” un
attiecīgie nosaukumi ir jāaizmirst. To praktiskā nozīme saglabājas arī tagad.
Vēl jāpiebilst, ka ne visas taksonometriskās izmaiņas kļuva par vispārpieņemtām;
daudzas no tām speciālisti pašlaik apstrīd.
Svarīgi ir tas, ka mūsdienīga klasifikācija precīzāk atspoguļo zinātniski pamatotas
dažādu kaktusu grupu saiknes, nevis tas, cik ģinšu un kādās robežās tā piedāvā.
2. Viens piemērs: pie oreocerejiem tagad ir pieskaitīti tādas ģintis, kā Arequipa,
Matucana, Submatucana, Oroya un, protams, Oreocereus.
Pazuda tādas ģintis, kā Borzicactus un Eomatucana.
Oreocereus. Nosaukums – kalnu cereji, no latīņu vārdiem “oros” – kalns un
“cereus”. 6 sugas un aptuveni tikpat daudz varietāšu. Lieli krūmveida augi 60 cm –
līdz 3 m augstumā un 10 – 20 cm diametrā. Ērkšķi stipri īlenveidīgi, 2 – 15 cm gari.
Stumbri pārklāti ar matiņiem. Areāls – Argentīnas ziemeļi, Bolīvija, kā arī no Peru
dienvidiem līdz Čīles ziemeļiem (Kordiljeru augsto kalnu rajonos), 3500 – 4200 m
augstumā, bieži ekstremālos apstākļos, stāvās kalnu nogāzēs, augsnē, kura sastāv,
galvenokārt, no kalnu iežiem.
Oreocereji – ļoti prasīgi kultūrā augi. Tiem ir vajadzīgs intensīvs saules
apgaismojums, aktīva gaisa apmaiņa, strauja diennakts temperatūru maiņa un
ierobežota laistīšana vasarā. Ziemā – pilnīgs sausums, temperatūra – 6- 10 0 C.
Augsne – ļoti caurlaidīga, ar dziļu drenāžu. Zemes sastāvs: lapu zeme – 40%, velēnu
zeme – 20%, grants, marmora vai ķieģeļu lauskas – 40%. Sējeņiem ir nepieciešami
maigāki apstākļi, nekā lieliem augiem, saudzējot tos no saules apdegumiem un
nepieļaujot pārlaistīšanu.

Arequipa. (Nosaukums ir cēlies no Peru pilsētas Arekipas nosaukuma). Nelieli
stabveida kaktusi. Areāls: no Peru dienvidiem līdz Čīles ziemeļiem. Aug Rietumu
Kordiljeru kalnu austrumu nogāzē, 100 – 3000 m augstumā.
Matucana. Nosaukums ir cēlies no Peru pilsētas Matukanas nosaukuma. Ap 30 sugu
lodveidīgu, vēlāk bieži stabveidīgu kaktusu, no 5 līdz 15 cm diametrā, līdz 60 cm
augstumā (dažreiz līdz 1 m augstumā, ar sānu dzinumiem). Ribas – zemas,
paaugurainas, taisnas, dažām sugām - spirālveidīgas. Malējie ērkšķi – 1-5 cm gari,
vidējie ērkšķi (0-10) 1-7 cm gari. Visi ērkšķi ir balti, pelēki, dzeltenbrūni vai melni,
izliekti vai taisni. Ziedi – dzelteni, oranži, lašu krāsa, rozā, sarkani vai karmīnkrāsas,
piltuvveida vai zigomorfi, skaisti, līdz 9 cm gari. Areāls – Peru (Kordiljeru iekšējie
rajoni). Aug 1800 – 4000 m augstumā kalnu nogāzēs. Kā visas ekvatora joslas kalnu
sugas, matukānas aug īsas dienas un straujas diennakts temperatūru maiņas apstākļos,
kas jāievēro, kultivējot tās mājās. Veģetācijas periodā – mērena laistīšana; ziemā –
sausums un t o = 5 – 8 o C. Augstākā ziemas temperatūrā var sākties matukānu
veģetācija, kas nepietiekamā apgaismojumā var novest pie augu deformācijas. Vasarā
– pēc iespējas svaigā gaisā, lai lietus netiek klāt. Audzēšanai mājas apstākļos – augsne
caurlaidīga, 30% grants un smiltis. pH 5,6. Kaļķi nav derīgi pat baltām sugām.
Pavairo ar sēklām un veģetatīvi. Sējeņus jau pašā pirmajā ziemā tur pazemināto
temperatūru apstākļos bez laistīšanas.
Par submatukanām: Submatucana (pēc nosaukuma – tuvu matukānām).
Submatukanām ir mazāks ribu skaits, mazāk ērkšķu vienā areolā. Areāls – Peru, 2500
m augstumā, sausās upju ielejās un lēzeno kalnu nogāzēs.
Oroya. (Nosaukums – no Peru pilsētas Oroja nosaukuma).
Stumbri – 10 – 25 cm diametrā, 15 – 40 cm augsti. Ribas platas un zemas, stipri
paugurainas. Raksturīga morfoloģiska īpašība – garas un šauras areolas vilnainas
areolas. Ērkšķi dzelteni vai sarkanbrūni, izliekti. Ziedi 1,5 - 2,5 cm diametrā, ļoti
spilgti, citrondzelteni, rozā sarkani vai rozā sarkani ar dzeltenu iekšu, atvērās
vainadziņā apkārt galotnei. Areāls – Peru vidusdaļa. Aug 3500 – 4300 m augstumā,
straujas diennakts temperatūras maiņas, nokrišņu lietus vai sniega veidā un biežu
salnu atpstākļos, blakus matukanām un tefrokaktusiem, starp sauso zāli un sīkiem
krūmājiem.
Mājas apstākļos orojas audzē intensīva saules apgaismojuma, aktīvas gaisa
apmaiņas, straujas diennakts temperatūras maiņas un retas laistīšanas veģetācijas
periodā apstākļos. Kā arī citi kalnu kaktusi, orojas negatīvi reaģē uz ilgstošu vasaras
karstumu un garu dienu. Tad augi jāēno un to laistīšana jāierobežo. Ziemā – pilns
sausums, 5-8 o C temperatūrā. Zeme – tāda pati, kā oreocerejiem. Sējeņi jau pirmajā
ziemā iztur pazeminātas temperatūras.
Literatūra:
1. Д.В. Семенов. Кактусы и другие суккуленты в доме и в саду. Москва, 1999.
2. Т.И. Борисенко. КАКТУСЫ. СПРАВОЧНИК. Киев, 1986.
3. Цветоводство, 1998, №6б 1999, №№2, 6.