Bērziņvēstis

Diāna Gārde 

Jāņa versija 

Viss sākas ar lūgšanu… 

NR.1 – 01.07.2017 

Bērziņvēstis 

„Dievs saviem 

bērniem dod 

labas dāvanas!” 

„Kad man prātā nāk Ginta un Jānis, pirmā doma ir aina ar diviem 

zobratiem velosipēdā: katrs savādāks, ar savu funkciju, bet tomēr 

darbojās līdzās, lai dotos uz priekšu un būtu daļa no kā lielāka.” 

Madara Molnika 

Robežlīgums 

mala 

Robežlīgums nosaka Jāņa Bērziņa 

un Gintas Dzintares savstarpējās 

attiecības laika posmā no 2016. 

gada 13. novembra līdz mācītāja 

apstiprinātas 

s 

laulības apliecības 

izdošanas dienai... 

7 lpp 

Mūsu stāsts 

Saderināšanās 

mala 

s 

Robežlīgums skaidri paredz, 

ka sievietei nav atļauts 

izdarīt spiedienu attiecībā 

uz bildinājumu...... 

Bērziņvārdnīca 

mala 

s 

Vietējo izteicienu skaidrojošā 

vārdnīca. 

Esi informēts! 

Skats no malas 

Par spīti tam, ka savu attiecību 

statusu publiski izziņojām tikai 

pēc tam, kad biju saņēmis 

karaļa svētību un princeses 

roku, bija cilvēki, kuri mūs 

vēroja no malas un kuriem bija 

kādas priekšnojautas. 

9 lpp 

13 lpp 

Pirmā dokumentālā liecība par mūsu 

satikšanos ir datēta ar 2006. gada 30. 

septembri, kad mēs abi bijām liecinieki Gata 

un Agneses Jašu kopīgā dzīves ceļa 

sākumam. Lielajā kāzu viesu kopbildē bijām 

tik tālu viens no otra, ka gluži vai loģiski 

palikām viens otra acīm nepamanīti. 

Iespējams, ka arī vēlākos gados mūsu ceļi 

neapzināti bija krustojušies, taču bez kaut 

mazākās paliekošo atmiņu kripatas. Tā tas 

turpinājās līdz 2016. gada 29. maijam, kad 

brāļi no Ogres baptistu draudzes nolēma 

aizlūgt par Bērziņu Jāņa sievas jautājumu. 

Tomēr kopš 2006. gada bija pagājuši 10 gadi 

bez mazākajām aizdomām par Bērziņu Jāņa 

civilstāvokļa izmaiņām. Biju jau samierinājies 

ar vientuļā nūģa likteni, taču Dievam par 

mani bija citas domas. 

Tajā pašā 29. maijā saņēmu vecā labā 

Anda Jaša uzaicinājumu kopīgi ar mājas 

draudzi “Labais Gans” doties uz kādu mazu 

draudzes sapulci Ķeipenē. Tā kā Ogres 

baptistu brāļu lūgšanas par Bērziņu Jāņa 

sievas jautājumu bija aizņēmušas kādu laiku, 

tad Ķeipenē ierados ar pamatīgu 

nokavēšanos. 

Uz Ķeipeni bija atbraukusi arī 

Ginta, taču arī padsmit cilvēku 

man bija par daudz. Ginta atkal 

palika nepamanīta. 

Situācija nedaudz uzlabojās 

23. jūnija vakarā, kad nonācu 

“Labā Gana” draudzes nometnē 

“Ērgļa spārnos”. Tur vismaz 

uzmetu Gintai paviršu skatienu. Ne 

tajā, ne arī nākamajā dienā pat 

nepacentos kaut virspusēji 

iepazīties, kur nu vēl pārmīt kādu 

vārdu. 

11 lpp 15 lpp 16 lpp 

Līgavas mīkliņa Pateicības 

Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas 

taps piemestas. 

Mateja ev. 6:32 1

Vienīgi barā brienot pa Amatas upi pieklājīgi 

pasniedzu roku, lai kopīgais bridiens nebeigtos ar 

pamatīgu mērcēšanos. Šoreiz nometnes noslēguma 

kopbildē bijām krietni tuvāk nekā 2006. gadā. 

Līdz mūsu pirmajai sarunai bija jāsagaida 10. 

Jūlijs, kad tiku ielūgts uz “Labo Ganu”, lai ar savu ģitāru 

vadītu kopīgu dziedāšanu. 

Bija vajadzīgs iemesls, lai uzsāktu sarunu ar svešu 

meiteni. Šoreiz par savedēju kalpoja velosipēds. 

Protams, ka es palīdzēju nonest pa kāpnēm Gintas 

balto velosipēdu, un tā arī sākās mūsu pirmā saruna. 

Vispirms par riteņbraukšanu un tad par citām tēmām. 

Izteicu atzinību par Gintas sabiedriski lietderīgo darbu, 

tomēr manas jūtas pret viņu vēl aizvien bija kā balta 

lapa. Pirmā telefonsaruna bija jāgaida vēl 20 dienas. 

Un tad arī vienkārši pieklājības pēc piedāvāju pa ceļam 

Gintu aizvest uz “Labā Gana” sapulci. Atpakaļceļā gan 

uzzināju, ka mums abiem piemīt paradums doties 

pastaigās vai velobraucienos ar mērķi izzināt tuvāko 

apkārtni. Bet arī šāda fakta konstatēšana neradīja 

vēlmi zvanīt Gintai. Nelīdzēja arī tas, ka augustā Ginta 

mani pievienoja saviem Feisbuka draugiem. 

Vajadzēja nodzīvot līdz septembrim, kad “Labajā 

Ganā” beidzot nolēmu uzrīkot tādu kārtīgu divdienu 

pārgājienu gar jūru. Pirmo pieteikuma īsziņu saņēmu 

no Gintas, kuru uzreiz brīdināju par to, ko nozīmē 

pārgājiens ar Bērziņu Jāni. Ginta atbildēja: “Izklausās 

bīstami, bet es esmu gatava.” Sāku nojaust, ka Ginta 

nav īsti normāla. Septembra pēdējā nedēļas nogalē 

nesatikām nevienu citu, kurš uzdrošinātos doties 

pārgājienā no Pāvilostas uz Liepāju un nakšņotu teltīs. 

Nelielā sabiedrība un kopīgi nostaigāti 50 km deva 

iespēju iepazīt līdz tam mazpazīstamo Gintu, kura 

atklāja, ka pēc kāzām gribētu kopā ar vīru doties visāda 

veida ceļojumos. Savās domās novēlēju viņai veiksmi, 

bet tajā pašā laikā arī domāju, kāpēc viņa man to 

vispār stāsta. Laikam vienkārši vaļsirdīgs cilvēks. 

Vaļsirdīgas sarunas turpinājās arī garajā atpakaļceļā no 

Liepājas uz Rīgu. Sapratu, ka Ginta ir ne tik vien 

nenormāla, bet arī citādā ziņā mums ir kas kopīgs. 

Pēc nedēļas, 2. oktobrī mēs abi atradāmies pie 

Rāmavas muižas, kur ārā bija uzstādīta kāzu arka. Tam 

sekoja Gintas stāsts par to, ka pati arī gribētu precēties 

ārā. Piebildu, ka šo jautājumu nāksies saskaņot ar vēl 

kādu. Toreiz man vēl nebija 100% pārliecības, ka es 

pats varētu būt tas skaņotājs, tomēr zināma interese 

par Gintu pamazām sāka rasties. 

2 

Savu lomu nospēlēja Gintas interneta blogs. Sāku apjaust, ka 

mums kopīgā ir vairāk nekā atšķirīgā. 

Tas pierādījās Gintas vēlmē piebiedroties manam 8. oktobra 

velobraucienam pa Siguldas un Līgatnes dubļainajiem ceļiem. 

Savedēja lomā atkal bija velosipēds, jo velobraucienam pieteicās 

arī Gintas brālis. Viņam nebija sava velosipēda, un 2 velosipēdu 

vienlaicīga iecelšana vilcienā uz Rīgu man likās pārāk riskanta. 

Piedāvāju Gintai pirms velobrauciena brālim paredzēto velosipēdu 

atstāt viņas dzīvoklī. Toreiz tiku biedēts ar to, ka Gintai nevarēšu 

tik viegli piekļūt, jo viņa atrodas aiz slēgtiem vārtiem un divām 

slēgtām durvīm. Reālajā dzīvē man vajadzēja tikai pieklauvēt pie 

Gintas dzīvokļa durvīm. Visas pārējās durvis un vārti man bija plaši 

atvērti. Pirmoreiz gan tālāk par priekšnamu netiku, jo tikko 

iegādāto dubļu sargu montāža aizņēma visu līdz ētera sākumam 

atlikušo laiku. Paša velobrauciena laikā sapratu, ka Ginta nav 

princese no cukura, jo lietus, aukstums, un pat kritiens dubļos 

neatturēja Gintas līdzbraukšanas prieku. Pēc velobrauciena atkal 

biju ciemos pie Gintas. Vajadzēja paņemt atpakaļ Gintas brālim 

aizlienēto velosipēdu. Šoreiz ne tikai tiku uzaicināts ienākt 

viesistabā, bet arī varēju uzkost gardu cienestu. To pat varēja 

iekļaut Gintas precību sludinājumā. Toreiz gan stingri piekodināju 

Gintai nelikt avīzē šādu sludinājum, jo citādi vēl uzrastos pārāk 

daudz sāncenšu. Izteicu arī piedāvājumu salabot kopīgajā 

velobraucienā cietušo velosipēdu ar piebildi, ka tā ir daļa no 

mācību programmas “Kā nekļūt par padomju sievieti.” 1. punkts 

bija šāds: “Ja vīrietis piedāvā salabot Tavu velosipēdu, tad viņam 

pilnībā jāuzticas arī tad, ja viņam tas tik ātri neizdodas. 

Kategoriski aizliegts lietot tādas frāzes kā "Nevajag, es pati 

izdarīšu utt." Ja pēc remonta velosipēds tiek atgriezts manāmi 

labākā stāvokli ar papildus aksesuāriem, tad kategoriski aizliegts 

lietot tādas frāzes kā "nevajadzēja, es samaksāšu u.tml." 

Oktobra vidū biju nolēmis doties uz organizācijas “The Last 

Reformation” iespārdīšanas (kick-start) semināru Lietuvā. 

Piedāvāju šādu iespēju arī citiem draudzes locekļiem, no kuriem 

līdzbraucējos, protams, pieteicās arī Ginta. Izskatījās, ka šis 

seminārs reāli iespārdīja ne tikai daudzus tā dalībniekus, bet arī 

manu draudzību ar Gintu. Pēc garajām sarunām sapratu, ka mums 

ir ne tikai kopīgas brīvbrīžu intereses. Mēdzām sazvanīties aizvien 

biežāk. Arī saziņa sociālajos tīklos brīžiem ievilkās līdz vēlām 

vakara stundām. Vienubrīd Ginta sāka sūdzēties par miega 

traucējumiem. Un te jau sākās aizdomas, ka tas bezmiegs nav 

gluži no saspringtās diplomdarba rakstīšanas. 

23. oktobrī Gintai stāstīju par saviem daudzajiem 

radiniekiem un par to, kā viņu varētu iedabūt kādā radu saietā. 

Pastāvēja tikai viena problēma par to, kā attaisnot Gintas 

atrašanos šādā pasākumā. Nodomāju, ka vieglāk to būtu izdarīt, ja 

Gintai būtu kāds īpašs statuss. Pēc sarunas par Gintas bērnudārza 

audzēkņu pozitīvo spēju izvērtēšanu nolēmu, ka varētu pats 

izveidot Gintas pozitīvo īpašību sarakstu. Tāpat arī Gintas 

apmācību kurss “Kā nekļūt par padomju sievieti” pēkšņi pārvērtās 

par kursu “Kā kļūt par brīnišķīgu sievieti.” Tomēr jau 30. oktobrī 

paziņoju, ka pārtraucu sarakstīties un sazvanīties. Gintas 

akadēmiskais atvaļinājums gāja uz beigām, taču diplomdarbs vēl 

nebija pabeigts. Pats pa to laiku cītīgi strādāju pie Gintas pozitīvo 

īpašību saraksta, jo negribējās turēt Gintu neziņā par maniem 

nopietnajiem nolūkiem. Atradu arī savu 2012. gada plānotāju, 

kurā biju pierakstījis lūgšanu Dievam par to, kādu sievu gribētu. 

Saraksts nebija īss, taču Ginta tam atbilda par visiem 100%. Dīvaini 

bija tas, ka man nebija saglabāts ne 2011., ne 2013. gada 

plānotājs.

