lipsa_izklaides_kultura

Ineta Lipša 

Izklaides kultūra Latvijā: 

morāles komunikācijas 

aspekti 

(1918–1934) 

LU Akadēmiskais apgāds 

Latvijas 

vēstures 

mazā 

bibliotēka

Izdevums finansēts no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās 

Vadības partnerības līdzekļiem. Tās mērķis ir sabiedrības informēšana 

par Eiropas Savienību. 

Izdevuma autore uzņemas pilnu atbildību par izdevuma saturu, un 

Eiropas Komisija neatbild par to, kā var tikt izmantota izdevumā 

iekļautā informācija. 

Latvijas vēstures mazās bibliotēkas redakcijas kolēģija: 

Dr. habil. hist. Inesis Feldmanis 

Dr. hist. Ainārs Lerhis 

Bonifācijs Daukšts 

Recenzenti: 

Dr. habil. hist. Inesis Feldmanis 

Dr. hist. Ainārs Lerhis 

Bonifācijs Daukšts 

Literārā redaktore Ruta Puriņa 

Vāka dizainu un maketu veidojusi Baiba Lazdiņa 

ISBN 978-9984-45-612-6 

© Ineta Lipša, 2012 

© Latvijas Universitāte, 2012

Saturs 

Ievads .......................................................................................... 4 

I nodaļa. Attieksme pret kailumu: atskaites punkts .......... 10 

II nodaļa. Dzeltenā prese: ierobežošana „no apakšas” ....... 24 

III nodaļa. Māksla: pornogrāfijas un erotikas nošķīrums .... 70 

IV nodaļa. Tekstu vērtētāji: morālais protekcionisms .......... 86 

V nodaļa. Kino cenzori: paternālisma uzspiešana ................ 104 

VI nodaļa. Revijas: vērojuma tikumiskums ............................ 130 

Nobeigumam ............................................................................. 147 

Entertainment Culture in Latvia: 

Moral Communication Aspects, 1918–1934. Summary ......... 151 

Personu rādītājs ......................................................................... 155

Ievads 

Izklaides kultūras vērtējums starpkaru Latvijā bija cieši saistīts 

ar inteliģences priekšstatu par sevi kā tautas audzinātājiem. 

Tās pārstāvji vismaz vārdos, kuros vērsās pie avīžu lasītājiem 

preses slejās, bija pārliecināti, ka presei tauta jāaudzina un ka 

žurnālists „uzņemas atbildību par tautas dvēseli un par tautas 

labklājību praktiskā ikdienā”, 1 ka žurnālists ir „tautas audzinātājs, 

kas visus savus spēkus atdod vispārībai un valstij”, 2 ka 

prese ir „tautas morāliskās elpošanas orgāns”. 3 Presei ir jāvada 

lasītājs, nevis otrādi, tāpēc nedrīkst ļauties tautas prasībām un, 

ja „tauta prasa i nepieklājīgas bildes, i pikantas anekdotes”, 4 

tādas tomēr nedot. Taču 1924. gadā preses tirgū ne tikai ienāca 

tā sauktās dzeltenās preses izdevumi, bet arī dienas avīzes tirāžas 

palielināšanas nolūkā jau kopš 20. gadu sākuma publicēja 

romānus turpinājumos, kam pilsoniskās sabiedrības aktīvākie 

pārstāvji pārmeta „erotisma” un citādas, kā toreiz tika apgalvots, 

sliktas priekšzīmes veicināšanu. „Drukāto vārdu”, kas popularizēja 

tādu saturu, nosodīja par to, ka tas vairs necenšas 

lasītāju vadīt, bet pats „it kā ar jūtīgiem taustekļiem mēģina 

sataustīt tās lasītāja dziņas, instinktus un kaislības, ko tas varētu 

apmierināt”. 5 Rezultātā „izšļāktā pornogrāfijas ģifts sūcas 

tautas asinīs, saēzdama tautas garīgos spēkus”, 6 un tas vērtējams 

kā „tautas dvēseles rupja izvarošana, tautas garīgo spēku 

sistemātiska sagraušana, ņirgāšanās par tautas balto dvēseli” un 

liecina par garīgo pagrimšanu. 7 

1 Kroders, Arturs. Trīs morāles. Latvijas Vēstnesis. 25.11.1923. 

2 Bērziņš, Arturs. Žurnālistu stāvoklis. Jaunākās Ziņas. 05.12.1924. 

3 Akuraters, Jānis. Valsts morāliskais stiprums. Jaunākās Ziņas. 

13.01.1922. 

4 Vidiņš, Juris. Par pornogrāfiju mūsu mākslā un literatūrā. Latvijas Vēstnesis. 

09.09.1925. 

5 Ozoliņš Aleksandrs. Gara kultūra. 3. Kurzemes Vārds. 23.09.1928. 

6 Ozoliņš, Aleksandrs. Ģimenes ārdītāji. Kurzemes Vārds. 11.02.1925. 

7 Ozoliņš, Aleksandrs. Aizskalosim sārņus! Kurzemes Vārds. 19.03.1926. 

4

Viedokļu līderi uzturēja pārliecību, ka tā sauktās nopietnās 

kultūras jomu patēriņš liecina par tautas garīgo stiprumu, 

kamēr izklaides kultūras jeb, runājot tālaika terminoloģijā, 

vieglā žanra patēriņš – par garīgo seklumu. Pretstatot „īstajai 

kultūrai”, to nosauca par „puskultūru” un „pusmākslu”, kas ir 

„nāvējoša un bīstama mūsu tautai” un kas par īsto kultūru var 

kļūt tikai tad, ja pilda audzinātājas funkciju. 1 Īstā kultūra tautu 

garīgi audzinot nemirstīgas tautas perspektīvā, bet izklaides 

kultūra degradējot par izmirstošu tautu. Izklaides kultūras pasākumu 

apmeklēšanu kāds pat salīdzināja ar garīgu miršanu. 2 

Publicisti izjuta tagadni kā pagrimumu vai labākajā gadī 

jumā kā pārejas posmu. Subjektīvo izjūtu parasti vis pāri 

nāja, atvasinot to no it kā visapkārt valdošās, nosodāmās 

baudas / uzdzīves / greznības. Viņi sprieda, ka reiz tautu cīņā 

aicināja mērķi un ideāli, tāpēc elitei tādi būtu jāformulē arī 

tagad. Sabiedriskās organizācijas valstī ik gadu rīkoja kādu no 

tādiem tautas audzināšanas pasākumiem kā Veselības nedēļa, 

Grāmatu nedēļa, Garīgās audzināšanas, Izglītības, Kultūras, 

Pretalkohola nedēļa, Bērnu dienas un Rakstnieku dienas. To 

efektivitāti daudzi atzina par nepietiekamu, tāpēc daži aktīvie 

sabiedrības pārstāvji pieprasīja valsts iejaukšanos. Piemēram, 

intelektuālis nacionālists, literāts, avīzes „Kurzemes Vārds” 

redaktors Haralds Eldgasts uzskatīja, ka „valdībai, likumam 

jānāk kā sabiedrības glābējai”, aizliedzot to, kas kaitīgs, jo 

citādi iedzīvotāju vairākums, atstāts savā atbildībā, kļūst par 

nederīgiem sabiedrības locekļiem – nospēlē paša pelnīto un 

bieži arī citam piederošo naudu loto klubā vai nožūpo traktierī, 

grūžot nabadzībā ģimeni. 3 Tādas politikas pamatojumā tika 

likts aicinājums aizsargāt divas iedzīvotāju grupas – jaunatni 

un mazturīgos, kuri tika interpretēti kā „tauta”, 4 un viņiem 

1 A. Šv. [Švābe, Arveds]. Saudzat tautas garu un gaumi! Jaunākās Ziņas. 

02.11.1926. 

2 Raimonds. Greizās sejas. 3. Kurzemes Vārds. 05.11.1926. 

3 Eldgasts Haralds. Kas veicina tautas tikumisko pagrimšanu. Kurzemes 

Vārds. 12.11.1924. 

4 Skalbe, Kārlis. Tauta kā ģimene. Jaunākās Ziņas. 24.04.1925. 

5

par aizstāvjiem pieteicās ne tikai politiski labēju un centrisku 

uzskatu paudēji, bet arī sociāldemokrāti. 

Viņam līdzīgi domājošie viedokļu līderi uzsvēra, ka „vieglais 

žanrs” cilvēkus „tikai notrulina, nokauj dziļāku kultūras interesi 

un padara par paviršiem klaiņātājiem un viendienas cilvēkiem”, 1 

tāpēc jālūko, lai galvaspilsēta nepārvērstos par vieglprātības un 

seklības paraugu. 2 Viņu mērķis bija panākt, lai, runājot metaforās, 

Rīga būtu „mūsu Atēnas”, lai valsts ierobežotu izklaides kultūras 

produktu patēriņu, pieņemot noteikumus, kas „publikas strāvu”, 

kas apmeklē balles un lokālus, pamazām orientētu kultūras 

virzienā. 3 Dažs no viņiem gan vadīja Nacionālo teātri, kam 

nācās konkurēt ar izklaides kultūras pasākumiem, 4 vai teātra 

dramaturga pienākumu izpildi apvienoja ar literatūras nodaļas 

vadīšanu lielākās tirāžas latviešu avīzē. 5 Negatīvo attieksmi pret 

izklaides kultūru viņi veidoja, saistot to ar laikiem, kad latvieši vēl 

nebija sasnieguši savu valstiskumu. „Mums, kas savu, caur gadu 

simteņiem izgājušo, latvisko garu esam kristījuši ar Vakareiropas 

gara ugunīm, viss, kas še iepriekš radīts, ir par šauru”; tajā skaitā 

„kafe šantanu izvirtušais gaiss”. 6 Tā bija saistīta arī ar vēlmi veidot 

ideālu valsti. Pašaizliedzīgi cīnījušies par patstāvīgās Latvijas 

ideju, rakstnieki nacionālās mākslas uzplaukumu gribēja redzēt 

par galveno valsts saturu līdzās saimnieciskai dzīvei. 7 Viņus 

sarūgtināja publika, kas patērēja izklaides kultūru. Patērētāju 

sabiedrības īstenību daži nosauca par dzīvi vieglajā žanrā, 8 cits 

6 

1 Bērziņš, Arturs. Vaj nebūtu laiks apdomāties? Jaunākās Ziņas. 

23.09.1921. 

2 Jekums, Jēkabs. Rīga dejo. Pēdējā Brīdī. 21.04.1928. 

3 A. B. [Bērziņš, Arturs]. Apkarojamas parādības. Jaunākās Ziņas. 

25.01.1921. 

4 Arveds Švābe no 1926. līdz 1928. gadam atradās Nacionālā teātra direkcijā. 

5 Arturs Bērziņš no 1919. līdz 1921. gadam veica Nacionālā teātra dramaturga 

pienākumus, bet no 1925. līdz 1937. gadam bija tā galvenais 

direktors. 

6 Virza, Edvarts. Mūsu Ceļš. Latvijas Sargs. 03.08.1919. 

7 Kultūras fonds, 1920–1928. Rīga, 1928, 129. lpp. 

8 [Kundziņš, Kārlis]. Par Latvijas ētisko kultūru (Beigas). Kurzemes Vārds. 

03.03.1929.

par amerikānismu, 1 bet 1923. gada septembrī publicisti tādu 

laika izjūtu sāka nievīgi saukt par tarzānismu latviešu sabiedrībā, 

saistot to ar Edgara Raisa Barouza (Edgar Rice Burroughs) 

romāna „Tarzāns” publicēšanu turpinājumos avīzē „Jaunākās 

Ziņas” no 1923. gada 21. aprīļa. 2 

Pēc būtības „tautas audzināšana” nozīmēja morāles komunikāciju 

ar starpkaru Latvijā populārākā medija, proti, preses, 

starpniecību. Šajā grāmatā morāles komunikācija tiks atklāta, 

analizējot konkrētus notikumus un procesus tādos izklaides 

kultūras žanros kā divertismenti (izklaidējoši uzvedumi kinoteātrī, 

ko izspēlēja starpbrīžos), revijas, tā sauktā dzeltenā prese, 

zīmējumi un fotogrāfijas, kino, 3 jo tieši šīs jomas viedokļu 

līderi uzskatīja par problemātiskām. Stāsts par minētajām norisēm 

izskaidro, kā un kāpēc morālā protekcionisma princips 

tika iestrādāts izklaides kultūras uzraudzības politikā no 1918. 

līdz 1934. gadam, proti, Latvijas parlamentārās demokrātijas 

pastāvēšanas pirmajā posmā. Uzmanība galvenokārt pievērsta 

diskusijām, kas ietekmēja kultūrpolitikas veidošanu izklaides 

kultūrā. Cilvēki daudzviet Latvijā piedzīvoja notikumus, kurus 

izkliedētus, kā atsevišķas epizodes mūsdienu lasītājs, iespējams, 

uztvertu vienkārši kā kuriozu, tomēr kopumā tie veido kādu 

jēgu, jo raksturo 20.–30. gadu Latvijas iedzīvotāju tikumiskos 

priekšstatus un uzvedību. 

Presē viedokļus izteica literāti 4 un žurnālisti, kamēr skolotāji, 

augstskolu pedagogi, garīdznieki, policijas darbinieki, ārsti, 

politiķi, jaunatnes un sieviešu organizāciju vadītāji un aktīvisti 

piedalījās attiecīgos pasākumos, par kuriem lielākoties informēja 

reportieri avīžu ziņās. Moralizēšanas tradīcija Latvijas 

starpkaru sabiedrībā bija aprobēta. Viedokļu līderi tādējādi 

lūkoja nodrošināt morālo protekcionismu demokrātijā. Viņi 

1 -s. Ideālisms un „amerikānisms”. Kurzemes Vārds. 30.12.1923. 

2 Par tarzānismu. Kurzemes Vārds. 18.09.1923. 

3 Par kino asociēšanu ar vieglo žanru sk.: Pērkone, Inga. Kino Latvijā, 

1920–1940. Rīga: Zinātne, 2008, 14.–17. lpp. 

4 Par literātiem sk.: Lipša, Ineta. „Ar īgnumu jāprotestē”: moralizēšana latviešu 

preses publicistikā (1918–1934). Letonica. 2012. Nr. 22, 52.–68. lpp. 

7

apzināti vai neapzināti ietekmēja savu laikabiedru viedokļus 

un priekšstatus un valsts kultūrpolitiku, vērtējot sava laika 

norises starpkaru reģionālajos laikrakstos „Kurzemes Vārds” 

(1920–1940), „Zemgales Balss” (1924–1940), „Valmierietis” 

(1929–1940), „Latgolas Vōrds” (1920–1940) un republikas nozīmes 

presē – avīzēs „Jaunākās Ziņas” (1918–1940), „Pēdējā 

Brīdī” (1927–1936), kas ir šīs grāmatas galvenie avoti. Liecības 

par tādiem notikumiem saglabājušās arī Latvijas Nacionālā arhīva 

Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentos. 

Minētie preses izdevumi pieder tā sauktajai pilsoniskajai 

presei, kas pauda politiski labējus un centriskus uzskatus. Vārds 

„pilsoniskais” 20.–30. gadu presē tika lietots galvenokārt politiskā 

nozīmē kā tāds, kas nav kreiss – komunistisks vai sociāldemokrātisks. 

Gan labējo, gan kreiso vidū bija gan cilvēki, kas 

nostājās pret erotikas iekļaušanu izklaides kultūrā, gan tādi, kas 

domāja pretēji. Tādējādi kreiss vai labējs nenozīmēja, ka indivīdam 

piemita attiecīgi liberāla vai konservatīva attieksme pret 

seksualitātes izpausmēm publiskajā telpā. 

Diskusijās iesaistījās tādi sava laika sabiedrībā un nu jau kultūras 

vēsturē pazīstami cilvēki kā Edvarts Virza, Jānis Lapiņš, 

Aleksandrs Grīns, Kārlis Dziļleja, Kārlis Miesnieks, Aspazija, 

brāļi Laivinieki, Rainis, Eduards Smiļģis, Kārlis Padegs, Jānis 

Akuraters, Pāvils Rozītis, Kārlis Skalbe, Andrejs Upīts, Berta 

Pīpiņa, Anna RūmaneĶeniņa un daudzi citi, kuru vārdus varat 

atrast grāmatas beigās ievietotajā personu rādītājā. Daudzi 

no viņiem ir pauduši savu viedokli toreiz, kad piedzīvoja šo pagātni, 

daži no viņiem to aprakstījuši atmiņās, publiskojot pārdomas 

par konkrētiem notikumiem, kas laikabiedros un viņos 

pašos veidoja sajūtas, ka sabiedriskajā vidē seksualitātes klātbūtne 

jūtama vairāk nekā vajadzētu, vai pretēji – ka notiekošais 

ir pieņemama īstenība sabiedriskās dzīves attīstībā. 

Šis pētījums, kas tapis Latvijas Zinātnes padomes projektā 

Nr. 09.1533 „Sociālpolitiskās un ekonomiskās vēstures prob 

lēmas Latvijā jaunajos un jaunākajos laikos 16.–20. gs.”, 

vēs tī par kultūru kā par cilvēku priekšstatiem un uzvedību, 

rādot, ka vienā un tajā pašā notikumā vieni redzēja plikumu 

8

kā piedauzību, bet otri saskatīja kailumu kā estētisko, ko 

būtu jāatļauj attēlot arī publiskajā telpā. Diskusijās un citāda 

veida domu apmaiņā uzbrūkot, aizstāvoties, gūstot uzvaras vai 

atkāpjoties, cilvēki pauda dažādus viedokļus. Kādu īstenību viņi 

uzskatīja par apkarošanas vērtu? Kā konkrēti viņi karoja? Un 

ko tieši domāja, apgalvojot, ka pornogrāfija nāk kā mēris? Kā 

cilvēki mainīja vai centās mainīt priekšstatus? Šoreiz atbildes 

tikai iezīmē morāles komunikācijas aspektus Latvijas izklaides 

kultūrā, apzinoties, ka to detalizēta analīze ir turpmāku pētījumu 

uzdevums. 

9

I nodaļa 

Attieksme pret kailumu: atskaites punkts 

Pirmais izklaides kultūras žanrs, ko drīz pēc Pirmā pasaules 

kara beigām pamanīja viedokļu līderi, bija divertismenti kinoteātros. 

Jānis Sudrabkalns jau 1919. gada vasarā bija konstatējis, 

ka Rīgā kino bez varietē tagad ir nabags un garlaicīgs. „Katru 

vakaru tūkstošiem ļaužu izdzīvo šo filmu dzīvi, kur tumsa 

divkārt tumša, gaisma divkārt gaiša, kur tiek atrisināts neatrisināmais 

un kur tikumi un netikumi ir ieveidojušies skaidros 

un pastāvīgos tēlos, kas vedina atcerē uz commedia dell’arte 

tipiem. [..] Raibāka Rīga metas ar katru dienu. Filmu lentām 

piesieti klāt dzīvi cilvēki, kas agrāk bij vēl liels greznums un ārzemnieciskums, 

ko vēl, kā saka, neprata cienīt. Tagad kino vien, 

bez va rietē, ir nabags un garlaicīgs. [..] Parīziskuma, viegluma, 

grācijas, vieglprātīgā, plūstošā ritma mūsu metropolē nav. Viņas 

rāmā, birģeliskā seja ar Bastejkalna zaļo kārpu uz deguna, 

vēl pilna provinciālā vāciskuma, kas sajaucies ar mūsu smago 

zemnieciskumu. Neatlaidīgais darbs, autodidakta lempīgums 

runā vēl pretim no katras fasādes, no katras sejas. Varbūt, tur 

arī mūsu lepnums un spēks [..], bet skumji redzēt mūsu latviskās 

Rīgas neveiklos galantos pas. Trūkums tas nekāds nav un 

skumšanai arī jau nu te nepavisam nav vietas.” 1 

Ar varietē Sudrabkalns domāja izrādes, ko dēvēja par divertismentiem. 

Scenāriju pirms izrādīšanas vajadzēja apstiprināt 

policijā jau kopš 1919. gada jūlija, kad Rīgu pārņēma latviešu 

karaspēka daļas. 2 Augustā Rīgā tika ieviesta kinofilmu 

1 Florestans [Sudrabkalns, Jānis]. Raibā Rīga. Latvijas Sargs. 03.08.1919. 

2 Zelmenis, Gints. Latvijas kultūras politika neatkarīgas valsts pastāvēšanas 

sākumā (1918–1922). Latvijas Vēsture. 2007. Nr. 3, 28. lpp. Par 

cenzūras institūta vēsturi sk. arī: Zelmenis, Gints. Latvijas Republikas 

kultūras politika, 1918.–1934. gads. Promocijas darbs. 1. sējums. 

10

iepriekšējā cenzūra, kas ieteica izņemt no apgrozības „zema 

morāliska un pornogrāfiska satura” filmas, bet laikrakstos un 

afišu sludinājumos neļaut reklamēt izrādes „tikai priekš pieaugušiem”. 

Rīkojums neatklāja ne to, kas ir zemi morālisks, ne 

to, kas uzskatāms par pornogrāfiju. Tieši ar pornogrāfisku filmu 

viena daļa sašutušu iedzīvotāju 1920. gadā salīdzināja kādu 

teātra izrādi. Toreiz notikušās diskusijas varētu būt atskaites 

punkts, kas sniedz priekšstatu par cilvēka attieksmi pret kailumu 

izklaides kultūrā 20. gadsimta sākumā. 

Teju vai sabiedrisku paniku par pornogrāfiju teātra izrādē radīja 

daži Satversmes sapulces deputāti pēc Nacionālā teātra izrādes 

„Pans”. Beļģu rakstnieka Šarla van Lerberga (Charles van 

Lerberghe) lugas pirmizrāde režisora Alfrēda AmtmaņaBriedīša 

režijā notika 1920. gada 3. decembrī. Jau nākamajā dienā 

„Valdības Vēstnesī” varēja lasīt kritiku, kuras autors, visticamāk, 

bija tā brīža iekšlietu ministrs Arveds Bergs. Tāpēc ar pseidonīmu 

J. parakstīto rakstu var uzskatīt par oficiālo viedokli, un 

tas bija – kailuma kulta kopšana mērenās joslās nav iespējama 

jau tīri klimatisku apstākļu dēļ, turklāt tam ir „savas ļoti ļaunas 

puses”, piemēram, Senajā Grieķijā kailuma kults bija cēlonis 

tādām izvirtības parādībām, kurām ziemeļnieku tautu valodā 

trūkst nosaukumu, tāpēc pūlēties šo kultu atdzīvināt Latvijā nav 

ne vēlams, ne iespējams. 1 Savukārt „Jaunākās Ziņas” vēstīja, ka 

„dzirkstošu atjautību un dzēlīgas satīras bagātais darbs jau pirms 

kara ārzemēs sacēla vairākus tračus un dažās katoļu zemēs to kā 

„nepieklājīgu” pat noliedza izrādēm”. Par raksta autora atbalstu 

izrādei liecināja vārdi, ka „šis Pans ir slavas un uzvaras dziesma 

dabai – mūžos zaļošam dzīvības un prieka šūplim; tas ir skaļš aicinājums 

cilvēces savaņģotam garam – atpakaļ pie brīvās dabas!”. 2 

Rīga: LU, 2011, 108.–126. lpp. Pieejams: https://luis.lanet.lv/pls/pub/ 

luj.fprnt?l=1&fn=F-363566047/Gints%20Zelmenis%202011.pdf (skatīts 

02.12.2012.). 

1 J. „Pans”. Valdības Vēstnesis. 04.12.1920.; Liepiņš, Oļgerts. Tālos atspulgos. 

Mana mūža atmiņas. Toronto: Daugavas vanagu Kanādas valde, 

1982, 125. lpp. 

2 „Pans”. Jaunākās Ziņas. 06.12.1920. 

11

Turpretim seši Satversmes sapulces Latgales zemnieku 

frakcijas deputāti Jezups Laurinovičs, Antons Laizāns, Jānis 

Rubulis, Juris Pabērzs, Apolonija Laurinoviča ar Staņislavu 

Kambalu priekšgalā plenārsēdē 1921. gada 25. janvārī ierosināja 

Satversmes sapulcei pieņemt lēmumu – ieteikt valdībai 

„Panu” izņemt no teātra repertuāra, jo viena no izrādes idejām 

apkaro reliģiju un par dievību nostāda cilvēku zemākos instinktus, 

bet otra idealizē brīvo mīlestību. Dailes simbolus izrādē 

iemiesoja Pans un Paniska paniskos kostīmos, kas, Kambalas 

vārdiem runājot, ir tie paši Ādama un Ievas kostīmi, no kuriem 

cilvēks, satiekoties mežā, bēg, bet pati izrāde pielīdzināma pornogrāfiskai 

filmai. „Es domāju, ka Latvijā tik vieglprātīgi nevar 

skatīties uz šo jautājumu,” teica Kambala. „Latviešu sabiedrībā 

un presē sen diskutē jautājumu par iedzīvotāju mazināšanos. 

Nav noslēpums, ka Kurzemē, pa daļai arī Vidzemē mirstības 

skaits ir lielāks par dzimstības skaitu. Velti ir runāt par vecpuišu 

nodokļiem. (Smiekli pa kreisi un saucieni: „Oho!”), velti runāt 

par ģimeņu piedevām, velti rakstīt par sešām galviņām, ja jūs ar 

valsts līdzekļiem pielaidiet sludināt brīvo mīlestību.” 1 Kambala 

apgalvoja, ka tādu izrādi finansēt par valsts naudu būtu neapdomīgi, 

jo ticīgie vēlētāji uz seksuālo dzīvi un estētiku skatās citādi. 

Tās sešas galviņas Kambala pieminēja, atsaucoties uz Tautas 

padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes aicinājumu valsts svētkos 

1919. gada novembrī latviešu sievietēm radīt ģimenēs vismaz 

sešus bērnus, bet ar ģimeņu piedevām viņš domāja piemaksas 

strādājošajiem vīriešiem, kuru sievas nestrādāja algotu darbu. 

Deputāti sprieda par mākslas brīvības robežām. Priesteris 

Francis Trasuns no Latgales Kristīgo zemnieku savienības 

frakcijas izrādi „Pans” komentēja plašākā kontekstā, jautājot, 

vai ir vēlams, ka „pornogrāfijai būtu pilnīgi brīvs ceļš”, un vai 

deputāti vēlas „tautu izvilkt galīgi pliku uz ielas” vai tomēr to 

audzinoši ierobežot. „Vaj mēs gribam savus bērnus barot ar 

pornogrāfiju, vaj tā mēs gribam izaudzināt veselu tautas daļu? 

12 

1 Satversmes sapulces III sesijas 1. sēde 25. janvārī 1921. gadā. Latvijas 

Satversmes sapulces stenogrammas, 3. sesija. Rīga: Latvijas Republikas 

Satversmes sapulce, 1921, 12. lpp.

Še ir vienkāršs cilvēka pieklājības likums. Es pavaicāšu, ko jūs 

un pilsētas policija sacītu, ja kāds izietu pliks uz ielas un pliks 

staigātu. Esmu pārliecināts, ka ielas puikas par to smiesies tāpat, 

kā par šo [izrādes „Pans”. – I. L.] lietu smejas šajā augstā 

sapulcē, bet veselais tautas gars par šīm lietām nesmiesies, un 

kur administrācija būs nokārtota, tur šādu cilvēku saņems cieti 

un novedīs uz attiecīgu vietu [aizturēs],” apgalvoja Trasuns. Viņš 

skaidroja, ka māksla ir patiesības attēlošana, bet realitāte, kurā ir 

tikai negatīvais, nav māksla, bet izvirtība. Trasuns vēlējās panākt, 

lai likums ierobežotu tādas lietas, „kas tagad sastopamas ne tikai 

dažādos kinematogrāfos vien, bet arī literatūrā un presē”. 

Jau dažas dienas pēc „Pana” pirmizrādes Satversmes sapulces 

Izglītības komisijas sēdē tika ierosināts cenzēt kinematogrāfu, 

kabarē un varietē izrādes, jo tās „bieži vien pārsniedz katras 

pieklājības, estētikas un ētikas robežas, kas atstāj samaitājošu 

iespaidu uz jaunatni” kā aktīvākajiem kino apmeklētājiem. 1 

Satversmes sapulce lūdza Ministru kabinetu izstrādāt attiecīgu 

likumu, bet saņēma atbildi, ka likumi jau pietiekoši regulē šo 

jautājumu. Tomēr 1921. gada 17. janvārī deputāti pieņēma Pagaidu 

noteikumus par izrādēm un izrīkojumiem, kas paredzēja 

izrādes pieteikt vietējam apriņķa priekšniekam vai pilsētas 

prefektam. Viņi izrādi vai konkrētas tās ainas varēja aizliegt, ja 

teksts bija nepieklājīgs vai piedauzīgs. Noteikumi gan neattiecās 

uz valsts teātriem, konservatoriju un privātiem mājas izrīkojumiem. 

Valsts teātru izņēmuma stāvokli parlamenta Izglītības 

komisijā, kad apsprieda noteikumus un izstrādāja attiecīgu 

likumprojektu, kritizēja deputāte Aspazija, sakot, ka tieši Nacionālais 

teātris ar izrādēm „Pans” un „Nabadzība” „ir izsaucis 

sabiedrības vienas daļas dibinātu sašutumu”. Raiņa dienasgrāmatā 

par 1921. gada 30. janvāri ir lasāms šāds ieraksts: „Aspazija 

vakar bij uz „Panu”. Pārnāca vēlu. Lieli plikumi esot. Galvenā 

loma pat bez triko.” 2 Tomēr citi komisijas locekļi apšaubīja 

1 Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk – 

LVVA), 5486. f., 1. apr., 415. l., 1., 5. lp. 

2 Struka, Ieva. Latvijas Nacionālais teātris. Aiz priekškara. Rīga: Nordik, 

2009, 32. lpp. 

13

iespēju „nošķirot tās izrādes, kas dod mākslas baudījumu, no 

izrīkojumiem, kas sagādātu baudu”. 1 

„Vai tiešām jārespektē katrs kailums tādēļ vien, ka tas kails? 

Vai tiešām starp siltmiesīgo, instinktus uzbudinošo kailumu, 

kādu redzam varjete un kinematogrāfos, un starp kailumu, ko 

dod māksla un tikai vienīgi māksla var dot, nav milzīga, mūžam 

nepārviltojama atšķirība?” 1920. gadā sprieda Aspazija. „Jājautā 

vaj tādi pani un citas līdzīgas lugas ir tas progress, uz kuru 

mums jāiet? Šādi „gabali” der labāk varjetē namos un nevis Nacionālajā 

teātrī, kura lielākais un vienīgais uzdevums ir tautu 

audzināt, nevis sagandēt.” 

Tomēr lugas galveno varoņu ietērps, ko deputāts Kambala 

nosauca par tiem pašiem Ādama un Ievas kostīmiem, bija 

burtiski jāsaprot kā kostīmi, kas imitē kailumu. Arī Aspazijas 

replika par to, ka galvenās lomas atveidotājs tajā iejutās pat 

bez triko, nozīmē tikai to, ka nebija triko, bet bija cits apģērbs. 

Aktieri nebija kaili, turklāt Pans nebija pat atkailināts, kā redzams 

fotogrāfijā, tātad Aspazijas pārmetums neattiecās uz 

Reiņa Parņicka tēloto Panu. Triko nebija uz Paniskas auguma. 

Šo galvenās varones lomu Antas Klints spēlēja plīvurīgā vasaras 

bezpiedurkņu kleitā, kas nedaudz virs ceļgala atkailināja 

stilbus. Tas arī viss kailums, ko aktieri burtiski tēloja, nevis 

demonstrēja un par kuru daži laikabiedri sacēla brēku parlamenta 

plenārsēdes debatēs. Viņu raizes liecina, ka kāda daļa 

cilvēku par pornogrāfisku sauca to, par ko šodienas cilvēks 

būtu vienkārši neizpratnē. 

Ko toreiz tautai būtu vēstījis skolotājs un populārais publicists 

Jānis Lapiņš, varēja izlasīt tikai 1938. gadā, kad viņš rakstu 

krājumā izdeva arī savus līdz tam nepublicētos rakstus. Savas 

pārdomas toreiz 1920. gadā viņš varēja nepubliskot dažādu 

iemeslu dēļ, bet viņš pats apgalvoja, ka rakstījis „šīs rindas”, 

mierinot sevi, jo neticēja, ka latviešu presē tās vēlētos nodrukāt. 

J. Lapiņš savas pārdomas vērpa ap izjūtu, ka tikumība ir 

izģērbusies un kaila staigā pa ielām. „Mums rodas ļaudis, kas 

1 LVVA, 5486. f., 1. apr., 415. l., 17., 18. lp. 

14

Pana lomu atveidoja aktieris 

Reinis Parņickis, savukārt 

Paniskas lomā iejutās Anta 

Klints. Foto no Rakstniecības 

un mūzikas muzeja krājuma 

(turpmāk – RMM), 

inv. Nr. 439828(19). 

prasa, ka mūsu jaunajai tautai viss ir atļaujams mākslinieciskās 

brīvības vārdā. Presē pacēlās troksnis, ka izglītības ministrs licis 

noņemt no Nacionālā teātra skatuves Panu, kur figurē kailas 

sievietes,” viņš rakstīja. „Mūsu laiks grib visu redzēt par daudz 

kailu. Berlīnē demokrātiskākais teātris esot uzvedis Panu tā, 

ka pilnīgi kailas sievietes nākušas publikā un nostājušās pat uz 

ložu malām, lai viņas varētu labāk apskatīt. Vīrieši karā izšauti, 

sievietes tikušas lielā konkurencē pieļāvīgas. Tagad nepietiek 

ar pašu kaislību, vajag publikai redzēt kailu sievieti. Dažas 

mūsu avīzes saka, ka kailajā figūrā esot skaistums. Protams, 

ka viņš tur ir, bet šāda skaistuma baudīšana [ir] seksuālas dabas. 

[..] Debatējot par šo tematu, vecs mākslinieks profesors 

15

Faktu, ka „arī Aspazija atrod Panu par daudz kailu”, Rihards Zariņš kariķējis ar 

zīmējumu, kas vēstī, ka ceļojumā pa poētisko Latgali Aspaziju pavadīs Staņilsavs 

Kambala, lai „izsargātu dzejnieci no visādām kailām nejaušībām”, proti, no 

puskailā Jēzus tēla uz krucifiksiem. Žurnāls „Svari” (1921, Nr. 9). 

( konservatīvs profesors) sniedz karikatūru, kur Kambala aizsargā 

dzejnieci A spaziju no kaila Kristus tēla redzēšanas. Ar 

to šis sirmais kungs grib teikt, ka ja nevar rādīt kailu aktrisi uz 

Nacionālā teātra skatuves, tad nevar rādīt arī kailu Kristus tēlu. 

Tā tad profesoram kailā mocekļa, krustā sistā, tēls ir tikpat grēcīgs, 

kā kādas bakhantes, fejas vai teātrī rādītās kailas sievietes 

v ilinājums.” 

Deputāti, pateicoties Aspazijas entuziasmam, sodījās par 

kailumu teātra izrādēs, kamēr prese prasīja likvidēt divertismentus 

kinematogrāfos un dzertuvēs vai pakļaut tos stingrai 

uzraudzībai. „Esmu ilgāku laiku vērojis šos sarīkojumus un 

16

man jānāk pie slēdziena, ka nav nekā banālāka, tukšāka un 

mākslinieciski apvainojošāka, kā šie diletantu un nemākuļu 

„priekšnesumi”. Nezin kur radusies jauno „artistu” šķira, kurai 

ar maz izņēmumiem nav nekādas pieklājības un kautrības un 

daļas gar mākslu. Viņi dzied, dejo, taisa „humoru” bez asprātības 

un visādi dižojas publikas priekšā, kurā pusaudži smejas un 

izrāda piekrišanu. Daudzās vietās aktieri tikai krievu valodā un 

liekas, ka mēs atrodamies nevis Rīgā, bet kādā Krievijas pilsētā. 

Daudzreiz še dzirdam tādus latviešu valodas bojājumus un tādu 

žargonu, ka aiz dusmām jānosarkst. Tā tas tālāk nevar iet. Tādi 

divertismenti tikai maitā publikas garšu,” norādīja teātra kritiķis 

Arturs Bērziņš. 1 Viena tāda dzertuve bijusi 1921. gadā Rīgas 

izstādē ierīkotais „Parīzes apašu pagrabs”. Avīzes „Jaunākās 

Ziņas” reportieris to nosauca par piedauzīgu izpriecu vietu, jo 

uz paaugstinājuma dejoja „divas puskailas figūras neglītās kustībās”. 

„Ap galdiņiem sēž lauku onkuļi ar sievām un bērniem, 

pilsētu ģimeņu tēvi, skolu jaunatne utt. Vecie dzer alu un šnabi, 

jaunie klausās... Uz pagraba sienām neķītri zīmējumi ar ogli un 

diezgan piedauzīgi uzraksti. [..] Kāds krāsām nosmērējies ners 

smīdina publiku. Stāsta visbanālākās divdomības, lieto piedauzīgus 

izteicienus. „Onkuļi” gardi smejas, bet jaunība neziņā, ko 

darīt: smiet vai sarkt...” 2 

Satversmes sapulces Izglītības komisija izstrādāja projektu, 

lai aizliegtu kinematogrāfos divertismentus. Lai jaunatni un 

bērnus pasargātu no nevēlamiem iespaidiem, iekšlietu ministra 

Arveda Berga instrukcija, ko viņš parakstījis 1921. gada 25. janvārī, 

noteica, ka divertismenti kinematogrāfos aizliegti no 1. aprīļa 

(lai dotu iespēju artistiem atrast darbu citur) un ka kabarē 

un varietē izrādēs nav ielaižama jaunatne un bērni. 

Tā kā latviešu varietē un kabarē teātru artisti (komiķi, kupletisti, 

akrobāti, muzikālie klauni, baletdejotājas, dziedātājas) 

sūdzējās, ka teātru turētāji sākuši latviešu artistus boikotēt, 

1 A. B. [Bērziņš, Arturs]. Apkarojamas parādības. Jaunākās Ziņas. 

25.01.1921. 

2 Pornogrāfija izstādē. Jaunākās Ziņas. 24.08.1921. 

17

algojot vai vienīgi žīdu un krievu artistus, 1 Iekšlietu ministrija 

noteikumus par izrīkojumiem 1921. gada 23. septembrī papildināja 

ar prasību, ka vismaz pusei priekšnesumu jānotiek valsts 

valodā. Savukārt 1923. gada 3. maijā iekšlietu ministrs noteica, 

ka vismaz pusi no mazo skatuvju programmu numuriem jāizpilda 

artistiem, kas ir Latvijas pilsoņi. Varietē artisti apvienojās 

latviešu aktieru biedrībā „Mazā skatuve” (reģistrēta 1921. gada 

23. decembrī), lai kultivētu latvisko mākslu uz tā dēvētajām 

mazajām, proti, varietē, kabarē un kinematogrāfu, skatuvēm 

Latvijā un cīnītos par savu biedru tiesiskā un materiālā stāvokļa 

uzlabošanu. 2 Viņi sevi sauca par artistiem, nevis māksliniekiem. 

1922. gada sākumā artisti lūdza iekšlietu ministru atcelt 

divertismentu aizliegumu kinoteātros un apņēmās lūkot, lai 

„netiktu pielaisti mazvērtīgi pornografiski uzvedumi”. 3 Divertismentu 

aizliegums ilga no 1921. gada 1. aprīļa līdz 1922. gada 

9. februārim, 4 kad ministrs noteica, ka kinoizrādēs drīkst izrādīt 

divertismentus, bet policijas darbiniekiem jāseko, lai tajos 

nepārkāptu pieklājības robežas. 5 Pretējā gadījumā ministrs var 

aizliegt divertismentu konkrētajā kinoteātrī un liegt uzstāties 

attiecīgajiem artistiem. 

Piesardzīgo attieksmi pret kailumu publiskajā telpā uzturēja 

norma sabiedrībā atrasties apģērbtam. Tādā kontekstā kailums 

tika uztverts kā grēks, kas izaicina sabiedrisko kārtību, un tādu 

situāciju novēršanai Latvijas Sodu likuma 280. pantā bija paredzēts 

sods par nepieklājīgu uzvedību. Tas noteica, ka cilvēks, 

kurš atklāti pārkāpis pieklājību, izrunādams nekaunīgus vārdus 

vai nekaunīgi izturēdamies, sodāms ar arestu uz laiku, ne 

ilgāku par vienu mēnesi, vai ar naudas sodu, ne augstāku par 

100 latiem. Ja nekaunīgā izturēšanās pastāvējusi mieskārīgā vai 

1 Par kabarē un varietē teātri. Latvis. 24.09.1921. 

2 LVVA, 3724. f., 1. apr., 8269. l., 1., 32. lp. 

3 LVVA, 3724. f., 1. apr., 10860. l., 57. lp. 

4 Papildu instrukcija pie pagaidu noteikumiem par izrādēm un izrīkojumiem. 

Valdības Vēstnesis. 09.02.1922. 

5 Datējums no 1921. gada decembra līdz 1924. gada janvārim ir neprecīzs. 

(Pērkone, Inga. Kino Latvijā 1920–1940. Rīga: Zinātne, 2008, 137. lpp.) 

18

citā kādā prettikumiskā darbībā, kas savienota ar piedauzību 

pret citiem, tad vainīgais – ja viņš par netiklību nav jāsoda ar 

bargāku sodu – sodāms ar ieslodzījumu cietumā uz laiku, ne 

ilgāku par sešiem mēnešiem. 

Par nekaunīgu izturēšanos, kas savienota ar piedauzību pret 

citiem, cilvēki uzskatīja kailuma publisku rādīšanu. Tas apkārtējos 

parasti izraisīja apjukumu un kļuva par tādu kā sava veida 

ieroci, lai sabiedriskās kārtības pārkāpējs panāktu pakļaušanos. 

Tā dažkārt rīkojās, piemēram, prostitūtas, kad dumpojās venerisko 

slimību nodaļā Liepājas slimnīcā un Aleksandra Augstumu 

slimnīcā Rīgā. „Liepājā pilsētas slimnīcā, venēriskā nodaļā 

dažas prostituetās piedzērušās sāka trokšņot un izsita logus 

ar visiem rāmjiem. Meitas savaldīt izsauca policiju. 3 arestēja. 

Meitas sev noplēsa drēbes un palika „Ādama” kostīmā,” vēstīja 

avīze „Zemgales Balss” 1925. gada 22. martā. 1928. gadā 

tādu libertīnisma izpausmi piedzīvojis Rīgas pilsētas 5. policijas 

iecirkņa vecākais policijas kārtībnieks. 27. septembrī, kad viņš 

ieradās slimnīcā, lai dažas prostitūtas aizvestu uz policijas iecirkni, 

„tās izģērbušās kailas un koridorā dejojušas čarlstonu”. 1 

Līdzīgu gadījumu prese fiksējusi 1930. gadā tajos pašos Aleksandra 

Augstumos. Sarīkojušas grautiņu venerisko slimību 

nodaļas palātās, viņas izģērbās, kolīdz ieradās savaldīšanai izsauktie 

policisti, skrēja viņiem klāt un sauca: „Arestējiet nu!” 

„Protams, policisti ar tādām „Ievām” neko nevarējuši iesākt, 

iekams slimnīcas kalpotājas tās ievadījušas vannas istabā un 

daudz maz apģērbušas.” 2 

Kailumu kā apstulbināšanas līdzekli izmantoja pat iedzīvotāji 

mazpilsētās. 1925. gada janvārī masku ballē Aucē ieradās 

kāds pāris Ādams un Ieva, aizsegušies „vienīgi ar vīģes lapu”. 

Policijas kārtībnieki viņus izraidīja no balles, turklāt puikas uz 

ielas apmētāja ar dubļiem. 3 Kāda Madonas namīpašnieka dzīvesbiedre 

savu kailumu 1932. gada 13. aprīļa rītā izmantoja 

praktiskā nolūkā. Ap pulksten pusdesmitiem no rīta viņa iznāca 

1 Aleksandra augstumu „dumpinieces”. Jaunākās Ziņas. 29.09.1928. 

2 „Dumpis” Aleksandra augstumos. Jaunākās Ziņas. 04.03.1930. 

3 Auce. Adams un Ieva. Zemgales Balss. 23.01.1925. 

19

no sava divstāvu nama Ievas kostīmā un sāka pastaigāties pa 

trotuāru. Notikums norisinājās Madonas galvenajā ielā – Rīgas 

bulvārī, tāpēc dažos acumirkļos sapulcināja daudzus ziņkārīgos. 

„Skatītāji sākumā domājuši, ka ap 45 g. v. K. pēkšņi zaudējusi 

prātu,” vēstīja „Jaunākās Ziņas”. „Kundzes „kostīmam” trūcis 

gan vīģes lapas, bet galvu tai greznojis sarkans, cepurveidīgi apsiets 

lakatiņš un kailās kājās bijušas uzvilktas kurpes. Arī viņas 

garaspējas, kā vēlāk noskaidrojās, bijušas tikpat normālas, kā 

aizvien. Kad policijas kārtībnieks griezies pie kailās sievietes 

ar uzaicinājumu iet atpakaļ namā, viņa tam mierīgā balsī atbildējusi: 

„Liekat mani mierā, es jūs nevienu neaiztieku; gribu 

tikai madoniešiem parādīt, ka vīrs man nedod pat krekla.” 

Kārtībnieku, kurš saņēmis to pie rokas, gribēdams vest namā, 

K. veikli atstūmusi, uzsaucot: „Neskaraties, lūdzu, man klāt.” 

Spēkoties ar kailu sievieti kārtībniekam bijis neveikli, un tā kā 

arī viņas vīrs, nedz bērni patreiz mājās nebijuši, kārtībnieks pa 

tālruni pieprasījis no policijas iecirkņa palīgus ar spaidukreklu. 

Pēc minūtēm 2030 K. kundze devusies savā otrā stāva dzīvoklī 

un atsēdusies uz vaļēja loga ar muguru pret ielu. Drīzi pēc tam 

ieradušies arī kundzes vīrs, ārsts un policija ar spaidukreklu. Uz 

ārsta jautājumu, vaj kundze, varbūt, jūtoties slikti un esot nevesela, 

skanējusi ļoti noteikta atbilde: „Nē, es neesmu ne traka, ne 

arī slima, bet pilnīgi vesela; pat temperatūras man nav.” Dēls 

tad pienesis mātei kleitu un lūdzis apģērbties. Viņa to nedarījusi 

un atbildējusi, ka neviens kārtīgs cilvēks kleitu bez krekla mugurā 

nevelkot, bet naudas, ar ko kreklu nopirkt, neesot, jo vīrs 

viņai to nedodot. Un tiešām, kreklu sameklēt arī neizdevies, jo 

visa veļa jau iepriekš ar nodomu bijusi samērkta ūdenī. Tikai 

pēc lielākas izrunāšanās, kad kāds no kārtībniekiem piesolījis 

kundzei līdzpaņemto spaidukreklu, tā beidzot uzģērbusi dēla 

pasniegto kleitu. Par parādīšanos Ievas kostīmā uz ielas policija 

pret K. kundzi sastādījusi protokolu. Cik zināms, tad vakarrīt 

Annai K. izcēlusies ar vīru asāka vārdumaiņa par to, ka vīrs 

liedzies dot viņai naudu priekš jaunām tualetēm.” 1 Savukārt 

1 Kailas sievietes promenāde bulvārī. Jaunākās Ziņas. 15.04.1932. 

20

Indriķis Zeberiņš attēlojis 

nenotveramo kailuma rādītāju. 

Žurnāls „Svari” (1926, Nr. 39). 

četrus vīriešus, kuri 1926. gada augustā kaili Neretā raka ceļmalas 

grāvi, avīze nosauca par tarzāniem un nosodīja, jo viņu 

kailuma dēļ sievietes bija spiestas ierasto ceļu mērot ar līkumu, 

bet „kādam braucējam no šiem džungļu iemītniekiem izbaidījās 

zirgs un tikko nenotika lielāka nelaime”. 1 

Ar vārdu „kailums” prese eifemizēja vīrieša ģenitālijas. 

Ziņas, kas vēstīja, ka pieķerts kāds vīrietis „rādām savu kailumu”, 

nozīmēja, ka, mūsdienu valodā runājot, ir noķerts ekshibicionists, 

tautā saukts par mētelīša virinātāju, un ka viņš ir 

atkailinājis ģenitālijas, nevis bijis kails. 2 Piemēram, 1926. gada 

1 Neretā – Tarzāni. Zemgales Balss. 25.08.1926. 

2 Sk.: Par kailuma rādīšanu. Jaunākās Ziņas. 19.08.1924.; Kailuma rādītājs. 

Jaunākās Ziņas. 10.11.1924.; Nekautrīgs vīrietis. Jaunākās Ziņas. 

