lejupielādēt - Dabas aizsardzības pārvalde

Vēsture un kultūra
parka vēsture
1973.gada 14.septembris
LPSR MP ar lēmumu Nr.477 „Par
Gaujas nacionālā parka organizēšanu”
apstiprināja Gaujas NP nolikumu un
ģenerālshēmu, kas bija juridisks pamats
pirmā nacionālā parka izveidošanai
Latvijā. Nolikumā tika definēti Parka
mērķi, zonējums, katras funkcionālās
zonas galvenie uzdevumi un funkcijas, to
apsaimniekošanas režīms un regulācijas,
kā arī Parka juridiskais statuss, pārvaldes
sistēma un finansējuma avoti.
Ģenerālshēma mūsdienu izpratnē
pēc satura un būtības atbilda dabas
aizsardzības plānam, kurā dots ārējo
un zonējuma robežu apraksts, apskatīta
teritorijas ģeoloģija, hidroloģija,
fauna un flora, ainavas, dabas un
kultūrvēstures objekti, zemju sadalījums,
administratīvā un infrastruktūra, kā arī
saimnieciskā darbība lauksaimniecībā,
mežsaimniecībā, rūpniecībā, kā arī doti
uzdevumi katras funkcionālās zonas
aizsardzībai un apsaimniekošanai,
pievienots arī kartogrāfiskais materiāls.
Tika nolemts, ka nacionālais parks būs
pakļauts LPSR Mežsaimniecības un
mežrūpniecības ministrijai.
1974. gada 25. aprīlis
Sākās reāls darbs pie Parka
organizēšanas pēc Mežsaimniecības
un mežrūpniecības ministra pavēles
Nr.102 „Par Gaujas nacionālā parka
organizēšanu”, kad tika iecelts Parka
direktors, iedalīti valsts finansu līdzekļi,
noteikta administrācijas atrašanās vieta
Siguldā, nodibināts fonds ziedojumiem
Parka attīstībai, kā arī noteikti direktora
pirmie uzdevumi - izveidot pārvaldi,
izstrādāt Parka detālplānojumu, iekšējās
kārtības noteikumus, dabas aizsardzības
inspektoru un galvenā arhitekta nolikumus.
1974. gada 18. jūnijs
Mežsaimniecības un mežrūpniecības
ministrs apstiprināja „Gaujas nacionālā
parka iekšējās kārtības noteikumus”
un nolikumus par Gaujas NP dabas
aizsardzības inspektoriem un galveno
arhitektu.
Jaunizveidotajā Gaujas nacionālajā
parkā, līdzīgi kā vairākumā
nacionālo parku Baltijā, ietvertas gan
mazpārveidotas dabas teritorijas, gan
vēsturiski izveidojušās lauku ainavas,
gan nozīmīgi senatnes pieminekļi. Parks
atrodas Vidzemes vidienē abpus Gaujas
krastiem. Gaujas garums ir 460 km, no
tiem apmēram 90 km Gauja plūst pa
plašu ieleju, kas veido Parka kodolu jeb
centrālo daļu. Gaujas senieleja, kurai
nav analogu visā Baltijā, ir izdalīta kā
vienots fiziski ģeogrāfisks rajons. Tomēr
Parka teritorija veido neregulāras formas
joslu, kuras konfigurāciju nosaka divi
faktori: Gaujas senielejas konfigurācija
un izteiktas mākslīgās robežas - ceļi,
kas saista teritorijas galējos punktus uz
Gaujas.
1988.gads
Notika mežsaimniecības un
mežrūpniecības nozares reorganizācija
un Gaujas NP tika pakļauts
ražošanas apvienībai „Latvijas mežs”.
Pēc neatkarīgas Latvijas Republikas
(LR) izveidošanās 1990. gadā
mežsaimniecības nozari pārņēma LR
Meža ministrija, un Gaujas NP bija tās
pakļautības institūcija, bet vēlāk – no
1993. līdz 1999. gadam - LR Valsts meža
dienesta pakļautības institūcija.