Doma par attiecību noskaidrošanu ar 

Gintu manā galvā apgrozījās jau no oktobra 

otrās puses, taču līdz īstenošanai nonācu tikai 

13. novembrī, kad man bija jāapskaņo 

televīzijas dievkalpojuma tiešraide Mateja 

baznīcā. Pats to uztvēru kā negribētu 

pienākumu un biju neizpratnē par Gintas 

vēlmi doties man līdzi. Pēc dievkalpojuma 

Ginta piedāvāja atnākt pie viņas uz 

pusdienām. Iekšēji izsaucos sajūsmā un 

sapratu, ka īstais brīdis ir klāt. Pēc pusdienām 

sekoja viens klusuma brīdis. Cēlu galdā Gintas 

labo īpašību sarakstu. Gintas sejā bija manāms 

mulsums. Sekoja vēl viens klusuma brīdis, 

kuru pārtraucu ar savu vēlmi parunāt par 

mūsu savstarpējām attiecībām. “Vai tās 

simpātijas ir abpusējas.” “Tas ir jautājums?” 

“Jā, tas ir jautājums.” “Jā, simpātijas ir 

abpusējas.” Ginta sāka plati smaidīt, es varēju 

atviegloti uzelpot. Paldies Dievam, arī 

diplomdarba pabeigšanu nebiju iztraucējis. 

Sākās pirmās lūgšanu un pārdomu 

pilnās bezmiega naktis. Vēl iepriekšējā 

vakarā atvadoties, sacīju, ka nākamreiz 

runāsim par robežām attiecībās. Vecais 

labais Grīnbergu Jānis reiz bija devis 

padomu par to ka īsts vecis uzņemas 

iniciatīvu attiecību noskaidrošanā, 

nosprauž robežas un beigās arī bildina savu 

izredzēto. Pirmo punktu biju izpildījis, taču 

otrā punkta sasniegšanais bija vajadzīgas 

vēl 2 negulētas naktis un divas A4 lapas. Tā 

radās mūsu attiecību Robežlīgums. Pilnīgi 

likās, ka Dievs piemeta kādu sauju 

iedvesmas, taču ar to vēl viss nebeidzās. 

Radās doma kļūt par īstu tautu dēli un 

doties pie tēva lūgt meitas roku. 16. 

novembrī manāmi satrauktais tautu dēlis 

zvanīja Vadimam. Līdz šim Vadimu biju 

redzējis tikai vienu reizi. Ar to pietieka, lai 

rastos zināma bijība. Uz satrauktā tautu 

dēļa zvanu Vadims tikai mierīgi atrauca, ka 

galvenais nevajag uztraukties. Šādi 

mierinājuma vārdi lieti noderēja ne tikai 

man, bet arī Gintai. Vēders griezās ne pa 

jokam. Un bija jau arī par ko. Izrādījās, ka 

tas tautu dēlis visai neizprotamā kārtā bija 

sācis rīkoties pēc kāda slepena Gintas 

lūgšanu saraksta, kuru pats nekad nebija 

redzējis un arī neko nenojauta par tā 

saturu. Tomēr normāli jaunekļi neiet pie 

tēva lūgt meitas roku un savām meitenēm 

neraksta Robežlīgumus. Vēl vienā pārdomu 

pilnā naktī atcerējos sevis teikto par to, ka 

draudzības laikā ir vajadzīgi tādi 

izaicinājumi, lai rozā brilles sašķīst pret 

pirmo koku kādā straujā meža takas līkumā. 

Šādā straujā līkumā Gintu ievedu pārāk agrā 18. novembra rītā, 

kad aicināju viņu nopietni pārdomāt par draudzību ar kaut kādu nūģi, kurš 

vēl aizvien braukā ar velosipēdu, izmanto telefonu ar podziņām un ciema 

meitu izmīlēšanā viņam arī nebija nekādas pieredzes. Kas zina? Varbūt 

mamma neļauj. Turklāt vēl šis jauneklis bieži staigāja saģērbies kā tāds 

gaternieks. Tādā paskatā arī ierados pie Gintas 18. novembra pēcpusdienā. 

Pēc visatklātākajām sarunām par manas dzīves pagātnes un tagadnes 

aizkulisēm saņēmu pilnīgu grēku piedošanu, un tā 18. novembris mūsu 

kalendārā kļuva par “No pagātnes grēkiem neatkarības pasludināšanas 

dienu.” 

19. novembrī jutos it kā dotos pie karaļa lūgt princeses roku. 

Gatavojos atbildēt uz ļoti nopietniem jautājumiem. Bija pat sagatavoti 

uzskates materiāli. Tomēr dzīvē bija daudz mierīgāk. Laikam iepriekš 

nosūtītais Robežlīgums bija darījis savu. Viss bija skaidrs, ka te nebūs 

nekāda ņēckāšanās. Sarunas beigās saņēmu karaļa svētību un princeses 

roku, kuru tā patiešām satvēru tikai pēc 5 mēnešiem. 

Gintas versija 

Sapņu princis ir patiesas mīlestības, visa 

labā un cildenā iemiesojums. Skaists, 

drosmīgs, godīgs, spēcīgs, asprātīgs, 

gudrs, spējīgs sasmīdināt, iedrošināt, 

gatavs uz visu savas mīļotās dēļ. Tāds, 

kuram izredzētā ir pirmā un vienīgā, ar 

kuru viņš vēlas pavadīt visu savu dzīvi un: 

„Viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” ir realitāte, 

ne pasaka. 

Pat tad, ja negribas skaļi atzīties, lielākā daļa meiteņu jau no 

bērnības sirds dziļumos cer, ka kādu dienu viņu dzīvē šis sapņu princis 

ieradīsies balta zirga mugurā, pie BMW stūres, vai, kā manā dzīvē – uz 

velosipēda. 

Lai izstāstītu visu mūsu stāstu, būtu jāraksta daudz un jāstāsta 

vēl vairāk, jo tas ir neticamu sīkumu virknējums līdz brīdim, kad 

iepazināmies un tik pat daudz brīnumu virknējums mums esot kopā… 

Šoreiz dalīšos ar divām lietām – sarakstu un robežām. 

Mans saraksts, kādam jābūt vīram, sāka veidoties jau daudzus 

gadus atpakaļ. No sākuma gan tas bija tikai galvā, bet, kad vienu dienu 

nolēmu to apkopot uz lapas, izrādījās A4 formāts no abām pusēm. Ja 

būtu tādas klišejiskas vēlmes kā, izskatīgs, ar izglītību, mašīnu u.t.t., 

nemaz nebūtu tik grūti atrast kandidātu, bet mans saraksts ir daudz 

sarežģītāks, piem., 

Garīgā joma: (Atklājot tikai dažus no šiem punktiem, man reiz 

kāds tuvs cilvēks teica, ka nedrīkstu būt tik prasīga, jo citādi nekad 

neapprecēšos …labi, ka neklausīju šim padomam, jo Dieva domas ir 

augstākas par cilvēku domām) 

· Cilvēks, kuram Dievs ir pirmajā vietā – fokuss NR.1, 

· Lūgšanu cilvēks, gatavs būt par liecinieku, 

· Augsti morālie, tikumiskie standarti (gribu būt pirmā un 

vienīgā savam vīram), 

· Apzinās vīra kā garīgā līdera lomu ģimenē u.c. 

3

Praktiskā jomā: 

· Muzikāls, spēlē instrumentu, dzied (man 

patīk bundzinieki, bet to sarakstā neminu), 

· Dzīvo bez TV un savā māja to negrib redzēt, 

· Ikdienā valkā kreklus ar pogām, 

· Atver automašīnas durvis (man pašai to 

nelūdzot un mājienus nedodot), 

· Vēlos, lai mana ģimene brīvās dienas pavada 

braucot ar velosipēdiem, dodoties pastaigās, 

nesēžot mājās, 

· Lai jaunākās tehnoloģijas nav vīra aizraušanās 

objekts u.c. 

Attiecībās: 

· Uzņemas iniacitīvu – sper pirmo soli, 

· Pirmais runā par robežām, 

· Lai lūdz tēvam manu roku (šodienas pasaulē 

nereāli), 

· Lai redz kopīgu lūgšanu un gavēņa 

nozīmīgumu (tik daudz laulātu pāru nav spējīgi 

kopā lūgt, negribu, lai manā dzīvē ir tā pat), 

· Apzinās, ka attiecības ir darbs, kurā jāpieliek 

pūles u.c. 

Citas lietas: 

· Nemuld! (neciešu muldēšanu), 

· Nemurmina sev zem deguna, tā ka simtreiz 

jāpārjautā, 

· Pacietīgs un mierīgs, jo es tāda neesmu, 

· Nopietns, atbildīgs, atklāts, 

· Labās attiecībās ar ģimeni, ciena tēvu un māti, 

· Nav vienīgais bērns ģimenē, 

· Ar humora izjūtu, bet bez rupjībām un otra 

pazemojošiem jokiem, 

· Lai garāks par mani, 

· Pieņem manu „pūru” t.i. kaķi, u.c. 

Šādi mans saraksts turpinās vēl un vēl un galā 

liekas, ka cerība to ieraudzīt dzīvē ir niecīga. Kurš gan 

būtu spējīgs tam visam atbilst? Bet šodien ticu, ka viss, 

kas sarakstā ir, nāk no Dieva, jo citādi nebūtu ne 

mazākās iespējas, ka satikšu to, kurš atbildīs par visiem 

100% un vēl vairāk. 

Kā vienu no svarīgiem savas dzīves posmiem 

redzu 2015.gada nogali, kad Dievs mani uzrunāja 

meklēt atbildi uz jautājumu, kādām jābūt robežām līdz 

kāzām. Esmu uzaugusi kristīgā vidē ar pārliecību, ka 

man būs viens vienīgs vīrs, kuru sagaidīšu, bet kā 

sagaidīšu? Kas būs tas, ko pieļaušu pirms kāzām. Un 

ilgu laiku mana atbilde bija – pirmais skūpsts pie 

altāra, bet tā jau nav vienīgā robeža. Pēc ilgiem 

meklējumiem, semināru, lekciju un liecību 

noklausīšanās nonācu pie skaidras sapratnes, ka mana 

izpratne par standartu ir bijusi pareiza, sāku domāt, 

vai tas maz 

dzīvē ir 

iespējams. 

4 

„Bet Es jums saku: ikviens, kas 

uzskata sievu, to iekārodams, tas ar 

viņu laulību jau ir pārkāpis savā 

sirdī.”(Mat.ev.5:28) 

Ja godīgi, šis standarts cilvēcīgi ir nesasniedzams, te pat 

nav runa par to ko darām miesā, bet to, kā valdām pār savu prātu. 

Mani iedrošināja kādas sievietes, Ludmilas Plet, liecība par to, kā 

viņa apprecējās, pirms kāzām vien vienu vienīgu reizi līgavainim 

roku pasniedzot brīdī, kad paslīdējusi uz ledus. Es nodomāju: 

„Lūk, tas ir šķīstības standarts pēc kura arī es vēlos dzīvot.” Bet, 

vai satikšu to, kurš domās tā pat, jo zinu, ka man vienai spēka 

nepietiks, lai šo standartu noturētu. Šis arī bija brīdis, kad patiesi 

varēju sākt lūgt par savu nākamo vīru, Dieva apsardzību un vadību 

viņam, to, lai arī viņa sirdī un prātā tiek ielikti šie standarti, jo līdz 

šim man likās dīvaini lūgt par cilvēku, par kura eksistenci pat 

nenojaušu. 

2016. gada maija vidū manī izskanēja iekšējs sauciens uz 

Dievu, ka nevēlos Ziemassvētkos būtu viena. Nekad neuzdrošinos 

likt Dievam kādus laika limitus, bet šoreiz viss bija savādāk. 

„Meklē savu prieku 

savā Kungā, tad Viņš 

tev dos, pēc kā tava 

sirds ilgojas!” 

(Psalms 34:7) 

Ja izvēlamies dzīvot 

Dievam, Viņš pats ieliek mūsu 

sirdīs īstās ilgas, kuras piepilda un 

noliek laikus, kad tās īsteno. Tieši 

šī panta patiesumu ļoti īpaši 

piedzīvoju satiekot Jāni brīdī, kad 

vismazāk to gaidīju, lai gan lūdzu 

pēc tā. 

Mans pirmais 

iespaids par 

Jāni – garš, 

blonds, 

aizdomīgs. 

Tieši velosipēds ir atbildīgs par mūsu pirmo sarunu, pēc 

tam, kad Jānis, kā īsts džentlmenis, to nonesa no otrā stāva. 

