Atskaite

Brošūra
Mākslīgās ligzdvietas meža pīlei
Jānis Vīksne, Artūrs Laubergs
Manuskripts

Saturs
Ievads 3
Mākslīgo ligzdvietu aktualitāte un vēsture 3
Ligzdvietu veidi 5
Ligzdošanas grozi 5
Salmu ruļļi 7
Betona grodi 7
Siena cilindri 7
Dēļu koridori 10
Būdiņveida ligzdvietas 10
Dobtie baļķēni 10
Vigvami 11
Celmu ligzdas 11
Meža pīļu mākslīgās ligzdvietas Latvijā 12
Ligzdvietu uzstādīšana un ikgadējā apkope 16
Ligzdošanas sekmes un ligzdu postījumi 18
Mākslīgo ligzdvietu nozīme medību saimniecībā 19
2

Ievads
Ūdensputnu skaits pēdējos gadu desmitos ievērojami samazinās ne tikai Latvijā,
bet gandrīz visur pasaulē. Galvenie cēloņi tam ir šo putnu dzīvei piemērotu biotopu
platību samazināšanās, kas aptvērusi gan to ligzdošanas vietas, gan apstājas vietas
ceļošanas laikā, gan ziemošanas vietas. Daudzi ūdensputni ir iecienīti medību objekti.
Sakarā ar to, ka šie putni ir migranti un tiek medīti daudzās zemēs, ļoti grūti ir regulēt
konkrētu populāciju izmantošanas apjomus, kas nereti noved pie to pārekspluatācijas.
Liela nozīme ir tādiem antropogēnajiem faktoriem kā biežās naftas avārijas, vides
piesārņojums ar dažādiem toksiskiem savienojumiem, tajā skaitā mitrāju piesārņošana ar
svina skrotīm medību rezultātā, kas rada papildus mirstību, apdraudot daudzu ūdensputnu
populāciju turpmāko eksistenci. Pēdējos gadu desmitos Latvijas ūdensputnu populācijās
lielus postījumus nodara svešzemju plēsēju sugas, kā, piemēram, Amerikas ūdele un
Usūrijas jenotsuns. Tie daudzviet ievērojami samazina ligzdošanas sekmes. Vietējās
ūdensputnu sugas nav pielāgojušās šiem plēsējiem un reizēm ligzdu postījumi ir
pārmērīgi lieli – virs līmeņa, kas nodrošina normālu populācijas atražošanu.
Visefektīvākais biotehniskais pasākums ūdensputnu ligzdošanas sekmju
paaugstināšanai būtu plēsēju skaita samazināšana, taču bieži vien tas ir nereāls - pārāk
laikietilpīgs un dārgs pasākums. Mākslīgās ligzdvietas ir gandrīz vienīgais veids, kā
pašreizējos apstākļos palielināt meža pīļu ligzdošanas sekmes.
Galvenā nozīme medību saimniecībā ir meža pīlei, kura, vismaz iekšzemes
ūdenstilpēs, tiek nomedīta visbiežāk. Mākslīgajās ligzdvietās galvenā ligzdojoša suga arī
ir tieši meža pīle, kas arī savu dabisko ligzdošanas vietu izvēlē ir ļoti plastiska, tādēļ
mākslīgās ligzdvietas ir reāls veids šo punu skaita palielināšanai.
Mākslīgo ligzdvietu aktualitāte un vēsture
Ūdensputnu skaita samazināšanās Ziemeļu Palearktikā notiek jau vairāk kā 100
gadus, kam ir divi galvenie iemesli – piemērotu ligzdošanas, spalvu maiņas un
ziemošanas biotopu zudums, un otrs, ne mazāk svarīgs, cilvēka radītā papildus mirstība
sakarā ar medībām, svina skrošu lietošanu, naftas noplūdēm un piezveju. Pētījumi ir
3