10.08.1926.; Sods par kailuma rādīšanu. Jaunākās Ziņas. 01.10.1930.; Ar 

kailumu uzmācies sievietēm. Jaunākās Ziņas. 14.08.1933. 

21

10. ugustā avīze „Jaunākās Ziņas” vēstīja, ka „atkal sāk parādīties 

kāds bezkaunīgs vīrietis, kurš rāda sievietēm kailumu pilsētas 

dārzu apstādījumos, bet visvairāk blandās pa Bastejkalnu, 

pie operas dārza un pie meiteņu skolām. Neģēlis ap 45 g. v., 

vidēja auguma, dzeltenām ūsām”. 

Daudzi tālaika cilvēki situācijās, kad nācās tieši uzlūkot kailu 

pretējā dzimuma cilvēku, kaunīgi nolaida acis, kā to darīja 

Mākslas akadēmijas studente Margarita Kovaļevska 1930. gada 

15. februārī prof. Jēkaba Prīmaņa anatomijas lekcijā. Brīdī, kad 

bija jāklausās stāstījums par vīriešu dzimuma orgāniem, ko prof. 

cītīgi šķērsgriezumā zīmēja uz tāfeles, Kovaļevskai pietrūka gaisa. 

„Es sarku tā kā laikam nekad vēl savā mūžā, – es pampu!” 

Un, kad „priekšpuses muskuļus” auditorijai demonstrēja dzīvs 

modelis, viņai svīdusi seja un aizmiglojies acu skatiens. „Vēlāk, 

mājās, man bija daudz ko pārdomāt. Mani mocīja pašpārmetums: 

kā tu uzvedies! Bet es vēl tagad īsti neapjēdzu, kādēļ tas 

tā notika. Es taču esmu redzējusi un apskatījusi zīmētus un gleznotus 

plikņus, cik vien acis grib. Esmu tā pa gabaliņu atstatus 

redzējusi plikus vīriešus peldamies Lielupē, arī pati varu kurā 

katrā brīdī uzzīmēt kailu cilvēku, vienalga, kādas tas kārtas – vīriešu 

vai sieviešu. Es neesmu tikai nupat šorīt piedzimusi. Esmu 

pat skatījusi pornogrāfiskas fotogrāfijas un pagājušā vasarā lasījusi 

par „laulības techniku”. Bet tas kailais tiešums, kailāks par 

cilvēku – tas bija vienīgais [šķiet, ka domāts – vainīgais. – I. L.].” 1 

Tieši priekšstats par to, cik atkailināts drīkstētu būt cilvēks, 

uzturoties publiskajā telpā, izraisīja parlamenta deputātu diskusijas. 

Daži deputāti, kas pārstāvēja Latgales ticīgos iedzīvotājus, 

uzskatīja, ka Nacionālā teātra izrādes „Pans” varones 

vasarīgais ietērps kleitiņā bez piedurknēm ar garumu īsi virs 

ceļgaliem un varoņa triko ir tikumiskās jūtas tikpat aizskarošs 

kā tad, ja aktieri būtu bijuši kaili. Izrādi izņēma no repertuāra, 

tomēr politiķu vairākums vienojās, ka nav pamata pieņemt kādus 

noteikumus, kas ierobežo teātri kā nopietnās kultūras iestādi. 

Šis piemērs ir būtisks kā sava veida atskaites sākumpunkts, 

1 Kovaļevska, Margarita. Deviņpadsmit. Vesterosa: Ziemeļblāzma, Jānis 

Abučs, 1973, 137., 138. lpp. 

22

kas parāda to, kāds priekšstats par atkailināšanās pieļaujamo 

pakāpi mākslā piemita Latvijas iedzīvotāju vairākumam valsts 

pastāvēšanas sākumā. Balstoties katrs uz savu priekšstatu, viedokļu 

līderi morāli vērtēja izklaides kultūras saturu. Tomēr kritērija 

saturs – pieļaujamā atkailināšanas pakāpe izklaides kultūrā 

– mainījās konkrētu notikumu un procesu rezultātā, par 

ko vēstīšu nākamajās nodaļās. Raizes par nopietnās mākslas 

saturu, ko izraisīja izrādē „Pans” redzētais, noveda pie izklaides 

kultūras (kinoteātru divertismentu) ierobežošanas. Divertismentu 

aizliegums ilga no 1921. gada 1. aprīļa līdz 1922. gada 

9. februārim, bet mēģinājumi šo izklaides kultūras žanru aizliegt 

ik pa laikam turpinājās, un īpaši neatlaidīgi entuziasti to 

mēģināja panākt 1927. gadā. Tā sauktās sabiedriskās domas uzmanības 

lokā katrs konkrētais izklaides kultūras žanrs nokļuva, 

ja varētu tā teikt, viļņveidīgi – vienubrīd viedokļu līderi vētīja 

divertismentus, pēc kāda laika viņu sašutumu, parasti konkrētu 

notikumu dēl, izraisīja erotikas attēlojums literatūrā, presē un 

tajā publicētajos zīmējumos vai, piemēram, fotogrāfijā un kino, 

lai atkal pārsviestos uz divertismentiem vai atgrieztos pie kino. 

Morāles komunikācija par dažādiem izklaides kultūras žanriem 

bija savstarpēji saistīta. Tas nozīmē, ka, piemēram, kāda pilsoniskās 

iniciatīvas rezultātā izveidota institūcija, lai uzraudzītu 

dzelteno presi, pēkšņi aicināja ierobežot divertismentus. 

Vēstījumu par morāles komunikāciju saistībā ar divertismentiem 

turpināšu 5. nodaļā par kino cenzoriem, jo secībā 

nākamās raizes, kas uzslāņojās un noslāpēja ieinteresētību par 

divertismentiem, bija par cilvēka dzīves erotiskā aspekta attēlojumu 

literatūrā, kas publicēta presē. Tās vairs nevarēja nepamanīt 

1923. gadā, bet kulmināciju sasniedza 1925. gadā. 

23

II nodaļa 

Dzeltenā prese: ierobežošana „no apakšas” 

„Pornogrāfija nāk kā mēris! Kā pēc lieliem kariem, sabrukumiem 

un posta nāk visādas slimības, tā tagad pornogrāfija 

nāk, lai nomaitātu literatūru,” rakstīja intelektuālis nacionālists 

Jānis Akuraters 1925. gada pavasarī. Presi, kas publicē lubas, 

viņš nosauca par „moderno literārisko ielasmeitu” un par tās 

ietekmi uz jaunatnes garu teica – „kas miesai un garam kokaīns, 

tas jaunam garam pornogrāfija”. Akuraters aicināja to 

apkarot, jo tas nozīmētu cīnīties par tautas gara veselību, tas ir, 

„mūsu garīgo nākotni”. Tāda prese samaitājot jaunatnes garu, 

nāvīgi ietekmējot latvju laukus, bet tādējādi – visu tautu. „Nedrīkstam 

atstāt šo cīņu vienīgi iekšlietu ministrijai un tiesām. 

Visai sabiedrībai ir jānāk cīņā,” viņš rakstīja. „Skolu padomēm, 

vecāku kopsapulcēm, arodbiedrībām, laikrakstu redakcijām, 

bet sevišķi rakstniekiem un literatūras draugiem jāpieņem lēmumi, 

jāizstrādā noteikti cīņas paņēmieni un jāizved dzīvē. Sevišķi 

jāgriež vērība rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībai uz 

šo literārisko mēri, jāizlaiž noteikta deklarācija un jāuzliek par 

pienākumu saviem biedriem apkarot pornogrāfijas pasākumus. 

Cīņa jāuzsāk ar visu spēku, lai mūsu jaunatne varētu netraucēta 

nodoties izglītības darbam un literāriskie saulesbrāļi nevarētu 

savas netīrības izplatīt latviešu sabiedrībā.” 1 

Pāris mēnešu pirms Akuratera Latvju sieviešu nacionālās 

līgas vadītāja Berta Pīpiņa 1925. gada janvārī nosodīja presi, 

kas ceļ tirāžas, izmantojot kailas sievietes attēlojumus. To viņa 

dēvēja par kailuma kulta sludināšanu. „No meža biezokņa tikuši 

uz lielā ceļa, mēs steidzīgi vēršam savus soļus pretim visu 

pasaulīgo grēku virpulim – Parīzei. Cik latvju sievietes psichē 

ir šo Parīzes kailuma tieksmju – lai konstatē pscihologi, bet 

1 Akuraters, Jānis. Cīņā pret pornogrāfiju! Jaunākās Ziņas. 04.04.1925. 

24

Rakstnieks Jānis Akuraters 1925. gada 

pavasarī apvienoties cīņā pret 

„literārisko mēri”, tajā skaitā dzelteno 

presi, aicināja skolu padomes, vecāku 

kopsapulces, arodbiedrības, laikrakstu 

redakcijas, bet īpaši rakstniekus un 

literatūras draugus. 

Jāņa Rieksta foto no LU Akadēmiskās 

bibliotēkas krājuma. 

skaidrs – viņu turp dzen Parīzes modes žurnāli un pašmāju 

neatlaidīgi pamudinājumi. Mums pašiem ir žurnāli, kas neatlaidīgi 

visdažādākās pozās groza mūsu skatu priekšā kailu sievieti 

un attiecīgie teksti rūpīgi gādā, lai pie šiem tēliem, diespas’ – 

nemeklētu Milosas Venēras šķīsto mākslas daili,” rakstīja Berta 

Pīpiņa žurnālā „Sieviete”. 1 Tāda prese ir panākusi, ka „sievietes 

vārds ir pašlaik magnēts, jo ar to saistās „grēcīgais kailums””. 

Pīpiņa aicināja sabiedrību, lai tā aizsargā sievieti no „preses, kas 

viņas kailumu izstāda vairāksolīšanai”, bet sievietes mudināja 

asi protestēt katru reizi, kad publiskajā telpā tiek zaimota viņu 

miesa. 

Pēc nedēļas Pīpiņas pārdomas publicēja arī avīze „Jaunākās 

Ziņas”. „Sabiedrībai nav vairs skaidras sirdsapziņas un tīra 

skata kopš viņa sadalījusi sievieti – tiklā un netiklā. Pirmās tā 

gan labprāt redzētu vai krinolīnu brunčos ieslodzītas un nopogātas 

līdz pat ausīm, bet otrām turpretim pielaiž noplēst 

vai pēdējo „vīģes lapu” no viņu auguma. Nepietiek, ka „kungu 

1 Pīpiņa, Berta. Kailuma kults. Sieviete. 1925. Nr. 1, 8. lpp. 

25

vakari”, „bāri” un tamlīdzīgas iestādes ir bravurīgi nopulgājuši 

sievietes kailumu, tas tiek nu plašās atklātības priekšā stiepts. 

Lubu literatūra, zināma žanra žurnāli un laikraksti viens otru 

pārspēdami, apmētā pornogrāfijas dubļiem un izpārdod sievietes 

kailumu – kautrību un tikumu, pa reizei džentelmeniski 

piesolīdami zvērādas kažoku, lai aplaupītā paģirās apsegtu savu 

sirdsapziņu. Sabiedrība to redz un – klusē. Arī demokrātiskais 

preses likums ir tur nespēcīgs. Bet ja kur notiek kāda tiesāšana, 

tad tur sabiedrība tad apsūdz sievieti. Tā neuzturot vairs tautā 

tikumību, dzīves un darba prieku. Neprasa cik tāļi sniedzas 

sievietes spēki cīņā pret šāsdienas rafinētām atakām [uzbrukumiem]. 

Vaj iespējams maz reizē uzglabāt un saskaņot dvēseles 

kautrību ar savas miesas izstādīšanu?” rakstīja Latvju sieviešu 

nacionālās līgas priekšniece. „Bij laiki, kad sievietes goda aizstāvēšanu 

pārspīlēja līdz donkihotiskiem skatiem. Bet ko sacīs 

nākotne par šāsdienas „bruņiniekiem” un par visu šo laikmetu, 

kas jauc un sarežģī tikla un netikla jēdziena nozīmi un robežas. 

Lai nebrīnamies, ka šādos apstākļos mūsu jaunatne runā par 

dzīves apnikumu un cilā pašnāvības ieročus vaj labākā gadījumā 

kļūst par frivoliem „visziņām”, bezlaika večiem, miesīgi un 

26 

Latvju sieviešu nacionālās līgas vadītāja 

Berta Pīpiņa. 

Žurnāls „Zeltene” (1926, Nr. 4).

garīgi. Šāsdienas kailuma kultā neatrodam vairs šķīsto mākslas 

un dabas daili. Pašreizējos apstākļos tas tikai veicina rupjas seksuelas 

tieksmes, laupa tām katru kautrību un attīsta izvirtības 

veidus. Tāds kailuma kults netikai apdraud mūsu sievietes tikumu, 

tas tieši sabradā visas tautas dvēseli.” 1 Viņa aicināja sabiedrību 

beidzot protestēt, publiski nosaukt „tās aprindas un 

vārdus, kas kultivē neķītro kailumu, lūkot ierobežot un iznīdēt 

to”. Ar „kungu vakariem” Berta Pīpiņa domāja kailu sieviešu 

striptīzu, kam tādu apzīmējumu laikabiedri piešķīra pēc pirmā 

mēģinājuma 1923. gada 7. janvārī sākt legālas striptīza izrādes 

Rīgā, restorānā „Café de Paris”, jo paši organizētāji izrādi nosauca 

par kungu vakaru. 2 

Līdzīgi domu formulēja Emīlija Jurēvica pašas vadītās Latvju 

sieviešu apvienības izdotajā žurnālā „Nākotnes Sieviete”. 

Emīlija apgalvoja, ka laimīgākas ir neprecējušās sievietes, jo 

sieviete reti varot dabūt labu vīru, īpaši tagadējā paaudzē, kurā 

jau no skolas gadiem zēni esot pilnīgi izvirtuši. „Tur vainojams 

karš un vecākā paaudze, bet sevišķi visi tie „mākslinieki” un 

„rakstnieki”, kuri tautas jaunatni „audzina” ar neķītriem „romāniem” 

un romānīšiem. Kā viņiem lai to noliedz? – Tikai tad, 

kad sievietes varēs Saeijmā izvest likumu, ka jāieved stingra 

cenzūra par nekaunīgu lietu aprakstiem un arī erotisma veicinošiem 

darbiem un tie jāizņem no skolu un tautas lasītavu 

lietošanas. Tie faktiski – pavisam jāaizliedz!” 3 Skolotājs, avīzes 

„Kurzemes Vārds” publicists Aleksandrs Ozoliņš apgalvoja, 

ka tādas literatūras izdevēju mērķis ir „izvarot tautas dvēseli”. 

„Veseli pornogrāfijas plūdi tiek laisti tautā gan laikrakstu, 

žurnālu un atsevišķu brošūru veidā, gan pausti dažādos „zinātniskos” 

priekšlasījumos, diskusijās, disputos u. t. t., bet izšļāktā 

pornogrāfijas ģifts sūcas tautas asinīs, saēzdama tautas garīgos 

spēkus,” viņš rakstīja. 4 

1 Pīpiņa, Berta. Kailuma kults. Jaunākās Ziņas. 23.01.1925. 

2 Sk.: Lipša, Ineta. Rīga bohēmas varā. Rīga: Priedaines, 2002, 158.–161. lpp. 

3 Jurēvics, Emīlija. Sieviešu kustība un viņas nozīme. Nākotnes Sieviete. 

1925. Nr. 2, 19. lpp. 

4 Ozoliņš, Aleksandrs. Ģimenes ārdītāji. Kurzemes Vārds. 11.02.1925. 

27

Literātu biedrība „Domas”, kurā pulcējās kreisie intelektuāļi, 

1925. gada 18. martā Rīgā Lielajā ģildē sarīkoja diskusiju vakaru 

par tēmu „Tagadējās sabiedrības pagrimšanas simptomi”. 

Referātu tēmas liecina, ka ar pagrimšanas simptomiem viņi 

domāja tieši bulvārpreses ienākšanu Latvijas preses tirgū. Piemēram, 

Andrejs Upīts uzstājās ar pārdomām par sensacionālo 

avīžniecību, Kārlis Dziļleja runāja par mīlu un flirtu literatūrā, 

bet Pēteris Birkerts par sensāciju un pornogrāfijas fiziskajiem 

cēloņiem. Upīts savu referātu pēc gada jau bija pārstrādājis par 

rakstu, ko publicēja žurnālā „Domas”. Arī Dziļleja laika gaitā 

referāta saturu publiskoja tajā pašā žurnālā, tāpēc, pat ja diskusija 

sasniedza vien dažus simtus klausītāju, raksti ļaužu domas 

varēja ietekmēt vairāk. 

Arī Kārlis Dziļleja un Andrejs Upīts piedalījās rakstnieku vakarā 1925. gada 

27. janvārī. Sēž no kreisās: Marģers Tanks, Andrejs Upīts, Valdis Grēviņš, Pāvils 

Rozītis, aktieris Jānis Simsons. Stāv no kreisās: Jānis Grots, Kārlis Students, 

Kārlis Dziļleja, Jānis Ziemeļnieks, Rihards Rudzītis. Kārļa Grīnberga foto. 

Žurnāls „Atpūta” (1925, Nr. 13). 

28

Emīlija Vitenberga-Liekne, Rīgas pilsētas 

3. vidusskolas direktore. Žurnāls „Zeltene” 

(1929, Nr. 3). 

Pēc pāris nedēļām šīm sabiedriskajām raizēm, kā jau minēts, 

pievienojās populārais Jānis Akuraters, aicinot apkarot pornogrāfiju 

un pieprasot Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības 

iesaistīšanos sabiedriskajā diskusijā. Jautājuma apspriešanā 

piedalījās arī pedagogi. Rīgas pilsētas 3. vidusskolas direktore 

Emīlija VitenbergaLiekne avīzes „Jaunākās Ziņas” ievadrakstā 

konstatēja: jaunatnei bieži pārmet, ka tā „palikusi sekla, 

baudkāra un ne par ko cēlu un daiļu neinteresējoties; lasot 

pornogrāfiju, „šīberējot” dejas zālēs, jaunatnei neesot nekādu 

ideālu, ne nākotnes sapņu”. 1 Tomēr direktore aicināja pieaugušos 

paskatīties pašiem uz sevi. „Vaj jaunatnes vidū ir tie spekulanti, 

kas importējot kokaīnu, pilda savus makus un neredz, ka 

viņi nāvē tautu un pat, varbūt savus bērnus? Vaj jaunatne atver 

spirtu dedzinātavas, lotoklubus, hipodromus, izdod Zamaičas 

rakstus, izstāda grāmatveikalu logos pornogrāfiju, pinkertonus?” 

vaicāja VitenbergaLiekne. Ar pinkertoniem viņa apzīmēja 

amerikāņu detektīva Alana Pinkertona (Allan Pinkerton) 

detektīvstāstus, bet par Zamaičas rakstiem būs runa pēc brīža. 

1 VitenbergLieknis, Emīlija. Par ko interesējas mūsu jaunatne? Jaunākās 

Ziņas. 07.05.1925. 

29

Avīzes „Latvis” komentētājs Dobeles mācītājs Alfrēds Skrodelis 

burtiski kliedza pēc policejiskās aizbildniecības. Piesaucot 

„mūsu nabaga izmocīto tautiņu” un „balto latvieša dvēseli”, 

viņš apgalvoja, ka minētās literatūras izdevēji un laikraksti, kas 

to reklamē, esot nodevēji, kas „pārdod izvirtības sātanam savas 

tautas dvēseli, viņas tikumus, viņu pašu”, un ka tie „pamazām 

atņem un samin mūsu jaunavu vainadziņus, jaunekļu kautrīgo, 

tīro skatu uz dzīvi, bērnu nevainību, ģimenes skaidrību, un visu 

to ievelk dubļos, izvirtībā, putekļos”. 1 Viņš aicināja tādus izdevējus 

publiski saukt vārdā un boikotēt. 

Nevajadzētu gan iedomāties, ka pirms 1925. gada sabiedriski 

aktīvākie laikabiedri rokas turēja klēpī, tomēr pirmās tā 

sauktās pornogrāfijas tiesas prāvas attaisnojošais spriedums 

bija licis viņiem saprast, ka ierobežot laikrakstu saturu, visticamāk, 

neizdosies. Šī prāva, kurā bija apsūdzēts Pāvils Rozītis par 

avīzēs „Latvijas Vēstnesis”, „Jaunākās Ziņas”, „Latvijas Sargs” 

jau 1921. gadā publicētajiem stāstiem „Gustavs Grasis”, „Grāfs 

Lavendreks” un „Apkārtnes Donžuāns” un minēto avīžu atbildīgie 

redaktori, notika 1923. gada 5. novembrī. 2 

Pat daži intelektuāļi stāstus nosauca par bīstamiem tajos aprakstīto 

varoņu erotisko piedzīvojumu dēļ un jau kopš 20. gadu 

sākuma nosodīja avīzes par to, ka tās cenšas celt tirāžas, publicējot 

turpinājumos tādu literatūru. 3 Piemēram, Līgotņu Jēkabs 

1923. gada sākumā skaidroja, ka „dažreiz publikā, arī biedrībās, 

apspriedēs dzird paceļamies balsis, ka no mūsu jaunākās 

rakstniecības nekas neesot, tā esot noslīdējuse sevišķi satura 

ziņā, tajā valdot pārmērīgs seksuālisms, niekošanās ar formu, 

mākslotība”. 4 Viņš apgalvoja, ka tādi vispārināti spriedumi, kas 

„tiek iepotēti mūsu plašai publikai”, ir nepareizi pēc būtības, 

1 Skrodels, Alfrēds. Apsūdzība. Latvis. 06.06.1925. 

2 Grūtups, Andris. Tiesāšanās kā māksla. Vēsturiski tiesu procesi Latvijā un 

citās valstīs. Pirmā daļa. Rīga: Jaunā Daugava, 2001. 95.–127. lpp. 

3 Par to, kā latviešu oriģinālliteratūrā tika meklēts erotiskais, sk.: Lipša, 

Ineta. „Ar īgnumu jāprotestē”: moralizēšana latviešu preses publicistikā 

(1918–1934). Letonika. 2012. Nr. 1 (22), 52.–68. lpp. 

4 Līgotņu Jēkabs. Vaj mūsu jaunākā rakstniecība tik bezvērtīga? Jaunākās 

Ziņas. 25.01.1923. 

30

jo nedrīkstētu spriest par literatūru, pamatojoties uz to, „kas 

parādas mūsu avīzēs, galvenā kārtā dienas avīžu feļetonos”. 

Politiski kreisais intelektuālis, Latvijas Sociāldemokrātiskās 

strādnieku partijas biedrs Andrejs Upīts izmantoja izdevību 

kritizēt pilsonisko presi. 1924. gada pavasarī viņš uzsvēra, ka 

tieši tā saukto pilsonisko avīžu izvēlētajā literatūrā regulāri tiek 

kultivēts mākslinieciski mazvērtīgs un tikumiski piedauzīgs seksuālisms 

un pornogrāfija, kas spekulē uz mazattīstītā lasītāja instinktu 

kairēm. (Ar apzīmējumu „pilsonisks” viņš domāja tādu, 

kas nav sociālistisks.) Par to liecinot avīzes „Latvijas Vēstnesis” 

Austrumu pasaku izvēle, arī avīzē „Latvijas Kareivis” publicētā 

seksuālā beletristika, skaidroja Upīts. „Visi šie Rasputina stāsti, 

Lukrecijas Bordžijas, Miķeļi Lābani – un kā nu tos subjektus 

kuro reizi sauc! Tā ir tā pati kara laiku felsfēbeļu literatūra, lasāma 

aiz trešās līnijas, tukšā pavaļas brīdī starp divām kaujām, 

kad cilvēka instinkti drausmīgās neziņas priekšā vēl traucas 

tvert un izbaudīt tos asākos, varbūt, pēdējos pārdzīvojumus.” 1 

Avīzes „Latvijas Kareivis” seksuālās beletristikas publicēšanas 

iespējas bagātināja Latvijas armijas kapteinis Aleksandrs 

Grīns, kurš strādāja par avīzes „Latvijas Kareivis” redaktora 

palīgu (1921–1924). 2 Grīns „bija sagudrojis, ka lasītāju – galvenokārt 

jaunu karavīru – ieinteresēšanai jādod kas, kā tagad 

saka, seksīgs”, raksta viņa draugs pulkvedis leitnants Aleksandrs 

Plensners atmiņās, kas publicētas 1981. gadā. „Jāatzīstas, 

ka mēs nekādi speciālisti šai „kultūrā” nebijām. Sevišķi jau 

Aleksandrs Grīns – krietns ģimenes tēvs – jau nepavisam. Viņš 

tomēr bija uzrakstījis feļetonu „Padomi skuķkopībā”, sekojot 

labiem paraugiem, sākot ar to, ko mācījis jau Ovidijs savā 

„Mīlas mākslā”, tāpat arī Bokačo, Kazanova un daudzi žīdiņi 

jaunākos laikos, kas šīs lietas apstrādājuši „zinātniski” un labi 

pelnījuši. Izlasu Ješkas pamācības un laižam laikrakstā. Var 

just, ka lasītāju netrūkst. Bet saceļas atkal tracis. Armijas komandieris 

ģenerālis Peniķis rāda dusmīgu seju, mūs izsaucis, 

1 Upītis, Andrejs. Skanošais tukšums. Domas. 1924. Nr. 4, 326. lpp. 

2 Plensners, Aleksandrs. Dažas atmiņas par Grīniem. LARA’s Lapa. 

1980/81. Nr. 22, 11. lpp. 

31

et neslēpj gluži neļaunu smīnu. Adjutants zin stāstīt, ka niknāka 

par „Skuķkopību” esot ģenerāļa glītā un jaunā kundze. 

Arī ģenerālis [venerologs] Sniķeris teicis, ka Latvijas Kareivis 

vairojot veneriskas slimības armijā. Tāda ir nepateicības alga: 

ģenerālis Sniķeris šo slimību dēļ bija ticis pie lielas mantas. Bez 

tam – padomi nebija domāti mīlas priesterienēm, bet tādām, 

kas vēl jāpierunā dot buču. Kā nekā. Ģenerālis Peniķis, atstājot 

mani bez soda, uzlika kapteinim Grīnam dažas dienas mājas 

arestu ar dienesta pienākumu izpildīšanu. Tas nozīmē to, ka 

viņš var iziet no mājas tikai darbā. Durvis, protams, neapsargāja. 

Redaktora darbs nav tikai pie rakstāmgalda. Īstenībā tā tad 

tas bija tikai soda imitācija. Ne tā to uztvēra Aleksandrs Grīns. 

Viņš sodu gan izcieta, bet tūlīt arī iesniedza atvaļināšanas lūgumu 

no kara dienesta. To arī pieņēma.” 

Kā mēdz gadīties ar atmiņām, tās ne vienmēr ir precīzas. 

Feļetonu Grīns bija nosaucis „Padomi iesācējiem” un parakstīja 

ar pseidonīmu Homo Grisenbergensis. Avīze „Latvijas Kareivis” 

to ar diviem turpinājumiem publicēja 1924. gada 1., 3. un 

8. jūlijā. Toreiz Grīns vēl nebija „krietns ģimenes tēvs”. Ar Alīdi 

32 

20. gadu vidū rakstnieks 

Aleksandrs Grīns bija pazīstams 

kā dzeltenā žurnāla „Vecpuisis” 

izdevējs un tekstu autors. No 

LU Akadēmiskās bibliotēkas 

krājuma.

Cerbuli viņš apprecējās 1925. gadā, un viņu pirmā meita piedzima 

1926. gada 25. decembrī. Arī ģenerālis Peniķis apprecējās tikai 

pāris gadu pēc skuķkopības lietas – 1926. gada beigās. Feļetona 

saturu kā riskantu novērtēja pats Grīns, jau pirmās lekcijas 

beigās izmetot „āķi” lasītājiem, ka nākamajā lekcijā sekos pats 

interesantākais un par to „mēs varēsim debatēt turpmāk, – ja 

vien priekšniecība necels no savas puses iebildumus”. Intuīcija 

viņu nepievīla, un trešajā lekcijā, kas palika pēdējā, Grīns 

jau atvadījās no lasītājiem. Nonācis pamācībās līdz brīdim, kad, 

sekojot izsniegtajiem padomiem, karavīram izdevies draudzeni 

piedabūt uz viesošanos viņa istabā, Grīns pielika punktu. 

„Tālākais? Ak, mani mīļie, par to mēs varētu debatēt stundām 

ilgi – tik ļoti interesantas te var gadīties situācijas, lai gan rezultāts 

visām tādām vizītēm galu galā būs viens un tas pats. Bet – 

lai sagādātu vienam otram no jums gadījumu izmēģināt savas 

iedzimtās spējas, un otrkārt – lai pār mani nenāktu augstākās 

priekšniecības dusmu zibeņi – es šitai vietā pārtraucu savas 

l ekcijas un atvados no lasītājiem un arī no „Latvijas Kareivja” 

slejām. – Dzīvojiet veseli, mani mīļie un nezaudējiet ticību uz 

sevi un paļaušanos uz saviem spēkiem, – viss pārējais tad nāks 

pats no sevis. Donžuānisma pamatprincips – sine qua non – ir 

uzminēt sievietes dvēseli, un tad piemērot šinī gadījumā noderīgo 

sistēmu. Viss pārējais ir blakus lieta. – Dieva vārds. Ar mīļām 

labdienām un labām sekmēm visiem, un prāvu honorāru 

man pašam Homo Grisenbergensis.” 

Skuķkopības lieta bija atrisināta vienas nedēļas laikā, bet 

paliek jautājums mūsdienu lasītājam – kas gan feļetonā bija 

tāds, kā dēļ kapteini Aleksandru Grīnu pakļaut mājas arestam? 

„Es gribu uzstāties ar pāris priekšlasījumiem par elementārās 

skuķkopības pamatprincipiem, un dot lasītājiem dažus aizrādījumus, 

par kuriem viena viņu daļa būs man pateicīga līdz mūža 

galam, un tiks glābta no ieskaitīšanas vecpuišu kategorijā” – 

tāds bija feļetona mērķis paša Grīna formulējumā. Sācis ar sieviešu 

raksturojumu, viņš iedrošināja lasītājus, ka „pasaulē vēl 

nav dzimusi tāda sieviete, kurai mēģināt tuvoties būtu veltīgs 

un nesekmīgs darbs” un ka „no mīlestības kandidāta iniciatīves, 

33

enerģijas un neatlaidības vienmēr atkarājas viss”. Grīns šo tuvošanos 

iedalīja posmos. Otrajā lekcijā viņš aprakstīja iepazīšanos, 

pavadīšanu uz māju un pirmo randiņu. Tas nozīmēja 

stāstījumu par to, kādā secībā pieskarties draudzenei kopīgā 

kino skatīšanās reizē. Lekciju par skuķkopību feļetonists Homo 

Grisenbergensis arī rezumēja. „Šī muldējuma temats ir – tās 

neizmērojami cēlās jūtas, kuras iedegušās jūsu sirdī (manis dēļ, 

aknās, vaj dvēselē, tikai no Dieva puses, nenovietojiet šīs jūtas 

nierēs vaj citos, tamlīdzīgos orgānos: ticat man, tie skuķi arī 

kaut ko saprot no anatomijas un medicīnas, un var jūs pārprast 

vistrakākā kārtā). Te nu ir tiešām jāpierāda jūsu iniciatīve un 

daiļrunība (kuram pēdējās trūkst, ieteicams izmācīties no galvas 

dažus Virzas un P. Rozīša dzejoļus, – parastie mīlestības 

vēstulnieki mūsu laikos vairs neder). Ticat man, ja jūs nebūsat 

gluži uz mutes kritis, uz jaunkundzīti šie jūsu ugunīgie vārdi 

atstās tādu pat iespaidu, kā uz kaķi tā muguras glaudīšana: 

viņa piespiedīsies klātu durvju stenderei, vaj jums (ja būs pārāk 

aizkustināta), aizvērs acis un teiks, tikko sadzirdami: „cik skaisti 

jūs runājat... ak... ak, ja tas tiešām būtu patiesība”! Tā debatējot, 

jūsu lūpas būs nemanot tuvinājušās, un tad notiks tas, kam neizbēgami 

jānotiek,” rakstīja Grīns. „Paša skūpsta fizioloģisko un 

filozofisko analīzi es ceru izdarīt un dot jums tālākas direktīvas 

tā – uz svētdienu vaj otrdienu, – ja vien to atļaus patreizējie, no 

manis un redakcijas neatkarīgie apstākļi.” 

Pirmā skūpsta mērķis bija „savu gaidāmās mīlas objektu” 

sagatavot „citām, intīmākām Amora rotaļām, puķu valodā runājot”, 

rakstīja Grīns, formulējot Amora rotaļu finālu teicienā 

„piederēt ar visām savas miesas teritorijas daļām, – no matu 

galiem līdz kājpirkstu nadziņiem”. Feļetons ņirbēja „puķēs”. 

Par skūpstiem viņš aizrādīja, ka „skūpstīt var jau nevien lūpas, 

bet arī citas pārējās ādas teritorijas sastāvdaļas, protams, tikai 

neaizejot savā aizrautībā tiktālu, kā tas ticis praktizēts kungu 

vakaros, – tā ir cūcība, un priekš tādu miesas teritorijas daļu 

glāstīšanas tas mīļais Debestēvs ir pavisam citu ko nozīmējis; 

jūsu lūpām nebūs tur pieskarties, – tā būtu negantība un vairāk 

it nekas”. Pie citām riskantajām epizodēm varētu pieskaitīt vēl 

34

dažas spilgtākās. „Viskaislīgākie starp skūpstiem ir skūpsti uz 

lūpām, krūtīm, dažām kakla teritorijām un sevišķi tām miesas 

daļām, kuras segt ir lifčika vaj viņa vecākā brāļa – korseta uzdevums. 

[..] Skūpsts uz krūtīm ir karalis starp skūpstiem, primus 

inter pares, – tas pats, kas zemnieku savienībai Ulmanis, kas 

fašistiem Musolīni, kas pīpei čibuks un aeroplānam propelers. 

Nav tādas dāmas, kura nesaplaktu jūsu rokās kā aizlauzta lilija, 

tvīkdama pēc veldzinošas rasas (rosee de l’amour), ja jūs būsat 

ar savām lūpām kādu laiciņu pieplakuši pie viņas krūšu maigajiem 

apaļumiem, likdami viņu baltumam sārtoties zem savām 

kvēlošām lūpām, un reibdami pie tam paši no viņu ādas samta 

un krūšu galu koraļsārtā vaj kastaņbrūnā mirdzuma. Ielikdami 

savu karsto galvu starp viņas krūtīm, aiz kurām aukainos joņos 

sitas skuķīša sirds, jūs esat sevim izmeklējušies to jaukāko vietu 

uz zemes lodes, pret kuru visas palmotās Rivjeras un Itālijas 

Alpu dzidrie ezeri ir tīrais nieks; jūs degsat vienā kvēlē, kura 

jūs abus saistīs un vienos ar neredzamām, bet saldām saitēm, 

un jums gribēsies reizē raudāt un smieties aiz skurbinoša mīlas 

reibuma.” Feļetonists ieteica aicināt „savu jauno mīlu” ciemos 

pie sevis, ātrākais, otrajā randiņā un darīt to aplinkus, jo tiešā 

tekstā var panākt pretēju efektu. „Pēc pirmā skūpsta sākt runāt 

tūliņ par ciemos nākšanu un angažēt savu jauno simpātiju pie 

sevis, tas būtu augstākā mērā netaktisks un pārsteidzīgs solis, 

kurš var sabojāt visas tālākās vilinošās perspektīves un atmaskot 

jūsu savtīgos nolūkus. Jo – visa tā padarīšana galu galā tak 

maskēta, pa daļai neapzinīga cīņa starp diviem pretiniekiem, – 

cīņa, kura tiek izcīnīta ar skūpstiem, zvērastiem, mūžīgas uzticības 

solījumiem, glāstiem, apkampieniem, acu bolīšanu un 

citiem mīlas ieročiem; viņa (savas meitenīgās sirds dziļumos) 

projektē viņam uzmaukt galvā laulības sakas; viņš... nu, es redzu, 

mani kungi, ka mēs jau saprotamies. Tā tas ir gājis no laiku 

gala.” Kad piekrišana ciemoties ir izdevies iegūt, Homo Grisenbergensis 

brīdināja kārtīgi sagatavoties vizītei, ne tikai iepērkot 

gardumus. „Dienu pirms gaidāmās vizītes jūs ieejat, tā neviļus, 

kādā dāmu veļas veikalā, un lūdzat jums parādīt dažus apģērba 

gabalus, turklāt piebilzdami, ka gribat savai māsai kaut ko 

35

dāvināt. Zināms, jūs neko nenopirksat un aiziesat, pateikdami 

žīdiņam, ka pienāksat mazliet vēlāk; bet šī ekskursija jums ļoti 

noderēs, lai jūs pārzinātu tādas lietas, kuras jūs varēsat „tikai 

pirkstiem matīt” (nudien, es tikai citēju nelaiķi Blaumani!), un 

kuru konstrukcijas nepārzināšana vajadzīgā brīdī priekš jums 

var kļūt pat liktenīga!”. 

Neviens šodien nezina, kura no minētajām vai neminētajām 

epizodēm savulaik mudināja ģenerāļa Peniķa mīļoto sievieti 

lūgt sodīt feļetonistu. Varbūt, ka noraidošu, nosodošu attieksmi 

radīja pat ne konkrētas epizodes, bet drīzāk feļetona ideja 

sniegt pamācības mīlēšanā, apejot precēšanas nepieciešamību. 

Galu galā latviešu pilsoniskā prese (bet ne dzīve) uzturēja kā 

dominējošo un popularizēja viedokli, ka vienīgā pareizā vieta 

dzimumattiecībām ir laulība. Lai kā tur būtu bijis, zināms vien 

rezultāts – 1924. gada 1. oktobrī Grīns kļuva par civilistu un 

1925. gada martā izdeva žurnālu „Vecpuisis”, kuplinot latviešu 

pirmo erotisko žurnālu klāstu, bet par to lasiet tālāk. 

Upīša partijas biedrs Kārlis Dziļleja, lasot tādus tekstus, kādus 

sacerēja arī Grīns, secināja, ka „„godīgo pilsoņu” presei ir 

vajadzīga sava porcija erotiskas literatūras savu lasītāju pacienāšanai 

un abonentu pievilkšanai – dažreiz estētiski kaut cik 

smalkjūtīgā, bet dažreiz gluži rupjā un vulgārā veidā”. „Bet kur 

tad paliek ētiskie „principi”?” jautāja Dziļleja. 1 Savu viedokli 

viņš pamatoja ar avīzē „Latvis” nodrukātās Ješkas Ūdensvagula 

(Andrieva Niedras) noveles „Māras josta” vērtējumu, saskatot 

tajā „visneķītrākās jēlības, kuras laikam radījusi viņa erotiski 

slimā fantāzija”, bet par avīzi „Latvijas Sargs” Dziļleja rakstīja, 

ka tā ar tīksmi rakņājas rasputiniādes zaņķī, kamēr „Brīvā 

Zeme” savulaik publicējusi Pāvila Rozīša un Kārļa Strauberga 

tulkoto Longa pastorāli „Dafnis un Hloa”, kur esot notēloti 

daži diezgan riskanti erotiski momenti. 

Sabiedriskie aktīvisti kritizēja ne tikai avīzes, bet arī satīras 

izdevumus. Dažus mēnešus pēc pirmās pornogrāfijas prāvas 

sarosījās daži rakstnieki, sabiedriski darbinieki, mācītāji, skolu 

1 Dziļleja, Kārlis. Kad filistri mērc pirkstus tikumā. 3. Domas. 1927. Nr. 2, 

140.–141. lpp. 

36

Latvijas armijas ģenerāļa Mārtiņa Peniķa 

dzīvesbiedre Olga Peniķe. 


Latvijas armijas komandieris ģenerālis 

Mārtiņš Peniķis. Žurnāls „Atpūta” 

(1931, Nr. 367). 

pārziņi un žurnāla „Nākotnes Sieviete” redakcija. 1924. gada 

sākumā viņi iekšlietu ministram Alfrēdam Birzniekam nosūtīja 

lūgumu turpmāk neatļaut humora avīzei „Sikspārnis” un žurnālam 

„Pūcesspieģelis” izplatīt viņu „pornogrāfiskos ražojumus”. 1 

Abi izdevumi, kas sāka iznākt attiecīgi 1922. gada beigās un 

1923. gada pavasarī, beidza pastāvēt 1926. gadā. Sašutumu bija 

izraisījusi anekdote ar nosaukumu „Lieta par caurumu”, ko 

1 Pornogrāfijas apkarošana. Jaunākās Ziņas. 12.02.1924. 

37

„Sikspārnis” publicēja 1923. gada 82. numurā. Runa tajā bija 

par kaimiņiem – vecpuisi Milleru un atraitni Leimanieti. Millers 

savu divzirgu ratu ori varējis apgriezt, tikai izbāžot „ores 

dīzeli caur sētas zediņiem” Leimanietes daļā. Ar laiku sētā izveidojies 

caurums, pa kuru Leimanietes vistas ielīdušas Millera 

daļā un saknābušas perēšanai noliktās olas. Millers nolēmis 

sūdzēt kaimiņieni tiesā. Krogā pēc pamatīgas iedzeršanas kāds 

students uzrakstījis lakonisku prasības pieteikumu. „Leimanietes 

caurums, kurš atrodas apm. 2 ½ pēdas no zemes, ir caur 

Millera vairākkārtīgu dīseles lietošanu tā izdilis, ka pa to ielīduši 

cāļi un nodarījuši Millera pautiem lielus zaudējumus. Lūdzu 

piespiest Leimanietei virs cauruma ierīkot tādu klapi, kurš 

pie dīseles iebāšanas paceļas un izvilkšanas nolaižas.” Millers 

sūdzību parakstījis un nosūtījis tiesnesim. „Rezultāti tomēr iznākuši 

pārsteidzoši: Milleram piespriestas 3 dienas aresta par 

nepieklājīgu izturēšanos pret tiesu iestādēm,” rezumēja anekdote. 

Lai pasargātu lasītājus no tāda teksta lasīšanas, iekšlietu 

ministrs Birznieks parakstīja rīkojumu par avīzes numura konfiskāciju. 

Tas nozīmē, ka tas tika izņemts no visām tirdzniecības 

vietām. Savukārt avīzes redaktoru Arvēdu Krēsliņu par rakstu 

„Lieta par caurumu” Rīgas apgabaltiesa 1924. gada 28. oktobrī 

sodīja ar 200 latu naudas sodu vai 6 mēnešu arestu. 

Tomēr ažiotāža ar tā sauktajiem pornogrāfijas plūdiem 

galvenokārt bija saistīta ar bulvārpreses jeb mūsdienīgākā 

formulējumā – dzeltenās preses – publikāciju vērtējumu kopš 

1924. gada beigām, kad Latvijas lasītājiem piedāvāto žurnālu 

klāstā atradās vairs ne tikai humora žurnāli, bet arī pirmie divi 

tā saucamie erotiskie žurnāli. Acīmredzot tāpēc teologa LU 

profesora Kārļa Kundziņa vadītā Latvijas Bērnu palīdzības savienība 

uzskatīja par vajadzīgu iebilst. 1924. gada beigās tā bija 

ap sevi sapulcējusi 26 nopietnas organizācijas (pat Latvijas Sarkano 

Krustu, Latvijas Ārstu biedrību, Rīgas Latviešu biedrību 

un dažādas sieviešu, izglītības, ārstniecības, reliģiskās, vāciešu 

biedrības), kas aicinājumā sabiedrībai apgalvoja, ka īpaši pēdējā 

laikā publiskajā telpā „visādi tumši spēki, atmezdami katru 

kautrību, cenšas samaitāt mūsu bērnu un jaunatnes raksturu 

38

Latvijas Bērnu palīdzības savienības valde. Sēž no kreisās: A. Kalepa, Latvijas 

Evaņģēliski luteriskās baznīcas prāvests Kārlis Irbe, profesors teologs Kārlis 

Kundziņš (biedrības centrālās valdes priekšsēdētājs), Latvijas Žēlsirdīgo māsu 

savienības padomes priekšniece Marta Celmiņa (biedrības centrālās valdes 

vicepriekšsēdētāja), Rīgas Latviešu labdarības biedrības priekšniece Līvija 

Meņģele. Stāv no kreisās: V. Lezdiņš, Labklājības ministrijas Sociālās apgādības 

departamenta direktors Oskars Sīlis, skolotājs R. Šmits, ārsts Jānis Skuja, 

skolotāja Milda Ozoliņa, Latvijas Sarkanā Krusta galvenās valdes ģenerālsekretārs 

Jānis Akmens, E. Bebre, E. Meldere. Žurnāls „Jaunā Nedēļa” (1927, Nr. 20). 

un tikumību, lejot viņu jaunās sirdīs nāvējošas ģifts kairinošās 

lāses”. 1 „Plakāti ar mežonīgu un pavedinošu raksturu redzami 

uz Rīgas ielu stūriem. Kioskos un visādos kaktu veikalos par 

nedaudz santīmiem jaunatnei tiek piedāvāta noziedzīga satura 

literatūra. Ir radušies pat laikraksti, kas pilda savas slejas 

ar pikantērijām un rupjībām un tā cenšas izsist peļņu uz mūsu 

tautas tikumības rēķina. Ar dziļu sarūgtinājumu objektīvam 

novērotājam jāredz, ka nevien kinematogrāfos, bet arī uz dažām 

skatuvēm parādās apšaubāma labuma uzvedumi,” rakstīts 

1 Laiks atjēgties! Latvijas Sargs. 12.12.1924. 

39

aicinājumā. Organizācijas, kas to bija parakstījušas, uzskatīja, 

ka nepieciešams rīkoties, un pamatoja to ar apgalvojumu, ka 

„laikmeta brutālā roka” ir pieskārusies arī bērniem un jaunatnei 

kā „mūsu gaišākai cerībai”, kamēr „katram plaukstošam 

pumpuram pie mūsu tautas koka priekš mums tagad jābūt 

sevišķi dārgam”. Ticot „sabiedrības veselīgām jūtām”, organizācijas 

„sirsnīgi un noteikti” aicināja visus, „kam rūp mūsu 

jaunatnes morāliskā labklājība, ieņemt stāvokli pret noziedzīgo 

izvirtības propagandu, kamēr vēl nav par vēlu”. „Vecāki un 

audzinātāji, izlietojiet savu iespaidu skolu un vecāku padomēs, 

lai tās paceļ savas autoritatīvās balsis. Zinātnieki, rakstnieki un 

mākslinieki – teicat arī jūs savu atklāto, patieso un aso vārdu! 

Redaktoru un izdevēju kungi – saudzat mūsu jaunās paaudzes 

viegli iespaidojamo garu! Pilsoņi un pilsones – boikotējat izdevumus 

un izrādes, kas nekalpo dailei un patiesībai, bet tikai 

kairina jūsu zemākos instinktus! Nav šaubu, ja pati sabiedrība 

sāks izrādīt nemieru, tad netrūks arī atbalsta valdībā, valdības 

un pašvaldības iestādēs.” 

Dažus mēnešus pirms aicinājuma publiskošanas – oktobrī – 

abi latviešu erotiskās preses pionieri jau bija iesaistīti pirmajos 

skandālos. 

Pirmie skandāli 

Hronoloģiski pirmo skandālu izraisīja Helmārs Rudzītis, 

kurš 1924. gada 30. septembrī izdeva žurnālu „Sensācija”. Viņš 

pats apgalvoja, ka vēlējies ar to ielaist svaigāku gaisu latviešu 

iesmakušajā preses atmosfērā. 

Atmiņās H. Rudzītis raksta: „Vācijā un Francijā iznāca tādi 

žurnāli, kas atļāvās kaut ko vairāk nekā tie, kas iznāca Latvijā. 

Šos žurnālus šad tad varēja nopirkt arī Rīgā. Mēs iedomājāmies, 

ka vajadzētu arī latviešiem radīt kādu izdevumu, kas būtu 

pārdrošāks par līdzšinējiem. Mēs to iedomājāmies kā kaut ko 

līdzīgu franču žurnāliem „La Vie Parisienne”, „Le Sourire” vai 

vācu „Berliner Leben”. Tie bija kaut kādi tāli senči tagadējam 

Pleibojam, un, kā jau senči, tie bija tālu no tagadējā progresa, 

40

Helmārs Rudzītis, izdevniecības 

„„Grāmatu Draugs” īpašnieks, 

kuram vislielākie nopelni latviešu 

grāmatu izplatīšanā un grāmatu cenu 

pazemināšanā,” rakstīja žurnāls „Jaunā 

Nedēļa”. Žurnāls „Jaunā Nedēļa” 

(1927, Nr. 37). 

no tagadējās atkailinātības. Nu, teiksim, tie bija tādi pleiboji ar 

lielām vīģes lapām.” 1 

Rudzītis ar domubiedriem nolēma, ka „Sensācijai” būtu 

jābūt „tādam pleibojam bērnu autiņos, pret kuru pat niknākie 

morālisti un cenzūra nevarētu pacelt savu draudētāju pirkstu”. 

