PAVASARA PIESKĀRIENS

PAVASARA PIESKĀRIENS
Viens dzejolis,
Tikai viens dzejolis.
Pavasara siltajam pieskārienam.
Viena doma, savāda doma.
Viens savāds vārds,
Kad cīruļi savas balsis ievingrināt sāk.
Viena nopūta, smaga nopūta.
Viena elpa
Tā pati no tīra pavasara dvesmas.
Viens pulkstenis,
Kas no pārsteigumu kļuvis mēms,
Ir iestājies manā sirdī pavasaris!
Jans Ikes
(dzejnieks no Ventspils)

PROLOGS PAVASARIM
Manā dārzā viss vēl apsnidzis ,kluss.
Šur tur saulītē atkausēts
Sniegpulkstenītis dus.
Tūlīt modīsies,
Balto zvaniņu pacels pret sauli,
Spītējot ikrīta salam.
Drīz ,pavisam drīz
Skaļās tērcēs prom aizdunēs sniegi,
Bet domas jau sen, sen pavasarī
Gara acīm apmīļo ziedoni liegi.
Inta Balčūna
(skolotāja no Anneniekiem/Dobeles)

VĒLĒJUMS
Ej satikt pavasari
Un ienirt pumpuru spēkā,
Atraisīt domas spirgtajam vējam
Un gājputnu ilgas
caur savu dvēseli sēt.
Tu to vari-
Cīruļputenim pretī stāvēt,
Ar rudzu zelmeni reizē sazaļot
Un māllēpēm līdzi uzziedēt.
Tu to vari.
Inta Balčūna
(skolotāja no Anneniekiem/Dobeles)

PIRMĀ DZIESMA
Šodien mūspusē dziedāja cīrulis pirmais,
Rīta agrumā augstu debešos traucot.
Pretī saulei, pāri ābelei sirmai,
Sengaidīto ziedoņa vēsti saucot.
Un tici vai netici -dienai cits mirdzums.
Acis vien augšup veras,
Un domas tik gaišas
Visām raizēm klāt tveras,
Tās vēršot pavisam vienkāršas.
Kāda brīnumaina ir pirmā cīruļa vara-
Vienā mirklī tā dvēseli saulainu dara.
Inta Balčūna
(skolotāja no Anneniekiem/Dobeles)

PAR GULBJIEM
Jau kuro rītu skatos,
Ikdienas gaitās ejot,
Kā ezera spogulī rāmā
Divi gulbji mīļojas.
Viens otru bužina maigi
Un lēni peld ūdens klajā,
It kā blakus nebūtu
Lielceļa skaļa ar mašīnu troksni
Un ļaužu čalām.
Priecājos līdzi ar viņiem,
Jo visa pasaule diviem pieder,
Kad mīlestībā viens otram ļaujas.
Inta Balčūna
(skolotāja no Anneniekiem/Dobeles)

SARUNA AR VĒJU
Tincinu sprigano vēju,
Kas ieķēries kadiķa bārdā-
Vai lazdas drīz ziedēs
Un bērza sulu var raudzīt
Kad ķīvītes pirmās nāks laukos,
Un vizbules zilinās mežus
Visam savs laiks-
Vējš iežūžo klusi
Un iemet pa lāsītei sejā.
Bet ziedoņa elpu jau jūtu
Pavisam.pavisam tuvu.
Inta Balčūna
(skolotāja no Anneniekiem/Dobeles)

ŠODIEN
Šodien debesis rudzpuķu krāsā
Piebērtas dzērvju un gulbju klaigām,
Mājup no dienvidiem lidojot.
Kādas gan sajūtas stārķi pārņem
Dzimto ligzdu ozolā vecā
No jauna ieraugot
Tā arī mums- lai cik brīnišķi
Svešumā būtu -
Domas par mājām sauc atpakaļ.
Inta Balčūna
(skolotāja no Anneniekiem/Dobeles)

PAVASARIS
es vakar dzirdēju
no sniega dzirnu zeļļiemdrīz
pavasaris viņu vietā nāks
ar pūpolaitām
cīrulīša treļļiem
kad upei salūzis
būs trauslais ledus vāks
ar palu ūdens izmērcētiem krastiem
un zelta purenēm
kas saulei pretī smej
ar bērzu sulām
gāju putnu kāšiem
un suni tālumā
kas vēja māti rej
©Harijs Krūze (no Jelgavas)

SNIEGPULKSTENIM ZVANOT
Sniega pulksten’s zvana,
Viņš vēl nedzird - dus
Mazais pavasaris
Samiegojies, kluss.
Pumpurus nu briedēs,
Bērzu sulas lies,
Šūpoles ar vīriem
Lielā dienā slies.
Otro reiz’ kad skanēs
Sniega pulkstenīt’s,
„Miega mice, mosties,”-
Teiksim – „ir jau rīts!”
Sauli pacels augstu
Zilās debesīs,
Pieneņziedu pogas
Zālē izbārstīs.
©Harijs Krūze
(no Jelgavas)

