Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
vajag stāvēt vēl ļoti zem horizonta, jo pat tās augstākās galotnes vēl neapmirdz tās stari.”<br />
10. Grāfs runā: “Jā tomēr, jā tomēr, kā es to manu, tad augstākā galotne tomēr jau apmirdzēta, citādi<br />
tik rožaini nemirdzētu. Bet tas patiesi ir kaut kas milzīgi majestātisks – tāds kalnu skats! Patiesi,<br />
draugs, ja tikai mums šeit būtu kāds vadonis, te es patiesi būtu viens no pirmajiem, kas izšķirtos<br />
uzkāpt vienā kalnā. No dienvidu puses galotnei nevajadzētu būt tik pārāk grūti pieejamai. Un ko<br />
zaudēt un palaist garām mums tieši arī nav ko. - Nu, priestera kungs, ko jūs uz to sakāt?”<br />
11. Franciskānis runā: “Kas tad man uz to jāsaka? Es esmu pietiekami runājis, un mani<br />
neuzklausīja, bet gan tikai nosauca par rupju cilvēku. Tādēļ es nu klusēju un tikai klausīšos un<br />
rīkošos pēc tā, ko dzirdētais man iesaka! - Ja jūs ejat kalnos, es viens te gan nepalikšu. Bet es<br />
domāju, tajā noteikti neizmērojami augstajā galotnē nevienam no mums gan nekad nesāpēs<br />
galva, jo jau to uzskatot, noreibst. Kā senā izteicienā: “Kalnus ir skaisti uzskatīt; tomēr labāk ir<br />
lejā stāvēt; un omulīgi uz augšu skatīties; nekā ar bailēm lejup.””<br />
12. Mikloš runā: “Jā, jā, es arī tā domāju! Mēs gan šeit esam gari un, tātad, pavisam izmisīgi<br />
vieglāki nekā uz zemes, bet no šāda augstuma es gan tomēr neiedrošinātos izpildīt Salto mortale<br />
(nāves lēciens). - Tādēļ paliekam vēl kādu laiku, līdz kļūs gaišāks, un tad jau būs redzams, ko<br />
mums beigās atliks darīt. - Garā man vienmēr liekas, it kā drīzumā mēs šeit pieredzēsim pavisam<br />
dīvainu apciemojumu! Un ja mani jutekļi mani nemaldina, tad tur no austrumiem tieši pie mums<br />
kāds nāk!”<br />
13. Grāfs runā: “Jā, jā, es arī redzu kādu ļoti ielocēm bagātā tērpā! Beigās tas atkal ir kāds<br />
jaunpienācējs no mūsu mīļās zemes, arī līdzīgi kāds notiesātais?”<br />
14. Franciskānis runā: “Te viņam līdzīgi mums vajadzētu būt ietītam laicīgās lupatās! Jo kopš seno<br />
grieķu un romiešu laikiem uz zemes gan neviens cilvēks vairs nenēsā ieloču tērpu. - Tas būs jau<br />
kāds ļoti sens šīs pasaules iedzīvotājs. - Nu, drīz jau būs redzams, kas viņš ir, ko viņš grib, vai uz<br />
kurieni viņš iet, un kas viņš pēc sava amata it kā varētu būt? - Es viņu pasaukšu šeit pie mums!”<br />
15. Mikloš runā: “Draugs, es ticu, ka mums nemaz nav vajadzīgs viņu saukt; jo viņš jau tāpat dodas<br />
tieši pie mums. Un viņa tuvošanās uz visu manu būtni atstāj labu, jā, es vēlētos teikt, pat labu<br />
drošu iespaidu! Tam vajag būt labam cilvēkam vai garam! Bet, jo tuvāk viņš nāk, jo kļūst arī<br />
gaišāks un gaišāks. Tas jau reiz ir kaut kas ļoti ārkārtējs. Un, ak, ak, skatieties tur, pret<br />
austrumiem; aiz pie mums nākošā vīra es kā aiz vēl diezgan biezas miglas pēkšņi pavisam<br />
skaidri ieraugu milzīgi lielas pils apveidu!”<br />
16. Visi nu vērš savus skatus pret austrumiem, tūlīt atklāj to, ko bija atklājis Mikloš un par to<br />
pavisam vareni pārsteigti. - Bet grāfs runā: “Beidzot, man tak iepriekš tomēr bija taisnība! Ja mēs<br />
būtu kustējušies dažus simts soļus uz priekšu mēs ar deguniem būtu atdūrušies pret šo celtni, un<br />
tur būtu varējuši lūgt, lai mūs ielaiž! Bet tā mēs vēl esam šeit!” - Franciskānis runā: “Tas nav<br />
svarīgi! Mūžībā pāris minūtes agrāk vai vēlāk, tas ir vienalga! - Bet nu, klusu! - Labais vīrs, kas,<br />
jādomā, dzīvo šajā pilī, ir mums jau ļoti tuvu, un pieklājība prasa, lai mēs viņam ejam pretī, pie<br />
kam viņš pavisam nopietni te sevi apgrūtina mūsu dēļ.”<br />
17. Ar šo uzaicinājumu visi ir mierā un ļoti pieklājīgi iet pienācējam pretī. - Kad viņi ir pilnīgi<br />
sastapušies, grāfs ņem vārdu un runā: “Laipni atļaujiet jautāt, uz kurieni, uz kurieni tik steidzīgā<br />
gaitā? Varbūt jum būs ejams vēl ļoti tāls ceļš?”<br />
18. Svešinieks runā: “Esiet man tūkstoškārt sveicināti mani mīļie draugi un brāļi! Es nāku šeit pie<br />
jums tikai jūsu dēļ! Es dzirdēju jūsu balsis un tādēļ izsteidzos no šīs mājas, lai jums visiem,<br />
vajadzības gadījumā, piedāvātu palīdzību. - Es dzīvoju šajā namā, kuru jūs no šejienes miglā vēl<br />
nedaudz saskatāt.” Grāfs runā: “Ļoti iespējams, jūs būsiet tās īpašnieks?”<br />
19. Svešais runā: “Jā, jā, tā pa pusei, kā mēdz teikt. - Bet, redziet, šeit nav nekāds īstens atsevišķs<br />
īpašums. Bet gan te viss vairāk vai mazāk ir kopējs īpašums. Šajā valstībā valda tīra demokrātija.<br />
Jo kas pieder vienam, tas pieder arī visiem pārējiem, kas ir viena prāta un vienas sirds. UN tā arī<br />
jūs variet baudīt no visa, nejautājot: “kam šis vai tas pieder?” - Šeit valda pilnīgākā brīvība, par<br />
kuru pats sev noteic tikai katra brīvākais gars bez kāda iebilduma. Ko šeit kāds grib, tas viņam<br />
arī tiek.”<br />
20. Grāfs runā: “Ak, skaisti, skaisti, tā ir viena visbrīnišķīgākā kārtība! To mēs gribējām izcīnīt arī<br />
uz zemes, bet tas negāja. Jo tur vēl vienmēr ir Potiori Jus! (Stiprākā tiesības). - Bet šeit, šķiet, ir<br />
111
Change language