FATIMA LŪCIJAS ATMIŅĀS - Secretariado dos Pastorinhos

1. Viņas dabas dotās īpašības
Jūsu Ekselence,
1. ŽASINTAS RAKSTURS
Pirms 1917.gada notikumiem, neraugoties uz radniecības saitēm,
kas mūs vienoja, draudzība ar citiem bērniem man bija tīkamāka
nekā ar Žasintu un Francisko. Man traucēja Žasintas pārāk lielais
jūtīgums un apvainošanās par jebkuru sīkumu. Visniecīgākais strīds,
spēlējoties ar citiem bērniem, bija pietiekams iemesls, lai viņa
‘uzmestu lūpu’. Mēs mēdzām viņu saukt par ‘spītīgo ēzeli’. Pat
pielabināšanās un mierināšana, kādu bērni pielieto šādos gadījumos,
nelīdzēja, lai pierunātu viņu turpināt spēli; viņai tika atļauts pašai
izvēlēties spēli un arīdzan partnerus. Neraugoties uz šiem mazajiem
untumiem, viņas sirsniņa tomēr bija ļoti laba. Dievs bija viņu
apveltījis ar jauku, maigu raksturu, kas piesaistīja visu uzmanību
un ikvienam lika viņu uzreiz iemīlēt.
Es nezinu kāpēc, bet es ļoti patiku Žasintai un Francisko, jo ik
reizi, kad viņi gribēja spēlēties, viņi nāca pie manis. Ar citiem bērniem
viņa spēlēties negribēja. Visbiežāk viņa aicināja mani spēlēties pie
akas dārza malā, kas piederēja maniem vecākiem.
Kādu dienu mēs bijām tur, un Žasinta atkal bija izvēlējusies
kādu spēli, ko mums spēlēt. Visvairāk viņai patika ‘akmentiņi’ un
‘pogas’. Šīs spēles mēs spēlējām olīvkoka un divu plūmju koku ēnā,
apsēdušies uz akmens plātnēm, kas pārklāja aku. ‘Pogu’ spēle man
daudzreiz sagādāja nepatikšanas, jo bieži vien, kad mūs sauca ēst,
es biju palikusi zaudētājos. Gandrīz vienmēr uzvarētāja bija Žasinta,
un viņa bija ieguvusi visas manas pogas. Tas bija pietiekams iemesls,
lai saņemtu no mātes rājienu par norautajām pogām. Steigā man tās
atkal bija jāpiešuj. Bet kā lai es piespiežu Žasintu tās atdot man, jo
viņa ļoti ātri mēdza uzmest lūpu. Viņai piemita vēl viena vājība:
viņa gribēja būt situācijas noteicēja! Tāpēc viņa centās paturēt manas
pogas līdz nākošai spēlei, lai nebūtu jānorauj savas pogas! Tikai
piedraudot, ka vairs ar viņu nespēlēšos, man izdevās pogas dabūt
atpakaļ.
37