PAVASARIS
Es tevi negaidīju
Vēl tikko kārojas pūkainā sniega un ragavu steigas
Vēl tikko sniegpārslas ķēru ar mēles galu
Domājot, ka bērzu sulas vēl aizsalušas un slēpjas tik tālu...
Pēkšņi mostos - un viss jau ir pārvērties
Un lai notiek,
Lai vējš vēl sejā iemetis saujiņu sniega
Lai vēl ledus šur tur cīnās par izdzīvošanas dienu
Modās sulas - kļavās, bērzos un mūsos
Modās trakums un vēlme mīlēt, ticēt un lidot
Aizmirst salu
Jaku vaļā un elpot gaisu saldu kā sniegpulksteņtikšķi
Acis mielot ar nepārvaramu debesu bezgalību
Rīta dzestrumā just putnu ilgas pēc ligzdām un dziesmām
Varbūt izdosies man izlaist pumpurus šogad un ziedēt
Jūlija Cīrule - Galuza
(no Liepājas)

PAVASARIS
Jau kļuvis tik smaržīgs gaiss,
Jau vaļā ir dabas maiss,
Plaukst jau paši pirmie ziedi
Un strazdu dziesmas skan liegi!
No dabas spēkus mēs smeļam,
Un smaržīgās bērzsulas dzeram,
Ir pavasaros tik skaisti,
To spēj pamanīt pat visi slaisti...
Visjaukākie – pūpoli maigie,
Un debesu zilgme svaigā,
Gan siltums, gan tīrās skaņas,
Kas rosina visas maņas!
Lai slavēts ir pavasar’s jaukais,
Jau jūtam kā saulīte braukā!
2012, Edita
(no Balviem)

SAULE SILDA …
Ciešanu kauss pildās-
ai, kā salst man dupsis,
Saulīt’ varen’ silda,
aizkrāsnē es mukšu!
Sāk jau prātot Milda-
Kas te vairs ko bīties,
Sāks jau nosauļoties!
Izmetas pusplika,
Skatā-tīri šika,
Sābru Jānis prāto-
Tā nu pavasaris
Drusciņ blēņas dara;
Te uzspīd karsta saule,
Te vēsumā dreb kauli...
Kur šai prātiņš kāto!
Tavu traku meiču-
Noķers dilonīti
Milda zilonīte,
2012, Edita
(no Balviem)
Ko es kādreiz lencu...
Milda saulē sildās...

MELNAIS
Ir tāds blēdis, kas zarā tup,
Augšā uzlīdis tup...
Ir tāds, nu gluži melns,
Ja nebūtu jauks, būtu vells...
Ir tāds, pavisam melns.
Kā rauj savu dziesmu vaļā,
Tad visi darbi pie malas
Un dvēsele kļūst gluži zaļa
No skaudības- tādas skaņas!
Tā, protams, ir strazdiņa dziesma,
Kuram citam gan tāda liesma!
Viņam-skaistākā melodija,
Kas ap mums tik krāšņi te vijas,
To koristu jau ir tik daudz,
Kuriem te skandināt ļauts!
2012, Edita
(no Balviem)

PAVEROT ACIS
Vel jau tik drīz tas viss njebūs...
ausī man pačukst ziema
Paverot acis uz loga pusi
saskatu cerību par ilgi gaidīto
Spītīgais sals to negribot
no lauska plaukstām izlaist...
Neredzu sniegu un nodevīgus kokus
liekas pavasars ir jau klāt..
Tā nu es palikšu gultā ar sapni
es zinu, nekas jau nav mūžīgs
Tu jautāsi lielām acīm nodevīgos.
Jā tie padevās rudenim, kaut es tiem
lūdzu...
bet tagat es jūtu vairs nav tālu
Pavasars tūliņ, tūliņ jau būs...
Aizveru acis, es iemiegu
Ar domu par pavasari..
by me..
Vita Beizitere
(no Limbažiem)

***
Kad mēness paliek spožs,
Tuvojas tam rīts ļoti možs,
Un strazdi čivina ar vienu,
Sveicot sagaidījuši pavasara dienu.
Dzērves lai lec savu kāzu deju,
Lai koki plaukst un zeļ,
Lai zāle zemei krāsu dod,
Tai tikai mazliet saule jāatrod.
Kad pirmais saules stars krīt zemai pāri,
Sniegpulksten’s ceļ galvu gaismai pretī
kāri.
Tas siltumu grib smelties,
Kas ik rītu liek tam celties.
Dzeguze lai nu nedarbus dara
Un pārsteidz kādu bez graša kabatā.
Aizver acis...ieelpo!
Un nu atver tās , vai redzi
Ārā pavasaris – ņem un izgaršo!
Jau pavasaris klāt ir šurp,
Lai ceļas lācis, kas alā tup,
Dzied putni, kas atlidojuši nu,
No siltām zemēm, lai šeit paliktu.
Elī
(Elīna Čepule no Tukuma)

