Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>2012.</strong> <strong>gada</strong> <strong>dabas</strong> <strong>simboli</strong><br />
http://www.daba.gov.lv/public/lat/aktualitates/2012_<strong>gada</strong>_<strong>dabas</strong>_<strong>simboli</strong>/<br />
Latvijas daba ir bagāta ar unikāliem augiem, dzīvniekiem un dažādiem citiem <strong>dabas</strong><br />
veidojumiem. Arī šogad, tāpat, kā ik gadu, Latvijas <strong>dabas</strong> pētnieki izvēlējušies <strong>gada</strong> simbolus.<br />
PLAKĀTS<br />
Dabas aizsardzības pārvalde izveidojusi visu šī <strong>gada</strong> <strong>dabas</strong> simbolu plakātu.<br />
<strong>2012.</strong><strong>gada</strong> DABAS SIMBOLU PLAKĀTS >>> lejupielādēt ( 9.98 MB).
<strong>2012.</strong> <strong>gada</strong> <strong>dabas</strong> <strong>simboli</strong><br />
APRAKSTI<br />
Gada sēne – vēdekļa sārtaine Rhodotus palmatus<br />
Jebkurš meža taku gājējs, kurš iedams vērīgi lūkojas apkārt un arī nedaudz uz augšu, koši<br />
sārtajai sēnei ar krunkaino, gļotaino virsmiziņu garām nepaies. Tīmeklī publicētajos attēlos reizēm<br />
šis krokojums ir ļoti izteikts un krāsa ļoti spilgta – Latvijā pagaidām līdz šim atrastās tomēr tik<br />
košas nav bijušas. Angliski šo sēni sauc Wrinkled Peach (tulkojumā „krokainais persiks”), kas ļoti<br />
labi raksturo sēnes izskatu, teic Latvijas Mikologu biedrības vadītāja Diāna Meiere.<br />
Latvijas Mikologu biedrība šogad par <strong>gada</strong> sēni izvēlējusi vēdekļa sārtaini Rhodotus palmatus.<br />
Tā ir uz vīksnas un gobas koksnes augoša, pēc daudzu pētnieku domām, "satriecoši skaista" vēla<br />
rudens sēne. Šīs sēnes izplatību netieši veicinājusi gobu dzeltenā karoga slimība, kas iznīcinājusi<br />
daudz gobu, bet sārtaine savukārt aug uz atmirušas gobu koksnes.<br />
Latvijā visas sēnes atradnes pagaidām ir bijušas pārsvarā Gaujas nacionālā parka teritorijā.<br />
Pirmo reizi atrasta Siguldā 1991. <strong>gada</strong> 6. novembrī un atradēja bija toreiz tikai divus gadus vecā<br />
Meldra Rudzīte. (Nekad nenovērtējiet par zemu mazu bērnu vērīgumu!) Vairākas reizes sēne<br />
atrasta Silciema kokzāģētavā uz gobu baļķiem, sēne manīta arī Vaidavas pagastā, pie Vildogas<br />
upītes ietekas Gaujā, kā arī Aizkraukles purva Liepu salā.<br />
Lai gan sēnei ir maiga garša un tā nav indīga, tomēr neviens mikologs to nav pieskaitījis<br />
ēdamajām sēnēm, piebilst D. Meiere. Sēne sastopama Ziemeļamerikā, Ziemeļāfrikā, Eiropā un<br />
Āzijā, bet visur tiek atzīta par ļoti retu. Tā ir iekļauta pusē no visu Eiropas valstu Sarkanajām<br />
grāmatām un apdraudēto sugu sarakstiem. Latvijā to var mēģināt ieraudzīt oktobrī un novembrī.<br />
Ja izdodas pamanīt, rakstiet: miko@ldm.gov.lv.<br />
Avots: Latvijas Avīze<br />
Dabas aizsardzības pārvalde 2
<strong>2012.</strong> <strong>gada</strong> <strong>dabas</strong> <strong>simboli</strong><br />
