RAKSTI 2012 mlenraksts - Patnis

PATNISRAKSTA
2012
Ja es vēlos
runāt, es
runāju, ja
g$bu klusētjūs
mani
nedzirdattwi&er
p$ncips. Es
izsacīju to,
kas urda,
grauž, smī)na
un *jaut$na
manu prātu.
Rak+u zīmes
ierobežoj,
laiks no viena
mācību gada
līdz
nākamajam.
Bet mani
neierobežo
nekas.
Auto$
Patņa raksti 2012
saturs
PASAKA
DZEJA
PĀRDOMAS
TEIKAS
MODERNISMS
ATKLĀSMES
Risinājums bija pavisam vienkāršs– svilpe.
Iemāci man sauli. Uz dienu, divām…
Mūziķis. Aktieris. Dziesma. Tu vēl klausies
Tā, lūk, radusies latviešu valoda.
Banāna daba ir gļēvulim būt.
Bet vai viens cilvēks var ar savām rokām apturēt upi
MĀKSLA

PATNISRAKSTA 2012
PASAKA
biznesa pasaka
Elza (9.kl.)
Mežā arī jājūtas droši!
Kādā karstā vasaras dienā mežmalā sākās
ugunsgrēks. Tā kā mežs bija ļoti liels, tad par
nelaimes sākšanos lielākā daļa dzīvnieku vēl
nebija informēti. Par uguns klātesamību liecināja
tikai dūmi, kas lēni sāka izplūst pa lielo mežu un
vadīja ziņkārīgos uz nelaimes epicentru.
Beidzot ugunsgrēka vietā nonāca meža
galvenais – lācis. Protams, viņš zināja, kas šādā
situācijā jādara, tāpēc lika visiem ātrākajiem
meža zvēriem skriet uz upi pēc ūdens, lai
apdzēstu mežu.
Izcēlušos ugunsgrēku bija grūti nodzēst,
taču tas izdevās. Kāds vēl turpat nošķendējās par
to, kāpēc neviens netika skrējis ātrāk pakaļ
lācim, kad pats galvenais gudri ierunājās:
„Jā, es arī mēģinu rast risinājumu
situācijai, ka mūsu mežs ir par lielu ātriem un
steidzamiem ziņojumiem. Es ierosinu dibināt
drošības komitejas apakškomiteju, kura izplānos
jaunās stratēģijas īsu, svarīgu ziņu pārraidei,
piemēram, kā ziņojums par ugunsgrēku.”
Meža drošības komiteja noklausījās lāča
runu ar lielu apbrīnu un piekrita visam, ko
galvenais saka. Drīz vien komiteja izvirzīja
divus gudrākos un idejām pilnākos pārstāvjus –
vilku un lapsu. Šie abi zvēri jau bija pazīstami ar
saviem spicajiem prātiem; visi zināja, ka viņi var
atrisināt jebkuru sarežģījumu.
Kā jau attapīgākie meža pilsoņi vilks un
lapsa drīz vien izgudroja paņēmienu, kā dot
signālu par briesmu sākšanos. Risinājums bija
pavisam vienkāršs– svilpe. Visiem ļoti patika šī
“Meža drošības komiteja noklausījās
lāča runu ar lielu apbrīnu un piekrita
visam, ko galvenais saka. Drīz vien
komiteja izvirzīja divus gudrākos un
idejām pilnākos pārstāvjus– vilku un
lapsu.“
ideja, tagad tikai atlika svilpītes saražot
pietiekamā daudzumā un arī pārdot.
Vilks un lapsa saprata, ka ir jādibina
jauns uzņēmums – SIA jeb sabiedrība ar
ierobežotu atbildību. Katram no viņiem piederēs
puse no kompānijas jeb viena daļa; ar pagaidu
konta atvēršanu „Meža bankā” gudrie dzīvnieki
iemaksāja katrs vienu latu par SIA dibināšanu.
Savu firmu lapsa un vilks nosauca par
SIA „Drošā svilpe”, vispirms izpētot uzņēmumu
reģistra mājaslapā nosaukumu iespējas, kā arī
izprintēja uzņēmuma rēģistra dokumentus.
Lapsa un vilks bija padomājuši arī par
resursiem– zemes, finanšu, informācijas,
strādnieku, uzņēmējspējas. Galvenais zemes
resurss– koksne, no kā tiks gatavotas svilpītes.
Strādnieki un informācijas devēji būs lielā bebru
saime, kam viss skaidrs par kokmateriāliem.
Finanses nebija vajadzīgas gandrīz nekādas–
nebija vajadzīgas iekārtas, bija vajadzīga tikai
nauda pirmo mēnešu algas apmaksai, kā arī par
jaunās firmas sludinājuma ievietošanu „Meža
Vēstnesī”. Uzņēmējspējas uzņemsies pats vilks,
jo viņam patīk būt vadībā.
Tā nu pēc neilga laika „Meža bodēs”
parādījās pirmās svilpītes, ar kuru palīdzību
varēja noteikt, vai ir sākusies kāda grūti
novēršama nelaime. To skaņa bija pietiekami
skaļa un spalga, lai to sadzirdētu no liela
attāluma un saprastu, no kuras puses tā nāk.
Anna
(3.a)

PATNISRAKSTA 2012
Arkādijs (3.a)
Mārtņš (3.a)
DZEJA
Rems (5.kl.)
pasakas.net konkursa laureāts
Vasaras piedzīvojumi
Nevienu nedarbu nenostrādāju,
Bet nepatikšanas gan sagādāju:
Nebiju es makšķerēt,
Bet laivu nācās sagandēt.
5 dzeltenus taureņus redzēju,
Saulaina vasara būs- sapratu.
Vasaras naktīs mēness smuks,
Tādēļ nedabūju ābolus:
Naktī ābolus čiepu-
Ar zaru dabūju pa pieri!
Kritu un sasitos stipri,
Klupu, bet piecēlos ņipri.
Kaut arī vasara galā,
Es visu atceros laika skalā!
http://www.pasakas.net/pasakas/iesutitaspasakas/v/vasaras-rimes/

