RAKSTI 2012 mlenraksts - Patnis
RAKSTI 2012 mlenraksts - Patnis
RAKSTI 2012 mlenraksts - Patnis
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
PATNISRAKSTA <strong>2012</strong><br />
Luīze Māra (9.kl.)<br />
7.decembris<br />
Likās bezgala nepareizi - atkal tiku nosēdināta<br />
pirmajā skolā, bet gan maliņā, un tomēr. Mani<br />
vajā pašas prāts. Es pat no tā esmu sākusi<br />
bīties, baidos uzticēties un domāt. Manis pašas<br />
prāts liek vienkārši sēdēt un rakstīt, un domāt,<br />
kad realitātē būtu jānododas teorijai par Pirmo<br />
pasaules karu dzimtenē un visām smagajām,<br />
iespējams, bezcerīgajām cīņām par brīvību. Cik<br />
ārkārtīgi neinteresanti. Un mani neviens pat<br />
neredz. „Snieg!“ skaļi čukstot blakussēdošā<br />
meitene man ziņoja, iztraucējot manu<br />
harmoniju absolūti bezharmoniskajā vidē. Jā,<br />
snieg. Kā man riebjas sniegs. Man riebjas<br />
ziema. Aukstums… Un pat tā pelēkā krāsa mani<br />
jau sāk šķebināt. „Ārā snieg!“ kāds īss, čirkains<br />
tumšmatains puisis iesaucās vēl skaļāk, liekot<br />
visiem pievērsties logam un saukt otrajam šīs<br />
ziemas sniegam. Vai viņi tiešām bija aizmirsuši<br />
savu vecumu Nu jā, varbūt es vienkārši esmu<br />
novecojusi, bail sevi iedomāties pensijas gados,<br />
kad visticamāk būšu kļuvusu par bezcerīgu,<br />
īgnu, taču koptu un elegantu sievieti. Un ne jau<br />
tādu pamācošu un valdonīgu, o, nē!<br />
Sarkastisku un nenormāli sajūsminātu par savu<br />
netiešo, melno humoru.Man priekšā atradās<br />
ūdenspudele, ko māsa, viesojoties no Parīzes,<br />
atstāja zem dīvāna. Visādi franču uzraksti mani<br />
vilināja atpakaļ Monrmatras ielas gaisotnē,<br />
klasiski dzerot espreso un Marlboro markas<br />
cigaretes. Es it kā nonācu jau tur, līdz…Prāts<br />
mani galina. Atmiņa par manu vakardienas<br />
naivumu kā strauji iedzerts tīrs spirts sāka<br />
dedzināt. Stundu garā telefona saruna ar puisi<br />
apmēram 210 kilometru attālumā man bija<br />
atgriezusies prātā vārds vārdā, kaut gan daļu<br />
no sarunas abi klusējām un klausījāmies viens<br />
otra elpā un fona skaņās. Manas ārprātīgi skaļi<br />
uzliktās The Cranberries dziesmas viņu,<br />
manuprāt, tracināja, taču es ar baudu klausījos<br />
katrā viņa neveiklajā vārdā, ar ko puisis centās<br />
klusēšanu beigt. Kādā pusvārdā viņam<br />
izslēdzās telefons. Es laikam priecājos.<br />
Apjukumā. Neviļus skatienu biju novirzījusi uz<br />
loga pusi. Ārā patiešām skaisti sniga, ko<br />
iepriekš savu nepamatoto principu pēc nemaz<br />
nebiju manījusi. Sniga tieši vertikāli uz leju.<br />
Lēnām un mierīgi. Manī mirkļa klusums. Man<br />
ir vēl tikai 15 minūtes. Prātā uzmetu ainu kā<br />
sēžu kādā mazā guļbūves mājā, paugurainā<br />
skuju koku mežā, uz palodzes, lielās vilnas<br />
zeķēs, džemperī un ar kūpošu tējas krūzīti<br />
“Neviļus skatienu biju novirzījusi uz loga pusi.<br />
Ārā patiešām skaisti sniga, ko iepriekš savu<br />
nepamatoto principu pēc nemaz nebiju<br />
manījusi. Sniga tieši vertikāli uz leju. Lēnām<br />
un mierīgi. Manī mirkļa klusums.”<br />
blakus, vērojot kā snieg. Man patīk sniegs. Man<br />
patīk mierīgie ziemas vakari. Reizē es esmu<br />
uzvilkusi augstpapēžu kurpes un plānu blūzi, ar<br />
satriecošu smaidu iegādājusies līdzi ņemamo<br />
kafiju kādā kioskā un vidēji ātrā gaitā dodos<br />
satikt kādu tikpat eleganti tērptu sievieti.<br />
Meiteņu sarunas, aprunas, pārrunas… Mazliet<br />
vīriešu diskriminācijas un tievo cigarešu<br />
smēķēšanas. Es vēlos uzsmēķēt. Jā.<br />
Trīspadsmit minūtes, būšu nozagusi savu<br />
kontroldarba lapu, pierunājusi blakussēdošo<br />
meiteni iziet viegalajā putenī līdz skolas<br />
neoficiālajai smēķētavai un mierīgi ievlikt kādu<br />
dūmu. Viņai pastāstītu par savu interesanto<br />
vakardienas telefona sarunu. Uzklausītu, bet<br />
neņemtu vērā meitenes padomu vai viedokli,<br />
un justos atvieglota, ka beidzot esmu ar kādu<br />
parunājusies. Desmit minūtes. Blakussēdošā<br />
man uzmeta izmisīgu skatienu, netieši norādīja<br />
uz savu kontroldarba lapu un čukstot izspieda<br />
neveiklu „what the fuck“. Es mīlīgi pasmaidīju,<br />
saņemdama to pašu pretī un turpināju saplūst<br />
ar zīmuli un papīru. Iespējams, tā bija tikai<br />
sieviešu intuīcija, kas lika nojaust, cik ļoti<br />
meiteni interesēja manis tikko rakstītais, cik<br />
ļoti viņa man tūlīt lūgsies to lasīt. Es neļaušos.<br />
Vai es joprojām bīstos sava prāta Esmu<br />
bezgala apjukusi. Jā. Nē. Varbūt. Un tā tālāk,<br />
un tā joprojām. Ir 7. decembra priekšpusdiena,<br />
esmu nosēdināta pirmajā solā ar māsas atvesto<br />
franču ūdenspudeli. Man ir arī puisis kaut kur<br />
Liepājā, kurš joprojām alkst man kaut ko<br />
izstāstīt, un blakussēdošā meitene, kura vēl<br />
nenojauš, ko tulīt prasīšu. Un es ticu, ka manī<br />
ir sentimentāla mīlestība pret sniegu, kura<br />
apspiesta pārsalušā ķermeņa dēļ. Vēl tikai<br />
minūte. „Klau, izejam uzsmēķēt.“
Change language