parādījuši ļoti zemas pīļu ligzdošanas sekmes, kas bieži vien ir zem līmeņa (15 – 20%),
kas nodrošina normālu populācijas atražošanu. Ligzdojošo pīļu skaits ir samazinājies arī
Latvijā. Tas attiecas gandrīz uz visām sugām, pat ļoti parasto meža pīli, kuras skaits tika
uzskatīts par stabilu vēl 10 – 20 gadus atpakaļ. Piemēram, deviņdesmito gadu sākumā
Engures ezerā ligzdojošo meža pīļu skaits tika vērtēts ap 1200 pāru, tas sarucis līdz
apmēram 500 pāriem 1999. gadā. Tajā pašā laikā ligzdošanas sekmes bija vidēji 71%
1989. - 1993.g., 48% 1994 - 1998.g, 23% 1999. – 2003.g., t.sk. tikai 10% 2002.g.
Ligzdošanas sekmes bija ļoti zemas arī dīķos - tikai ap 25%. Tikai dažās vietās,
piemēram, Kaņiera ezerā 1999. – 2003.g. sekmes ir salīdzinoši augstākas - 52,3%. Zemās
ligzdošanas sekmes ir saistītas ar ievērojamo plēsēju darbību. Līdz XX gs. 60. gadiem
parastākie ligzdu postītāji bija niedru lija, pelēkā vārna un krauklis. Sešdesmitajos gados
parādījās līdz šim nepazīts plēsējs Amerikas ūdele, kas Latvijā tika audzēta kažokzvēru
fermās, bet no turienes izbēga un sekmīgi aklimatizējās. Nav izslēgts, ka Amerikas ūdele
Latvijā ieceļojusi arī no kaimiņvalstu teritorijām – Igaunijas, Lietuvas, Baltkrievijas, kur
tā introducēta – apzināti palaista savvaļā. Vēl viens svešzemju plēsējs, kas nodara ne
mazāk lielu postu galvenokārt mazo ūdenstilpju krastos ligzdojošajām pīlēm, ir Usūrijas
jenotsuns. Šis plēsējs aklimatizēts 1948. gadā un skaita maksimumu tas sasniedza 60.
gadu sākumā. Jenotsuns, pretēji Amerikas ūdelei, kas bieži vien nokož perējošo mātīti,
tādējādi izslēdzot atkārtota dējuma varbūtību, galvenokārt izposta tikai dējumus.
Viens no iespējamajiem ceļiem pīļu ligzdošanas sekmju palielināšanai būtu
plēsēju skaita samazināšana, taču mednieki nav ieinteresēti medīt sīkos kažokzvērus
sakarā ar dārgajām medību izmaksām un mazo samaksu par ādiņām.
Otrs ceļš ir mākslīgo ligzdvietu veidošana, paceļot konstrukciju staba galā virs
ūdens un aprīkojot to ar pretplēsēju aizsargiem, kas padara neiespējamu ūdeles vai cita
plēsīga zīdītāja piekļūšanu ligzdai. Diemžēl šāda metode sekmīgi pielietojama tikai daļai
zosveidīgo putnu sugu, jo šādas mākslīgās ligzdvietas izmantošana ir cieši saistīta ar
sugas ekoloģiju – to, kādas dabiskās ligzdošanas vietas izvēlas pīle. Vissekmīgāk
mākslīgās ligzdvietas pielietojamas meža pīlei – visplastiskākajai pīļu sugai ligzdošanas
vietu izvēlē. Tā ligzdo gan zemes līmenī mežā, ezeru un dīķu salās, piekrastes slīkšņās,
gan koku dobumos, un pat ēku spraugās un citās cilvēku veidotās mākslīgās
konstrukcijās.
4

Šāda metode – pacelt ligzdvietu virs ūdens staba galā, tādējādi apgrūtinot plēsēja
piekļūšanu pīļu dējumiem, nav jauna. Tā ir zināma jau no 17. gadsimta, kad mākslīgās
ligzdvietas tika pielietotas Anglijas parkos. Pēc tam, vairāk vai mazāk regulāri, mākslīgās
ligzdvietas pielietotas arī citviet Eiropā. Plašāku pielietojumu mākslīgās ligzdvietas
ieguva XX gs. 60-tajos gados Ziemeļamerikā, kur laika gaitā to veidi mainījušies no
atklātiem ligzdošanas “groziem” līdz segtām konstrukcijām, kas pasargā pīļu dējumus ne
tikai no peldošiem zīdītājiem, bet arī no lidojošiem olēdājiem putniem.
Ligzdvietu veidi
Ligzdošanas grozi
Ligzdošanas grozi ir vieni no senākajiem virs ūdens pacelto mākslīgo ligzdvietu
veidiem. Plašu pielietojumu tie ieguva XX gs. 60. un 70. gados Ziemeļamerikā, kad šis
bija gandrīz vienīgais tur pielietotais mākslīgo ligzdvietu veids. Ligzdvietas princips ir
vienkāršs – koka staba vai metāla caurules galā, aptuveni 1m virs ūdens pacelts, konisks
metāla sieta grozs (1. attēls). Šāda groza diametrs aptuveni 60 cm, bet dziļums 30 cm. Lai
radītu pīļu ligzdošanai piemērotus apstākļus, ligzdvieta piepildīta ar ligzdas materiālu –
sienu vai linu šķiedrām. Šāda konstrukcija apgrūtina, vai metāla stabu lietošanas
gadījumā, padara neiespējamu plēsīgo zīdītāju piekļūšanu ligzdai, bet neaizsargā perējošo
mātīti no lidojošajiem plēsējiem. Vēl viens trūkums ir tas, ka šādas ligzdvietas, it sevišķi
tās, kas uzstādītas samērā augstu (120 cm un augstāk) virs ūdens, ir ideāli piemērotas
vietas piekūnu un pūču sēdēšanai atpūtas un medījumu nolūkošanas laikā. Kaut arī šie
plēsēji pīļu ligzdas neposta, to darbības rezultātā rodas netieši postījumi – tiek iztraucēta
ligzdojošā mātīte, kura dējumu var pamest, vai mātītes ilgākas prombūtnes laikā var tikt
aizsaldētas olas.
Lai samazinātu biežos postījumus un traucējumus, tika radīti piesegtie ligzdošanas
grozi, kuru pamatā ir tas pats ligzdošanas grozs, tikai tam izveidota pārsedze (2. attēls).
Ligzdošanas groza pārsedze ievērojami apgrūtina lidojošo plēsēju piekļūšanu ligzdai.
Vienīgais trūkums šai konstrukcijai ir tas, ka tai ir tikai viena ieeja, kas apgrūtina
perējošās mātītes izbēgšanu briesmu gadījumā.
5