Gada dzīvnieks – gludenā čūska Coronella austriaca<br />
Latvijas Dabas muzejs par <strong>2012.</strong> <strong>gada</strong> dzīvnieku ir izvēlējies gludeno čūsku (Coronella<br />
austriaca), kas ir Latvijā reti sastopams zalkšu dzimtas rāpulis. Par gludeno čūsku šo rāpuli sauc<br />
tādēļ, ka tā muguras zvīņas ir gludas. Gludenās čūskas garums kopā ar asti var sasniegt 75 cm.<br />
Čūskas mugurpuses krāsa variē, taču vairāk vai mazāk ir pelēkbrūna. Īpašā gludenās čūskas<br />
pazīme ir „kronītis” jeb tumšas svītras abpus galvai. Gludenā čūska barojas tieši tā, kā to dara<br />
žņaudzējčūskas – medījumu satver ar asajiem, uz aizmuguri noliektajiem zobiem, pēc tam aptinas<br />
tam vairākas reizes apkārt, nožņaudz un norij veselu. Cilvēkam šī čūska nav bīstama, jo tā nav<br />
indīga. Pie tam gludenās čūskas zobiņi ir tik sīki, ka cilvēka ādu tie nespēj traumēt.<br />
Čūska ir aktīva dienā, bet ieraudzīt to ir ļoti grūti. Ziemo dziļās alās, zem koku saknēm vai<br />
ēku pamatiem, ziemošanas periods sākas septembra beigās vai oktobra sākumā. Pēc ziemošanas<br />
tā parādās aprīlī, pārojas aprīļa beigās vai maijā. Augusta beigās vai septembra sākumā<br />
piedzimst 6 – 8 mazuļi. Gludenā čūska ir oldzīvdzemdētāja – mazulis gandrīz pilnīgi attīstās olā,<br />
bet izšķiļas no olas īsi pirms dzimšanas, dzemdību laikā vai tūlīt pēc piedzimšanas.<br />
Gludenā čūska iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, Latvijas Sarkanajā<br />
grāmatā, Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu direktīvā un Bernes konvencijā.<br />
Gludenā čūska ir sastopama visā Eiropā, pie tam diezgan tālu uz ziemeļiem. Latvijā ļoti reta,<br />
jo te atrodas tās areāla ziemeļu robeža. Latvijā maz pētīta, un ziņas par to ir fragmentāras.<br />
Mūsdienās zināmas gludeno čūsku atradnes Piejūras zemienē, Kurzemes piekrastes posmā no<br />
Slīteres Nacionālā parka līdz Ķemeru Nacionālajam parkam. 2011. gadā atrasta jauna atradne<br />
Ādažu aizsargājamo ainavu apvidū.<br />
Avots: Latvijas Dabas muzejs<br />
Dabas aizsardzības pārvalde 3
<strong>2012.</strong> <strong>gada</strong> <strong>dabas</strong> <strong>simboli</strong><br />
Gada kukainis – spožā skudra Lasius fuliginosus<br />
Latvijas Entomoloģijas biedrība par Gada kukaini 2012 ir izvēlējusies spožo skudru Lasius<br />
fuliginosus (Latreille, 1798). Nominācijas mērķis ir pievērst uzmanību kukaiņiem, kas apdzīvo<br />
vecus kokus un dobumainiem kokiem kā <strong>dabas</strong> vērtībai.<br />
Spožās skudras ir viscaur melnas, ķermeņa virsma spīdīga, no kā cēlies arī skudras latviskais<br />
nosaukums. Darbaskudras ir 4–6 mm, tēviņi 4,5–5 mm, mātītes–karalienes 6–6,5 mm garas.<br />
Tipiska sugas pazīme ir no aizmugures ieliekta galva, ko var novērot arī bez palielinājuma.<br />