Tās saturs bija iecerēts kā vieglprātīgāks un riskantāks, 

ar atklātākām bildēm salīdzinājumā ar citiem tālaika nedēļas 

žurnāliem. Tomēr 1984. gadā, kad Rudzītis izdeva savas atmiņas 

un runāja par šodienu, „Sensācija” pat dažam labam pamatskolas 

skolēnam būtu šķitusi bāla un neierosinoša. „Nekādus 

spožus panākumus „Sensācija” neguva, bet sava daļa lasītāju 

tai tomēr bija, un metiens lēnām pieauga. Bet tad kādā jaukā 

dienā Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību nodaļa, kas uz 

„Sensāciju” meta niknus skatus un laikam to cītīgi pētīja (lai nu 

kāds saka, ka partiju laikos cenzūras nebija), par kādu vaļīgāku 

anekdoti Džonsonam atņēma atļauju. „Sensācija” bija beigta 

1 Rudzītis, Helmārs. Manas dzīves dēkas. Rīga: Zinātne, 1997, 48.–49. lpp. 

41

Mākslinieks Arvīds Kalniņš ironizē par to, ka „ārzemju pikantajos žurnālos” 

skatāmos zīmējumus Latvijā uzskata par pornogrāfiskiem, jo tos ir aizliegts pārdot, 

kamēr tos pašus zīmējumus, pārpublicētus latviešu izdevumos, uzlūko kā mākslu. 

Žurnāls „Svari” (1926, Nr. 41). 

un pagalam,” raksta Helmārs Rudzītis. „Stāvoklis tiešām bija 

bezcerīgs. Lai dabūtu atļauju jaunam žurnālam, paietu nedēļas, 

iegūtais lasītāju skaits pajuktu, viss būtu jāsāk no jauna. Kā jau 

katram jaunam pasākumam – radās arī sekotāji. Pat „Sensācijai”. 

Nepagāja ilgs laiks, kad „Sensācijai” radās konkurence. 

Vispirms žurnāls „Eross”, kura izdevējs bija Kārlis Rasiņš. Drīz 

radās vēl otrs konkurents. Tā vārds bija „Vecpuisis”, un šī izdevuma 

redaktors un laikam arī izdevējs bija Aleksandrs Grīns, 

toreiz viņš gan vēl parakstījās Jēkabs Grīns. „Vecpuisis” krasi 

atšķīrās no „Sensācijas” un arī „Erosa”. Tas bija kā saturā, tā 

valodā, gribētos teikt, stipri prastāks un tautiskāks.” 

Nepatikšanas par vaļīgāku anekdoti „Sensācijai” radās jau 

ar trešo numuru. Policija to konfiscēja 1924. gada oktobrī ar 

42

Sigismunda Vidberga zīmētais 

vāks žurnālam „Eross” 

(1925, Nr. 2). 

Žurnāls „Vecpuisis” 

(1925, Nr. 4). 

43

Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību nodaļas rīkojumu. Tikumības 

uzraudzītāju vērību bija saistījusi kāda anekdote, kas 

pārpublicēta no vācu žurnāla. „Kāda jaunava iemīlējās kādā 

jauneklī un atļāva pēdējam daudz brīvības. Viņiem bija visai 

tuvas attiecības. Jauneklis gribēja tikai pakavēt laiku, jaunava 

turpretīm tīkoja dabūt viņu sev par vīru. Kad beidzot jaunava 

pārliecinājās, ka viņas mīļākais nebūt nedomā nopietni, viņa iesūdzēja 

to pie tiesas, ziņodama, ka apvainotais esot ar viltīgiem 

apsolījumiem precēt viņu, atņēmis tai nevainību. Jauneklis 

neatzinās un paziņoja, ka viņam ar minēto jaunavu nekad neesot 

bijis nekas kopējs. Tiesnesis sāka abus nopratināt. Jauneklis 

pieprasīja, lai jaunava uzrādot kur un kad viss sacītais esot 

noticis. Uz to jaunava paziņoja, ka jauneklis pat esot minēto 

ļaundarību izdarījis ar varu. „Kā tas notika?” jautāja tiesnesis. 

Jaunava atbildēja, ka viņš esot viņu piespiedis pie sienas. Uz to 

tiesnesis savukārt aizrādīja, ka tas nemaz nav iespējams, jo viņa 

taču esot vismaz 2 pēdas garāka par apvainoto un tādēļ tam 

nemaz neesot bijis iespējams šādus varas darbus pastrādāt, jo 

viņš jau nespējot to aizsniegt. Bet jaunavai atkal gatava atbilde: 

„Gluži pareizi tiesneša kungs, bet es mazliet pieliecos!” Jautājiens, 

vai šinī gadījumā lietoti varas darbi jeb jaunava atdevusies 

brīvprātīgi paliek atklāts... Ko jūs par to domājiet lasītāju 

kungi?” 1 

Vēlāk žurnālus izdevējam atdeva un tos varēja pārdot, izgriežot 

no tiem lapu ar anekdoti, turklāt 1925. gada 5. maijā 

Rīgas apgabaltiesa anekdotes publicēšanas lietā pat attaisnoja 

„Sensācijas” bijušo redaktoru Nikolaju Džonsonu. Tomēr jau 

28. maijā apgabaltiesa aizliedza žurnāla „Sensācija” izdošanu. 

H. Rudzītis ar draugiem nepadevās, bet nopirka žurnāla 

„Elegance” izdošanas atļauju no Artura Tupiņa dzīvesbiedres 

Marselas Tupiņas. „Tā bez pārtraukuma jau nākošajā nedēļā 

„Sensācijas” dvīnis atkal bija visos kioskos, tikai tagad tā vārds 

bija „Elegance”. Mēs smaidījām, iedomājoties konkurences un 

Preses nodaļas birokrātu kungu skābās sejas,” raksta Helmārs 

1 Mīla un likums. Sensācija. 1924. Nr. 3, 20. lpp. 

44

Rudzītis un atzīst, ka viņa žurnāli nav bijuši nekādas naudas 

bedres, jo žurnālam nebija abonentu sistēmas, to pārdeva tikai 

kioskos. Dažu nedēļu to pirka vairāk, bet citreiz tie kaudzēm 

palika neizpārdoti un pat grūti nācies segt visus izdevumus. 

Otrs skandāls saistāms ar Artura Tupiņa avīzi „Rīgas Ziņas”, 

ko viņš sāka izdot no 1924. gada 18. oktobra. „Rīgas Zi ņas” kļuva 

par pirmo amerikānisko jeb sensāciju laikrakstu Latvijā un sākumā 

iemantoja diezgan lielu popularitāti, jo saturs bija riskants, 

ja ņem vērā tālaika priekšstatu par to, ko drīkstētu publicēt 

avīze. Jau dažas dienas pēc avīzes izdošanas policija sāka izziņu 

pret tās redaktoru Tupiņu un rakstnieci Lūciju Zamaiču 

apsūdzībā par pornogrāfisku rakstu izplatīšanu, pārbaudot avīzes 

„Jaunākās Ziņas” kultūras nodaļas vadītāja Artura Bērziņa 

sūdzību. 

Bērziņu aizskāra frāze Zamaičas feļetonā, ka viņa drukājas 

visos žurnālos un laikrakstos, kur nodod manuskriptus, 

„izņemot „Jaunākās Ziņas”, kuru literāriskās nodaļas vadītājs 

Arturs Bērziņš vairāk kā gadu nēsā manas dzejas krūšu kabatā 

uz pašas sirds, lai gan viņam ir jau otrā sieva, kurai pienāktos šī 

vieta”. 1 Feļetonists Dr. Orientācijs, īstajā vārdā Valdis Grēviņš, 

apspēlēja šo teikumu feļetonā „Jaičņica” 26. oktobra „Sociāldemokrātā”, 

kurā galvenokārt ironizēja par Latvijas aktuālajiem 

sabiedriski politiskajiem notikumiem, nodēvējot tos par olu jukumu, 

bet beigās piebilda, ka ir vēl viena lieta, kas saistīta ar 

šo tematu. „Lūcija Zamaič žēlojas, ka „Jaun. Ziņu” literāriskās 

nodaļas vadītājs Arturs Bērziņš jau vairāk kā gadu nēsājot viņas 

dzejas kreisā krūšu kabatā uz pašas sirds, bet nedrukājot,” raksta 

Grēviņš. „Tiesa! Arturs Bērziņš viņas dzejas nedrukā. Un 

arī nēsā kreisā kabatā. Tikai pēc manas informācijas, nevis krūšu, 

bet bikšu kabatā! Man bail... Man bail... Nu, īsi sakot, man 

bail, ka no viņas dzejām neiznāk – jaičņica!” 2 

Nākamajā dienā Zamaiča nāca klajā ar feļetonu „Vīrs ar 

sirdi kabatā”. „Pēc „Rīgas Ziņu” otrā numura iznākšanas piepeši 

saslimis mūsu cienītais teātra kritiķu lielmeistars Arturs 

1 Lūcija Zamaič. Rīgas Ziņas. 20.10.1924. 

2 Dr. Orientācijs [Grēviņš, Valdis]. Jaičņica. Sociāldemokrāts. 26.10.1924. 

45

Viena no retajām fotogrāfijām, kurā redzami abi erotisko žurnālu pionieri Latvijā – 

Helmārs Rudzītis un Arturs Tupiņš izdevniecības „Grāmatu Draugs” tipogrāfijas 

prezentācijā 1928. gada sākumā. Rudzītis no 1931. līdz 1933. gadam bija arī 

Tupiņa žurnāla „Aizkulises” redaktors. 

Pirmajā rindā no kreisās: dzejnieks Voldemārs Dambergs, redaktors Arturs 

Tupiņš, Millers, izdevniecības „Grāmatu Draugs” īpašnieks Helmārs Rudzītis, 

Rabinovičs, Zeilmans, Andrejs Jurjāns. Otrajā rindā no labās: žurnāla „Jaunā 

Nedēļa” redakcijas kolēģijas loceklis Jānis Altbergs, „Leta” ekonomikas direktors 

I. Kalniņš, firmas „Gutenberg” īpašnieks. 

Kriša Rakes foto. Žurnāls „Jaunā Nedēļa” (1928, Nr. 4). 

Bērziņš,” viņa rakstīja un komentēja ārsta „slēdzienu”, ko iztēloja 

vārdiem, ka Arturam Bērziņam sirds atrodas zem kreisās 

kabatas, „tikai, nevis zem krūšu, bet bikšu kabatas”. Zamaiča 

prātoja, ka nenormāla sirds atrašanās vieta medicīnā ir pazīstama. 

„Bet, ka viņa būtu noslīdējusi tik zemu, tas nāk pirmo reizi 

priekšā. Visšausmīgākais tomēr nāk tālāk: „Sirds vietā Arturam 

Bērziņam atrasta – jaičņica (latviski – olu jukums). Pēc tā arī 

saprotams, kāpēc Bērziņa kritikas tik juceklīgas. Neskatoties uz 

to, Bērziņa sirdi, kas zem bikšu kabatas, ir iekarojusi no sociālistiskās 

Turcijas pilsoniskā Latvijā ieklīdusi odaliska – Princese 

46

Badrulbadura. O! Badrulbadura nav „dura”. Viņa zin, ka zem 

kreisās bikšu kabatas pukst karsta sirds, bet labā guļ biezs naudas 

maks. Tikai – vai Dr. Orientācijs neaptaustītu arī princesi 

un nepateiktu, kur viņai sirds atrodas? Man bail, man ļoti 

bail, ka tā neatrodas starp labo un kreiso bikšu kabatām. Tad 

no visas šīs turciskilatviskās jeb sociālistiskipilsoniskās mīlestības 

iznāktu jaičņica v smjatku.” 1 Žurnālists Oļģerts Liepiņš 

1982. gadā šo notikumu atcerējās, rakstot, ka „kādā feļetonā 

bija frāze par jēlām olām, kas Artūram Bērziņam esot ieliktas 

Jānis Kārkliņš 

(no kreisās), 

Arturs Bērziņš 

un Valdis Grēviņš 

kādā svinīgā 

pasākumā. 

Foto no RMM, 

inv. Nr. 621943. 

1 L. Z. [Zamaiča, Lūcija]. Vīrs ar sirdi kabatā. Rīgas Ziņas. 27.10.1924. 

47

ikšu kabatā. Iejaucās dzejniece Lūcija Zamaiča un sagrozīja šo 

teikumu uz pornogrāfisku pusi”. 1 

Policija pret „Rīgas Ziņām” apsūdzībā par pornogrāfiju 

sāka vēl vienu izziņu, ko kādas atbildīgas personas bija saskatījušas 

rakstā „Ceļojošais „Kailo klubs” Rīgā. (Kādas jaunavas 

piedzīvojumi)”, kuru sāka publicēt novembra beigās un kam 

uzreiz sekoja arī trešā izziņa par rakstu „Kokaīns diplomātiskā 

bagāžā”. Rakstā par kailo klubu cenzoriem varēja būt 

nepieņemams lesbiešu tēmas iztirzājums. Kailo klubu vadīja 

kāda vāciete, kas sevis noskatītajai mīļotajai stāstīja par to, kā 

Berlīnē dzīvo sievietes, kas mīl sievietes, un kā viņa pati tādas 

attiecības atklājusi. Turklāt pirms šiem stāstiem viņa savai 

48 

Lūcija Zamaiča 

un Arturs Bērziņš 

1928. gadā. 

Foto no RMM, inv. 

Nr. 495777(230). 

1 Aizkulises. 19.02.1926., 8. lpp.; Liepiņš, Oļģerts. Tālos atspulgos. Mana 

mūža atmiņas. Toronto: Daugavas Vanagu Kanādas valde, 1982, 371. lpp.

Grāmatizdevēju grupa ap 1942.–1944. gadu, kur Helmārs Rudzītis redzams 

labajā pusē pirmajā rindā kā otrais, tālāk – rakstnieks Kārlis Skalbe, izdevējs 

Arvīds Mālītis, žurnālists Arturs Bērziņš, grāmatizdevējs Pēteris Mantnieks, 

poligrāfists Ansis Auziņš, gleznotājs Ludolfs Liberts. 2. rindā: grāmatizdevējs 

Jānis Grīnbergs, luterāņu mācītājs Edgars Ķiploks, cinkogrāfs Kaktiņš, redaktors 

Paulis Veismanis, grāmatizdevējs Ilmārs Roze, literatūrkritiķis Jānis Kadilis, 

mākslinieks Indriķis Zeberiņš, nenoskaidrota persona, nenoskaidrota persona. 

3. rindā: iespiedējs Bīskaps, gleznotājs Kārlis Sūniņš, Krūze, poligrāfists Kaupiņš, 

skolotājs Ābols un divas nenoskaidrotas personas. 

Kriša Rakes foto no LU Akadēmiskās bibliotēkas krājuma. 

iecerētajai b rutāli izrādīja savu patiku, tomēr secināt, kas tieši 

varēja būt noticis, avīze atļāva lasītājiem. „Aiz muguras atskanēja 

steidzīgi soļi un... jutu, ka mani apkampj mīkstas sievietes 

rokas. Muti apdedzināja karsts skūpsts, kādu vēl nekad nebiju 

sajutuse savā dzīvē. Izrāvos no apkampieniem. Man pretī kaislē 

kvēlojošo skaisto seju, sarkaniem izpūrušiem matiem kā mīlas 

49

priesteriene stāvēja pate nama māte. No agrākā aristokrātisma 

vairs nebij ne vēsts. Tādu kaislību nebiju redzējusi, pat pie vīriešiem. 

Kā plēsīgs zvērs tā metās man virsū. Pakritu gar zemi, 

jo viņa bij stiprāka par mani, daudz izveicīgāka,” vēstīja stāsta 

varone. „Uz brīdi zaudēju samaņu... jo nekā neatminu. Zinu, ka 

kliedzu, pretojos, bet neviens lielajā vasarnīcā mani nedzirdēja. 

Kad atmodos, redzēju, ka esmu gultā.” 1 

Paralēli „Rīgas Ziņām” Tupiņš no 1924. gada 12. decembra 

rediģēja arī literārisku, ilustrētu nedēļas laikrakstu mīlai un 

laulībai „Mīla un Flirts”, ko varētu uzskatīt par otro erotisko 

žurnālu (aiz Helmāra Rudzīša „Sensācijas”) nacionālajā presē 

un kam gan nodzīvot izdevās tikai pusotru mēnesi. Tikpat neizdevušies 

izrādījās Tupiņa izdotie žurnāli „Ilustrēts Kriminālžurnāls” 

(1925–1926), „Detektīvs” (1926), „Slavenu Latviešu Piedzīvojumi” 

(1927). Pilnā loze izrādījās „Rīgas Ziņas”. Pusgada 

laikā iegūtās 15 tūkstošu eksemplāru tirāžas dēļ avīzi nopirka 

uzņēmējs Augusts Golts, kas bija saistīts ar spirta rūpniecību 

un akciju sabiedrību „Rīgas Hipodroms”, kā arī grāmatizdevējs 

Ansis Gulbis un dramaturgs, Rīgas domnieks Alfrēds 

Andersons. 

Tupiņš naudu ieguldīja jaunā žurnālā, kam deva vārdu 

„Aizkulises”. Tā pirmais numurs iznāca 1925. gada 1. augustā. 

Piektdienu rītos iznākušo „Aizkulišu” tirāža pirmajos gados 

sasniedza 15 tūkstošus eksemplāru, bet 30. gadu pirmajā pusē 

bijuši 3 līdz 5 tūkstoši, kā to apgalvoja žurnāls „Intīmā Rīga”, 

vai 8 līdz 9 tūkstoši eksemplāru saskaņā ar žurnālista Oļģerta 

Liepiņa pieņēmumu. 2 

„Izdevums bija ļoti mazs, papīrs vienkāršs, tāpat apdare, 

citu ilustrāciju nebija kā pirmās lapas zīmējums, ko parasti 

pagatavoja iecienītais karikatūrists [Sergejs] CivisCivinskis. 

Dažs laikraksts par līdzstrādniekiem bija saistījis pazīstamus 

rakstniekus un augstākus ierēdņus, bet arī Aizkulisēm netrūka 

1 Ceļojošais „Kailo klubs” Rīgā. (Kādas jaunavas piedzīvojumi). IV. Rīgas 

Ziņas. 01.12.1924. 

2 Intīmā Rīga. 1934. Nr. 9, 3. lpp.; Liepiņš, Oļģerts. Tālos atspulgos, 

143. lpp. 

50

Jēkabs Bīne kariķējis avīžu ziņu par avīzes „Rīgas Ziņas” pārdošanu. Kā „Rīgas 

Ziņas” karikatūrā viņš uzzīmējis rakstnieci Lūciju Zamaiču, ap kuru drūzmējas 

avīzes jaunie īpašnieki – grāmatizdevējs Ansis Gulbis, kas zīmējuma kreisajā stūrī 

pa pusei noslēpies aiz dramaturga, Rīgas mērs Alfrēds Andersons, kam līdzās 

nolikts uzņēmējs Augusts Golts. Savukārt Arturs Tupiņš uz viņiem noraugās no 

labā stūra, skaitot darījumā iegūto naudas žūksni. Žurnāls „Svari” (1925, Nr. 9). 

brīvprātīgu ziņotāju – anonīmu, protams. Būdams žurnālists, 

vēl Latvijas laikā darbodamies pie Rīgas Ziņām, Tupiņš prata 

materiālu sašķirot un izvēlēties saistīgāko. Rītos, kad žurnāls 

iznāca, tas bija arī daudziem augstākiem ierēdņiem uz galda, 

paslepus, protams. Vecais tulkotājs un režisors Teodors Lejas 

Krūmiņš atzinās: „Aizkulises pērku pastāvīgi, tā lapa ir desmit 

santīmu vērta”,” raksta Oļģerts Liepiņš, kurš pats rakstīja 

avīzei „Pēdējā Brīdī”. „Pa lielākai daļai žurnālā bija viela, ko 

amerikāņu avīzes sauc par „gossip”, tas ir tenkām, kas saistās 

ar sabiedrībā pazīstamām personām, nevairoties no viņu privātās 

dzīves izklāstīšanas. Ja tenkas samērā nevainīgas, tad tās 

vairo popularitāti, un pret tām neiebilst. Dzejnieks Jēkabsonu 

Kārlis bija viens no tiem, kas sevišķi vērtēja reklāmu, un bieži 

pats palīdzēja radīt par sevi anekdotus, izlikdamies naivāks 

nekā patiesībā bija. „Par mani daudz nerakstiet, katrā numurā 

51

tikai dažas rindiņas,” bija Kārļa redaktoriem izteiktā vēlme. [..] 

Bieži varēja lasīt par mākslinieku mīlas intrigām un „simpātiju” 

maiņām, un to, ko tagad uzskata, piemēram, Amerikā par gluži 

normālu informāciju: „Viņš precēsies ar jaunu aktrisi, tiklīdz 

dabūs šķiršanos no sievas.” Toreiz to turēja par galīgi neaizskaramu 

privātdzīves tabū. Tad nu iznāca, ka sevišķā opozīcijā pret 

Aizkulisēm allaž bija mākslinieku pasaule, un Jaunākās Ziņas 

kā noteicēja avīze uzskatīja sevi par aicinātu šīs aprindas „aizstāvēt” 

pret Tupiņu.” 1 

Pāris nedēļu pēc Tupiņa jaunā žurnāla „Aizkulises” klajā 

nāk šanas avīze „Jaunākās Ziņas” 1925. gada 18. augustā publicēja 

rakstu „Mēslu literatūra”, konstatējot, ka pēdējā gada laikā, 

tātad kopš 1924. gada vasaras, tāda literatūra Latvijā ir savairojusies 

milzīgos apmēros. „Žurnāli un citi izdevumi mēģina 

viens otru pārspēt jēlumos, pikantērijās, sensācijās un savu pretinieku 

noķengājumos. Uzpirkti subjekti nogāna uzpircēju politiskos 

pretiniekus. Ja spēles ellēm nav cita glābiņa, tad tās par 

savu grēka naudu liek tos noķengāt, kas traucē viņu netīros veikalus. 

– „Svari” zīmīgi apzīmē šādus rakstniekus par naktspodu 

laižām. Kā šo „naktspodu” žurnālistu virsnieku „Svari” apzīmē 

kādu Arturu Tupiņu, kas, padzīts no visiem godīgiem izdevumiem 

un no latv. sabiedrības, producējas kādā pašizdotā mēslu 

lapā. Tikai franču sabiedrībā, kas viņu vēl nepazīst un kur viņa 

sieva ieņemot kādu skolotājas vietu, šis „naktspodu žurnālists” 

vēl spēlējot zināmu lomu. Cerams, ka pret latvju žurnālistikas 

piemēslošanu arī rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība drīzumā 

spers noteiktus soļus,” rakstīja kāda anonīma persona. 

Savukārt 29. augustā avīze anonīmi vēstīja, ka žurnāla „Elegance” 

13. numurā esot publicētas kailas un puskailas sievietes 

aizdomīgās pozās. „Šo žurnālu paraksta pazīstamā „naktspodu” 

žurnālista sieva Marsella Tupiņ,” savus lasītājus informēja 

„Jaunākās Ziņas” un piebilda, ka „šī pate dāma esot arī skolotāja 

kādā vietējā franču skolā, kuru apmeklē labāko ģimeņu 

bērni”. Tupiņa dzīvesbiedre francūziete Marsela Tupiņa bija ne 

1 Liepiņš, Oļģerts. Tālos atspulgos, 142.–144. lpp. 

52

Jaunā žurnāla „Aizkulises” iznākšanu Oto Viduks zīmējis, rādot, ka Arturs Tupiņš 

iegūst informāciju no naktspodu „zelta”, ar ko „visas pagultes pilnas, tikai vajaga 

prast to paņemt”. Žurnāls „Svari” (1925, Nr. 31). 

Žurnāla „Elegance” pirmais 

vāks (1925, Nr. 13). 

53

tikai skolotāja Franču licejā Rīgā, bet arī vadīja franču valodas 

mācību stundas Latvijas Radio klausītājiem. Galu galā Tupiņš 

iesūdzēja tiesā „Jaunāko Ziņu” redaktoru Jāni Kārkliņu par 

rakstu „Mēslu literatūra”. 

Prokurori apsūdzībās par pornogrāfiju pieprasīja smagākus 

sodus, nekā sprieda tiesa. 1925. gada novembrī ar arestu uz divām 

nedēļām notiesāja žurnāla „Mīla un Flirts” izdevēju Jāni 

Ducmani un atbildīgo redaktori Mariju Vanagu, bet izdevumu 

slēdza. Pēc prokurora apelācijas tiesa sodu paaugstināja līdz 

diviem mēnešiem arestā. 1 Prokurors iesniedza apelācijas protestu, 

jo „atrada sodu par mazu”, arī pret spriedumu, ar kuru 

avīzes „Rīgas Ziņas” redaktoram Arturam Tupiņam par rakstu 

„Ceļojošais „Kailo klubs” Rīgā” tiesa jau 1925. gada 5. maijā 

piesprieda divas nedēļas aresta. 2 Tiesu palāta sodu papildināja, 

aizliedzot Tupiņam četrus gadus būt arī atbildīgajam redaktoram. 

Viņu notiesāja arī par to, ka bija publicējis rakstnieces 

Lūcijas Zamaičas „bezkaunīgo” rakstu par „Jaunāko Ziņu” 

kultūras nodaļas vadītāju Arturu Bērziņu. Šajā prāvā katru apsūdzēto 

notiesāja ar 100 latiem vai 1 mēnesi arestā; rakstniece 

kopā ar Jūliju Lāci tobrīd jau atradās ilgākā ceļojumā Francijā. 3 

Apvienojot sodus visās trijās lietās, Tiesu palāta 1926. gadā Tupiņam 

piesprieda divu nedēļu arestu un aizliedza četrus gadus 

strādāt par redaktoru. 4 Arī šo dzīves pavērsienu Tupiņš meistarīgi 

izmantoja, uzrakstot brošūru „14 dienas termiņcietumā. Ar 

daudzām ilustrācijām no cietuma dzīves” (1926). 5 

1926. gada pavasarī tiesa izskatīja Tupiņa prasību pret „Jaunāko 

Ziņu” atbildīgo redaktoru Jāni Kārkliņu par neslavas celšanu 

rakstā „Mēslu literatūra”. 6 Liecinieki liecināja, ka Latvju 

žurnālistu un rakstnieku arodbiedrība nosoda Tupiņu, jo viņš ar 

1 Par „Mīlestību un Flirtu” cietumā. Jaunākās Ziņas. 09.11.1925. 

2 Sods par „kailo kluba” sensācijām. Jaunākās Ziņas. 09.12.1925. 

3 Pornogrāfijas prāva. Jaunākās Ziņas. 06.05.1925. 

4 LVVA, 1534. f., 2. apr., 3295. l., 20., 21. lp. 

5 Tupiņš A. 14 dienas termiņcietumā. Ar daudzām ilustrācijām no cietuma 

dzīves. Rīga: Raksts, 1926. 

6 Rīgas apgabaltiesa vakar iztiesāja. Jaunākās Ziņas. 10.03.1926. 

54

Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības valde. No kreisās puses sēž: Arturs 

Bērziņš, valdes priekšsēdētājs Arveds Švābe, Ādolfs Erss, Pāvils Gruzna. No 

kreisās puses stāv: Valdis Grēviņš, Alberts Zalts, Jānis Grīns, Pāvils Rozītis. Nav 

klāt Edvarta Virzas. Kārļa Grīnberga foto. Žurnāls „Atpūta” (1925, Nr. 16). 

„Rīgas Ziņām” ir ienesis pornogrāfiju latviešu avīžniecībā, tāpēc 

viņu neielaida 1926. gada Preses ballē. Tātad pusgada laikā 

avīze „Jaunākās Ziņas” bija panākusi, ka tobrīd Rūdolfa Egles 

vadītā arodbiedrība nosoda Arturu Tupiņu. 

Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība, reaģējot uz 

„Jaunāko Ziņu” spiedienu, Tupiņa rediģētās „Rīgas Ziņas” bija 

negatīvi novērtējusi latviešu kultūras kontekstā, savukārt avīze 

„Brīvā Zeme” lūkoja pēc politiska, pat ārpolitiska konteksta. Jau 

1925. gada sākumā „Brīvā Zeme” rakstīja, ka „Rīgas Ziņas” beidzot 

atradušas īsto ceļu. „Pēc vairākkārtīgas redakcijas sastāva 

maiņas tas „stabilizējies” šādi: avīzes galvenais vadītājs – A. Tupiņš, 

kādas angļu komunistu avīzes korespondents, redakcijas loceklis – 

J. Vinķelis, agrākās komunistu „Mūsu Domas” (Jelgavā) redaktors 

un pornogrāfiskās „Mīla un Flirts” līdzšinējais vadītājs un 

pazīstamo „kungu vakaru” organizētājs – J.[ānis] Dzintarnieks 

[īstajā uzvārdā Reinholds. – I. L.]. Kā pastāvīga līdzstrādniece 

seksuelās jēlībās joprojām paliek L. Zamaiče. Tā kā komunistu 

interesēs ir bojāt mūsu sabiedrības tikumus, bet pornogrāfija šim 

55

nolūkam noder tāpat kā kokaīns, tad šīs avīzes ceļš turpmāk pilnīgi 

nosprausts caur pornogrāfiju uz komunismu.” 1 Tomēr plašākā 

sabiedrībā ideja par pornogrāfijas izdošanas saistīšanu ar tālejošiem 

komunistu plāniem neguva atsaucību. 

Avīzes „Kurzemes Vārds” publicists, skolotājs Aleksandrs 

Ozoliņš, kurš bija arī Latviešu zemnieku savienības partijas Liepājas 

nodaļas priekšnieks, priecājās, ka Rīgas apgabaltiesa attaisnojusi 

Kārkliņu, rakstot, ka tādā veidā apgabaltiesa „devusi 

morālisku pliķi šāda veida literatūrai un viņas garīgiem tēviem”. 

Ozoliņš apgalvoja, ka tāda literatūra ir „tautas dvēseles rupja 

izvarošana”, „ņirgāšanās par tautas balto dvēseli”. 2 Ozoliņš uzskatīja, 

ka tikai „attiecīgs likums spēs apklusināt to šarlatānu 

stipro apetīti, kas dzīvo uz tautas garīgo spēku graušanas rēķina”. 

Priecādamies par to, ka Latvju rakstnieku un žurnālistu 

arodbiedrība nolēmusi nopietnāk reaģēt uz pornogrāfiju un tās 

fabricētājiem, un prognozēdams svētīgu kinofilmu cenzēšanas 

komisijas darbu (no 1926. gada marta tā tika nodota Izglītības 

ministrijas pakļautībā), viņš rezumēja, ka „tikai tā mēs spēsim 

saglabāt veselu un tīrīt no sārņiem tautas garu”. 

Artura Tupiņa labsajūtu bojāja radošās inteliģences pārstāvji, 

kuru privātās dzīves ainu aprakstīšana veidoja lielāko daļu 

žurnāla „Aizkulises” satura. Tāpēc 1926. gada 17. aprīlī Rīgas 

Salamonska cirka programmā, ko veidoja Nacionālā teātra un 

Nacionālās operas aktieri, lai vāktu naudu Latvju rakstnieku un 

žurnālistu arodbiedrības vajadzībām, tika iekļauts arī Tupiņa 

publiskas izsmiešanas numurs, kura autori bija Nacionālā teātra 

aktieris Jānis Lejiņš un komponists Jānis Kalniņš. „Tolaik visiem 

līdz kaklam bij sariebusi ķengu un intīmās dzīves banalizētāja 

lapa „Aizkulises”. Runāja par rupjiem izspiešanas gadījumiem, 

un viens fakts beidzās pat traģiskā formā. Vadzis bij pilns. Lai 

izvairītos no tiesiskās atbildības, šī slīpētā lapa parasti divkosīgi, 

bet nepārprotami sagrozīja uzvārdus, likdama Kalniņam saukties 

par K. Alniņu, Bērziņam par B. Ērziņu, Porietim par P. Orieti 

utt.,” raksta Lejiņš atmiņās par šo notikumu, ko savukārt 

1 Īsto ceļu. Brīvā Zeme. 27.01.1925. 

2 Ozoliņš, Aleksandrs. Aizskalosim sārņus! Kurzemes Vārds. 19.03.1926. 

56

Karikatūras paraksts 

vēstīja, ka Tupiņš un 

viņa mūza Porno pēc 

prāvas 1926. gada 

11. martā atceļā 

no tiesas dodas uz 

„Aizkulisēm”. 

Žurnāls „Svari” 

(1926, Nr. 9). 

i ntelektuālis nacionālists Haralds Eldgasts nosodīja kā ālēšanos. 1 

„Mēs nolēmām būt tikpat gudri. Sameklējām teātrī starp „Mērnieku 

laiku” Ķenča rekvizītiem izbāztu cūku un sānos piestiprinājām 

avīzes nosaukumu tādā pašā divkosībā: „A. Izkulises”. Izrādes 

vakarā vispirms Jānis („Janka”), aplausu saņemts, uzvilka 

arēnā savu dižciltīgo cūku. Viņam kūleņodams, kā mācēdams un 

varēdams sekoju es. Jankaklauns visādi uzteica un slavēja sava 

iedomātā lopiņa gudrību un inteliģenci, es sāku to barot visādiem 

iecienītiem gardumiem – protams, bez sekmēm, jo izbāztā cūka 

kā neēda, tā neēda. Tad Jankaklauns laida darbā mūsu beidzamo 

trumpi. „Ak, tu stulbeni tāds!” viņš sirdīgi bļāva uz mani un 

trokšņaini sita ar imitētu pagali man pa pieri, ka paukšķēja vien. 

„Vai tu nezini, ka cūku baro tikai ar tupiņiem!” Tupiņš, kā zināms, 

bij „Aizkulišu” galvenais redaktors. Publika uzreiz aptvēra 

nozīmīgo vārdu spēli, un aplausu vētra nodzēsa visu pārējo. Pats 

Tupiņš, kas neuzkrītoši bij ie lavījies skatītājos, pēc šā numura 

1 Eldgasts, Haralds. Ālēšanās sērga. Kurzemes Vārds. 18.04.1926. 

57

esot kā bulta izskrējis no telpas.” 1 Savukārt 1927. gada 28. aprīlī 

„Jaunākās Ziņas” vēstīja, ka iepriekšējā vakarā Nacionālā teātra 

telpās kāds Emīls Kalniņš iecirtis Tupiņam sejā pļauku. Par 

to policijas kārtībnieks sastādīja protokolu. Avīze apgalvoja, ka 

tā bija otrā pļauka, ko Tupiņš dabūjis „atklātā sabiedrībā”, jo, 

„kā zināms, pirms kāda laika tas sapļaukāts arī pad. Krievijas 

s ūtniecībā”. 

Sabiedriskās raizes 

Jaunatnes dzimuminstinktu saudzēšanu tā saucamie pornogrāfijas 

apkarotāji izvirzīja par savu mērķi, piemērojot jaunatnes 

jēdzienu pamatskolu pēdējo klašu un vidusskolu audzēkņiem. 

Pornogrāfijas apkarošanas saukli 2. Saeimas priekšvēlēšanu 

58 

Artura Tupiņa otro iepliķēšanu avīze „Jaunākās 

Ziņas” komentēja ar karikatūras parakstu „Cilvēks, 

kuru pliķē”. Avīze „Jaunākās Ziņas” (29.04.1927.). 

1 Lejiņš, Jānis. Spēlmaņu cilts. Kāda latviešu aktiera dzīve un skatuves pieredze. 

Rīga: Liesma, 1992, 128. lpp.

kampaņā 1925. gadā izmantoja ne tikai Emīlijas Jurēvicas vadītā 

Latvju sieviešu apvienība, bet arī nopietnā Demokrātiskā centra 

partija. Latvijas 1. sieviešu konference jau 1925. gada septembrī 

ierosināja nodot visus kioskus Izglītības ministrijas pārziņā, „lai 

bērniem nebūtu pieejama pornogrāfija, ko izplata kioski”. 1 

Līdz 1934. gada 15. maija apvērsumam Latvijā īsu laiku žurnālisti 

izdeva daudzus bulvārpreses žurnālus, kas bija domāti 

ne tikai valsts mērogam, bet pat tik šauriem tirgiem kā Liepāja, 

Jelgava, Madona, par ko rakstījis Raimonds Zalcmanis. 2 Uzskaitīsim 

tikai svarīgākos un populārākos, jo tieši par to ienākšanu 

preses tirgū 20. gados satraucās skaitliski nenoskaidrojama 

daļa laikabiedru, kas tomēr bija pietiekami aktīvi, lai mēģinātu 

panākt, ka valsts ierobežo tādu izdevumu saturu. 

1. Ilustrēts žurnāls visam un visiem „Sensācija” (1924. gada 

30. septembris – 1925. gada 21. maijs; aizliegts ar Rīgas apgabaltiesas 

1925. gada 28. maija lēmumu). 

2. Literārisks, ilustrēts nedēļas laikraksts „Mīla un Flirts” 

(1924. gada 12. decembris – 1925. gada 23. janvāris; izdošana 

apturēta ar Rīgas apgabaltiesas lēmumu). 

3. Humoristisks žurnāls „Vecpuisis” (1925. gada 1. marts – 

1926. gada marts). 

4. Ilustrēts žurnāls „Eross” (1925. gada maijs – decembris). 

5. Ilustrēts nedēļas žurnāls „Elegance” (1925. gada 1. jūnijs – 

1926. gada 25. februāris). 

6. Bezpartejisks laikraksts politikai un mākslai „Aizkulises” 

(1925. gada 1. augusts – 1934. gada 11. maijs). 

Savukārt sensāciju tipa laikrakstiem galvenokārt tika pieskaitīti 

� ilustrēts sabiedriski politisks un literārs laikraksts „Rīgas 

Ziņas” (1924. gada 18. oktobris – 1925. gada 15. decembris, 

kad tas tika apvienots ar avīzi „Latvijas Vēstnesis”); 

1 LVVA, 2412. f., 2. apr., 11. l., 5. lp. 

2 Sk.: Zalcmanis, Raimonds. Latvijas aizkulises jeb Kāds brangs sālsgrauds 

latviešu preses virumā. Speciālraksts laikrakstam „Stāsti un 

Romāni Katra Gaumei”. Stāsti un Romāni Katra Gaumei. 1993. Nr. 6., 

11.–12. lpp. 

59

� neatkarīgs nedēļas laikraksts „Pirmdiena” (1925. gada 

9. februāris – 1927. gada 11. aprīlis); 

� ilustrēts dienas laikraksts „Pēdējā Brīdī” (1927. gada 

1. marts – 1936. gada 24. aprīlis). 

Par cīņas pieteikšanu pornogrāfijai sprieda skolotāji, 

1925. gada 10. oktobrī Rīgā sarīkojot disputu. 1 Rakstnieks Kārlis 

Dziļleja tajā apgalvoja: „Pornogrāfija dabūjama nevien sevišķos 

izdevumos kioskos, bet pornogrāfijas pavedieni ieviesušies 

pat dažu rakstnieku darbos, kuri tiek pielaisti lasīšanai vispārpieietamās 

bibliotēkās. Jaunatnei ne katra literatūra dodama, 

sevišķi jāizsargās no tādām parādībām, kas kairina dzimumu 

instinktus. Vairāki rakstniekierotiķi skatās uz sievieti tikai kā 

uz baudas un izdzīves priekšmetu, bet ne kā uz tuvu draugu, 

kā dzīves cēlēju uz augšu. Arī vīrietis sievietes rokās tiek tēlots 

kā rotaļu lieta tumšo dzimumu dziņu apmierināšanai. Skolotājiem, 

kā arī vecākiem un citiem audzinātājiem stingri jāraugās, 

lai tāda literatūra nenāktu bērnu un jaunatnes rokās.” Savukārt 

pedagoģe Milda Liepiņa tajā pašā disputā apgalvoja, ka „pārkairināta 

dzimumu dziņa ir tā, kas modina jauniešos tieksmi 

pēc pornogrāfijas, kairinot to vēl tālāk”. Savu laikmetu viņa nosauca 

par seksuālās nevarības un uzdzīves laikmetu un aicināja 

valdību likumdošanas ceļā noliegt kaitīgas pornogrāfiskās literatūras 

izdošanu. 

Disputa dalībnieki atbalstīja rezolūciju, kura jau iepriekš 

tika pieņemta Rīgas 6. vidusskolas skolotāju un vecāku sapulcē 

un „kura uzskaita jaunatni graujošās kaitīgās pornogrāfijas 

parādības un griežas pie iestādēm spert tūlīt noteiktus soļus 

to apkarošanai, kā arī uzaicina sabiedrību piedalīties”. Turklāt 

klātesošie vienprātīgi nolēma, ka „skolotājiem ir jāstājas 

pie jaunatnes glābšanas no tikumiskas pagrimšanas, uzdodot 

prezidijam lietu tālāk virzīt”. Drīz pēc šī skolotāju pasākuma 

Latvju nacionālās jaunatnes savienība 23. oktobrī Lielajā ģildē 

sarīkoja sabiedrisko tiesu par pornogrāfiju. Tajā ārsts Jānis 

Skuja sprieda par pornogrāfiju presē un apgalvoja, ka „bērnus 

1 R. D. Cīņas pieteikšana pornogrāfijai Rīgā. Jaunākās Ziņas. 12.10.1925. 

60

kairina žurnālu raibie zīmējumi ar sārtu miesu un baltu apakšveļu”. 

„Tā ir ģifts, par kuru stiprākas vairs nav. Te nelīdz sods 

par tādu žurnālu izdošanu. Tas tikai padarītu šos „žurnālistus” 

par varoņiem, kuri cieš vārda brīvības dēļ un viņu darbus pirktu 

vēl vairāk. Bet vajag pašus bērnus padarīt imūnus pret šo ģifti. 

Bērna dzimumdzīve sākumā ir neapzinīga un ja to ievada pareizā 

gultnē, tad nav ko baidīties par viņa noklīšanu.” 1 

1925. gada 16. novembrī Rīgas prefektūras galvenās amatpersonas 

apspriedē savukārt atzina, ka viens no galvenajiem 

pornogrāfijas veicinātājiem Rīgā ir kino, tāpēc „turpmāk jācenzē 

nevien filmas, bet arī ielās izliktās reklāmbildes, kuru saturs 

bieži vien ir piedauzīgāks nekā pati izrāde”. 2 Tiesības pieprasīt 

iepriekšējai cenzēšanai kinematogrāfu reklāmas (skrejlapas, 

izrāžu programmas, laikrakstu sludinājumus) Izglītības ministrijai 

piešķīra papildinājumi likumā par kinematogrāfiem 

(pieņemti 1929. gada 17. janvārī). Tos gan piemēroja reti – gadījumos, 

ja kinematogrāfa reklāma bija „visai piedauzīga”. Savukārt 

rīkojumu par obligātu kino skrejlapu, izrāžu programmu 

un sludinājumu cenzēšanu kinocenzūrā, paredzot, ka tikai pēc 

šīs procedūras tās drīkstēs izplatīt, izglītības ministrs Ludvigs 

Adamovičs izdeva 1934. gada 14. jūnijā. 3 

1926. gada sākumā viedokli publiskoja Andrejs Upīts. Latviešu 

erotisko presi viņš nosauca par lubām un puslubām, ieskaitot 

tajā „Ilustrēto kriminālžurnālu”, kas iznāca vienu gadu 

20. gadu vidū un „Zilo žurnālu” vēlāk slavenā Oskara Stroka 

redakcijā (tas nespēja iznākt pat vienu mēnesi 1925. gadā, un 

tam nav saistības ar homoseksuāļiem, kā varētu šķist mūsdienās). 

Par Helmāra Rudzīša rediģēto žurnālu „Elegance” Upīts 

rakstīja, ka „latviešu erotiskā „Elegance” ir atbaidīgi robusta 

un ļempīga. Pietiek izlasīt kaut tikai tos četrus pantus ar virsrakstu: 

„Baudu nakts”, kaut kāda zaļa zeņķa „veltījumu Lilijai 

Ziemelei”. Tā ir „dzeja”, ko pašpuikas bez kautrēšanās var 

rakstīt uz publisku atejvietu sienas”. Žurnālus „Amora Niķi” 

1 Sabiedrisko tiesu par pornogrāfiju. Jaunākās Ziņas. 24.10.1925. 

2 Rīgas prefektūra pret pornogrāfiju. Jaunākās Ziņas. 17.11.1925. 

3 Kino reklāmu cenzēs. Jaunākās Ziņas. 15.06.1934. 

61

(iznāca divus mēnešus 1925. gada rudenī), „Mīla un Flirts” 

viņš novērtēja ar secinājumu, ka „lubenieku flirts ir prasts un 

banāls”, bet žurnāls „Vecpuisis” „ir par desmit santīmiem lētāks, 

bet aplam būtu teikt, ka tāpēc viņā arī jēlību par desmit 

santīmiem mazāk kā „Elegancē”. Gluži otrādi: viņš cenšas savu 

konkurenti vēl pārtrumpot”. 1 Upītim šķita, ka „Vecpuisī” ir 

„aizsniegts jau cinisma rekords, galēja robeža, par kuru tālāk 

vairs nav, kur iet. Devītajam numuram, kuru man gadījās nopirkt, 

pat papīrs bij piesarcis”. Kāds A. Leja apgalvoja, ka par 

šo žurnālu visu pasaka tajā publicēto rakstu virsraksti, piemēram, 

„Meitās gājēja memuāri”, „Vīriešu mīlas ieroči”, „Don 

Žuana atmiņas”, „Skuķkopība”, „Pašpuikas dienasgrāmata”, 

„Vecpuiša dzīve jūrmalā” un tā tālāk. „Ja nu vēl jāiegaumē, ka 

katram šī žurnāla numuram uz vāka bij seksuāli jēla „bildīte” 

ar puskailu vaj pavisam kailu sievieti, ka šādām pašām „bildītēm” 

un vinjetēm bij „pušķotas” arī pārējās lappuses, tad izdevuma 

„raksturs” būs pilnīgi skaidrs,” viņš secināja. „Tas bij 

īsts „literāriskā purva” zieds, domāts tām panīkušām aprindām, 

kas ciena pornogrāfiju.” 2 Bet Upīts aicināja parūpēties, 

lai „pornogrāfijas liferantiem aizliedz mīlas skaidro būtni vazāt 

pa visādiem netīrumiem”, jo „samaitātie seksuālie instinkti un 

izvirtusī erotiskā fantāzija no laika gala ir bijusi visu lubenieku 

iemīļotākais un parocīgākais eksploatācijas objekts”. „Vīrietis 

te tiek iztēlots par kaut kādu anormālu dzimumdzīves vergu un 

sieviete par prostitūtu pēdējā stadijā. Rēgojas te viņa aizģērbta 

un izģērbta, visādās vājprātīgās pozās, no kurām riebums dveš 

jau pa gabalu. Sievietes miesa ir iedvesmojusi māksliniekus uz 

nemirstīgiem dailes darbiem. Daudzi domā, ka viss dabas un 

kultūras daiļums viņā sintezēts. Te šis daiļums ir nosviests zemē, 

pa dubļu dubļiem viņš tiek vazāts, apspļaudīts un kājām mīdīts. 

Es daudzreiz esmu nobrīnējies, kāpēc mūsu daudzās tikumīgo 

dāmu biedrības un līgas tik maz un tik gļēvi protestē pret 

1 Upīts, Andrejs. Ar ušņu duramo (Lubas un puslubas). Domas. 1926. 

Nr. 1, 71. lpp. 

2 Leja, A. „Pornogrāfiskās sejas” un „literāriskais” purvs. Jaunākās Ziņas. 

06.11.1931. 

62

Ar iekšlietu ministra 

rīkojumu konfiscētā žurnāla 

„Vecpuisis” 1925. gada 

9. numura vāks, kura 

zīmējuma autors bija 

mākslinieks Aleksandrs 

Apsītis. 

sievietes pazemošanu un profanāciju lubenieku literatūrā. Par 

klibiem suņiem un kaķiem viņas uztraucas vairāk, nekā par sava 

dzimuma apsmiešanu,” rakstīja Upīts. 

Laikam ne tikai Upītim bija šķitis, ka „Vecpuiša” devītajam 

numuram papīrs bija piesarcis. Pēc Preses un biedrības nodaļas 

vadītāja Konstantina Vildes ieteikuma iekšlietu ministrs Eduards 

Laimiņš parakstīja rīkojumu par Aleksandra Grīna rediģētā žurnāla 

„Vecpuisis” 1925. gada 9. numura konfiscēšanu. Iespējams, 

mākslinieka Aleksandra Apsīša zīmētā vāka dēļ, kam viņš bija 

devis nosaukumu „Pie nobeigta darba”. 

