FATIMA LŪCIJAS ATMIŅĀS - Secretariado dos Pastorinhos

“Tā ir kā liela, dziļa bedre pilna ar mežonīgiem zvēriem un
milzīgu uguni tajā –tā mana māte man mēdza skaidrot – un cilvēki,
kas grēko un grēkus nenožēlo, tur nokļūst. Viņi tur paliek un deg
mūžīgās liesmās!”
“Un viņi nekad no turienes nevar izkļūt laukā?”
“Nē!”
“Arī pēc daudziem, daudziem gadiem?”
“Nē! Elle nekad nebeidzas!”
“Un debesis arī nekad nebeidzas?’
“Kas aiziet uz debesīm, tas tur vienmēr paliek!”
“Un kas aiziet uz elli, tas tur arī vienmēr paliek?”
“Tās ir mūžīgas, vai tu nesaproti! Tās nekad nebeidzas.”
Tā bija mūsu pirmā meditācija par elli un mūžību. Vislielāko
iespaidu uz Žasintu atstāja doma par mūžību. Pat spēles laikā viņa
mēdza apstāties un jautāt:
“Paklausies! Bet vai elle nebeidzas pēc daudziem gadiem?”
Vai arī:
“Tie cilvēki, kas deg ellē, vai viņi nekad nemirst? Vai viņi
nepārvēršas par pelniem? Bet, ja cilvēki ļoti daudz lūdzas par
mirušajiem, vai Mūsu Kungs tos neatbrīvo no elles? Un ja viņi paši
arī nes upuri? Nabaga grēcinieki! Mums ir daudz jālūdzas un daudz
jāupurē par viņiem!”
Tad viņa turpināja:
“Cik mīļa ir tā Kundze! Viņa jau apsolīja paņemt mūs uz
Debesīm!”
9. Grēcinieku atgriešana
Žasintas attieksme jautājumā par grēcinieku atgriešanu bija tik
nopietna, ka viņa nekad to neaizmirsa. Moitā 10 dzīvoja divas
nabadzīgas ģimenes, kuru bērni mēdza staigāt apkārt ubagodami.
Kādu dienu, dodoties ganības, mēs viņus satikām. Tiklīdz Žasinta
viņus ieraudzīja, mums teica:
10 . Tajā laikā tas bija neliels ciemats uz ziemeļiem no Kovas da Iria (Cova da
Iria), apmēram 1 km no Dievmātes parādīšanās vietas.
47