Skudras arī izdala specifisku smaržu, kas atbaida citu sugu skudras no pūžņa un to ceļiem.<br />
Skudras barojas ar saldām vielām, visbiežāk laputu izdalījumiem. Savus kāpurus tās baro ar<br />
dažādiem kukaiņiem un to kāpuriem, kuri gan var tikt noķerti dzīvi, gan atrasti beigti.<br />
Spožā skudra savus pūžņus veido atsevišķi augošu koku dobumos un pie koku saknēm.<br />
Pārsvarā apdzīvo lapu kokus, visbiežāk ozolus un liepas. Iespējama arī dobu skujkoku<br />
apdzīvošana, retos gadījumos dzīvo koka māju pamatos. Plašās skujkoku audzēs šī suga nav<br />
konstatēta. Skudras neveido pūzni koka dzīvajā, bet gan atmirušajā un dobajā koksnes daļā. Savu<br />
pūzni tās veido no sacietējušas masas, kas sastāv no sēnes, sīrupa un koka daļiņu maisījuma.<br />
Šādi veidotas arī pūžņa pazemes daļas, kas nodrošina eju stabilitāti. Vairāki koki var būt<br />
savstarpēji saistīti ar ejām un veidot kopskaitā dažus miljonus skudru lielu koloniju no vairākām<br />
ligzdām kurā katrā ir vairākas mātītes.<br />
Skudras attīstībā ir četras stadijas: ola-kāpurs-kūniņa-pieaudzis kukainis. Olas dēj tikai<br />
auglīgās mātītes, darbaskudras olas nedēj. Līdz šim konstatētais dzimumpaaudzes izlidošanas<br />
laiks Latvijā ir jūnijs un jūlijs, sugai Eiropas mērogā tas notiek periodā no maija līdz oktobrim.<br />
Suga ir aizsargājama, iekļauta 2000. gadā publicētajos Ministru kabineta noteikumos Nr 396:<br />
“Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu<br />
sarakstu”.<br />
Suga sastopama visā Latvijā, bet novērojumu skaits ir nevienmērīgs. Šobrīd galvenokārt<br />
ziņas ir par klātbūtni aizsargājamās teritorijās, bet salīdzinoši maz ziņu ir par novērojumiem ārpus<br />
tām. Katrs dobumains koks ir potenciāla šis sugas mājvieta. Vērtīgi arī būtu iegūt papildus ziņas<br />
par sugas dzimumpaaudzes izlidošanas periodu Latvijā. Tāpēc visi skudras nofotografējušie<br />
aicināti ievietot savas fotogrāfijas portālā <strong>dabas</strong>dati.lv!<br />
Avots: Latvijas Entomoloģijas biedrība<br />
Dabas aizsardzības pārvalde 4
<strong>2012.</strong> <strong>gada</strong> <strong>dabas</strong> <strong>simboli</strong><br />
Gada bezmugurkaulnieks – parastais krūmsūklis Spongilla lacustris<br />
Latvijas Entomoloģijas biedrība par Gada bezmugurkaulnieku 2012 izvēlējusies parasto<br />
krūmsūkli (Spongillalacustris). Parastais krūmsūklis ir visbiežāk sastopamā sūkļu suga Latvijā.<br />
Nominācijas mērķis ir iepazīstināt ar neparasto bezmugurkaulnieku tipu, ko līdz pat 1765. <strong>gada</strong>m<br />
zinātnieki pieskaitīja pie augu valsts. Sūkļi Latvijā ir samērā maz pētīta dzīvnieku grupa.<br />
Sūkļu tipā pasaulē ir apmēram 9000 sugu, kas galvenokārt apdzīvo jūras un tikai nedaudzas<br />
mīt saldūdeņos. Latvijā sūkļi sastopami saldūdeņos un lielo upju grīvās, līdz šim konstatētas<br />