***
Iet šī spēle uz riņķi vien
Tā atnāk, apiet apli un skrien.
Tad kauliņus nu met Vasara,
Tā visam ziedēt liek kā pasakā.
Pienāk Rudens kārta spēlēt.
Tas iet putnus biedēt,
Kokiem lapas krāsot, sviest,
Puķes bailēs ņem un novīst.
Tad nu spēle atkal riņķī.
Ielec Pavasaris dīķī!
Sasit ledu gabalos,
Sniegu pārvērš ūdens pilienos.
Paver roku pretī saulei,
Paver skatu zemei, laukam.
Skaļi noteicis nu ir tas:
‘’Zeme plauksti!
Sniegpulksteni lauzies laukā pats!’’
Nu ir kārta Ziemai mest.
Tai nu vairs nav ko biedēt.
Tikai logu rūtis saldēt,
Uzklāt zemei palagus baltus
Un sagaidīt Ziemassvētkus gaišus, jaukus.
Elī
(Elīna Čepule no Tukuma)

***
Vai nav skaisti dzīvot pavasarī
Kad visapkārt lido tauriņi
Un ziedi tik tikko sāk ziedēt arī.
Vai nav sajūtas tādas,
Kas liek celt augstu, augstu pēdas
Vai nav labi sajust vēju matos,
Skriet pretī saulei un sajust tās siltumu saulesstaros
Vai nav bijis tā ar tevi,
Ka gribas atdot visu sevi
Izdejot sirdī pavasari...
Šo laiku, kad sirds zied,
Jo tālāk tu nezini kā tev dzīvē var iet...
Vai nav skaisti dzīvot pavasarī,
Kad atplaukst daba
Un reizē dabai tu arī!
Elī
(Elīna Čepule no Tukuma)

PAMODINI PAVASARI
Pamodini pavasari manu sapņu debesīs,
cīruļos lai izskan tā – pavasara mošanās,
izzied pienenēs kā rīts, tikko saulē sagaidīts.
Acīs miegs un sirdī miers,
nedaudz nemiers krūtīs plaukst,
plaukstā laižas taurenis –
pavasara vēstnesis.
Lido, lido, taurenīt, tā, lai spārni ātri zib,
tā, lai lietus pāri krīt, varavīksnē šodien, rīt,
tā, lai vārdos vēlos teikt – pavasari, neaizbēdz.
Notiks viss, ja sapnis būs
tas, kas dzimis debesīs,
tas, kas lietus lāsēs slāpēts,
neprasot – par ko un kāpēc.
©Andra Gaigala, 2012
(no Saldus)

PAVASARIS
Medaina pūpolu smarža, bites un kamenes dzied,
ir pavasaris nācis un atvēris durvis, tās durvis,
kas sauli aiz saulstaru dzeltenas rokas ved,
ievedot pļavā, kur purenes zied, zeltainas zied.
Nāc līdzi, turies pie rokas, lai pavasari jūti
ar pilnu elpu un krūti, lai vēju sajūti līdzās,
kas, plūstot pār zemi, kā ceļinieks,
jaunu prieku, ceļu un sajūtu sniedz. Nāc līdzi!
Salda, medaina smarža taureņu spārnos plūst,
no zieda uz ziedu skrienot, kad māllēpes aicina iet,
pieskarties, skatīties tā, lai paliek, paliek šis
pavasaris
domu un sajūtu atmiņā. Viens, kā laimīgais
pieskāriens.
No pavasara elpas, kas apkārt steidz uzrunāt mūs,
vieglums caurstrāvo dienas un paliek kā sapņojums.
Sajūti sapni savu, zini, cik ļoti ir tas
pavasara un saules, kā bērnu dienu, ieaijāts
Bites un kamenes lido, mākoņi debesīs gaist,
mirklis ar to ir skaistāks, ja pavasaris dvēselē zied
kā puķe pie atloka sprausta, kā sapnis, kas nepāriet,
jo pavasari jau nevar tā - kā durvis ņemt un aizvērt
ciet.
©Andra Gaigala, 2012
(no Saldus)

PAVASARA ATNĀKŠANAI
Vējpūtis iezadzies - pavasar’s staigā,
Saulsstari iegriežas sniegsegā biezā.
Zālāji pļavās atkusni bauda,
Bērzskaras sāk lapas jau plaucēt.
Uplejās, ezeru, dīķmalu krastos,
Ledus sāk plaiksnīt, ūdens sāk elpot.
No paliem līdz pirmajai tveicei,
Sāk atmosties daba un dzīvība ap to.
Sāk gājputni atgriezties, dziesmot un līksmot,
Lidojot cēli pār Tēvzemes siliem un ārēm.
Dižkokos dzilnas un dzeņi sāk bungot,
Daba - tas cilvēces dārgums, kad pavasar’s mostas.
Ģirts Vilciņš
(no Limbažiem)