1. attēls. Ligzdošanas grozs 2. attēls. Piesegts ligzdošanas grozs
3. attēls. Salmu ruļļa ligzdvieta 4. attēls. Betona groda ligzdvieta
6

Salmu ruļļi
Salīdzinoši lēts ligzdvietu veids ir salmu ruļļi (3. attēls), kurus XX gs. 80. gados
sāka pielietot ASV, Ziemeļdakotā un Dienviddakotā. Ligzdvietas princips ir pavisam
vienkāršs – uz ūdenstilpes salām un seklā ūdenī tiek novietoti ap 60 cm diametrā un 90 –
120 cm augsti salmu ruļļi, kādus parasti veido, savācot nokultās labības salmus. Šādos
ruļļos var veidot dažādas iedobes un ejas, kurās pīlēm taisīt ligzdas. Arī ruļļu virspuse ir
piemērota ligzdas būvēšanai, it sevišķi vēlākos gados, kad trūdošais rullis sāk apaugt ar
graudzālēm. Šāda konstrukcija rada ligzdošanas apstākļus, kas ir tuvi dabiskajiem, taču
dējumus tikai daļēji var pasargāt no lidojošajiem plēsējiem, bet tas nav iespējams
attiecībā uz plēsīgajiem zīdītājiem.
Betona grodi
Salīdzinoši jaunāks Ziemeļamerikā lietoto ligzdvietu veids ir betona grods (4.
attēls). Konstrukcija sastāv no parasta 1,2 m augsta un 60 –90 cm diametra betona groda,
ko ievieto seklā ūdenī un kas gandrīz līdz augšai ir piepildīti ar granti, oļiem un smiltīm.
Augšdaļa piepildīta ar linu šķiedru un smilšu maisījumu, lai vējš neaizpūstu ligzdas
materiālu. Šis ligzdvietu veids ir salīdzinoši ilgmūžīgs, jo konstrukcijā izmantots betons,
taču tieši šī masīvā materiāla dēļ šādas konstrukcijas ir grūti pārvietojamas un
uzstādāmas. Lai to izdarītu, ir nepieciešama specializēta tehnika un ledus apstākļi. Ne
vienmēr tas ir iespējams, it sevišķi vietās, kur ziemā ir plāns ledus, vai tas neuzsalst
vispār. Šādas konstrukcijas tikai daļēji pasargā pīles dējumus no plēsējiem zīdītājiem, jo
nelīdzenumi betona sienās var atvieglot ūdeles vai cita zīdītāja rāpšanos un pilnībā
nepasargā ligzdu arī no lidojošajiem plēsējiem.
Siena cilindri
Lai palielinātu perējošās pīļu mātītes izbēgšanas iespējas un maksimāli
apgrūtinātu plēsēja piekļūšanu ligzdai, Ziemeļamerikā tika radīts jauns ligzdvietu veids –
siena cilindri. Šādas, 80 cm garas un 30 cm diametra tuneļveida konstrukcijas, kas satītas
no dubulta metāla sieta, kam pa vidu ievietots siens, pakāpeniski nomainīja ligzdošanas
grozus, jo ievērojami labāk pasargāja perējošo mātīti un dējumus no lidojošajiem
7