piecas sugas. Spongillalacustris ir ziemeļu puslodē plaši izplatīta suga. Krūmsūkļi ir primitīvi,<br />
sēdoši, salīdzinoši lieli daudzšūnu ūdens organismi ar trauslu un zarotu krūmveida ķermeni, kas<br />
atgādina koraļļus, un ar specifisku smaržu. Labi apgaismotos biotopos sūkļi ir koši zaļā krāsā,<br />
noēnotās vietās – gaiši zaļi līdz dzeltenbrūni. Zaļo krāsu sūklim piešķir to šūnās dzīvojošās<br />
fotosintezējošās aļģes zoohlorellas. Labā apgaismojumā sūkļi aug ātrāk, jo saņem papildus<br />
barības vielas no fotosintēzes galaproduktiem. Parastais krūmsūklis apdzīvo stāvošus un lēni<br />
tekošus ūdeņus. Sēdošais dzīvnieks parasti ir piestiprinājies pie ūdenī iegrimušas koksnes, koku<br />
zariem, saknēm, augu daļām vai akmeņiem. Sūkļi dzīvo tikai vienu sezonu, rudenī iet bojā.<br />
Galvenokārt tie vairojas bezdzimumiski, pumpurojoties.<br />
Sūkļi barojas, filtrējot ūdenī esošos vienšūņus, baktērijas un sīkas detrīta daļiņas. Sūkļiem<br />
nav nervu šūnu un tie nespēj koordinēt vicaino šūnu kustības. Ūdens plūsmas ātrums tiek<br />
regulēts ar poru un kanālu diametru. Izfiltrētais ūdens tiek izvadīts caur izvadporām. Zinātnieki ir<br />
konstatējuši, ka sūkļi spēj izfiltrēt no 0,002 līdz 0,84 mililitriem ūdens vienā sekundē uz sūkļa<br />
ķermeņa kubikcentimetru. Sūkļi satur daudz bioloģiski aktīvo vielu, piemēram, antibakteriālas<br />
vielas, ko var izmantot farmakoloģijā.<br />
Sūkļi ūdens ekosistēmās veido ievērojamu biomasu. Filtrējot barības vielas, tie uzlabo<br />
ūdenstilpju bioloģisko kvalitāti un veicina bioloģisko daudzveidību ūdenstilpēs. Sūkļi ir gan<br />
mājvieta, gan barības avots citiem ūdens iemītniekiem. Ar sūkli barojas tīklspārņu Sisyra sp. un<br />
maksteņu Ceraclea sp. kāpuri. Ja krūmsūkļa kolonija nezarojas, sugu var noteikt tikai pēc skeleta<br />
elementu formas, kas katrai sūkļa sugai ir atšķirīga. Vislabākais novērošanas periods ir jūlijs un<br />
augusts.<br />
Aicinām sūtīt ziņas par parastā krūmsūkļa novērojumiem portālam Dabasdati.lv vai tieši<br />
Latvijas Entomoloģijas biedrībai, mājas lapa: http://leb.daba.lv, e-pasts: adalia@lanet.lv.<br />
Avots: Latvijas Entomoloģijas biedrība<br />
Dabas aizsardzības pārvalde 5
<strong>2012.</strong> <strong>gada</strong> <strong>dabas</strong> <strong>simboli</strong><br />
Gada putns – jūras ērglis Haliaeetus albicilla<br />
Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par nākošā <strong>gada</strong> putnu ir izvēlējusies jūras ērgli<br />
Haliaeetus albicilla. Ar akcijas palīdzību LOB cer uzzināt vairāk par šīs plēsīgo putnu sugas<br />
izplatību Latvijā, tādēļ aicina <strong>dabas</strong> draugus ziņot par atrastām jūras ērgļu ligzdām portālā<br />
Dabasdati.lv, jo tikai laicīgi atklātām ligzdošanas vietām ir iespējams nodrošināt atbilstošu<br />
aizsardzību.<br />
Jūras ērglis ir lielākais Latvijā ligzdojošais plēsīgais putns. Pieaugušiem ērgļiem raksturīgs<br />
