You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Vienīgi barā brienot pa Amatas upi pieklājīgi<br />
pasniedzu roku, lai kopīgais bridiens nebeigtos ar<br />
pamatīgu mērcēšanos. Šoreiz nometnes noslēguma<br />
kopbildē bijām krietni tuvāk nekā 2006. gadā.<br />
Līdz mūsu pirmajai sarunai bija jāsagaida 10.<br />
Jūlijs, kad tiku ielūgts uz “Labo Ganu”, lai ar savu ģitāru<br />
vadītu kopīgu dziedāšanu.<br />
Bija vajadzīgs iemesls, lai uzsāktu sarunu ar svešu<br />
meiteni. Šoreiz par savedēju kalpoja velosipēds.<br />
Protams, ka es palīdzēju nonest pa kāpnēm Gintas<br />
balto velosipēdu, un tā arī sākās mūsu pirmā saruna.<br />
Vispirms par riteņbraukšanu un tad par citām tēmām.<br />
Izteicu atzinību par Gintas sabiedriski lietderīgo darbu,<br />
tomēr manas jūtas pret viņu vēl aizvien bija kā balta<br />
lapa. Pirmā telefonsaruna bija jāgaida vēl 20 dienas.<br />
Un tad arī vienkārši pieklājības pēc piedāvāju pa ceļam<br />
Gintu aizvest uz “Labā Gana” sapulci. Atpakaļceļā gan<br />
uzzināju, ka mums abiem piemīt paradums doties<br />
pastaigās vai velobraucienos ar mērķi izzināt tuvāko<br />
apkārtni. Bet arī šāda fakta konstatēšana neradīja<br />
vēlmi zvanīt Gintai. Nelīdzēja arī tas, ka augustā Ginta<br />
mani pievienoja saviem Feisbuka draugiem.<br />
Vajadzēja nodzīvot līdz septembrim, kad “Labajā<br />
Ganā” beidzot nolēmu uzrīkot tādu kārtīgu divdienu<br />
pārgājienu gar jūru. Pirmo pieteikuma īsziņu saņēmu<br />
no Gintas, kuru uzreiz brīdināju par to, ko nozīmē<br />
pārgājiens ar Bērziņu Jāni. Ginta atbildēja: “Izklausās<br />
bīstami, bet es esmu gatava.” Sāku nojaust, ka Ginta<br />
nav īsti normāla. Septembra pēdējā nedēļas nogalē<br />
nesatikām nevienu citu, kurš uzdrošinātos doties<br />
pārgājienā no Pāvilostas uz Liepāju un nakšņotu teltīs.<br />
Nelielā sabiedrība un kopīgi nostaigāti 50 km deva<br />
iespēju iepazīt līdz tam mazpazīstamo Gintu, kura<br />
atklāja, ka pēc kāzām gribētu kopā ar vīru doties visāda<br />
veida ceļojumos. Savās domās novēlēju viņai veiksmi,<br />
bet tajā pašā laikā arī domāju, kāpēc viņa man to<br />
vispār stāsta. Laikam vienkārši vaļsirdīgs cilvēks.<br />
Vaļsirdīgas sarunas turpinājās arī garajā atpakaļceļā no<br />
Liepājas uz Rīgu. Sapratu, ka Ginta ir ne tik vien<br />
nenormāla, bet arī citādā ziņā mums ir kas kopīgs.<br />
Pēc nedēļas, 2. oktobrī mēs abi atradāmies pie<br />
Rāmavas muižas, kur ārā bija uzstādīta kāzu arka. Tam<br />
sekoja Gintas stāsts par to, ka pati arī gribētu precēties<br />
ārā. Piebildu, ka šo jautājumu nāksies saskaņot ar vēl<br />
kādu. Toreiz man vēl nebija 100% pārliecības, ka es<br />
pats varētu būt tas skaņotājs, tomēr zināma interese<br />
par Gintu pamazām sāka rasties.<br />
2<br />
Savu lomu nospēlēja Gintas interneta blogs. Sāku apjaust, ka<br />
mums kopīgā ir vairāk nekā atšķirīgā.<br />
Tas pierādījās Gintas vēlmē piebiedroties manam 8. oktobra<br />
velobraucienam pa Siguldas un Līgatnes dubļainajiem ceļiem.<br />
Savedēja lomā atkal bija velosipēds, jo velobraucienam pieteicās<br />
arī Gintas brālis. Viņam nebija sava velosipēda, un 2 velosipēdu<br />
vienlaicīga iecelšana vilcienā uz Rīgu man likās pārāk riskanta.<br />
Piedāvāju Gintai pirms velobrauciena brālim paredzēto velosipēdu<br />
atstāt viņas dzīvoklī. Toreiz tiku biedēts ar to, ka Gintai nevarēšu<br />
tik viegli piekļūt, jo viņa atrodas aiz slēgtiem vārtiem un divām<br />
