SlimnÄ«cas ZiÅas, jÅ«nijs, 2010 - P. StradiÅa KlÄ«niskÄ universitÄtes ...
SlimnÄ«cas ZiÅas, jÅ«nijs, 2010 - P. StradiÅa KlÄ«niskÄ universitÄtes ...
SlimnÄ«cas ZiÅas, jÅ«nijs, 2010 - P. StradiÅa KlÄ«niskÄ universitÄtes ...
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
PERSONĪBA I Slimnīcas Ziņas<br />
Ārstu dzimta četrās paaudzēs<br />
Saruna ar Pulmonoloģijas un alergoloģijas centra vadītāju doc. Viesturu Šiliņu<br />
- Jūsu dzīves jubilejas iekrīt gada skaistākā<br />
saules pielietā laikā, kad iespējas uzņemt<br />
daudz radu un draugu. Vai esat plašu svinību<br />
piekritējs?<br />
- Jā un nē. Es mīlu laukus un svinu arī tur savus<br />
svētkus. Manas dzimtas mājas ir pie Cēsīm.<br />
1907. gadā mans vecvectēvs tās nopirka no Veselavas<br />
muižas.<br />
- Pavasarī un vasarā laukos ir ļoti daudz<br />
darba – nav nemaz tik vienkārši no ārsta darba<br />
brīvajā laikā doties simtiem kilometru no<br />
Rīgas, regulāri kopt savu dzimtas vietu...<br />
- Mana bērnība pagāja pietiekoši intensīvi strādājot<br />
– kā palīgam kopā ar tēvu viņa atvaļinājuma<br />
laikā šajās mājās, jo tur dzīvoja vecmammas<br />
māsa, kura bija iestājusies kolhozā, kur viņai bija<br />
vesels lērums aitu, gādājām sienu, kartupeļus.<br />
Bet šī māja tagad ir tikai un vienīgi skaistumam<br />
un priekam. Zālājs, lauki, kuri tiek katru gadu<br />
nopļauti, upe, neliels mežs, kurš arī regulāri ir<br />
jākopj, lai neieviešas mizgrauži, jālikvidē vējgāzes<br />
– gribi vai negribi ik pa laikam kāds koks<br />
jānozāģē. Esam dzimtā daudzi, kāds ik pa brīdi<br />
nāk palīgā. Esmu sagādājis mazo lauksaimniecības<br />
tehniku – traktoriņu, zāģus, pļaujmašīnu,<br />
krūmgriezi – tādas lietas, kas laukos nepieciešamas.<br />
- Bet dārzs?<br />
- Tikai un vienīgi puķu un skaistumdārzs. Tas<br />
sievas ziņā – rozes, košumkrūmi. Man ir savi<br />
mīļie lielie koki, par kuriem varu priecāties. Tie<br />
ir daudz vecāki par maniem senčiem, kurus es<br />
zinu. Jo mans ozols ir ar vienu no lielākajiem Latvijas<br />
vainagiem, kas ir atzīmēts dižkoku portālā,<br />
Eniņa grāmatā. Tas ir Puņģu ozols – šobrīd 5 m<br />
12 cm. Kad bērnībā mērījām – bija 4 m.<br />
- Kādi trīs vīri to var apkampt?<br />
- Trīs nevarēs gan. Ozols ir manā sētas teritorijā<br />
kādus 100 metrus no upes, kurai vārds ir vīriešu<br />
dzimtē, Latvijā tādas ir tikai divas upes – Abuls<br />
un Raunis. Mana upe ir Raunis – tā ir Raunas<br />
kreisā krasta pieteka.<br />
- Vai esat pētījis savas dzimtas vēsturi?<br />
- Ļoti sen atpakaļ ar to biju aizrāvies, bet 3 paaudzes<br />
noteikti pārzinu no tēva mātes puses, kura<br />
nāk no Raunas puses. Mums arī Raunā ir dzimtas<br />
kapsēta. Tie ļaudis, kas tur guļ, droši vien tāpat<br />
krājuši naudu, ņēmuši kredītus un 1907. gadā<br />
visu šo lauku saimniecību iegādājušies. Tur bija<br />
7 ēkas. Diemžēl divas ēkas manā laikā ir aizgājušas<br />
postā. Nebija naudas, lai rijai uzliktu jumtu,<br />
bet ir pirts, klēts, kūts, dzīvojamā māja...<br />
- Vai ap Jāņiem pļaujat sienu un ļaujat<br />
viesiem tur gulēt smaržīgā gultā?<br />
- Šobrīd vairs ne, drīzāk to paņem kāds kaimiņš,<br />
jo tad būtu jānopļauj 10 ha lauku. Labāk to<br />
paņem tie, kam ir lopi. Bet es esmu sakārtojis<br />
māju, mums ir pietiekoši daudz vietas, kur uzņemt<br />
ciemiņus. Mēs arī paši esam daudz – man<br />
ir 3 bērni un 6 mazbērni. Varētu jau teikt arī<br />
citādi – manam tēvam šobrīd ir 10 mazmazbērni<br />
un maisam gals vēl arvien ir vaļā. Arī šobrīd<br />
ceram uz dzimtas pieaugumu.<br />
- Jūs esat tāda ar dakteriem bagāta dzimta...<br />
- Ārstu profesija mums sākās no vectēva. Ārsti<br />
esam bijuši 4 paaudzēs. Vectēvs bija plaša<br />
spektra internists un ilgu laiku vadīja nodaļu 4.<br />
slimnīcā, bija slimnīcas galvenais ārsts. Viņš ir<br />
beidzis Kijevas universitāti, jo Latvijā medicīnas<br />