gaiši brūns spalvu tērps un balta aste, savukārt jaunie putni līdz piecu gadu vecumam nomaina<br />
vairākus brūni raibus spalvu tērpus. Jūras ērgļu skaits Latvijā pēdējo simts gadu laikā ir piedzīvojis<br />
lielas pārmaiņas. Vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados jūras ērglis kā ligzdotājs pie mums<br />
bija izzudis, bet kopš septiņdesmito gadu sākuma, kad atkal atrasta apdzīvota ligzda, tā skaits,<br />
pateicoties stingrajiem aizsardzības pasākumiem, ir audzis. Šobrīd Latvijā ligzdo gandrīz simts<br />
jūras ērgļu pāru, un līdz ar to <strong>2012.</strong> <strong>gada</strong> putnu var uzskatīt par vienu no nedaudzajiem putnu<br />
aizsardzības veiksmes stāstiem.<br />
Jūras ērgļi Latvijā ligzdo mežos, galvenokārt pie dažādiem ar zivīm un ūdensputniem<br />
bagātiem ūdeņiem - ezeriem, zivju dīķiem, upēm, arī jūras piekrastē. Ligzdu ērgļi būvē lielu un<br />
resnu koku galotnes daļā, tajā parasti tiek izaudzināti viens līdz divi mazuļi, retos gadījumos – trīs.<br />
Jūras ērgļi pārtiek no zivīm, putniem, nelieliem zvēriem, ziemas laikā – arī no maitas. Atsevišķi<br />
pāri var specializēties uz noteiktu barības objektu grupu, piemēram, medīt galvenokārt baltos<br />
stārķus vai dzērves.<br />
Gada putna akcijas laikā LOB aicina meža nozares darbiniekus un citus <strong>dabas</strong> draugus ziņot<br />
par atrastām jūras ērgļu ligzdām un arī par pamanītiem putniem un savus novērojumus reģistrēt<br />
portālā Dabasdati.lv. Aicinām arī sekot līdzi jaunumiem projektā "Ērgļi pāri robežām" – šo Igaunijas-<br />
Latvijas programmas finansēto projektu īsteno Latvijas Dabas fonds sadarbībā ar Igaunijas<br />
Ornitoloģijas biedrību. Jau <strong>2012.</strong> <strong>gada</strong> sākumā pie jūras ērgļu ligzdām Latvijā un Igaunijā plānots<br />
izvietot kameras, kas interneta tiešraidēs ļaus sekot līdzi ērgļu ģimenes dzīvei.<br />
Vairāk informācijas: Gada putna akcijas koordinators – Latvijas Dabas fonda projekta „Ērgļi<br />
pāri robežām” vadītājs Jānis Ķuze, tālr. 29192799, e-pasts:janis.kuze@ldf.lv<br />
Avots: Latvijas Ornitoloģijas biedrība<br />
Dabas aizsardzības pārvalde 6
<strong>2012.</strong> <strong>gada</strong> <strong>dabas</strong> <strong>simboli</strong><br />
Gada augs – meža vizbulis Anemone sylvestris<br />
Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2012 izvēlējusies meža vizbuli (Anemone<br />
sylvestris). Daudzi šo augu labāk pazīst kā Daugavas vizbuli jeb Daugavas anemoni, un tā nav<br />
nejaušība, ka vizbuļa vārds saistīts ar šo upi, jo galvenā sugas izplatība ir tieši Daugavas ielejā,<br />
bet paretam skaistie, baltziedainie augi sastopami arī citviet Latvijā. Vienīgi kurzemnieki savvaļā<br />
meža vizbuli savā pusē, visticamāk, nav redzējuši, jo Latviju šķērso sugas izplatības areāla<br />