Sarunas vērpās par visu ko, bet visvairāk man atmiņā palika tas, 

ka pērkot lietussargu, Jānis ir izpētījis vairāku firmu lietussargu 

testa rezultātus. Nekad iepriekš nebiju satikusi kādu, kurš ko tādu 

darītu un tieši šī saruna manī kaut ko aizķēra. 

Pirmais ilgāk kopā pavadītais laiks, divu dienu pārgājiens 

gar jūru. Šajās dienās ļoti novērtēju Jāņa līdera prasmes. Viss 

kārtīgi izplānots, rūpīga attieksme pret cilvēkiem, pacietīgs, 

nevienu nedzen un nestrostē, bet visvairāk novērtēju to, ka otrās 

dienas rītā nemodina plkst. 6.00 dauzot ar karoti pa katla vāku, 

vai darot kaut ko tik pat briesmīgu, tā vietā, ļaujot izgulēties, bet 

pats kurina ugunskuru. Posmos, kur smiltis ir dziļas, eju viņa 

iemītajās pēdās, lai vieglāka iešana un neviļus iedomājos par to, 

kā būtu viņam sekot dzīvē. Braucot mājās runājamies un 

noskaidroju, ka viņš attiecības nemeklē un nolemju vairs nedomāt 

par to kā būtu, ja būtu. 

Pēc divām nedēļām jau atkal Jānis manā dzīvē, t.i. manā 

dzīvoklī ierodas ar velosipēdu, šoreiz to atstājot pie manis, lai 

nākamā dienā brālim būtu ar ko braukt uz Siguldu. Un kopīgā 

brauciena rezultātā, gribot, negribot, man Jānis patīk arvien 

vairāk un vairāk… Un vēl pēc kāda laika brauciens uz Lietuvu, kur 

jau atkal man ir iespēja viņu vērot un iepazīt gan praktisko 

domāšanu, gan garīgo izpratni.

Šis ir laiks, kad rakstu bakalauru un pašam nezinot, Jānis 

glābj mani no emocionāla sabrukuma. Nevaru ciest akadēmiskus 

rakstus, bet rakstot vienu teikumu bakalauram un otru Jānim, 

darbs iet uz priekšu. Viņš pat man grāmatas sagādā, kuras galā 

savelk visu manu darbu vienā veselumā. Nu jau esmu nonākusi pie 

apziņas, ka man nav vienalga, bet nezinu, kas notiek viņa sirdī. 

Vienu vakaru lūdzot, izsaku Dievam: „Ja nav no Tevis, tad nocērt 

saknē un miers(lai beidzam komunicēt).” Un nākamajā rītā 

saņemu ziņu no Jāņa, ka viņš, turpmāko divu nedēļu laikā 

nerakstīs un nezvanīs u.t.t., lai varu rakstīt darbu. Šī ziņa mani 

satriec…: ”Vai tiešām tā ir atbilde uz manu vakardienas lūgšanu?!” 

Bet zinu, ka jāpaļaujas uz Dievu, jo Viņš zina labāk, atdodu visu 

Viņam, tā pat nekas cits man neatliek. 

Vēl šis ir laiks, kad draudze nolemj rīkot lūgšanu vakarus 

vairākās vietās un arī man ir iespēja atvērt mājas durvis. Ir reizes, 

kad esmu viena, bet pienāk diena, kad manā mājā ierodas Inese, 

Jānis un Ruta. Un, neņemot vērā Jāņa ziņu, mēs turpinām tikties 

lūgšanu vakaros, sarakstīties un runāties līdz brīdim, kad pienāk 

diena nodot bakalauru. 

Tieši dienā, kad plānoju braukt uz Liepāju, lai nodotu 

darbu, Jānis skaņo dievkalpojumu, nolemju aiziet ciemos uz 

Mateju, Jāni atbalstīt un, iespējams, dažus paziņas satikt. Pēc tam 

uzaicinu Jāni uz pusdienām, pirms viņš uz mājām brauc, bet es uz 

Liepāju. 

Un te nu mēs nonākam pie lielā dzīves pavērsiena – 

„attiecību noskaidrošanas”. Viss, ko lielā mulsumā atceros, ir 

teksts par svarīgākiem jautājumiem un sekojošs jautājums: „Vai 

tas ir abpusēji? Vai nopietni no manas puses?”, uz ko esmu 

spējīga atbildēt: „Vai tas ir jautājums? No manas puses 

nopietni...” 

Šajā vakarā pie stacijas šķiroties, no Jāņa mutes izskan 

vārdi, kurus tik ļoti gribēju dzirdēt: „Nākamreiz parunāsim par 

robežām.” 

Un te nu sākas mana nereālā un naivā saraksta 

piepildīšanās dzīvē. Pēc divām dienām, plkst. 7.31 no rīta, saņemu 

ziņu, ka Jānis pats vēlas maniem vecākiem paziņot par saviem 

nolūkiem: „Lai ir kā vecos labajos gados, kad tautu dēlim bija pie 

tēva jāiet.”, un lūdz tēva tel.nr., lai var tikšanos norunāt. Nekad un 

nevienam iepriekš nebiju teikusi par šo domu, ka vēlos, lai manu 

roku lūdz! Vēl pēc pāris stundām manā e-pastā nonāk 

„Robežlīgums” pirmā versija. Nezinu, vai var aprakstīt to kā jutos, 

izlasot šo dokumentu, kurā bija ietverts viss, par ko biju domājusi 

un vēl vairāk. Un pats svarīgākais, man nebija jāsaka neviens 

vārds, lai viss notiktu tieši tā. Reiz Jānis smejoties piebilda, ka 

normāls čalis savai meitenei būtu uzrakstījis dziesmu vai dzejoli, 

bet man tiek kaut kāds dokuments. Bet, patiesībā, tieši šis 

dokuments bija tas, ko no visas sirds cerēju saņemt... 

Mūsu stāsta brīnumainā daļa šeit nebeidzas, bet es šeit 

apstāšos. 

Ne vien tas, ka Jānis atbilst visam manam nereālajam, 

šodienas pasaules acīm skatoties, naivajam, garajam sarakstam 

(faktu, ka viņš ir bundzinieks uzzināju, kad jau kādu laiku bijām 

kopā), bet arī visa viņa turpmākā rīcība nebeidz mani pārsteigt vēl 

šodien. Kā lai vēl savādāk izskaidro visu kas ir noticis, ja ne ar 

Dieva lielo mīlestību uz mums, Viņa plāna piepildījumu? Nav 

iespējamas tādas sakritības, punkts punktā, manu slēptāko, 

cilvēkiem neizteikto sapņu piepildījums realitātē. 

Mīlestība nepieprasa, tā dod un meklē 

otra labumu. Jānis jau no pirmās dienas kopš esam 

kopā ir pierādījis, sākotnēji darbos un vēlāk arī 

vārdos, to, ka mīl nesavtīgi un nemeklējot savu 

labumu. Ja uzdotu sev jautājumu, cik vīriešus esmu 

satikusi, vai par kuriem būtu dzirdējusi, ka viņi ir 

gatavi dzīvot ar tādām robežām, lai sagaidītu mīļoto 

šķīstībā, nezinu vai spētu nosaukt kaut vienu. 

Esmu ļoti pateicīga par to, ka visā šajā laikā 

Dievs rāda un māca patiesās mīlestības būtību, 

atbildējis uz lūgšanu, sirds saucienu un devis man 

tik neaprakstāmu dārgumu, brīnišķīgu līgavaini, 

lielu atbalstu, jo ne vien manā sirdī Dievs ir ielicis 

robežas, bet arī Jāņa sirdī, kurš, kā modrs sargs, 

visu šo laiku ir bijis man blakus un palīdzējis tās 

uzticīgi turēt. 

Mūsu stāstā, mīlēt, nozīmē dzīvot 

robežlīguma ietvaros uzticīgi un līdz 

galam, līdz 1.jūlijam… 


Andis Jašs 

1. Iespējams, ka patiešām biju liecinieks 

jūsu pirmajai sarunai... atceros, gājām visi no 

Iļģuciema uz Kristīgo radio ar kājām un ceļš bija 

pietiekami garš, lai norisinātos dažādas sarunas. Un 

redzot Jāni ejam ar Gintu, uzreiz nāca prātā tie 

labākie plāni. Atceros tik, ka pirmais iespaids likās - 

tur laikam nekas nesanāks ... jo Jānis likās esam kaut 

kur citur.. šķita, ka nav kontakta... Bet tomēr 

nodomāju, - "..iznāktu tak brīnišķīgs pāris!" 

2. Ka kaut kas sāk veidoties, pamanīju pēc 

Jūras pārgājiena, kurā bija devušies 4 cilvēki, no 

kuriem divi bija Jānis un Ginta. Kaut kas tajā 

pārgājienā bija noticis 

3. Vispārsteidzošākais laikam ir tas, ka viņi 

satikās tepat, mūsu vidū! Dievs ir darbojies tepat 

blakus mums! 

4. Man ļoti patika Jāņa un Gintas nopietnā 

attieksme pret šo jauno soli viņu dzīvēs, Jānim 

sastādot Robežlīgumu. Gan humors, bet arī 

nopietnība... domāju, ka Dievs vēl vairāk var un 

varēs svētīt šo jauno ģimeni, viņiem jau no sākuma 

izvēloties būvēt savu namu uz Tā Kunga dotajiem 

pamatiem. 

Dāvids Alilujevs – Gintas brālis 

(komentē Ginta) 

Pēc velobrauciena pa Siguldu, pārbraucot 

mājās, Dāvids man saka: „Man liekas, tu tam Jānim 

patīc…” 

Nepajautāju, kas viņam liek tā domāt, bet maza 

cerībiņa gan uzspīdēja :) 5

Kad pirmo reizi satiku Jāni, mans prāts mani atrāva uz 

pagātnes sarunām ar Gintu. 

Jau kopš neatminamiem laikiem tikām sprieduši, kāds 

izrādīsies mans švāģeris. Mēdzām aplūkot aktuālākos tā brīža 

saderinātos pārus un apspriest to saderību (netikums, nudien). 

Biežāk sanāca apspriest līgavaiņus, jo šī tēma Gintas 

dzīvē bija nedaudz aktuālāka nekā manējā. 

Itin bieži uzpeldēja jautājums vai dotais līgavainis ir tirliņš, vai 

nē. 

Mūsu ideja par to, kas ir tirliņš parasti bija kalsns, garš 

puisietis ar vieglprātīgu smaidu un muļķīgu joku pilnām 

kabatām. Kā tas ir visnotaļ noprotams ”Tirliņš” nav 

visglaimojošākais no apzīmējumiem un es nozvērējos, ka, ja 

manai dārgajai māsai uzradīsies potenciāls līgavainis, kurš 

atbildīs tirliņa kritērijiem, es neļaušu šīm attiecībām 

turpināties ilgāk par „Pilnmēness daili zvaigžņotās debesīs”*. 

Un tātad, kad es pirmo reizi satiku Jāni, es biju šokā 

par to, cik grūti patiesībā ir mērīt cilvēkus ar tirliņu mērauklu. 

Es biju dzīvojis ilūzijās, ka varu atšķirt tirliņus ar vienu acu 

skatienu, taču šis gadījums izrādījās īsts pārbaudījums manai 

(visnotaļ maģiskajai) tirliņu atpazīšanas spējai. 

Vieglprātīgs smaids gan bija, kā arī pareizie apmēri un 

pat daži muļķīgi joki (tikai šoreiz joki bija mugursomā nevis 

kabatā, jo mēs visi zinām to, cik ļoti Jānim patīk aktīvs 

dzīvesveids) taču mans analītiskais prāts šo cilvēku nebija 

spējīgs savienot ar šo apzīmējumu. Tas tikai pierāda to, ka nav 

iespējams ielikt visus cilvēkus burkā ar etiķeti, pat ja tā 

uzskaita visas vajadzīgās sastāvdaļas. 

Un ir tirliņš viņš vai ne – tik saderīgu pāri es redzu 

pirmo reizi. 

*pilnmēness neilgst pat vienu pilnu dienu 

Andrejs 

Gintas brālis 

/Andrejs ”Nušiņš” Aleksandrs/ 

Robežlīgums un 

tā attīstība 

13. novembra vakarā, pēc attiecību 

noskaidrošanas atvadījos no Gintas un teicu, ka 

nākamajā tikšanās reizē parunāsim par robežām. 