plēsējiem. Lai pagarinātu ligzdvietas mūžu un pasargātu perējošo mātīti un dējumu no
nokrišņiem, starp abām sieta kārtām ieklāts arī ūdens necaurlaidīgs materiāls, piemēram,
ruberoīda loksne. Lai padarītu konstrukciju piemērotu ligzdošanai, tajā ir jāievieto ligzdas
materiāls – smalks siens vai pērnā kūla. Lai šo materiālu vējš neaizpūstu laukā, cilindra
abos galos izveido sliekšņus, nostiprinot mīksta metāla stiepli aptuveni 5 cm augstumā no
cilindra pamatnes, zem kuras blīvi tiek sabāzts siens (5., 12. attēli). Lai atvieglotu pīles
iekļūšanu ligzdvietā, konstrukcijas vienā vai abos galos tiek izveidota ap 20 cm gara un
15 cm plata laipiņa. Divas ieejas draudu gadījumā dod iespēju perējošajai mātītei izbēgt.
Siena cilindru paveids ir siena puscilindrs, kuram pēc būtības ir tāds pats princips
kā siena cilindriem, kas plaši tiek pielietoti Ziemeļamerikā, tikai to pamatu veido ap 30
cm plata un 1,2m gara dēļu grīdiņa. Pie pamatnes piestiprinātās 3 vai 4 metāla stīpas, pie
kurām piestiprinot 1m garas un 1 – 2 cm diametra kārklu klūgas, veidojas ligzdvietas
arkveida karkass, uz tā klāj ap 5cm biezu siena kārtu, kuru no virspuses pārklāj atkal ar
kārklu klūgām. Lai pasargātu perējošo pīli no nokrišņiem un arī pagarinātu ligzdvietas
kalpošanas ilgumu, zem virsējās pārsedzes kārtas ievieto ruberoīda loksni. Atkarībā no
materiālu pieejamības, karkasu var pārklāt tikai ar kārklu klūgu vai niedru pārsedzi, taču
šādā gadījumā tai jābūt pietiekami biezai. Dēļu grīdiņas nenosegtā, ap 20 cm garā daļa,
vienā no ligzdvietas galiem veido laipiņu, kas atvieglo pīles iekļūšanu ligzdvietā.
8

5. att ēls. Siena cilindrs J. Vīksnes foto 6.
attēls. Dēļu koridors
7. attēls.
Būdiņveida ligzdvieta J. Vīksnes foto 8. attēls. Dobts baļķēns J. Vīksnes foto
9. attēl s. Vigvams A.Lauberga
foto 10. attēls. Celmu ligzda J.Vīksnes foto
9
J.Vīksnes foto

Dēļu koridori
Otrs, tieši Latvijas apstākļiem piemērots ligzdvietu veids, ir dēļu koridori (6.
attēls). Konstrukcija sastāv no ~30 cm plata un 120 cm gara pamata dēļa, un ~80 cm
gariem un 30 cm platiem sienu un jumta dēļiem. Tunelis sastiprināts tā, lai abos galos no
pamata dēļa veidotos ap 20 cm garas laipiņas. Tāpat ligzdvietā jāizveido sliekšņi un
jāievieto ligzdas materiāls. Lai konstrukciju padarītu pīlei tīkamāku un dabiskāku,
tunelim apkārt apsien kādu niedru kūli vai citu dabisku, konkrētajā ūdenstilpē pieejamu
materiālu. Šāds pārklājums tuneļa abos galos var veidot nelielu pārkari, tādējādi padarot
ligzdvietu drošāku pret lidojošajiam plēsējiem. Vēlākajos gados, kad pīles jau ir
apguvušas ligzdošanu mākslīgajās ligzdvietās, niedru apšuvums vairs nav nepieciešams.
Būdiņveida ligzdvietas
Šāda veida ligzdvietas līdz šim pielietotas Vācijā. Arī Latvijā dažviet šis
ligzdvietu veids guvis plašu pielietojumu. Konstrukciju veido ap 40 cm plata un 1m gara
dēļu pamatne, kuras vienā galā izveidota trapecveida būdiņa, kuras sienas veido koka
redeles (7. attēls). Otrs pamatnes gals veido laipiņu. Šo ligzdvietu trūkums ir tas, ka
būdiņai ir tikai viena ieeja, kas var apgrūtināt pīles bēgšanu briesmu gadījumā, kā arī tas,
ka caur sienu redelēm plēsējam vieglāk ieraudzīt perējošo mātīti.
Dobtie baļķēni
Latvijas apstākļiem piemērots ir mākslīgo ligzdvietu veids, kas tiek veidots,
nozāģējot ap 80 – 100 cm garus piemērota diametra apaļkoka klučus, vislabāk ar
iztrupējušu vidu. Šādiem klučiem izgrebj vidu tā, lai veidotos pīlei piemērota lieluma eja
(8. attēls). Konstrukcijā tāpat jāievieto ligzdas materiāls – smalks siens vai pērnā kūla.
Šāda konstrukcija rada apstākļus, kas ir tuvi dabiskajiem. Divas ieejas dod iespēju
perējošajai mātītei pamest ligzdu briesmu gadījumā. Šis ligzdvietu veids Latvijā nav
guvis plašu pielietojumu salīdzinoši sarežģītās izgatavošanas dēļ.
10