augstskolas nebija. Man ir saglabājies viņa diploms,<br />
kuru tolaik iedeva tāda bieza stikla caurulē.<br />
Mans tēvs ilgus gadus ir bijis Eksperimentālās<br />
un klīniskās medicīnas institūta zinātniskās laboratorijas<br />
vadītāja vietnieks zinātniskajā darbā.<br />
Viņš strādāja endokrinoloģijā. Tajā laikā ļoti spēcīga<br />
bija onkoloģija, kur strādāja dr. Bramberga,<br />
un ļoti stipri izteikta fizioloģija, kas arī man palikusi<br />
ļoti, ļoti tuva no šiem institūta laikiem. Jo<br />
es arī centos iztulkot slimību no patfizioloģijas<br />
viedokļa. Tēvam bija divas māsas – doc. Lināre,<br />
Anta Buša<br />
kas ilgu laiku strādāja ķirurģiskās stomatoloģijas<br />
katedrā un otra māsa – veterinārajā medicīnā.<br />
Manā paaudzē māsīca Dace Matule ir pazīstama<br />
ginekoloģe, bet brālēns Pēteris Apinis – tagad<br />
gan vairāk nodarbojas ar grāmatu izdošanu.<br />
Mana māsa Inese Mauliņa ir pārliecinošs zobārsts<br />
ortodonts, kura visu mūžu ir strādājusi ar<br />
šķelto lūpu problēmām. Viņa pirms gada aizstāvēja<br />
disertāciju par šo mūža darbu. Ar jauno<br />
paaudzi nedaudz citāda situācija. Mani divi dēli<br />
nebija gatavi startēt medicīnā, viņi tagad jau lieli<br />
puiši – jaunākam dēlam ir dēls un meita, vecākajam<br />
– dēls. Bet mana meita Kristīne Ducena ir<br />
ārste Stradiņos. Viņai ir 2 dēli un meita.<br />
- Kas ir tas, kas paaudzēs liek izvēlēties ārsta<br />
profesiju? Tā ir kāda likumsakarība? Mākslinieku<br />
ģimenēs iedzimst talants, ir tādi gēni,<br />
bet vai pārdzimst talants medicīnā?<br />
- Nē, ģenētika tā nav, bet droši vien, ka viskolorītākais<br />
man bija vecaistēvs, kurš atstāja tāda kārtīga<br />
praktizējošā ārsta iespaidu. Viņš ļoti daudz<br />
strādāja. Karos un pēckara gados bija ārstu<br />
trūkums. Viņam bez slimokases bija arī mājas<br />
prakse, vakaros strādāja mājās. Mans tēvs droši<br />
vien ņēma piemēru no sava tēva. Kā arī manam<br />
tēvam ir izteikta dabas mīlestība. Vectēvs<br />
ieaudzināja to dēlam un tagad tas pārgājis arī<br />
manam vecākajam dēlam Robertam, kurš ir biologs<br />
Engures rezervātā. Tēvs mums iedeva arī to<br />
analītisko skatu uz zinātni un vienlaikus arī šo<br />
dabas mīlestību. Viņš bija tas, kas visu savu brīvo<br />
laiku pavadīja lauku mājās, parādīja ceļu, kas<br />
mums tagad jādara turpmāk, kā šī ainava jāattīsta.<br />
Viņš bija tas, kurš strādāja bez tehnikas, ļoti<br />
daudz padarot šo lauku un māju sakopšanā. Es<br />
vairāk ieguldīju infrastruktūrā, bet daba jau bija<br />
iekopta, bija stabils pamats, lai strādātu tālāk un<br />
uz priekšu varēja iet daudz ātrāk.<br />
Domāju, ka tas noteicošais faktors, izvēloties<br />
ārsta profesiju – tā ir stabilitāte. Ja tev ir attieksme<br />
un vēlēšanās strādāt, tad tev nav problēmu.<br />
Kad man meita teica, ka gribētu organizēt privāto<br />
praksi, kaut arī tas nebija vienkārši – drosmīgi<br />
sākām ar valsts pasūtījumu endokrinoloģijā, ar<br />
50 pacientiem, tad ar 100. Tagad ir jau ap 500<br />
pacientiem mēnesī, kurus mēs spējam pieņemt<br />
pēc pamatdarba. Ārsta profesija tiek vairāk vai<br />
mazāk arī sabiedrībā cienīta. Arī tas, ka tu jūties<br />
gandarīts, kad vari palīdzēt. Jā, protams, dažreiz<br />
mūsu darbs saistīts arī ar negatīviem rezultātiem,<br />
bet no tā nekur neizbēgsi.<br />
- Endokrinoloģija ir joma, kur sekmīgi strādā<br />
arī dziednieki, piemēram, Zilākalna Marta, kas<br />
varēja palīdzēt cilvēkiem...<br />
- Par netradicionālo medicīnu varu pastāstīt<br />
daudz, jo esmu dzīves laikā interesējies par<br />
homeopātiju, bijis pie Grenctāles dziednieces,<br />
esmu strādājis ar zāļu novārījumiem un zinu,<br />
ko viņa dara. Esmu ar astmas slimnikiem kāpis<br />
kalnā, kam ir fizioloģisks medicīniskā efekta pamatojums.<br />
Taču kopumā jāsaka – esmu tomēr<br />
tradicionālās medicīnas piekritējs. <br />
22 Jūnijs <strong>2010</strong>
Change language