Nākamajā dienā paņēmu mazu kartona gabaliņu un 

sāku pierakstīt pirmās uzmetuma domas. Pirmais 

skūpsts pie altāra, kāzu nakts un kopdzīve tikai pēc 

kāzām. Pēc vairākām lūgšanu pastaigām pa mazākiem 

un lielākiem mežiem ātri sapratu, ka mazais kartona 

gabaliņš būs par mazu. Atcerējos nesen lasīto ziņu par 

Latvijas-Krievijas robežas demarkācijas darbu 

pabeigšanu Tāpat spilgtā atmiņā bija arī paša nesenie 

piedzīvojumi Baltkrievijas pierobežā un satikšanās ar 

Latvijas robežsargiem. Nekāda cita parauga man nebija, 

tāpēc nolēmu rakstīt savu robežlīgumu, nospraust 

robežas un pat izveidot veselu robežsardzes dienestu. 

It kā jurisprudence mani galīgi neinteresē, 

tomēr Robežlīgums tapa ar zināmu aizrautību. Jau 15. 

novembrī nosūtīju Gintai pirmo Robežlīguma versiju. 

Nezinu, ko viņa domāja par šo īpatnējo “mīlestības 

vēstuli”. Pirmajā brīdī likās, ka te ir kaut kāds 

robežlīgums starp Korejas Republiku un Korejas 

“Demokrātisko” Republiku, kur visvarenais vadonis Kims 

Čen Uns visiem spēkiem izmisīgi cenšas nosargāt 

“demokrātiju” no ļaunajiem kapitālistiem. Arī es savos 

centienos nedaudz līdzinājos Čen Una kungam. Man 

robežas bija tikpat svarīgas, tāpēc to apsardzība ietvēra 

arī pamatīgu pierobežas apsardzību, gluži kā reiz kādā 

komēdijā dzirdētajos Vācijas “Demokrātiskās” 

Republikas himnas vārdos: “Vienalga vai kāpsiet pāri, vai 

raksiet tuneli. Mūsu sargi jūs noķers uz nošaus.” Kā 

saka, ja gribi nosargāt savu robežu, tad profilaktiskos 

nolūkos vajag nošaut katru, kas kaut vai paskatās 

sargājamās robežas virzienā. 

Jau 16. novembrī Robežlīgums piedzīvoja pirmos grozījumus, kur sadošanos rokās tika ierobežota uz pārvietošanos pa 

slidenu ceļu. Tāpat tika noteikts draudzības un saderināšanas laika maksimālais termiņš. Negribēju būt ilgadīgs gumijas 

stiepējs, tāpēc nolēmu, ka 18 mēneši ir gana, lai saprastu vai mums ar Gintu ir pa ceļam. 18. novembrī satikāmies, lai kopīgi 

apspriestu mūsu Robežlīgumu. Pēc sapulces mūsu robežlīgums jau reglamentēja arī tobrīd “aktuālo” kopējo peldēšanās 

jautājumu. Beigās gan Gintai pajautāju, ko viņa vispār domā par šādu Ziemeļkorejiešu mīlestības vēstuli, un ka kaut kāds 

mīļums arī tā kā būtu vajadzīgs. Par spīti visām bažām, šo savādo “Mīlestības vēstuli” Robežlīguma veidolā Ginta uzņēma ar 

neviltotu prieku. 

Sākot ar 20. novembri noritēja aktīva robežsardzas dienesta izveide. Tā mērķis bija uzraudzīt Robežlīguma ievērošanu un 

nežēlīgi apkarot kaut mazākos centienus jūtu uzplūdos kaut ko pārkāpt. Mēneša laikā robežsardzes tīkls jau bija izplatījies tik 

tālu, ka katru manu ikdienas soli mājās, darbā, baznīcā un pat mežā uzraudzīja modrās robežsargu acis. Laika gaitā 

Robežlīgums tomēr nedaudz atmaiga. Tas vairs nelīdzinājās dzīvei Korejas “Demokrātiskajā” repubulikā. Vēlāk pat tika 

pieļautas zināmas mīlestības izpausmes, taču galvenais Robežlīguma uzdevums bija saglabāt zināmu veselo saprātu. Bez tā 

mūsu karstās jūtas būtu kā Černobiļas kodolreaktors bez vadības stieņiem. 

6

Robežlīgums 

Ievaddaļa 

Robežlīgums nosaka Jāņa Bērziņa un Gintas Dzintares savstarpējās attiecības laika posmā no 

2016. gada 13. novembra līdz mācītāja apstiprinātas laulības apliecības izdošanas dienai vai attiecību 

pārtraukšanai. Līgums sastāv no 4 daļām: Robežas, Pierobežas josla, Emocionālās robežas un 

Nobeiguma jautājumi. 

Līgumā noteiktie jēdzieni 

Force Majeure (Dievs) - visaugstākā un vienīgā instance, kura ir tiesīga izdot skaidru 

apstiprinājumu un norādes par līgumā noteikto personu attiecību uzsākšanu, turpināšanu vai 

pārtraukšanu. 

Robežas - līgumā stingri noteikts darbību kopums, kuru drīkst pārkāpt tikai pēc mācītāja 

apstiprinātas laulību apliecības izdošanas. 

Pierobežas josla - skaidri noteikti darbību kopums, kura mērķis ir novērst bīstamu tuvošanos 

robežām vai to pārkāpšanu. Uzturēšanās pierobežas joslā atļauta tikai stingrā robežsargu uzraudzībā. 

Robežsargi - līgumā noteiktas garīgi nobriedušas personas, kuru uzdevums ir uzraudzīt 

pierobežas joslas un robežu nosacījumu ievērošanu, kā arī sniegt lūgšanu atbalstu līgumā minētajām 

personām. Robežsargi ir pilnvaroti preventīvos nolūkos pieprasīt mutiskas vai rakstiskas atskaites par 

pierobežas joslas un robežu nosacījumu ievērošanu. Robežsargi ir tiesīgi pastiprināt esošās robežas, 

izraidīt pierobežas joslā esošas personas un dot Bībelē pamatotus un noderīgus padomus, taču 

kategoriski aizliegts dod padomus, kuri ir pretrunā Bībelē rakstītajam. 

Izraidīšana - līgumā noteikto personu nošķiršana uz noteiktu laiku ar robežsargu vai līgumā 

noteikto personu mutisku vai rakstisku paziņojumu. Galējos apstākļos atļauta fiziska spēka 

pielietošana vai arī pašizraidīšanās (bēgšana no jaunekļa iekārībām). 

1. Robežas 

1.1. Sievietei stingri aizliegts uzņemties inciatīvu par attiecību uzsākšanu vai bildināt vīrieti. 

Tāpat aizliegts izdarīt jebkādu spiedienu iepriekšminēto jautājumu sakarā. 

1.2. Līgumā noteikto personu kopdzīve atļauta un ir obligāta tikai ar mācītāja apstiprinātu 

laulības apliecību. 

1.3. Pirmais skūpsts veicams tikai publiski un pēc mācītāja izteikta aicinājuma. 

1.4. Publiski neizrādāmi glāsti un cieši apskāvieni atļauti tikai pēc mācītāja apstiprinātas 

laulības apliecības izdošanas. 

1.5. Kāzu dāvanu (tajā skaitā arī laulātā drauga) izsaiņošana ar visām no tā izrietošajām sekām 

veicama tikai un vienīgi naktī pēc mācītāja apstiprinātas laulības apliecības izdošanas. 

1.6. Nevēlamu trešo personu iesaistīšanās gadījumā nekavējoties mobilizēt līgumā iesaistīto 

otro pusi un robežsargus. 

7

2. Pierobežas josla 

2.1. Stingri aizliegts ļaunprātīgi tuvoties robežas posmiem, kuru jomas un ierobežojumi nav 

noteikti robežlīgumā. Jauni ierobežojumi tiek noteikti savstarpēji vienojoties. 

2.2. Līgumā minēto personu nakšņošana tūristu izmitināšanas vietās, teltīs, kuģu vai vilcienu 

kajītēs, privātmājās, dzīvokļos vai citās apdzīvojamās platībās tiek rīkota šķirti vai trešās personas 

uzraudzībā. Pretējā gadījumā brauciens automātiski tiek atcelts. 

2.3. Sēdēšanai vai gulēšanai jāizmanto tam paredzētās mēbeles. Stingri aizliegts šādiem nolūkiem 

izmantot otru cilvēku. 

2.4. Savstarpējās sarunās ieteicams ievērot pieklājīgu atstatumu. 

2.5. Sadošanos rokās nav aizliegta, bet sākotnēji ieteicama tikai pārvietojoties pa slidenu ceļa 

segumu, pārvarot šķēršļus vai izkāpjot no sabiedriskā transporta. 

2.6. Neatkarīgi no ģērbšanās stila un laikapstākļiem, apģērbam ir jāatbilst tikumiskām normām. 

Kā aksesuāru aizliegts izmantot rozā brilles. Tās likumā noteiktā kārtībā ir jāiznīcina, izmantojot 

videi draudzīgus līdzekļus. Rozā briļļu atkārtota izmantošana ieteicama pēc mācītāja apstiprinātas 

laulību apliecības izdošanas. 

2.7. Kopīga peldēšanās atļauta tikai hidrotērpā vai līdzīgā apģērbā, kas nosedz visu ķermeni. 

2.8. Neuzlūkot ar iekāri otru līgumā minēto personu un citas personas. 

2.9. Romantisku filmu, koncertu, izrāžu vai citu kārdinošu pasākumu apmeklējumi ir aizstājami ar 

sabiedriski vai garīgi lietderīgākiem laika pavadīšanas veidiem. 

2.10. Abpusējai iedrošināšanai un ticības celšanai ieteicams izmantot citātus no Bībeles, taču 

stingri aizliegts izmantot Sālamana Augsto dziesmu. 

2.11. Ilgstoša uzturēšanās slēgtā telpā ar pretējā dzimuma pārstāvi, kurš nav radinieks, ir 

saskaņojama ar līgumā minēto otro personu vai robežsargiem. 

3. Emocionālās robežas 

3.1. Dzīties pa priekšu pēc Dieva valstības un Viņa taisnības. 

3.2. Regulāri aizlūgt vienam par otru gan esot kopā, gan atsevišķi. 

3.3. Necelt otru līgumā minēto personu augstāk par Dievu. 

3.4. Draudzības un saderināšanās perioda kopējais ilgums nedrīkst būt īsāks par 7 mēnešiem un 

nedrīkst pārsniegt 20 mēnešus. 

3.5. Abpusēji vienojoties savstarpējo saziņu iespējams pārtraukt uz noteiktu laiku. 

3.6. Netraucēt otru lūgšanu un gavēņa laikā, kā arī citu svarīgu darbu izpildes laikā. 

3.7. Saprātīgas laika izmantošanas nolūkos saziņai ieteicams izmantot telefona sakarus vai 

klātienes sarunas. 

3.8. Savstarpēji ievērot pilnīgu atklātību visās dzīvē jomās. Izņēmumi pieļaujami tikai patīkamu 

pārsteigumu īstenošanai un 3. personu noslēpumu glabāšanas nolūkā. 

8 

4. Noslēguma jautājumi 

4.1. Robežlīguma darbība tiek izbeigta līdz ar mācītāja apstiprinātas laulību apliecības izdošanu, 

pēc kuras tiek atvērtas robežas, pierobežas joslas nosacījumi tiek izbeigti, robežsargi tiek pārcelti 

citos amatos, un jāizstrādā jauns ārējo robežu likums.

„Attiecības vienmēr ir un būs viena no apspriestākajām lietām. Būtiski zināt īstos cilvēkus, ar 

ko runāt par tik intīmu un nozīmīgu dzīves sastāvdaļu. Jāsaka, cik cilvēku tik attiecību variantu. 

Neviens nepateiks to vienu vienīgo, tomēr ir lietas, īpašības, kas vieno visas attiecības – mīlestība, 

cieņa un uzticība. Tās ir patiesas un nemirstošas vērtības, un tādas lietas var redzēt no malas ikviens, 

kaut visa īstā attiecību buķete glabājas tikai divu cilvēku starpā. Nav svarīgi, kas ir redzams citiem no 

malas un izziņots publiski, visa patiesība redzama pašos cilvēkus, kurus vieno viena mīlestības stīga.” 

Monika Otersberga 

Saderināšanās 

Jāņa stāsts 

To, ka manas attiecības ar Gintu nebūs nekāda ņēckāšanās, 

es sapratu jau pirmajā nedēļā pēc attiecību noskaidrošanas. Bija 

skaidrs, ka kāzas notiks vasarā, taču nebiju pārliecināts vai tā būs 

2017., vai 2018. gada vasara. Kādā brīdī tomēr nepacietība ņēma 

virsroku, un kādā dienā slepeni ierados pie Gintas ar bīdmēru. 

Galvā sāka apgrozīties visādi scenāriji, taču beigās uzvarēja loģiskā 

doma par bērziņu un dzintaru. 