CAURI SNIEGIEM
Saules stari atkal kausē sniegu,
Palu tērces čalodamas trauc
Un man vēsta pirmā bites dziesma,
To, ka pavasaris atnācis ir jau.
Dārziem sniegpulksteņi pavēsta to prieku,
Mežos lazdas skaru sprogas pin.
Koku galotnēs, kas debess zilgmē tiecas,
Strazdu dziesmas pavasari ieskandē.
Atnāk tas un vizbuļiem klāj gravas,
Bērzus zaļos zīda kreklos tērpj.
Un, kad saulē sasilušas pļavas,
Mazas zelta pieneņsaules ver.
Gribās pašai uzplaukt līdz ar ziediem,
Līdz ar putniem gribas gavilēt.
Prieks par pavasari, kas caur marta
sniegiem,
Atbrist spēj un skaisti uzziedēt.
Silva Rēfelde
(no Jaunlutriņiem/Saldus)

TOSTS PAVASARIM
Drīz ziema galā, saulei ceļš top garāks,
Tā drīz vien sniegu tērcēs pārvērtīs
Un ziema pakāpsies tad atkal malā
Lai plaukstoš pavasaris viņai garām tiek.
Tas nāks ar baltiem sniegpulksteņu zvaniem
Un dabai atmošanos iezvanīs,
Tas nāks ar pūpoliem un lazdu skarām,
Un cīruli, tur augstu debesīs.
Tad bērz kā šampanieti, salies kausos sulas
Lai varam pavasarim tostu teikt.
Un glāzes paceļot pret siltu saules staru,
Kā labam draugam, viņam teiksim: "Esi atkal sveiks!"
Silva Rēfelde
(no Jaunlutriņiem/Saldus)

DABAS DĀVANA
Es šodien jums dāvinu prieku,
To prieku ko pavasars sniedz,.
Kas šūposies pūpola zarā
Un saulei ar aci miedz.
Es dāvāšu prieku ko strazdi,
No bērzu galotnēm dzied.
Ko cīruls uz spārniem nes gaisos
Un ķīvītes pļavās ko kliedz.
Vai tādēļ man prieka kļūs mazāk,
Ja šodien to dāvāšu jums
Es zinu, ka agri vai vēlu
Dots devējam atdosies.
Nu pastiep roku un saņem,
Tas visiem mums pietiksies.
Es šodien jums dāvinu prieku,
Ko daba par velti man sniedz.
To prieku, kas strauta dziesmā,
Kad lejup pa nogāzi trauc.
Kas vizbuļu zilajās acīs,
No sniega kad izspraukties ļauts.
Silva Rēfelde
(no Jaunlutriņiem/Saldus)

DZIESMA PAVASARIM
Pamosties rītā agrā
Ieskaties saulei tieši sejā
Pamosties rītā agrā
Un putnu balsīs ieklausies
Paskaties kā daba mostas
Ieklausies kā daba rosās
Ir atnācis pavasaris
Kas ziemu uzvarēja
Ieskaties pļavas smaidā..
Ieskaties ceļa gaitās..
Meža atbalss ieklīst
Tavās ausīs un sirdī..
Apskauj sauli šodien..
Apskauj un nekad nepārstāj..
Tu zini,kas tagad notiek..
Jau pavasaris aiz loga māj..
Pamosties rītā agrā
Paveries sev visapkārt
Redzēsi kā viss zaļot sāk
Ir atkal pavasaris klāt..
Jans Ikes
(dzejnieks no Ventspils)

LIELĀS DIENAS GAIDĀS
Jau atkal mežs ir putnu dziesmām pilns
Un drīz vien zaļos arī visi koki,
No lazdu skarām puteksnīši birs,
Kad, garām skrienot, noglāstīs tos vēju plūsma.
Aiz pakalna, tur strautiņš urgdams steidz
Uz dumbrāju, kur aizved stirnu taka,
Un nogāzītē vizbulītes smej
Par krāšņo taureni, kas komplimentus saka.
Zem vecās egles lielā skudru pils,
Tā visu ziemu rāmi vadījusi.
Nu, sākot saulei atkal siltāk silt,
Steidz uzsākt darbus čaklās skudrenītes.
Tur, augstu debess zilgmē, dzērvju dziesmas skan
Un visiem savu pārnākšanu vēsta,
Bet pūpolkokā bišu dziesmas san,
Tās Lielāsdienas atnākšanu svēta.
Silva Rēfelde (no Jaunlutriņiem/Saldus)