PATNISRAKSTA 2012
Viesturs (5.kl.)
paskas.net konkursa laureāts
Rīts mežā
Rūķītis pa mežu iet,
Lapas grib ūdeni tam virsū liet.
Lielais lācis pretī nāk,
Dziesmiņu viņš dziedāt sāk.
Kārlis
(3.a)
Maratonu noskrēju,
Skatītājus apsmēju.
Tad kad biju pusceļā,
Ieskrēju es teļā.
Kur viņš tādu dziesmu rāvis,
Varbūt viņš ir teļu kāvis.
Desmit kilometrus noskrējis,
Skatītājus aplējis.
Mani apdzina viena panda,
Kad blakus auga balanda.
Balandā tā iekrita,
Visus zobus izsita.
Varbūt ceļojumā braucis,
Kā jau kārtīgs laucis.
Vai zoodārzā bijis,
Kur šis gaļu rijis.
Botas
kājās āvu,
Dzērienus no stendiem rāvu.
Kāds man iesita ar strāvu,
Izvirzīju tiesas prāvu.
Tātad viņš ir tiesnesis,
Varbūt arī krustnesis.
Ap kaklu zelta ķēde liela,
Vai varbūt kāda šķērsiela.
Ak, tu mazais rūķīti,
Varbūt ieraudzīji pūķīti.
Maratonu noskrēju,
Sviedru lāses uz ceļa lēju.
Vasara Ropažos
Uz Ropažiem es braukšu,
Un govīm pienu slaukšu,
Dīķos tad es peldēšos,
Upes krastā deldēšos.
Un tad,kad lietus māksies,
No lāča mukt mums nāksies.
Es lielā bedrē kritīšu,
Ai! Skudru barus sitīšu.
No bedres laukā rāpšos,
Un iemigšu es āpšos.
Bet tad,kad augšā modīšos-
Par āpšu darbiem sodīšos!
Un tad, kad būšu mājās,
Vairs neturēšos kājās...
Tik draiski paies vasara,
Tik burvīga, sen gaidīta!
Kristīne B. (3.a)
http://www.pasakas.net/pasakas/
iesutitas-pasakas/v/vasaras-rimes/

PATNISRAKSTA 2012
Rūta (12.kl.)
Mīlēt putnus
Ir cilvēki, kam pieder mana
dzīve.
Viņi ļoti manīgi māk
Atgādināt to pasaules spīlēs,
Bet, kad labestības par daudz,
Pēkšņi tik ļoti mīli, tie pārstāj
žņaugt.
Un tad jau tā sanāk-
Neviens mātes bērns nevar būt
brīvs.
Un tu centies izbēgt un
atmaksāt ātrāk,
Bet ķēdes tie aizmet tev līdzi
Un pasaulei izliekas maigi.
Nu, un tad staigā važās pa
dzīvi.
Un tāpēc es mīlu vien putnus,
Jo zinu, kā sāp, kad piederi
kādam.
Man nekad nebūs neviena,
Un tik bieži šķiet,
Ka tā pat ir labāk.
Meta
(3.a)
Smeldze
Kad saule dedzina acis
Grūti ir vienmuļam saprast
Kā katrs mīlestības mirklis
Ir mūsu sāpju atvars ilgi jo ilgi
Kad mēness kā prožektors mirdz
Nesaprast tam kurš nav viens
Vientulības postu un sāpi
Nesaprast neesošas mīlestības lāstu kas sirdi
spiež
Šīs asaras kurās saldi noslīkt var
Kad rēgaini pirksi manus plakstus skar
Slēdzu es vaļā savu dzīvības lādi
Un vai vari piedot man ka atslēga vārga
Šī laime kas atnes mums nāvi
Brīvības spārni kas asi
At katru atbalstu vārdu es prasu
Dziestot atspulgam tavam tik bālam
Kam līdzi sev rāvi

PATNISRAKSTA 2012
Luīze Māra (9.kl.)
Par ilūzijām no šī gada februāra beigām
N°1
Varbūt tā bija tikai ilūzija
no bailēm, ko radīja bads.
Pēc izlietām nāves melnajām
asarām
nāca mūsu pēdējais dzīves gads.
Blakus dziesmas par laimes zemi.
Vēl acitona spēcīgā smarža un
apelsīnu mizu auskari.
Mazliet sarunas par vīnu un tevi.
Mani vairs nesauc par dievturi.
Ne morāles, ne ilūzijas nav.
Vakariņās kāds sauc,
bet mēs atsakāmies
un tomēr turpinām liet
tās melnās nāves asaras.
N°2
Varbūt tā bija tikai ilūzija,
kad stāstīju tev par dieva aizmirsto
vārdu,
trenniņtērpiem un tiem
bezgara izvarotājiem.
Mīlulīt, tikai neraudi.
Tikai nekliedz, kad sāk zvanīt.
Tikai neskrien, kad iedegas
tā vilinoši sarkanā gaisma.
Un izdegusī spuldzīte kāpņutelpā
ir iesprāgusi tev kapucē.
Bet tu tikai nestāvi, lūdzu.
Klusītēm apgulies un pagaidi
baznīcu zvanīšanas beigas.

PATNISRAKSTA 2012
Luīze Māra (9.kl.)
Neliels bezsakars vienos dienā
elektriskais kontrapunkts
un paša radītā ticība cilvēcismam
kurš teorētiski nekad nav
e k s i s t ē j i s
kāpēc tev nav kašmira blūzes
stikla cilvēks tajā sasita pret
a s f a l t u s e j u
mirušās dāmas neviens uz deju neuzlūdza
man atlika tikai pievērsties plaģiātismam
uz ķieģelu sienām p ā r d a u g a v ā
ozols taču ir miris
nav gan nīčes vārdi
tie man pie sienas mīt
svētais vakarēdiens beidzot tika
nešķīsti a p r ī t s
un elektriskajai ticībai arī tika
piespriests gals
īstenots krēslā ar slapju
š v a m m i uz galvas
***
Iemāci man sauli. Uz dienu, divām…
Rādi pasauli, kokus, krūmus… Jūru.
Iemāci saprast, izprast, noprast.
Ak, iemāci man sevi! Tevi, viņu,
viņus. Šo man vēl nezināmo - cilvēku.
Iemāci man jēgu, kur to atrast, kā pazīt.
Saredzēt melno tumsā - iemāci arī tā.
Arī varbūtības. Iespējamības un
pretrunas.
Un es tad tev iemācīšu laimi.
Nezināšana taču ir svētlaime.