Šaubas neradīja arī kādreiz Gintas teiktais par to, ka viņai 

nepatīk dzintara gredzeni. Un zināma taisnība jau arī bija, jo daļa 

veikalos atrodamo dzintara gredzenu manās acīs izskatījās, kā 

svaigi rauti zobi. Janvāra sākumā ar Gūgles tantes gādību sāku 

klejot pa pasaules interneta veikalu plašumiem līdz nonācu pie 

Amberamericana skatloga. Tur manas acis burtiski piesēja plašais 

dzintara gredzenu piedāvājums. Turklāt dzintars bija nācis no pašas 

Dzintarjūras. Izvēlēties nebija viegli, taču beigās viens dzintariņš no 

mežonīgajiem kapitālistiem atgriezās dzimtās Dzintarjūras krastos. 

Ar bērziņa pusi bildināšanas procesā gan negāja tik viegli. 

Gūgles tante nebija tika izpalīdzīga. Tāpēc ņēmu rokā zāģi un pār 

tikko aizsalušo Daugavu gāju uz mežu pēc sava bērziņa. Nebiju vēl 

pilnībā pārliecināts par izmēriem, tāpēc par upuri krita 2 bērziņi - 

viens tāds mazāks tika piebeigts pavisam, savukārt, otrais mazliet 

resnākais atvadījās no savas galotnes. Paslēpu pagales biezajās 

piedurksnēs un steigšus devos mājup. Būtu ļoti pretrunīgi, ja kāds 

mani noķertu un apsūdzētu nelegālā mežciršanā. Man taču bija 

tikai zāģis. 

Janvāra beigās viens mazais bildinājuma komplekts bija 

gatavs. Sāka rasties jau konkrētākas domas par Gintas bildināšanu. 

Doma par bildinājumu dzimtās Liepājas Dzintarjūras krastos tika 

atmesta kā pāragra. Turklāt nezināju vai tajā liedagā būsim tik divi 

vien. Februāra laikā mazais bildinājuma komplekts pārtapa par 

lielo, kļuva gaišāks un gludāks. Domas par iespējamo notikuma 

vieta jau bija pārcēlušās uz dzimtās Ogres pusi. Varbūt uz tilta 

Bērzu alejas galā? Nē, pārāk civilizēti. Varbūt laivā Likteņupes 

ūdeņos? Nē, vēl nejauši noslīcinās gredzenu. Labāk tomēr mežā, jo 

ne reizi vien esmu par sevi teicis, ka mežā dzimis, mežā audzis un 

mežā mūž’ nodzīvoš’. Tāpēc jau arī bildināšana un kāzas mežā šķita 

diezgan pašsaprotams solis. Biju sagatavojies 25. februārī kopā ar 

Gintu doties uz pastaigā uz Ogres Zilokalnu skatu torni, taču 

slimība lika pārcelt visu uz nākamo sestdienu. Un labi vien bija, jo 

nedēļas laikā uzlabojās ne tikai mana veselība, bet arī laikapstākļi 

un bildināšanas stratēģiskais plāns. 

Vienā no Zilokalnu apkārtnes izlūkpastaigām atklāju uz 

kokiem sarakstītus ciparus, kuri pieauga aritmētiskā progresijā no 1 

līdz 7. Turklāt pie septītnieka bija uzzīmēta sirsniņa. Tā gluži nebija 

tā vieta, kur vēlējos bildināt Gintu, bet tomēr nolēmu izmantot šo 

ciparu virkni. Nosaucu to par Draudzības taku un pie katra cipara 

izdomāju pa kādam jautājumam. 

1. Kādi ir Tavi pirmie iespaidi vai atmiņas 

par mani? 

2. Kādi ir bijuši jaukākie divatā pavadītie 

brīži? 

3. Kādi ir bijuši labākie piedzīvojumi ar 

kopīgiem draugiem? 

4. Uz kuru no 4 debespusēm Tu gribētu 

aizceļot kopā ar mani? 

5. Kuras, gluži kā pieci pirksti, ir 5 

neatņemamas manas dzīves 

sastāvdaļas? 

6. Kuras 6 lietas Tu gribētu darīt ar mani 

kopā? 

7. Kādi 7 iemesli, kāpēc Tu mani mīli? 

Gintas blogā biju lasījis par viņas vēlmi izmēģināt 

slēpņošanu jeb moderno dārgumu meklēšanu, 

izmantojot GPS. Nolēmu, ka nav ko niekoties ar kaut 

kādiem maziem krāmiņiem. Labāk lai meklē mani. 

Sestdien rītā biju sagatavojis visu bildināšanai 

paredzēto aprīkojumu, taču laikapstākļus gan man 

kaut kā neizdevās sagatavot. Gluži vai iesaucos “Ak, 

Dievs! Tikai ne lietus!” Pēc brīža mans lūgums tika 

uzklausīts, un drošu sirdi varēju ziņot par savām 

koordinātēm. Es pat dzirdēju, kā Jaunogres stacijā 

pienāca Gintas vilciens. Rūpīgi lūkojos dienvidu 

virzienā cerībā starp kokiem ieraudzīt Gintas 

sarkano mēteli, taču nekā. Manu meža mieru 

iztraucēja tikai skrējēji un citi nekulturāli atpūtnieki. 

Tā nekulturāli gaidot, domāju par to, vai Gintai šāds 

uzdevums maz būs pa spēkam. Pats jau es to nebiju 

mēģinājis, tāpēc pacentos noskaidrot, vai GPS nav 

aizvedis kādā neceļā. Šoreiz problēma nebija ar GPS, 

bet gan ar manu pacietību, kura bija sacerējusies, ka 

pietiks ar kādām 20 minūtēm. Pēc vairāk nekā 

stundas starp kokiem pamanīju kaut ko sarkanu, un 

viena puse no sirds kļuva mazliet mierīgāka. 

Kopīgā pastaiga pa Draudzības taku noritēja 

mierīgā solī, jo dažkārt nepaspēju visu pateikt pirms 

nonākšanas pie nākamā cipara. Pie septītā cipara 

izvilku no somas A4 lapu, uz kuras bija uzrakstīti 

mani drusku vairāk kā 7 iemesli, kāpēc es mīlu 

Gintu. To visu nolasījis un pirmoreizi tiešā tekstā 

atzinies mīlestībā, aizbildinājos ar kādām svarīgām 

darīšanām un nozudu tuvējos krūmos. 9

Es jau neteicu, ka šoreiz tās darīšanas būs daudz svarīgākas kā parasti. Devos 

skrējienā uz Zilo kalnu skatu torni, no kurienes nosūtīju ziņu par to, kurās sūnās 

jāmeklē kāds mazs bērziņš ar tājā paslēptajām norādēm. Šoreiz gan no torņa 

augstumiem bija labi redzams, ka GPS ved pilnīgos neceļos, un ka ir nepieciešami 

maršruta labojumi. Par to pretī saņēmu iedrošinājumu būt pacietīgam, jo tas varētu 

noderēt turpmākajā dzīvē. Un es arī centos būt pacietīgs, caur dēļu šķirbām vērojot 

torņa apkārtnē notiekošo. Pēc brīža mazliet no citas puses, bet tomēr pamanīju 

Gintas tuvošanos tornim. Uz pēdējā pakāpiena noliku kastīti ar gredzenu un paslēpos 

stūrī. Dzirdēju Gintas pēdējos soļus. Redzēju izstiepto roku. Izlīdu no stūra un kā 

sastindzis skatījos Gintas acīs. It kā jau kastīte un gredzens izteica visu, bet tomēr 

beigās pajautāju: “Vai Tu gribi no šādas jaunkundzes (dzintara) kļūt par šādu kundzi 

(bērziņa)?” “Ļoti, ļoti gribu.” Pēc tam nolēmām, ka 1. jūlijā kļūsim viens otram par 

pirmajiem un vienīgajiem. 

Gintas stāsts 

Robežlīgums skaidri paredz, ka sievietei nav atļauts izdarīt 

spiedienu attiecībā uz bildinājumu, bet, esot kopā ar Jāni, ne 

mirkli nelikās, ka man tas būtu jādara, jo jau no pirmās 

dienas, t.i. 13.novembra, man bija skaidrs, ka viss ir nopietni. 

Patiesībā, daudz arī neapcerēju šo domu, kā gribētu 

bildinājumu saņemt, vienīgais ko zināju, negribu klišejas - restorānu, 

sveces un pūkaino sirds formas kasti. 

Tā kā man ir 101 lietu saraksts, Jānis ik pa brīdim to izpēta 

un izdomā iespēju, kā vēl kādu punktu izpildīt. Tā pat arī 4.martā, kad 

man tika piedāvāts personīgais geocaching ar Jāni, kā galveno 

atradumu. 

Rīts lietains, nemīlīgs, bet tas nekādi nenozog manu 

piedzīvojuma garu, un dodos uz Jaunogri, kur saņemšu tālākās 

norādes. 

Izkāpjot no vilciena, sāk spīdēt saule un telefonā pienāk sms 

"Kurā mežā šorīt paslēpies Tavs dārgums? Īsto ceļu vaicā savai sirdij 

vai GPS. Latitude: 56:49.872 Longitude: 24:35.184", es jau sāku 

doties mežā virzienā, kad saņemu vēl vienu sms "Ja nu tomēr GPS 

Tev īsti nesniedz pareizo atbildi, tad papildus drošībai sameklē uz 

perona paslēpto kartīti. Jāmeklē melnbalts stabiņš ar ciparu 10." Šis 

gan manus nodomus maina un tā kā vilcieni, sliedes un stabiņi nav 

mana ikdiena, sāku lūkoties apkārt. Pamanot pirmo stabiņu, redzu 

ciparu 1, uz Ogres pusi 2 un nolemju, ka jādodas līdz 10. stabiņam. Pa 

ceļam vēl navigācijas programmā ievadu koordinātas un saprotu, ka 

neko nesaprotu. Nonākot pie 10. stabiņa karti neatrodu un pārlasot 

sms piefiksēju vārdu "perons", kas jāmeklē uz otru pusi. 

Liekas, Jānis jau sāk domāt, kur esmu palikusi, bet es tik 

ziņoju, ka esmu uz pareizā ceļa. Galu galā atrodu karti un saprotu, ka 

mana sirds labāk zināja kur iet, jo sākotnēji uzņemtais maršruts bija 

pareizs. Karti izpētot tik tā, starp citu, un, uzliekot navigācijas 

programmā maršruta meklētāju, eju pārliecinātā solī norādītajā 

virzienā līdz pirmajam krustojumam. Šeit ceļi iet slīpi pa labi, taisni un 

slīpi pa kreisi. No navigācijas noprotu, ka taisnais vai ceļš pa kreisi, 

viens no tiem ir pareizs. Un, tā kā meklēju Jāni, izvēlos ne jau 

asfaltēto ceļu, bet gan to, kas mežā ved, pa sniegu un dubļiem. Bet 

pēc kāda noieta gabala saprotu, ka esmu ārpus visām kartēm, gan 

elektroniskām, gan parastajām. Griežos atpakaļ un jau atkal sms 

pienāk "Ja Tev pēc GPS vai kartes neizdodas atrast mani, tad es varu 

arī atrast Tevi. Esmu 1,1 km no Jaunogres stacijas." Nu jau man ir 

skaidrs kur jāiet un tādēļ atbildu, lai ir pacietīgs, gan atradīšu. Pēc 

neilga laika nonāku pie sava „Atraduma” ļoti civilizētā nojumīte meža 

ielokā. Kopumā apm.15min gājumu pieveicu mazliet vairāk kā pēc h 

10 garas pastaigas. 

Pēc, manuprāt, veiksmīgā geocaching Jānis 

piedāvā iziet "Draudzības taku". Laiks ir brīnišķīgi 

silts, un pastaiga pa plato meža taku vēl labāka. Ik 

pa brīdim redzam numurētas priedes. Pie katrs no 

tām man jāatbild uz jautājumu par mums. Arī Jānim 

nav iespējas izsprukt no paša jautājumiem. 

1. Kāds bija tavs pirmais iespaids par mani? 

2. Skaistākais kopā pavadītais laiks? 

3. Labākais kopā pavadītais laiks, esot ar 

citiem cilvēkiem? 

4. Četras debespuses uz kurām vēlies, lai 

kopā aizbraucam? 

5. Piecas svarīgākās lietas manā(otra) 

dzīvē? 

6. Sešas lietas, ko kopā vēlētos darīt? 

Nonākot līdz septītajai priedei, zem cipara 7, 

sirsniņa. Un te seko jautājums, kurš mani pārsteidz 

nesagatavotu... Septiņi iemesli kādēļ mīli mani? 