PADOMĀ UZREIZ
Par pavasari vārdus es teikšu,
par ziedu pilnām pļavām stāstīt steigšu,
par medussaldiem skūpstiem es lūgšu,
un tev to visu atklāt steigšu,
ja gadījums būs tāds,
kad jamāk mīlēt kāds,
un ja sirdī nebūs prasmes šīs,
kas pēc mīļotās nu tevi dzīs,
ja saules siltums pietrūksies,
un mīlošs glāsts būs nepieciešams,
tā sirds tev teiks - nu pierausies,
lai mīļotajai pieglaudies,
lai sarto saulsstaru gaismā,
aizrit vakars šis,
un ja skumji mazliet kļūst,
lai saules riets nu atkal piedzimst,
saka ja mīl tad sāp pat ļoti,
bet zinu tu sāpināt neproti,
bet kad skumji metas,
atdzimst pat senākās rētas,
par pavasari kad es rakstu,
domās kā pirmoreiz sarkstu,
tai pavasara siltajā saulē,
tai pašā kas tevi man ielika plaukstā,
dziedoši apceru brīdi es to,
kad satiku savu mīļoto,
nu tā jau paies arī vasara,
un nenobirs ne asara,
mīlēt visiem ir tā ļauts,
kaut tu zvērs vai arī skauts,
tāpēc dari tā kā kaķi patreiz,
par mīļoto padomā uzreiz...
Sandis
(dzejnieks no Limbažiem)

UPE UN STRAUTS
Tie akmeņiem tiks garām,
Un salām apkārt skries,
Kad pavasaris atnāk
Un daba mostas, zeļ,
Par krācēm dosies pāri,
Līdz jūrā attapsies.
Sirds krūtīs jokus taisa
Un sapņu pilis ceļ.
Tā draudzība uz mūžu,
Kas mīlestību liedz.
Čukst ausī upe strautam
Un burbuļo, un viz,
Un maigā viļņu žūža
Vien aizmiršanos sniedz.
Jo tālāk kopā tecēs
Un nešķirsies tik drīz.
Astra Tomsone /21.04.98./
(dzejniece no Limbažiem)

VARBŪT …
Varbūt ka tas noticis,
Varbūt arī nē.
Varbūt drīz tas notiks,
Varbūt arī nē.
Kad Salacas krastā zied ievas,
Tad nedrīksti mīlai teikt – nē!
Jo mīla var aiziet un viena,
Tad paliksi krastmalē.
Varbūt tā ir mīla,
Varbūt arī nē.
Varbūt tevi mīlēs,
Varbūt arī nē.
Kad jauki dzied putni- ir pavasar’s klāt
Un mīla sāk krūtis mums tirdīt.
Tad nesēdi mājās – uz krastmalu nāc,
Lai runā tur sirds ar sirdi.
Kad rudeņa vēji sāk spītēt
Tai mīlai, kas klusībā zied.
Griež mīla tad seju pret vēju
Un uzvaras dziesmiņu dzied.
Varbūt ka vējš spītē,
Varbūt arī nē.
Varbūt mīla dzied jau,
Varbūt arī nē.
Ber sarma kad sabirīs matos,
Uz krastmalu skatiens vēl sauks.
Tad maliņā stāvi un skaties,
Jo jaunība nenāks tev vairs.
Varbūt tā ir sarma,
Varbūt arī nē.
Varbūt tā drīz atnāks,
Varbūt arī nē.
Bet nemiers ja sirdī –
Tad neteic tam nē !
Varbūt mūsu sirdis,
Varbūt arī nē.
Varbūt tās mūs tirdīs,
Varbūt arī nē.
Astra Tomsone /1971.gads/
(dzejniece no Limbažiem)

VELTĪJUMS TEV
Tu atnāci kā pavasara dvesma,
Tu atnāci kā pirmais vizbulis!
Un klusi pateici, nu te es esmu,
Un izskatījies mazliet izbijies.
Vai tāpēc biklums, ka jau sirmo mati
Vai tāpēc biklums, ka jauns pavasar’s
Vai tāpēc nemierīgi Tavi maigie skati,
Ka nemierā ir pamodies Tavs gars
Kas atcerēties liek Tev pirmo mīlu,
Ka Tavā sirdī ugunspuķes gail
Vai atdosi Tu savu sirdi ķīlā,
Jeb kaut ko dārgu pazaudēt ir bail
Tavs likten’s Tev, Tu pavasara nesēj,
Jo arī putnam reizēm aizlūzt balss…
Tik tam, kas mīlu sirdī iesēt nespēj
Un laimei netic, tam var pienākt gals.
Astra Tomsone /1979. gada maijs. Veltījums Rihardam/ (dzejniece no Limbažiem)