PATNISRAKSTA 2012
Atklāsmes
Rūta (12.kl.)
Pulkstenis
Plūst upe- maigi, taču strauji un nežēlīgi. Es
eju savādāk, lai gan arī esmu laika simbols. Es
eju, skaitot sirdspukstus, skaitot nesaskaitāmos
mirkļus. Patiesībā tam nozīmes nav, jo katra
elpa var slēpt savu jēgu.
Kā sapņos es saskaitīšu pāris minūtes, bet tev
paies stundas, dienas, nedēļas. Tu radīsi jaunas
pasaules, kas plūdīs tavā apziņā kā upes, kā
košiem triepieniem gleznotas kustīgas
ekspresionisma gleznas. Bēgdams sapņos no
realitātes, tu dzīvosi vairāk nekā šeit, manis
skaitītajā laikā. Un varbūt tas sāks tevi biedēt.
Jutīsies kā iesprostots saplēsta spoguļa otrā
pusē, kur, rītam austot, tavs ķermenis lauzīsies
cauri stiklam. Pamošanās sāp.
Mūsu sapņi aiziet bojā iekš mums un tur trūd,
un indē mūs. Un pēkšņi dzīvot ir grūtāk. Pēkšņi
ir smagāk pat kā sapņos, pat kā murgos...
Bet vai viens cilvēks var ar savām rokām
apturēt upi Un tu nāksi. Brīvais cilvēk, tu
rāposi uz ceļiem, lūgdams man pagriezties
atpakaļ. Sasmelt manu vārdu atbalsis rokās un
iegrūst tās miglainos bezdibeņos. Pazaudēt
dziļos ūdeņos, kur skaņu vairs nav. Tu asiņo,
ko tava sirds grūda cauri taviem asinsvadiem
vēl sekundes iepriekš, cerot pagriezt manu
laiku atpakaļ. Bet es nezinu- kā. Un tu nezini-
kā.
“Viena nedēļa. Viena diena. Viena
stunda. Un tavs laiks stāv uz vietas,
un mans laiks skrien vienmēr.”
Viena elpa, un tu mūžīgi dzīvo ar rēgiem. Tev
sāp. Viena nedēļa. Viena diena. Viena stunda.
Un tavs laiks stāv uz vietas, un mans laiks
skrien vienmēr. Mūžīgi.

PATNISRAKSTA 2012
Rūta (12.kl.)
Mākslinieka atzīšanās
Sēžot, cenšoties ieklausīties tukšajos vārdus, kā
iekalts es mūra sienā, kā no ģipša vai dzelzs es
izliets, iesprostots, sēžot, cenzdamies
klausīties... Saķēdēts es esmu šajā dzīvības upē
kopā ar pasauli, nekad netikt prom, neizrauties,
jo tad arī citi gribēs savādāk, un kas gan vilks
zemē vairs to
Ja kā putns vēl pacelties spēju, tad paķers aiz
spārna tas, kurš ir ieaudzis zemē, lai nelido
prom, jo kurš gan viens grib būt Sāpes meklē
sāpes, un šīs asaras, šie sviedri, kas dziļāku
padara vien bedri, šo ezeru, upi (vai nav
vienalga), viņas vienmēr meklē vēl un vēl,
līdz smagums un straume aiznes līdz ellei mūs.
Mēs paši esam savs gals- kurš gan cits
Pārskrien pulksteņa rādītājs pār sekundi pēdējo,
finiša līniju vai startu, viens un tas pats.
Galvenais- ka to vien gaidu, es atvieglots
izmūku kā putns no būra, paķeru somu un
laižos prom. Ar galvu noliegtu, soļiem ātriem
es steidzu pēc brīvības, kurā varēšu vēl
paspēt būt es- vientulības.
Es aizslēdzu durvis, pilnīgi visas, atveru
logus, lai paelpot varu, kad ar terpentīnu
šķaidīšu krāsas, kad elpošu tinti, un mūzikai
lai ir kur skriet. Es izliešu ārā kā asinis, kas
pāri plūst, iedvesmas un emocijas, bet nekad
nebūs gana, to vienmēr par daudz. Manis
vienmēr ir par daudz. Es noreibšu gaisā vai
bez, ne jau no ķīmijas, kas ārpusē virmo, bet
no tās, kura iekšā mīlu man jauc, dzen sirdi
ik dienas auļos tā, ka nezina vairs, kā beigt,
kā mierināt. Ar katru vārdu es atdodu sevi, ja
manis arvien ir par daudz.
Varētu jau teikt, ka šī ir atkarība, bet
piedzimu ar to.
Varētu jau teikt, ka slimība, bet cik laba tā
citiem dod.
Varētu teikt, ka mīlestība, bet... Jā, mīlestība,
laikam gan.