Bet tiklab iespējams, ka cenzoru uzmanību saistīja kāds 

teksts, piemēram, „„Café de Paris” bārdāmas memuāri. (Kura 

ņēmusi dalību arī sarīkotā „kungu vakarā”)”. Šī numura turpinājumā 

bārdāma rakstīja, kā dažu kungu kompānija reprezentējās 

naktslokālā un bārdāmām izdalīja lielu dzeramnaudu par neko. 

„Šodien pat nevaram beigt brīnīties – kas tie par ērmiem: kamēr 

sēdējām zālē, tie kusa vaj laukā, bet tikko iegājām kabinetā, 

63

nelikās par mums gandrīz zināt, paši vien sačukstas un knieb oberim 

stilbos. Nu gan sapratām, kas par lietu: atnākuši reklamēties, 

ka arī viņi ir īsti vīrieši. Nu, kas vairs tam ticēs... Tā tad ļaužu mēlēm 

tomēr taisnība. Bet kāda man daļa, – divi tūkstoši no zara vis 

nekrīt un vēl gluži par neko. Bet lielākie joki bija, kad viņš mani 

iesēdināja fūrmanī un aizveda uz mājām. Domāju, ka nāks iekšā, 

bet šis... paceļ cepuri un smejas: „Es vecs vīrs, tāpat vien...” Ta’ 

zinu jau zinu, kur tev tās varžacis. Tomēr centos viņam izpatikt. 

Koķetēju uz velna paraušanu, lai nākošu reizi apceltu mani atkal. 

Tikai riebj, kad pieskaras, tā vien liekas, ka kāda bāba.” 

Bet varbūt tomēr par nepieļaujamu cenzors uzskatīja epizodi, 

kurā bārdāma stāsta, kā ar kolēģēm iesvētījušas jauniņo, sākumam 

izģērbjot to kailu. „Nekas, – tīri glīts radījums un taisni tikpat 

dumjš. Liekās – baudījusi vēl ļoti maz, miesas stingras. Raudādama 

stāstīja, ka esot bijis tikai viens pats brūtgāns. Gurni gan 

tādi pašauri un lēzeni, bet tie jau pašlaik modē. Tad piedzirdījām 

viņu līdz nesamaņai un vedam pie „inspektora”. [Kā no tālākā 

noprotams, „inspektora” lomu uzņēmies viens no ķelneriem. – 

I. L.] Gribējām palikt bez iekšām... Vaj manu dieniņu! Inspektors 

savu kabinetu ierīkoja vienā no augšas istabiņām. Mēs visas trīsas 

plēsāmies kā negudras ap atslēgas caurumu. Bet prot gan Žanis 

to lietu! Man vēl tagad sāp vēders no smiekliem.” 

Precīzs konfiscēšanas iemesls diemžēl nav zināms, un to 

pašu var teikt par žurnāla „Vecpuisis” konfiscēto 1926. gada 

2. numuru. Katrā ziņā diez vai Konstantina Vildes vadītās Preses 

un biedrību nodaļas uzmanību piesaistīja žurnāla vizuālais 

noformējums. Savukārt, vērtējot tekstus tālaika kulturālo 

priekšstatu kontekstā, sašutumu varēja izraisīt epizodes stāstos 

„Vakars trijatā” un „Baudu pasaulē”. Pirmajā stāstā, kam autors 

nebija norādīts, runa bija par mīlēšanos trijatā. 

„Taļa noliekusies pie savas draudzenes ar lēnu lūpu kustību 

iesāka kutināt viņas baltās krūtis... Tasja atbildēja viņai ar saldi 

uzbudinošu pieskaršanos... 

Redzot šo bildi no jauna manī uzliesmoja kaisle; es pievienojos 

apburošam pārim un visādi pūlējos glāstīt jaunās pavedinošās 

miesas. 

64

Un atkal mēs visi trīs saģiftēti ar izsmalcināto saldkaisles ģifti, 

sakusām vienā veselā. 

Divi lieli spoguļi itkā smējās viens par otru, rādīdami mūsu 

kailos ķermeņus, kuri pieņēma arvien apbrīnojamākas pozas... 

Bet mūs tas it nemaz neuztrauca! Mēs bijām par daudz baudas 

apskurbuši, par daudz sajūsmināti no mūsu intīmā tuvuma... 

Nakts pagāja vienā ārprāta reibuma tvanā, izsauktā no mūsu 

jaunības un savstarpējās simpātijas.” 

Savukārt stāsts „Baudu pasaulē” no cikla „Kaislības smaidi”, 

kura autors vai autore parakstījās tikai ar iniciāļiem, vēstīja 

par sešu pāru svingošanu 20. gadu stilā, kurā noskatījās septītais 

pāris – kāda kņaziene Olga ar savu pavadoni Nikolaju Gorski. 

„No griestiem nolaidās divas trapecijas. Uz vienas no tām 

nosēdināja gaišmati, kura itkā sveicinādama visu sabiedrību 

sūtīja no turienes gaisa skūpstus. Uz otras novietojās Markus. 

Piecas izģērbtas sievietes ielenca viņu. 

Viena aizspieda viņam ar skūpstiem acis un iesāka maigi 

glāstīt viņa ausis; otra pieplaka ar savu pusatvērto mutīti viņa 

iekarsušām lūpām; nākošā skūpstīja viņa muguru, divas pārējās 

no divām pretējām pusēm, sāka kairināt viņa vingro miesu... 

Vīrieši uzglabādami savu agrāko stingro izskatu [domāts, 

ka joprojām bija tērpušies melnajās frakās. – I. L.], piegāja pie 

gaišmates. 

Pirmais no viņiem ieguva sēdētājas mazo mutīti; otrais – viņas 

kājas rožainos pirkstiņus, trešais – sāka lēnām skūpstīt trīsošās 

krūtis, divi – nometušies uz ceļiem, ar seju viens pret otru 

neaizmirsa dedzīgi glāstīt vairāk juteklīgākās vietas [uz] skaistās 

atlasa miesas jaunai meitenei... 

Apburošā „Nāra” pusaizvērtām actiņām ar visu savu būtni 

atdevās reibinošiem pieskārieniem... 

Vieglas trīsas pārskrēja pār viņas maigo ādu un bija skaidri 

jūtams, ka viņa izbauda neizsakāmu laimi...” 

Šie teksti stila ziņā atgādināja rakstu „Ceļojošais „Kailo klubs” 

Rīgā”, ko Arturs Tupiņš apmēram pirms gada bija publicējis avīzē 

„Rīgas Ziņas” un par ko saņēma reālu cietumsodu. Tomēr Tupiņa 

avīze aprakstīja arī homoseksualitāti, bet „V ecpuisis” ļāvās 

65

heterosekualitātes baudām. „Vecpuiša” redaktors, atšķirībā no 

Tupiņa, tiesas priekšā netika saukts. Tas varētu nozīmēt, ka gada 

laikā atbildīgie darbinieki, kuri strādāja iestādēs, kas uzraudzīja 

žurnālu saturu, bija kļuvuši iecietīgāki, arī sabiedrību tie vairs 

nešokēja tik ļoti, kā to bija darījuši pirmie savā nozarē. Ļaudis 

pierada, bet aktīvākie no viņiem turpināja izteikties. 

Kopš 1925. gada rudens sabiedriski aktīvie laikabiedri organizēja 

pasākumus, kuru rezultātā Izglītības ministrijā un Rīgas 

pilsētas valdē nodrošināja atbalstu viedoklim, ka nepieciešams 

ierobežot pornogrāfiju. 1926. gada sākumā par to, kā cīnīties 

ar izvirtību, sprieda Rīgas pilsētas skolu padomju pārstāvju 

sapulce 2. pilsētas vidusskolā izglītības viceministra Staņislava 

Jaudzema vadībā. 1 Ierosinājums organizēties šī mērķa vārdā 

piederēja Rīgas 4. vidusskolas pedagogiem, kas bija slaveni ar 

sociāldemokrātiskiem uzskatiem. 

Rīgas pilsētas skolu padomju pārstāvju sapulce 1926. gada 

31. janvārī ievēlēja „izvirtības apkarošanas komisiju”, kuras 

locekļiem – Latvijas Universitātes lektoram Laimonim Gailītim, 

Rīgas 14. pamatskolas skolotājam Pēterim Brencim, 

Ansim Kurmim, Rīgas pilsētas 19. tautskolas pārzinim Jānim 

Brēmanim – uzdeva apkopot pierādījumus, lai vērstos 

Saeimas Izglītības komisijā, Ministru kabinetā, Izglītības ministrijā, 

pilsētas Izglītības nodaļā, rakstnieku un žurnālistu 

arodbiedrībā ar aicinājumu rūpēties par pornogrāfijas ierobežošanu. 

„Kara apstākļos mūsu sabiedrības tikumība ir dragāta. 

Baudu un izdzīves kāre pārņēmusi visus, no pusaudžiem līdz 

sirmgalvjiem. Vecāko paaudzi, cik tā maitāta, vairs nevaram 

labot, tamdēļ sabiedrībai un it sevišķi audzinātājiem, skolai 

un vecākiem jāpieliek visi spēki, lai pornogrāfiskie netikumi 

neieviestos jaunatnē,” situāciju raksturoja Gailītis. 2 Viņš arī 

lūdza sapulci pieņemt rezolūciju ar septiņiem ierosinājumiem, 

par ko klātesošie vienbalsīgi nobalsoja. Ierosinājumi bija šādi: 

„1) lūgt izglītības ministriju aizliegt izrādīt netikumīga satura 

lugas un filmas; 2) aizliegt pornogrāfisku netikumību un 

1 Par cīņu ar izvirtību. Jaunākās Ziņas. 01.02.1926. 

2 LVVA, 1632. f., 2. apr., 1626. l., 1.a. lp. 

66

Izglītības ministra Arvīda Kalniņa laikā (05.03.1925.–23.12.1925.) notika 

aktīva pedagogu rosīšanās, apkarojot tā saucamo pornogrāfiju. Viņa vietnieks – 

izglītības viceministrs Staņislavs Jaudzems – pārstāvēja ministru skolotāju 

sapulcēs. Savukārt vidusskolu direktors Kārlis Ozoliņš un arodskolu direktors 

Indriķis Zubāns darbojās Kinocenzūrā no 1926. gada marta, kad kino cenzūra 

no Iekšlietu ministrijas pārraudzības tika nodota Izglītības ministrijas Skolu 

departamenta pakļautībā. Turklāt no 1930. gada Zubāns kļuva par Kinocenzūras 

kolēģijas priekšsēdētāju. Žurnāls „Atpūta” (1925, Nr. 45). 

seksuāli kairinošu literatūru; 3) aizliegt propagandēt kailuma 

kultu ar ilustrācijām un tās izlikt atklātās, bērniem pieietamās 

vietās; 4) ja nav iespējams gluži izskaust, tad vismaz stingri uzraudzīt 

dejas grīdas, kafešantanus un citas līdzīgas iestādes, lai 

jaunatnei tur nebūtu ieejas; 5) pastiprināt skolā un sabiedrībā 

ētisku audzināšanu un rūpēties par to, lai sievietemāte atkal 

ieņemtu cienīgu vietu mūsu dzīvē; 6) iekustināt šinī jautājumā 

pārrunu visās skolās un vecāku sapulcēs; 7) pie žūpības apkarošanas 

komisijas nodibināt pornogrāfijas apkarošanas komisiju”. 

Starp citu, piemēram, skolotājs R. Šmits ar pornogrāfiju 

67

saprata arī „spilgti ilustrētās” pašnāvības un „citas netiklības”, 

piemēram, izvarošanas, un tā to saprata lielākā daļa pornogrāfijas 

apkarotāju. 

Bibliofils Jānis Misiņš Rīgas pilsētas valdes Izglītības komisijas 

1926. gada 5. marta sēdē atzina, ka visu mūžu cīnījies 

pret cenzūru, bet tagad mūža beigās tā jāsaucot atpakaļ, jo „ar 

izvirtības literatūru 7 Latvijas brīvības gados tauta samaitāta 

vairāk nekā 700 verdzības gados”. 1 Savukārt Latvijas Universitātes 

docents Ludvigs Adamovičs kā viens no aktīvistu kodola, 

kurā darbojās arī Laimonis Gailītis, Berta Pīpiņa, Roberts 

Egle un Anna RūmaneĶeniņa, nostājās pret „seksuāli kairinošām 

pastkartēm, zīmējumiem, gleznām, reklāmām skatlogos, 

uz ielām utt.”. Profesors Juris Plāķis nožēloja, ka „mums 

radušās veselas ļaužu šķiras, kas negrib strādāt fizisku darbu, 

bet garīgu darbu neprot un pārtiek tikai no izvirtību literatūras” 

izdošanas. 

Šajā apspriedē aktīvisti izvirzīja kandidātus, kuriem būtu 

jāsekmē „izvirtības apkarošanas komisijas” nodibināšana. 

Viņu vidū bija LU profesors teologs Voldemārs Maldonis, 

LU docents Ludvigs Adamovičs, Iekšlietu ministrijas Preses 

un biedrību nodaļas vadītājs Konstantins Vilde, Jānis Štelmahers 

no Nacionālās jaunatnes savienības un Augusts Laiviņš 

no Centrālās jaunatnes savienības. Viņi lūdza Rīgas pilsētas 

valdi, iznomājot laikrakstu kioskus, noteikt, ka tajos aizliegts 

turēt un pārdot „izvirtības literatūru, kā arī aizliegt uz ielām, 

pie kinoteātriem utt. izvirtības reklāmas”. Aktīvisti, kas pārsvarā 

bija Rīgas iedzīvotāji, 13. aprīlī komisijas eventuālajā 

sastāvā iekļāva 36 pārstāvjus no 31 organizācijas. 26. aprīlī 

notika tās pirmā sēde, kurā komisiju nosauca par Kaitīgās 

literatūras un mākslas parādību apkarošanas komisiju, bet 

pēc dažiem mēnešiem tās nosaukumu vispārināja par Kaitīgo 

kultūras parādību apkarošanas komisiju. Komisija darbojās 

uz sabiedriska pamata, tāpēc tā varēja tikai ieteikt, lūgt 

un mēģināt ietekmēt politiku. To pašu darīja intelektuāļi, kas 

1 Apspriede par izvirtības literatūru. JaunākāsZiņas. 06.03.1926. 

68

uzskatīja, ka erotikas izdevumiem būtu jāļauj ieņemt savu 

nišu Latvijas preses tirgū. 

20. gadu sākumā tapa pirmie darbi, kuru pieejamību publiskajā 

telpā vēlējās ierobežot konservatīvākie laikabiedri, jo 

tajos tika pieminēta erotiskā tematika. Pirmajā tā sauktajā 

pornogrāfijas tiesas prāvā 1923. gada rudenī apsūdzētie tika 

attaisnoti, tādējādi parādot, ka erotikas iznīdēšana no literatūras 

tekstiem prāvošanās ceļā, visticamāk, nebūs panākama. 

Turklāt 1924. gadā preses tirgū ienāca tā sauktās dzeltenās 

preses izdevumi, saasinot sabiedriski aktīvo laikabiedru raizes 

par to, ka dzīves erotisko aspektu aprakstīšana un vizuāla 

attēlošana presē varētu nevēlami ietekmēt jaunatnes seksuālo 

uzvedību. 1926. gadā viņiem izdevās vienoties par sabiedriskas 

Kaitīgo kultūras parādību apkarošanas komisijas izveidi. 

Jau pats komisijas nosaukums vēstīja, ka viedokļu līderu dominējošais 

vairākums izklaides kultūru uzskatīja par kaitīgo 

kultūru, par kultūru, kas jāierobežo. Viņiem izdevās panākt, 

ka Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība nosoda pirmo 

dzeltenās preses izdevēju Arturu Tupiņu viņa simboliskā pioniera 

statusa dēļ. Kaut gan morāles komunikācijā sabiedriski 

aktīvie laikabiedri intensīvi izmantoja pornogrāfijas jēdzienu, 

minētie piemēri liecina, ka ar vārdu „pornogrāfija” viņi centās 

apelēt pie laikabiedru emocijām un uzsvērt, viņuprāt, problēmas 

ārkārtīgo svarīgumu, kaut gan runa pēc būtības bija par 

erotikas atspoguļojumu. Tomēr par to publicēšanu izdevējiem 

tika piespriesti pat cietumsodi. Iespēja lasīt tāda satura tekstus 

strauji ietekmēja laikabiedru priekšstatus lielākas tolerances 

virzienā. Par 1924. gada beigās publicētu tekstu, kurā 

apspēlēta erotika, izdevējam piesprieda cietumsodu, kamēr 

1925. gada otrajā pusē vairs tikai konfiscēja žurnāla numuru. 

Paralēli laikabiedriem, kas vēlējās nepieļaut erotikas attēlojumu 

presē, pretējus viedokļus pauda daži intelektuāļi. 

69

III nodaļa 

Māksla: pornogrāfijas un erotikas nošķīrums 

1924. gada beigās Latvijas Bērnu palīdzības savienība, apvienojot 

ap sevi 26 sabiedriskās organizācijas, bija pirmā, kas 

prasīja veidot žurnālu saturu morāli nevainojamu. Ar jaunu 

sparu sabiedriskie aktīvisti izvirzīja šo prasību 1925. gada vasaras 

sākumā, kad Kārlis Rasiņš jau izdeva žurnālu „Eross”. 

Ilustrācijas tam zīmēja žurnāla grafiskās daļas vadītājs Sigismunds 

Vidbergs. Tieši žurnāla „Eross” iznākšana pavēra iespējas 

saskatīt dzeltenās preses tirgū salīdzinoši pozitīvo piemēru, 

un uz to arī atsaucās tie daži intelektuāļi, kas uzskatīja, 

ka nav pamata milzīgajam satraukumam, ko par preses saturu 

izteica dažādo komisiju aktīvisti. Aleksandrs Plensners uzskatīja, 

ka pāris periodisko izdevumu, kuru mērķis ir tikai peļņa 

un kuri tāpēc savus jokus un sensācijas raksta pēc iespējas 

pajēlākas un savu pikantēriju balsta „uz dāmu apakšveļas zīmējumiem”, 

pastāv visā pasaulē, jo „sava daļa miesīgas juteklības 

jau nu ir viena no visinternacionālākām lietām un visur 

sastopami ļaudis, kas to var uzņemt tikai parupjākā veidā”. 

„Tiesa, šie izdevumi nav nekāda jauka un veselīga parādība 

un tāpēc arī visās zemēs ir lielāka vaj mazāka uzraudzība, lai 

tie nepārsniegtu pārāk tālu sabiedrībā parastās robežas. Kur 

sabiedrība kulturelāka, tur šī uzraudzība mazāk vajadzīga, jo 

šo „barību” ņem tikai tie, kas to var sagremot. Šinīs robežās 

tā arī tāpēc nav tālu tik ievērojama un bīstama parādība, kā 

to, tematu trūkuma dēļ, vienā otrā gadījumā izkliedz vārda 

morālisti. Taisni viņi ir tie, kas šiem izdevumiem sagādā vislielāko 

reklāmu un taisni tais aprindās, kuru dēļ tie visvairāk un 

dibināti uztraucas, t. i. jaunatnē. Mūsu nolūkā tāpēc nebūtu šo 

reklāmu stiprināt arī no savas puses un mēs par šo lietu nemaz 

nerunātu, ja nebūtu tādu patentētu un visu nosodošu morālistu, 

kuri morāli saprot vienīgi kā vīģes lapu zināmās vietās. 

70

Ja viņi kautkur saskatījuši šīs lapas trūkumu, tad šis trūkums 

tiem tēlojas visur, kur vien paskatās.” 1 Plensners skaidroja, ka 

latviešos kā zemnieciskā tautā daudzi saskata ķecerību visā, 

kas tieši neietilpst viņu interesēs, tā teikt, no ļauna ir viss, kas 

sniedzas pāri kalendāram un dažām aroda grāmatām, un ka 

viņš neatbalsta jaunās latviešu rakstniecības nopulgošanu. 

Plensners kopš 1925. gada augusta strādāja Anša Gulbja izdotās 

avīzes „Rīgas Ziņas” redakcijā, kur viņam no decembra 

līdz 1926. gada rudenim pievienojās arī Aleksandrs Grīns. 

Turpretim avīzes „Latvis” līdzstrādniece Olga Znotiņa 

apgalvoja, ka pornogrāfija acumirklī uzskatāma par vislielākām 

briesmām, kas apdraud cilvēci. „Tā ir bīstamāka par vis. 

[visādām] sērgām, jo apdraud cilvēku garīgo veselību un kur 

gars ir slims, tur līdz nonīkst arī miesa. To beidzamā laikā sapratušas 

visas civilizētās tautas un uzsākušas pret pornogrāfiju 

nesaudzīgu cīņu. Šīs cīņas veicināšanai ir noslēgta arī starptautiska 

konvencija, kuru starp citām valstīm parakstījusi arī 

Latvija. Pornogrāfijas briesmas ir pareizi novērtējusi visa latvju 

inteliģentā sabiedrība. Pret netiklu rakstu izplatīšanu nemitīgi 

protestē skolotāju un vecāku sapulces. Šādu pašu protestu 

pret netīrību presē un rakstniecībā publicēja pagājušu ziemu 

apmēram 20 ievērojamākās Latvijas sabiedriskās organizācijas. 

Arī Latvijas grāmattirgotāju un izdevēju biedrība savā beidzamā 

pilnā sapulcē pieņēmusi noteiktu lēmumu par pornogrāfijas 

apkarošanu. Ar lielu interesi un nepacietību tad nu sabiedrība 

gaidīja kādu stāvokli ieņems mūsu rakstnieki.” 2 Znotiņa bija 

vīlusies, ka nosodījuma vietā Plensners paziņojis: „Ja arī esot 

kāda pajēlāka grāmata vaj žurnāls, tad kas par to, ka Bokačio 

arī rakstījis pikantas noveles, un ja pornogrāfija esot izplatīta 

visā kulturelā pasaulē, tad kamdēļ lai viņa nebūtu izplatīta pie 

mums?” Starptautiskā konvencija, ko pieminēja Znotiņa, bija 

Tautu Savienības 1923. gada konvencija, ko Saeima pieņēma 

kā Likumu par starptautisku konvenciju netiklu publikāciju 

1 Plensners, Aleksandrs. Pārāk izplūdusi apsūdzība. Rīgas Ziņas. 

10.06.1925. 

2 Znotiņa, Olga. Rakstniecība, pornogrāfija, māksla. Latvis. 17.07.1925. 

71

izplatīšanas un tirdzniecības apkarošanai un kas Latvijā stājās 

spēkā 1925. gada 6. jūnijā. 

Žurnāli savu pikantēriju, Plensnera vārdiem sakot, balstīja 

burtiski „uz dāmu apakšveļas zīmējumiem”. Tas nozīmē, 

ka zīmējumi, kas toreiz tika saukāti par pornogrāfiskiem, nav 

tādi mūsdienu izpratnē. Priekšstats par presē pieļaujamo pornogrāfisko 

materiālu 20. gadu vidū mainījās samērā strauji – 

1925. gada vasarā tā sauktā sabiedriskā doma vedināja apšaubīt 

Sigismunda Vidberga zīmējumu atbilstību priekšstatam par 

pieklājīgo žurnālā „Eross”, bet jau nākamajā vasarā tāda paša 

stila zīmējumus žurnālā „Atpūta” moralizētāji vairs nepamanīja 

vai arī izlikās nemanām. 

72 

Sigismunda 

Vidberga zīmējums 

žurnālā „Eross” 

(1925, Nr. 2).

Sigismunda Vidberga 

zīmējums „Jūrmalas 

saulē un vējos” 

žurnālā „Atpūta” pēc 

gada (1926, Nr. 84). 

Dažu laikabiedru saceltā ažiotāža tomēr radīja vajadzību 

pašiem intelektuāļiem publiski formulēt izpratni par pornogrāfiju 

un erotiku. Vērtējot žurnālu ilustrācijas, literāti runāja par 

to, kas tad īsti būtu pornogrāfija. Skolotājs, rakstnieks Edvards 

Meklers avīzē „Pirmdiena” (kuras redakcijā strādāja, piemēram, 

brāļi Arturs un Roberts Kroderi) 1925. gada vasarā skaidroja, 

ka kailums un tā kults vēl nav pornogrāfija un ka kailums 

„var būt arī svētums”. Viņš izmantoja apzīmējumu „dievišķīgi 

elegantā erotika”. Acīmredzot to varētu uztvert kā repliku uz 

Bertas Pīpiņas satraukumu par kailuma kultu. Meklers norādīja, 

ka pornogrāfijas kritērijs varētu būt tikai nodoms – kā un 

kādā nolūkā mākslinieks vai rakstnieks tuvojas savam objektam. 

„Vaj viņa mērķis ir tēlot vīrieti un sievieti kā uz baudām pavedinošus 

pretēja dzimuma priekšstāvjus, vaj arī apgarot viņus ar 

73

kādu cēlāku ideju,” sprieda Meklers. 1 Viņš uzskatīja, ka žurnāli 

„Sensācija” un „Eross” „ienes mūsu sabiedrībā kulturelas 

elegances ideju un mūsu sabiedrība zaudē savu brutalitāti un 

prastību, pielīdzinādamās šinī ziņā kulturelajai VakarEiropas 

sabiedrībai”, un ka tie ir nevainīgāki par attiecīgajiem vācu un 

franču žurnāliem. „Un mums nav vis jācenšas šos izdevumus 

likvidēt, bet gan padarīt par savas misijas cienīgiem. Rubenss, 

Ticians un gandrīz visi ģeniālākie gleznotāji labāk ir gleznojuši 

cilvēku, nekā lupatas, bet tamdēļ neviens viņus neliegs aplūkot 

kaut skolas bērniem. Bet lai uz šo kailumu raudzītos pareizi, 

bērni ir attiecīgi jāaudzina. Vecā, šauri ētiskā pasaule iet bojā – 

un lai viņa iet. Dzimst jauna ētiskiestētiska pasaule un mēs 

viņu apsveicam, bet viņai blakus vēl soļo pārejas laika izvirtība. 

Šo pēdējo mēs, protams, vajāsim. Bet elegance un skaistums, 

kuru mūsu dzīvē vēl tik maz, lai dzīvo mūžīgi visās viņu variācijās 

un iespējamībās.” 

Savukārt rudenī pārdomas par pornogrāfiju latviešu mākslā 

un literatūrā publicēja Juris Vidiņš. Viņš nosodīja rakstniekus 

un māksliniekus, kuri „izlieto savas spējas un iespaidu tautai 

par postu, bet savam makam par svētību”. 2 „Mākslai mēs 

nedrīkstam tuvoties ar morāles mērauklu, tur nevar būt divu 

domu. Ja mākslinieks, apreibis no radīšanas prieka, no kaislības 

un no mīlas, rada darbu, kurā redzam daudz ko, bet tikai 

ne vīģes lapas, tad tur nav nekā ļauna. Bet ja kāds ar aukstu 

aprēķinu un vienaldzīgu sirdi zīmē nekaunīgas bildes un raksta 

tikpat ciniskas, cik tukšas anekdotes, tad tas ir riebīgi. Tad jau 

arī neiznāk vairs nekāds mākslas darbs, jo māksla – lielākā vaj 

mazākā mērā – cenšas atklāt lietu kodolu un būtību, kuru ikdienišķām 

acīm noslēpj sīku, gaistošu parādību drūzma. Bet kādu 

lietu būtību atklāj „Erosa” un līdzīgo izdevumu jēlumi? Būsim 

atklāti: te mums ir darīšana ar tīru un neviltotu pornogrāfiju,” 

skaidroja Vidiņš. „Bet kad mākslinieki zīmē nepieklājīgas bildītes 

un rakstnieki pagatavo nekaunīgus stāsteļus – un dara to 

1 Meklers, Edvards. Elegance un pornogrāfija. Pirmdiena. 06.07.1925. 

2 Vidiņš, Juris. Par pornogrāfiju mūsu mākslā un literatūrā. Latvijas Vēstnesis. 

09.09.1925. 

74

Oto Viduka karikatūra par avīzē „Pirmdiena” publicētā Meklera raksta tēzi: „Tādos 

izdevumos kā „Sensācija” un „Eross” ir viena ideja, kuru varētu dēvēt par ārējās 

izsmalcinātās kultūras ideju, un mums nav vis jācenšas šos izdevumus likvidēt, 

bet gan padarīt par savas misijas cienīgiem. Bet lai uz šo kailumu raudzītos 

pareizi, bērni attiecīgi jāaudzina.” Karikatūrā „Pirmdienas” redaktoram Artūram 

Kroderam viņš liek dziedāt Jan’-Jaņa sacerētu pantiņu reliģiskās dziesmas stilā. 

„Jūs, bērniņi, nāciet ar priecīgu prāt’ / Un ļaujaties „Pirmdienai” audzināt! / To 

prieku lai katris nu sirsniņā jūt: / No bērniem nekas vairs slēpts nedrīkst būt! / 

Lieks balasts šais laikos ir tas, ko sauc kauns: / Tas bērnam jau jāizdzen, kamēr 

vēl jauns! / Tad miesā un garā tas vazāsies pliks / Un pornogrāfi pie naudiņas 

tiks...” Žurnāls „Svari” (1925, Nr. 27). 

pilnīgi atklāti, nekaunēdamies un neslēpdami savu vārdu – tad 

tā jau ir izvirtības un dekadences zīme. Un kas tas bīstamākais: 

tauta prasa i nepieklājīgas bildes, i pikantas anekdotes. Vēl 

vairāk: mākslinieku nepieklājības viņai nav vēl pietiekoši nepieklājīgas, 

rakstnieku pikantērijas – nav pietiekoši pikantas. 

Tāpēc viņa labāk sniedzas pēc vēl netīrākiem izdevumiem – pēc 

75

dažādu r ebinieku safabricētām „Mīlām un laulībām”, „Mīlām 

un flirtiem”, „Sensācijām” un „Elegancēm”. Tie nav tukši apgalvojumi. 

Es esmu runājis ar vairākiem publisku lasītavu darbiniekiem 

un visi man teikuši, ka pieprasījums pēc šiem izdevumiem 

ir ārkārtīgi liels. Bet lielākā daļa šos žurnālus nopērk 

pati. Gandrīz par visiem ļaudīm, kuri baudījuši nelielu, mazu 

vaj it nekādu izglītību, var droši teikt: ja viņi vispār kaut ko lasa, 

tad tā ir pornogrāfija.” Tomēr pusotra gada laikā Vidiņš kļuva 

tolerantāks. Salīdzinot vietējos „sētmales žurnālus” ar līdzīgiem 

vācu un franču izdevumiem, viņš 1927. gadā konstatēja, 

ka pirmie ir gluži nevainīgi. „Viņi gan vaigu sviedros cenšas pēc 

sava pornogrāfiskā mērķa – kairināt seksuālās jūtas, bet dara 

to tik neveikli, ka panākumi nevar būt nekādi lielie. Bez tam 

viņi nekad neuzdrošinājas aprakstīt tik riskantas situācijas kā 

ārzemju izdevumi, un ja viņi to mēģinātu, viņus tūdaļ konfiscētu. 

Jo mūsu Sodu likumos jau ir pants, kurš paredz netiklu 

publikāciju vajāšanu. Pat nopietnas mākslas darbos, kuru mērķis 

nav un nevar būt dzimumjūtu uzbudināšana, latviešu rakstnieki 

un mākslinieki ir daudz kautrāki par saviem Vakareiropas 

kolēģiem. Atzīmēšu tikai tādu raksturīgu sīkumu: vienā no pēdējiem 

„Der Querschnitt” numuriem ievietots zīmējums, kurš 

rāda sagatavošanos uz dzimumaktu (un pie tam nenormālā 

pozā); domāju, ka Latvijā tādas ilustrācijas nekad nebūtu parādījušās. 

Vakareiropā lasītājs bieži redz mākslu tur, kur mēs 

redzam kailu pornogrāfiju.” 1 Andrejs Upīts, starp citu, atzina, 

ka „„Eross” ir vienīgais vieglā žanra žurnālītis, kurš savas pikantērijas 

cenšas pasniegt estētiskā formā” 2 . Žurnālists Jānis 

Grīnblats atmiņās apgalvo, ka „akadēmiskā jaunatne priecājās 

par „Sensāciju” un „Eleganci”, kas gan nelepojās ar satīru, bet 

vairāk pievērsās seksam, gan rotaļīgi saistošā franču stilā, kas 

nerobežojās ar pornogrāfiju”, savukārt „mazāk apvaldīts savos 

1 Vidiņš, Juris. Pornogrāfija un viņas apkarošana. Kurzemes Vārds. 

10.04.1927. 

2 Upīts, Andrejs. Ar ušņu duramo (Lubas un puslubas). Domas. 1926. 

Nr. 1, 71. lpp. 

76

stāstījumos bija A. Grīna rediģētais „Vecpuisis””. 1 Grīnblats 

gan raksta, ka „Vecpuisi” „nemorālā satura dēļ drīzi slēdza”, 

tomēr īstenībā žurnālu pārtrauca izdot paši izdevēji pēc kārtējā 

numura konfiscēšanas. 

Diskusijas par kailumu saistībā ar mākslu ir reti publicētas 

presē. Parasti intelektuāļi izteicās konkrētu notikumu sakarā. 

Piemēram, kad kino cenzori aizliedza kādu filmu, vai tad, kad 

arī Rīgā sāka uzvest revijas. Tāpēc tādu diskusiju saturs labāk 

izprotams konkrētā notikuma vai procesa kontekstā un par to 

esmu stāstījusi attiecīgajās nodaļās. Tomēr dažas publikācijas 

ir tapušas, šķiet, vienkārši „aiz pilnas sirds”. Kinokritiķis Pauls 

Jansons 1929. gada sākumā atgādināja, ka daudzas erotiskās 

mākslas gleznu reprodukcijas, ja tās ir iespiestas vācu preses 

izdevumos, Latvijā drīkst izplatīt, kamēr „tās pašas reprodukcijas, 

iespiestas latviešu izdevumos, nedrīkst izplatīt, jo gleznas 

veicinot pornogrāfiju”. „Bet kāpēc tad neaizliedz izplatīt daudzos 

vācu un franču izdevumus, kuros redzami puskailu sieviešu 

attēli? Droši vien tāpēc, ka ārzemju mākslinieki, dabūjuši 

zināt, ka viņu darbi uzskatīti Latvijā kā pornogrāfijas veicinātāji, 

paskaidros, ka tā nav nekāda pornogrāfija, bet gan erotiskā 

māksla! Kas tā nu par pornogrāfiju, ka žurnālā redzamas sievietes 

kailas krūtis?” prātoja Jansons, secinot, ka Latvijā diemžēl 

to uztver „kā galveno pornogrāfijas faktoru”. 2 Žurnālos un 

laikrakstos nedrīkst publicēt tādas fotogrāfijas; kabarejos un 

divertismentos baletdejotājas nedrīkst uzstāties kailām krūtīm; 

kinoekrānos aktrises tādas nedrīkst parādīties. Raksta autors 

ironizēja par to, ka „pieauguši cilvēki Latvijā nedrīkst redzēt 

sieviešu krūtis, kuras redzējis katrs bērns un zīdainis”, un atgādināja, 

ka „kīno, kabareji, balets, galvenām kārtām domāti 

pieaugušiem, nevis bērniem”. 

1 Grīnblats, Jānis. Jaunkundz, nepareizi savienots! Autobiografisks stāstījums 

par pieredzēto avīžniecībā, agronomijā un sabiedriskā dzīvē. Ņujorka: 

Vilis Štāls, 1973, 37. lpp. 

2 Jansons, Pauls. Ko pieaugušie nedrīkst redzēt... bet bērni drīkst? Kino. 

1929. Nr. 43, 1. lpp. 

77

Vispārīgas ir arī kritiķa Voldemāra Puķes pārdomas 30. gadu 

sākumā. Viņš konstatēja, ka „visā civilizētā pasaulē no seniem 

laikiem, ar maz izņēmumiem, valda uzskats, ka cilvēka, 

sevišķi sievietes kaila miesa ir netikumīga, piedauzīga, jo tā 

esot erotiski ierosinoša, izaicinoša”, savukārt seksuālos jautājumos 

tieši apģērbs ir veidojis tradīcijas „par pieklājību, nepieklājību, 

tikumību, netikumību”. 1 Puķes vērojumi liecināja, ka 

sabiedrības lielākā daļa mākslā redz tikai saturu, piemēram, 

kailu cilvēku, ap kuru tad arī nodarbināta viņu fantāzija, kamēr 

mākslinieks to sauktu par pilsonisku liekulību. „Esmu novērojis 

vairākās izstādēs, ka ne tikai daža laba pilsoņu madāmiņa 

vaj jaunkundzīte izvairās skatīties pārējās publikas klātbūtnē uz 

audekliem, kur attēlotas kailas cilvēku figūras, bet pat daļa inteliģences,” 

rakstīja Puķe. 2 „Man zināms arī kāds gadījums vienā 

no mūsu vidusskolām, kur skolnieces mākslas vēstures stundā 

itkā kautrējušās apskatīt skolotāja klātbūtnē albumu ar sengrieķu 

skulptūras attēliem, neskatoties uz to, ka grieķu tēlniecība 

iepriekšējās lekcijās jau tām daudzpusīgi bijusi apgaismota. Viņas 

lūgušas skolotāju – atstāt tām albumu pēc stundas, lai vēlāk 

vienas pašas apskatītu.” Kritiķis formulēja problēmu, jautājot, 

vai māksla vispār „var būt arī piedauzīga no tikumiskā viedokļa, 

vaj vienīgi tas ir nepareizas audzināšanas un sabiedrībā iepotētas 

liekulības sekas. Vaj māksliniekam, pirms ķerties klāt pie 

iedomātā sižeta apstrādājuma, pa priekšu jāpārbauda, vaj sižets 

negrēko pret vispārpieņemto sabiedrisko morāli un kur meklējama 

robeža starp netikumisko un tikumisko elementu”. Puķe domāja, 

ka „māksla savā būtībā nav nedz netikumiska, nedz arī tikumiska, 

ja mākslinieks ar iepriekšēju nodomu par tikumisku vaj 

netikumisku nav gribējis to padarīt. Pat pikants sižets var būt no 

mākslinieka tā apstrādāts, ka viņš kā mākslas darbs var būt pilnīgi 

nevainojams. Lieta, zināms, pieņem citu apgaismojumu, ja mākslinieks 

savā darbā ar nodomu spekulējis uz skatītāja zemiskajiem 

1 Puķe, Voldemārs. Sievietes tērps kā erotikas paudējs. Pēdējā Brīdī. 

07.09.1930. 

2 Puķe, Voldemārs. Vaj māksla var būt arī netikumiska? Pēdējā Brīdī. 

78 

01.03.1931.

Tēlniecības studenta dūre šajā fotogrāfijā ar fotogrāfa nodomu lasītājiem neļauj 

aplūkot dzīvā modeļa kailumu visā tā pilnībā. Avīze „Tēvijas Sargs” (02.12.1938.). 

instinktiem, kā tas redzams dažās pornogrāfiskās bildēs”. Puķe 

secināja, ka „ne ar to mēs padarīsim mākslu tikumisku, ja no viņas 

izskaudīsim kailumu vispārīgi, jeb tos mākslas darbus, kuros 

viņš figurē, no plašās publikas slēpsim, bet gan drīzāk ar to, ka 

iemācīsim uz mākslu skatīties tikumiskām acīm”. „Tad attēlotais 

kailais ķermenis nemodinās vis vairāk erotiku, bet gan māksliniecisku 

fantāziju. Bet tas var notikt tikai arī tad, kad uz kailu miesu 

pilsonis pieradinās sevi skatīties tik pat brīvām, vaļējām acīm kā 

uz pārējo dabu,” viņš prognozēja. 

Puķem būtu iebildis avīzes „Jaunō Straume” autors K. Jurgīts. 

1927. gadā kādas populāras gleznotāju biedrības sarīkotā 

izstādē viņu pārsteidza mākslinieka Kārļa Miesnieka glezna, 

kurā kaila sieviete esot bijusi nostādīta tik riskantā pozā, runājot 

viņa vārdiem, ka publikas vairums gāja gleznai ar līkumu. 

„Bet kas tas par mākslas darbu, ja skatītājam no tā jānovēršas? 

Nē, tā nav māksla, tā ir pornogrāfija. Velti māksliniekiem atsaukties 

uz vecmeistaru, klasiķu gleznu kailumu. Tur kailums 

izteica pavisam ko citu un neviens nenovēršas no tām ar kauna 

79

sarkanumu vaigos,” rakstīja K. Jurgīts. 1 Ar līdzīgiem laikabiedru 

iebildumiem sastapās fotogrāfi, kas erotikas fotogrāfiju uzlūkoja 

par mākslu. 

Kinokritiķa Paula Jansona vērojums par kailo krūšu piesegšanu 

presē, kabarejos un kino nebija precīzs. Rīgas kabarejos 

kailām krūtīm nedejoja vietējās dejotājas, kamēr ārzemniecēm 

šķēršļi netika likti, vismaz dažām tas izdevās. Arī žurnālu zīmējumos 

kaila krūts (biežāk mākslinieks atsedza vienu) bija aplūkojama, 

tomēr fotogrāfijā tiešs skats bija riskants. Kailuma 

ierobežošanas politiku raksturoja pat savdabīgs nacionālisms. 

Žurnālu un laikrakstu fotogrāfijās kailām krūtīm galvenokārt 

80 

Žurnāls „Atpūta” 

lasītājiem rāda 

„Āfrikas melnās 

modesdāmas” 

(1926, Nr. 80). 

1 Jurgīts, K. Ceiņa ar pornogrāfiju mōkslā. Jaunō Straume. 10.02.1927.

Kārļa Baula foto „Sieviete ar uzroci”. Žurnāls „Daile” (1931, Nr. 4). 

J. Ozola foto „Gaisa vanna”. Žurnāls „Daile” (1931, Nr. 5). 

tika rādītas melnās sievietes un baltās, kas nebija Latvijas iedzīvotājas. 

Tomēr Latvijā uzņemto mākslas kailfoto vietējo ž urnālu 

redaktori reti, bet publicēja. To darīja redaktors Kārlis Rasiņš 

mākslas un literatūras žurnālā „Daile” un arī redaktors Jānis 

Kārkliņš literārajā un populārzinātniskajā žurnālā „Atpūta”. 

81

Piesardzīgā attieksme pret vietējo sieviešu kailfoto publicēšanu 

presē liecināja tikai par to, ka, cilvēkuprāt, ir lietas, ko presē 

nevajag rādīt. Dzīvē daudzu jauno sieviešu vidū kailfoto bija 

populāri. Avīze „Jaunākās Ziņas” 1927. gada nogalē vēstīja par 

kādas skolnieces mēģinājumu tikt pie sava kailfoto, izmantojot 

par fotogrāfu skolotāju. Viņa bija vēlējusies piedalīties kādā no 

skaistuma konkursiem, kas bija īpaši populāri 20. gadu beigās. 

Tālaika skaistuma konkursu īpatnība bija tā, ka valsts mērogā 

tie notika neklātienē, proti, izvērtējot iesūtītās fotogrāfijas, un 

tas kļuva par vienu no fotomākslas popularitātes iemesliem. 

Lūk, arī kādas vārdā nenosauktas lauku pamatskolas skolniece 

vēlējās piedalīties. „Negribēdama sevi aizēnot ar liekiem apģērba 

piederumiem, skuķis nolēmis fotogrāfeties dabīgā „Ievas” 

tērpā,” vēstīja avīze. „Minētās skolas skolotājs A. apņēmies izdarīt 

fotografēšanu. Tomēr uzņēmums neizdevies, jo kad sagatavošanas 

darbi bijuši veikti un skuķis nostādīts uz paaugstinājuma, 

ieradusies kāda trešā persona un fotografēšana izjaukta. 

Vecāku sapulcē, kura tūlīt sasaukta, neglītā notikuma noskaidrošanai, 

savādais skolotājs savu grēku ar pūlēm nolūdzies un 

tāpēc nolemts par to tālāk neziņot. Tomēr apzinīgākie pagasta 

iedzīvotāji nolēmuši ar šādu noklusēšanu neapmierināties.” 1 

Rīgā fotogrāfu klientu kailfoto varēja aplūkot fotosalonu telpās 

un dažkārt pastkaršu formātā nopirkt grāmatveikalos. Tas tapa 

skaidrs pēc tā sauktā skandāla ar Rīgas skolnieču fotogrāfijām 

1929. gada pavasarī, kad kāds skolotājs, uzmetot acis skatlogā 

kailo sieviešu pastkartēm, ko parasti importēja no ārzemēm, 

tajās atpazina kādas vidusskolas skolnieces. Avīzes „Pēdējā 

Brīdī” reportieris apgalvoja, ka, „nopratinot skolnieces, tās 

paskaidrojušas, ka kailas gan nofotografējušās, bet tikai priekš 

sevis”, nevis pārdošanai. 2 Lasītājus viņš informēja arī par baumām, 

ka skolnieces nofotografējušās arī tādās pozās, kādas nemaz 

skatlogos nedrīkst rādīt, un ka tādus uzņēmumus kolportieri 

nēsājot apkārt pa krogiem un pārdodot par pieciem latiem 

gabalā. Jau nākamajā dienā avīze aicināja Izglītības ministriju 

1 Skandāls skaistuma konkursa dēļ skolā. Jaunākās Ziņas. 29.11.1927. 

2 Ms. Skandāls ar Rīgas skolnieču fotogrāfijām. Pēdējā Brīdī. 07.05.1929. 

82

un Sēnalu un neķītrību apkarošanas komisiju iesaistīties „lietā”, 

kuru par labu fotogrāfam Kārlim Kreicbergam varētu izšķirt 

tikai fotogrāfiju satura skaidrojums mākslas kontekstā. 

Viņa dzīvesbiedre fotogrāfe Lūcija Kreicberga uzskatīja, 

ka kailfotogrāfijas ir mākslas darbi, tāpēc nevar būt runa par 

pornogrāfiju. Savukārt avīzes reportieris uzturēja skandālu, 

rakstot, ka viņa informācijas avots apgalvo – „visai savādi 

ir šie „mākslas” uzņēmumi, par kuriem bij ieinteresēta arī 

kriminālpolicija”. 1 „Policijas rokās no K. kundzes foto veikala 

nākuši šādi uzņēmumi: kaila, vēl bērnišķīga skolniece sēd uz 

krēsla, bet klēpis apslēpts ar rožu buķeti. Tad, skolniece atgūlusies 

dīvānā galīgi kaila, miesa pārklāta ar plānu, caurredzamu 

plīvuri. Daži uzņēmumi pat tik pikanti, ka tos grūti aprakstīt,” 

atstāstīja reportieris. „Tiklīdz policijai tas nāca zināms, visas šīs 

fotogrāfijas izņēma no apgrozības. Konfiscēja pat negatīvus. Ja 

šī lieta nebūtu pornogrāfiska, kāpēc tad būtu jākonfiscē negatīvi? 

Nesaietas ar patiesību arī tas, ka šī lieta jau izbeigta. Viņu 

vēl reiz skatīs cauri tiesa, kur kā liecinieces figurēs dažādu skolu 

skolnieces, skaitā ap 15.” Avīze izmantoja arī iespēju kā piemērus 

publicēt divas pastkartes ar sievietēm, kas līdz viduklim bija 

kailas. Lietas izskatīšanā 24. maijā Rīgas 4. iecirkņa miertiesā 

piedalījās apmēram piecas skolnieces un vairākas pilngadīgas 

sievietes. Fotogrāfi Lūciju Kreicbergu tiesa attaisnoja, bet apsūdzību 

pret viņas dzīvesbiedru, kurš tobrīd atradās Brazīlijā, 

tiesa plānoja skatīt jūlijā. Diemžēl autorei nav izdevies noskaidrot, 

kāds bija tiesas spriedums. 

Dažkārt tiesa pieaicināja mākslinieku kā ekspertu piedāvāt 

savu skatījumu jautājumā, vai fotogrāfija ir pornogrāfija vai 

erotiskā māksla. 1930. gadā tiesāja kādu pastmarku tirgotāju, 

kurš veikala skatlogā M. Kalēju ielā 9 bija izlicis, runājot avīzes 

reportiera vārdiem, „kailu sieviešu pornogrāfijas pastkartes” un 

arī „piedauzīgas kartiņas”. Tiesāja arī kungu, kurš sava veikala 

logā bija eksponējis albumu ar kailu sieviešu uzņēmumiem. 

Par ekspertu izšķirt jautājumu, vai pastkarte būtu vērtējama kā 

1 Ms. Kā ir ar tām skolnieču „mākslas” kailfotogrāfijām? Pēdējā Brīdī. 

12.05.1929. 

83

māksla vai kā pornogrāfija, tiesneši aicināja Kārli Miesnieku. 