ZEMES SPĒKS
Kad balto ievu smarža tvan,
Kas upes līcī zied.
Tā prieku dāvā tev un man,
Par pavasari dzied.
Jau drīzi ceriņš vaļā plauks
Un ābeļziedi būs,
Sniegs savu prieku zaļais lauks
Un uzmundrinās mūs.
Dzīs zaļos asnus druvas, mežs,
Viss krāšņi ziedēt steigs.
Ik stādiņš zemei nebūs svešs,
Kā mātei paldies teiks.
Dos spēku katram, kas prot ņemt,
Un augšup virzīs, cels.
Tam zemes spēku neatņemt,
Kas zemē spēkus smels!
Astra Tomsone /08.05.98./ (dzejniece no Limbažiem)

Dagnija Jankovska
(no Kuldīgas)

AK, ŠIS MOSTOŠAIS PAVASARIS!
Pavasaris, kas aiz ziemas šurpu steidzas,
Atsegs ziemas baltās drānas.
Modīsies tad radības mazas un lielas,
Debesīs putni uzsāks dziesmas līksmas.
Pavasarī, kas tik mīlīgs un jauks,
Šurp steigsies laiks, kad pļavas plauks.
Ziedēs puķes, atplauks koki,
Saule spožāk spīdēt sāks.
Pavasarī, kad darba ritums garāks kļūs,
Kad dabas skaistums neizsakāms būs,
Tad visi kopā mēs, spēlēsimies miskastēs.
Pavasarī, šajā mostošajā Pavasarī- modīsies daba un mēs!
Līga Rulle
(no Pāles)

PAVASARIS
Ik rītu manā logā saule smaida
Un manu apbrīnu gaida
Tā ziemu projām dzen un baida
Tā savu siltumu arā laida
Ik rītu manā logā saule smaida
Un no manis prieku ārā spaida
Ik rītu jauni ziedi no zemes klēpja ceļas
Un drūmie mākoņi prom veļas
Ik rītu manā logā saule smaida
Un pasaule mosties sāk
Tā ik rītu savas kleitas maina
Un citus priecēt māk
Ik rītu manā logā saule smaida
Un pavasaris mani ārā gaida
Tas ziemu prom ir aizdzinis
Un siltuma sajūtu sirdī iedzinis
Santa Sirmā (no Vilzēniem)

PAR GRĀMATĀM, SAULI UN
PAVASARI
No Limbažu bibliotēkas apburošām
dāmām
Mums, lasītājiem, uzdevums dots:
Ātrāk atmosties no ziemas saliem bargiem
Un ar saviem darbiem dzejiskiem
Pavasari un sauli apdziedāt.
Runājot par tematu šo,
Man prātā ienāca doma,
Kad klāt ir pavasar`s,
Iesim uz bibliotēkām
Grāmatas lasīt.
Sveicot jubilāru nozīmīgā godā ,
Radi, tam, pasniedzot dāvanu karti
No veikala "Valters un Rapa",
Svinīgi ziņo:
-Kad klāt ir pavasar`s, grāmatas lasīt
atkal ir modē.
Ejot garām lielveikala,
Grāmatu bodei,
Četrgadīgais Ollis saviem vecākiem saka:
-Kad klāt ir pavasar`s,
Glāmatas lasīt atkal ir modē.
Fredis reklāmā mums vēsta:
- Atceries, kad klāt ir pavasar`s,
Un gribi loterijā vinnēt Volkswagen vāģi
Nopērc četras grāmatas
Un lasīt tās sāci.
Ronalds Abrickis
(no Rīgas)

SKAISTĀ PAVASARA AINAVĀ ES
VEROS
Skaistā pavasara ainavā no žurnāla es
cieši veros,
Kas manas domas uz poētiku virza,
Tāpēc pie dzejas rakstīšanas klāt ķeros.
Komentāros savu gara darbu pievieno
klāt droši -
Varbūt tiešām tevī atplaukst
Sensapņotais dzejnieka talants koši.
Un pēc nieka desmit gadiem,
Kas aizslīd kā vēja pūsti mākoņi
Debesu plašājā tālē,
Stāvot ļaužu garajā rindā,
Pie slavenā dzejdara tikko atklātās
zvaigznes,
Kopā ar kaimiņiem, draugiem un radiem,
Viesu grāmatā krājas ieraksti šādi:
"Mums ir lepnums un prieks
Šeit parakstīties, uz tējas vakariem ar
slaveno vārddari pierakstīties"
Šajā vietā, beidzot, jāliek dziļdomīgais
daudzpunkts,
Lai man atkal rastos jauni darbi- brīžiem
jautri, brīžiem skarbi
Kā jau visa mūsu dzīve.
Ronalds Abrickis
(no Rīgas)