rietumu robeža, un tas aug galvenokārt valsts austrumu daļā. Īpaši piemērotas sausas, kaļķainas<br />
augsnes, tāpēc meža vizbuli var redzēt skrajos priežu mežos, mežmalās un pļavās Daugavas<br />
krastu dolomītu atsegumu tuvumā, un vizbuļa liktenis ir tik cieši savijies ar Daugavas likteni.<br />
Katrs pavērsiens upes dzīvē sāpīgi skāris vai var nākotnē skart arī meža jeb Daugavas vizbuli –<br />
vienalga, vai tā ir kāda HES celtniecība vai Daugavas kanāla rakšana, kuras ideja ik pa brīdim<br />
atdzīvojas.Meža vizbulis ir arī iecienīts krāšņumaugs (ir izveidotas pat vairākas šķirnes), taču tā<br />
izplatīšana apstādījumos notiek ar dārza materiālu, un tas ļauj saglabāties vizbuļa savvaļas<br />
atradnēm, jo tik daudz jau to nemaz nav – suga ir iekļauta gan Latvijas, gan arī Baltijas reģiona<br />
Sarkanajā grāmatā.<br />
Interesanti uzzināt, cik tālu uz rietumiem ir atrodams meža vizbulis. Ziņas par sugas<br />
atradnēm Kurzemē ļaus precizēt mūsu zināšanas par sugas izplatības areālu, tāpēc botāniķi<br />
aicina par Gada auga Rietumlatvijas atradnēm ziņot portālā „Dabasdati.lv”. Protams, gaidītas būs<br />
arī citas ziņas, kas saistītas ar meža vizbuļa izplatību Latvijā.<br />
Izvērstāks apraksts par to, kādi tad vizbuļi īsti aug Latvijā un ar ko meža vizbulis atšķiras no<br />
pārējiem vizbuļiem, atrodams portālā Dabasdati.lv.<br />
Avots: Latvijas Botāniķu biedrība<br />
Dabas aizsardzības pārvalde 7
<strong>2012.</strong> <strong>gada</strong> <strong>dabas</strong> <strong>simboli</strong><br />
Gada gliemis – sarkanais kailgliemezis Arion rufus<br />
Latvijas Malakologu biedrība par <strong>2012.</strong> <strong>gada</strong> gliemezi izvēlējusies sarkano kailgliemezi (Arion<br />
rufus).<br />
Sarkanais kailgliemezis Arion rufus ir viens no lielākajiem Latvijas gliemežiem. Tā izstiepta<br />
ķermeņa garums var būt 10 – 15 cm (ļoti reti līdz 20 cm). Ķermeņa krāsojums no oranža līdz ogļu<br />
melnam. Gļotas uz ķermeņa bezkrāsainas, kairinot tiek izdalītas gļotas ar dzeltenīgu nokrāsu.<br />
Maziļiem ir sānu joslas, kuras pieaugot izzūd. Dzīvnieka dzīves cikls ir apm. gads.<br />
Dzimumbriedumu sarkanā kailgliemeža īpatņi sasniedz augusta vidū, septembrī, kad arī ir<br />
iespējams novērot to vairošanos. Dzīvnieki dzīves laikā pārojas vairākas reizes ar dažādiem<br />
partneriem, bet var dēt arī pašapaugļotas olas. Parasti vienā dējumā ir ap 60 olām, bet var būt arī<br />
dējumi no divām vai pat 120 olām.<br />
Pēc vairošanās perioda var izveidot trīs, četrus dējumus. Olas tiek dētas septembrī, oktobrī.<br />
To attīstība ilgst aptuveni trīs nedēļas. Ziemojošā stadija ir mazuļi. Sugu precīzi noteikt ir<br />
iespējams tikai anatomiski. Latvijā ir zināma viena atradne. Sarkanais kailgliemezis ir saistīts ar<br />
dabiskiem mežiem. Ir nepieciešams skaidrot šīs sugas izplatību.<br />
