ziemaSSvētkU - Latvians Online

lasīsim kopāpat paša SVARĪGĀKĀ! – Tobiass bija TUVUASARĀM.– Paša SVARĪGĀKĀ? – es nesapratu.– ZIEMASSVĒTKU EGLĪTE! Lūk, kasZiemassvētkos ir pats SVARĪGĀKAIS! – Tobiasspaziņoja.– Eglīti mēs nopirksim! – es sacīju.– Tādu pašu kā pagājušo gadu? ŠĶĪBU,GREIZU, kam skujas nokrita jau mājās nesot? –Tobiass sarauca pieri. – TĀDU?! NU NĒ!Šogad eglīti GĀDĀŠU ES PATS!– TU?!– ES! Visu pārējo – eglītes MANTIŅAS,SVECĪTES, PIPARKŪKAS un DĀVANAS – varigādāt TU! Bet EGLĪTI SAGĀDĀŠU ES! – Tobiasslepni paziņoja. – Un vēl – kāju eglītei arī varisarūpēt TU!Ticiet man, rūpju man pietika. DĀVANAS unĻOTI PĀRDOMĀTAS DĀVANAS nebija nemaztik VIEGLI atrast, PIPARKŪKAS, lai tās būtuGARŠĪGAS, vajadzēja cept jau nedēļas divaspirms Ziemassvētkiem, un EGLĪTES KĀJA bijanoslēpusies tik veikli, ka atradās tikai dienupirms svētkiem.ZIEMASSVĒTKU rītā Tobiass pazuda.– AIZGĀJU PĒC ZIEMASSVĒTKU EGLĪTES! –bija rakstīts uz zīmītes, piemagnetizētas pieledusskapja.Visu dienu Tobiass tā arī palika PAZUDIS,nebija ne EGLĪTES, ne paša TOBIASA.Kļuva jau tumšs, kad Tobiass pārnāca,nobridies un pārsalis.– EJAM! – viņš jau no sliekšņa manisteidzināja.– Uz kurieni? – es nesapratu.– Pēc eglītes, PROTAMS! Tikai paņem līdziSVECĪTES, PIPARKŪKAS un neaizmirstiSĒRKOCIŅUS! – Tobiass bija PATINEPACIETĪBA.Kas man atlika? Ģērbties, ņemt līdzi visasTobiasa PIEPRASĪTĀS lietas un doties viņamlīdzi.Vispirms mēsbraucām artramvaju, tadSAMĒRĀ ILGI arautobusu – un tadbija klāt MEŽS.– Te es gāju un te, –Tobiass rādīja sniegā savaspēdas, tās veda TURP unATPAKAĻ, – te es GANDRĪZ NOMALDĪJOS, unte, – Tobiass norādīja ar ķepu, – te es sākumeklēt ĪSTO ZIEMASSVĒTKU EGLĪTI!– Un ATRADI?– Jā, bet tas nenācās VIEGLI! Viena nebijapietiekami GARA, otra – PĀRĀK gara, zemvienas dzīvoja eži, un es negribēju viņusTRAUCĒT, citā bija SARKANKRŪTĪŠU LIGZDA,līdz beidzot... SKATIES PATS!Jā, Tobiasa atrastā eglīte bija ĪSTĀ !– Jā... – No sajūsmas man aizrāvās ELPA.Ap eglīti drūzmējās vesels SĪKU RADĪBIŅUbars, vāverītes ložņāja pa zariem un sējatiem klāt SARKANUS ĀBOLUS un RIEKSTUS,ežu ģimene ar brūkleņu lapu slotiņām apeglīti slaucīja sniegu, un kas tur mirdzējaapkārtējo koku zaros? JĀŅTĀRPIŅI! Un esdomāju, ka ziemā viņi GUĻ!– KAR zaros svecītes! Un pacienā visus arPIPARKŪKĀM! – Mani rīkoja Tobiass.Pamazām tumsa. Pie debesīm karājāsMĒNESS, spīdēja spožas ZVAIGZNĪTES.– Un tagad IEDEDZINI SVECĪTES! – nočukstējaTobiass.Es paklausīju.Sīkās radībiņas – VĀVERES, EŽI, JĀŅTĀRPIŅIun PUTNIŅI – skatījās kā APBURTAS. Tumsāspīdēja neskaitāmi ACU PĀRI.– TĀS NOTEIKTI ir LAPSAS, bet varbūt arīVILKI! – nočukstēja Tobiass. – Viņi noteiktiZIEMASSVĒTKU EGLĪTI redz PIRMOREIZ!– LABI, KA TU TO EGLĪTI NENOCIRTI! Te, mežā,viņa izskatās VĒL SKAISTĀKA! – es izsaucos.– Hmm...Nu jā, PROTAMS! Un zini, manNEMAZ NEBIJA LĪDZI NE CIRVIS, NE ZĀĢIS! –nedaudz samulsis atzinās Tobiass. – Bet –IZSKATĀS TAČU LABI!– IZSKATĀS LIELISKI! TIEŠI TĀ, KĀ JĀIZSKATĀSĪSTAI ZIEMASSVĒTKU EGLĪTEI! – es atzinu.Tad atskanēja ĪSTA ZIEMASSVĒTKU DZIESMA.To dziedāja SARKANKRŪTĪŠU ģimene, un tāskanēja ĻOTI JAUKI!– Bet dāvanas, nu, visādas GARŠĪGASLIETAS, dažādas SĒKLIŅAS, BURKĀNUS,nu, visu ko, mēs atnesīsim RĪTDIEN! – vēlnočukstēja Tobiass. – Bet tagad – PRIECĪGUSZIEMASSVĒTKUS!13