Mīlu vairāk kā septiņu iemeslu dēļ, bet 

esmu tik nesagatavojusies, ka knapi izstostu savas 

atbildes. Pārsteigums vēl lielāks, kad Jānis no somas 

izvelk A4 lapu un sāk klāstīt savus "septiņus" 

iemeslus, kādēļ mani mīl... Laikam lieki piebilst, ka 

esmu samulsusi, jo neko tādu šodien nebiju 

gaidījusi. Bet Jānis ar sarakstu rakstīšanu un 

atklāšanu neaprobežojas... Pirmo reizi, sēžot meža 

vidū uz soliņa, izskan jau sen gaidītie vārdi..."Ginta, 

es Tevi mīlu." Vai maz ir vēl kas tāds, kas var likt 

justies Tiiik laimīgai? 

Laiks doties tālāk. Jānis paziņo, ka viņam 

svarīgas darīšanas un nozūd mežā, gaidot viņu 

atpakaļ, staigāju turpu šurpu un dzirdu somā 

paziņojuma signālu. Domāju, ka navigācija nav 

izslēgta, bet kā izrādās... sms "Ak, nē! Kāda 

nezināma dziņa ir nolaupījusi Tavu dārgumu. Zem 

soliņa sūnās paslēptajā bērziņā nolaupītāji atstājuši 

norādes." Man jau atkal jāsmejas, viss sākas no gala. 

Zem soliņa tiešām ir liela šūnu čupa, kurā 

atrodu mazu, no bērza stumbra uztaisītu kastīti. 

Ieraugot to, sirds iepukstas straujāk, jo foto ar tāda 

veida kastīti, kurā bija gredzens, jau vairāk kā pirms 

mēneša, pinterest.com biju atzīmējusi un 

saglabājusi vienā no mapēm.

Vai tiešām Jānis vēl arī to 

būtu izpētījis?... Bet ļoti ilgi pie šīs 

domas nekavējot, jo kastītē uz 

mazas lapiņas jau atkal koordinātes 

norādītas. Ievadu tās navigācijā un 

eju meklēt. Lapiņai otrā pusē vēl 

minēts "zem kāpnēm", kas pirmā 

brīdī man liekas nesaprotami, 

neredzu loģiku mežam un kāpnēm, 

bet eju uz priekšu. Vēl pēc kāda laika 

pienāk papildus ziņas ar norādēm 

par torni, kāpnēm un to, kā ātrāk līdz 

tornim nonākt. 

Navigācija mani aizved uz 

nekurieni, bet tā kā laiks ir izcili 

skaists, neredzu vajadzību steigties, 

pēc norādēm mežā zinu kur jāiet un 

man ir jautri, saņemot tik daudz 

ziņu. Vien pajautāju, vai Jānis baidās, 

ka apmaldīšos, uz ko saņemu atbildi: 

"Nē, vnk neesmu tik pacietīgs.:)" Pēc 

kāda laika nonāku pie kāpnēm, kas 

ved mani kalnā un galā nonāku pie 

torņa. 

Zem torņa kāpnēm jau atkal 

pamanu lielu sūnu čupu, kurā 

paslēpta vēl viena bērza kastītē, 

lielāka kā iepriekšējā. Arī šajā kastītē 

atrodu ziņojumu "Kur meklēt 

pazudušo dārgumu? Īstā atbilde 

nāks no Tavas sirds, bet līdz tam vēl 

pacenties par 25m pakāpties tuvāk 

debesīm - tuvāk ♥ " Kāpju augšā un 

priecājos par skaisto skatu. 

Iepriekšējo reizi, kad biju 

šeit, bija ziema un migla, bet tagad 

saule spīd un tā vien liekas, ka 

pavasaris nav tālu. Tornī klusums, 

neviena nav, vien putnus un vēju var 

dzirdēt. 

Nonākot pie pēdējiem 

pakāpieniem, manā priekšā jau atkal 

stāv kastīte. No kāpiena elpa jau 

aizsitusies un pirmā doma, ka tūlīt 

būs lejā jākāpj un jāmeklē tālāk. 

Atveru kastīti un tur "norāde", kas 

nesūta mani tālākos meklējumos, 

bet gan atradums visam mūžam... 

Un tad arī Jānis parādās, un 

saprotu, ka viss pēc kā mana sirds ir 

ilgojusies, jau ir atrasts… 

Mēs skatāmies viens uz 

otru klusējot un smaidot, es gaidu 

un pēc ieilguša klusuma brīža 

saņēmu astoto šīs dienas nopietno 

jautājumu... Vai vēlos no šīs 

jaunkundzes (dzintara gredzens), 

kļūt par šo kundzi (bērza kastīte)? 

Un atbildē izskan: "Ļoti, ļoti gribu!" 

Vēlāk man vairākkārt ir jautāts, vai es ko nojautu? Ieraugot pirmo bērza 

kastīti man ienāca prātā bildinājums kā asociācija ar internetā redzēto, bet biju tik 

aizņemta ar koordinātām un Jāņa meklēšanu, ka šī doma manā galvā ilgi 

neuzturējās. 

Patiesībā biju ļoti pārsteigta, jo zināju, ka bildinājums kādu dienu būs, bet 

neiedomājos, ka šī ir "Tā" diena. 

P.S. Ir sievas, kurām saviem vīriem jāizsaka simt un viens mājiens vai tieši 

ar pirkstu jāiebaksta, ko viņas vēlas, bet ne man. 

Jānim nebija ne mazākās nojausmas par divām lietām, bet tas neatturēja 

šo sapņu piepildīšanu realitātē: 1. Par godu aizejošajam uzvārdam gribēju 

saderināšanās gredzenu ar dzintaru. 2. Kad internetā ieraudzīju koka kasti, zināju, 

ka vēlētos saņemt ko tādu. Bet kā galā noskaidroju, Jānis nebija izpētījis manas 

pinterest mapes… 

Un kā jau viss mūsu stāstā, tā arī šī stāsta daļa ir par nereālo realitātē ♥ 


Par spīti tam, ka savu attiecību statusu publiski izziņojām tikai pēc tam, kad biju 

saņēmis karaļa svētību un princeses roku, bija cilvēki, kuri mūs vēroja no malas 

un kuriem bija kādas priekšnojautas.... 

Roberts un Gustavs Bērziņi 

(Jāņa māsas bērni) 

Šķiet, ka mūsdienu nebeidzamo 

glaimotāju pasaulē tikai mazi bērni ir 

tie, kas drosmīgi spēj paust savas 

patiesās domas. Tā tas bija ar Robertu, 

kurš savā vārda dienā lielā bērnu bara 

aizņemtībā ar Gintu pat 5 minūtes 

vienā telpā neuzturējās. Viņam 

sākotnēji Ginta nepatika vienkārši 

tāpēc, ka viņa nerunāja pietiekami 

daudz. Mazais Gustavs bija vēl 

lakoniskāks: “Man arī viņa nepatīk.” 

Bija nepieciešams smags darbs ar 

Vinniju Pūku un Tīģeri, kā arī kopīga 

Lego mājas celtniecība, lai kaut cik 

uzlabotu diplomātiskās attiecības ar 

Gustavu, kuram mūsu kāzas ir pirmās 

viņa četrgadīgajā mūžā. Zināms 

satraukums arī par to, vai viņš maz 

varēs piedalīties kāzās bez sava 

gredzena. 

Vallija Raipala 

(Gintas darba kolēģe) 

Dzirdot stāstījumu, kā 4.martā Gintai 

pa mežu jāvazājas meklējot 

koordinātas, vietā, kur stāstījums 

nonāk līdz tam, kad Jānis pazūd otro 

reizi, Vallija izsaucas: „Nu gan to Jānīti 

nopērt vajag…”, ar domu, ka tā vietā 

lai meiteni turpu šurpu dzenātu, 

jābildina. 

Par spīti šai nesaprašanai, Jānis 

tomēr nav nonācis melnajā 

sarakstā, it īpaši, kad stāsts 

noklausīts līdz galam :) 

Indulis Lackājs 

Mūsu gaišā piemiņā noteikti 

paliks mūžībā aizgājušais ticības 

brālis Indulis Lackājs, kurš ne 

tikai vienmēr mūs sirsnīgi 

apkampa un nosauca par 

malačiem, bet arī pieprasīja 

vienu robežlīguma eksemplāru, 

lai to izmantotu jauniešu 

pāraudzināšanas darbā. 

Laura Drulle - Gintas māsīca 

(komentē Ginta) 

Viena no orģinālākajām 

reakcijām decembra sākumā, kad 

pirmo reizi Laurai un Lindai 

pastāstīju par to, ka esmu 

iepazinusies ar Jāni, nāca no 

Lauras. 

Uzzinot par mūsu attiecībām 

un to, kādos “rāmjos” dzīvojam 

Laura noteica: “Es eju vākt savus 

traukus.” Un atvadoties vēl 

pateicās par to, ka padalījos ar 

saviem “mazajiem” jaunumiem. 

Noteicu, ka vēl jau nekas nopietns 

nav, mēnesis pat nav pagājis uz ko 

saņēmu atbildi: “Nē, nē, nekas 

nopietns, es tikai precos!” 11

Ruta Bērziņa 

‘Nav labi Jānim būt vienam, Es 

tam darīšu Gintu, kas atbilstu viņam’ 

2016.gada vasarā es gāju gar 

šoseju uz Jaunogres „Rimi”, un man 

ienāca prātā Bībeles pants: „Nav labi 

cilvēkam būt vienam.” Mēs tajā laikā 

ģimenē bijām trīs vientuļi cilvēki. Esmu 

atraitne, bet mani dēli nav precējušies. 

Bez tam, man bija apnicis visu laiku taisīt 

ēst un vienai darīt visus sieviešu darbus 

mājās. 

Tad es Dievam teicu, lai Viņš šo 

lietu nokārto – lai dod man vedeklas un 

dēliem sievas. Turklāt, tādas sievas, kas 

viņus ciena, ir paklausīgas, skaistas un labi 

taisa ēst. Vīrieši taču daudz ēd. Par sevi 

īpaši nedomāju – lai notiek Viņa prāts. Kā 

ir, tā labi. 

Man ļoti patīk Bībeles stāsts par 

Īzaku un Rebeku. Meitene, kas padzirdīja 

kamieļus. Gintu pirmoreiz ieraudzīju 

izbraukumā uz Ķeipeni. Pamanīju viņu 

tikai atpakaļceļā, kad uz brīdi piestājām 

pie Plaužezera. Viņa bija kopā ar savu 

tanti Inesi un ne ar vienu nerunāja. 

Nopietna, klusa un nerunīga. 

Sekoja divas epizodes, kad viņa 

tomēr sāka runāt. Vienā reizē ar mašīnu 

vedām divas meitenes mājās pēc 

dievkalpojuma. Sāku runāt ar Gintu, 

izrādās, mācījāmies vienā Liepājas 

augstskolā, un abas esam skolotājas. 

Otrajā reizē izkāpu nepareizā pieturā, un 

Ginta ar velosipēdu brauca garām. 

Paskaidrojusi, kā nokļūt pareizajā adresē, 

viņa brauca tālāk. Tad pagriezās atpakaļ, 

un atlikušo ceļu gājām kopā un runājām 

par Izraēlu, kur abas šajā gadā bijām, gan 

katra savā laikā. Tajā dienā pamanīju, cik 

viņai skaistas acis – kā dūjai no Salamana 

Augstās dziesmas. 

Vasaras beigās pēc 

dievkalpojuma vedām Gintu un Inesi uz 

Rāmavas muižu, kur notika „Godly play” 

pasākums bērniem. Es tur biju pirmo reizi. 

Laikam nesen tur bija notikušas kāzas, un 

dekori nebija novākti. Man atnāca 

atklāsme – būs kāzas. Jautājums tikai – 

kam? Nebija ne jausmas. 

Tad draudzē bija divi ekstrēmi 

pasākumi, ko uzrīkoja Jānis. Ginta 

drosmīgi piedalījās abos – gan divu dienu 

50 km pārgājienā gar jūru, gan 

velobraucienā pa lietu un dubļiem 

Siguldas pusē. Vienā fotogrāfijā Ginta 

šķelmīgi smaidīja, un bija redzamas vaigu 

12 bedrītes. 

Pēc tam Jānis ļoti rūpīgi 

aprūpēja Gintas skaisto riteni – 

remontēja un mazgāja. 

Pienāca oktobris, un man 

ienāca prātā ideja braukt uz „The 

Last Reformation” semināru 

Lietuvā. 

Jānis bija gatavs braukt, 

pieteicās vēl divas meitenes. Tumšā 

piektdienas vakarā netālu no Viļņas 

iegriezāmies šaurā meža ceļā uz 

semināra vietu Apatiškes ciemā. 