Vigvami
Jauns ligzdvietu veids ir “vigvams” (9. attēls), kas veidots tā, lai pīlei radītu
apstākļus, kas maksimāli līdzīgi dabiskajiem. Konstrukcija sastāv no 50X50 cm dēļu
platformas, pie kuras divās kārtās piestiprinātas ap 90 cm garas un 2 cm diametra kārklu
klūgas, kuru tievie (brīvie) gali sasieti kopā. Starp abām klūgu kārtām ievietots siens vai
pērnā kūla, kuru no virspuses arī var apklāt ar piltuvveida ruberoīda loksni. Divās pretējās
sienās izveidotas 20 cm platas un 25 cm augstas ieejas. Lai ligzdas materiālu nepūstu ārā
no konstrukcijas, tās abas ieejas aprīkotas ar sliekšņiem – ap 5 cm virs grīdiņas nostieptu
mīksta metāla stiepli, zem kuras blīvi sabāzts siens. Vienas ieejas priekšā piestiprināts ap
20 cm garš un 15 cm plats dēlītis veido laipiņu, kas atvieglo pīlei ligzdvietas izlūkošanu.
Celmu ligzdas
Celmu ligzdas ir viens no visdabiskākajiem ligzdvietu veidiem. Tās tiek veidotas,
gadījumos, kad, atbrīvojot paredzētā dīķa platību no kokiem, atstāti melnalkšņu, vītolu
vai citu atvases dzenošu koku celmi. Uz celma ataugušajās atvasēs izgriež eju, bet pārējās
sasien jumtiņa veidā, virs tā ar tīkla gabalu vēl nostiprinot siena klājumu. Šādā ligzdvietā
(10. attēls) ievietojot ligzdas materiālu – sienu vai veco zāli, pīlei tiek radīti ideāli
ligzdošanas apstākļi. Diemžēl šīs ligzdošanas vietas pasargā perējošās mātītes tikai no
lidojošajiem plēsējiem. Plēsīgo zīdītāju piekļūšana ligzdai nav apgrūtināta, tādēļ vienīgais
veids ligzdošanas sekmju palielināšanai ir plēsēju apkarošana.
11

Meža pīļu mākslīgās ligzdvietas Latvijā
Latvijā plaša meža pīļu mākslīgo ligzdvietu ieviešana uzsākta pagājušā gadsimta
deviņdesmito gadu beigās, kad pirmos mēģinājumus uzsākuši LU BI Ornitoloģijas
laboratorijas darbinieki. Līdzšinējos pētījumos galvenais akcents ticis likts uz dažādu
ligzdvietu tipu aizņemtību dažāda veida ūdenskrātuvēs, meža pīļu uzvedību ligzdvietu
meklēšanas un aizņemšanas laikā, kā arī vairošanās fenoloģiju.
11. attēls. Meža pīļu mākslīgo ligzdvietu sadalījums pa mežniecībām
12