PATNISRAKSTA 2012
Luīze Māra (9.kl.)
7.decembris
Likās bezgala nepareizi - atkal tiku nosēdināta
pirmajā skolā, bet gan maliņā, un tomēr. Mani
vajā pašas prāts. Es pat no tā esmu sākusi
bīties, baidos uzticēties un domāt. Manis pašas
prāts liek vienkārši sēdēt un rakstīt, un domāt,
kad realitātē būtu jānododas teorijai par Pirmo
pasaules karu dzimtenē un visām smagajām,
iespējams, bezcerīgajām cīņām par brīvību. Cik
ārkārtīgi neinteresanti. Un mani neviens pat
neredz. „Snieg!“ skaļi čukstot blakussēdošā
meitene man ziņoja, iztraucējot manu
harmoniju absolūti bezharmoniskajā vidē. Jā,
snieg. Kā man riebjas sniegs. Man riebjas
ziema. Aukstums… Un pat tā pelēkā krāsa mani
jau sāk šķebināt. „Ārā snieg!“ kāds īss, čirkains
tumšmatains puisis iesaucās vēl skaļāk, liekot
visiem pievērsties logam un saukt otrajam šīs
ziemas sniegam. Vai viņi tiešām bija aizmirsuši
savu vecumu Nu jā, varbūt es vienkārši esmu
novecojusi, bail sevi iedomāties pensijas gados,
kad visticamāk būšu kļuvusu par bezcerīgu,
īgnu, taču koptu un elegantu sievieti. Un ne jau
tādu pamācošu un valdonīgu, o, nē!
Sarkastisku un nenormāli sajūsminātu par savu
netiešo, melno humoru.Man priekšā atradās
ūdenspudele, ko māsa, viesojoties no Parīzes,
atstāja zem dīvāna. Visādi franču uzraksti mani
vilināja atpakaļ Monrmatras ielas gaisotnē,
klasiski dzerot espreso un Marlboro markas
cigaretes. Es it kā nonācu jau tur, līdz…Prāts
mani galina. Atmiņa par manu vakardienas
naivumu kā strauji iedzerts tīrs spirts sāka
dedzināt. Stundu garā telefona saruna ar puisi
apmēram 210 kilometru attālumā man bija
atgriezusies prātā vārds vārdā, kaut gan daļu
no sarunas abi klusējām un klausījāmies viens
otra elpā un fona skaņās. Manas ārprātīgi skaļi
uzliktās The Cranberries dziesmas viņu,
manuprāt, tracināja, taču es ar baudu klausījos
katrā viņa neveiklajā vārdā, ar ko puisis centās
klusēšanu beigt. Kādā pusvārdā viņam
izslēdzās telefons. Es laikam priecājos.
Apjukumā. Neviļus skatienu biju novirzījusi uz
loga pusi. Ārā patiešām skaisti sniga, ko
iepriekš savu nepamatoto principu pēc nemaz
nebiju manījusi. Sniga tieši vertikāli uz leju.
Lēnām un mierīgi. Manī mirkļa klusums. Man
ir vēl tikai 15 minūtes. Prātā uzmetu ainu kā
sēžu kādā mazā guļbūves mājā, paugurainā
skuju koku mežā, uz palodzes, lielās vilnas
zeķēs, džemperī un ar kūpošu tējas krūzīti
“Neviļus skatienu biju novirzījusi uz loga pusi.
Ārā patiešām skaisti sniga, ko iepriekš savu
nepamatoto principu pēc nemaz nebiju
manījusi. Sniga tieši vertikāli uz leju. Lēnām
un mierīgi. Manī mirkļa klusums.”
blakus, vērojot kā snieg. Man patīk sniegs. Man
patīk mierīgie ziemas vakari. Reizē es esmu
uzvilkusi augstpapēžu kurpes un plānu blūzi, ar
satriecošu smaidu iegādājusies līdzi ņemamo
kafiju kādā kioskā un vidēji ātrā gaitā dodos
satikt kādu tikpat eleganti tērptu sievieti.
Meiteņu sarunas, aprunas, pārrunas… Mazliet
vīriešu diskriminācijas un tievo cigarešu
smēķēšanas. Es vēlos uzsmēķēt. Jā.
Trīspadsmit minūtes, būšu nozagusi savu
kontroldarba lapu, pierunājusi blakussēdošo
meiteni iziet viegalajā putenī līdz skolas
neoficiālajai smēķētavai un mierīgi ievlikt kādu
dūmu. Viņai pastāstītu par savu interesanto
vakardienas telefona sarunu. Uzklausītu, bet
neņemtu vērā meitenes padomu vai viedokli,
un justos atvieglota, ka beidzot esmu ar kādu
parunājusies. Desmit minūtes. Blakussēdošā
man uzmeta izmisīgu skatienu, netieši norādīja
uz savu kontroldarba lapu un čukstot izspieda
neveiklu „what the fuck“. Es mīlīgi pasmaidīju,
saņemdama to pašu pretī un turpināju saplūst
ar zīmuli un papīru. Iespējams, tā bija tikai
sieviešu intuīcija, kas lika nojaust, cik ļoti
meiteni interesēja manis tikko rakstītais, cik
ļoti viņa man tūlīt lūgsies to lasīt. Es neļaušos.
Vai es joprojām bīstos sava prāta Esmu
bezgala apjukusi. Jā. Nē. Varbūt. Un tā tālāk,
un tā joprojām. Ir 7. decembra priekšpusdiena,
esmu nosēdināta pirmajā solā ar māsas atvesto
franču ūdenspudeli. Man ir arī puisis kaut kur
Liepājā, kurš joprojām alkst man kaut ko
izstāstīt, un blakussēdošā meitene, kura vēl
nenojauš, ko tulīt prasīšu. Un es ticu, ka manī
ir sentimentāla mīlestība pret sniegu, kura
apspiesta pārsalušā ķermeņa dēļ. Vēl tikai
minūte. „Klau, izejam uzsmēķēt.“

PATNISRAKSTA 2012
Pārdomas
Luīze Māra (9.kl.)
precīzi gadu vecs darbs
Tā vilšanās, kas uzrodas pavisam
negaidīta un neparedzēta, tik ļoti grauž,
ka šķiet, to neviens nemaz nav pazinis, ja
pat nav par to stāstījis vai vismaz tikai
ieminējies. Taču, tai ierodoties, ir
skaidrs, kāpēc neviens to nepiemin- sāp.
Sāpes ir gandrīz tikpat daudzpusīgas kā
pati māksla. Šie abi jēdzieni pat ir
saistāmi kopā, jo māksla ir sāpes un
attiecīgas sāpes ir māksla. Mūzika ir
radusies sāpju dēļ. Izcilas gleznas ir otas
triepiena vadītāja sāpju dēļ. Skarbi vārdi,
romāni un lugas arī spēj dzimt sāpju dēļ.
Sāpju dēļ. Sāpju dēļ. Tomēr ir arī lietas,
kuras neizraisa sāpes, taču kur tās
meklēt Un kas ir šīs lietas Ziņkāre,
lēmumi, skaudība, prieks. Prieks Tas tik
vienkārši palīdz aizmirst sāpes.
Sāp. Sāpēt. Sāpīgs. Sāpes. Sāpošs.
Māksla. Mākslinieks. Mūziķis. Aktieris.
Dziesma. Tu vēl klausies
Sāp, kad ir kluss. Vientulība Skaļumā
sāp ausis. Citiem. Saules stars netīši
iesprūk acīs un iedzen sāpes. Es arī protu
iedzīt sāpes citos, turpretī citi tās prot
iedzīt manī. Cilvēks ir ļauns. Viņš nav
jāmīl, taču mīlošā māte un rūpju pilnais
tēvs Nav jāmīl. Ir jāmīl. Kas ir mīlēt
Ko mīlēt un kāpēc Es tev jautāju, jā, un
tev ir lemts man atbildēt, arī tad, ja
“Sāp. Sāpēt. Sāpīgs. Sāpes. Sāpošs.
Māksla. Mākslinieks. Mūziķis.
Aktieris. Dziesma. Tu vēl klausies”
atbilde tev ir atņemta vai nav nemaz
vēl iedota. Arī tad, ja tādas atbildes
nemaz nav. Tu spēsi man atbildēt, to
zina visi, jo tev tik ļoti sāp, tu esi tik
ļoti vīlies, taču visa pamatā tu mīli.
Mīli ar visu savu būtību, taču- ko tu,
pie velna, tik sparīgi mīli
Mīlēt mīlestību mīlestības pēc ir
pavisam muļķīgi no mīlētāja puses. Par
daudz sāpju un ciešanu. Un vilšanās.
Nē, nē, ne vienmēr tā tas ir, bet kad tā
nav Jā, arī mani vecvecāki vēl
joprojām dzīvo kopā, ir precēti un mīl
viens otru, jo nav neviena cita.
Vilšanās vienalga ir un paliek
mīlestības lielā māsa, tā nespēs
vienkārši izsīkt. Un to nespēs neviens
iznīdēt.
Māsu un brāļu mīlestība, lai arī cik tā
būtu stipra, ir pārraujama. Proti, tikai
nepieciešama nieka mantkārības garša,
asinis sāk ritēt ātrāk, sāpes uz laiku
izzūd. Manta, īpašums, nauda. Lietas,
priekšmeti. Mīlestība no tās bīstas,
raujas vai pušu mantkārības dēļ. Pat
nevis „raujas vai“, bet raujas. Un arī
pārraujas.
Ziniet, kas tad atkal atgriežas Jā, jā,
tās pašas jau iepazītās sāpes.