Madara sāka Jāni komandēt, kur 

jābrauc, bet Ginta pateica zīmīgu 

teikumu: „Es uzticēšos Jānim.” Un 

klusēja. Precīzi neatceros, bet saturs 

bija tāds. Es nodomāju – tā ir īstā 

meitene. Pēc neilga laika mēs 

piebraucām pie viesu nama, un 

deviņos vakarā sākās pirmā lekcija. 

Kaut kā sanāca tā, ka viņi ar Jāni 

brīžiem sēdēja blakus vai divatā 

staigāja pa apkārtni. Vienā brīdī 

Alekss Vadonis man jautāja: „Vai 

viņi ir kopā?” Es teicu: „Tā izskatās, 

bet tas ir nupat sācies.” Ginta bija 

klusa, bet lielās acis palika dziļākas. 

Arī Jānis bija kluss. Magnēts sāka 

darboties. 

Tad sākām braukt pie 

Gintas uz lūgšanu grupu. Sākumā 

neviens pie viņas nenāca. Sākām 

braukt mēs ar Jāni, un pievienojās 

Inese, kas dzīvo stāvu zemāk Gintas 

mājā. Ienākot Gintas dzīvoklī, uzreiz 

sapratu, ka viņa ir prasmīga 

saimniece, virtuvē ir viss, lai 

pagatavotu visādus gardumus un 

kārumus, uzņemtu un pacienātu 

viesus. Katru reizi bija uzcepti kādi 

gardumi, un smarža piepildīja 

mājīgo mitekli. Tagad Ginta runāja, 

bija uzposusies un izskatījās kaut kā 

savādāk. Drīz arī lūgšanu grupa 

skaitliski pieauga un sāka pa īstam 

darboties. Bet Gintas vārds no Jāņa 

mutes atskanēja arvien biežāk. 

Atceros, ka 17.novembrī 

lasīju angļu Good News Bībelē 

Rutes grāmatu. Mani pārsteidza 

Rutes vārdi, ko viņa saka Boasam: 

„Vai tu mani precēsi?” Apskatījos 

citos Bībeles izdevumos, tur bija 

citi varianti. Pie Gintas nolasīju šo 

vietu citiem, pārējie klusēja. Kā 

izrādās, viņi nesen bija atklājuši 

viens otram savas jūtas, bet 

bildinājums sekoja vēlāk. Šajā 

nedēļā arī tika sastādīts 

Robežlīgums, un notika sarunas ar 

vecākiem. 

Novembris. Janvāris. 

Februāris. Attiecības turpinājās un 

attīstījās. Viss pieklājīgi pēc 

robežlīguma, Ginta biežāk ciemojas 

pie mums. Brieda vajadzība pēc 

saderināšanās, bildināšanas un 

īpašā gredzena, kaut gan tāpat jau 

viss bija skaidrs. 

Abi nopietni studēja visus 

pieejamos resursus par 

sadzīvošanu laulībā. 

Marts. Sestdienas rīts. Par 

bildināšanu man nebija ne 

jausmas. No rīta Jānis aizbrauca uz 

Ogri un teica, ka Gintai būs 

jāorientējas. Bija neparasti silta un 

saulaina diena, agrs pavasaris. 

Vakarā Ginta man pirmajai parādīja 

saderināšanās gredzenu. Acis 

mirdzēja pavisam spoži. 

‘Tādēļ Jānis atstās brāli un māti, un 

pieķersies savai Gintai, tie kļūs par 

vienu miesu.’ 

Viņu uzdevums ir savstarpēji 

pieķerties – garīgi, emocionāli un 

fiziski, bet tas, kas man jādara, ir 

atlaist dēlu laulības derībā. To es 

arī daru. Zinu, ka man nav jāmaisās 

viņu dzīvē un jādzīvo pašai sava 

dzīve. 

Es no sirds priecājos par 

Gintu un Jāni, uzskatu šo laulību 

par Dieva dāvanu, augsti vērtēju 

viņas īpašības, prasmes, ticību un 

garīgo briedumu. Arī Jānis ir ļoti 

mainījies, tagad viņš izturas kā vīrs, 

bruņinieks un džentlmenis. 

Protams, pārbaudījumi vēl priekšā. 

Ticu un ceru, ka viņiem viss 

izdosies. 

‘’ Šī zīme nozīmē Bībeles tekstu no 

1.Mozus grāmatas 3.nodaļas manā 

interpretācijā.

Agra Kreišmane 

Mīlestība! 

Kad augstskolā Dievs mūs salika vienā 

krēslā. 

Kad stutējām un iedvesmojām visus 

augstskolas gadus viena otru. 

Kad lūdzāmies kopā, par mirkli kuru 

līdzpārdzīvoju. Tu teci starplekciju laikā, man 

mammītei bija visi mati jānoskuj, jo viņai ir 

vēzis......Tu, Gintiņ, esi varone. Mēs palikām 

lūgšanās. 

Soli, pa solim Dieva vadībā gājām. Jūriņa, 

iepirktās Indijas ražotās pildspalvas pa lēto pie 

Tavas krustmātes, lai krāsaināki lekciju pierasti, kā 

nekā, un lai mirkļos, kad uznāk snauda var 

pagleznot. 

Pa to burzmu, Tu mani vēl uz Montesori apmācību 

ievilināji. 

Tas ir ko vērts. 

Hops bakalaurs, tūlīt maģistrs. 

Dievs ir nesis un nes mūs uz savām rokām. 

Dedzīgās mūsu abu lūgšanas darbiņā Mežaparkā, 

gan par Jāni, gan Eināru. Par tīru pavasari. 

Dievs ir labs. Tā saka skaļā balsī Edgars 

Bētlēmē. No kā paliek tik labi , silti, droši. 

Jānis un Tu, Gintiņ, neesat viens otram - 

otra pusīte, jūs esat viena sirds, kuru pats Dievs 

salicis kopā. 

Evija Dzintare - Alilujeva 

Dzīvē no daudzām svarīgām izvēlēm ir 

divas vissvarīgākās izvēles, kas visdziļākajā veidā 

ietekmē cilvēku garīgi , emocionāli un fiziski, kas 

nosaka dzīves kvalitāti un sniedzas arī pāri šīs 

dzīves slieksnim. 

Pirmā, vissvarīgākā izvēle ir atsaukties 

Debesu Tēva aicinājumam un ieiet un palikt 

attiecībās ar Viņu, kur Jēzus Kristus ir mūsu 

starpnieks un aizstāvis, jo bez Viņa nav nekādas 

iespējas Tēvam tuvoties mūsu grēku dēļ. Tas ir 

process, kas aizsākas mūsu piedzimšanas brīdī un 

turpināsies visu zemes mūžu un arī mūžībā. Tā ir 

derība ar Dievu, kur katra puse uzņemas kādas 

atbildības un pienākumus. Šīs mūsu derības 

partneris ir uzticams un svēts, Viņš nekad mūs 

nepievils un neatstās, ar Viņu visas lietas ir 

iespējamas. 

Otrā no šīm vissvarīgākajām izvēlēm ir 

laulības. Ieiet laulībā nozīmē noslēgt derību ar 

cilvēku. Cilvēks esot uzticams derībā ar Dievu ik 

dienas pārveidojas Jēzus Kristus līdzībā, tomēr 

jārēķinās, ka cilvēks nav pilnīgs. Viņš pēc labākās 

gribas nespēs būt perfekts savās atbildībās un 

pienākumos, viņš var mūs pievilt, viņš nespēs 

mums vienmēr būt blakus ik mirkli utt.. Tieši tādēļ 

ļoti svarīgi ir sagaidīt savu īsto cilvēku, to, kuru tev 

ir sagatavojis Dievs. Dievs dod vislabāko priekš 

tevis. 

Mēs kā vecāki lūdzam par saviem bērniem no viņu 

dzimšanas un visu mūžu. Mūsu lūgšanu vajadzības mainās atkarībā 

no bērnu vecuma un situācijām, bet ir kādas lietas, kuras ir svarīgi 

lūgt jau ilgi pirms pienāk atbilstošais laiks. Viena no šīm lietām ir 

laulība. Sākumā šī lieta nav mūsu lūgšanu saraksta pirmajā vietā, bet 

parādās šad un tad, kad bērni paaugas, tad mēs jau to darām biežāk. 

Manā gada lūgšanu sarakstā Lūgšana par Gintas vīru iekļuva 2016. 

gada 1. Janvārī, kad kā ierasts jau daudzus gadus uzrakstīju 

pateicības par atbildētajām lūgšanām un lūgšanu vajadzības šim 

gadam. Šī gada vasarā Dievs pieveda Jāni pie mūsu meitas. 

Dievs ir atbildējis uz visām manām lūgšanām par meitu. 

Man vissvarīgākais bija, lai viņai ir dziļas attiecības ar Dievu, bet es 

negribēju, lai Ginta aprecētos bez izglītības, bez darba pieredzes, bez 

patstāvības. Šajos divos gados viņa ir nostiprinājusies personīgajās 

attiecībās ar Dievu, ir ieguvusi drosmi ticēt un uzticēties Dievam. Šajā 

gadā viņa ir ieguvusi otro un trešo izglītību. Ginta ir jau vairākus 

gadus ne tikai mana meita, bet arī lūgšanu māsa un partneris 

dažādās kalpošanās gan draudzē, gan ārpus tās. Domāju, ka Dievs ir 

sagatavojis Gintu laulībām. 

Uzdrīkstieties uzticēties Dievam un gaidīt! 

Pirms vairākiem gadiem draudzes nometnē Gintai viens no 

kalpotājiem lūgšanas laikā sacīja, ka viņas vīrs viņai tiek sagatavots. 

Tad mēs sākām lūgt arī par šo nākamo vīru, lai Dievs viņu svētī, sargā 

un vada, lai īstajā laikā viņi var satikties. 

2016 . gada janvārī nekas neliecināja, ka tuvojas īstais 

satikšanās laiks. Par to šodien liecina tikai ieraksts manā pateicību – 

lūgšanu grāmatā: „Kungs, ja Tu redzi, ka Ginta ir aicināta ģimenes 

dzīvei, dod viņai labu vīru, kas būtu pēc Tavas sirds un prāta.” 

Un tad viņas dzīvē ienāca Jānis, kurš „tāpat vien, ne ar 

kādiem īpašiem nolūkiem” organizēja pārgājienus pa vējainu jūras 

malu, izbraukumus un citus pasākumus uz kuriem tika uzaicināti arī 

Gintas brāļi. Dāvids pat vienā no šiem pasākumiem izpelnījās Gada 

velomodista nomināciju. 

Vēl pēc laiciņa mēs tikām uzaicināti uz ekskursiju pavisam 

”tāpat vien”. Bija ļoti nepatīkams laiks, auksts, slapjš un mums 

nemaz negribējās braukt, bet ko tik tu nedarīsi bērnu dēļ. Labi, ka 

viņi paši attapās un atcēla šo pasākumu, tā vietā uzaicinot mūs 

pusdienās. 

Pirms tam mums tika atsūtīts ļoti svarīgs dokuments, ar 

kuru kāzu viesi var iepazīties šajā izdevumā. Dievs bija atbildējis uz 

mūsu lūgšanu. Šis vīrs, Jānis Bērziņš, bija un ir pēc Dieva sirds un 

prāta. 

Vērojot, kā viņi gatavojās šodienas lielajam notikumam, kas 

ilgs mūža garumā, varu teikt: „ Domāju, ka Dievs ir sagatavojis Jāni 

laulībām. 

Uzdrīkstieties uzticēties Dievam un gaidīt! 

Kristīna Soloha 

(Kikī) 

Jānis un Ginta ir divas staigājošas liecības par Dieva brīnumaino 

darbošanos tepat, mums blakus. Cilvēki, kurus es ļoti mīlu, un stāsts, 

kas mani pārsteidz un iedvesmo. 

Jānis, kad sastapāmies pie radio mikrofona, jau pavisam drīz man 

kļuva par kaut ko daudz vairāk nekā tikai kolēģi. 

13

Par dārgu draugu. Viņā redzēju un augsti novērtēju tādas īpašības kā godīgums, 

labestība, uzticamība, atbalsts, izpalīdzība, krietnums. Tam visam ir liela nozīme 

draudzībā, bet man jo īpaši gribējās piedzīvot, lai no šiem vērtīgajiem 

izejmateriāliem Jāņa dzīvē reiz tiek uzbūvēts arī viņa nams, viņa ģimene. 