No 1992. līdz 1996. gadam
Gaujas NP tiesību akti tika sakārtoti
atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem
aktiem. 1992. gadā tika izstrādāti jauni
„Noteikumi meža dzīvnieku skaita
regulēšanai Gaujas nacionālajā parkā”,
kurus apstiprināja LR Meža ministrs. Tajos
kā prioritārs tika izvirzīts mērķis nodrošināt
optimālu dzīvnieku skaita saglabāšanu
un zinātnisko izpēti, saglabāts aizliegums
medīt atsevišķas dzīvnieku sugas, kā arī
aizliegtas medības ar suņiem un noteikti
medību tiesību turētāju pienākumi un
atbildība.
Pēc likuma „Par īpaši aizsargājamām
dabas teritorijām” pieņemšanas 1993.
gadā radās nepieciešamība sakārtot
Gaujas NP juridisko bāzi atbilstoši šim
likumam. Parks tika saglabāts kā īpaši
aizsargājama dabas teritorija ar vēsturiski
apstiprinātajām robežām, un saskaņā ar
tā brīža spēkā esošajiem normatīvajiem
aktiem katrai aizsargājamai teritorijai bija
nepieciešami individuālie aizsardzības
un izmantošanas noteikumi. Šādus
noteikumus izstrādāja 1994.gadā, tos
apstiprināja LR Vides aizsardzības
valsts ministrs. Tie saskaņā ar spēkā
esošo Parka nolikumu un ģenerālshēmu
noteica vispārējos uzdevumus, aizliegtās
darbības un tās darbības, kuras atļautas
vienīgi pēc saskaņošanas ar Parka
pārvaldi, meža apsaimniekošanas un
izmantošanas kārtību, kā arī katras
funkcionālās zonas uzdevumus,
regulācijas un apsaimniekošanas režīmu.
Saskaņā ar pastāvošajiem
normatīvajiem aktiem visi individuālie
aizsargājamo teritoriju noteikumi bija
jāapstiprina LR augstākajai vides
aizsardzības institūcijai. Tāpēc 1996.gadā
atkārtoti tika pārstrādāti un apstiprināti
„Gaujas nacionālā parka iekšējās
kārtības noteikumi” un „Meža dzīvnieku
skaita regulēšanas noteikumi Gaujas
nacionālajā parkā”.
Jau no 1993.gada pēc likuma “Par
īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”
pieņemšanas Gaujas NP juridiskais
statuss nav noteikts atbilstoši spēkā
esošajai likumdošanai, jo īpaši
aizsargājamas dabas teritorijas var
izveidot vienīgi augstākā likumdevēja
vara - sākumā Augstākā Padome, vēlāk -
Saeima ar attiecīgu likumu.
1999.gads
Gaujas NP uzsāka Ģeogrāfiskās
informācijas sistēmas (ĢIS) datu bāzes
lietošanu, izmantojot Valsts zemes
dienesta administratīvo un zemes
lietojuma kartogrāfisko materiālu un Valsts
meža dienesta Mežierīcības institūta
meža kartes. Pamatojoties uz ĢIS datu
bāzi, Gaujas NP platība ir 91 745 ha. Parka
teritorija ietilpst trīs administratīvo rajonu -
Rīgas, Cēsu un Valmieras - robežās. No
Parka teritorijas Rīgas rajons veido 18%
(16 435,3 ha), Cēsu rajons - 71% (65
322,1 ha) un Valmieras rajons - 11% (9
987,6 ha). Gaujas NP aizņem apmēram
5% no Rīgas rajona, 4% no Valmieras
rajona un 21% no Cēsu rajona teritorijām.
Gaujas NP ietilpst 17 pagastu teritorijās un
trīs pilsētu - Siguldas, Līgatnes un Cēsu
teritorijās. Parka teritorijā no pagastu
11.