Pēdējo piecu gadu laikā mākslīgās ligzdvietas ir ieguvušas ievērojamu popularitāti
mednieku kolektīvu un privāto zemes īpašnieku vidū. Vairāk vai mazāk bieži ligzdvietas
ir sastopamas visā Latvijas teritorijā (11. attēls).
Pētījumos iegūtie rezultāti rāda, ka Latvijas apstākļiem vispiemērotākās ir
tuneļveida ligzdvietas – siena cilindri un dēļu koridori. Tuneļveida ligzdvietas dod
iespēju perējošajai mātītei izbēgt pa otru izeju briesmu gadījumā. Un to izgatavošana ir
vienkāršāka – prasa mazāk laika un līdzekļu. Siena cilindru aizņemtība pirmajos gados
parasti ir augstāka nekā dēļu koridoru, kas izskaidrojams ar to, ka siena cilindru
izgatavošanā izmantots siens vai pērnā kūla, un ligzdvieta kopumā izskatās dabiskāka
nekā no dēļiem sanaglota kaste. Taču siena cilindru kalpošanas ilgums ir ievērojami
mazāks nekā dēļu koridoriem. Siena cilindri regulāri jāatjauno un tas prasa papildus
darbu un laiku. Savukārt dēļu koridori, kas izgatavoti no impregnētiem dēļiem, kalpo
ievērojami ilgāk. Tādēļ pirmajos gados ūdenstilpēs, kur ligzdvietas nav bijušas, ieteicams
uzstādīt siena cilindrus, bet vēlāk, kad pīles iemācījušās šādās mākslīgās ligzdvietās
ligzdot, tās nomainīt uz dēļu koridoriem. Ligzdvietu aizņemtība visaugstākā ir otrajā,
trešajā gadā pēc to uzstādīšanas (1. tabula). Tas izskaidrojams ar pīļu iemācīšanos ligzdot
šādās mākslīgās konstrukcijās, kā arī pašu ligzdvietu licēju pieredzes iegūšanu. Vēlākajos
gados ligzdvietu aizņemtības procents nedaudz samazinās.
1. tabula. Meža pīļu Anas platyrhynchos mākslīgo ligzdvietu apdzīvotība 2005. gadā
atkarībā no ligzdvietu grupas izlikšanas gada (pirms ligzdošanas sezonas).
L/v izlikšanas gads
Pīlēm pieejamas
2005 2004
2002,
2003 1999, 2000, 2001
2005.g. 139 31 21 100
Apdzīvotas skaits 12 15 19 59
% 8,6 48,4 90,5 59
13

Mākslīgo ligzdvietu lietderību raksturo 12. attēls. Līkne attēlo dažādos laikos
šķīlušos meža pīļu mazuļu izdzīvotību līdz lidspējas iegūšanai. Par to var spriest pēc
gredzenoto mazuļu atradumu procenta, resp., jo vairāk kādā periodā šķīlušos mazuļu
nomedīts, jo lielāka bijusi to izdzīvotība. Šī līkne balstās uz 559 gredzenoto meža pīļu
atradumiem, kas iegūti no Engures ezerā apgredzenotajiem 8645 pīlēniem. Stabiņi attēlo
2005. gadā mūsu kontrolē bijušo reāli izvesto meža pīļu ligzdu skaitu, kurām precīzi
zinām, vai arī pēc olu aizperētības pakāpes esam aprēķinājuši šķilšanās datumu. Kā
redzams no diagrammas, 85,5 % mākslīgajās ligzdvietās izvesto perējumu šķīlušies līdz
26. maijam, t.i. laikā, kad šķiltajiem pīlēniem izdzīvotība ir visaugstākā. No mūsu
kontrolē 2005. gadā bijušajās dabiskajām ligzdām līdz 26. maijam nav šķīlusies neviena
(visas izpostītas), šķilšanās tajās notikusi pēc 6. jūnija, g.k. 16.-25. jūnijā, tie visi bijuši
papildus dējumi. Kā liecina mazuļu izdzīvotības līkne, šo papildus dējumu izdzīvotība ir
apmēram trīs reizes zemāka nekā agri šķīlušos mazuļu izdzīvotība. Bet mākslīgās
ligzdvietas dod pīlēm iespēju sekmīgi izvest tieši agros dējumus. Tātad – ir vērts pielikt
pūles, lai meža pīles varētu izvest mazuļus optimālos termiņos, kuri dod jūtamu
ieguldījumu mednieku guvumā, kā arī populācijas atražošanā (agri šķīlušies daudz biežāk
nākamajā gadā tiek noķerti arī uz ligzdām, salīdzinot ar vēlu šķiltajiem).
14

45
40
35
30
25
20
15
10
5
0
12. attēls. Meža pīles Anas platyrhynchos faktisko šķilšanās datumu sadalījums
mākslīgajās ligzdvietās un dabiskajās ligzdās 2005. gadā, un dažādā laikā šķīlušos
mazuļu izdzīvotība
dabiskās ligzdas Engures ezerā
mākslīgās ligzdas dīķos
mākslīgās ligzdas Engures un Kaņiera ezeros
izdzīvotība, % *
pirms 26.05. 26.05.-5.06. 6.-15.06. 16.-25.06. pēc 25.06.
* Izteikta kā gredzenoto pīlēnu atradumu % (aprēķināts pēc 8645 pīlēnu gredzenošanas
iegūtajiem 559 atradumiem; modificēts no Михельсон и др. 1986)
15
12,0
10,0
8,0
6,0
4,0
2,0
0,0

