<strong>Rīga</strong> — Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014 Ieva Puķe Jubilāra atgriešanās Izrādes Rienci. Triumfs un sakāve veidotāji drosmīgi īsinājuši partitūru un veidojuši jaunus akcentus operai, ko Rihards Vāgners sāka rakstīt Rīgā Latvijas Nacionālā opera <strong>Rīga</strong>s Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu 19.janvārī atklās ar Riharda Vāgnera Rienci. Triumfs un sakāve — operu, ko ievērojamākais komponists, kāds jelkad dzīvojis Rīgā, ir sācis rakstīt šajā pilsētā. «Rienci ir tieši tas darbs, ar ko Vāgners kļuva pazīstams Eiropā. Rienci būtu jāzina tiem, kas šeit dzīvo un interesējas par Latvijas kultūru,» uzsver izrādes dramaturgs, operas vēsturnieks Mikus Čeže. Komponists, kura 200.jubileja tiek svinēta šogad, Rīgā ir sarakstījis pirmos divus no pieciem cēlieniem darbam par viduslaiku Romas politiķi Kola di Rienco, biežāk sauktu par Rienci. Šie sākuma cēlieni ataino 14.gadsimta vidus romiešu līdera parādīšanos un triumfu. Tālākajā operas gaitā Rienci, tāpat kā tas notika dzīvē, apreibst no varas, zaudē jebkādu mēra sajūtu, tiek gāzts no troņa un visbeidzot nogalināts, un par apsmieklu tautai vilkts pa ielām. Izrādes muzikālais vadītājs, diriģents Modests Pitrens kopā ar Miku Čeži piecus operas cēlienus, kas katrs ilgst teju stundu, jaunajā iestudējumā kompaktizējis līdz diviem. Ne tikai tamdēļ, lai izrāde atbilstu atklāšanas pasākuma formātam, bet arī lai atsijātu Vāgnera jaunības gadu muzikālos treniņus no īstām pērlēm, kas cienītājiem rada audiālu atkarību. «Es ļoti mīlu Vāgnera mūziku, bet tiem, kas saka, ka tur neko nedrīkst īsināt, vienmēr atgādinu, ka pats Vāgners tomēr nevērtēja Rienci tik augstu, lai to ļautu spēlēt [savas mūzikas festivālā] Baireitā,» intervijā Latvijas radio 3 Klasika izteicies Mikus Čeže. «Tēlaini runājot, Rienci vēl ir tā kā mīkla lielai bulkai, kur ir vientuļi iejauktas 13 rozīnes. Mūsu radošās komandas uzdevums bija samazināt mīklas īpatsvaru un vairāk atstāt rozīnes, tomēr nepataisot to visu par studentu sausajām brokastīm.» Pieaicinātā dāņu avangarda režisore Kirstena Dēlholma uzsvaru likusi nevis uz naratīvu, izrādes politiskajiem aspektiem, kas ārkārtīgi interesēja, piemēram, Ādolfu Hitleru, kam Rienci bija viena no mīļākajām operām, bet uz mūzikas un vizuālās tēlainības spēku. Pirmais cēliens, Rienci gājiens uz slavas virsotnēm, noslēgsies ar slaveno uvertīru Triumfa kori. Ar to pašu kori sāksies otrais cēliens, izvēršoties «valsts Drēzdenes opera, kur 1842.gadā notika Rienci pirmizrāde koncertā» — Rienci slavas spozmi baudīs baleta atmosfērā, <strong>Rīga</strong>s Horeogrāfijas vidusskolas jaunajiem ments, kas mani visā, kas bija saistīts ar teātri, Rīgā beidzot pārsteidza viscaur pazīstamais vāciskais ele- talantiem citējot slavenā horeogrāfa Mariusa Petipā pārņēma,» biogrāfijā Mana dzīve viņš paudis sākotnējo jūsmu. Lai uzlabotu jaunības ceļojumu gados Bajadēras iestudējumu. «Daudzi diktatori arī 20.gadsimtā ir ļoti mīlējuši baletu, ne velti arī mēs atceramies, ka, kolīdz nomira kāds no Padomju Savienības sniedza koncertus Melngalvju namā un Pēterbaznīcā. iedragāto finansiālo stāvokli, viņš, virtuozs pianists, komunistu partijas ģenerālsekretāriem, bijām spiesti Vitas Lindenbaumas apcerē Riharda Vāgnera <strong>Rīga</strong>s trīs dienas baudīt baletu,» pasmaida Čeže. gadi citētais bijušais <strong>Rīga</strong>s Pilsētas teātra direktors Latviešu skaņu mākslinieka Voldemāra Johansona Heinrihs Ludvigs Edmunds Dorns atceras, kā tapušas elektroniskā mūzika, sinhronajās baleta taktīs iztālēm saklausāmas stilizētas plīstoša stikla skaņas iegas priekšpilsētas mājas priekšā apstājās bārdainie pirmās Rienci ārijas: «Nereti gadījās, ka Pēterburzīmēs diktatūras un Rienci norieta sākumu. «Gibam krievi, ja viņi vēlu vakarā dzirdēja tur augšā ellišķīgu izspēlēt, ka vienmēr ir kāda robeža starp nekritisku troksni. Jo pie šādiem koncertiem flīģeļa stīgas lidoja uz visām pusēm kā pelavas vējā.» Diemžēl <strong>Rīga</strong> dievināšanu, kas var ļoti strauji pārvērsties arī nekritiskā naidā.» Tāpat kā Rienci Drēzdenes pirmizrādē Vāgneram izvērtās par drāmas, nevis triumfa laiku. 1842.gadā, arī Rīgā uz skatuves iznāks balts zirgs. «Viņa uzturēšanās Rīgā bija īslaicīga,» vēsta Dorns. Lielajā franču vēsturiskajā operā, kas 19.gadsimta «Pret viņu kā kapelmeistaru nebija nekādu nopietnu iebildumu, bet viņa izteikti mākslinieciskā daba vidū bija galvenais operas žanrs Eiropā, dzīvnieku klātbūtne bijusi obligāta — zirgi, pat zoodārza ziloņi, neprata iekļauties pilsoniskajās attiecībās, tiklīdz tās kazas, suņi —, bet <strong>Rīga</strong>s iestudējumā baltais zirgs tika ierobežotas ar debetu un kredītu.» Kad pat teātra vadība saņēma sūdzības par Vāgnera vekseļiem, iezīmēšot latviešu mākslā un folklorā atpazīstamu tēlainību, brīvību un sapni. sekoja darba uzteikums. Komponists devās tālāk, uz Pašam Vāgneram, kas Rīgā mita no 1837.gada Parīzi, pretim slavai. augusta līdz 1839.gada jūlijam, ieņemdams Pilsētas teāt ra kapelmeistara amatu, dzīves dramaturģija bija Latvijas Nacionālā opera 19. un 21.janvārī, pavisam citāda nekā viņa varonim Rienci. 24 gadus 3. un 15.jūnijā. Biļetes cena 8,54—52,65 eiro vecajam, ārkārtīgi apdāvinātajam jauneklim multikulturālā, mūziku mīlošā <strong>Rīga</strong> bija miera osta pēc Bilesuparadize.lv (Ls 6—37), nopērkamas Biļešu paradīzes kasēs un Kēnigsbergas teātra bankrota. «Jo patīkamāk mani Sīkāka informācija Riga2014.org, Opera.lv J. C. A. RICHTER 18
<strong>Rīga</strong> — Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014 Rihards Vāgners ap 1865.gadu CORBIS/SCANPIX 19
Change language