Pirmie pārmaiņu vēji nāca no jūras. Jānis daudzkārt ir stāstījis par saviem 

pārgājieniem un piedzīvojumiem dabā, reizēm ir bijis tas prieks viņam arī 

pievienoties, bet šoreiz, pārradies no ceļa gar Kurzemes jūrmalu, viņš bija atnesis 

līdzi dažus jaunus vārdus, tostarp – Ginta Dzintare. Tik skanīgu vārdu nevar 

neatcerēties, un tas palika pie manis. Jāatzīst, ka vārdi un valoda viennozīmīgi ir 

Jāņa stiprā puse, ar ko viņš prasmīgi darbojas, iepriecinot gan ziņu lasītājus, gan 

savus draugus, BJ balvas ieguvējus. Vārdu krājums viņam ir nudien plašs, lai sarunā 

nebūtu lieki jāatkārtojas, bet šis viens jaunais, skanīgais vārds tomēr stāstos par 

Jāņa dzīves jaunākajiem notikumiem parādījās vēl un vēl. Un ne tikai vārds. Tam 

līdzi nāca arī redzamas pārmaiņas. Sākumā tikko jaušami, bet vēlāk arvien 

pamanāmāk Jānis sāka izskatīties un izturēties mazliet citādāk. Neko neteicu un 

nejautāju, bet man bija visnotaļ lielas aizdomas, ka tas gan jau ir saistīts ar šo 

jauno vārdu vai, pareizāk sakot, tā īpašnieci. Tā es ar Gintu lēnām iepazinos – 

redzot, kā viņa ietekmē Jāņa dzīvi un ko viņa viņam arvien vairāk nozīmē. Pie sevis 

nospriedu, ka tādā gadījumā viņa nevar būt nekas cits kā pavisam brīnišķīga 

meitene. 

Kad tikām oficiāli iepazīstinātas klātienē, viss jau bija skaidrs. Jāņa stāsts 

un beidzot arī šī stāsta iemiesojums dzīvē mani sajūsmināja un saviļņoja. Tomēr 

pārsteiguma efekts bija par to, cik pilna brīnumiem izrādījās arī otra puse – Gintas 

stāsts. Esmu ļoti pateicīga Dievam par iespēju tagad dzīvot līdzi viņu abu 

kopīgajam stāstam un no sirds novēlu, lai mūsu visu dzīvēs būtu arvien vairāk tik 

skaistu Dieva brīnumu! 

Bērziņvārdnīca 

„Jūs nu gan neesat normāli! Būtu 

labāk sēdējuši mājās un skatījušies 

seriālus…” 

„Nāk rudens apgleznot Latviju, 

Bet nepūlies necenties tā!” 

Man tāpat vienalga kāds ārā laiks! 

Drusku slapjš un slidens, bet tomēr 

zelta rudens ir un paliek zelta rudens 

arī zem velosipēdu riteņiem. 

Ņēckāšanās - niekošanās, tizlošanās, gumijas stiepšana, valsts vai pašvaldības 

līdzekļu nelietderīga izmantošana. 

Knupsis - kaut kas maziņš un mīlīgs. Gan dzīvas būtnes, gan priekšmeti. 

Nošaut divus trakus suņus ar vienu šāvienu - nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu. 

Jāņa zvanīto nr. top 5 

Pirms 

Velosezona - laika posms no 1. janvāra līdz 31. decembrim. 

“Tu nu gan neesi normāls” - “Prieks Tevi satikt. Laipni lūgts savējo pulkā.” 

Iziet nelielā pastaigā - atgriezties mājās pēc pusotras stundas un noietiem 8 km. 

Tapt reāli iespārdītam - piedzīvot pamatīgas pārmaiņas. 

Tumsonis - cilvēks, kurš nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm tumsā ar vai bez 

lukturiem. 

Mežonis - cilvēks, kura neatņemama dzīves sastāvdaļā ir mežs. 

Pārgājiens ar laivu - laivu brauciens, kurā proporcionāli lielāko laika daļu aizņem 

laivas vilkšana virs vai zem kritušiem kokiem, vai pa krastu apkārt tiem. 

Ciemupes teroristu grupējums - māja Ciemupē, pie kuras katru garāmgājēju aprej 

līdz pat 10 maza izmēra suņu. 

Un pēc .... 

Paskatīties uz Daugavu - kopīga pasēdēšana vai pastāvēšana pie Daugavas, kurā 

Daugavas vērošanai tiek pievērsta otršķirīga nozīme. 

Noskaidrot attiecības - pajautāt otram, vai tās simpātijas ir abpusējas. 

14

Līgavas Mīkliņa* 

*mīkliņa veidota ar veselīgu devu humora rauga 

Horizontāli 

Vertikāli 

1. Kas trūka līgavas zeltnesim? 4. Jaunās sievas aizejošais uzvārds 

2. Līgavas vecmeitas dzīvokļa iela 5. Līgavas pirmās automašīnas krāsa 

3. Līgavas „vismīļākā” popmūzikas dīva 6. No kāzām aizbēgusī līgava 

6. Jaunās ģimenes koks 7. Līgavas augstākais izglītības līmenis 

8. Līgavas viena no blogiem nosaukums 9. Līgavas stabilākā darba vieta 

9. Līgavas kristības vārds 10. Līgavas tehniskā profesija 

11. Kā pēc kāzām sauc divu ģimeņu locekļus? 13. Līgavas sapņu kāzu norises vieta 

12. Līgavas nesen apciemotā siltā valsts 14. Līgavas mīluļa vārds 

15. Līgavas visilgāk apdzīvotā pilsēta 

Mīklas autors – Edgars Noskovs 15

Ginta 

Guntis Bērziņš 

Pateicības 

Jau no pašas bērnības esmu 

sapratusi to, cik liela vērtība ir ģimene – 

mamma, tētis, brāļi, vecvecāki, māsīca, 

tantes un citi mīļie, kas vienmēr ir 

blakus. 

Vēl jo lielāka vērtība ir tajā, ka Dievs 

ļāva man piedzimt laikā, kad mamma iepazina 

Dievu. Jau no pirmajiem dzīves gadiem mamma 

mani novēlēja Dievam un šodien redzu, kā viņas 

lūgšanas ir pasargājušas mani visu šo gadu laikā. 

Vienu brīdi pat smējos, ka viņas novēlējums man 

draud ar klosteri, jo vērojot, kā man apkārt 

meitenes sākot no 18 uz augšu precas, domāju, 

ka mans laiks arī iet uz priekšu bet, kā esmu 

viena tā esmu. 

Man par lielu prieku, Dieva plānā nebija 

mani klosterī sūtīt, vien mazliet pacietību 

audzināt, lai tad, kad būtu gatava, uzdāvinātu ko 

neizsākami vērtīgu. 

Dažkārt liekas, ka Dievs to vien dara kā 

apdāvina mani dažādos dzīves posmos. To, cik 

liela dāvana ir tētis, vārdos ielikt nevar. Viņa 

beznosacījuma, nesavtīgā mīlestība un rūpes, kas 

mani ir pavadījušas nav izmērāmas. Īpaši 

novērtēju to, ka tieši tētis tik daudzus gadus ir 

bijis man par garīgo autoritāti, iedrošinātāju, 

mudinātāju meklēt Dieva gribu. 

Tāpat arī šīs kāzas nebūtu notikušas bez daudzu 

cilvēku atbalsta, kuriem izsakām savu pateicību: 

Mācītājam un garīgajam padomdevējam Dainim Pandaram. 

Vedējiem un “Almu” saimniekiem: Ernestam un Elīnai Tolpežņikoviem. 

Mūsu attiecību robežsargiem: Rutai Bērziņai, Vadimam Alilujevam, Evijai Dzintarei- 

Alilujevai, Guntai Dzintarei, Inesei Kļavai, Andim Jašam, Ingusam un Diānai Hofmaņiem, 

Mārtiņam Lazdānam, Madarai Molnikai, Inārai Indriksonei, Janetai Hofmanei, Elīnai 

Šīmanei, Kristīnai Solohai, Diānai Gārdei, Līgai Cepurītei, Mārtiņam Zeltiņam, Dagnim 

Mitrovskim, Indulim Lackājam. 

Gredzenu dāvinātājiem: Vadimam Alilujevam un Evijai Dzintarei-Alilujevai. 

Kāzu mūziķiem: Ilzei Gagainei, Ivo Jašam, Annai Pīlācei, Elīnai Šīmanei, Kristīnai Solohai. 

Marka Van Den Borres lāzergriešanas uzņēmumam lusis.eu par ielūguma Bērziņa 

izgatavošanu. 

Guntai Dzintarei un Alilujevu ģimenei par finansiālu atbalstu. 

Anitai Veckalnei par līgavas kleitu. 

Mārītei Nastevičai par frizūru un skaistām acīm. 

Inesei Vitenbergai par tiografisko atbalstu. 

Kūku cepējiem: Monikai Otersbergai, Mairai Ošeniecei, Guntai Dzintarei, Evijai Dzintarei 

- Alilujevai, Ievai Lielpēterei, Līgai Cepurītei, Agrai Kreišmanei, Inesei Vitenbergai 

Jānim Grīnbergam par padomu robežu jautājumos. 

16 

Ļoti iespiedušies vārdi 

par attiecībām, kuri mani ir 

pavadījuši līdz pat brīdim, kad 

iepazinu Jāni: „Nemodini sevī 

neko pirms laika” Tieši šie vārdi 

man ir palīdzējuši izdarīt pareizās 

izvēles un sagaidīt to, kuru Dievs 

man bija paredzējis. 

Vecāki, kuri lūdz par 

saviem bērniem ir milzīga vērtība, 

kā tāds garīgais mūris. Ticu, ka 

tieši šis mūris mūs ir apsargājis 

līdz šai dienai un turpinās sargāt. 

Ja man būtu jānosauc visus, kuri 

ir lūguši par mani, manu vīru, 

mūsu nākotni, domāju paietu 

daudz laika uzskaitot, bet zinu, ka 

tieši viņu lūgšanu dēļ šodien varu 

būt tur kur esmu un tādēļ izsaku 

milzu pateicību par to, ka esat 

bijuši blakus ar lūgšanām, 

iedrošinājumu, padomu. 

Jānis 

Ja kāds no jums kaut 

reizi tā pa īstam ir atrāvies ar 

ābolu pa galvu, tad teiciens “ 

ābols no ābeles tālu nekrīt” 

noteikti ir iespiedies atmiņā. 

Gremdējoties savās atmiņās un 

skatoties ģimenes albumu, 

priecājos, ka kaut kas tāds tiešā 

nozīmē nenotiek nedz ar 

Bērziņiem, nedz ar Mūrniekiem. 

Citādi krītošs bērzs vai mūrnieka 

mests ķieģelis iespiestos ne tikai 

atmiņā. Tāpēc šajā pateicību 

sadaļā vēlējos atvēlēt zināmu 

vietu saviem priekštečiem, jo bez 

viņiem nebūtu arī manis paša. 

Mans tēvs Guntis Bērziņš 

bija cilvēks, kurš mani 

iepazīstināja ar tādiem dzīvē 

svarīgiem jēdzieniem kā “iziet 

nelielā pastaigā”, “pārgājiens ar 

laivu” un “mežonis”. Manam 

tēvam mežs bija tikpat 

neatņemama dzīves sastāvdaļa kā 

man. Un kā gan citādi, jo šos trīs 

jēdzienus mans tēvs bija labi 

iemācījies no sava tēva Jēkaba 

Bērziņa. Kā saka ābols no ābeles 

tālu nekrīt kvadrātā. 

Nezinu kā man dzīvē būtu 

veicies ar izkļūšanu no meža, ja 

vien savus bērnības gadus nebūtu 

pavadījis ģeogrāfijas skolotājas, 

tēva mammas Lidijas personīgajā 

bērnu dārzā. Tomēr mātes puses 

radi arī nebija īsti normāli. Savu 

trakā zinātnieka gēnu noteikti 

esmu mantojis no sava vectēva 

Antona Mūrnieka, kurš nebaidījās 

ķerties klāt pat vissarežģītākajām 

ierīcēm. Galvenais ir mēģināt. 

Visu pārējo pēc tam var salabot. 

Savukārt manai vecmammai 

Aleksandrai Mūrniecei ziema 

nebija šķērslis, lai liktu kanniņu uz 

stūres un priecīgi vizinātos ar 

velosipēdu. Nekādas žēlošanās 

par auksto laiku vai slideno ceļu. 

Laikam jau tāpēc, ka no 

vecmammas Aleksandras un 

mammas Rutas esmu mantojis 

gaišo galvu, kura gadiem ejot 

neaptumšojās ne vienā, ne otrā 

nozīmē. 

Pateicība Dievam

Bērziņvēstis

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?