Ligzdvietu uzstādīšana un ikgadējā apkope
Vispiemērotākais laiks meža pīļu mākslīgo ligzdvietu uzstādīšanai ir ziemas
beigas, kad ūdenstilpi vēl klāj ledus sega. Tas galvenokārt atvieglo ligzdvietu un visu citu
materiālu pārvietošanu, kā arī staba iedzīšanu gruntī. Līdzšinējie pētījumi rāda, ka
mākslīgajām ligzdvietām ūdenstilpē iespējams piesaistīt ligzdošanai pat līdz 3,5 pārus uz
hektāru. Tas nenozīmē, ka pirmajos gados pēc ligzdvietu uzstādīšanas, tās visas būs
aizņemtas. Mākslīgās ligzdvietas sekmīgi tiek pielietotas praktiski visa veida ūdenstilpēs
– sākot no nelielām bebrainēm un beidzot ar lielajiem piejūras ezeriem. Jāpaiet zināmam
laikam, kamēr pīles iemācās šo, no dabiskajiem apstākļiem atšķirīgo ligzdošanas veidu.
Lielajos ezeros, kuros ir pietiekami daudz dabisko ligzdošanas vietu ligzdvietu
aizņemtība pirmajos gados ir neliela ap10%. Būtiska aizņemtības palielināšanās notiek
tikai 4-5 gadā pēc ligzdvietu uzstādīšanas, kad aizņemtība sasniedz 40 – 60%.
Pirmajos gados būs pilnīgi pietiekami, ja uz vienu hektāru ūdenstilpes platības
tiks uzstādītas 1 – 2 ligzdvietas. Vēlākajos gados, atkarībā no ligzdvietu aizņemtības, to
skaits pakāpeniski jāpalielina. 2006. gadā veiktā perējošo mātīšu kontrolķeršana uz
ligzdām pierādīja to, ka mākslīgajās ligzdvietās šķīlušās meža pīles ligzdošanai izvēlas
tieši mākslīgās ligzdvietas tajā pašā ūdenstilpē, vai nelielā attālumā no tās.
Lai kontrolētu ligzdvietu aizņemtību un ligzdošanas sekmes, jāveic ligzdvietu
kontrole. Vislabāk to darīt pēc ligzdošanas sezonas - jūlijā, augustā. Par to, ka ligzdvieta
ir bijusi aizņemta liecina ligzdas materiāls – pūkas, olu čaumalas un plēves. Ja ligzdošana
ir bijusi sekmīga, ligzdas bedrīte ir neskarta, izmīcīta un tajā parasti atrodamas lieli olu
plēvju fragmenti. Ja ligzda ir bijusi izpostīta, bieži vien ligzdas materiāls ir izplūkāts, olu
čaumalu fragmenti ir asiņaini, nesamīcīti, vai to vispār nav.
Jāatceras, ka ligzdas materiāls katru sezonu jāmaina. Veco materiālu ieteicams no
ligzdvietas izvākt jau rudenī, jo vēlāk rudenī un ziemā lietus un sniega dēļ tas kļūst mitrs,
tādējādi bojājot ligzdvietu un samazinot tās kalpošanas ilgumu. Jauno ligzdas materiālu –
smalku sienu vai pērno kūlu vislabāk ligzdvietā ievietot ziemas beigās, kamēr ūdenstilpi
vēl klāj ledus. Līdzšinējie pētījumi liecina par to, ka bieži vien pīles uzsāk ligzdošanu jau
tad, kad lielāko daļu ūdenstilpes vēl klāj ledus, tādējādi vēlāka ligzdas materiāla
ievietošana var būt novēlota un ligzdvietu aizņemtība attiecīgi zemāka.
16

13. attēls. Siena cilindra izgatavošana un uzstādīšana
Ø 30cm
100cm
100 – 120 cm
Pretplēsēju aizsargs
100 cm
Ruberoīds
70 cm
20cm
Stabs
17
Siens
Metāla sieta
pinums
Slieksnis
Laipiņa