Uz pastmarku tirgotāja advokāta jautājumu, vai pilsētas mākslas 

muzejā nav nevienas viņa gleznas, kurā būtu attēlota kaila 

sieviete „ar visiem piederumiem”, Miesnieks atbildēja, ka ir, 

bet glezna ir mākslas darbs, kamēr krimināllietai pievienotās 

pastkartes ir kailu sieviešu fotogrāfijas kairinošās pozās. Tad 

advokāts bilda, ka vasarā pat jūrmalā redzami „jauki skati”, turklāt 

arī grieķu mākslinieki kailajām dievietēm nav vilkuši peldu 

biksītes un reti dažas vietas aizseguši ar vīģes lapu. 1 Tomēr pirmo 

tirgotāju notiesāja ar 100 latu naudas sodu vai maksātnespējas 

gadījumā ar vienu mēnesi arestā, bet otro – ar 50 latu 

naudas sodu vai divām nedēļām arestā. Lai ko būtu apgalvojis 

advokāts, iedzīvotāju lielākā daļa cilvēka kailumu vismaz pirmajā 

acu uzmetienā uztvēra kā pornogrāfisku. 

Lūcijas Kreicbergas vārds vēlreiz presē izskanēja 1933. gadā, 

kad Izglītības ministrija, ko tolaik vadīja Atis Ķeniņš, „bērnu tikumības 

labā” par pornogrāfisku atzina Kārļa Padega dekorēto 

Kreicbergas fotosalona vitrīnu Marijas ielā 16. Tajā eleganta 

džentlmeņa manekena drusku pavērtajā mētelī no ziemas aukstuma 

bija paslēpusies kaila dāma ar spožu zelta vīģes lapu. Avīze 

„Pēdējā Brīdī” rakstīja, ka „dekorējums ir atzīstams par ekscentrisku 

un savā ziņā izdevušos, tomēr nevisai piemērotu Rīgas 

gaumei”. 2 K. Padegs žurnālistam stāstīja, ka no mākslinieciskā 

viedokļa policijas kārtībnieku prasība mainīt skatlogā redzamo 

„nav attaisnojama, jo zīmējums nav vulgārs un itin nekā pornogrāfiska 

tur nesaskatu”. Mākslinieks piemetināja, ka ārzemēs par 

līdzīgu reklāmu neviens neceltu ne ausi. „Bet viena daļa mūsu 

publikas vēl nav sasniegusi attiecīgu izglītības līmeni mākslas lietās. 

Žurnāli iespiež daudz vulgārākas bildes, bet viņi netiek konfiscēti. 

Arī mūsu muzejos ir daudzas riskantas pozas, bet skolas 

bērni pat grupās tiek vesti viņās lūkoties,” sprieda K. Padegs. Tomēr 

viņš bija spiests rediģēt savu mākslas darbu, un jau nākamajā 

1 Pornogrāfisko pastkaršu prāva apgabaltiesā. Jaunākās Ziņas. 05.11.1930. 

2 Vakar policija pieprasījusi Kreicberga fotovitrīnas maiņu, jo izglītības 

ministrija to atzinusi par piedauzīgu. Pēdējā Brīdī. 21.02.1933. 

84

dienā avīze informēja, ka „dāmai figūras centrā izdarīta operācija 

un tagad policijai pret to vairs nav iebildumu”. 1 

Runājot par „pornogrāfiju” ilustrācijās, tās apkarotāji pārsvarā 

ar to domāja apakšveļā vai pieticīgā apģērbā tērptas 

miesas attēlojumu. Priekšstats par tādu attēlu pieļaujamību 

presē 20. gadu vidū mainījās strauji, pat viena gada laikā (no 

1925. gada vasaras līdz 1926. gada vasarai). Neitrāla viedokļa 

paudēji savukārt pamanīja, ka Latvijas žurnāli salīdzinājumā ar 

ārzemju analogiem ir teju nevainīgi, jo latviešu tekstu un ilustrāciju 

autori salīdzinājumā ar ārzemju kolēģiem ir kautrīgāki. Par 

to, kā starpkaru Latvijas iedzīvotāji uztvēruši kailumu mākslā, 

intelektuāļi izteikušies samērā reti, tomēr parasti viņiem nācās 

konstatēt, ka laikabiedri nespēj nošķirt „erotisko mākslu” no 

pornogrāfijas, jo nespēj pārvarēt priekšstatu par kailumu kā to, 

ko nedrīkst redzēt publiskajā telpā, ka viņi nespēj kailu cilvēku 

uzlūkot kā estētikas iemiesojumu. Diemžēl presē tādus izglītojošus 

rakstus, kas varētu ietekmēt laikabiedru domas, gandrīz 

nepublicēja. Pārsvarā tajā dominēja to cilvēku viedokļi, kas aicināja 

cenzēt vai cenzēja. 

1 Kreicberga fotovitrīnā atkal ielikts melnais džentlmens ar kailo dāmu. 

Pēdējā Brīdī. 23.02.1933. 

85

IV nodaļa 

Tekstu vērtētāji: morālais protekcionisms 

Dažs publicists bija cerējis, ka 1926. gadā Izglītības ministrijas 

paspārnē pieņemtā, bet joprojām nevalstiskā Kaitīgo kultūras 

parādību apkarošanas komisija spēs likvidēt, aizliegt un 

citādi drastiski ierobežot seksualitātes izpausmes publiskajā 

telpā. 1926. gada beigās skolotājs Aleksandrs Ozoliņš apgalvoja, 

ka no daudziem jaunākās literatūras darbiem dveš „seksuālisms, 

saldkaira bauda” ja ne pavisam tieši un atklāti, „tad 

tomēr tikai ar vieglu, caurspīdīgu plīvuru segta”. „Vēl ļaunāki, 

ja iedomājam „specialo” pornogrāfiju. Tā iet tautā visā savā kailumā. 

Tās ģifts piesātina visus un visu. Pie izglītības ministrijas 

gan nodibināta speciāla komisija cīņai ar pornogrāfiju, diemžēl, 

kurmet par šīs komisijas darbību un panākumiem maz kas 

zināms,” 1 rakstīja Ozoliņš. 

Tādu viedokļu paudēji gādāja, lai valsti piespiestu pieņemt 

agresīvāku politiku. Viņu centienus vairākums Saeimas deputātu 

atbalstīja, jo nevēlējās laist garām nopelnus, ko radītu rūpes par 

jaunatni kā tautas nākotnes garantu. Pat sociāldemokrāti, kas citur 

Eiropā, piemēram, Vācijā, balsoja pret līdzīgām iniciatīvām, 

Latvijā pievienojās pilsonisko partiju blokam. 1927. gada aprīlī 

Saeima apstiprināja noteikumus par jaunatnes pasargāšanu no 

sēnalu un neķītrību literatūras. Ministru kabinets tos izskatīja 

martā un pieņēma Satversmes 81. panta kārtībā. Tie noteica, ka 

lietpratējiem ir jāveido Latvijas jaunatnei nevēlamo grāmatu saraksts. 

Pirmo Sēnalu un neķītrību literatūras sarak stu „Valdības 

Vēstnesī” publicēja 1927. gada 20. jūlijā. Kad darbu sāka Sēnalu 

un neķītrību literatūras apkarošanas komisija, žurnāli, kas laikabiedros 

20. gadu vidū bija iesvēluši raizes un tāpēc tika dēvēti 

par pornogrāfiskiem – „Sensācija”, „Mīla un Flirts”, „Vecpuisis”, 

1 Ozoliņš, Aleksandrs. Ikdienas varā. Kurzemes Vārds. 14.11.1926. 

86

„Eross”, „Elegance”, „Jaunā Elegance” –, jau bija pārstājuši iznākt 

paši vai pildot Rīgas apgabaltiesas spriedumus. Tomēr, neskatoties 

uz to, komisija tos, tā teikt, post factum iekļāva pašā 

pirmajā Sēnalu un neķītrību literatūras sarakstā. Vienīgais izņēmums 

bija žurnāls „Eross”. Komisija tādējādi attaisnoja savu izveidi, 

jo savulaik visa jezga tika sākta šo žurnālu dēļ. 

„Mūsu valsts pastāvēšanas pirmos gados, izlietojot preses 

brīvību, mūsu literatūras druvā ar katru gadu arvien lielākā vairumā 

saradās arī nezāles. Līdzās jau no agrākiem laikiem pazīstamiem 

indiāņu stāstiem radās vesela sērija bandītu literatūras, 

kur visādus Adamaišus un Kaupēnus attēloja vairāk vai mazāk 

labvēlīgā gaismā. Beidzot 1925. gadā nāca piedauzīga satura 

žurnālu plūdi,” noteikumu izveidošanas vēsturi aprakstīja Preses 

un biedrību nodaļas vadītājs Konstantins Vilde, kurš amata 

dēļ pildīja komisijas priekšsēdētāja vietnieka pienākumus 

un komisijas uzdevumā bija izstrādājis projektu noteikumiem 

par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras, 

ņemot par paraugu Vācijas tādus pašus noteikumus. „Viens izdevējs 

laida klajā žurnālu „Mīla un Flirts”, cits „Jaunā Mīla un 

Flirts”, trešais „Vecā Mīla un Flirts”, nākošais „Modernā Mīla 

un Flirts”, „Mīla, Laulība un Flirts” un vēl dažādus citus. Visi 

šie kaitīgās literatūras plūdi skāra galvenā kārtā mūsu jaunatni, 

atstājot uz jaunajām, atsaucīgajām dvēselēm nelabojami 

postīgu iespaidu. Šī bīstamā parādība nevarēja neizsaukt visasāko 

protestu paidagōgos, vecāku un sabiedrisku darbinieku 

aprindās, un šis protests atrada atbalsi arī Izglītības ministrijas 

Kaitīgu kultūras parādību apkarošanas komisijā. Atzīstot, ka uz 

vispārējo likumu pamata šīs sēnalas nav iespējams pietiekošā 

mērā apkarot, jo mūsu tiesu iestādes var reaģēt tikai uz visspilgtākajiem 

pieklājības pārkāpumiem praksē, kur lieta jau grozās 

ap kriminālnoziegumiem, komisija nāca pie slēdziena, ka še nepieciešami 

sevišķi noteikumi,” rakstīja Konstantins Vilde. 1 

Sarakstā kādu žurnālu vai grāmatu varēja iekļaut tikai tad, 

ja komisijas locekļi par to vienprātīgi vienojās, uzskatot, ka 

1 Vilde, Konstantins. Jaunatnes pasargāšana no sēnalu literatūras. Izglītības 

Ministrijas Mēnešraksts. 1930. Nr. 7/8, 137. lpp. 

87

cilvēki ar dažādiem pasaules uzskatiem ir domājuši vienādi. 

Tomēr noteikumi neparedzēja, ka komisijas locekļiem būtu jāpārstāv 

dažādi pasaules uzskati. Noteikumu efektivitāti Vilde 

vērtēja augstu un apgalvoja, ka tie rada iespēju tik ievērojami 

ierobežot neķītru publikāciju izplatīšanu un ka neviens periodisks 

izdevums pēc uzņemšanas Sēnalu un neķītrību literatūras 

sarakstā nav varējis pastāvēt. Turklāt pati iespējamība vien, ka 

pastāv tāds saraksts, bieži atbaidīja izdevējus no sēnalu literatūras 

izdošanas. Galu galā Vilde secināja, ka noteikumu netiešais 

iespaids ir vēl lielāks nekā tiešais. 

Konstantinu Vildi – atturībnieku un aktīvu Latvijas Pretalkohola 

biedrības (dibināta 1908. gadā) biedru un valdes locekli 

– var saukt par pieredzes bagātāko cenzoru parlamentārajā 

Latvijā. No 1919. līdz 1932. gadam viņš piedalījās filmu cenzēšanā 

un presē un literatūrā publicētās pornogrāfijas „atrašanā”. 

Pamatojoties uz viņa vadītās Preses un biedrību nodaļas 

sagatavoto informāciju, 15 valdībās (no 19 pirmskara valdībām) 

iekšlietu ministri parakstīja rīkojumus par konkrētu darbu konfiscēšanu 

kāda izlasītās tā sauktās pornogrāfijas dēļ. Paralēli 

viņš pārstāvēja Iekšlietu ministriju Kaitīgo kultūras parādību 

88 

Konstantins Vilde, cenzors ar stāžu no 

1919. līdz 1932. gadam. 

Avīze „Pēdējā Brīdī” (21.10.1932.).

apkarošanas komisijā un Sēnalu un neķītrību literatūras apkarošanas 

komisijā. Vildes darba pienākumos ietilpa arī uzraudzīt 

trīs sarakstus, kas regulāri tika papildināti, – Aizliegtās, ārzemēs 

izdotās, Latvijā ievest un izplatīt aizliegtās literatūras sarakstu 

(pirmais rīkojums izdots 1924. gada 1. decembrī), 1 Aizliegtās, 

Latvijā iespiestās literatūras sarakstu (pirmais rīkojums izdots 

1925. gada 23. oktobrī), kurā līdz 1939. gada 31. janvārim iekļāva 

810 nosaukumus, 2 Sēnalu un neķītrību literatūras sarakstu 

(pirmais publicēts 1927. gada 20. jūlijā), kurš līdz 1937. gada 

1. decembrim ietvēra 255 nosaukumus. 3 Pirmajos divos sarakstos 

Vildes uzraudzībā cenzori iekļāva grāmatas, kas aizliegtas 

pieaugušajiem Latvijas iedzīvotājiem, savukārt trešais – Sēnalu 

un neķītrību literatūras saraksts – uzskaitīja literatūru, kas aizliegta 

iedzīvotājiem, kuri vēl nav sasnieguši 18 gadu vecumu. 

Kad 1932. gada rudenī Vildi iecēla par Iekšlietu ministrijas revidentu, 

avīze „Pēdējā Brīdī”, atskatoties uz viņa karjeru, rakstīja, 

ka „viņa speciālista acij nepagāja garām neviens sabiedrības 

morāli maitājošs raksts vaj cits kāds producējums”. 

Ar Sēnalu un neķītrību apkarošanas komisijas palīdzību 

valsts vara gādāja, lai cilvēkiem, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu, 

nebūtu iespējas publiskā telpā skatīt apšaubāmu literatūru. 

Noteikumi būtiski ierobežoja grāmatu izdevēju reklāmas 

iespējas, jo sarakstā esošos izdevumus veikalnieks nedrīkstēja 

izlikt ne veikala skatlogā, ne plauktos, bet drīkstēja glabāt tikai 

tur, kur pircējs nevar to redzēt – zem letes vai noliktavā. 

Un, kaut gan tādas grāmatas drīkstēja pārdot tad, kad pirkt gribēja 

pieaugušie, jāņem vērā, ka pieaugušie tās pašas aizliegtās 

reklāmas dēļ varēja arī nezināt, ko viņi gribētu pirkt. Turklāt 

šo literatūru nedrīkstēja turēt skolu un jaunatnes bibliotēkās, 

1 LVVA, 3724. f., 1. apr., 34. l., 8. lp. 

2 Lapsiņš, Roberts (sast.). Aizliegto grāmatu, brošuru un citu Latvijā iespiesto 

poligrafisko ražojumu saraksts. Ziņas par laiku līdz 1939. g. 31. janvārim. 

Rīga: J. Rozes izdevums, 1939, 73.–176. lpp. 

3 Lapsiņš, Roberts (sast.). Sēnalu un neķītrību literatūras saraksts. Komisijas 

lēmumi līdz 1937. gada 31. decembrim. Rīga: J. Rozes izdevums, 1939, 

61.–102. lpp. 

89

un tas nozīmēja, ka iespēja pārdot grāmatas kļuva vēl mazāka. 

Policijas kārtībniekiem sava iecirkņa teritorijā nācās apstaigāt 

grāmatu un preses tirdzniecības vietas, regulāri pārbaudīt, vai 

jaunatnei kaitīgie izdevumi nerēgojas redzamās vietās, un par 

konstatēto informēt priekšniecību. 1 Tomēr Latvijas noteikumi 

pilnībā iekļāvās Rietumeiropas kontekstā. Tie tapa pēc attiecīgo 

Vācijas noteikumu parauga. 2 Tie nebija arī radikāli salīdzinājumā 

ar Īrijas Republiku, kur normas, kas Latvijā tika 

attiecinātas tikai uz jaunatni līdz 18 gadu vecumam, tika piemērotas 

visiem bez vecuma izšķirības. 3 Pat starpkaru Lielbritānijā, 

lai uzsvērtu liberālās vērtības un starptautiski pozicionētu 

sevi kā ētiski pārāku salīdzinājumā ar sāncensēm (totalitārajām 

valstīm) neizdeva normatīvos aktus, kas ļautu likumīgi sastādīt 

nevēlamo grāmatu sarakstus, tomēr neoficiāli tādi saraksti tika 

veidoti un izmantoti. 4 Sabiedriskais satraukums par literatūru, 

kas piemin seksuālo, arī citās Eiropas valstīs 20. gados bija saistīts 

ar skolēnu seksuālās izglītošanas aktuālo jautājumu (ko un 

kādā vecumā viņi drīkstētu zināt), ko savukārt noteica raizes 

par nācijas pastāvēšanas iespējām nākotnē. 5 

Sēnalu un neķītrību apkarošanas komisijā darbojās rakstnieki, 

tomēr tās pirmajā sastāvā (1927–1930) atteicās piedalīties 

Antons Austriņš un Kārlis Krūza, bet piekrita Ernests BirznieksUpītis. 

Komisiju vadīja rakstnieks Jēkabs RozeLīgotnis 

1 LVVA, 1376. f., 2. apr., 5252. l., 1. lp. 

2 Sauerteig, Lutz D. H. Sex education in Germany from the eighteenth 

to the twentieth century. Sexual cultures in Europe. Themes in sexuality. 

Eder, Franz X., Hall, Lesley A., Hekma, Gert (Eds.). Manchester, New 

York, 1999, p. 28; Stieg, Margaret F. The 1926 German Law to Protect 

Youth against Trash and Dirt: Moral Protectionism in Democracy. Central 

European History. 1990, Vol. 23, No. 1, p. 22–56. 

3 Sk.: Pašeta, Senia. Censorship and its Critics in the Irish Free State, 

1922–1932. Past and Present. 2003, Vol. 181, No. 1, p. 193–218. 

4 Sigel, Lisa Z. Censorship in InterWar Britain: Obscenity, Spectacle, 

and the Workings of the Liberal State. Journal of Social History. 2011, 

Vol. 45, No. 1, p. 61–83. 

5 Sk.: Carter, Julian B. Birds, Bees, and Venereal Disease: Toward an Intellectual 

History of Sex Education. Journal of the History of Sexuality. 

2001, Vol. 10, No. 2, p. 213–249. 

90

Līgotņu Jēkabs (Jēkabs 

Roze-Līgotnis) 1927. gadā 

kļuva par Sēnalu un neķītrību 

apkarošanas komisijas 

priekšsēdētāju un vadīja to 

no 1927. gada jūnija līdz 

1929. gada decembrim, kad no 

šī amata atteicās „nevaļas dēļ”. 

No LU Akadēmiskās bibliotēkas 

krājuma. 

līdz 1929. gada beigām, kad atteicās no amata „nevaļas dēļ”. 

1930. gadā Līgotņu Jēkaba pienākumus pildīja viņa vietnieks 

Konstantins Vilde. Alfrēds Purītis pārstāvēja māksliniekus, 

Ernests BirznieksUpītis – rakstniekus (nākamais kandidāts 

Kārlis Eliass), Jānis Rapa – grāmatu tirgotājus, Laimonis Gailītis 

– bērnu un jaunatnes organizācijas (kandidāte Paula Zvirbule), 

Andrejs Jesens – skolotājus (kandidāts Pēteris Dreimanis), 

Marija Birkerte – ārpusskolas izglītības darbiniekus (kandidāts 

Jūlijs Students). 1 

Otrajā sastāvā (1931–1933) Sēnalu un neķītrību literatūras 

apkarošanas komisiju vadīja teologs LU profesors Voldemārs 

Maldonis, viņa vietnieks atkal bija Konstantins Vilde. Alfrēds 

Purītis turpināja pārstāvēt māksliniekus (kandidāts Ernests 

1 LVVA, 1632. f., 2. apr., 1628. l., 39. lp. 

91

Veilands), Rihards Bērziņš (Valdess) pārstāvēja rakstniekus 

(kandidāts Kārlis Jēkabsons), darbu turpināja arī Jānis Rapa, 

pārstāvot grāmatu tirgotājus (kandidāts Ansis Gulbis), Laimonis 

Gailītis turpināja pārstāvēt bērnu un jaunatnes organizācijas 

(kandidāts Kārlis Velmers), bet Marija Birkerte – ārpusskolas 

izglītības darbiniekus (kandidāts Atis Ķeniņš), Pēteris 

Dreimanis pārstāvēja skolotājus, bet no 1932. gada oktobra 

komisijā, grozot noteikumus, iekļāva arī vecāku pārstāvi Irmu 

Bechmanis. 1 

Kad 1931. gada beigās Sēnalu un neķītrību literatūras apkarošanas 

komisijas darbību apsprieda Saeimas Izglītības komisijā, 

deputāts Hermanis Kaupiņš norādīja, ka komisijai ir arī 

trūkumi, jo „tās sastāvā ieejot tādi cilvēki, piem. R. Bērziņš, kuram 

pašam grāmata ieskaitīta sēnalu un neķītrības literatūrā”. 2 

Savukārt Kārļa Jēkabsona atrašanās komisijā tika nosaukta par 

kuriozu viņa romānu dēļ (tie tika dēvēti par lubām). 3 Iespējams, 

ka abi literāti piekrita spriest par sēnalu un neķītrības literatūru, 

jo komisijas spriedumos vēlējās novērst tādas galējības, 

kuru dēļ Valdesa paša grāmatu „Skumjā kafejnīca” komisija no 

1929. gada bija iekļāvusi sarakstā. 

Literatūras kritiķis Jorģis Mednieks pat aicināja ieskaitīt 

sarakstā Jēkabsona romānus „Heinrihs Rautenfelds” (1929– 

1930) un „Kristīne un Zigfrids” (1930–1931), sakot, ka ar pirmo 

Jēkabsons pats sev esot izrakstījis nabadzības apliecību, bet otrs 

nav pat rakstniecība, bet tikai aiz materiāla aprēķina sākta „atriebīga 

rakņāšanās” divu cilvēku pagātnē. 4 Vārdu sakot, literāti 

izmantoja nevēlamo grāmatu saraksta izveidi kā protekcionisma 

instrumentu, kas ne tikai domāts vietējā tirgus aizsargāšanai 

1 Rīkojums Nr. 280. 1930. gada 2. decembrī. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 

1930. Nr. 12, 672. lpp.; Jaunatnei kaitīgās literatūras apkarošanas 

komisijas darbība 1932. gadā. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1933. 

Nr. 1, 69. lpp. 

2 Spriež par sēnalu un neķītrības literatūras apkarošanas komisijas darbību. 


3 J. L. Strīdi ap rakstniecību. Jaunākās Ziņas. 23.02.1932. 

4 Mednieks, Jorģis. „Lubu” oriģinālromāni mūsu literatūrā. Izglītības Ministrijas 

Mēnešraksts. 1930. Nr. 9, 270., 271. lpp. 

92

Ernests Rirdāns kariķējis Kārļa 

Jēkabsona atrašanos Sēnalu 

un neķītrību apkarošanas 

komisijā. No avīzēm izvēlētais 

fakts gan ir neprecīzs, 

jo viņš nebija komisijas 

priekšsēdētājs. 

Žurnāls „Svari” 

(1930, Nr. 33). 

no tulkotās sēnalu literatūras, bet arī norobežo tās meklētāju 

uzmanību no latviešu oriģinālliteratūras. 

Aprakstīto notikumu rezultātā no 1927. gada erotiku literatūrā 

un presē meklēja nevis sabiedriski aktīvie iedzīvotāji un 

publicisti, bet gan Sēnalu un neķītrību literatūras apkarošanas 

komisija, kas bija izveidota pēc tiešas sabiedriskās iniciatīvas, 

strādāja Izglītības ministrijas pakļautībā un regulāri papildināja 

Sēnalu un neķītrību literatūras sarakstu. Laika gaitā bija 

mēģinājumi mainīt noteikumus par jaunatnes pasargāšanu no 

sēnalu un neķītrību literatūras. Tie paredzēja, ka sarakstā nedrīkst 

uzņemt politiskus periodiskus izdevumus, jo aktīvie moralizētāji 

vēlējās ietekmēt arī avīžu saturu. 1928. gada sākumā 

skolotāju organizācijas protestēja pret zādzību, slepkavību un 

citu kriminālnoziegumu detalizētiem aprakstiem un personu 

noķengāšanu presē, jo „jaunatne gūst sliktus iespaidus, zaudē 

ticību uz vadošām personām un nav iespējams jaunatnei dot 

sociālu, politisku un valstisku audzināšanu”. 1 

1 LVVA, 1632. f., 2. apr., 1629. l., 10. lp. 

93

1928. gada martā skolu departamenta tautskolu direktora 

otrais vietnieks Leons Taivāns Kaitīgo kultūras parādību apkarošanas 

komisijas sēdē pat apgalvoja, ka skolotāji protestējot 

vienbalsīgi. Tādu vēstuli komisija saņēma, piemēram, no Madonas 

skolotāju darba apvienības. 1 Subates Valsts vidusskolas 

pedagogu padome rakstīja komisijai, ka dažos laikrakstos 

bieži parādās sīki slepkavību, izvarošanu un laupīšanu apraksti. 

„Tādi apraksti atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz lasītājiem un 

sevišķi uz skolēniem,” apgalvoja subatieši, lūdzot Izglītības 

ministriju mēģināt ierobežot minēto parādību, lai „pasargātu 

mūsu bērnus no samaitāšanas”. Minētajā sēdē Ludvigs Adamovičs 

ieteica „radīt sabiedrības un valdības iestāžu protesta 

balsi un arī pašiem izvest konsekventi preses ierobežojumus”. 

Laimonis Gailītis piedāvāja „sarīkot organizācijām demonstrāciju 

pret presi un pārrunāt šo jautājumu organizācijās”. Tāpēc 

komisija aicināja skolotāju organizācijas iesūtīt protestus 

pret nevēlamām parādībām presē un atrast iespējas protestus 

presē arī publiskot. Piemēram, pati Kaitīgo kultūras parādību 

apkarošanas komisija savas darbības pirmajā gadā, „nevarēdama 

mierīgi paiet garām bandīta Kaupēna prāvas un noziegumu 

plašiem atreferējumiem dienas presē, kā arī bandīta darbu 

popularizēšanai komisija izteic[a] savu protestu”, ko piesūtīja 

visiem laikrakstiem. Lai uzlabotu publiskās telpas morālo vidi, 

1927. gada rudenī komisija atzina, ka „būtu vēlams griezties pie 

Pasta un telegrāfa virsvaldes turpmāk vairs nepieslēgt radiofonam 

naktslokālus kā „Alhambra”, lai to nepopularizētu”. 2 Tā 

plānoja izdot propagandas pastkartes ar lozungiem, kas apkaroja 

kaitīgās kultūras parādības. 

1927. gada 4. septembrī sociāldemokrātiskā „Strādnieku 

Avīze” bija sašutusi par karikatūru, kas publicēta avīzē „Pēdējā 

Brīdī”, jo bulvārpreses pornogrāfiskie raksti un neķītrās karikatūras, 

nonākušas bērnu rokās, varot uz viņiem atstāt samaitājošu 

iespaidu, tāpēc „bērnu vecākiem atliek tikai viens – vēlēties 

1 LVVA, 1632. f., 2. apr., 1626. l., 242. lp. 

2 Kaitīgu kultūras parādību apkarošanas komisija. Jaunākās Ziņas. 

28.10.1927. 

94

carisma laika cenzūras atgriešanos”. Karikatūra tapa avīzes 

„Jaunākās Ziņas” palaistās preses pīles rezultātā. Tas gan notika 

neapzināti, jo avīze bija pārliecināta par ziņas atbilstību faktam. 

Vārdu sakot, 1. augustā avīzē „Jaunākās Ziņas” tāda paša 

nosaukuma rubrikā vienpadsmitajā lappusē bija ievietota īsa 

ziņa, ka Matkulē šajās dienās vairāki nepazīstami cilvēki, ejot 

pievakarē cauri mežam, uzbrukuši 24 gadus vecajam jaunsaimnieka 

dēlam K., uzmaukuši galvā maisu un viņu izkastrējuši. 

„Šī operācija izvesta tik pamatīgi, ka vietējam ārstam tik atlicis 

to konstatēt. K. dzīvība nav apdraudēta,” informēja „Jaunākās 

Ziņas”. Savukārt 28. augustā avīze „Sociāldemokrāts” bija noskaidrojusi, 

ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, jo, „neskatoties uz 

policijas pūlēm, atrast cietušo nav izdevies”, turklāt „neviens no 

vietējā pagasta iedzīvotājiem par sensacionālo gadījumu nekā 

nezin”. „Sociāldemokrāts” preses pīli izskaidroja ar avīžu „Jaunākās 

Ziņas” un „Pēdējā Brīdī” konkurenci. „Lai tiktu viens 

Karikatūrists Sergejs Civis-Civinskis kariķēja šo faktu, izmantojot avīzes 

„Jaunākās Ziņas” īpašnieku tēlus – kastrētāja lomā darbojas Antons Benjamiņš 

kā „Jaunāko Ziņu” rabīns, bet Emīlija Benjamiņa viņam asistē, turot jaunekļa 

kājas. Rabīns, veicot operāciju, saka: „Ja ne vairāk, tad vismaz vienu matkulieti 

pataisīšu par žīdu.” Avīze „Pēdējā Brīdī” (30.08.1927.). 

95

otram priekšā, tiek laisti klajā vismuļķīgākie „sacerējumi”, 

kuri rada nepatikšanas un lieku darbu vienīgi policijai,” rakstīja 

avīze. „Kā redzam, tad kastrēšana nepavisam nav notikusi, 

bet radusies kāda sensāciju kāra reportiera smadzenēs un tagad 

sabiedrības priekšā viņa maizes tēvu Benjamiņu nostādījusi 

pavisam nepatīkamā situācijā.” Savukārt avīze „Pēdējā Brīdī” 

rezumēja, ka „šī kastrācija notikusi – „J. Z.” redakcijā”. 

Laikraksts „Pēdējā Brīdī” tika izdots no 1927. gada 1. marta, 

un tā pirmais redaktors (līdz 1928. gada beigām) bija Pāvils 

Rozītis, vēlāk to rediģēja Oļģerts Liepiņš. 1936. gada 24. aprīlī 

avīzi pārtrauca izdot. „Pēdējā Brīdī nāk ar varenu reklāmas 

troksni, cenšas būt ekstrāmoderns. Vaddoma – sist ar sensācijām. 

Tām nav tikai krimināls, sabiedrisks vai politisks raksturs. 

Tās iebrūk arī ļaužu personīgā dzīvē un neapstājas pat 

pie guļamistabas durvīm. Tupiņš ar savām Aizkulisēm ir devis 

piemēru, ka no šādas barības var pārtikt. Viņa darbību sauc 

par revolveržurnālistiku, viņš meties uz naudas izspiešanu, par 

ko savam upurim sola turpmāk vairs neuzbrukt. Pēdējā Brīdī 

to nedara, tas atdarina tikai īstu bulvārtipa presi. No oda izpūš 

ziloni, lai lasītājiem arvien būtu pārsteigums, par ko brīnīties,” 

atmiņās raksta avīzes „Jaunākās Ziņas” redaktors Jānis 

Kārkliņš. „Jā, jauno, lielo laikrakstu, kam sākumā līdzekļu 

pietiek, sadiedz pēc svešas piegrieztnes. Aizmirsts uzstādīt 

sociālās psīcholoģijas ceļrādi. Rīgā nav Parīzes publikas. Latviešu 

ļaudis vēl negrib narkotiku, viņiem garšo vienkārša, veselīga 

barība – arvien kaut kas jauns, bet patiess, noderīgs un 

pamācīgs.” 1 Žurnālists Jānis Grīnblats informē, ka rīta laikraksts 

„Pēdējā Brīdī” un tā pēcpusdienas izdevums „Pieci Santīmi” 

pieteikuši konkurenci „Jaunākajām Ziņām”, kas tobrīd 

atradās dominējošā stāvoklī latviešu preses tirgū. „Sākumā 

trieca korespondentus automobiļos gandrīz uz katru lielāku 

zaļumballi tās aprakstīšanai, cerot pievilkt lauku abonentus. 

Taču cerības nepiepildījās, jo lauku cilvēks ir konservatīvs un, 

96 

1 Kārkliņš, Jānis. Latvijas preses karalis: atmiņas par „Jaunāko Ziņu” laikiem. 

[Bruklina]: Grāmatu Draugs, 1962, 43., 44. lpp.

ja kādu avīzi sācis lasīt, viņš tai pieradis un tik viegli uz citu 

nepārslēdzas,” skaidro Grīnblats. 1 

Ierosinājumi ierobežot avīzes izskanēja laiku pa laikam. 

1930. gadā Sēnalu un neķītrību literatūras apkarošanas komisijas 

locekļi centās panākt, lai noteikumi par sēnalu un neķītrību 

literatūras apkarošanu ietvertu un pēccenzūrai pakļautu 

periodiskos politiskos izdevumus, tas ir, avīzes. 2 Noteikumus 

par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras 

1931. gada beigās apsprieda Saeimas Izglītības komisijas deputāti. 

Demokrātiskā centra frakcijas deputāts Kārlis Skalbe 

konstatēja, ka Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtajos noteikumos 

ir lieli trūkumi, jo tajos nav definīcijas par to, kas uzskatāms 

par kaitīgu. „Ja šī jautājuma izšķiršanu atstāt komisijai, 

tad varam nonākt tik tālu, ka pie zināma komisijas sastāva, kuru 

katru literārisku ražojumu varēs nosaukt par pornogrāfiju.” 3 

Sociāldemokrāts Kārlis Dēķens uzsvēra: noteikumu trūkums ir 

tas, ka tie neparedz neko pozitīvu, bet satur tikai noliegumus. 

Viņš uzskatīja, ka nav vēlams literatūru, kas ir atzīta par kaitīgu, 

izsludināt īpašos sarakstos, jo tādējādi jaunatnei rodas vēlēšanās 

uzzināt, kāda iemesla dēļ tā atzīta par kaitīgu. Savukārt 

Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas deputāts Dāvids 

Apinis un Kristīgo zemnieku un katoļu frakcijas deputāts 

Lukass Ozoliņš ierosināja pakļaut noteikumiem arī politisko 

presi. K. Skalbe viņiem iebilda, ka nav iemesla radīt iestādi, kas 

tāpat kā prokuratūra darītu to pašu darbu. Saeimas apspriešanā 

likumprojekts par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un 

neķītrību literatūras nonāca 1932. gada pavasarī, un pirmajā lasījumā 

deputāti par to sprieda pat divas stundas. Priekšlikumu 

pakļaut Sēnalu un neķītrību literatūras apkarošanas komisijai 

arī politisko presi iesniedza deputāts Jānis Mežaraups Latviešu 

zemnieku savienības frakcijas vārdā, pamatojot to ar apgalvojumu, 

ka arī avīzēs sastopamas lietas, ko jaunatnei nevajadzētu 

1 Grīnblats, Jānis. Jaunkundz, nepareizi savienots!, 45. lpp. 

2 LVVA, 3724. f., 1. apr., 133. l., 2. lp. 

3 LVVA, 5485. f., 1. apr., 2789. l., 7. lp. o. p. 

97

lasīt. 1 Par atbalstu zemnieku savienības priekšlikumam paziņoja 

kristīgā darba bloka deputāti, bet priekšlikumu noraidīja 

Demokrātiskais centrs un LSDSP. Sociāldemokrāts Hermanis 

Kaupiņš norādīja, ka priekšlikuma pieņemšana nozīmētu uzlikt 

iemauktus brīvajai presei, kamēr arī Bībelē ir lietas, ko bērniem 

nedrīkstētu rādīt. Arī Pēteris Zālīte no Kārļa Baloža darba partijas 

norādīja uz neķītrībām Vecajā Derībā. Viņš ironiski ieteica 

kristīgā darba bloka deputātam luterāņu mācītājam Kārlim 

Beldavam, kurš kaismīgi aizstāvēja priekšlikumu, ieslēgt Bībeles 

Veco Derību skapī aiz trejdeviņām atslēgām un nerādīt 

savas ģimenes nepilngadīgajiem locekļiem. Zālīte uzskatīja, 

ka šo jautājumu izlemšanā labāk uzticēties avīžu redaktoriem, 

nevis „tai komisijai, kas ir iecelta un kas izstrādājusi šo preses 

ierobežošanas mēģinājumu, kaut arī it kā šādā maskotā veidā”. 2 

Sociāldemokrāts Kārlis Dēķens jau konkrēti pēc kārtas ironiski 

atmaskoja Bībeles personāžus, sākot ar Ābramu, kurš savu sievu 

divreiz pārdevis, un beidzot ar Zālamana Augsto dziesmu. 

„Vai to jūs dosit rokā jaunatnei un sacīsit, ka tā ir priekšzīmīga? 

Ja šāda Zālamana dziesma parādītos kādā laikrakstā, komisija, 

bez šaubām, to nosodītu par sēnalu un neķītrību literatūras izplatīšanu. 

(Starpsaucieni.) Nu kāpēc tad tā lauzties par preses 

nodošanu uzraudzībai? Kam nekait vecās derības pikantērijas, 

seksuālās anomālijas un pornogrāfijas, tam nekaitēs arī, ja kādā 

laikrakstā būs kaut kas jaunatnei nepiemērots. Veciem cilvēkiem 

daudz kas izliekas nepieklājīgs. Daudzkārt mēs par to, ko 

savā jaunībā lasījām ar aizraušanos, tagad sakām, ka to jaunatnei 

nevar dot. Bet ja mums tas nav kaitējis, tad arī citiem nekaitēs.” 

Strādnieku un zemnieku frakcijas deputāts Emils Sudmalis 

rezumēja, ka pilsonība, domājot ar to buržuāziju, par sēnalu 

un neķītrības literatūru aizvien uzskata to literatūras daļu, kas 

runā par seksuāliem jautājumiem. „Šie jautājumi ir piedauzības 

akmens pilsonībai,” viņš teica. „No pilsonības viedokļa par tiem 

1 Liels vārdu karš par sēnalu literatūru. Jaunākās Ziņas. 11.05.1932. 

2 Latvijas Republikas IV Saeimas III sesijas 7. sēde 1932. gada 10. maijā. 

Latvijas Republikas IV Saeimas III sesija. Rīga: Latvijas Republikas Saeima, 

1932, 277. sleja. 

98

nedrīkst runāt pat labā nozīmē. Sekas tam ir tādas, ka pilsoniskā 

jaunatne izaug tāda, ka pati pilsonība par to nepriecājas. 

Mūsu uzskats ir tāds, ka seksuālie jautājumi noteikti jānoskaidro, 

jānostāda skaidri un atklāti. Jaunatnei jādod vajadzīgās zināšanas, 

lai viņa neizaugtu ar tādiem pašiem trūkumiem, kā 

tagadējā pilsoniskā jaunatne.” Galu galā likumu par jaunatnes 

pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras Saeima pieņēma 

bez normas, kas atļautu cenzēt politisko presi. 

Vēlreiz tas pats jautājums Saeimas Izglītības komisijas darba 

kārtībā nonāca 1934. gada sākumā, kad pēc pianistes Lilijas 

KalniņasOzoliņas pašnāvības to iesniedza valdība, reaģējot uz 

sabiedrības sašutumu par žurnāla „Aizkulises” publikācijām. Sociāldemokrāts 

Kristaps Eliass uzsvēra, ka joprojām nav atrisināts 

sēnalu un neķītrību literatūras definīcijas jautājums, tāpēc diez 

vai administrācijas iecelta trīs locekļu komisija varētu jautājumu 

izlemt. 1 Viņš piekrita, ka ļaunas parādības presē ir jāierobežo, 

bet ir jāatrod veids, ko nevarētu izmantot pret politisko presi. 

Intelektuāļi apšaubīja Sēnalu un neķītrību literatūras apkarošanas 

komisijas darba lietderību. Juris Vidiņš ironizēja, 

ka cilvēkam, „kurš pieradis pie kandžas un desas, taisītas no 

ķiplokiem un vecas gaļas”, šampanietis nekad „nebūs pietiekoši 

kodīgs un stiprs”. 2 Līdzīgi arī lubu literatūra nestaigā apkārt 

kā rūcošs lauva, aprijot ļaužu literāro gaumi, bet cilvēki paši to 

uzmeklē, jo vēlas tieši tādu literatūru, tātad tai ir tādas pašas 

tiesības pastāvēt kā lielajiem rakstniecības ražojumiem. Kārlis 

Dziļleja uzskatīja, ka nav jēgas prātot par to, kas literatūrā 

un mākslā ir pornogrāfisks, bet vienkārši jāveido ieteicamās 

(nevis noslēpjamās, kā to darīja Latvijā) bērnu un jaunatnes 

literatūras katalogs. 3 Tādu neitrālu politiku bija izvēlējusies 

Igaunija, kur no 1924. gada strādāja komisija, kas veidoja tikai 

rekomendējamās literatūras sarakstu, kamēr Latvijā to darīja 

interesenti, kuri sabiedriskā kārtā darbojās Kaitīgo kultūras 

1 LVVA, 5485. f., 1. apr., 2789. l., 132. lp. 

2 Vidiņš, Juris. Par lubu literatūru. Kurzemes Vārds. 01.05.1927. 

3 Dziļleja, Kārlis. Kad filistri mērc pirkstus tikumā. 3. Domas. 1927. Nr. 2, 

144. lpp. 

99

parādību apkarošanas komisijā. 1 Lietuvā komisija sastādīja gan 

aizliegtās, gan rekomendējamās literatūras sarakstus. Pāvils 

Rozītis Latvijas mākslinieku I kongresā 1932. gadā norādīja uz 

Sēnalu un neķītrību literatūras apkarošanas komisijas bezjēdzību, 

jo tā tikai rada reklāmu mazvērtīgām grāmatām, turklāt 

rīkojas nekonsekventi, piemēram, Rūjienā izdoto mīlestības vēstulnieku 

izsludina par kaitīgu, bet Rīgā izdoto – ne. 2 Viņaprāt, 

lasītājam pašam jāļauj izvēlēties, ko lasīt, un gan viņš pats pratīs 

atšķirt vērtīgo no nevērtīgā. „Kam šis apskatītais likums bij 

vajadzīgs? Kādā nolūkā? Izglītības ministrijai? Priekš kā? Priekš 

skolnieku pasargāšanas no neķītrās literatūras?” jautāja dedzīgs 

Sēnalu un neķītrību literatūras apkarošanas komisijas darba 

jēgas apstrīdētājs, agronoms un literāts Jānis Lūke 1933. gadā. 

„Pirmkārt, vispārīgie likumi un tiesu iestādes neķītro literatūru 

varēja ierobežot daudz labāki, nekā šie savādie „noteikumi”. Tiesu 

iestādes varēja tādus neķītrus liter. darbus konfiscēt un pavisam 

iznīcināt. Kam bij vajadzīgs, lai šī neķītrā literatūra paliktu 

neiznīcināta, lai tā vienmēr būtu iegūstama kurā katrā grāmatu 

veikalā? Kam bij vajadzīgs, lai šīs literatūras katalogi gatavā veidā 

tiktu izpublicēti „Valdības Vēstnesī”? [..] Kāpēc pašai Izglīt. 

ministrijai bij ievajadzējies rūpēties, lai nodibinātos vesels speciāls 

institūts, komisija, komiteja, kas meklētu, vāktu kopā visu 

sasniedzamo neķītro literatūru un publicētu sensāciju un dzīves 

noslēpumu atklājumus alkstošai jaunatnei gatavus un pilnīgus 

šīs literatūras katalogus? Vaj tā nav tieša izvirtības un jaunatnes 

pagrimšanas veicināšana?” jautāja Jānis Lūke. „Vaj Izglīt. ministrija 

ir šo „noteikumu” ierosinātāja? Vaj varbūt „noteikumi” nav 

arī „komunistiskais dzeguzēns” Izglīt. ministrijas labo nodomu 

ligzdā?” 3 Viņš kritizēja Vildes piemērotību amatam, atgādinot 

1 Papaurelyte, Arida. Censorship in Lithuania between the Two World 

Wars: Laws Regulating Control over the Press. The 20th century libraries 

in the Baltic Sea region. Lotman, Piret, Vilberg, Tiina (Eds.). Tallin, 2004, 

p. 63. 

2 Pirmais latvju mākslinieku kongress. Pēdējā Brīdī. 10.02.1932. 

3 Lūke, Jānis. Valodas kari brīvajā Latvijā. Rīga: autora izdevums, 1933, 

82.–83. lpp. 

100

viņa s ociāldemokrāta pagātni. Galu galā, tieši pateicoties vecajiem 

sakariem, Konstantins Vilde ieguva amatu. Pirmais Latvijas 

iekšlietu ministrs sociāldemokrāts Miķelis Valters viņu jau 1918. 

gada decembrī pieņēma par Preses, informācijas un ziņu biroja 

vadītāju. 1919. gada vasarā, Pagaidu valdībai atgriežoties Rīgā, 

Vildes struktūru nosauca par Preses un biedrību nodaļu, tā darbojās 

Administratīvā departamenta sastāvā, bet 1920. gada oktobrī 

kļuva par patstāvīgu ministrijas struktūrvienību. 

Salīdzinot noteikumus ar komunistisko dzeguzēnu Izglītības 

ministrijas ligzdā, Lūke izteica mājienu, ka tāda liberālā politika, 

kas nodrošina jaunatnei nevēlamās literatūras sarak stu publicēšanu, 

veicina Latvijas valstij naidīgās komunistiskās ideoloģijas 

mērķu īstenošanu. Tātad viņš piederēja pie tiem cilvēkiem, 

kuri piekrita presē šķietami nepopularizētam viedoklim, ka 

ceļš uz komunismu tiek īstenots ar pornogrāfijas starpniecību. 

To jau 1925. gadā bija apgalvojis kāds reportieris avīzē „Brīvā 

Zeme”. Ja Vidiņš, Dziļleja, Rozītis vēlējās liberālāku valsts politiku, 

Lūke bija viņu pretmets, jo valsts politiku uzskatīja par 

pārāk liberālu. Viņš vēlējās, lai grāmatas, ko komisija atzina par 

jaunatnei nevēlamām, tiktu vienkārši aizliegtas, un tas nozīmēja, 

ka tās nedabūtu lasīt ne jaunatne, ne pieaugušie. Ja vērtējam 

Sēnalu un neķītrību literatūras apkarošanas komisijas darbu 

tādu cilvēku kā Lūke konservatīvo uzskatu kontekstā, jāatzīst, 

ka komisija aizstāvēja pieaugušo tiesības lasīt tādu literatūru, 

kas piemin erotisko, kriminālo, divdomīgo. Tajā pašā laikā liberālāk 

noskaņotie laikabiedri, tādi kā Vidiņš, Dziļleja, Rozītis un 

viņiem līdzīgi domājošie, komisijas darbu uztvēra kā joprojām 

ierobežojošu. Tādā ziņā komisija īstenoja vidusceļa politiku, 

pret ko iebilda abas puses no „centra”. Abu uzskatu pārstāvju 

domas sakrita tikai šaubās par komisijas locekļu spēju atpazīt 

tā saukto pornogrāfiju literatūrā. Īpaši kaismīgi par to izteicās 

Lūke, jo komisija 1931. gadā Sēnalu un neķītrību literatūras sarakstā 

iekļāva viņa brošūru „Mūsu valodas ērmi” (1930). Lūke 

tajā kritizēja valodnieku, īpaši Jāņa Endzelīna, pieeju vārdu 

veidošanā, izmantojot dažādus piemērus. Grāmatas apkarotāji 

viņam pārmetuši „kā nepiedodamu grēku tās nedaudzās 

101

a nekdotes ar mazliet pikantu nokrāsu, kas vienā, otrā gadījumā 

bij vajadzīgas, lai gleznaini izceltu valodnieku trulā bezgaršībā 

radītās vārdu formas, vaj izteicienu nejēdzību”. Lūke apgalvoja: 

komisijas priekšsēdētājs Voldemārs Maldonis un viņa vietnieks 

Konstatins Vilde paziņoja, „ka visa mana brošūra piesātināta ar 

jēlībām, ar neķītrībām, bet kad nu jāparāda to jēlību un neķītrību 

piemēri, tad nevar tos atrast; citē dažus smieklīgi nevainīgus 

izteicienus, kuros sastopami vispārlietojami vārdi, kā „pakaļā”, 

„dibins”, „burkšķis” u. t. t.”. 

Lūke izsmeļoši pamatoja Sēnalu un neķītrību literatūras 

apkarošanas komisijas locekļu nekompetenci tā sauktās pornogrāfijas 

atpazīšanā. Viņš rakstīja, ka noteikumos par jaunatnes 

pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras izmantoto neķītrības 

jēdzienu Latvijas likumdošana nepazīst un arī noteikumos 

tas nav definēts, jo juristi tradicionāli lietojuši netiklības jēdzienu. 