PATNISRAKSTA 2012
2.klase
Klusums
Klusums ir tad, kad visi nerunā. Klusums
aiziet tad, kad visi sāk trokšņot. Klusums
neaiziet tad, kad neviens netrokšņo. Klusums
nav tad, kad visi kliedz. Klusums ir senās
pilīs. Klusuma nav skolā.(Ralfs G.)
Klusums aiziet naktī. Klusumu jūt, kad
neviens nerunā. Klusumu nejūt, kad runā.
Klusums aiziet no rīta, kad visi ceļas.
Klusums ir neapdzīvotās vietās. (Katrīna Ķ.)
Klusumu nejūt tad, kad kāds ķērc. Klusums ir
visur, ja, protams, kāds neķērc. Klusumu var
just tad, kad tu esi viens un neviens
netrokšņo. Klusums, manuprāt, dzīvē ir viena
no svarīgākām lietām. Ja klusuma nebūtu un
būtu tikai skaļums, cilvēkiem pārplīstu ausu
vadi, un mēs neko nedzirdētu. (Krišjānis S.)
Kad cilvēks runā, tad nav klusuma. Ja cilvēks
nerunā, tad ir klusums. Tad var dzirdēt
troksni- čivina putni, vēji pūš un priedes un
egles met čiekurus lejā. Klusums ir svarīgs,
jo, ja tev sāp galva- izmanto klusumu.
Klusumu var iegūt no gulēšanas, jo, kad guli,
no tevis nāk klusums un miers. Laukā ir
klusums, mežā ir klusums. Vēji, putni un
koki ir tie, kas taisa troksni. (Elīze B.)
Klusumā ir jauki. Klusumā ir jauki tāpēc, ka
var lasīt, mācīties un vēl daudz citu lietu darīt.
Man patīk būt klusumā, kad es lasu. Man patīk
būt klusumā, kad es vēroju dabu. Vislabāk
man patīk klusumā klausītes jūras šalkošanā.
Klusums ir tāds, ka tajā ir klusi un mierīgi.
Klusums man ļoti patīk. Klusumā var
saklausīt. (Elizabete K.)
Ja tu izej ārā un stāvi klusu, tad vari dzirdēt
visu. Ja tu netici, tad es tev varu pateikt, ka
esmu to izmēģinājis. Dzirdēju daudzus
vienlaicīgi. Dzirdēju zāģi, putnus, vēju,
pulksteni un kā zīmulis krāso.(Rihards S.)
Klusums ir tad, kad ir kluss. Kluss ir vējš, un
klusa ir arī saule. Klusums ir kaut kas, kas ir
kluss. Kad ir kluss, var sadzirdēt lidmašīnu un
arī mākoņus. Klusums ir skaists, un kad ir
kluss, tad var sadzirdēt kaut ko skaistu. Var
sadzirdēt kā sarunājas vāveres. Klusums ir
kluss. Klusums ir gaiss. (Elizabete J.)
Klusums ir vieta bez skaņas. Klusumā var
sadzirdēt neparastas skaņas. Klusums ir ļoti
daudz neapdzīvotās vietās. Klusums ir
vienmēr, bet mēs to iztraucējam ar skaļumu.
Daži cilvēki tikai dzīvo klusumā. Kad tu esi
dusmīgs, tev patīk klusums. Klusums nav
radies, jo kosmosā ir un bija, un būs klusums.
(Daniels M.)

