RAKSTI 2012 mlenraksts - Patnis

PATNISRAKSTA 2012
Rūta (12.kl.)
Mākslinieka atzīšanās
Sēžot, cenšoties ieklausīties tukšajos vārdus, kā
iekalts es mūra sienā, kā no ģipša vai dzelzs es
izliets, iesprostots, sēžot, cenzdamies
klausīties... Saķēdēts es esmu šajā dzīvības upē
kopā ar pasauli, nekad netikt prom, neizrauties,
jo tad arī citi gribēs savādāk, un kas gan vilks
zemē vairs to
Ja kā putns vēl pacelties spēju, tad paķers aiz
spārna tas, kurš ir ieaudzis zemē, lai nelido
prom, jo kurš gan viens grib būt Sāpes meklē
sāpes, un šīs asaras, šie sviedri, kas dziļāku
padara vien bedri, šo ezeru, upi (vai nav
vienalga), viņas vienmēr meklē vēl un vēl,
līdz smagums un straume aiznes līdz ellei mūs.
Mēs paši esam savs gals- kurš gan cits
Pārskrien pulksteņa rādītājs pār sekundi pēdējo,
finiša līniju vai startu, viens un tas pats.
Galvenais- ka to vien gaidu, es atvieglots
izmūku kā putns no būra, paķeru somu un
laižos prom. Ar galvu noliegtu, soļiem ātriem
es steidzu pēc brīvības, kurā varēšu vēl
paspēt būt es- vientulības.
Es aizslēdzu durvis, pilnīgi visas, atveru
logus, lai paelpot varu, kad ar terpentīnu
šķaidīšu krāsas, kad elpošu tinti, un mūzikai
lai ir kur skriet. Es izliešu ārā kā asinis, kas
pāri plūst, iedvesmas un emocijas, bet nekad
nebūs gana, to vienmēr par daudz. Manis
vienmēr ir par daudz. Es noreibšu gaisā vai
bez, ne jau no ķīmijas, kas ārpusē virmo, bet
no tās, kura iekšā mīlu man jauc, dzen sirdi
ik dienas auļos tā, ka nezina vairs, kā beigt,
kā mierināt. Ar katru vārdu es atdodu sevi, ja
manis arvien ir par daudz.
Varētu jau teikt, ka šī ir atkarība, bet
piedzimu ar to.
Varētu jau teikt, ka slimība, bet cik laba tā
citiem dod.
Varētu teikt, ka mīlestība, bet... Jā, mīlestība,
laikam gan.