Latvijas Krimināllikums par netiklības nolūka mērķi atzinis 

seksuālu aktu. Savukārt norma, kas runā par literatūru, proti, 

par „apzināti nekaunīgu” poligrāfisku ražojumu glabāšanu vai 

izplatīšanu, neizmanto netiklības jēdzienu, jo „gluži loģiski paredz, 

ka ar šādu darbību var gan gūt mantisku peļņu, bet nevar 

tikt pie seksuāla akta”. Lūke formulēja vairākus jautājumus: kur 

viņa brošūrā, ko komisija izsludināja par neķītru, tas ir, netiklu, 

ir „kāda vieta, kāds tāds producējums, ar kura palīdzību es būtu 

kādu izvarojis? kur ir kāds producējums, ar kura palīdzību es 

būtu kādu vedinājis uz prettikumīgu vaj pretlikumīgu seksuālu 

aktu? kur ir kāds producējums, ar kura palīdzību es būtu kādu 

neapzinīgu [mazgadīgu vai garīgi nepieskaitāmu. – I. L.] būtni 

seksuāli izmantojis?”. Lūke pats atbildēja, ka viņa „izteicienus 

var dēvēt, kā to pareizi ir darījusi komiteja (kur sēdēja jurists – 

prokurors Apsīts), par rupjiem, pat par piedauzīgiem, bet par 

prettikumīgi mieskārīgiem [..], par netikliem, resp. neķītriem 

nekādā ziņā nē!”. 

Vārdu sakot, laikabiedri kritizēja literatūras un nepolitiskās 

preses cenzoru darba jēgu, tomēr mainīt savu lēmumu Sēnalu 

un neķītrību literatūras apkarošanas komisija bija spiesta tikai 

vienā – jau minētās Jāņa Lūkes grāmatas – gadījumā. Laikam 

102

jau tāpēc, ka Lūke neatlaidīgi aizstāvēja savu viedokli un tā popularizēšanā 

ieguldīja naudu, izdodot grāmatu „Valodas kari brīvajā 

Latvijā”, kurā detalizēti vērtēja valsts cenzūras politiku un 

amatpersonas, kas to īstenoja. Divu gadu laikā Lūke panāca, ka 

komisija viņa grāmatu izslēdz no jaunatnei kaitīgās literatūras sarakstiem. 

Sūdzības par komisijas lēmumiem izskatīja īpaša Pārsūdzību 

izspriešanas komiteja, ko līdz 1928. gada maijam vadīja 

Izglītības ministrijas pārstāvis Krišs Melnalksnis, bet pēc tam, 

kad izglītības ministrs komiteju pakļāva Skolu departamentam, 

par priekšsēdētāju kļuva departamenta direktors Kārlis Ozoliņš. 

Pārsūdzību izspriešanas komisijā darbojās arī Roberts Bērziņš 

no Izglītības ministrijas un zvērināts advokāts Jānis Balodis no 

Tieslietu ministrijas. Viņa vietā 1928. gada vasarā šo pienākumu 

sāka pildīt Lūkes pieminētais Rīgas apgabaltiesas prokurors 

Hermanis Apsītis. Tomēr, neskatoties uz Lūkes kritiku, ko galu 

galā Pārsūdzību izspriešanas komiteja atzina par vērā ņemamu, 

noteikumos neķītrības jēdziens palika neprecizēts. 

Noteikumi par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrības 

literatūras bija spilgta morālā protekcionisma izpausme. 

Tomēr citu Eiropas valstu kontekstā tie nebija nekas ārkārtējs. 

Uz noteikumu pamata izveidotā Sēnalu un neķītrību literatūras 

apkarošanas komisija, kas darbojās Izglītības ministrijas 

pakļautībā, turpmāk nodrošināja arī dzeltenās preses pēccenzūru. 

Tikai komisijas priekšsēdētājs bija algots valsts pārvaldes 

darbinieks, kamēr visi komisijas locekļi bija dažādu profesiju 

izvirzītie pārstāvji, kuriem par piedalīšanos komisijas sēdēs tika 

maksāts atalgojums. Ap 1927. gadu Latvijā sensāciju laikrakstu 

veidošanā jau iesaistījās pazīstami literāti. To saturs ietekmēja 

arī konkurentus, tai skaitā avīzi „Jaunākās Ziņas”, tāpēc komisija 

vēlējās panākt grozījumus politikā, lai pēccenzūrai pakļautu 

ne tikai žurnālus, bet arī laikrakstus jeb tā saukto politisko 

presi. Tomēr tāds ierosinājums, kas tika pamatots ar nepieciešamību 

saudzēt jaunatni no nevēlamiem iespaidiem, neguva 

deputātu vairākuma atbalstu un tika noraidīts. Kopš komisijas 

darbības sākuma laikabiedri, kas pauda viedokļus presē, arvien 

biežāk sāka to vērtēt kritiski. Tomēr tā turpināja darboties. 

103

V nodaļa 

Kino cenzori: paternālisma uzspiešana 

Arī kino cenzori lēmumus balstīja uz tikpat izplūdušu jēdzienu 

interpretācijām kā sēnalu un neķītrības literatūras vērtētāji, 

un arī viņiem laikabiedru sūdzību dēļ nācās mainīt lēmumus, 

turklāt biežāk nekā literatūras cenzoriem. Kino cenzora tēlu 

atmiņās iezīmējis rakstnieks Anšlavs Eglītis, jo viens no viņa 

daudzajiem brālēniem vismaz 20. gadu pirmajā pusē strādāja 

Kinocenzūras komisijā, kas toreiz atradās Rīgas prefektūras 

namā, jo līdz 1926. gada martam komisija bija Iekšlietu ministrijas 

kompetencē. „Nezinu, vai viņš piedalījās cenzēšanā tieši 

kā „balsstiesīgs loceklis”, vai tikai pildīja kādu kancelejas vai 

rakstveža pienākumu, bet bija zināms, ka viņš tikpat kā katru 

vakaru noskatās jaunās, cenzējamās filmas. Viņš valkāja acenes 

un ik gadus tās apmainīja pret stiprākām. Tas deva maniem 

vecākiem iemeslu aizrādīt, ka filmas kaitīgas ne vien tāpēc, 

ka tajās rāda „draņķības”, bet arī tāpēc, ka tās piedevām bojā 

acis,” raksta Eglītis. „Ko brālēns dabūja redzēt vairāk nekā parastā 

publika un ko īsti no filmām izgrieza, man nekad neizdevās 

no viņa izzināt. Arī ne to, kur paliek izgrieztie lentas posmi. Vai 

tos iznīcina, vai tikai aizmet kaut kur, kur tos varbūt varētu pievākt. 

– Brālēns bija mazliet savādnieks. Vismaz man tas tā likās. 

Itin glīta un pastalta izskata, viņš allaž rūpīgi kopās un ģērbās. 

Atgriezies Rīgā no bēgļu gaitām Krievijā, viņš kopā ar māti kādu 

laiku mitinājās mūsu dzīvoklī. Tomēr man nekad negadījās viņu 

redzēt citādu, kā vien gludi skūtu, rūpīgi sasukātiem matiem, 

kas allaž spīdēja, bagātīgi ieziesti ar „breolīnu”. [..] Man nekad 

nav gadījies sastapties vēl ar kādu citu filmu cenzētāju, un tāpēc 

es tos allaž iedomājos kā izskatīgus, labi koptus, glīti ģērbušos 

cilvēkus, kas sabiedrībā iecietīgi smīn un noslēpumaini klusē, jo 

zina tik bezgala daudz vairāk par parastajiem ļaudīm.” 1 20. gadu 

1 Eglītis, Anšlavs. Lielais mēmais. Filmu žurnālista piezīmes. [Bruklina]: 

Grāmatu Draugs, 1972, 24.–25. lpp. 

104

Karikatūrists Arvīds Kalniņš kariķējis divu kino cenzoru dialogu. Pirmais cenzors 

jautā otrajam: „Vai zini, ka tādas lietas nedrīkst rādīt?” Otrais, aizgrābti vērojot filmu, 

aizmirsdamies atbild: „Nu, protams, tikai skatīties.” Žurnāls „Svari” (1926, Nr. 9). 

sākumā filmas Iekšlietu ministrijā cenzēja Jūlijs Krūmiņš, Konstantins 

Vilde, Jānis Buchbinders, Ringolds Brēdermans, Žanis 

Rozentāls un Samuels Jankovskis. 1 

20. gadu sākumā kinocenzūra vēl nebija īsti iestrādājusies, 

tāpēc kino „Maska” iespruka filma „Septiņu nāves grēku 

nams”. „Reklāmas bilžu vitrīnā pie kino ieejas starp citiem uzņēmumiem 

bija izlikts viens, kura priekšā gājēju soļi ja ne tieši 

apstājās, tad manāmi pagausinājās. It pagreznā viesību telpā, 

uz tādas kā skatuves, rokās saķērušās, bija iznākušas trīs daiļavas, 

izrādi sākot vai beidzot. Vienai bija krūšu tiesa tikai mazliet 

atsegta, otra atkailināta līdz jozmenim, bet trešā pavisam 

plika, tikai ar tādu kā bikini lejas daļu apgādāta. Tas jau bija kas 

neparasts, un mēs tūdaļ nolēmām, ka filma jānoskatās. Piezīme, 

ka „ieeja tikai pieaugušiem”, mūs neuztrauca. Netrūka paņēmienu, 

kā to apiet,” raksta Anšlavs Eglītis grāmatā „Lielais 

mēmais” par saviem un drauga Volfganga Dārziņa kopīgiem 

nodomiem. 2 

1 LVVA, 3724. f., 1. apr., 12080. l., 92. lp. 

2 Eglītis, Anšlavs. Lielais mēmais, 23.–24. lpp. 

105

No 1923. gada 1. marta Saeima noteica kino apmeklētāju 

riska grupu – personas līdz 16 gadu vecumam (1924. gadā precizēja 

sākuma vecumu – personas no 6 līdz 16 gadu vecumam). 

Viņiem atļāva apmeklēt tikai izrādes, kuru programmas bija 

iepriekš cenzētas. 1924. gada noteikumi par kinematogrāfiem 

arī noteica, ka nepilngadīgo izrādēs aizliedzamas filmas, kuras 

varētu atstāt ļaunu iespaidu uz jaunatnes morālisko attīstību 

vai pārmērīgi kairināt jaunatnes fantāziju. „Kamēr mēs kavējāmies, 

izrādi bija noskatījusies viena no manām daudzajām māsīcām, 

kas bija par mani kādu gadu vecāka vai arī tikai izskatījās 

vairāk pieaugusi. Viņa stāstīja, gluži satraukta: „To, ko es tur 

redzēju, nemūžam neaizmirsīšu!” Tuvāk viņa nevēlējās vai pat 

neiedrošinājās izteikties, un es savukārt, lai neliktos vientiesis, 

vairāk neuzplijos. Pēc tādas atsauksmes, saprotams, filmu nevarēja 

laist garām. Bet kad mēs ar Voli nākošajā vakarā devāmies 

uz „Masku”, programma bija mainīta! Nedēļas vidū. Neparastā 

laikā. Jādomā, uz cenzūras mājienu vai pieprasījumu.” Pusaudžu 

Anšlava Eglīša un Volfganga Dārziņa iekārotā filma „Septiņu 

nāves grēku nams” neparādījās nevienā citā Rīgas kinoteātrī, 

un vispār, kā raksta Eglītis, jebkādi kaut cik „piedauzīgi” 

plikumi pazuda no Latvijas ekrāniem uz ilgiem gadiem. „Retu 

reizi caur bieziem aizkariem iezīmējās kāds sievišķīgs siluets. 

Dažus gadus vēlāk Rīgā rādīja dienvidjūras filmu par Bali salu, 

kur, kā zināms, sievieši staigā pliki līdz jozmenim. Dievam žēl, 

pareizi ģērbtās balietes bija redzamas tikai nedaudzos skatos. 

Pārējie bija cenzūrā izgriezti. Citu reizi rādīja vācu darinātu 

„zinātnisku” filmu par veselības kopšanu vēstures gaitā. Tur 

bija aina romiešu pirtī ar plikām pirtniecēm. Žurnālos rakstīja, 

cik ļoti grūti nācies sadabūt aktrises, kas iedrošinātos filmēties 

plikas. „Izķemmēti” visi Berlīnes un Minchenes varjetē un reviju 

teātri, kamēr sameklētas nedaudzās, ne pārāk izskatīgās 

gribētājas.” 1 Žurnālists P. Piļskis 1928. gada beigās konstatēja, 

ka cenzūra no filmām izgriež kaislīgus apskāvienus, skūpstus, 

kautiņus, tomēr vēderdejas, ko nedrīkstēja rādīt aktierfilmās, 

1 Eglītis, Anšlavs. Lielais mēmais, 24. lpp. 

106

drīkstēja redzēt kultūrfilmu skatītāji. 1 Savukārt filmu reklāmās 

atkailinātus cilvēkus atļāva rādīt tikai vasarās. 

Eglīša minēto plikumu pazušanu no kinoekrāniem noteica 

viņa laikabiedru aktivitātes vairāku gadu garumā. Kāds jurists 

jau 1922. gadā „Jaunākajās Ziņās” rakstīja, ka kaut kas būtu 

jādara, jo viņa dēls kļuvis par noziedznieku kinematogrāfu dēļ. 

„Nav neviena kino Rīgā, kurā viņš nebūtu bijis. [..] Visas tās 

avantūras, slepkavības, aplaupīšanas, mīlestības drāmas utt., ko 

pusaudži redz kinoizrādēs, atstāj uz tiem lielu iespaidu, kairina 

to fantāziju un spiež tos darīt redzētiem „varoņiem” pakaļ.” 2 

1923. gada janvārī latviešu vidusskolu skolotāju 2. kongress 

pieņēma rezolūciju, kurā lūdza „valdības iestādes aizliegt seksuāli 

kairinošas un šausmu filmas kinoteātros kā bērniem, tā 

pieaugušiem”. 3 Rezolūciju kongresa organizētāji nosūtīja arī 

Saeimas Izglītības komisijai. 

Skolotāju un citu profesiju moralizētāji mēģināja atturēt 

presi no pozitīva seksuālās baudas atspoguļojuma. Viņi pieprasīja, 

lai valsts rīkojas, un panāca, ka no 1926. gada marta kino 

cenzūru pārņēma Izglītības ministrija. Saeimas deputātu vairākums 

ar vienas balss pārsvaru tādas izmaiņas ieviesa, mainot likumu 

par kinematogrāfiem. Viņi 1925. gada 18. decembrī otrajā 

lasījumā atbalstīja sociāldemokrāta Fēliksa Cielēna viedokli, 

ka vērtēt kino morāliski drīkstētu tikai Izglītības ministrija, jo 

tieši tā „audzina mūsu jaunatni”, nevis policija. Avīze „Jaunākās 

Ziņas” publicēja kāda iedzīvotāja repliku, kurš norādīja, ka 

sen laiks stingrāk kontrolēt kino, jo tas ir tāda pati narkoze kā 

alkohols un „ar savām briesmu drāmām un pikantērijām pārāk 

bēdīgs skolotājs tautai”. 4 

1926. gada 19. oktobrī Saeimas sēdē izglītības ministrs 

Edmunds Ziemelis informēja deputātus, ka Kinocenzūras kolēģijā 

(pirms 1926. gada to sauca par Kinocenzūras komisiju) 

1 Вельский Р. [Пильский, П.]. Рижское кино и цензура. Сегодня Вечером. 

04.12.1928. 

2 Kinematogrāfi un noziedzība. Jaunākās Ziņas. 21.02.1922. 

3 LVVA, 5485. f., 1. apr., 2878. l., 4. lp. 

4 Kino kuratorija. Jaunākās Ziņas. 21.09.1926. 

107

Latvijas 1. Saeimas (1922–1925) Izglītības komisijas locekļi. No kreisās: 

komisijas tehniskais darbinieks R. Appins, Leopolds Fišmanis no Žīdu apvienotā 

nacionālā bloka, Paulis Gailītis no Latviešu zemnieku savienības (LZS), Augusts 

Briedis no LZS, komisijas priekšsēdētājs Kārlis Skalbe no Demokrātiskā centra un 

bezpartejisko sabiedrisko darbinieku frakcijas, komisijas sekretārs Kārlis Dēķens 

no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP), Kristaps Eliass 

no LSDSP, Kārlis Kellers no Latvijas Vācu baltiešu partijas, Roberts Dukurs no 

Apvienotās sociāldemokrātu mazinieku partijas un Laukstrādnieku savienības 

frakcijas, nenosaukta persona. 

Mārtiņa Lapiņa foto (Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 

7117. f., 1. apr., 34. l., 51. lp.). 

parasti piedalās divi vai trīs cilvēki, tikai retos izņēmuma gadījumos 

cenzē viens. Turklāt tajā ir ne tikai Izglītības ministrijas 

pārstāvji, bet arī Iekšlietu ministrijas un pat Ārlietu ministrijas 

pārstāvji. „Vai ir notikusi stingra cenzēšana? Es tikai gribu aizrādīt 

uz nelielu statistiku. No likuma spēkā stāšanās līdz š. g. 

12. oktobrim bija cenzētas 404 filmas, aizliegtas tikai 4, tā tad 

108

nepilns procents, atļautas ar izgriezumiem 37 filmas, t. i. pāri 

par 9%. Visas pārējās atļautas bez izgriezumiem. Man pa visu 

šo laiku ienākušas divas sūdzības – viena sūdzība par stingrību 

un otra par dārdzību. Vairāk sūdzību nav. Bet gan no pedagogiem, 

gan no vecākiem un sabiedriskiem darbiniekiem, man ir 

ienākušas ne rakstiskas, bet mutiskas sūdzības, ka filmas cenzējot 

pārāk viegli.” 

1926. gadā par Kinocenzūras kolēģijas priekšsēdētāju izglītības 

ministrs iecēla skolu virsvaldes vicedirektoru Pēteri Zālīti. 

Iekšlietu ministriju pārstāvēja Preses un biedrību nodaļas vadītājs 

Konstantins Vilde, bet pārējie cenzūras locekļi – arodskolu 

direktors Indriķis Zubāns, skolu virsvaldes sekretārs Valfrīds 

Vīgants, vidusskolu direktors Kārlis Ozoliņš, vidusskolu vicedirektors 

Jānis Dobulis un tautskolu direktors Jānis Jirgens – atradās 

Skolu departamenta pakļautībā. 1 Konstantins Vilde, kurš 

darbojās visās komisijās, kas tolaik bija saistītas ar cenzēšanu, 

arī Kaitīgo kultūras parādību apkarošanas komisijā, 1926. gada 

9. decembra sēdē ziņoja komisijas locekļiem par grūtībām filmu 

cenzēšanā, jo „dažas filmas cildina apašismu, brutalitāti, 

netikumus”. 2 „Cenzūra aiz formāliem iemesliem dažreiz nespēj 

šādu filmu demonstrēšanu aizkavēt, tādēļ vēlams, ka šādos 

gadījumos arī komisija teiktu savu vārdu,” pierakstījis sēdes 

protokolists. Komisija nolēma lūgt, lai Kinocenzūras kolēģija 

uzaicinātu uz kādu filmas cenzēšanas procedūru arī Kaitīgo 

kultūras parādību apkarošanas komisijas locekļus. 

Demokrātiskas pārmaiņas kino cenzēšanas procesā 

1927. gada februārī ieviesa izglītības ministrs Rainis. Paralēli 

Kinocenzūras kolēģijai viņš nodibināja „vēl plašāku komisiju”, 

ko veidoja sabiedriskie darbinieki un kam uzdeva sekmēt 

„latvisku kultūras filmu attīstību”. Virskomisijā darbojās dažādu 

biedrību pārstāvji – Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības, 

kā arī Aktieru arodbiedrības, Ārpusskolas izglītības 

padomes, Latvijas Bērnu draugu biedrības, Latvijas Skolotāju 

savienības, Vidusskolu skolotāju biedrības un Kinoīpašnieku 

1 Kā cenzē kinofilmas. Jaunākās Ziņas. 18.03.1926. 

2 LVVA, 1632. f., 2. apr., 1626. l., 40. lp. 

109

savienības pārstāvji. Tā bija iecerēta arī kā iestāde, kurai var 

pārsūdzēt Kinocenzūras kolēģijas lēmumus. Vienu no virskomisijas 

locekļiem kā tās priekšsēdētāju ministrija piesaistīja 

pastāvīgā darbā. Šajā amatā ministrs aicināja mākslas vēsturnieku 

un inženieri Visvaldi Peņģerotu, savukārt Kinocenzūras 

kolēģijas priekšsēdētāja amatā Jāņa Zālīša vietā iecēla Indriķi 

Zubānu un Peņģerots kļuva arī par Kinocenzūras kolēģijas 

priekšsēdētāja vietnieku. 1 Peņģerota iecelšana šajā amatā liecināja 

par ministra vēlmi nodrošināt, lai kino cenzori izvairītos 

no provinciālisma savos lēmumos, bet sekotu aktuālajiem procesiem 

Rietumeiropas mākslā. 

Par to, kā darbojās Kinocenzūras kolēģija, 1928. gada sākumā 

informēja avīzes „Jaunākās Ziņas” reportieris. „Izglītības 

ministrijas koridora galā neliela istabiņa. Tā kino cenzūras kanceleja,” 

viņš rakstīja. „Še notiek arī filmu cenzēšana. Dienās, 

kad nolikta jauno filmu demonstrēšana, pie kancelejas durvīm 

drūzmējas darbu pabeigušās ministrijas ierēdnes. Viņas grib izmantot 

izdevību noskatīties izrādi un pie reizes redzēt arī to, 

kas publikai nebūs redzams. Vakar, kad cenzēšanā nāca kāda 

vācu komēdija, operators jau iepriekš paziņo: „Nekas tāds traks 

nav.” Operators laiž darbā aparātu. Saplūst arī „publika”. Kādas 

filmas visvairāk cieš no cenzūras šķērēm? „Mums jāskatās 

uz to, lai filmā netiktu popularizēta brutalitāte,” atbild kinocenzūras 

darbinieks Peņģerots. „Brutalitāte visbiežāk sastopama 

amerikāņu filmās. Tur ražo visvairāk tā saucamās „bandītu 

filmas”. Vācu ražojumos daudz vieglprātības. Brutalitātes 

netrūkst arī krievu filmās. Noliegt pavisam kādu filmu gadās 

reti, parasti aprobežojamies ar izgriezumiem. Nesen noliegta 

„Sakko un Vanceti” filma. Pag. gadā noliegta filma „Nikolaja 

2. kronēšana” kā monarķistu propaganda. Pag. mēnesī cenzētas 

80 filmas. Tās nāk galvenā kārtā no Amerikas, tad Vācijas, 

Francijas. Pēdējā laikā sāk izplatīties arī Polijas filmas. Dānija 

importē „Patu un Patašonu”. Paliek viens, pret ko visgrūtāki 

cīnīties. Tas ir: filmas tukšums, muļķība.”” 2 

1 Pārgrozības kinocenzūrā. Jaunākās Ziņas. 03.02.1927. 

2 Kā darbojas kinofilmu cenzūra. Jaunākās Ziņas. 03.02.1928. 

110

Daļa cilvēku, kas pārstāvēja tikai kādu skaitliski nenoteiktu 

daļu sabiedrības, nevis visu sabiedrību, kā parasti apgalvoja 

paši aktīvisti, vēlējās panākt, lai izrādēs redzamās „baletdejas” 

attīstītu „īstās daiļuma jūtas”, nevis izietu uz „rupja seksuālisma 

kairināšanu”. 1 1926. gada rudenī Kaitīgo kultūras parādību apkarošanas 

komisija un sabiedrībā pazīstami cilvēki iebilda pret 

divertismentiem kinematogrāfos. Viens no Nacionālā teātra tā 

brīža direktoriem Arveds Švābe divertismentus kinematogrāfos 

nosauca par mākslas garu apkaunojošiem un pazemojošiem, 

par mākslas surogātu, ko vajadzētu nesaudzīgi izskaust. „Kaut 

kādi pašdarbināti mākslinieki, no mazāk attīstītas publikas daļas 

pabalstīti, taisa lielās auditorijas priekšā visādus jokus, aranžē 

dažnedažādus uzvedumus. Ja šis vieglais veids un šī „lētā 

māksla” parādītos kādā varietē namā, tad tur nebūtu ko runāt. 

Šo mākslu ietu klausīties tikai zināma un aprobežota publikas 

daļa, bet ne visa tauta,” rakstīja Švābe. 2 Viņš uzsvēra, ka ārzemnieki 

kropļo latviešu valodu, ka viņu priekšnesumus raksturo 

jēli joki, bezgaumība un tukšums. Tomēr 1926. gada likums par 

kinematogrāfiem aizliedza nevis divertismentus vispār, bet tikai 

aizliedza tos izrādīt izrādēs, kas atļautas jaunatnei no 6 līdz 

16 gadu vecumam (izņemot muzikālu pavadījumu). 

1927. gada februārī Nacionālās operas, Nacionālā teātra, 

Dailes teātra un Vācu teātra direkcijas pieprasīja Saeimas prezidijam, 

izglītības un finanšu ministriem aizliegt kino divertismentus, 

norādot uz to pornogrāfisko raksturu. 3 Ierosinājumu 

izstrādāja Kaitīgo kultūras parādību apkarošanas komisija un 

iesniedza to Izglītības ministrijai, kas tālāk to nodeva Saeimai 

un Ministru kabinetam. 4 Izglītības ministrs Jānis Rainis uzskatīja, 

ka divertismentus vajadzētu aizliegt tikai kinoteātros, 

kamēr restorānos un citur atstāt, kā tas bija Šveicē. 5 Pēc trīsreizējas 

jautājuma apspriešanas Kinocenzūras kolēģija nolēma 

1 Kinematogrāfi un noziedzība. Jaunākās Ziņas. 21.02.1922. 

2 Švābe, Arveds. Saudzat tautas garu un gaumi! Jaunākās Ziņas. 02.11.1926. 

3 Vai kinodivertismentus noliegs? Jaunākās Ziņas. 17.02.1927.; Nolemts 

aizliegt kinematogrāfos divertismentus. Pēdējā Brīdī. 28.06.1927. 

4 LVVA, 1632. f., 2. apr., 1626. l., 132.–134. lp. 

5 Divertismenti kinematogrāfos pagaidām paliek. Jaunākās Ziņas. 19.07.1927. 

111

aizliegt divertismentus kinematogrāfos un izstrādāja attiecīgu 

likumprojektu. Kolēģijas vicepriekšsēdētājs Visvaldis Peņģerots 

skaidroja, ka kinocenzūra gan cenzē divertismentu tekstus, 

bet nevar noteikt, kādā veidā tos izpildīs uz skatuves. Viņš apgalvoja, 

ka „tagadējie divertismenti var apmierināt tikai tādu 

cilvēku garīgās prasības, kuri atrodas uz ļoti zemas garīgās attīstības 

pakāpes”. 1 Tomēr „Mazās skatuves” darbinieki apstrīdēja 

kolēģijas viedokli. Brāļi Laivinieki – kupletists Kārlis Bedriņš 

(īstajā uzvārdā Grūbe) un viņa skatuves partneris Fricis Kuģis 

(īstajā uzvārdā Upenieks) – skaidroja, ka divertismentu aizliegšana 

nepalielinās Nacionālās operas apmeklētāju skaitu, jo 

„vienkāršai darba tautai lielā māksla Operā nav saprotama, bet 

kinoteātrī, kurā vēl ir divertisments, vienkāršais darba cilvēks 

gūst sev pilnīgi saprotamu un savām garīgām prasībām piemērotu 

baudu”, turklāt, „ejot uz kino viņš nav spiests daudz domāt 

par savu tualeti, kas ļoti krīt svarā, ja grib apmeklēt Operu, vaj 

lielos teātrus”. 2 Lai nopelnītu iztiku, mazās skatuves mākslinieki 

būšot „spiesti dibināt sevišķus varietē teātrus ar tagadējiem 

divertismentiem līdzīgām programmām, kuros tāpat publika 

varēs sēdēt zālē virsdrēbēs un galošās. Un šādi teātri vēl vairāk 

atvilks Operai un lielajiem teātriem apmeklētājus”. Divertismentus 

parlaments neaizliedza. 3 

1928. gada jūlijā izglītības ministra Augusta Tenteļa darbības 

laikā Kinocenzūras virskomisiju likvidēja (darbu zaudēja 

arī Peņģerots) un pārsūdzības par Kinocenzūras kolēģijas lēmumiem 

uzticēja izskatīt Skolu departamenta padomei. Tikai 

gadu un dažus mēnešus bija pastāvējis demokrātisms kino cenzūrā, 

pēc tam Latvija palika viena no retajām valstīm, kur filmu 

cenzēšanā nedrīkstēja piedalīties filmu izplatītāju un izrādītāju 

pārstāvji. 4 Nav zināms, kāpēc politiķi pieņēma tādus lēmumus, 

1 Nolemts aizliegt kinematogrāfos divertismentus. Pēdējā Brīdī. 28.06.1927. 

2 „Mazās skatuves” darbinieki par divertismentu noliegšanu kinoteātros. 


3 Rainis, Jānis. Dibināma LZA. Jaunākās Ziņas. 01.07.1927.; Divertismenti 

kinematogrāfos pagaidām paliek. Jaunākās Ziņas. 19.07.1927. 

4 Pērkone, Inga. Kino Latvijā 1920–1940, 141. lpp. 

112

Kārlis Bedriņš, viens no brāļiem Laiviniekiem. Žurnāls „Nedēļa” (1923, Nr. 17). 

bet iespējams, ka viņu rīcība bija saistīta ar vēlmi likvidēt sociāldemokrāta 

Raiņa ietekmi cenzūras procesā. 

1929. gadā Saeimas Publisko tiesību komisijas locekļi atkal 

ierosināja aizliegt divertismentus kinoteātros. Savukārt 

apmēram 500 varietē artisti lūdza Saeimas frakciju vadītājiem 

ierosinājumu noraidīt. 1 1929. gada 11. decembrī Kinocenzūras 

kolēģijas priekšsēdētājs Indriķis Zubāns Saeimas Izglītības komisijas 

sēdē informēja, ka dažas skolas, valsts iestādes un privātas 

organizācijas ministrijā sūdzējušās, ka divertismentu saturs 

„ir ļoti bāls un dažreiz pat pilnīgi nepiemērots”. Viņš uzsvēra, 

ka Izglītības ministrija nav ierosinājusi aizliegt divertismentus, 

bet paredz jautājumu nokārtot ar cenzēšanas palīdzību. I. Zubāns 

piebilda: cenzūra liecina, ka tieši latviešu valodā izpildītajiem 

divertismentiem „nav nekāda satura”. 2 Mazās skatuves 

darbinieku pārstāvji K. Bedriņš un F. Upenieks lūdza neaizliegt 

1 „Mazās skatuves” mākslinieki griezīsies pie Saeimas. Jaunākās Ziņas. 

23.11.1929. 


113

divertismentus, lai artisti nezaudētu darbu. „Piekrīt, ka mākslinieciskais 

līmenis tiešām ir zems, bet norāda, ka tas noslīdējis 

it sevišķi pēdējā laikā, jo pēc 1926. gada likuma pieņemšanas 

atļauju uzstāties piešķir Iekšlietu ministrija, neprasot nekādu 

cenzu. Agrāk, iepriekš šī likuma, mazās skatuves darbinieku 

arodbiedrība pati ir cenzējusi savus darbiniekus un izvedusi 

zināmu izlasi,” tā F. Upenieka teikto pierakstījis Izglītības komisijas 

sēdes protokolists. Laika gaitā, apspriežot grozījumus 

likumprojektā par kinematogrāfiem, Izglītības komisija pēc 

Kārļa Dēķena priekšlikuma atteicās no idejas aizliegt divertismentus, 

piekrītot domai, ka nav nekāda iemesla ierobežot tikai 

divertismentus, ja cirkā un varietē teātros priekšnesumi netiek 

cenzēti. 1 Tomēr laiku pa laikam kāds atkal ierunājās par divertismentu 

jautājumu. 1931. gadā kino apmeklētāji sūdzējās, ka 

priekšpilsētu kinematogrāfos izpildīti divertismenti ar piedauzīgiem 

vārdiem un saturu. 2 

30. gados Kinocenzūras kolēģiju turpināja vadīt I. Zubāns, 

viņa vietnieks bija V. Vīgants. Iepriekš kino cenzūras jomā nebija 

darbojies tautskolu direktors Jānis Pumpītis, bet Vilde kolēģijā 

darbojās līdz 1932. gada rudenim, kad viņa vietā Preses un 

biedrību nodaļas vadītāja amatā stājās Pēteris Dardzāns, kuru 

savukārt 1934. gada rudenī nomainīja Roberts Lapsiņš. Minētie 

cilvēki bija tie, kas 20.–30. gados noteica, ko būs liegts skatīt 

kinoskatītājiem Latvijā, kas izrādījās viena no retajām valstīm 

Eiropā, kur filmu cenzēšanā nedrīkstēja piedalīties filmu izplatītāju 

un izrādītāju pārstāvji. 3 

Līdzās valsts uzturētajai Kinocenzūras kolēģijai savu viedokli 

par to, ko nedrīkstētu redzēt iedzīvotāji, izteica ne tikai 

nevalstiskās institūcijas, piemēram, Kaitīgo kultūras parādību 

apkarošanas komisija, bet arī privātpersonas, kam joprojām 

cenzūra nešķita gana stingra. Sabiedrības pieprasījumu „no 

apakšas” raksturo kāda Ventspils iedzīvotāja vēstule, ko viņš 


2 Sūdzas par skaņu filmām un kino divertismentiem. Jaunākās Ziņas. 

21.04.1931. 

3 Pērkone, Inga. Kino Latvijā 1920–1940, 141. lpp. 

114

1928. gada 28. februārī rakstījis Iekšlietu ministrijas Preses un 

biedrību nodaļai un ko ministrijā novizēja ar uzrakstu, ka jāierosina 

labojums likumā par kinematogrāfiem. „Daudz tiek runāts 

un arī spriests par pornogrāfijas apkarošanu. Lai to apkarotu ir 

iecelta arī pat kinocenzūra, bet par nožēlošanu, sabiedrība vēl 

līdz šim nav pietiekoši pasargāta no tikumību graujošas pornogrāfijas,” 

rakstīja ventspilnieks. „Daudz kas tiek celts priekšā it 

kā aiz mākslas aizsega. Rezultātā, tautā pieaug izvirtība un tā 

morāliski pagrimst. Irst ģimenes, notiek pašnāvības, noziegumi 

un daudz citas dzīves nejēdzības. Kas agrāki bija kauns un negods, 

par to tagad neviens pat vairs nenosarkst un neiedrošinājās 

arī protestēt, jo morāliski samaitāta gandrīz jau tautas lielākā 

daļa, nerunājot jau nemaz par Rīgas šīberiem,” savas domas 

pauda ventspilnieks. „Tikumība ir tomēr vēl arī tagad viena no 

dārgākām Latvju tautas mantām un uz tās lielā mērā dibinājās 

arī godīgums un sekmes valsts dzīvē. Man ir nesaprotami, ka 

prese, kura nosoda un apkaro visādas panamas un negodīgumu 

valsts dzīvē, var tādā pašā ceļā ar pornogrāfiju netieši šos netikumus 

veicināt. Presē, kuru lasa lieli un mazi, pēc manām domām 

pornogrāfija nekādā ziņā nevarētu tikt pielaista. Kā tikai 

vienīgu piemēru es līdz ar šo piesūtu izgriezumu no laikraksta 

„Jaun. Z.”, kur, kaut arī sludinājumu daļā, redzams īsts pornogrāfijas 

zieds. Ar to katram godīgam pilsonim tiek iecirsts 

taisni kā pliķis sejā un katram godīgam latvietim par to ir tikai 

jānosarkst, jo zinām, ka mūsu laikrakstus lasa arī ārzemēs. Pēc 

manām domām, valdībai, kura vada valsts dzīvi un rūpējas par 

tautas labklājību, ir jārūpējas par tautas tikumības aizsardzību, 

kamdēļ griežos pie viņas, Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību 

nodaļas personā, ar laipnu un sirsnīgu lūgumu, cik vien tas 

stāv viņas spēkos, pielikt visas pūles un spert stingrus soļus, lai 

pornogrāfiju apkarotu, par ko tautas vēl nesamaitātā daļa būs 

ļoti pateicīga.” 1 

31. janvārī venstpilnieka uzmanību bija saistījis sludinājums 

avīzē „Jaunākās Ziņas”, kurā kinematogrāfs „Progress” 

1 LVVA, 3724. f., 1. apr., 606. l., 1. lp. 

115

eklamēja filmu „Aborts”. Jau pirms viņa to bija pamanījis kāds 

Iekšlietu ministrijas Vispārējo lietu pārvaldes darbinieks, jo 

pārvalde 1928. gada 2. februārī bija informējusi Preses un biedrību 

nodaļu, ka pēdējā laikā daudzi kinematogrāfi laikrakstos 

un skrejlapiņās reklamē filmas nevis ar to nosaukumu, ko apstiprinājusi 

Kinocenzūras komisija, bet gan ar citu nosaukumu. 

Īpaši bieži to darījis Rīgas kinematogrāfs „Progress”. Vēstulē 

tika minēts tas pats filmas „Aborts” sludinājums, par ko bija 

sašutis ventspilnieks. Izrādījās, ka Kinocenzūras kolēģija to 

bija atļāvusi ar nosaukumu „Kņazu Micholovsku mīlas traģēdija”. 

„Tā kā filmu sludinājumi un reklāma skrejlapiņu veidā 

nav padoti kinocenzūrai, tad cīnīties ar šo parādību viņai nav 

iespējams. Tā kā dažreiz šie jaunizgudrotie filmu nosaukumi ne 

tikai maldina publiku, bet galvenā kārtā domāti viņas zemāko 

instinktu veicināšanai, tad lūdzam atrast kādu līdzekli, lai šīs 

parādības vairs nenotiktu,” rakstīja pārvaldes vadītājs. 

Juris Vidiņš par tādiem cenzoriem un tamlīdzīgiem aktīvistiem, 

kas pieprasīja cenzūru, ironizēja kā par neizturamu ļaužu 

sugu. Pat tie daži lāga vīri, kas vēlējušies tikai paraugu rādīt, 

„sabiedrojušies ar moralizējošiem liekuļiem, sāk pārāk aizrauties 

no sava godīga cilvēka stāvokļa”. „Tad viņi vairs negrib būt 

tikai cildeni paraugi un ceļa rādītāji, bet par varu laužas kautiņā 

ar samaitāto pasauli. Viņi nav savaldāmi. Lai tur notiktu, kas 

notikdams, viņi visīsākā laikā frivolo sabiedrību grib padarīt par 

svētu sabiedrību. Ar vienlīdzīgu sparu viņi uzbrūk tā sauktajai 

„tautas apdzirdīšanai” un īsiem sieviešu svārkiem, sabiedrības 

naudas izšķiešanai un zeķēm miesas krāsā. No godīgiem cilvēkiem 

viņi pārvēršas par tikumības karavīriem, un tā ir viena neizturama 

ļaužu suga. Mūžu dienu viņi nopūlas, galinādami netiklības 

pūķi, bet vēl nekad nav redzēts, ka viņi būtu pavairojuši 

tautas tikumību. Tikumība ir diezgan vārīgs stādiņš, ko izaudzina 

tikai audzinātājs vārda labākā nozīmē, bet neko nepanāk 

tas, kas domā tikumību veicināt, „aizliedzot” netikumību,” savu 

viedokli 1928. gada pavasarī izteica Juris Vidiņš avīzē „Latvis”. 1 

1 Vidiņš, Juris. Tikumības karavīri. Latvis. 05.04.1928. 

116

„Pie tam nav nemaz zināms, ka taisni tās parādības, pret ko 

vēršas tikumības kara vīru bardzība, [ir] jaunatni samaitājošas. 

Nakts lokāli? Cik tad nu skolnieku tos apmeklē, cik viņi tos var 

apmeklēt? Ļoti maz. Izrīkojumi? Vaj tad nu tie ir tik briesmīgi? 

Netikumīgas filmas? Kara gājienu rīkotāji aizvienu redz to 

netikumību stipri palielinātā veidā. Viņi izrāda šais lietās tādu 

slimīgu jūtelību, ka – taisnību sakot – atstāj pavisam samaitātu 

cilvēku iespaidu. Nav jau tās filmas nekādi labu tikumu paraugi, 

bet viņas tomēr nevar samaitāt normālus jauniešu (jauniešus – 

ne bērnus). Pusapģērbtas sievietes redzam ne tikai filmā, bet arī 

jūrmalā, ballēs un pat uz ielas; pie tādiem skatiem mēs, paldies 

Dievam, esam pieradināti. Kinematogrāfiskās skūpstīšanās scēnas 

varam skatīties stundām no vietas, tikpat mūsu tikumiskie 

pamati ne drusku nebūs cietuši. Ļaunākā gadījumā mēs būsim 

tikai aizmiguši. Normāli jaunekļi un jaunavas, nav taču nekādi 

erotomaniaki.” J. Vidiņš norādīja, ka aizliegumu ierosinātāji 

aizšauj mērķim garām un trāpa pavisam kam citam. „Gribēdami 

jaunatni glābt, viņi nekautrīgi laužas lielu cilvēku darīšanās. 

Brīžiem liekas, it kā viņi dzīvotu ilūzijā, ka visa sabiedrība ir tikai 

sešpadsmit gadu veci puišeļi, kuri nezin, kas labs, kas ļauns, kurus 

katrs nieks var novest uz neceļiem. Pornogrāfiju apkarodami, 

viņi gatavi aizliegt katru brīvāku daiļdarbu, kas pieaugušam un 

intelliģentam cilvēkam nemūžam nevar nodarīt nekādu tikumisku 

postu.” Vidiņš ieteica nevis aizliegt ļauno, bet radīt pret to 

dabisku riebumu, piedāvājot un nostiprinot tikumiskos ideālus, 

pārliecinot, ka „katra cilvēka cildenākais darbs ir sevis izveidošana 

tikumiskā garā”. Tad jaunatne bez jebkādas aizliegšanas pati 

vairīsies no „netīrās sabiedrības un netīriem darbiem, kaut arī 

nekad nebūs tik pārspīlēti svētulīga, kā dažs labs no tikumības 

kara vīriem”. Par tādu ironiju sašuta Kaitīgo kultūras parādību 

apkarošanas komisijas locekļi, tāpēc 1928. gada 17. aprīļa sēdē 

viņi pat uzdeva Konstantinam Vildem uzrakstīt „Latvja” atbildīgajam 

redaktoram Arvedam Bergam iebildumu, tomēr pēc nedēļas 

atsauca uzdevumu, jo tas pats K. Vilde informēja, ka Sēnalu 

un neķītrību literatūras apkarošanas komisija, kurā viņš arī 

darbojās, nolēmusi neiesaistīties polemikā ar avīzi. 

117

30. gadu sākumā par kino cenzūru cilvēki sprieda atkal, jo 

1930. gada oktobrī kino cenzori aizliedza Latvijā izrādīt režisora 

Džozefa fon Šternberga (Josef von Sternberg) skaņu filmu „Zilais 

eņģelis” ar Marlēnu Dītrihu (Marlene Dietrich) galvenajā 

lomā. 1 Latvija bija kļuvusi par pirmo valsti, kurā filma aizliegta. 

Lēmumu Kinocenzūras kolēģija motivēja ar filmā sastopamo 

brutalitāti un sliktu iespaidu uz skatītājiem. Filmu cenzēja un 

aizliedza kolēģijas priekšsēdētāja biedrs Valfrīds Vīgants kopā 

ar kolēģijas locekļiem – tautskolu direktora biedru Jāni Pumpīti 

un Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību nodaļas vadītāju 

Konstantinu Vildi. „Var jau būt, ka filmai „Zilais eņģelis” ir liela 

mākslas vērtība, to es negribu noliegt. Bet šo filmu cenzējot 

mēs vadījāmies no tā, kādu iespaidu filmas saturs atstātu uz skatītāju, 

sevišķi jaunatni,” skaidroja V. Vīgants. „Vadoties no šiem 

motīviem, mēs nevarējām citādi rīkoties, kā vien filmu aizliegt. 

Filmas saturs ir noteikti demoralizējošs un antipaidagoģisks un 

tas atstātu ļoti ļaunu iespaidu uz skatītāju tikumību. Nedomāju, 

ka atradīsies kāds, kas apgalvotu, ka uz skolēniem atstātu labu 

iespaidu skati, kuri redzami filmā, kur skolotājs apmeklē nakts 

lokālus, noskatās puskailu sieviešu dejās, atļauj sev uz galvas 

sadauzīt jēlu olu, mīlinās ar bārdāmām u. t. t., pēc kam to skolā 

skolēni izsvilpj un citādi to nozākā. Varētu būt vēl citās domās 

par filmas atļaušanu izrādēm, ja mūsu kino īpašnieki garantētu, 

ka to nenoskatīsies 17–18 gadus veci jaunieši, bet pilnīgi pieauguši 

cilvēki. Tad varbūt varētu runāt, ka filmu varētu atļaut 

noteiktiem seansiem. Bet pie pastāvošiem apstākļiem, tā ir 

noliedzama.” 2 

Žurnālists Oļģerts Liepiņš ironizēja par Kinocenzūras kolēģijas 

atzinumu, ka filma satricina cieņu pret skolotājiem, tā gan 

ir nekaitīga „visiem tiem, kas skolu beiguši, jo tie jau paši paguvuši 

pārliecināties par audzinātāju milzīgo tikumību, bet ko par 

tiem lai domājot 18 un 19 gadus veci jaunekļi, redzēdami filmā, 

ka skolotājs ne tikai paverot krogus durvis, bet... ak, šausmas, 

1 „Zilais eņģelis” Latvijā aizliegts. Jaunākās Ziņas. 15.10.1930. 

2 Skolotāja mīlināšanās skati ar bārdāmām samaitā jaunatni. Pēdējā Brīdī. 

16.10.1930. 

118

sākot pat iepazīties ar bārdāmām!”. 1 „Ja nu nevainīgie 19 gadus 

vecie latvju zēni, kuriem skolā vēl nekas nav stāstīts par dzimumu 

jautājumiem, iedomātos šādā situācijā savu klases vadītāju 

vaj skolas priekšnieku... ko tad?!” rakstīja Liepiņš. „Ko var redzēt 

Berlīnes un Parīzes bojā ejošā sabiedrība, tas taču ir pilnīgi 

nepielaižams mūsu „bālajiem zēniem”, kuri nemaz nezin, kāda 

ir starpība starp sievieti un vīrieti, un ir taī svētā pārliecībā, ka 

skolotājs sastāv no koka un no apģērbu veikalā pirkta uzvalka! 

Sevišķi pēdējo, kungi, sevišķi pēdējo. Tas dullais Jannings [Emil 

Jannings. – I. L.] varēja tēlot žurnālistu, policistu, sliktākā gadījumā 

pat ministri, bet kāpēc tam vajadzēja uzdoties par skolotāju! 

[..] Apbrīnojams tomēr ir izglītības kungu šaurais ieskats par 

izglītības ierēdņiem un arī par mākslas būtību. Kā lai kvalificē 

tos paidagogus, kuri pusmūža vīra kaislību pret jaunu sievieti 

var izskaidrot tikai no pikantās puses! Cik mēs pazīstam literatūru 

un arī pašu „Zilo eņģeli”, tad taisni aizraušanās vīra gados 

rada dziļi nopietnas psiholoģiskas problēmas un tādus neaizmirstamus 

mākslas tēlus, kā vesela Vedekinda, Strindberga un 

citu autoru raksturu galerija! Mums turpretim Janninga skolotājs 

nav pamācošs, bet vienkārši – kaitīgs! Ak, skolotāji, skolotāji! 

Gadus piecpadsmit, divdesmit atpakaļ skolās paslepen 

lasīja dzeltenu „Universālās bibliotēkas” grāmatiņu: pazīstamā, 

problēmu bagātā rakstnieka Heinriha Manna sacerējumu 

„Skolotājs Mēsls”. Lasīja tāpēc, ka tanī bija tēlota skolas dzīve 

un skolotāja cilvēcīgas īpašības. Cenzūra šo grāmatiņu bija atļāvusi, 

un arī tagad tā būtu dabūjama, ja nebūtu izpārdota. Bet 

„Skolotāja Mēsla” pārstrādājums filmā, kas nosaukts par „Zilo 

eņģeli”, ir aizliegts!” 