LIMBAŽI – PILSĒTA MANA
Limbaži – pilsēta mana,
Tu laimīga modīsies rīt.
Tev cīruļi labrītu zvana
Un ausma jau pamalē svīst.
Mosties, pilsēta mana! Tev cīrulis labrītus
zvana.
Lielezers rītausmā zvīļo,
To migla grib plīvurā tīt.
Tas ir mans Lielezers mīļais,
Kur ievziedi ūdeņos krīt.
Mosties, pilsēta mana! Tev cīrulis labrītu
zvana.
Niedres čukst ezeram vārdus,
Viļņi tos saprot un jūt.
Kad saule vērs rītausmai vārtus,
Tie varētu laimīgu būt.
Mosties, pilsēta mana! Tev cīrulis labrītu
zvana.
Limbaži – pilsēta mana,
Šis it tavs laimīgais rīts.
Tev cīrulis ziedoni zvana,
Tu laimīga esi ik brīd`.
Mosties, pilsēta mana! Tev cīrulis labrītu
zvana.
Lidija Bērze
(no Limbažiem)

VISAM KRONIS
Tas nemaz vēl nebūs visam kronis,
Ja sirdī uzziedēs balts ābeļzars
Un ziemas vidū, kā tāds spīdīgs ronis,
Pie sirds durvīm zvilnēs pavasar`s.
Ziedonim nākt nevar būt par agru,
Tikpat labi – vēlu nevar būt.
Sirdī ziedonis kā pērle dārga,
Ko lolo sirds un visu mūžu jūt.
Tas ir labi, ne jau visam kronis,
Jo sirdī vietu atrod pavasar`s.
Ja priecājies par to, kas sirdī noris –
Ka tur mājo balts un ziedošs zars.
Lidija Bērze
(no Limbažiem)

DZIESMU KARI
Kā var septītās debesīs pabūt,
Ja ne klausoties cīruļu dziesmās
Šādām ziedoņa rītausmām jābūt,
Kas sirdi sildīs, kā ugunskurs iesmu.
Jau šķiež cīrulis dzirkstošus treļļus,
Priekš tevis koncertu debesīs rīko.
Kā tāds aušīgs un nerātns zellis,
Dziesmu karos tas uzvarēt tīko.
Tu klausies un nevari saprast,
Jo tu jau neesi dižākais soģis.
Kā skaistāko balstiņu atrast,
Kas rīko koncertu aiz tava loga
Kā var septītās debesīs pabūt,
Ja ne klausoties cīruļa dziesmās
Šādām dziesmotām rītausmām jābūt,
Lai sirds saprot – kā ir, kad tā liesmo.
Lidija Bērze (no Limbažiem)

MĪLESTĪBAS RADARS
Aprīlī jau zari sulām pielīst
Un mežu norās vizbuļi sāk plaukt.
Rītos izej mazpilsētas ielās
Ar dzērvēm kopā pavasari saukt.
Lai katram ir savs mīlestības radars,
Debess takas gājputni sāks bradāt,
No augstumiem tie Dzimto zemi sveiks.
Vai tiem palīdz mīlestības radars
Kas īsto ceļu vienmēr parādīs,
Lūpās vienmēr piedzimtu tie vārdi,
Kas pavasarim durvis atdarīs.
Uz Dzimto zemi tālo ceļu veikt
Zilais vizbulis man piemiedz aci.
Es tam saucu: „Sveiks, mans zilacīt!”
Lidija Bērze
(no Limbažiem)
Vai tas man arī gribētu ko sacīt,
Kad ir tik jauks un pavasarīgs rīts

GLEZNA
Es šodien uzgleznoju pavasari.
Gaidu, kad tur vītoli sāks plaukt.
Nesaprotu, ko lai tagad daru
Gribas, lai tur pūpolpērles aug.
Gribēju, lai vizbuļi sāk ziedēt,
Bet apgāzās mans zilās krāsas trauks.
Debesīs jau cīruļi sāk dziedāt,
Bet mežmala ir tikai pelēks lauks.
Debesīs es uzgleznošu sauli,
Lai tā šo pelēcību projām trauc.
Pa zelta staru pavasaris auļos
Un zaļos ratos pūpolpērles brauks.
Apgriezīšu gleznu kājām gaisā
Un mežmalā būs zili ziedošs lauks.
Birs pūpoli kā sniegs no caura maisa
Lidija Bērze
(no Limbažiem)
Un dzērves kliedzot pavasari sauks.

DRAISKĀ MELODIJA
Smarža šī no plaukstošajiem bērziem
Ir kā tāds rūgtens sarkanvīna malks,
Kuru dzerot, neatdzerties mūžam.
Tikko dzēris atkal lāses alkt.
Patīk man šī sīvā bērzu dvesma
Un šalkas kaist kā liega melodija,
Kad bērzos rotaļājas dienvidvējš.
Kā, lai zinu, vai tā dziesma bija,
Un liegās melodijas ausīs skan.
No bērzu smaržas noreibusi esmu,
Jo to dāvā pavasaris man.
Kurai notis pavasaris sēj
Es tās pierakstīju bērza lapās
Un zaros kārtoju, lai dziesma skan.
Lidija Bērze
(no Limbažiem)
Tā šī draiskā melodija tapa,
Kurā klausīties tā patīk man.