Ligzdošanas sekmes un ligzdu postījumi
Meža pīļu ligzdošanas sekmes mākslīgajās ligzdvietās ir augstas – kopumā ap 90
%. Dabiskajās ligzdās ligzdošanas sekmes bieži vien ir ap 25 %, reizēm pat zem līmeņa
(15-20%), kas nodrošina normālu populācijas atražošanu. Galvenie dabisko ligzdu
postītāji ir Amerikas ūdele, Usūrijas jenotsuns, niedru lija un vārnveidīgie putni.
Mākslīgajās ligzdvietās līdz šim nav konstatēti tādu tradicionālo pīļu ligzdu
postītāju, kā niedru lijas, kraukļa un vārnas darbībā, kas bieži vien ir galvenie dabisko
ligzdu postītāji. Iespējams, ka vārna ar laiku iemācīsies iekļūt ligzdvietās, taču ar
dažādiem ligzdvietas konstrukcijas uzlabojumiem to būtu iespējams novērst.
Visi līdz šim konstatētie Amerikas ūdeles postījumi bijuši ligzdvietās, kuru
uzstādīšanā pieļautas kļūdas – nav pretplēsēju aizsarga, ligzdvieta ir pārāk tuvu ūdens
līmenim, utt.
14. attēls. Amerikas ūdeles izpostīta meža pīles ligzda nekvalitatīvi uzstādītā
mākslīgajā ligzdvietā
J. Vīksnes foto
18

Mākslīgo ligzdvietu nozīme medību saimniecībā
Meža pīļu ligzdošanas sekmes iekšzemes ūdenstilpēs dabiskajās ligzdās ir ļoti
zemas. Parasti nepārsniedz 25%. Parastākie ligzdu postītāji ir Amerikas ūdele, niedru lija
un vārnveidīgie putni. Tā kā bieži vien meža pīles ligzdo nelielo ūdenstilpju krastos vai
reizēm pat ievērojamā attālumā no tām, tad pīļu ligzdas ir pieejamas arī Usūrijas
jenotsunim, lapsai un pat meža cūkai. Bet pats galvenais – bojā iet agrie dējumi. Kā jau
redzējām iepriekš, agro dējumu pīlēnu izdzīvošana, tātad arī loma mednieku guvumā un
populācijas atražošanā nākamajā gadā, ir 3,5 reizes augstāka nekā vēlo dējumu mazuļu
izdzīvotība. Šie vēlie ir papildus dējumi, ko mātīte dēj tad, ja pirmais dējums ir gājis bojā
– plēsēja izēsts, plūdos noslīcis utt. Nav grūti izrēķināt, cik pīļu uzies spārnos no 100
agrām, normālām ligzdām, un cik no tāda pat skaita vēlo ligzdu.
Mākslīgo ligzdvietu lietderība šaubas nerada. Tās nodrošina sekmīgu pīļu
ligzdošanu optimālos termiņos. Bet bieži dzirdēts iebildums no mednieku puses ir šāds:
„Jā, mēs liekam mākslīgās ligzdvietas un pīles audzējam, bet tās medī citi”. Divi gadi,
kopš mākslīgajās ligzdvietās esam gredzenojuši tikko šķīlušos meža pīļu mazuļus, kopā
ap 750, šķiet, sniedz atbildi šiem mednieku iebildumiem.
Jā, bieži vien ligzdvietās sašķīlušies pīlēni no dzimtā dīķa pārceļas uz kādu
tuvumā esošu citu slapjumu, jo tur ir labāki barošanās apstākļi. Arī medību sezonas
atklāšanā tie tiek medīti nebūt ne tikai dzimtajā dīķī, bet arī turpat apkārt citos dīķos. Un
te nu der ieklausīties. Visi pirmajā rudenī nomedītie mākslīgajās ligzdvietās gredzenotie
jaunie putni nomedīti ne tālāk kā 4,5 km no dzimšanas vietas (15. attēls). Tātad tiks
medīti diezgan ticami pašu ligzdvietu licēju medību objektos. Protams, var aiziet arī pie
kaimiņa. Bet nebūtu ko skaust – ja arī kaimiņi liek ligzdvietas, viņu audzētās pīles var
atnākt pie jums. Un vēl...
Liela daļa jauno putnu uzturas šķilšanās vietas tuvumā pat līdz medību sezonas
beigām. Galvenais, lai šajā teritorijā būtu piemērotas barošanās vietas. Līdzšinējie
pētījumi rāda, ka mākslīgajās ligzdvietās šķīlušās meža pīles sastāda ievērojamu daļu no
mednieku guvuma medību sezonā.
19

15. attēls. Mednieku kolektīva “Sencis” medību platībās 2006.g. kā pull gredzenoto meža pīļu Anas
platyrhynchos atradumi līdz 15.11.2006.
11
9
Gredzenošanas vietas (skaits)
Nomedīšanas vietas (skaits)
Pārvietošanās virziens
Mērogs 1: 110000
1
18
66
1
40 1
11
9. 1.
1. 1. 182
0
41