Virsnieks, rakstnieks, avīzes „Latvijas Kareivis” redaktors 

Edvīns Mednis, kurš filmu jau bija noskatījies Berlīnē, informēja 

avīzes „Pēdējā Brīdī” lasītājus, ka nezinot, vai Rīgā šī skaņu 

filma iesniegta tādā pašā veidā kā Berlīnē, bet tur tā bijusi drosmīgi 

un pārliecinoši īstenota mākslas filma. „Filmas varonim, 

pavecam provinces skolotājam, kāda vilinoša kabareja dejotāja 

1 Liepiņš, Oļģerts. Zilais eņģelis. Pēdējā Brīdī. 19.10.1930. 

119

liek iziet visus garīgās un miesīgās pagrimšanas ceļus, līdz viņš 

ar nebeidzamām ciešanām, vairāk kā desmitkārtīgi samaksā 

savus grēkus. Sižets ļoti riskants, pastrīpoti erotisks, izceļot tā 

saucamo verdzisko mīlas paklausību, kur kaisles apmātais dara 

visu, ko prasa tā izlaistā pavedēja. Bet galveno varoņu – Emila 

Janninga un Marlenes Dītrih spēle visu pārvērš mākslā, dziļu 

nomācošu kaislību spēlē.” 

Kritiķis Roberts Kroders savukārt sašuta par Izglītības ministrijas 

vadības bezdarbību situācijā, kad „cenzūra dara kļūdas, 

sabiedrība protestē, bet resora vadība klusē”. 1 Viņš kino 

cenzūru salīdzināja ar grotesku farsu, ar izsmieklu un norādīja, 

ka tās ierēdņiem nav vajadzīgo zināšanu, tāpēc viņu darbība 

balstās uz tukša pamata. Arī kino īpašnieki apgalvoja, ka kino 

cenzūra darbojas nepareizā virzienā, un ieteica kolēģijā pieaicināt 

žurnālistus, juristus, māksliniekus un citu arodu pārstāvjus, 

kuri „saprot modernā laikmeta prasības un uzdevumus”. 2 

Galu galā Kinocenzūras kolēģija lēmumu par „Zilā eņģeļa” 

aizliegumu bija spiesta pārskatīt, jo filmas īpašniece Latvijā – 

akciju sabiedrība „ARS” – to pārsūdzēja Skolu departamenta 

padomei, kas kolēģijas spriedumu novembrī atcēla. Tādas pašas 

procedūras rezultātā kolēģija bija spiesta atcelt savu lēmumu 

par aizliegumu demonstrēt filmu „Čikāga”. „Stipri izgriezto” 

filmu tika atļauts izrādīt tikai pieaugušajiem. 3 „Nezin, vaj 

publiskās izrādēs noskatās arī kinocenzūras kungi?” pēc filmas 

„ Zilais eņģelis” atļaušanas rakstīja žurnālists Oļģerts Liepiņš. 

„Viņiem vajadzētu novērot, cik klusa uz beigām paliek jauneklīgā 

publika, kas sākumā smejas par dažādiem drastiskiem 

jokiem. Nē, filma nav samaitājoša, viņa ir šķīstījoša arī no tīri 

paidagoģiskā viedokļa. Skolnieks, redzēdams, kā kino skolotājs 

cīnās un cieš savās cilvēcīgās klizmās, arī sāks just iecietību 

un sirsnību pret katru skolotāju, pret viņa vājībām un dzīves 

traģēdijām.” 4 O. Liepiņš domāja, ka Emīla Janninga tēlotais 

1 Kroders, Roberts. Kritiķa piezīmes. 15. Pirmdiena. 20.10.1930. 

2 Ko prasa kino īpašnieki. Jaunākās Ziņas. 28.10.1930. 

3 Atcelts aizliegums. Jaunākās Ziņas. 20.10.1930. 

4 Liepiņš, Oļģerts. Zilā eņģeļa problēma. Pēdējā Brīdī. 27.11.1930. 

120

Žurnālists Oļģerts Liepiņš bija 

viens no intelektuāļiem, kas 

kritizēja filmas „Zilais enģelis” 

cenzorus, kuri Latvijā bija 

aizlieguši filmu, jo uzskatīja, ka 

skolēniem nav jāredz skati, „kur 

skolotājs apmeklē nakts lokālus, 

noskatās puskailu sieviešu dejās, 

atļauj sev uz galvas sadauzīt 

jēlu olu, mīlinās ar bārdāmām”. 

No LU Akadēmiskās bibliotēkas 

krājuma. 

„skolotājs Mēsls” ir viens no aizkustinošākiem kino pasaules 

tēliem, kas no filmas sākuma līdz beigām saista skatītāju simpātijas, 

un „tāpēc filmai ir arī liela audzinoša nozīme”. 

Rakstā „Tikumības vārdā”, ko avīze „Kurzemes Vārds” 

publicēja 1930. gada 10. decembrī, izteicās arī Juris Vidiņš. 

„Zilo eņģeli” Kinocenzūras komisijas padome tobrīd jau bija 

reabilitējusi. Toties Sēnalu un neķītrību literatūras sarakstā 

1927. gada beigās attiecīgā komisija bija iekļāvusi Džovanni 

Bokačo ( Giovanni Boccaccio) noveļu „Dekamerons” (aptuveni 

1349–1353) izlasi latviešu valodā ar nosaukumu „Erosa nedarbi”. 

Šo noveļu izlasi jau 1922. gadā par abiem iztulkoja un izdeva 

Aleksandrs Grīns un Aleksandrs Plensners. Plensners atmiņās 

raksta, ka „Erosa nedarbus” ar gariem zobiem pieņēma 

ģenerālkomisijā Valtera un Rapas firma. „Grāmatiņa sākumā 

„gāja” gluži labi, bet tad kāda Izglītības ministrijas komisija to 

bija ieskaitījusi sēnalu literatūrā, un nedrīkstēja to vairs atklāti 

pārdot kioskos. Tikai „zem galda”. Bet tas vairs nedeva tikpat 

121

kā nekā [ nekādu peļņu. – I. L.].” 1 1929. gadā uzreiz pēc izdošanas 

tādu pašu likteni Sēnalu un neķītrību literatūras apkarošanas 

komisija lēma Bokačo „Dekameronam” krievu valodā. Vēl 

viena grāmata, ko tālaika sabiedrības morāles uzraugi vērtēja kā 

šaubīgu, bija Pjēra Luisa (Pierre Louÿs) darbs „Bilitis dziesmas” 

(1894) par sievietes mīlestību pret sievieti. Jāņa Sudrabkalna 

tulkojumā ar Sigismunda Vidberga ilustrācijām tā tika iespiesta 

1928. gadā 550 numurētos eksemplāros kopā ar sarakstu, kurā 

norādīti grāmatas īpašnieki. Un nav zināms, kāpēc tā notika, 

vai to ieteica kāda komisija vai kāds cenzors, vai varbūt tāds 

bija pašas izdevniecības „Latvju Kultūra” nodoms, ņemot vērā 

sabiedrisko aktīvistu pieprasīto un panākto valsts attieksmi pret 

literatūru un mākslu, kas attēlo erotiku. Galu galā izdevniecība 

piederēja intelektuāļiem Jānim Akurateram, Pāvilam Rozītim, 

Arvedam Švābem, Ādolfam Ersam, Antonam Austriņam un 

Robertam Kroderam, kuriem laikam nebija ilūziju par iespējamo 

„sabiedrības” reakciju, ja „Bilitis dziesmas” nonāktu neierobežotā 

tirdzniecībā. Tas bija konteksts, kurā J. Vidiņš pārdomāja 

cenzoru sūtību latviešu sabiedrībā. 

„Kā zināms, mēs latvieši, tikumības lietās jokus nepazīstam. 

Mums ir komisija, kuras uzdevums aizliegt visas grāmatas, kas 

varētu sagrozīt galvas neiesvētītām meitenēm,” viņš ironizēja. 

„Un kas tas jaukākais, mums neviens nevar pārmest, ka mūsu 

stingrie tikumi agrāk, jaunības dienās, būtu bijuši mīkstāki. 

Gluži otrādi: agrāk mēs bijām vēl daudz nepielūdzamāki. Trīsdesmit 

gadus atpakaļ, piemēram, „Baltijas Vēstnesis” teica tādus 

brīdinošus vārdus par Blaumaņa „Dancis pa trim”. 

„... ir jāprasa, vaj tas ir derīgs gara pacilāšanai, vaj veicina 

tikumību un visu, kas iekš cilvēka labs un jauks, kas jāsaudzē, 

jāsargā un jākopj? Tādi iztēlojumi, kā tas starp mežsargu un Ilzi 

pēc beigtas dancošanas klubā, un tas, kur Ilze naktī klētī gaida 

uz mežsargu, atstās uz lasītāju it īpaši jaunu lasītāju, sliktu iespaidu” 

(„B. V.” Nr. 56, 1898. g.). 

1 Plensners, Aleksandrs. Dažas atmiņas par Grīniem. LARA’s Lapa. 

1980/81. Nr. 22, 10. lpp. 

122

Ja toreiz būtu bijusi mūsu „neķītrības literatūras apkarošanas 

komisija”, tad Blaumaņa stāsti būtu stāvējuši aizlieguma 

reģistra otrā vietā. Jo pirmā vieta ir jau rezervēta Gētes „Faustam”, 

kurā „atrodas daudz vietu, kuras pie famīlijas galda neklājas 

lasīt”. 

Tā tad jau no laika gala mēs kā lauvas esam cīnījušies ar netikumību, 

sieviešu miesas formu attēlošanu un līdzīgām neķītrībām. 

Jādomā, ka mēs būsim palikuši varen tikumīgi. Salīdzinot, teiksim, 

ar Berlīni, mūsu Rīga laikam būs kā Svētā Cecīlija pret Mesalīnu? 

Bet brīnums! Kad mēs tā labi apskatāmies apkārt, izrādās, 

ka gaidītās tikumības nemaz nav. 

Izlikti bērni – tik daudz, ka jāatver jaunas zīdaiņu patversmes. 

Nomušīti bērni – lai tik izmeklēšanas tiesneši tiek ar darbu 

galā. 20 000 abortu gadā (pēc kāda autoritatīva ārsta aprēķina). 

Laulības šķiršanas katru dienu, pēc divu mēnešu vaj 

divdesmit gadu kopdzīves. Homoseksuālistu klubi. Plaši attīstīta 

tirdzniecība ar pornogrāfiskām fotogrāfijām – viena no retajām 

tirdzniecības nozarēm, kas nepārdzīvo krīzi. Milzīga bārdāmu 

armija. Izlaidība jaunatnē. Krogi. Kokaīnisti, morfinisti, kas 

glāžainām acīm staigā pa visām Rīgas ielām, ubago, pērk savus 

pulverīšus gandrīz vaj visu acu priekšā. 

Nav ne sliktāki, ne labāki par „izlaidīgo” Vakareiropu, kurai 

nenāk ne prātā aizliegt Bokačio vaj „Zilo eņģeli”. 

No šī novērojuma mēs varam izlobīt zināmu morāli. Karš 

pret netikumību, ko ar tādu cīņas prieku izcīna mūsu slavenās 

komisijas, tikumībai sagādā maz prieka un netikumībai maz 

bēdu. Īstenībā tā jau ir tikai cīņa pret to pašu „sieviešu miesas 

formu attēlošanu”. Un tā nu patiesi nav tik pārāk bīstama 

lieta, vienalga, vaj tā notiktu literatūrā vaj mākslā. Un mēs pat 

neticam, ka uz „jauno paaudzi” tā atstās tik nelāgu iespaidu. 

Un, galu galā, nevar tak visu literatūru un mākslu pārvērst par 

bērnu dārzu. [..] Lai taču vecāki un skolotāji paši tiek galā ar 

„jauno paaudzi” – ja jau viņi tiešām domā, ka tai no visiem pakšķiem 

uzglūn samaitāšana, pat no Blaumaņa rakstiem. 

Man patiktos beigt šo rakstiņu ar Pjēra Lui vārdiem (viņš 

mira pirms pieciem gadiem): 

123

„Patiesi, mūsu zemes tikumi atļauj romānistam ar ieteikšanu 

izrādīt visus savu varoņu noziegumus, bet tikai ne viņu baudu, 

sīkumu; tādā kārtā likumdevēja acīs slepkavība ir mazāks 

grēks kā tīksme”. 

Ak, Lui! Tev vajadzēja dzīvot pie mums, tad tu būtu redzējis, 

kur paliek tavas „Bilitis dziesmas”, tava „Afrodīte”, tavs „Karalis 

Posols”! Un tu vēl rakstīji tik žultaini savā vieglprātīgajā 

Francijā, kas tik piedodoši skatījās uz tavām grāmatām.” 

Ne tikai publicisti intelektuāļi ironizēja par cenzoru darba 

nejēdzību. Latvijas kino teātru, kino izīrēšanas kantoru un kino 

lenšu fabriku īpašnieku sabiedrības valde 1931. gada sākumā 

nosūtīja memorandu Latvijas Saeimas Izglītības komisijai, kas 

tobrīd izstrādāja jauno kino likumu. Organizācija lūdza tās pārstāvjus 

pieaicināt komisijas sēdēs, apspriest un valsts labklājības 

labā atcelt cenzēšanu tagadējā veidā, jo aizbildniecība pār 

pilngadīgiem iedzīvotājiem aizskar cilvēka cieņu. Memoranda 

autori uzskatīja, ka pirmscenzūras pastāvēšana tikai attiecībā 

uz kino ir uzskatāma par neloģisku arī tāpēc, ka citās izpriecu 

vietās, piemēram, kabarē un cirkā, varas struktūras skatāmo 

necenzēja, tāpat kā necenzēja presi. „Cenzūra aizliedz filmas, 

kas uzņemtas pēc romāna, bet šo pašu romānu brīvi pārdod un 

lasa pieaugušie un mazgadīgie un to var atklāti turēt kinematogrāfu 

foijē. Daudzas cenzūras noliegtas fotogrāfijas iespiestas 

laikrakstos un uz žurnālu vākiem un tās izliek skatulogos, kur 

tās pēc patikas var apskatīt visāda vecuma personas. Bet izlikt 

kādu no šīm fotogrāfijām kino telpās bez cenzūras atļaujas nedrīkst,” 

kino cenzūras absurdumu aprakstīja kino industrijas 

īpašnieki. „Filmu cenzūras ideja radusies valstīs, kurās filmas 

ražo, valstīs ar plaši attīstītu kino rūpniecību. Valstīs, kurās izgatavo 

filmas, šīs filmas cenzē. Aizliegtās vietas pa lielākai daļai 

iznīcina negatīvā, un tādā kārtā fabrikas no aizliegtiem momentiem 

kopijas nevar izgatavot. Tikai pēc tam filmu laiž pārdošanā. 

Pie kādiem apstākļiem arī nevar tikt ievesta neviena filma, 

kas aizliegta tās izgatavošanas vietā. Nedrīkst aizmirst to, ka ap 

mūsu valsti atrodas citas valstis ar plaši attīstītu kino rūpniecību. 

Gandrīz visas filmas mūsu valsts saņem no Rietumiem. 

124

Pilnīgi atbrīvoties no Rietumu kultūras iespaida nevar un tas 

taču arī nebūtu vajadzīgs. No Rietumiem mums nāk kultūra, ar 

Rietumiem mēs esam cieši saistīti saimnieciskā ziņā, un baidīties 

no tā, ka Rietumi varētu mums dot kautko kaitīgāku, nekā 

tie izgatavo savām valstīm, nav ne mazākā pamata. Mūsu cenzūra 

patiesībā nodarbojas ar jau cenzētu filmu pārcenzēšanu.” 1 

Organizācijas vadītāji atzina, ka dažās valstīs gan caurskata filmas 

arī nacionālā līmenī, tomēr tādai cenzūrai ir pavisam cita 

nozīme. Piemēram, Austrijā, atzīstot, ka stingrā cenzūra nedod 

labumu, atcēla cenzūru Latvijas izpratnē. Tagad tur filmas cenzē 

tikai, lai noskaidrotu, vai to izrādes var atļaut bērniem līdz 

16 gadu vecumam. Tāpat notika arī Igaunijā, un Latvijas kino 

teātru, kino izīrēšanas kantoru un kino lenšu fabriku īpašnieku 

sabiedrības valde tādu pieeju uzskatīja par pieņemamu un 

vēlējās, lai kinoteātrus pielīdzinātu citām izpriecu vietām, kas 

darbojas bez iepriekšējās cenzūras un par neatļautu rīcību atbild 

tiesas priekšā. 

Apzinoties, ka viņu prasībai atcelt kinocenzūru likuma izstrādātāji 

var arī principiāli nepiekrist, memoranda autori ieteica 

arī priekšlikumus, kas uzlabotu cenzūras kvalitāti. Piemēram, 

kino cenzoru personību izvēlē. „Kino cenzūras kolēģija 

tagad sastāv no Izglītības ministrijas un Iekšlietu ministrijas ierēdņiem. 

Cenzoriem, kam šinī gadījumā piekrīt tiesnešu loma, 

jābūt neatkarīgiem un laika garam atbilstošiem. Ierēdņus nekādā 

ziņā nevar uzskatīt par neatkarīgiem. Tādēļ cenzoru sastāvs 

pārorganizējams un viņu skaitā nekādā ziņā nedrīkst būt 

ierēdņi. Ierēdņi cenzūrā var būt personas, kas sastāda technisko 

un kancelejas personālu, kam nav tiesības iejaukties cenzoru 

apspriedēs,” teikts memorandā. „Pirmās un otrās instances 

sastāvam jābūt tādam, lai pirmā un otrā instance būtu pilnīgi 

neatkarīgas viena no otras. Abu instanču cenzūrās, šablonisma 

un rutīnas novēršanai, pastāvīgi jāieplūst svaigiem spēkiem 

vai vismaz katru gadu jāmaina to sastāvs. Bez tam viņu sastāvs 

jāpapildina ar mūsu sabiedrības [Latvijas kino teātru, kino 

1 LVVA, 5485. f., 1. apr., 2881. l., 18. lp. 

125

i zīrēšanas kantoru un kino lenšu fabriku īpašnieku sabiedrības. 

– I. L.] pārstāvi.” 

Filmu iznomāšanas kantoru īpašnieki sūdzējās Saeimā par 

to, ka kinocenzūra izgriež no filmām nevainīgas ainas, tāpēc 

1931. gada pavasarī Saeimas deputāti pat caurskatīja cenzūras 

izgriezumus no filmām, lai saprastu, kuram ir taisnība. 1 Diemžēl 

avoti nevēstī, ko viņi saprata. Kino cenzori spriedumus 

balstīja uz personīgiem uzskatiem, nevis uz racionāliem likumā 

noteiktiem kritērijiem, jo tādu kritēriju nebija, tāpēc šādas 

situācijas bija neizbēgamas. Par deputātu priekšstatiem liecina 

Saeimas Izglītības komisijas deputātu pārdomas. 1932. gada 

pavasarī Hermanis Kaupiņš izteicās pret pastāvošo cenzūru un 

domāja, ka „varbūt varētu iztikt ar tādu iestādi, kas noteiktu un 

šķirotu, kādas filmas ir pieļaujamas jaunatnei un bērniem” 2 (līdzīgi 

uzskatīja arī Lukass Ozoliņš). H. Kaupiņš skaidroja, ka no 

cenzūras būtu jēga tad, ja tā spētu novērst tādu filmu izrādīšanu, 

„kurām ir pilnīgi nederīgs saturs un kuras atstāj tikai ļaunu 

iespaidu”, bet pašreizējā cenzūra to nespēj. Pašreizējā cenzūra 

tikai izgriež no filmas atsevišķas epizodes, bet tādā veidā jau 

nav iespējams mainīt filmas saturu. Izglītības ministrijas pārstāvis 

savukārt izteicās pret cenzūras atcelšanu. Viņa arguments – 

visās valstīs cenzūra pastāv un, kur tā nav bijusi, tur ir ieviesta. 

Komisijas vadītājs Eduards Laimiņš gan uzsvēra, ka priekšlikumam 

atcelt kino cenzūru „Saeimā nekad vairākums nebūs”. 

Aicinājumi pārveidot kino cenzūru, pieaicinot izglītotus cilvēkus 

no rakstnieku, mākslinieku, žurnālistu un pedagogu aprindām, 

izskanēja arī 1934. gada pavasarī. Rīgā tobrīd demonstrēja 

filmu „Lēni lūdzot mana dziesma skan”. Cilvēki, kuri bija 

to redzējuši Igaunijā, apgalvoja, ka „mūsu cenzūra no filmas 

izgriezusi vairākus skatus, kuros rādīts, kā Šūberts skūpsta jauno 

grāfieni”. 3 

Ne tikai sekulārie aktīvisti, kuru prasības valsts iekļāva normatīvajos 

aktos, uzstāja cenzēt filmas. To mēģināja panākt arī 

1 Saeimas deputāti kinocenzūrā. Jaunākās Ziņas. 16.05.1931. 


3 Mūsu kinocenzuras kolēģija jāpārveido. Pēdējā Brīdī. 29.03.1934. 

126

Vatikāns, kura attieksme pret kino 20. gados bija negatīva. Arī 

Latgalē bija tādi katoļu iedzīvotāji, kas „kinematogrāfu uzskata 

par lielāko samaitāšanu un izturas pret to naidīgi”, rakstīja 

kāds kino izrādītājs 1931. gada vasarā, pamatojot šo atziņu 

ar gadījumu Dubuļos, kur „kāds zemnieks savu brāli par to, 

ka tas viņa sievu bija aizvedis uz kinematogrāfu, piekāva tik 

smagi, ka to vajadzēja nogādāt uz Rēzeknes slimnīcu”. 1 Katoļu 

garīdzniekiem bija aizliegts apmeklēt kinoteātrus, tāpēc 

Rēzeknes dekanāta garīdznieki konferencē, apspriežot Rīgas 

metropolijas vietējās V sinodes (1937) statūtu projektu, lūdza 

atcelt šo prasību, kas traucēja viņiem strādāt, jo „no vienas puses 

tiek prasīts sekot draudzes morāliskai dzīvei, bet no otras 

puses tiek noliegts apmeklēt teātra un kino izrādes”. 2 Priesteri 

uzskatīja, ka „garīdzniekam vispirms pašam būtu jāzina, kas 

notiek teātros un kinematogrāfos, lai vēlāk varētu pasargāt un 

brīdināt draudzes locekļus un protestēt pret tādu sarīkojumu 

izvešanu”. Tomēr sinode viņu iebildumus neievēroja. 30. gados 

kinofilmu apmeklēšanas jautājums un katoļu attieksme pret 

amorālām filmām kļuva vēl principiālāka. Kopš 1930. gada 

darbojās Beļģijas katoliskās filmu akcijas nodibinājums „Documentation 

cinematographique de la Presse” dominikāņu 

priesteru vadībā, kam Vatikāns bija uzdevis rūpēties par visu 

valstu katoliskās filmas cenzūras kopapvienotību. Īpaši principiāli 

katoļu attieksmi pret kino ietekmēja ASV Katoliskās 

pieklājības līga (izveidota 1933. gadā) un pāvesta Pija IX enciklika 

„Vigilanti cura” (29.06.1936.). Hanness Korjuss raksta, 

ka tajā priesteriem tika ieteikts 1) pēc ASV katoļu parauga 

mēģināt iegūt katoliskās tautas solījumu „nekad neapmeklēt 

kinoizrādes, kas aizskar kristīgo ticību un tikumību”; 2) publicēt 

sarakstus, kas norādītu, „kādas filmas atļautas visiem, 

kādas tikai ar ierobežojumiem un kādas ir kaitīgas un pilnīgi 

nepielaižamas izrādēm”; 3) nodibināt katrā diecēzē „pastāvīgu 

filmu cenzūras kolēģiju”, kas rūpētos par iepriekš minēto filmu 

1 Ar kino aparātu Latgalē. Jaunākās Ziņas. 06.07.1931. 

2 Korjuss, Hanness. Baznīca un žurnālistika kā mediju apustulāts 1920.– 

1940. gadā. Akadēmiskā Dzīve. 2008. Nr. 45, 95., 96. lpp. 

127

šķirošanu un ticīgo informēšanu. 1 Tādas kolēģijas uzdevumus 

Latvijā uzņēmās veikt Rīgas arhibīskaps Antonijs Springo vičs. 

Viņa noslodze, visticamāk, bija simboliska, jo to atviegloja autoritārā 

režīma stingrā cenzūra, kas novērsa arī no Katoļu baznīcas 

viedokļa apšaubāmu filmu demonstrēšanu. 

Autoritārā režīma viedokli kino cenzūras jautājumā atspoguļoja 

prese, kas 1936. gadā uzsvēra, ka, „pastāvot asai konkurencei, 

filmu ražotāji cenšas filmu sižetus „pastiprināt” gan ar 

piedauzīgu romantismu, gan brutalitāti”, kas domāta skatītāju 

nervu kutināšanai, tāpēc nevienā valstī „sabiedrības veselīgā 

doma neatļauj publikai rādīt tādas ainas”. 2 Tomēr Latvijas 

filmu kantoru apvienība, kurā darbojās septiņi uzņēmumi, 

1938. gadā lūdza, cenzējot tā dēvētās sensāciju filmas, ņemt 

vērā, ka pat kovboju filmās, vērtējot saturu kopumā, labais 

vienmēr uzvar ļauno, galvenais varonis aizstāv vājos, bet pati 

cīņa ir līdzeklis, kā novērst nodarīto pārestību un dot iespēju 

uzvarēt labajam. Vēstulē tika norādīts, ka šīs filmas demonstrē 

Rietumeiropas valstīs, tāpēc nebūtu pamata aizliegt tās demonstrēt 

„mūsu valsts kultureli un politiski pieaugušiem pilsoņiem, 

kurus tās nekādā ziņā nevar pamudināt nostāties ar 

savām simpatijām ar filmas saturu un inscenējumu uzvarēto 

un sodīto ļauno elementu pusē”. 3 

Kas attiecas uz divertismentiem kinematogrāfos, tie 1938. gadā 

jau bija aizliegti. Kaut gan avīzē „Valdības Vēstnesis” nav 

publicēti attiecīgi grozījumi (noteikumos par izrādēm un izrīkojumiem 

vai instrukcijā pie tiem) vai sabiedrisko lietu ministra 

Alfrēda Bērziņa rīkojums, to ļauj secināt „Mazās skatuves” artistu 

pārstāvja Eduarda DuganovaSmilgaiņa vēstule Rakstu un 

mākslas kameras priekšsēdētājam Jūlijam Druvam 1938. gada 

3. jūlijā. Tajā rakstīts: „Mazās skatuves artisti pašreiz ir neapskaužamā 

stāvoklī, tie pilnā vārda nozīmē padoti savam liktenim. 

Šo mazās skatuves artistu stāvoklis pasliktinājies sevišķi no 

1 Korjuss, Hanness. Baznīca un žurnālistika kā mediju apustulāts 1920.– 

1940. gadā. Akadēmiskā Dzīve. 2008. Nr. 45, 97. lpp. 

2 10 gados – 7,5 milj. metru kinofilmu. Jaunākās Ziņas. 05.05.1936. 

3 LVVA, 3724. f., 1. apr., 1. l., 59.–60. lp. 

128

tā laika, kad kino teātros izbeidza divertismentus. Pēc tam, kā 

vienīgā darba iespējamība atlika kabarē restorāni ..” 1 

Atšķirībā no Sēnalu un neķītrību literatūras apkarošanas 

komisijas, kur valsts amatpersonas pārstāvēja tikai tās vadītājs, 

Kinocenzūras komisijā (vēlāk kolēģijā) darbojās tikai valsts 

ierēdņi. Arī fakts, ka kino pastāvēja pirmscenzūra, kamēr tekstiem 

lietoja tikai pēccenzūru, apliecina, ka valsts politikas veidotāji 

kino kā mediju uzskatīja par ietekmīgāku nekā literatūru. 

Pieejamību erotiku aprakstošajai literatūrai un presei valsts 

ierobežoja tikai jaunatnei līdz 18 gadu vecumam, bet ar kino 

saistītie aizliegumi attiecās tikai uz pieaugušajiem valsts iedzīvotājiem, 

jo tiesību normas paredzēja, ka jaunatne 6–16 gadu 

vecumā drīkst apmeklēt tikai tai paredzētās kinoizrādes. Mēģinājumi 

atcelt tādu paternālisma politiku nebija sekmīgi, lai gan 

intelektuāļi pārliecinoši presē skaidroja cenzūras politikas nejēdzību 

un atspēkoja kinocenzoru savdabīgo morāles interpretāciju. 

Tādējādi tieši ierēdņi vīrieši ar skolotāju izglītību diktēja 

pārējai pieaugušo sabiedrībai, ko tā drīkst vai nedrīkst redzēt 

kinofilmā. 

1 LVVA, 1694. f., 1. apr., 25. l., 4. lp. 

129

VI nodaļa 

Revijas: vērojuma tikumiskums 

Par to, ka pastāv tāds izklaides žanrs kā revija, lielākā daļa 

Latvijas iedzīvotāju uzzināja 20. gadu vidū. Avīzes „Jaunākās 

Ziņas” speciālkorespondents Jūlijs Lācis ar pseidonīmu Sinus 

1925. gada 25. decembra vēstulē no Parīzes rakstīja, ka blakus 

teātrim, kino un cirkam arvien redzamāku vietu sāk ieņemt 

revija. „Šādu izpriecas vietu Parīzē jau vairāk desmitu. Viņu 

programma raiburaibā. Drusku teātra, drusku baleta, drusku 

koncerta, operas, cirkus, – tas viss nepārtrauktā virknē, izņemot 

garāku starpbrīdi izrādes vidū, traucas 3 stundu laikā gar skatītāju 

acīm, kā dzīvas kinobildes. [..] Visu reviju „naglas” ir vairāk 

desmit dejotāju uzstāšanās vienkopus, vienādos kostīmos, 

vienādām kustībām. Tās uznāk uz skatuves puskailas, bieži pat 

gluži kailas, ja par apģērbu nesauc tievo jostiņu ap gurniem. 

Ritmiskā kustībā tās pārlido skatuvi, vijas grupās, virpuļo, dejo. 

Plastiskais cilvēka ķermens izteic sāpes, prieku, trauksmi, dinamiku. 

Vaj ir netikumīgi kailam ķermenim to darīt? Vaj ir netikumīgi 

to skatīties? Noskatoties reviju izrādēs, šis jautājums 

kļūst gluži lieks. Nav ne netikumības, ne tikumības sajūtu. Tikai 

vēlāk, kad loģiskais prāts sāk aptvert un analizēt redzēto, 

pamostas ieaudzinātā sajūta par tikumīgo un netikumīgo. Mēs 

neesam paraduši redzēt kailu cilvēka ķermeni un šo neparasto 

cilvēka prāts bieži nosoda. Bet nēģeru revija? Vaj šie melnie, 

saules nodedzinātie stāvi, kuri savā dzimtenē pieraduši staigāt 

kaili, neizskatās tādi daudz skaistāki uz Parīzes skatuves, nekā 

ja tie būtu uzvilkuši eiropiešu drēbes? Nē, nēģeris baltā augstā 

apkaklītē un dzeltenos cimdos drīzāk izskatās smieklīgs, nekā 

pieklājīgs. Bet cilvēka ķermeņa skaistums ir tāda lieta, kurai 

vajaga zināt īstās robežas. Ar lielāko mākslas baudu var noskatīties 

nēģeru dejās, tāpat arī „Moulin Rouge” revijas 40 „Mistingettes” 

– graciozās un glītās dejotājās. Bet „Folies Bergère” 

130

Jūlijs Lācis (vidū), Jānis Kārkliņš un, iespējams, Kārkliņa dzīvesbiedre aplūko 

fotogrāfiju albumu 1928. gadā. Foto no RMM, inv. Nr. 495777(239). 

revijā, arī vienā no lielākām, reizēm pārņem nepatīkama plikuma 

sajūta. Vēl jo sliktāk ir Parīzes daudzās otrklasīgās revijās, 

kur mēģina sniegt tik daudz mākslu, cik plikumus. Pēc masu 

dejām revijai programmās daudz laika dots komiskiem skatiem. 

Publika šeit nāk izklaidēties, atpūsties, tādēļ jāļauj vaļa 

jautrībai. Sabiedriskos netikumus graiza ar asu mēli. Pa reizei 

pasprūk arī diezgan divdomīga asprātība. Uz tām publika sevišķi 

kāra; tad atskan smiekli un čuksti visos zāles stūros.” 1 Jūlija 

Lāča iespaidu veidoja redzētais slavenajos Parīzes varietē 

„Moulin Rouge”, kas vērās 1889. gadā, un „Folies Bergères”, 

ko ar minēto nosaukumu interesenti pazina kopš 1872. gada. 

Savukārt ar vārdu „mistingettes” viņš apzīmēja varietē dejotājas, 

viņu nodarbošanos simbolizējot ar Parīzes reviju zvaigznes 

Mistingetes (Mistinguett) vārdu, kura 20. gados uzstājās varietē 

„ Moulin Rouge”. 

Arī tie Latvijas iedzīvotāji, kam nebija iespējas Parīzē skatīties 

revijas, varēja uzzināt par to, kas tajās notiek. Žurnālists ar 

1 Sinus [Lācis, Jūlijs]. Parīzes revijas. Jaunākās Ziņas. 09.01.1926. 

131

pseidonīmu Baltamars avīzē „Jaunākās Ziņas” veselas lapas garumā 

iepazīstināja lasītājus ar franču aktrisi un dziedātāju Mistingeti, 

apgalvojot, ka viņa ir visvairāk mīlētā reviju zvaigzne 

Francijā. „Ikrītus viņa saņem tādu vēstuļu paku, ka tās sekretārs 

nevar uz visām atbildēt. Un vēstules nenāk tikai no naiviem 

provinces jauniešiem, bet raksta nopietni vīri, ievērojamas sievietes, 

inženieri, ārsti, advokāti... Izteic viņai savu atzinību, lūdz 

autogrāfus, padomus, palīdzību... Kad tā puskaila, vaj gumijas 

fantastiskos kostīmos parādās, divdesmit prožektoru izgaismota, 

uz skatuves, viņu saņem ar aplausu vētru, kā nesaņēma pat 

Sāru Bernār! Viņa – jaunavu sapnis, jaunekļu ilgas, veco pavasars, 

prātnieku gudrības akmenis, alķīmiķu zelts, – tūkstošas 

acis ikvakarus kāri aprij tās katru žestu, smaidu, kustību, skaņu. 

Viņa hipnotizē savu publiku,” rakstīja Baltamars 1927. gada 

pavasarī. 1 Tobrīd Mistingete bija jau 52 gadus veca un skatuvi 

pameta pēc diviem gadiem, tomēr joprojām viņas pievilcība 

saskatīta Parīzes priekšpilsētas meitenes tēlā, kas bija drusku 

apašiska, tātad huligāniska, bet tajā pašā laikā naiva un niķīga, 

šarmanta un šika, melodramatiski liriska un ironiska. „Burvīgs, 

draudzīgs smaids, slaidas, elastīgas kājas, aizraujošs augums, 

dabīga jautrība un humors, pati dzīvība viņā kūso, asinis, rāsa 

un vēl kautkas mistisks, reizē dziļi cilvēcisks un sievietisks,” apgalvoja 

žurnālists. Mistingetes iejušanos dažādos tēlos revijas 

„Sveicināta, Parīze!” 45 ainās viņš beidza aprakstīt kā triumfu 

beigu skatā – „zelta pilī tā kāpj pa impozantām trepēm, kurām 

gar abām malām 100 kailas sievietes ar zelta rotām galvā, bet 

viņa pati Parīzes karaliene ar savu priekšpilsētas meiteņa smaidu, 

visa vienā zeltā”. 

Helmārs Rudzītis, 1924. gadā vērojot revijas Berlīnē, domāja 

par Rīgu. „Aicināja gan opera, gan arī vieglāka žanra reviju 

teātri ar fantastiski greznajiem uzvedumiem, dziedātājiem, 

dejotājiem, aktieriem. Līdz šim neredzētais bija – skaistās, garās 

meitenes, greznos tērpos, kas gan sedza tikai galvu un auguma 

apakšdaļu. Krūtis turpretim bija pilnīgi kailas. Ja vairāk 

1 Baltamars. Parīziešu mīlule – revijzvaigzne Mistingete. Jaunākās Ziņas. 

26.03.1927. 

132

Aina modernā Rīgas revijā „Sapnis vasaras naktī”. 

Eduarda Krauca foto. Žurnāls „Atpūta” (1926, Nr. 73). 

apģērbtās meitenes dejoja un dziedāja, tad šīm „garkātainajām 

rozēm” pietika graciozi staigāt pa skatuvi visdažādākajās 

kombinācijās. Šais uzvedumos tomēr nebija nekā banāla, viss 

bija labā gaumē. Vai kaut ko līdzīgu varētu iedomāties mūsu 

toreizējā Rīgā?” 1 Aprakstot Rīgas Vācu operetes uzvesto reviju 

„Sensācija”, kāds kritiķis J. V. 1927. gadā avīzē „Jaunākās Ziņas” 

uzslavēja dejotājas dabisko čarlstonu, kurā viņa veiksmīgi 

imitējusi slaveno Parīzes varietē dejotāju Džozefīni Beikeri 

(Josephine Baker), ironiski piezīmējot, ka „Žozefīne, protams, 

tik pamatīgi „nepucējas” un nesedz krūtis, kā tas jādara „tikumīgā” 

Rīgā”. 2 

Revijas Rīgā sāka iestudēt, šķiet, 1926. gadā. Reviju „Sensācija” 

vācu valodā 10 ainās 1927. gada sākumā uzveda Vācu operetē 

Rīgā, bet pirmais tās sāka rādīt kinoteātris „Marine”, kas 

atradās Brīvības bulvārī ar ieeju no Tērbatas ielas. „Nekrilova 

scenārijs pēc tradicioneliem paraugiem: kāds profesors ar visu 

1 Rudzītis, Helmārs. Manas dzīves dēkas. Rīga: Zinātne, 1997, 56. lpp. 

2 J. K. Revija – Rīgā. Jaunākās Ziņas. 15.01.1927. 

133

Dejotājas Rīgas Salamonska cirkā 1926. gadā. 

Kārļa Grīnberga foto. Žurnāls „Atpūta” (1926, Nr. 71). 

„famīliju” fantastiskā lodē no Rīgas grib aizlidot uz Marsu, bet 

nokrīt pie indiāņiem. [..] Operetu un deju mūzikā orķestris skan 

braši. Vokālā daļā daudz populāru „šlāgeru” un kuplejas [..] 

Diezgan kupls balets, Skats pie „indiāņiem” – kopija no „Folies 

Bergères”. Dabiskā čarlstonā Nikolajeva te diezgan veikli imitē 

Parīzē slaveno Žozefīni Baker [..] Kordebalets (8 gerlas) vēl 

šaurs, maz disciplinēts. Te arī atklājās inscenējuma visvārīgākā 

vieta – dekorāciju un greznu kostīmu trūkums. Šaī ziņā revijai 

tālu jāpārspēj pat operete. Lielpilsētās te iegulda miljonus, 

mums jāapmierinās ar to, ka darīts, cik spēts. [..] Pirmizrāde bij 

pārpildīta. 10–15 atkārtojumi droši, bet labi sagatavotu reviju 

spēj atmaksāt tikai veselas sezonas. Par tādu Rīgai vēl jāsapņo,” 

rakstīja žurnālists. 1 

Žurnālista pieminētā afroamerikāņu dziedātāja un dejotāja 

Džozefīne Beikere, kas bija emigrējusi uz Franciju, kļuva 

1 J. K. Revija – Rīgā. Jaunākās Ziņas. 15.01.1927. 

134

sensacionāli slavena 1926. gadā 20 gadu vecumā pēc uzstāšanās 

ar programmu „Danse sauvage” varietē „Folies Bergères”. 

Viņa dejoja teju kaila, tērpusies tikai gurnu rotā, kas bija veidota 

no mākslīgiem banāniem. Latvijā viņu zināja ne tikai ārzemju 

preses lasītāji un cilvēki, kuriem bija iespējas doties ārzemju 

ceļojumos, bet jebkurš Latvijas iedzīvotājs, kas 1928. gada sākumā 

lasīja avīzes. Piemēram, „Kurzemes Vārds” ar „melnās 

grāfienes memuāriem” turpinājumos lasītājus iepazīstināja no 

janvāra līdz martam. 

Arī Latvijā ļaudis skatījās filmas ar Beikeres piedalīšanos. 

1927. gadā ar kino starpniecību interesenti varēja arī iegūt priekšstatu 

par to, ko nozīmē revija slavenā varietē „Folies Bergères” 

izpildījumā. Kāds sajūsmināts liepājnieks, kurš „Folies Bergères” 

reviju kinofilmā bija noskatījies Liepājas kinoteātrī „Viktorija”, 

dalījās savos iespaidos 5. maija avīzē „Kurzemes Vārds”. Spriežot 

pēc teksta, viņam tiešām trūka vārdu – par to liecināja uz papīra 

izliktie jūsmīgie un trafaretie izteicieni „nesalīdzināmu skaistuļu 

buķete”, slavenā Mistingete „darbojas kā burvju pasakā”. „Uz 

ekrāna – kaut kas sevišķs, aizraujošs, fe[j]erisks – pilnā vārda 

nozīmē. Skatītāju acu priekšā norisinās grandioza Parīzes revija, 

krāšņa apskate, kura aizņem 8 cēl[ienus]. Lieliska greznība, apbrīnojama 

krāsu bagātība, veselas kaskādes skaistu sieviešu kustības 

ar retām dekorācijām dabiskās krāsās, vēl neredzētā tērpā,” 

rakstīja anonīmais fans. „Viena pate Žozefīne Baker ir ko vērta, 

šī dzeltenādainā sieviete–velns, kura savās skaistās, vārdos neizsakāmās, 

kustībās, pievelk skatītājus ar savu eksotisko daiļumu. 

Šī ir tā pate Baker, kuru apdzied Parīzes prese un kura patlaban 

ir visas Parīzes mīlule – dieviete.” 

Latviešu avīžu lasītāji tāpat bija informēti par slavenajām 

amerikānietēm reviju dejotājām, 1892. gadā dzimušajām dvīņu 

māsām Roziju un Dženiju Dollijām (The Dolly Sisters), kas 

1905. gadā bija emigrējušas no Ungārijas uz Ameriku un drīz 

pelnīja iztiku kā varietē dejotājas. Viņu sniegumu galvenajās lomās 

tobrīd, 1927. gada rudenī, Parīzes jaunākajā revijā „Paris – 

New Jork” kritiski aprakstīja Ārlietu ministrijas Preses nodaļas 

vadītājs Alfreds Bīlmanis tajā pašā „Kurzemes Vārdā”. 

135

Dollijām Bīlmanis veltīja apzīmējumu „kaulainās”, nelietojot 

to kā atzinību. „Šīs „sisteras” 3 stundu laikā dejo, dzied, 

lēkā, ieģērbjas, izģērbjas, ceļas un liekas gulēt, ērmojas, gorās: 

viss cits uz scēnas kalpo šo sisteru kuplināšanai. Ja mani nemaldina 

mana atmiņa, sisteras maina kādus divdesmit kostīmus, 

tikpat daudz zeķu, apavu un cepuru,” rakstīja Bīlmanis. „Blakus 

Dollijām liekams ekscentriskais dejotājs, jokotājs Žermans, 

arī Ņujorkas žīds. Akrobātiskās dejas izved vijīgā miss Florens – 

patiesa skaistule, kurai nekāda Dollija nevar tikt līdz. Protams, 

neiztrūkst arī veseli bari citu dejotāju, kā piem. Rīgā bārdāmu. 

Tās uzstājas gan ieģērbtas, gan izģērbtas, strausa spalvās un bez 

tām. Arī nevienas piemīlīgas sejas – par to ņipras krūtis, kuras 

tomēr arī jāmasko, turot rokas pastāvīgi uz augšu, lai piedotu 

bistei apaļas formas. Kura glītāka, to attiecīgās vietās nostāda 

publikai vistuvāk, lai baro acis! No kādām 60–70 varēju saskatīt 

tikai kādas divas trīs ar patiesi skaistu figūru; citas izpalīdzas 

ar tualetēm un nemitīgām kustībām.” Revijā izpildītas dažādas 

136 

Alfreds Bīlmanis jau 

1932. gadā pakāpās pa 

karjeras kāpnēm, nomainot 

Ārlietu ministrijas Preses 

nodaļas vadītāja amatu pret 

ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā 

ministra PSRS (vēlāk ASV) 

amatu. Žurnāls „Atpūta” 

(1937, Nr. 637).

dejas, tomēr pār visu valdījis čarlstons. Kad skatītāji pēc izrādes 

drūzmējās ģērbtuvē, kur vēl starpbrīdi trakojis „vislielākais 

pasaulē nēģeru džezbends”, A. Bīlmanis nesaprata, kas tad tas 

viss īsti bija un ko tad viņš īsti redzēja, jo izrādē nebija saskatījis 

kādu ideju, tāpēc konstatēja, ka trīs stundas pagājušas „kā kādā 

stulbumā” un ka „citu vakaru varētu skatīt atkal to pašu ar tādu 

pašu efektu”. 1 

Varietē un kabarē dejotājas 20. gadu sākumā Latvijā mēdza 

dēvēt par šansonetēm, 2 bet pēc reviju atklāšanas populārs 

kļuva gerlas apzīmējums (angļu val. „girl” – revijas dejotāja). 

1927. gada pavasarī kāds žurnālists, parakstījies ar iniciāli A., 

stāstīja avīzes „Jaunākās Ziņas” lasītājiem par Rīgas gerlām. 

„Tāpat kā ārzemēs, arī pie mums revija iet uzvaras gaitā. Vēl nesen 

lielai publikas daļai bij svešs pat revijas nosaukums – tagad 

Rīgā jau darbojas vairākas revijas. Mūsu revijām, protams, nav 

to ārkārtīgi lielo līdzekļu, kādus izšķiež ārzemju metropolēs, 

kur revijas uzved milzīgās zālēs vairāk simts reižu. Ļoti raksturīgu 

ainu par mūsu reviju apstākļiem sniedz kinoteātris „Marine”, 

kurš pirmais ieveda Rīgā reviju. Ieejot aizkulisēs, pārsteidz 

turienes intīmā dzīve. Pašreiz starpbrīdis. No zāles atskan filmu 

pavadošā mūzika, bet šeit risinās raiba dzīve. [..] Revija ar 

saviem apžilbinošiem gaismas efektiem rada ilūziju. Liekas, ka 

viss, kas uz skatuves, ir pilnīgs, daiļš. Bet cik daudz citādi tas 

izskatās ģērbistabā! Negribu teikt, ka gerlas nav skaistas, bet 

dabīgais skaistums vien neder revijā. Tas jāpastrīpo, jāizceļ. Tas, 

kas izliekas pievilcīgs tuvumā, ne ikreiz tāds ir pa gabalu, un 

otrādi... Karmīns lūpām, smiņķis vaigiem un pūders ādai – tie 

revijas ilūzijas noslēpums. Turklāt vēl apģērbs, kura vietām vaj 

nu nemaz nav, vaj atkal ir par daudz... Gerla, kura tikko bij iegrimusi 

Dostojevska romānā, te jau dejo uz skatuves un raida 

publikā savu parasto nosmiņķēto smaidu. Revija beigusies. Visi 

steidzas pārģērbties, lai gan gerlām maz ko noģērbt. [..] Bet kas 

tad ir mūsu revijas gerla? Daudzas no viņām beigušas vidusskolu. 

Skatuvei pa lielākai daļai piegriezušās apstākļu spiestas. 

1 Bīlmanis, Alfreds. „Paris – NewJork”. Kurzemes Vārds. 02.10.1927. 

2 Baroneses dzīvoklis un „smalka sabiedrība”. Jaunākās Ziņas. 19.04.1922. 

137

Aina revijā „Sensācija” Vācu operetē. Žurnāls „Atpūta” (1927, Nr. 116). 

Nesen revijā darbojās arī kāda „labāko aprindu” jaunkundze. 

Rīgas gerlas rekrutējas no visām šķirām un tautībām. To ienākumi 

samērā lieli, katrā ziņā lielāki par parasto kantoristes 

algu, lai gan, protams, tālu nesasniedz ārzemju reviju zvaigžņu 

pasakainos honorārus. Gerlu dzīve nav apskaužama. Laiks paiet 

mēģinājumos. Vakari aizņemti, – nevar apmeklēt ne teātrus, 

ne kino. Darbs nogurdinošs. Dzīve nervoza, saraustīta. Publikai 

tā liekas viegla, vilinoša, bet pašas gerlas par to domā citādi.” 1 

1927. gada 5. maijā varietē teātris „Marine” vasaras sezonu 

atklāja ar režisora Kļimova reviju–satīru „Visur viņa”, kurā 

spēlēja latviešu un krievu aktieri. „Par „mozaīkas mākslu” te 

vēl pāragri runāt. Ar patiku var noskatīties tikai pāris baleta 

numurus Nikolajevas un Pļevicka vadībā. Viss pārējais 1 ½ st. 

ilgā izrādē liecina, ka arī šim pasākumam nebūs nākotnes. 