Šajā gadsimtā Latvijā ir ievazāts Spānijas kailgliemezis A. lusitanicus, kurš ārēji neatšķiras no<br />
sarkanā kailgliemeža. Spānijas kailgliemezis ir invazīvs un nopietns kaitēklis. Novērojumi citās<br />
Eiropas valstīs liecina, ka sarkanais kailgliemezis izmirst visās teritorijās, kur ieviešas Spānijas<br />
kailgliemezis. Līdzīgu procesu var paredzēt arī Latvijai.<br />
Avots: Latvijas Malakologu biedrība<br />
Dabas aizsardzības pārvalde 8
<strong>2012.</strong> <strong>gada</strong> <strong>dabas</strong> <strong>simboli</strong><br />
Gada koks – mežābele Malus sylvestris<br />
Latvijas Dendrologu biedrība izvēlējusies <strong>2012.</strong> <strong>gada</strong> koku – tā ir mežābele (Malus sylvestris).<br />
„Stāsts par īsto mežābeli ir ļoti sarežģīts,” teic Latvijas Nacionālā botāniskā dārza direktors<br />
Andrejs Svilāns. Tā tikai šķiet, ka mežābele ir Latvijā plaši izplatīts koks, taču patiesībā nav<br />
zināms, vai, kur un kā mežābeles saglabājušās.<br />
Latvijā ābeles tiek kultivētas jau vairākus simtus gadus un mežābeles populācija varētu būt<br />
stipri ietekmējusies no mājas ābelēm.<br />
„Bieži vien par mežābeli mēs saucam katru ābeli, kurai ir mazi un skābi āboli, kas aug<br />
grāvmalā, upes krastā, meža ielocīti, lai gan lielākoties tie ir mājas ābeļu sēklaudži, ko izsējuši<br />
makšķernieki, sēņotāji un putni,” piebilst A. Svilāns.<br />
Mežābelei atšķirībā no mājas ābelēm lapas ir kailas, apmatojums tikai lapas apakšpusē uz<br />
dzīslām, ir ērkšķainas īsvasas, ziedi balti.<br />
Avots: Latvijas Avīze<br />
Dabas aizsardzības pārvalde 9
<strong>2012.</strong> <strong>gada</strong> <strong>dabas</strong> <strong>simboli</strong><br />
Gada ģeoloģiskais objekts – Rudzīšu akmens<br />
Latvijas Petroglifu centrs par šā <strong>gada</strong> ģeoloģisko objektu izvēlējies Rudzīšu akmeni Kurzemē,<br />
Kuldīgas novada Laidu pagastā.<br />
Rudzīšu akmens ir 4,7 m garš, 3,6 m plats un līdz 2,2 m augsts, kā saka <strong>dabas</strong> pētnieks<br />
Andris Grīnbergs, kaļķakmens blāķis. Iezī konstatētās fosīlijas ļauj spriest, ka kaļķakmens ir<br />
veidojies pirms 410 – 435 milj. gadu ekvatora tuvumā siltā, koraļļiem bagātā jūrā. Pirms vairāk<br />
nekā desmit tūkstošiem gadu ledājs šo akmeni atnesis no, iespējams, Sāmsalas, kur atrodami<br />
līdzīgu silūra iežu atsegumi.<br />
„Šis akmens nav liels, taču ir unikāls veidojums, jo kaļķakmens ir ievērojami neizturīgāks par<br />
magmatiskajiem iežiem, un parasti ledājs šādus nogulumiežu atrauteņus sadrupina sīkos oļos.<br />
Tomēr šeit saglabājies paliels bluķis, kaut arī vairāk nekā 100 km pārvietots,” piebilst<br />
A. Grīnbergs.<br />
Tas ir zinātnei ļoti nozīmīgs, jo liecina par ledāja dinamiku un degradācijas procesiem pēdējā<br />
apledojuma laikā.<br />
Avots: Latvijas Petroglifu centrs, Latvijas Avīze<br />
Dabas aizsardzības pārvalde 10
Change language