slēgtām durvīm. Reālajā dzīvē man vajadzēja tikai pieklauvēt pie<br />
Gintas dzīvokļa durvīm. Visas pārējās durvis un vārti man bija plaši<br />
atvērti. Pirmoreiz gan tālāk par priekšnamu netiku, jo tikko<br />
iegādāto dubļu sargu montāža aizņēma visu līdz ētera sākumam<br />
atlikušo laiku. Paša velobrauciena laikā sapratu, ka Ginta nav<br />
princese no cukura, jo lietus, aukstums, un pat kritiens dubļos<br />
neatturēja Gintas līdzbraukšanas prieku. Pēc velobrauciena atkal<br />
biju ciemos pie Gintas. Vajadzēja paņemt atpakaļ Gintas brālim<br />
aizlienēto velosipēdu. Šoreiz ne tikai tiku uzaicināts ienākt<br />
viesistabā, bet arī varēju uzkost gardu cienestu. To pat varēja<br />
iekļaut Gintas precību sludinājumā. Toreiz gan stingri piekodināju<br />
Gintai nelikt avīzē šādu sludinājum, jo citādi vēl uzrastos pārāk<br />
daudz sāncenšu. Izteicu arī piedāvājumu salabot kopīgajā<br />
velobraucienā cietušo velosipēdu ar piebildi, ka tā ir daļa no<br />
mācību programmas “Kā nekļūt par padomju sievieti.” 1. punkts<br />
bija šāds: “Ja vīrietis piedāvā salabot Tavu velosipēdu, tad viņam<br />
pilnībā jāuzticas arī tad, ja viņam tas tik ātri neizdodas.<br />
Kategoriski aizliegts lietot tādas frāzes kā "Nevajag, es pati<br />
izdarīšu utt." Ja pēc remonta velosipēds tiek atgriezts manāmi<br />
labākā stāvokli ar papildus aksesuāriem, tad kategoriski aizliegts<br />
lietot tādas frāzes kā "nevajadzēja, es samaksāšu u.tml."<br />
Oktobra vidū biju nolēmis doties uz organizācijas “The Last<br />
Reformation” iespārdīšanas (kick-start) semināru Lietuvā.<br />
Piedāvāju šādu iespēju arī citiem draudzes locekļiem, no kuriem<br />
līdzbraucējos, protams, pieteicās arī Ginta. Izskatījās, ka šis<br />
seminārs reāli iespārdīja ne tikai daudzus tā dalībniekus, bet arī<br />
manu draudzību ar Gintu. Pēc garajām sarunām sapratu, ka mums<br />
ir ne tikai kopīgas brīvbrīžu intereses. Mēdzām sazvanīties aizvien<br />
biežāk. Arī saziņa sociālajos tīklos brīžiem ievilkās līdz vēlām<br />
vakara stundām. Vienubrīd Ginta sāka sūdzēties par miega<br />
traucējumiem. Un te jau sākās aizdomas, ka tas bezmiegs nav<br />
gluži no saspringtās diplomdarba rakstīšanas.<br />
23. oktobrī Gintai stāstīju par saviem daudzajiem<br />
radiniekiem un par to, kā viņu varētu iedabūt kādā radu saietā.<br />
Pastāvēja tikai viena problēma par to, kā attaisnot Gintas<br />
atrašanos šādā pasākumā. Nodomāju, ka vieglāk to būtu izdarīt, ja<br />
Gintai būtu kāds īpašs statuss. Pēc sarunas par Gintas bērnudārza<br />
audzēkņu pozitīvo spēju izvērtēšanu nolēmu, ka varētu pats<br />
izveidot Gintas pozitīvo īpašību sarakstu. Tāpat arī Gintas<br />
apmācību kurss “Kā nekļūt par padomju sievieti” pēkšņi pārvērtās<br />
par kursu “Kā kļūt par brīnišķīgu sievieti.” Tomēr jau 30. oktobrī<br />
paziņoju, ka pārtraucu sarakstīties un sazvanīties. Gintas<br />
akadēmiskais atvaļinājums gāja uz beigām, taču diplomdarbs vēl<br />
nebija pabeigts. Pats pa to laiku cītīgi strādāju pie Gintas pozitīvo<br />
īpašību saraksta, jo negribējās turēt Gintu neziņā par maniem<br />
nopietnajiem nolūkiem. Atradu arī savu 2012. gada plānotāju,<br />
kurā biju pierakstījis lūgšanu Dievam par to, kādu sievu gribētu.<br />
Saraksts nebija īss, taču Ginta tam atbilda par visiem 100%. Dīvaini<br />
bija tas, ka man nebija saglabāts ne 2011., ne 2013. gada<br />
plānotājs.
Change language