KURBADS visas skices

KURBADS
Skices atvērumiem

Reiz sensenos laikos, kad pasaules vēl nemaz nav bijis, uz viena vienīga akmens
jūras vidū stāvēja Dievs un raudzījās debesīs. Pāri pletās zilais debess klajs, bet
apkārt - skalojās jūras putojošais ūdens.
“Ko lai es daru viens pats?” jautāja sev Dievs, bet uzreizi kāds atsaucies jūras
dibenā: “Es esmu tas otrs”.
“Vai sauju zemes manno jūras dibena uznesīsi?”
“Uznesīšu,” otrais atbildēja un, vilnīti uzmezdams, ienira jūras dibenā.
Trīs dienas un naktis Dievs stāvēja uz akmens gaidīdams, līdz no ūdens izstiepās
rokā ar slapju dubļu piku plaukstā

Zemes piku paņēmis, Dievs trīs reizes to apgrozīja rokās un sadalīja četrās daļās.
Te piepeši akmens sāka griezties un melnais ūdens sakūlās baltās putās. Pirmo
sauju dievs svieda uz dienvidiem, otro – ziemeļiem, trešo un ceturto – uz austrumiem
un rietumiem.
Smiltis ar putām jaukdamās savērpās kalnos, lejās, pļavās un mežos. Caur tiem
tecēja upes, bet ezeri kā melni mākoņi lidoja apkārt līdz atrada jauku vietu, kur
nosēsties. No putām un zemes iznāca cilvēki un izklīda pa jaunizveidoto pasauli.

Pasaule bija brīnumskaista un tajā valdīja kārtība.
Dievs, pasauli pārstaigājis, nopriecājās par padarīto darbo un uzkāpa debesīs
atpūsties. Cilvēki priecājās par dabas skaistumu un Dieva veikumu, bet to, kurš
no pazemes ūdeņiem zemi bija izcēlis, neviens neatcerējās.
Un tas otrais jūras dzelmē sēdēdams dusmās vārījās.
Ļauna acs visu redz un no melnas skaudības pasaulē ienāca ļaunums.

Pasaule sāka nīkuļot.
Zāle vietām nonīka, bet koki noauga ar puniem un piepēm un saliecās līki. Šais
kaktos ieviesās ... ... ... , ziemeļu mežos ieklīda sumpurņi, bet rietumos cēlās
savāda migla. Tā saindēja karaļu prātus un grieza tos uz domām par karu.
Cilvēku ikdienā ieviesās ķildas un lopus māca sērgas.
Pasaulei gauži vajadzēja glābēja, bet tas nebij vēl dzimis.

Viņos laikos dzīvoja saimnieks, kam nebija bērnu.
Saimnieks vēl neko tamdēļ neteica, bet saimniece gan par to varēja mūžu
dienu nogausties. Un kad nu vēl par nelaimi pēc septiņiem gadiem saimnieks
nomira, tad saimnieces bēdām vairs nebija gala.

Pie upes nogājusi, tā vaimanāja:
“Kaut nu arī vīrs miris – jāpaciešas, bet ja tik man bērniņš būtu, ko
pačubināt.”
Aiz upītes kalniņā Laima, pavedienu pīdama, dzird saimnieces raudas un iemet
upē zelta kamolīti.

Piepeši saimnieces priekšā izlec liela zivs nu saka: “Saimniece, paņem mani,
nokauji, izvāri un apēdi, tad Laimiņa dēlu dos: tik paraugi, ka neviens cits no
manis ne kumosa nebaudītu!”
Saimniece to arī nosolās un nes nu zivi uz māju.

Mājā saimniece liek kalponi pie darba piesacīdama, lai no zivs viruma un
gaļas ne kumosa nebaudītu.
Bet tā nu tev klausīs! vai tad nu saimniece pati nāks pavārdnīcu laizīt?
Viņa nokniebj kumosu no zivs, nostrebj karoti no viruma – labs!
Bet zvīņas un ķidas pa durvīm izmet ārā mēslenīcā.

Tur ķēve – sētsvidū cauru dienu tik mauru grauzdama,
iečāpo mēslenīcā un apēd zvīņas, apēd ķidas.
Saimnieks miris, puiša arī cauru dienu neredz mājās:
nabaga ķēvītes vēderam svētdiena,
kurkst vien.

Bet kas notika naktī?
Naktī saimniecei piedzimst dēls, meitai piedzimst dēls un ķēvei arī dēls.
Ļaudis iesauca ķēves dēlu par Kurbadu, jo, kur bads,
tur pat ķēve zivju ķidas ēd.

Zēni visi trīs uzaug kopā; tik Kurbads par abiem drošāks, dūšīgāks. Viņa mīļākais
ēdiens ir riekstu kodoli, dzēriens - ķēves piens un mīļākā guļas vieta uz mūrīša
pie krāsns. Piektajā gadā Kurbads, pa mežu lēkādams, jau negriež ceļa
mazākiem kociņiem, sestajā gadā nav vairs neviens koks pa lielu
un septītajā tas nebaidās ne no vilka, ne no lāča.