Trūkst artistu personības, trūkst mākslas, bet galvenais – trūkst 

sapratas [sapratnes. – I. L.] miniatūrteātri interesanti izveidot. 

Kas der un velk kaut kur Maskavas un Pēterpils nomalēs – to 

nevar baudīt Rīgas centrā,” apgalvoja avīzes „Jaunākās Ziņas” 

1 A. Aiz revijas kulisēm. Jaunākās Ziņas. 04.03.1927. 

138

žurnālists. 1 Tā paša gada oktobrī Rīgā vairāki kinoteātri tika 

pārveidoti par minatūrteātriem, kuros divertismentus uzveda 

pārmaiņus ar filmām. „Ir mēģinājumi nodibināt arī patstāvīgas 

miniatūrskatuves, par kādu izveidojies „Tagons”, bij. „Moulin 

Rouge” telpās [Teātra ielā 10. – I. L.]. Parasti divertismentu 

programmās uzstājas artisti no krievu emigrantu aprindām, iebraucēji 

no malumalām, un tikai ļoti reti – latvju spēki, kuriem 

ierādīta pavisam nenozīmīga vieta. Divertismentu mākslas līmenis 

ar maz izņēmumiem, nav augsts, kas visai saprotami, jo 

Rīga nespēj segt izdevumus, kādus prasa modernās revijas un 

divertismenti pirmklasīgu spēku izpildījumā. Mūsu „revijas” – 

šo uzvedumu vāja atspulga.” 2 Iespējams, finansiālo līdzekļu 

trūkuma dēļ revijas no privāto izklaides iestāžu skatuvēm drīz 

nozuda, lai uzrastos nopietno teātru telpās. 

20. gadu beigās teātris bija spiests iet līdzi laikam un rādīt 

izrādes, proti, uzvest arī dažādas revijas, par ko publika bija gatava 

maksāt naudu. 1928. gadā tās rādīja pat Dailes un Nacionālajā 

teātrī. „Pirmoreiz uz Nacionālā teātra skatuves (atskaitot 

dažādus aktieru vakarus un jaungada sagaidīšanas), parādās revija, 

pie tam īsta, rūpīgi sagatavota, ar pirmklasīgu mākslinieku 

piedalīšanos. Šis jautrais inscenējums Nacionālajā teātrī skaisti 

simbolizē dzīvības atmošanos dabā,” rakstīja žurnālists Oļģerts 

Liepiņš. 3 Scenāriju revijai „Austrumu zvaigzne” uzrakstīja Kārlis 

Jēkabsons, uz kura lugu „Sultāna harēms” jau vairākas nedēļas 

skatītāji bija izpirkuši biļetes, bet mūziku komponēja Jānis 

Kalniņš. 

O. Liepiņš rakstīja, ka reviju uzveda austrumnieciskā stilā, 

„lai Afganistānas karalis, kas arī pēc ierašanās noskatīsies izrādē, 

varētu to saprast”, proti, tas nozīmēja, ka „uz skatuves 

sniegs stipri koncentrētu, austrumniecisku erotiku”. Atbildīgās 

sieviešu lomas spēlēja Lilija Štengele, Lilija Ērika un Anta 

Klints. Oļģerts Liepiņš zināja vēstīt, ka aktrišu „apburošie 

1 Varjetē teātris „Marine”. Jaunākās Ziņas. 06.05.1927. 

2 Ms. Kas redzams Rīgas miniatūrteātros. Jaunākās Ziņas. 12.10.1927. 

3 Liepiņš, Oļģerts. Lieldienu revija Nacionālā teātrī. K. Jēkabsona „Austrumu 

zvaigzne”. Pēdējā Brīdī. 01.04.1928. 

139

140 

Komponists Jānis Kalniņš uzrakstīja 

mūziku revijai „Austrumu zvaigzne”, ko 

1928. gadā uzveda Nacionālais teātris. 


Revija „Austrumu zvaigzne” Nacionālajā teātrī. Kārļa Jēkabsona scenārijs, 

Jāņa Kalniņa mūzika. Avīze „Pēdējā Brīdī” (1928.01.04.). 

ķ ermeņi priecēja aci visiem kungiem”, kas noskatījās revijas ģenerālmēģinājumu 

31. martā. 

Savukārt Dailes teātrī 1928. gada rudenī režisors Eduards 

Smiļģis uzveda Viljama Samerseta Moema (William Somerset

Režisors Eduards Smiļģis. 


Maugham) un Deivida Koltona (David Colton) darbu par dzīvi 

Klusā okeāna amerikāņu Samoa salas galvaspilsētā Pago Pago. 

Kritiķis Jūlijs Lācis rakstīja, ka izrādes „Sedija Tomsone” ģenerālmēģinājumā 

virmojis straujš temperaments džezbenda 

ritmos. „Skatuves priekšā teātra konsultante [Felicita] Ertnere 

ar kāju sit takti un vesels pussimts puskailu nēģeru skaistuļu 

lēkā tādu fokstrotu, kādu līdz šim varēja redzēt tikai Parīzes 

„Sarkanās dzirnavās” [domāts kabarē „Moulin Rouge”. – I. L.]. 

Spalvām izgreznotām nēģerietēm pa vidu jaucas slaido nēģeru 

jaunekļu stāvi. Pago Pago iedzīvotāji ļauj vaļu savam neapvaldītam 

priekam. Patiešām aizraujošs ir šis prieks, ja to jau sākusi 

kopēt Eiropa, atmetot savus sentimentālos valšus un citus 

gausos ritmus mākslā un sadzīvē. Dekoraters O. Skulme arī 

ļāvis vaļu savai pindzelei, jo skatuves sienas izpušķojušās vēl 

kailākiem nekā pašiem nēģeri, koka dieviem, lai daža komisija 

neceltu iebildumus, tad Skulme solas pirmizrādē koku dievam 

aizkārt priekšā sarkanu lupatiņu.” 1 

1 Sinus [Lācis, Jūlijs]. Nēģeri Rīgā! Jaunākās Ziņas. 15.09.1928. 

141

Izrādes galvenā varone bija Ludmilas Špīlbergas tēlotā prostitūta, 

kas no uzdzīves nonāk līdz grēka nožēlai. Smiļģis sižetu 

inscenēja melnādaino vidē. „Kādēļ mums vajadzīgi ar nēģeri 

viņu eksotisko, svešo, neparasto? Vaj mums, eiropiešiem vairs 

nav savu ceļu, kuri vestu uz pilnību?” režisoram vaicāja kritiķis. 

„Direktors Smiļģis jau sagatavojis atbildi šiem jautājumiem. 

„Eiropa ir pazaudējusi sevi,” viņš saka. „Viņa ir pārāk ilgi karojusi. 

Dzīves lozungs ir bijis – naids. Atjēdzoties no kara paģirām, 

Eiropa redz, ka viņa bankrotējusi nevien materiāli, bet 

arī garīgi, tā tad arī mākslinieciski. Mums itin kā trūkst dzīves 

ritma, tādēļ dabīgi, ka aizņemamies to no citām, veselākām tautām. 

Tāpat kā slimniekam pēc smagas slimības vajadzīgs spieķis 

– atbalsts, tā mums, eiropiešiem, vajadzīgs atbalsts, kuru vēl 

atrodam mežoņu tautās. Viņu dabīgais, veselīgais dzīves ritms 

un temps var mūs aizraut,” skaidroja Smiļģis. „Eiropa tomēr 

negrib atzīties vēl savā nevarībā, viņa grib mācīt mežoņus, uztiept 

tiem savu morāli un sūtīt viņu dvēseļu glābšanai savus misionārus. 

Mēs gribam segt viņu kailumu, noliegt viņu kaislības, 

jo mūsu misionārus vēl uztrauc un traucē dabiskums. Kultūras 

slimā Eiropā vairs neredz dabiskumā skaistumu, bet piedauzību. 

Viņa nesaprot, ka tas, kas dabisks, arī skaists.” 

Režisors iestudējumā uzsvēra, ka sevi noliegt ir noziegums, 

jo „tas ir nedabīgi”. Viņš askētismu rādīja kā nedabisku, tāpēc 

misionārs, atgriežot „prieka meitu” no grēka, krita tajā pats. 

Pirmizrāde notika 18. septembrī. „Izglītības Ministrijas Mēnešraksta” 

1928. gada oktobra numurā publicētā kritika apgalvoja, 

ka viduvējā luga izcilu vietu teātra repertuārā neieņems. Presē 

Smiļģa ideja rezonansi tiešām neizraisīja. 

Tomēr revijas teātriem ienesa naudu. Rīga ar mazo iedzīvotāju 

skaitu nevarēja uzturēt daudzveidību – ja skatītāji pirka 

biļetes uz vienu iestādi, tas visbiežāk nozīmēja, ka citā attiecīgi 

saruka skatītāju skaits, tāpēc vietējo teātru vadītāji protestēja 

pret viesmākslinieku ielaišanu Latvijā. 1930. gadā Nacionālā teātra 

direktors Arturs Bērziņš cēla „nāvīgu protestu pret nēģeru 

operetes ievešanu Latvijā”, jo tas nozīmējot, ka latviešu māksla 

tiekot zemu vērtēta. Savukārt žurnāls „Aizkulises” ironizēja 

142

Lilija Štengele izrādē „Nakts serenāde” Antonijas lomā 1926. gada ziemā. 

Pastkartes otrā pusē lasāms, ko Antonija izrādē teikusi mazajai Pirī: „Ka kādu 

sievieti nevar iegūt, tas notiek... bet, ka kādu vīrieti nevar dabūt, tas nekad nav 

bijis, arī pasaciņās nē...” Foto no RMM, inv. Nr. 439150. 

par tādu mākslu, ja ar to jāsaprot „tās viegla žanra pikantās un 

tukšās lugas”, piemēram, „Nakts serenāde” un citas, kas uzvestas 

Nacionālajā teātrī. Ziņas autors vēstīja, ka „par nēģeriem 

debatēts pat valdības koalīcijā” un ka „progresīvās apvienības” 

pārstāvji protestējuši pret „nēģeru operetes ielaišanu” Rīgā. 1 

Tomēr izglītības ministrs Edmunds Ziemelis to atļāva iedzīvotāju 

izglītošanas mērķa vārdā. Arī „Aizkulises” nosprieda, ka 

1 Par melnajiem, kas uzstājās Latvijā, sk.: Lipša, Ineta. „Ko domās par 

mums Afrikā”. Rīgas Laiks. 2008. Nr. 7, 46.–53. lpp. 

143

„labāk jau noskatīties nēģeru kaildejas” nekā Nacionālā teātra 

„salkano repertuāru”. 1 

Tomēr 1940. gada sākumā avīze „Rīts”, kuru pārpublicēja 

„Kurzemes Vārds”, bija sašutusi par revijas izrādēm „Manēžas 

zvaigzne” (Latvijas Nacionālās operas dramaturga Knuta 

Lesiņa tulkojumā) Rīgas Salamonska cirkā, jo tajās piedalījās 

Nacionālā teātra goda locekļi aktieri Ella Jēkabsone, Voldemārs 

Švarcs un citi mazāk slaveni aktieri. Avīze vaicāja, vai vēl 

veselu mēnesi Rīgas cirkā turpināsies „jaunatnes maitāšana 

ar kailumu izrādīšanu”. „Gandrīz neērti rakstīt par uzveduma 

mugurkaulu – 20 revijas meitenēm. Noteikti var apliecināt tikai 

to, ka cirka vadība viņas apģērbjot stingri ievērojusi aicinājumu 

taupīt. Viņas gan pārģērbās reizes desmit, bet arī tad visu 

kopā saliekot drānās droši vien iztērēts ļoti maz. [..] Un atkal 

dejo gerlas, nu jau 20. Tās ir tik kailas, cik vien to kauna sajūtas 

kripatiņa atļauj. Bet pat nevienā nakts lokālā policija tik 

kailām neļautu dejot. Un cirkū daudz jaunatnes, skolēnu... [..] 

Vēl šodien mums nav zināms, ka šādu kailreviju atļāvis. Rakstu 

un Mākslas kamera tā nav. Viss tas, ko mēs esam atzinuši no 

mūsu dzīves par izmetamu un apkarojamu, sakopots te vienā 

revijā,” laikraksts „Kurzemes Vārds” atstāstīja sava redaktora, 

dramaturga, Nacionālā teātra bijušā direktora un Liepājas teātra 

tā brīža direktora Voldemāra Zandberga viedokli. 2 Avīzes 

„Rīts” žurnālists informēja, ka vienā skatā primabalerīnai lielākais 

drēbes gabals bijusi mākslīga leoparda aste. 3 Rakstu un 

māk slas kameras prezidijs, reaģējot uz V. Zanberga sašutumu, 

nolēma uzdot preses un skatuves darbinieku biedrībām saukt 

savus biedrus pie kārtības, bet, ja arī tas nelīdzētu, lietot stingrākus 

līdzekļus, gan nenorādot, kādus tieši. 

Turpretim teātra vēsturnieks Roberts Kroders uzsvēra, ka 

spēles tēlojuma vērtību nenosaka sienas un telpa, kur tā norisinās, 

bet pats tēlojums. „Ja kāds cilvēks ievēlēts par teātra goda 

1 Tracis nēģeru dēļ. Aizkulises. 1930. Nr. 30, 4. lpp. 

2 Sensācija Salamonska cirkū, jeb ko Rīgas ļaudis skrien skatīties. Kurzemes 

Vārds. 03.01.1940. 

3 A. L. Aktieri cirkā spēlē cirku. Rīts. 02.01.1940. 

144

Rakstnieks, mākslas 

kritiķis un publicists 

Roberts Kroders ar 

dzīvesbiedri Hertu un 

dēliem Oļģertu un Gunāru. 

Žurnāls „Atpūta” (1935, 

Nr. 545). 

locekli, tad tas darīts viņa ievērojamās spēles un aktieru spēju 

dēļ. Šis pagodinājums domāts aktierim, nevis birokrātiem. 

Jautājums par šāda aktiera spēles ierobežošanu uz noteiktām 

telpām jāsauc par mietpilsonisku,” secināja Kroders. 1 

Dejotājas, kuras uzstājās Rīgas miniatūrteātru reviju izrādēs 

klasiskajā teātra vidē, atšķirībā no dejotājām, kas piedalījās 

restorānu kabareju programmās, prese vērtēja pozitīvi neitrāli. 

Sinhronās kustības gerlu kori lika uztvert kā viendabīgu masu, 

kas darbojas kā labi ieeļļots mehānisms. Vēsturniece Nensija 

Nenno apgalvo, ka tādējādi zuda katras gerlas individuālā seksualitāte, 

radot bezpersonisku sievietes seksualitāti, kas šķita 

esam kontrolējama un skatītājam nelika justies apdraudētam, 

1 L. Aptauja par aktieriem cirkā. Rīts. 06.01.1940. 

145

et solīja patīkamu izklaidi. 1 Turklāt revijas skatītāji sēdēja 

krēslu rindās, vēroja uz skatuves notiekošo un, kad programma 

beidzās, devās mājup. 

Tomēr Rīgā revijas nepiesaistīja pietiekami lielu auditoriju, 

lai režisori varētu atļauties uzvest vērienīgas revijas, kādas tās 

uzveda Parīzē vai Berlīnē, tāpēc 20. gadu otrajā pusē Rīgā tās 

varēja noskatīties vien dažus gadus. Tās arī nepiesaistīja moralizētāju 

uzmanību, jo kailus ķermeņus uz skatuves nerādīja, 

bet triko ģērbtas aktrises sašutumu pat Latvijas iedzīvotājos izraisīja 

tikai pirmajā reizē, kad 1920. gadā tika uzvests „Pans” 

Nacionālajā teātrī. Septiņu gadu laikā, kas pagāja, līdz Rīgā 

varēja redzēt reviju, cilvēki bija pieraduši ne tikai pie kailuma 

tēlošanas vien. Tomēr kopumā par šo izklaides žanru Latvijas 

iedzīvotāji guva priekšstatu galvenokārt no ārzemēs uzvesto reviju 

aprakstiem presē. Žurnālisti revijas izmantoja, lai publiski 

mēģinātu saprast, vai izrādēs eksponētā kailuma dēļ tās būtu 

tikumīgi vai netikumīgi skatīties. Daļa cilvēku gan uzskatīja, ka 

revijas ir apšaubāms izklaides žanrs. Par to spilgti liecina sašutums 

par nopietnās kultūras profesionāļu piedalīšanos tādā 

pasākumā 1940. gadā. Tad arī pirmo reizi kritiķi ieminējās, ka 

ne jau žanrs nosaka izrādes vērtību. Pēc būtības tas bija mēģinājums 

mainīt attieksmi pret izklaides kultūru. 

1 Sk. publikāciju par sociālajiem procesiem, kas konstatējami Berlīnes 

revijās Veimāras republikas laikā (1918–1933). Nenno, Nancy. Femininity, 

the Primitive, and Modern Urban Space: Josephine Baker in Berlin. 

Von Ankum, Katharina (ed.). Women in the Metropolis. Gender and Modernity 

in Weimar Culture. Berkley and Los Angeles, London: University 

of California Press, 1997, p. 148. 

146

Nobeigumam 

Cilvēku iespējas piedzīvot nupat aprakstītos notikumus un 

procesus noteica materiālais stāvoklis, dzīvesvieta, vecums, galu 

galā ieinteresētība un piedalīšanās valstī notiekošajos procesos. 

Ne tikai klātbūtne notikumos, bet arī to atstāstīšana, apspriešana 

un vērtēšana veicināja publiskās telpas seksualizēšanu cilvēku 

priekšstatos un daudzos pat izraisīja morālo paniku. Viņu 

raizes lielākoties balstījās uz faktiem, ko šodien retais atzītu par 

satraukuma vērtiem. Tomēr dzīve strauji mainīja cilvēku priekšstatus 

par kailuma pieļaujamo pakāpi publiskajā telpā lielākas 

iecietības virzienā. 

Starpkaru Latvijas sabiedriskajā domā dominēja to ļaužu 

viedoklis, kurus neapmierināja laikabiedru aizraušanās ar jaunām 

sociālām parādībām, bet ne jau tāpēc, ka tādi uzskati būtu 

piemituši vairākumam. Vienkārši moralizētāji aktīvāk popularizēja 

savu pārliecību, ka valsts pienākums ir visu jauno aizliegt, 

jo tās uzdevums ir glābt tautu vai jaunatni no tikumiskas pagrimšanas. 

Kaut kādu iemeslu dēļ intelektuāļiem kā „tikumības 

karavīru” oponentiem sabiedriskās domas veidošanā trūka 

līdzīgas neatlaidības, tomēr viedokļu „karos” iesaistītie cilvēki 

radīja idejisko pamatu, kura ietekmē modernizējās iedzīvotāju 

sadzīves kultūra. Latvijas valsts bija pārņēmusi Krievijas impērijas 

likumdošanu un „mantojusi” iedzīvotājus, kuru domāšana 

bija veidojusies tās ietekmē un arī iespaidojusi tiesiskās normas. 

Tāpēc kā panākums vērtējama izvēle veidot politiku ar tādas 

literatūras saraksta starpniecību, kas nav pieejama noteiktai iedzīvotāju 

grupai, jo šāda pēccenzūras pieeja balstījās uz vidusceļu 

starp pretējiem viedokļiem – starp „aizliegt” un „atļaut”. 

Ar tādu politiku Latvija iekļāvās citu Tautu Savienības valstu 

vidū. 

Kamēr moralizētāji kliedza un cenzori cenzēja, klusējošais 

iedzīvotāju vairākums labprāt piemērojās jaunajam kultūrā. Tā 

sauktais mazais cilvēks rīkojās. Viņš smējās par divertismentu 

147

artistu jokiem, lasīja erotikas žurnālus, pētīja zīmējumus un fotogrāfijas, 

gaidīja skūpstu epizodes kinofilmās, lasīja par revijām 

un kāri tvēra pēc visa cita, kam tā sauktā sabiedriskā doma 

gribēja liegt ieeju publiskajā telpā. Prese, stāstot par to visu, 

varēja sekmēt sabiedrībā priekšstatu par seksualitātes pārlieko 

publiskumu. Uz to pašu ilūziju var vedināt šī grāmata, tāpēc vajadzētu 

paturēt prātā, ka tās mērķis bija koncentrēt uzmanību 

tikai un vienīgi uz šo vienu jomu, kas īstenībā izšķīda cilvēka 

dzīvē, kurā nozīmīgu vietu ieņēma kultūras, sociālekonomiskās, 

politiskās un citas problēmas. 

Starp citu, tieši pirms 101 gada 1911. gada oktobrī, tātad 

pirms Pirmā pasaules kara un pirms notikumiem, par kuriem 

esam uzzinājuši, rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš nonievāja laikrakstu 

„Dzimtenes Vēstnesis” par „bulvāru avīzi” un prognozēja, 

ka latviešu tautu „nepazudinās ne kolonizācija, ne pārkrievošana, 

bet viņa pate aizsērēs kā upe, kurai nav vairs spēka savu 

gultni veidot”. Viņš konstatēja, ka tas, kas mums ir īpatnējs, ir 

radīts latviešu gara pasaulē, ka tautasdziesmas, mīklas un pasakas 

ir „mūsu vēsture”, kamēr „mūsu tagadējā un nesenā literatūra 

ir tautas dvēseles spogulis”, kurā „mēs esam paraduši 

redzēt tautas dvēseli kā Zilokalnu, zilu cerību tvaikos”. „Bet,” 

jautāja Jaunsudrabiņš, „vai Imanta tiešām nav miris?” 1 Viņš 

rakstīja, ka brīžos, kad rakstnieks nojauš, ka viņa tautai nav nekādas 

nākotnes un ka viņš pats ir tikai saucēja balss tuksnesī, 

rakstnieks nopūšas „par tautas vienaldzību pret visu, kas labs, 

patiess un daiļš”. Jo, apgalvoja Jaunsudrabiņš, tobrīd vienīgo 

literāro žurnālu „Jaunības Tekas” reti kurš lasa, kamēr daudzajiem 

laikrakstiem abonentu pietiek. „Vai tas nav izskaidrojams 

vienīgi ar to, ka drukātais vārds ir banalizēts? Un vai tas nerāda 

jo gaiši, ka tautas ideāli ir iemūrēti biezos mūros, aizklīduši Āzijas 

stepēs un nogrimuši degvīnā?” . Viņš apgalvoja, ka pat laukos 

„tauta sāk panīkt”, bet Rīgā latviešu lielākās daļas ideāli ir 

„labāks materiēls stāvoklis un visas zemās baudas”, tāpēc Rīgas 

1 Jaunsudrabiņš, Jānis. Latviešu rakstnieks. Netieša atbilde „Dzimtenes 

Vēstnesim”(1911). Grām.: Jaunsudrabiņš, Jānis. Kopoti raksti. 14. sēj. 

Rīga: Liesma, 1984, 352. lpp. 

148

strādnieku bērni jau pusaudža vecumā ir piekusuši dzīvot. „Šie 

bērni runā trīs vietējās valodās [latviešu, krievu, vācu. – I. L.], 

bet nemāk nevienas. – Kas var šo paaudzi vairs glābt? – Tā savu 

mūžu nostaigās pa kinematogrāfiem un dzertuvēm, svilpodama 

banālus leijerkastes motīvus un runādama visās trijās vietējās 

valodās.” 

Bet – Jaunsudrabiņš pats piedzīvoja, ka viņa kritizētie pusaudži 

pēc sešiem septiņiem gadiem jau karoja Krievijas impērijas 

karaspēka latviešu strēlnieku bataljonos Pirmajā pasaules 

karā. Uzreiz pēc tā viņi kopā ar savu vecāku paaudzi nosargāja 

jaunās valsts neatkarību Latvijas Neatkarības karā. Viņu vidū 

bija Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, un kopā ar saviem radiem, 

draugiem, kaimiņiem un citiem līdzpilsoņiem 20. gadsimta 

20.–30. gados viņi izveidoja Latvijas valsti, moralizējot jau par 

nākamo paaudzi. 

Morāles komunikācijā par izklaides kultūru Latvijas parlamentārajā 

demokrātijā izšķirami vismaz divi posmi: no 1918. 

līdz 1927. gadam un no 1927. līdz 1934. gadam. Pirmo posmu 

(1918–1927) raksturoja normalitātes iedibināšana pēc ilgstošajiem 

Pirmā pasaules kara (1914–1918) un Latvijas Neatkarības 

kara (1918–1920) gadiem. Šajā laikā, integrējot iedzīvotāju tikumiskos 

priekšstatus, tika izveidota valsts politika, kas noteica 

attieksmi pret morāles jautājumu attēlojumu izklaides kultūrā. 

Pamatnormas, uz kurām balstoties Kinocenzūras komisija (no 

1926. gada – Kinocenzūras kolēģija) lēma par to, kas kā amorāls 

nebūtu rādāms Latvijas iedzīvotājiem, tika pieņemtas jau 

20. gadu sākumā. Laiku no 1924. līdz 1927. gadam var raksturot 

kā publiskās telpas šķīstīšanas laiku. Tad entuziasti Latvijā panāca, 

ka tiek aizliegti loto klubi un totalizators hipodromā, vispirms 

ierobežots, pēc tam aizliegts kazino, ierobežota alkohola 

aprite 1. un 2. šķiras restorānos, tādējādi dzīvē iemiesojot paternālo 

nacionālismu. 1925. gadā viedokļu līderi sāka apvienot 

domubiedrus, lai panāktu arī erotikas izspiešanu no izklaides 

kultūras. 1926. gadā viņiem izdevās izveidot Kaitīgu kultūras 

parādību apkarošanas komisiju, kas pilnībā uzskatāma par pilsoniskās 

sabiedrības aktīvistu iniciētu sabiedrisku institūciju. 

149

Savukārt jau 1927. gadā komisijas lobēšanas rezultātā Saeimas 

atvaļinājuma laikā Ministru kabinets pieņēma noteikumus par 

jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras. Parlaments 

tos apstiprināja. Līdz ar to sabiedriskā iniciatīva bija 

panākusi jau valsts pakļautībā esošas institūcijas – Sēnalu un 

neķītrību literatūras apkarošanas komisijas – izveidi. Tādējādi 

morālais protekcionisms un paternālisms tika piemērots tādu 

tekstu pieejamībai publiskajā telpā un tādu epizožu izgriešanai 

no filmām, kurās bija attēlota erotika. Sargājot jaunatni no 

sēnalu un neķītrību literatūras ar pēccenzūras metodi, Latvijas 

valsts iekļāvās citu Eiropas valstu kontekstā, savukārt kinofilmu 

pirmscenzūra kā aizbildniecība pār pieaugušiem iedzīvotājiem 

aizskāra cilvēka cieņu, jo nozīmēja jau filmu ražotājvalstīs cenzēto 

filmu pārcenzēšanu un tādējādi Latvijas savdabīgu norobežošanos 

no Rietumu kultūras. 

Otrajā posmā (1927–1934) turpināja darboties jau izveidotās 

institūcijas, jaunas netika pieprasītas, bet tika vērtētas esošās. 

Tāds sabiedriskās iniciatīvas pacēlums morāles komunikācijā, 

kādu Latvijas iedzīvotāji pieredzēja pirmajā posmā, vairs netika 

piedzīvots. Pasaules ekonomiskā krīze morāles komunikāciju 

īpaši neietekmēja, ja par ietekmes kritēriju uzskatām kardināli 

atšķirīgu tiesisko normu pieņemšanu, lai tās piemērotu izklaides 

kultūras satura ietekmēšanai. 

Morāles komunikācijas atklāšana Latvijas starpkaru pagātnē 

liecina, ka ierobežojošo politiku panāca tieši viedokļu līderu 

neatlaidība. Latvijas politiķi uz to vismaz sākumā tika piespiesti 

„no apakšas”. Vai moralizētāji panāca, ko gribējuši? Vai viņu 

pieprasītā politika spēja nodrošināt savulaik izvirzīto mērķi 

pasargāt tautu no garīgas pagrimšanas? Šī pētījuma uzdevums 

nav atbildēt uz šiem jautājumiem, tomēr skaidrs, ka intensīvā 

erotisko aspektu meklēšana izklaides kultūrā un to apspriešana 

publiskajā telpā Latvijas iedzīvotājus pieradināja pie to klātbūtnes, 

turklāt pieradināja strauji. 

150

Entertainment Culture in Latvia: Moral Communication 

Aspects, 1918–1934 

Summary 

The assessment of entertainment culture in Latvia between 

the world wars was closely linked to the intelligentsia’s view of 

itself as upbringers of the nation. Its representatives, at least 

in the press, were convinced that the press must educate the 

nation and that the journalist is the educator. In essence the 

education of the nation meant moral communication through 

the most popular medium between the wars, the press. 

In this study, which was done as project no. 09.1533 under 

the Latvian Science Council’s „Sociopolitical and economic 

history problems in Latvia from the 16th to the 20th century”, 

moral communication is revealed, analyzing concrete events and 

processes in such entertainment culture genres as divertimentos 

(entertaining performances in the cinema during breaks), 

revues, yelloy journalism, visual arts, and cinema, because the 

leaders of public opinion saw them as problematic. The study 

explains how and why the principle of moral protectionism was 

worked into cultural politics from 1918 to 1934, the first period 

of Latvia’s parliamentary democracy. Leaders maintained the 

conviction that the socalled serious culture gave evidence of 

the nation’s spiritual strength, while entertainment, or „light” 

culture vouched for spiritual shallowness. As opposed to real 

culture, it was called halfculture or halfart and was thought to 

be dangerous and deadly for the Latvian nation. 

Writers and journalists expounded their views in the press, 

while teachers, ministers, policemen, doctors, politicians, and 

leaders of youth and women’s organizations took part in happenings 

that were reported on in newspapers. They thus tried 

to ensure moral protectionism in the democracy, influencing the 

viewpoints of their contemporaries in the regional newspapers 

„Kurzemes Vārds” (1920–1940), „Zemgales Balss” (1924–1940), 

„Valmierietis” (1929–1940), „Latgolas Vōrds” (1920–1940) and 

151

in the republican press – „Jaunākās Ziņas” (1918–1940), „Pēdējā 

Brīdī” (1927–1936), which are the primary sources for this book. 

Evidence of such events can also be found in the Latvian State 

Historical Archives of the National Archives of Latvia. 

The aforementioned publications were rightwing or centric 

in their points of view, while the journal „Domas” (1924–1934) 

was financed by the Latvian Socialdemocratic Workers’ Party. 

In both the right and left wings there were people who were opposed 

to erotica in entertainment culture, as well as people who 

thought the opposite. Therefore left or right did not necessarily 

mean a liberal or conservative standpoint towards sexuality in 

the public space. 

Some active members of society asked that the state has to 

limit entertainment culture consumption, taking on rules and 

asking to protect two social groups – youth, and the poor, which 

were interpreted as the nation. As their defenders were not only 

the central and rightwing political groups, but the socialdemocrats 

as well. They formed their negative attitude toward entertainment 

culture, connecting it to the times when Latvia had 

not yet attained its nationhood, as well as being disappointed 

in those contemporaries that wanted to spend money on entertainment, 

not serious culture. 

Moral communication about entertainment culture in Latvia’s 

parliamentary democracy can be divided into two time 

frames: from 1918 to 1927, and 1927 to 1934. The first time 

frame (1918–1927) is characterized by the establishment of 

„normalcy” after WWI (1914–1918) and the war for Latvian 

independence (1918–1920). During this time, integrating the 

population’s viewpoints, national politics were established with 

regard to moral questions as appearing in entertainment culture. 

Basic norms on which the Cinema Censory Committee 

(Collegium Board from 1926) was based decided what was not 

to be shown to the Latvian public from the early 1920s. Especially 

the time from 1924 to 1927 could be characterized as the 

purification of public space. Then enthusiasts made possible 

the prohibition of lotteries, casinos, and limited the sale of 

152

alcoholic beverages in 1st and 2nd class restaurants, thereby instilling 

paternal nationalism. 

In the socalled public opinion each concrete entertainment 

culture genre came in waves – at one moment leaders fanned 

the flames of divertimentos, then later expressed disappointment, 

usually as the result of a concrete event, provoking erotica 

in literature and in ilusstrations published by the press or, for 

example photography and cinema, to return once again to divertimentos 

and cinema. Moral communication about various 

entertainment culture genres was interconnected. That means 

that, for example, an institution that was formed as a result of 

a citizen’s initiative for limiting yellow journalism, suddenly 

claimed for limiting divertissements. 

In 1924 yellow journalism appeared in Latvia, accentuating 

society’s views that erotica in the press could negatively 

influence young people’s sexual behavior. In 1925 leaders of 

this viewpoint consolidated to eliminate erotica from entertainment 

culture. In 1926 they created a Commission to Fight 

Harmful Cultural Aspects that was institution completely 

organizged by activists of civic society. In 1927 as a result of 

the commission’s lobbying, the Cabinet of Ministers passed 

‘ Regulations to Protect Youth from Trash and Smut Literature’, 

which was ratified by the Saeima (parliament). Thus the 

civic initiative approached the foundation of state institution – 

Commission to Fight Trash and Smut Literature. In this way 

moral protectionism and paternalism was instituted regarding 

the availability of texts that depicts erotica in the public 

space and censureship in cinema. Protecting youth from trash 

and smut literature with a postcensureship method put Latvia 

within a European context. However, precensureship of 

films as a paternalism on adults touched on people’s dignity, 

as Cinema Censory Collegium Board carried out the recensuring 

of films that were already censured by respective censory 

institutions of film producing states. Thus it was viewed 

by the critics of film censureship as a distancing of Latvia from 

Western culture. 

153

During the second time frame (1927–1934), the existing institutions 

continued to work, new ones were not called for, but 

the existing ones were evaluated in their effectiveness for ensuring 

moral minimums in entertainment culture. The level of 

social initiative in moral communication that Latvian inhabitants 

experienced in the first time frame was not repeated. The 

global economic crisis did not affect moral communication significantly, 

if the passing of cardinally different juridical norms 

for monitoring entertainment culture could be considered as 

criteria. 

The revelation of moral communication in Latvia between 

the world wars is evidence, that limiting politics was achieved 

by the relentlessness of enthusiasts. Latvian politicians felt 

pressured „from below” at least at the beginning. Did the moralizers 

achieve what they wanted? Did they succeed in protecting 

society from spiritual degradation? It is not the aim of 

this study to answer these questions, however, it is clear that 

intense searching for erotic content in entertainment culture 

and public discourse made the inhabitants of Latvia become 

accustomed to it quite quickly. 

154

Personu rādītājs 

Adamaitis Leons 87 

Adamovičs Ludvigs 61, 68, 94 

Akmens Jānis 39 

Akuraters Jānis 4, 8, 24, 25, 29, 

122 

Altbergs Jānis 46 

AmtmanisBriedītis Alfrēds 11 

Andersons Alfrēds 50, 51 

Apinis Dāvids 97 

Appins R. 108 

Apsītis Aleksandrs 63 

Apsītis Hermanis 102, 103 

Aspazija 8, 13, 14, 16 

Austriņš Antons 90, 122 

Balodis Jānis 103 

Balodis Kārlis 98 

Baltamars 132 

Bauls Kārlis 81 

Bebre E. 39 

Bechmanis Irma 92 

Bedriņš (Grūbe) Kārlis, sk. arī brāļi 

Laivinieki 112, 113 

Beikere Džozefīne (Josephine 

Baker) 133, 134, 135 

Beldavs Kārlis 98 

Benjamiņa Emīlija 95 

Benjamiņš Antons 95, 96 

Bergs Arveds 11, 17, 117 

Bernāra Sāra (Sarah 

Bernhardt) 132 

Bērziņš (Valdess) Rihards 92 

Bērziņš Alfrēds 128 

Bērziņš Arturs 4, 6, 17, 45–49, 

54–56, 142 

Bērziņš Roberts 103 

Bīlmanis Alfrēds 135–137 

Bīne Jēkabs 51 

Birkerte Marija 91, 92 

Birkerts Pēteris 28 

Birznieks Alfrēds 37, 38 

BirznieksUpītis Ernests 90, 91 

Blaumanis Rūdolfs 36, 122, 126 

Bokačo Džovanni (Giovanni 

Boccaccio) 31, 71, 121–123 

Bordžija Lukrēcija 31 

Brāļi Laivinieki, sk. arī Kuģis 

(Upenieks) Fricis, Bedriņš 

(Grūbe) Kārlis 8, 112, 113 

Brēdermans Ringolds 105 

Brēmanis Jānis 66 

Brencis Pēteris 66 

Briedis Augusts 108 

Buchbinders Jānis 105 

Cecīlija Svētā 123 

Celmiņa Marta 39 

Cerbule (Grīna) Alīde 33 

Cielēns Fēlikss 107 

CivisCivinskis Sergejs 50, 95 

Čakste Jānis 12 

Dambergs Voldemārs 46 

Dardzāns Pēteris 114 

Dārziņš Volfgangs 105, 106 

Dēķens Kārlis 97, 98, 108, 114 

Dītriha Marlēna (Marlene 

Dietrich) 118, 120 

Dobulis Jānis 109 

Dollija Dženija (The Dolly 

Sisters) 135, 136 

Dollija Rozija (The Dolly 

Sisters) 135, 136 

Dr. Orientācijs, sk. Grēviņš Valdis 

Dreimanis Pēteris 91, 92 

Druva Jūlijs 128 

Ducmanis Jānis 54 

DuganovsSmilgainis Eduards 128 

Dukurs Roberts 108 

Dziļleja (Tīfentāls) Kārlis 8, 28, 

36, 60, 99, 101 

Dzintarnieks (Reinholds) Jānis 55 

Džonsons Nikolajs 41, 44 

Egle Roberts 68 

Egle Rūdolfs 55 

155

Eglītis Anšlavs 104–106 

Eldgasts Haralds 5, 57 

Eliass Kārlis 91 

Eliass Kristaps 91, 108 

Endzelīns Jānis 101 

Erss Ādolfs 55, 122 

Ertnere Felicita 141 

Ērika Lilija 139 

Fišmanis Leopolds 108 

Florens 136 

Gailītis Laimonis 66, 68, 91, 92, 94 

Gailītis Paulis 108 

Gēte Johans Volfgangs (Johann 

Wolfgang von Goethe) 123 

Golts Augusts 50, 51 

Gorskis Nikolajs 65 

Grēviņš Valdis 28, 45, 47, 55 

Grīnbergs Jānis 49 

Grīnbergs Kārlis 28, 55, 134 

Grīnblats Jānis 76, 77, 96, 97 

Grīns Aleksandrs 8, 31, 32, 33, 34, 

36, 42, 63, 71, 77, 121, 122 

Grīns Jānis 55 

Grīns Jēkabs, sk. arī Grīns 

Aleksandrs 42 

Grots Jānis 28 

Gruzna Pāvils 55 

Gulbis Ansis 50, 51, 92 

Homo Grisenbergensis, sk. arī 

Grīns Aleksandrs 32–35 

Irbe Kārlis 39 

Jankovskis Samuels 105 

Jannings Emils (Emil 

Jannings) 119, 120 

Jansons Pauls 77, 80 

Jaudzems Staņislavs 66, 67 

Jēkabsone Ella 144 

Jēkabsons Kārlis 51, 92, 93, 139, 140 

Jekums Jēkabs 6 

Jesens Andrejs 91 

Jirgens Jānis 109 

Jurēvica Emīlija 27, 59 

Jurgīts K. 79, 80 

156 

Jurjāns Andrejs 46 

Kalepa A. 39 

KalniņaOzoliņa Lilija 99 

Kalniņš Arvīds (karikatūrists) 42, 

105 

Kalniņš Arvīds (ministrs) 67 

Kalniņš Emīls 58 

Kalniņš I. 46 

Kalniņš Jānis (komponists) 56, 

139, 140 

Kambala Staņislavs 12, 14, 16 

Kārkliņš Jānis 47, 54, 56, 81, 96, 

131 

Kaupēns Ansis 87, 94 

Kaupiņš Hermanis 49, 92, 98, 126 

Kazanova Džakomo Džirolamo 

(Giacomo Girolamo 

Casanova) 31 

Kellers Kārlis 108 

Klints Anta 14, 15, 139 

Kļimovs 138 

Koltons Deivids (David 

Colton) 141 

Korjuss Hanness 127, 128 

Kovaļevska Margarita 22 

Kreicberga Lūcija 83, 84 

Kreicbergs Kārlis 84–85 

Krēsliņš Arvēds 38 

Krodere Herta 145 

Kroders Arturs 4, 73, 75 

Kroders Gunārs 145 

Kroders Oļģerts 145 

Kroders Roberts 73, 120, 122, 

144, 145 

Krūmiņš Jūlijs 105 

Krūza Kārlis 90 

Krūze 49 

Kuģis (Upenieks) Fricis, sk. arī 

brāļi Laivinieki 112 

Kundziņš Kārlis 6, 38, 39 

Kurmis Ansis 66 

Ķeniņš Atis 84, 92 

Lābans Miķelis 31

Lācis Jūlijs 54, 130, 131, 141 

Laimiņš Eduards 63, 126 

Laiviņš Augusts 68 

Laizāns Antons 12 

Lapiņš Jānis 8, 14 

Lapiņš Mārtiņš 108 

Lapsiņš Roberts 89, 114 

Laurinoviča Apolonija 12 

Laurinovičs Jezups 12 

Leja A. 62 

LejasKrūmiņš Teodors 51 

Lejiņš Jānis 56, 58 

Lerbergs von Šarls (Charles van 

Lerberghe) 11 

Lesiņš Knuts 144 

Lezdiņš V. 39 

Liepiņa Milda 60 

Liepiņš Oļģerts 11, 47, 48, 50–52, 

96, 118–121, 139 

Līgotņu Jēkabs 30, 90, 91 

Longs 36 

Luiss Pjērs (Pierre Louÿs) 122 

Lūke Jānis 100–103 

Maldonis Voldemārs 68, 91, 102 

Manns Heinrihs 119 

Mednieks Jorģis 92 

Mednis Edvīns 119 

Meklers Edvards 73, 74, 75 

Meldere E. 39 

Melnalksnis Krišs 103 

Meņģele Līvija 39 

Mesalīna 123 

Mežaraups Jānis 97 

Miesnieks Kārlis 8, 79, 84 

Millers 38, 46 

Misiņš Jānis 68 

Mistingete (Mistinguett) 130, 131, 

132, 135 

Moems Viljams Samersets (William 

Somerset Maugham) 140 

Musolīni Benito (Benito 

Musolini) 35 

Nekrilovs 133 

Niedra Andrievs 36 

Nikolajeva 134, 138 

Ovidijs Publijs Nāsons (Publius 

Ovidius Naso) 31 

Ozoliņa Milda 39 

Ozoliņš Aleksandrs 4, 27, 56, 86 

Ozoliņš Kārlis 67, 103, 109 

Ozoliņš Lukass 97, 126 

Ozols J. (fotogrāfs) 81 

Pabērzs Juris 12 

Padegs Kārlis 8, 84 

Parņickis Reinis 14, 15 

Peniķe Olga 37 

Peniķis Mārtiņš 31, 32, 33, 36, 37 

Peņģerots Visvaldis 110, 112 

Pijs IX 127 

Piļskis P. 106 

Pinkertons Alans (Allan 

Pinkerton) 29 

Pīpiņa Berta 8, 24–27, 68, 73 

Plāķis Juris 68 

Plensners Aleksandrs 31, 70–72, 

121, 122 

Pļevickis 138 

Prīmanis Jēkabs 22 

Puķe Voldemārs 78, 79 

Pumpītis Jānis 114, 118 

Purītis Alfrēds 91 

Rabinovičs 46 

Rainis Jānis 8, 109, 111, 112 

Rake Krišs 46, 49 

Rapa Jānis 91, 92, 121 

Rasiņš Kārlis 42, 70, 81 

Rasputins Grigorijs 31 

Rirdāns Ernests 93 

Roze Ilmārs 49 

RozeLīgotnis Jēkabs, sk. arī 

Līgotņu Jēkabs 90, 91 

Rozentāls Žanis 105 

Rozītis Pāvils 8, 28, 30, 55, 96, 100, 

101, 122 

Rubenss Pīters Pauls (Peter Paul 

Rubens) 74 

157

Rubulis Jānis 12 

Rudzītis Helmārs 40–42, 44–46, 

49, 50, 61, 132 

Rudzītis Rihards 28 

RūmaneĶeniņa Anna 8, 68 

Sīlis Oskars 39 

Simsons Jānis 28 

Sinus, sk. arī Lācis Jūlijs 130, 131, 

141 

Skalbe Kārlis 5, 8, 49, 97, 108 

Skrodelis Alfrēds 30 

Skuja Jānis 39, 60 

Skulme Otto 141 

Smiļģis Eduards 8, 140–142 

Sniķers Pēteris 32 

Springovičs Antonijs 128 

Straubergs Kārlis 36 

Strindbergs Augusts (Johan August 

Strindberg) 119, 158 

Stroks Oskars 61 

Students Jūlijs 91 

Students Kārlis 28 

Sudmalis Emils 98 

Sudrabkalns Jānis 10, 122 

Šmits R. 39, 67 

Špīlberga Ludmila 142 

Štelmahers Jānis 68 

Štengele Lilija 139, 143 

Šternbergs Džozefs fon (Josef von 

Sternberg) 118 

Šūberts 126 

Švābe Arveds 5, 6, 55, 111, 122 

Švarcs Voldemārs 144 

Taivāns Leons 94 

Tanks Marģers 28 

Tentelis Augusts 112 

Ticiāns Večellio (Tiziano 

Vecellio) 74 

Trasuns Francis 12, 13 

Tupiņa Marsela 44, 52 

Tupiņš Arturs 44–46, 50–58, 65, 

66, 69, 96 

158 

Ūdensvaguls Ješka, sk. Niedra 

Andrievs 36 

Ulmanis Kārlis 35 

Upīts Andrejs 8, 28, 31, 61, 62, 63, 

76, 90 

Valters Miķelis 101 

Vanaga Marija 54 

Vēdekinds Franks (Benjamin 

Franklin Wedekind) 119 

Veilands Ernests 92 

Velmers Kārlis 92 

Vidbergs Sigismunds 43, 70, 72, 

73, 122 

Vidiņš Juris 4, 74, 76, 99, 101, 116, 

117, 121, 122 

Viduks Oto 53, 75 

Vīgants Valfrīds 109, 114, 118 

Vilde Konstantins 63, 64, 68, 

87–89, 91, 100–102, 105, 109, 

114, 117 

Vinķelis J. 55 

Virza Edvarts 6, 8, 34, 55 

VitenbergaLiekne Emīlija 29 

Zālamans 98 

Zalcmanis Raimonds 59 

Zālīte Pēteris 98 

Zālītis Pēteris 109 

Zalts Alberts 55 

Zamaiča Lūcija 45–48, 51, 54, 55 

Zandbergs Voldemārs 144 

Zariņš Rihards 16 

Zeberiņš Indriķis 21, 49 

Zeilmans 46 

Ziemele Lilija 61 

Ziemelis Edmunds 107, 143 

Ziemeļnieks Jānis 28 

Znotiņa Olga 71 

Zubāns Indriķis 67, 109, 110, 113, 

114 

Zvirbule Paula 91 

Žermans 136

Informācija par Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fondu 

Nodibinājums „Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds” savu darbību 

sāka 2010. gada oktobrī. Tā dibinātāji un vadītāji ir Dr. habil. hist. Inesis Feldmanis, 

Dr. hist. Guntis Zemītis un Dr. hist. Henrihs Soms. Saskaņā ar statūtiem nodibinājuma 

mērķi ir 

1) sekmēt vēstures jautājumu pētīšanu, izplatīšanu un publiskošanu; 

2) veicināt izpratni par vēsturi; 

3) finansēt pētniecības projektus vēstures izpratnes jomā. 

Atbalsta fonds izdod kabatas formāta grāmatas par nozī mīgākajiem Latvijas vēstures 

jautājumiem. Fonda dibinātāju mērķis ir sniegt maksimāli iespējamu objektīvu 

vēstures skatī jumu. Fonda darbības pamatā ir pārliecība, ka Latvijas vēstures skaidrošanā 

ir jāakcentē noteiktas vērtības. Izraudzītā pamat koncepcija ietverta trīs vārdos: 

nācija, valsts, Eiropa. Tie precīzi izsaka iecerētās darbības aprises – stiprināt izpratni 

par nācijas un Latvijas valsts izveidi, kā arī uzsvērt vēstures nozīmi nacionā lās identitātes 

veidošanā saskaņā ar Eiropas vērtībām un tradī cijām. 

Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds 

Reģ. Nr.: 40008167100 

Adrese: Krišjāņa Valdemāra iela 20-6, Rīga, LV-1010 

Tālr.: +371 67284678; +371 26599679 

E-pasta adrese: ainars_lerhis@yahoo.co.uk 

Interneta mājaslapa: www.demoshistoria.lv 

Konta Nr.: LV87HABA0551029564827; Swedbank, AS

lipsa_izklaides_kultura

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?