Ievads Ievads Pasaules Veselības organizācija prognozējusi, ka 2030. gadā CIV/AIDS <strong>un</strong> depresija būs galvenie darba nespējas cēloņi populācijā. Šo prognozi vēl spilgtāku dara ekonomiskā <strong>un</strong> politiskā krīze gan pasaulē, gan, jo īpaši, Latvijā. <strong>Depresijas</strong> vadlīniju mērķis ir uzlabot depresijas atpazīšanu, diagnostiku <strong>un</strong> ārstēšanas taktiku, precizēt dažādu specialitāšu ārstu kompetenci depresijas ārstēšanas procesā. Atkārtotais vadlīniju izdevums domāts gan psihiatriem <strong>un</strong> psihoterapeitiem, gan citu specialitāšu ārstiem – ģimenes ārstiem, neirologiem, visiem speciālistiem, kuri diagnosticē <strong>un</strong> ārstē afektīvo traucējumu pacientus. Vadlīnijas satur vispārīgas nostādnes par endogēnas depresijas ārstēšanu ar medikamentiem <strong>un</strong> psihoterapiju. Vadlīnijas neietver sevī gatavas receptes, kā ārstēt katru konkrētu pacientu. Depresija ir viena no visbiežāk sastopamajām psihiskajām saslimšanām. Depresija, kā nozoloģiska vienība maniakāli depresīvās psihozes ietvaros, plašāk zināma no J. Falret (1854), E. Kraepelin (1896) darbiem. Depresija izraisa būtiskus psihisko procesu traucējumus – nomākts garastāvoklis, domu gausums, koncentrēšanās grūtības, dzīvesprieka zudums u. c. <strong>Depresijas</strong> gadījumā vērojama somatiskā stāvokļa pasliktināšanās (endokrīni, kardiovaskulāri u. c. traucējumi), pasliktinās arī attiecības ģimenē, pieaug sociālās <strong>un</strong> profesionālās f<strong>un</strong>kcionēšanas traucējumi. <strong>Depresijas</strong> pacientiem ir augstāks risks saslimt ar kādu no somātiskām slimībām, piem. – cukura diabētu, koronāro sirds slimību. Vispārīgi tiek uzskatīts, ka dzīves laikā 10% vīriešu <strong>un</strong> 20% sieviešu sastopas ar depresiju. ASV 2007. gada statistikas dati liecina par to, ka dzīves laikā ar depresiju (ar Major depression pēc DSM-4) sastopas 16,6% iedzīvotāju, bet aptaujāto vidū pēdējo 12. mēnešu laikā depresija bijusi 6,7% iedzīvotāju. Bipolāri afektīvo traucējumu prevalence dzīves laikā ir 3,9%, bet gada laikā 2,6% iedzīvotāju. Šai pašā publikācijā ģeneralizēta trauksme konstatēta attiecīgi 5,7% <strong>un</strong> 3,1%, panikas lēkmes 4,7% <strong>un</strong> 2,7% iedzīvotāju, bet posttraumatiskā stresa sindroms novērots dzīves laikā 6,8%, bet pēdējo 12 mēnešu laikā 3,5% iedzīvotāju ASV. (Kessler et al, 2008).