PATNISRAKSTA 2012
Modernisms
Rūta (12.kl.)
Banāna dzīvesstāsts
I
Banāns, zaļš un ciets,
Bananizēts,
Banalizēts un lēts
Nupat piedzimis bērns
Kā saules riets.
Pamostas kristāla acīm
Uz koka starp rasas lāsēm,
Saulrieta gleznotā gaismā,
Kā kaķis diendusā laiskā.
Izgriež sev vēderu ārā,
Lai cepina saulstari labāk
Banāna zaļgano sānu,
Skaties, ka necep par ātru.
Savādāk sanāks vēl lielisks
purée,
Svētdienas launaga deserts,
Nokritis zem strādnieka kājas,
Kas glauni kā mēslu to
izsmērē.
Galvenais- nepārdegt par agru.
Neesi spuldzes kvēldiegs,
Ne granātas iekšas,
Tu esi banāns,
Vēl tik ļoti zaļš un ciets.
II
Saules atblāzmas sārtoties sāk-
Aust nākamais rīts.
Vēji neceļas gana,
Lai banāns varētu līgoties līdzi.
Gribas adrenalīnu tam,
Varētu nokrist uz zemes-
Sisties un salūst, ka skan,
Palīst zem cilvēka mēles.
Ne jau lai meklētu beigas,
Bet pārmaiņas gan,
Banāns gaida tās rokas,
Kas rupji to lejā raus.
Smirdīgs un nosvīdis,
Netīrs sniedz tas tās ķetnas,
Un tikai tad pienāk brīdis,
Kad banānu sagūsta bailes.
Rauj to lejā aiz kājām,
Nabaga banāns
Ar izplēstām saknēm
Raud.
Konteinerā piezemējas
Uz brāļiem un māsām
Ceļā uz zemēm,
Kur dūmi skries nāsīs.
Banāns vientuļš ir pūlī,
Tagad banāls kā bandīts
bunkurā,
Viņš guļ savas sugas būrī,
Mācoties, kā tas ir, ka sāp,
Kad kuģis atiet no ostas.
III
Plastikas kastītes, lampas,
Cena noteikta kilogramā,
Banāns kļūst baigi bāls,
Iespiests starp sugas brāļiem.
Staigā apkārt un skatās,
Acis izvalbītas tik ļoti,
Ka tūlīt izsprāgs
Vai iztecēs uz banāna sāniem.
Snaikstās rokas,
Šad tad paķer un
groza
Priekš saviem
izstieptiem
ģīmjiem
Tos, ko sagaida
mokas
Zobainās rīklēs.
Brāļi raud un
baidās ik dienas.
Banāna daba ir
gļēvulim būt,
Tāpēc banāns lien
tiem aiz muguras,
Paslēpies malā, tas
lūr.
Un, kad pirksti
gredzenu gredzenos
Grābjas uz banāna pusi,
Tas mazliet, tikai nedaudz
Pagrūž citus uz priekšu klusi.
Dienas iet, un banānam sāk
ierūsēt sāni-
Bananizēts līdz banālām
beigām.
Banāna iekšas puva tā steigā,
Ka rokas tam beidza sniegties
vairs līdzi
Un viss, ko banāns vairs domā:
“Varbūt tie citi tomēr labāk
beidza dzīvi”
B
A
N
Ā
N
S-
Z
A
Ļ
Š
U
N
C
I
E
T
S

PATNISRAKSTA 2012
Teikas
4.klases darbi
Kaiva Solvita Ruņģe
Kā radās latviešu valoda
Reiz kādā ciematā dzīvojusi meitene Lilija. Viņa
bijusi nosaukta puķes vārdā, jo tāda arī
izskatījusies. Vaigi kā sārtas ziedlapiņas, acis zaļas
kā puķu kāti un vasarraibumi kā ziedputekšņi.
Lilijai paticis pastaigāties mežā pēc skolas un
pārdomāt savu dzīvi. Viņas apsaukāšana par puķi,
vecāku bāršanās un citas
neveiksmes... Meitene
gribējusi izdarīt ko neticamu, lai visi viņu apbrīnotu
un slavētu.
Kādu dienu, kad Lilija pastaigājusies pa mežu, viņa
nodomājusi: ,,Es visu laiku eju pa labo taciņu. Kā
būtu, ja es šoreiz ietu pa kreiso'' Un meitene
nogriezusies par kreisi. Brīdi gājusi, viņa apjēgusi,
ka koki aug arvien ciešāk un taciņa paliek
š a u r ā k a . , , P a l i e k t u m š ā k s , ' ' m e i t e n e
domājusi. ,,Tuvojas vakars.'' Bet meitene
turpinājusi iet. Viņa ilgi gājusi un sākusi nogurt.
Mīkstās sūnas izskatījušās tik aicinošas, it kā
teikdamas: ,,Nāc, paguli! Nāc, paguli!'' Lilija
gribējusi iet un nogulties sūnās, bet kājas
neklausījušas un turpinājušas iet uz priekšu. Pēkšņi
meitene pamanījusi spožu gaismu, kas nākusi no
debesīm. Piegājusi tuvāk, viņa ieraudzījusi, ka
gaisma spīd uz akmens. ,,Panāc tuvāk!'' Lilija
apgriezusies apkārt, domādama ieraudzīt runātāju,
bet tur neviena neesot bijis. Meitene sabijusies ne
pa jokam, bet tomēr piegājusi pie akmens. Uz tā
parādījušies zeltīti vārdi: ,,Aizej tur, kur zāle aug
viszaļāk, debesis ir viszilākās, tur tu atradīsi to, ko
vēlies!” ,,Bet es neko nevēlos,'' Lilija čukstējusi, it
kā gribēdama, lai akmens viņai atbildētu. ,,Es neko
nevēlos!'' Lilija atkārtojusi, un, nokrizdama
mīkstajās sūnās, aizmigusi.
Rītā saules stari pamodinājuši Liliju, un viņa
apsēdusies sūnās. Uz akmens vārdu vairs nebija,
bet viņa tos atcerējusies. ,,Aizej tur, kur zāle aug
viszaļāk, debesis ir viszilākās, tur tu atradīsi to,
ko vēlies!'' Lilija atkārtojusi vēlreiz un
vēlreiz. ,,Ko tas nozīmē'' Lilija iesaukusies un
saķērusi galvu. Pēkšņi liels vējš sācis pūst no
aizmugures, un viņa turpinājusi iet. Brīdi gājusi,
viņa pamanījusi, ka koki aizšķērso taciņu. Kad
viņa izlīdusi pa spraugu, viņai priekšā pavērusies
tik brīnišķīga ainava, ka elpa aizrāvusies. Tā bija
zaļākā zāle, ko viņa bija redzējusi, zilajās debesīs
mirdzēja saule un kristāldzidrie viļņi šļakstējuši
pret krastu. ,,Kaut es te varētu dzīvot!'' Lilija
iesaukusies, un, zālē gulēdama, lūkojusies
mākoņos. Lilija būtu tā gulējusi ilgi, ja sarkanā
krāsa debesīs nebūtu pavēstījusi, ka ir jau vakars.
Meitene ātri pielēkusi kājās un aizgājusi pie
ūdens malas. ,,Kas man ir te jādara!'' kliedza
meitene. ,,Kāda vēlēšanās Es nesaprotu!''
Paķērusi zaru, viņa grasījās to iemest ūdenī, bet
apstājusies un paskatījusies uz saulrietu. Viņas
atmiņas riņķojušas ap galvu- kā viņu apsaukāja
par puķi, vecāku bāršanās un viņas neveiksmes.
Viņa gribējusi padarīt ko neticamu, lai visi viņu
apbrīnotu un slavētu.
Lilija sākusi rakstīt smiltīs. Meitene nezinājusi,
ko raksta, bet zinājusi, ka viņa nedrīkst padoties.
Viņa rakstīja ilgi, līdz viņas rokas kļuva sarkanas
un tulznu klātas. Lilija rakstījusi vēl tad, kad
saule jau sen norietējusi, Mēness deva viņai
gaismu. Meitene rakstījusi un rakstījusi, līdz
nevarējusi sajust savus pirkstgalus.
Un to, ko viņa rakstījusi, bijusi jauna valoda,
jauni vārdi. Lilija bija izdomājusi latviešu valodu.