PAVASARI GAIDOT
Es tevi gaidīju … Tu nenāci …
Aiz ledus durvīm tu slēpies,
Dažbrīd pat cīruļputenī vērpies.
Es gaidīju tavas zilās vizbuļu acis
Un zeltainos pieneņziedu matus.
Es kalnā kāpu un saucu tevi –
Tad tevi savā sirdī es atradu
Un mājās beidzot pārvedu.
Tik neprātīgs atkal tu esi,
Ka man pat ābeļziedus nesi!
Saulstaru rokām tu zemi glāstīji
Un visiem par mīlu reiz stāstīji.
Tu lietus asarām raudāji
Un no rīta lāsteku zobenus meti.
Es jūrmalā meklēju tevi
Un vējš tur viļņu stīgas spēlēja
Evija Runce
(no Viļķenes)
Un manu laimi zīlēja.

PAVASARA VĒSTNESIS!
Šorīt man uz pleca
Raibais tauriņš uzlaidās.
Līdzi mani sauca
Pavasari izrādīt.
Atradāmies dārzā mēs,
Kur sniegpulkstenes zied.
Skaitījām putnu kāšus debesīs
Un klausījāmies kā dzērves dzied.
Manā sirdī ienāca laime
Un apkārt dancoja bišu saime.
Pavasaris ir atnācis
Un prieku nu mums atnesis!
Avotiņs
(Elīna Upīte no Lēdurgas)

PAVASARĪ!
Jau atkal pie mana loga
Pavasaris klauvē.
Sniegu tas kausē
Un daba jau mostas.
Ko šis pavasaris mums atnesis
Vai prieku mūsu sirsniņās
Tad paveros es debesīs,
Tur zosu kāši lidinās.
Pie mājas stūra
Zilgani krokusi zied.
Ieklausies, kas tik skaisti tur dzied
Tā mazā zīlīte pie būra.
Bet lielajā tīrumā-
Zaļi graudiņi spraucas laukā.
Paveroties šajā jaukumā
Acis man mirdz priekā!
Avotiņs (Elīna Upīte no Lēdurgas)

PAVASARS
Zemi klāja balta sega-
Tad atnāca pavasars.
Pieklauvēja pie mana loga
Un istabā ieslīdzēja saules stars.
Paveries kā zeme mostas-
Kokiem lapas plaukst,
Putnu kāši atgriežas
Un sirds man strauji pukst.
Putnēns savas acis
Pretī saulei pacēlis.
Kurmēns tā kā aptracis
Aši mājas sacēlis.
Puķes dārzā veras,
Zāle ārā spraucas.
Avotiņš tek mežmalā,
Visus kopā sauc.
Avotiņs (Elīna Upīte no Lēdurgas)

PAVASARIS
Vēl logos plaukst leduszieds
Un saltais vējš glāsta manu vaigu
Mani sapņi kavējas ziemas miegos
Un kājas pa sniegoto ceļu brien.
Tu nāc ar sniegpulkstenīšu zvaniem,
Ar gājputnu pirmo dziesmu.
Tik kluss un krāsains
Ar pūpolu zariem rokās.
Sāk tauriņi liego deju mālēpeņu pļavās
Skudras skrien pa zaļo zāli
Un spirdzinošās bērzu sulas
Veldzēt mūs sāk.
To visu vērojot un izbaudot
Atkūst mana aukstā sirds.
Un es arvien pārliecinos
Pavasari – tu esi brīnums.
Ar tavu acu skatu kūst sniega segas
Un lāstekas raudot kūst.
No tava pieskāriena plaukst pumpuri,
izlien asni,
Bet siltā dvaša pamodina visu dzīvo.
Māra Vanka
(no Limbažiem)

PAVASARĪ – MĪLESTĪBAS GADALAIKĀ
Acis rītausmu par dienu sauc,
Putni dziesmas skaņot sāk.
Tu vēl vakar kausēji pārslas uz mana siltā vaiga.
Dzirdi kā iezīmējas smaids – tu vēl vakar biji tik balts,
Tu vēl vakar biji tik auksts.
Jūti – vēl brīdis klusumā un krāsas modīsies.
Iekrāsos ceļus un salīmēs sirdis,
Iekrāsos to, kas modīsies pelēks.
Ieklausies, mazs asns saulei gaismu lūdz,
Atver savas plaukstas viegliem tauriņa spārniem,
Atver savu sirdi, kas klusībā savu kluso tuk tuk sit.
Es ticu – tu mīlēt sāc, tu sildīt nāc.
Ieklausies, es zinu ko sirds tava jūt,
Ar mani kopā tā pavasarī lēks,
Ar mani kopā tā tauriņus ķers,
Ar mani kopā tā mēness izslēgtās zvaigznēs skatīsies,
Tikai ieklausies, pavasaris namaz nav tik kluss.
Sintija Papiņa (no Tūjas)