Piedzīvojumi mūžībā

pašam vēl nekad nav bijis! Tavam tēvam labi vajadzēja garšot cūkas gaļa, jo viņam tevī ir
padevies tik cūkas dumjš dēls!”
32. Dismas runā: “Draugi, ja es no tā, ko nu īsā laikā pie sevis piedzīvoju, nevarēju jums dot dzīvu
pārliecību, tad tomēr jums pie manis jāatzīst tas, ka es ar jums visiem, pirmkārt, noteikti esmu
domājis labi, un, otrkārt, no jums visiem gan neviens nekad nevar pārmest, ka es jebkad pret
viņu būtu bijis nepieklājīgs, brutāls un rupjš. Bet šī iemesla dēļ, es ticu, ka ar tiesībām drīkstu no
jums sagaidīt, ar mani runāt daudz pieklājīgāk un humānāk. Es aiz matiem jūs pie Kunga
nevelku! Gribat pieiet, tad pieejiet; un ja jūs to pavisam negribat, tad arī uz jums netiks izdarīts
nekāds spiediens. - Bet tāpēc jums nav jābūt nepieklājīgiem, rupjiem un tieši brutāliem! Tas, ka
jūs nu sevī jūtat spēcīgu izsalkumu un slāpes, pie tā es neesmu vainīgs, bet gan tikai jūs paši!
Jūsu lielākai atdzīvināšanai jūs vēlējāties izsalkumu; un ne es, bet gan caur manu vārdu un caur
mana paša kuņģa izsalkumu, Kungs jums to deva. Bet līdzās es jums tūlīt rādīju, kur jūs
izsalkumu un slāpes varat apmierināt! Ja jūs to zināt, kādēļ jūs to nedarāt? Jūs mani saucat par
dumju ēzeli, tādēļ, ka es sekoju Blūmam, un sakāt, ka šis gājiens turp man neko nav devis. Bet es
jums saku, ka šis gājiens man ir devis ārkārtīgi daudz. Ja arī mans kuņģis vēl ir tukšs, tad tomēr
mana sirds ir paēdināta ar mīlestību uz Dievu to Kungu. Un tas ir vairāk nekā pilns kuņģis. Ir
daudz labāk paēdināt vienu sirdi, nekā simts māgas. Jo, ja sirds tiek barota, tad tiek vislabāk
gādāts arī par māgu. Bet līdzās izsalkušai sirdij, neviena māga nevar tikt apmierināta, izņemot ar
nāves ēdienu sirdij par nāvi. - Dariet nu kā jūs paši gribiet! Bet turpmāk es jums vairs nebūšu par
nelgu. Ja jūs gribat palikt par lopiem, tad palieciet tie! Bet, ja jūs gribat iet pie Kunga, tad
dzīvības ceļš jums stāv atvērts!”
33. Pēc šiem Dismas vārdiem sabiedrība apmulst un nevar izšķirties, kas tai nu jādara.
34. Bet no tās vidus priekšā iznāk galvenais sarunas vadītājs, lūdz sabiedrību to uzklausīt, un, kad
visi lūdz viņu runāt, runā: “Godājamākie draugi un māsas! Es nu pats pie sevis daudz pārdomāju
par Dismas misiju pie mums un par viņa runu; un es, man tak vajag jums atklāti atzīties, ka
beigās viņam tomēr ir taisnība! Mums patiesi tomēr jādara tas, ko viņš no mums grib. Jo mēs pus
mūžības varam spriest šā un tā, bet tomēr diezin vai sasniegsim ko labāku, nekā labais brālis
Dismas mums ir teicis un rādījis.
35. Kas tad pamatā mūs traucē arī iet pie tā vīra, par kuru Dismas, līdzās visiem citiem, kuri nu jau
ir laimīgi, izsakās, ka viņš ir Pati Dievība? - Es domāju tā: Ja tas Jēzus, par spīti mūsu
stūrgalvīgai neticībai, patiesi ir Pats Dievs, tad mūsu pretošanos pret Viņu patiesi var nosaukt par
ārprātu. Un, ja viņš nebūtu tas, par ko Dismas, līdzās pārējiem laimīgajiem par viņu saka, nu, tad
caur to mēs patiesi neko nezaudējam, ja mēs viņu padarām par savu draugu. Jo, ja pārējiem
līdzās viņam ir labi, kādēļ mums jābūt slikti – ja vienīgi tikai no mums atkarīgs, iet pie viņa un
caur mūsu sirds draudzību iemantot viņa simpātijas? - Ja nekā nav, tad nav, un mēs nekā
nezaudējam – jo mums nekā nav! Bet viss, ko mēs caur to varam sasniegt, mums var būt tikai
ieguvums! Jo kam kā mums, pavisam nekā nav, tas arī mūžam neko nevar zaudēt, bet gan tikai
iegūt, pie kam tak mazākais vai sev piesavināties ko nelielu, kas iepriekš viņa nenovīdīgā dabas
stāvoklī nebija iespējams. - Tādēļ tomēr pieiesim pie šīs mājas kunga un pacentīsimies sev iegūt
viņa labvēlību; tad drīzāk būs redzams, ko caur to esam ieguvuši, ja runāsim ar Kristu? Ko jūs
šajā lietā domājat?”
36. Visi pārējie runā: “Jā, jā, to mēs pavisam viegli varam darīt, jo tas mums patiesi nemaksā
nekādas sevišķas pūles; jo viņš mums tomēr galvas nenoraus? - Bet pēc tavas īsti saprātīgās
runas ir vieglāk kaut ko uzsākt, nekā pēc Dismas ļoti aizrautīgās runas! Neskatoties uz mūsu ļoti
nekaunīgo izsalkumu un slāpēm, gan nevaram apgalvot, ka Dismas būtu runājis dumji; bet pēc
viņa senās parašas, jo aizrautīgāk! Un pārspīlēta runa nekad nepanāk tādu efektu, kā vienkārša,
saprātīga.”
37. “Citādi viss būtu pareizi, ” runā kāds cits no sabiedrības, “ja tikai mēs par matu labāk būtu
apģērbti! - Sevišķi nožēlojamas izskatās mūsu desmit dāmas! Pār viņu ārkārtīgi neizdevīga
izskata miesām nekarājas nekas cits, kā lielākā nekārtībā netīrākās skrandas un lupatas! - Un
mēs, vīri, tāpat neesam daudz priekšā! Tādēļ es domāju, ja tas būtu iespējams, ka mums iepriekš
jāpacenšas tikt pie nedaudz labāka apģērba, un tikai tad iet pie viņa, jo šajos, kāzām ļoti
38