PATNISRAKSTA 2012
Bērziņa Lūcija Kariņa
Kā radās latviešu valoda
Reiz, sen senos laikos, zeme bijusi pilnīgi
plakana. Zemes vidū audzis milzīgs ozols-
Valodu Ozols. Uz katra zara sēdējusi kāda
Bābeles Torņa Lielās Valodas jeb Svētās
Valodas meita. Tolaik visi sazinājušies tikai ar
roku zīmēm. Taču kāds latviešu zēns Juris
gribējis valodu un savos meklējumos nejauši
nokļuvis pie Valodu Ozola. Viņš pamanījis,
ka uz kāda zara sēdējusi sevišķi daiļa meita.
Juris uzreiz viņā iemīlējies un ar zīmēm
rādījis, lai viņa nākot lejā. Daiļā meita bijusi
Latviešu Valoda, un tā arī viņa runājusi
latviešu valodā. Brīnumainā kārtā Juris uzreiz
sapratis Latviešu Valodas sacīto un atkal
lūdzis, lai viņa nāk lejā. Bet Latviešu Valoda
tikai skumji noraidījusi Jura lūgumu un
palikusi sēžot uz zara.
Juris aizceļojis mājās un saviem draugiem
sācis stāstīt par brīnumaino Valodu Ozolu un
skaistajām meitām. Viņi visi arī gribējuši iet
sev skatīties sievu, tādēļ viņi par spīti visiem
Jura lūgumiem un aizliegumiem gājuši.
Pie Valodu Ozola viņi apstājušies un Svētajā
Valodā centušies pierunāt savas izvēlētās
meitas iet ar viņiem atpakaļ uz Latviju.
Meitas turpinājušas atteikt, līdz kāds
vējagrābslis centies uzrāpties Valodu Ozolā.
Viņš visu laiku kritis atpakaļ, tad
visbeidzot pārtraucis savus nesekmīgos
mēģinājumus tikt augšā. Ozols sācis augt un
augt, līdz tas stiepies līdz pašām debesīm.
Jura draugi atvērtām mutēm skatījušies, kā
katra meita pārvērtusies par daiļu būtni, kas
līdzinājusies fejai. Vienīgā atšķirība bijusi
tāda, ka viņas vairāk līdzinājušās
mirguļojošam vējam ar fejas aprisēm. Svētās
Valodas meitas atspērušās un šāvušās tajā
virzienā, uz kuru norādījuši zari. Jura draugi,
protams, sekojuši savām izvēlētajām un
nonākuši svešās zemēs. Tur viņi sākuši
dzīvot un runājuši savas tagadējās sievas
valodā. Un tā arī vēl šodien, lai atrastu un
saprastu radniecīgas valodas, izmanto
Valodu Ozolu jeb Valodu Radniecības Koku.
Toms
(3.a)

PATNISRAKSTA 2012
Niklāvs Oskars Melbārdis
Kā radās latviešu valoda
Reiz, sen senos laikos, esot
dzīvojis Kurbads. Kurbads esot
bijis kursis. Kad tas kļuvis
vecs,viņa sievai beidzot
piedzimis bērns vārdā Latve.
Latve bijusi ļoti gudra, gudrākā
visā ciemā.
Kad tā esot pieaugusi, tā
devusies prom no mājām. Ejot
uz priekšu, Latve esot locījusi
savu vārdu un likusi klāt
burtus, līdz viņai iznācis vārds
Latvija. Kad to izteikusi, visa
apkārtne esot kļuvusi zaļa ar
kokiem. Kā nu ne, tai priekšā
parādījies Lāčplēsis. Tas esot
sacījis: ''Latve! Tu būsi jaunās
zemes galva, un tu radīsi
latviešu valodu.''
Latve bijusi pārsteigta un tādēļ
esot ņēmusi Lāčplēsi uz savām
mājām, lai pavēstītu jaunās
ziņas.
Tā viņi nokļuvuši mājās.
Lāčplēsis, ieraugot Kurbadu,
esot teicis: “Kurbad! Tev ir
jābūt laimīgam, jo tava meita
būs Latvijas galva un domās tai
labu valodu.'' Kad ciemiņš
beidzis runāt, tas esot izgaisis
no mājas sliekšņa.
Latvija pamazām esot augusi
tāpat kā valoda. Meita esot
kļuvusi laimīgāka, jo valoda
beidzot izdomāta.
Vienu vakaru, kad Latve gājusi
gulēt, pie gultas viņa esot
redzējusi Lāčplēša un Kurbada
tēlus. Lāčplēsis esot tai teicis:
''No šīs nakts tev pie mājas
durvīm klauvēs velns, kurš
vēlēsies iznīcināt tavu valodu.’’
Latve esot dzirdējusi kādu
klauvējam pie durvīm. Tur esot
klauvējuši ragana un velns. Kad
meita atvērusi durvis, velns esot
izjaucis un nobūris Latviju par
elli. Latve nezinājusi, ko darīt.
Viņa pasaukusi Lāčplēsi, kas tai
sacījis: '' Mīļā Latve! Ar savu
Linards (3.a)
spēku tu radīsi atkal latviešu
valodu un to nosargāsi!''
Tad tas esot nozudis un devis
tai laimes dvašu. Pēc pāris
dienām Latve nostiprinājusi
latviešu valodu.
Pateicoties Latvei, tagad ir
latviešu valoda!

PATNISRAKSTA 2012
Roberts Ozols
Kā radās latviešu valoda
Sensenos laikos esot dzīvojis vecs
vīrs, un viņam bijuši trīs dēli. Vecais
vīrs sūtījis vecāko dēlu atrast valodu.
Un tā vecākais dēls devies meklēt
valodu. Viņš no savām mājām
aizgājis līdz Latgalei, bet tur neko
nevarējis atrast. Pēc tam viņš
izmeklējis visu Zemgali, tad
Kurzemi un tad Vidzemi. Atgriezies
mājās bez atrastās valodas.
Pēc tam vecais vīrs sūtījis vidējo
dēlu atrast valodu Igaunijā. Pēc
“Viņš no savām mājām aizgājis līdz
Latgalei, bet tur neko nevarējis
atrast.”
diviem gadiem
vidējais dēls atgriezies mājās bez
atrastās valodas.
Vecais vīrs sūtījis jaunāko dēlu atrast
valodu Lietuvā. Un pēc trīs gadiem
viņš atradis valodu un, mazliet
pārveidojot to, nosaucis par latviešu
valodu.
Kārlis
Simanovičs
(3.a)
Markuss
(3.a)

PATNISRAKSTA 2012
Rūta Ozoliņa
Kā radās latviešu valoda
Kādreiz esot bijusi kāda sieviete vārdā
Emīlija.Viņa dzīvojusi senos, senos
laikos, kad cilvēki vēl sazinājušies
zīmju valodā. Darbs bijis ļoti īpašs, jo
tad bērni piedzimstot jau mācējuši
zīmju valodu. Zīmju skolotājas darbs
bijis iemācīt bērniem ātrāk parādīt
zīmes, jo bērni mācījušies šīs zīmes
ļoti, ļoti lēni. Tā kā zīmju skolotājas
darbs bijis vienkāršs, tāpēc, kad bērni
paaugušies un jau spējuši ātri
sazināties zīmju valodā, tad viņa
sākusi mācīt dabas zinības.
Tā Emīlija strādājusi un strādājusi,
līdz kļuvusi vecāka un vecāka. Viņa
bijusi par vecu, lai mācītu bērnus. Kad
viņa pametusi skolu un devusies
pensijā,viņai kļuvis vientuļi un
pietrūkuši visi bērni, kuri apkārt
dauzījušies un priecājušies.Tādēļ viņa
noteikusi tā: ,,Ja jau es nevaru
bērniem palīdzēt, mācot viņus,tad es
rakstīšu viņiem grāmatas.’’ Bet viņa
atcerējusies, cik grūti tas būs. Taču
viņai iešāvusies prātā kāda doma. Viņa
pati izdomās savu valodu,kurā viņa
rakstīs grāmatas.
Pagājuši veseli divi gadi, līdz valoda
bijusi gatava. Kad tā bijusi gatava,
Emīlija devusies uz skolu un
izstāstījusi savu ideju skolas
direktorei. Skolas direktore piekritusi
viņas idejai un izvēlējusies vienu
klasi,kura katru dienu dosies pie
Emīlijas un mācīsies jaunu valodu.
Bet skolas direktore teikusi: ,,Tev ir
dotas divas nedēļas, lai bērniem
iemācītu šo jauno valodu. Viņiem
vajadzēs noskaitīt alfabētu no galvas.
Ja viņi to izdarīs, tad tavas valodas
stundas mācīs arī pārējiem bērniem.”
Bērni alfabētu esot noskaitījuši, un
nu bijis klāt lielais vērtēšanas
process.
Emīlijai izdevies. Nu viņas valodu
mācījusies visa skola. Bērni šo
valodu iemācījuši vecākiem, un
vecāki vēl kādam cilvēkam. Citi
cilvēki šo valodu iemācījuši vēl
kādam un vēl kādam, līdz šī valoda
izplatījusies pa visu Latviju. Valdība
nolēmusi, ka šī valoda būs Latvijas
valsts valoda. Tā radās latviešu
valoda.

PATNISRAKSTA 2012
Emīlija Bērziņa
Kā radās latviešu valoda
Senos laikos, kad cilvēki vēl
nezinājuši nevienu valodu, dzīvojusi
meitene, vārdā Lauma.
Cilvēki tajā laikā sarunājušies ar
zīmēm, jo neesot bijis valodu
(nevienas pašas). Laumai, protams,
bijusi ģimene-mamma, tētis, brālis,
māsa, vectēvs un vecmāmiņa.
Ikviens viņas ģimenē gribējis
sarunvalodu, jo tas bijis ļoti grūti- tik
bieži cilāt rokas un rādīt kādu vārdu.
Kur nu vēl tik maziem bērniem, kā
Laumas mazajai māsiņai Lūsijai.
Tad kādu dienu Lauma ar Lūsiju
gājušas pastaigāties. Viņas nonākušas
līdz kādam dārzam.Lūsija uzreiz
ieskrējusi iekšā un sākusi spēlēties.
Bijusi vasara.
Pēc kāda brītiņa sācis līt lietus.
Lūsija salijusi. Tomēr viņas gājušas
tālāk.
Lauma ieraudzījusi, ka uz priekšu
ved norāde. Un meitenes tai
sekojušas. Kad viņas bija nonākušas
galapunktā, ieraudzījušas vārdus
lietuviešu valodā. Lauma mēģinājusi
burtot.
Un lietuviski sanācis teikums TAVAI
ĢIMENEI IR JĀDODAS UZ
LIELO ...
Teika vēsta, ka meitene šo teikumu
salikusi. Un sanācis- TAVAI
ĢIMENEI IR JĀDODAS UZ LIELO
OZOLU PIE KOKA BLUĶA. Viņas
aiznesušas tos mājās un parādījušas
savai ģimenei.
Pēc kāda laika viens no ģimenes
locekļiem sacījis, ka viņi aiziešot uz
Lielo Ozolu. Tā nu viņi devušies
ceļā. Kad viņi bija nonākuši tur, tie
atraduši milzīgu aploksni ar
virsrakstu „Latviešu valoda.”
Ģimene atvērusi aploksni, un tur
bijuši visi latviešu valodas vārdipalīgvārdi,
lietvārdi, darbības vārdi,
īpašības vārdi, skaitļa vārdi...
Tā, lūk, radusies latviešu valoda.