Olivzars Nr. 1

Uzruna
„Mums tādēļ jābūt īpaši vērīgiem pret dzirdēto, lai kāda
straume mūs neaiznestu sānis. Pat ja caur eņģeļiem
runātais vārds ir droši piepildījies un katrs pārkāpums vai
nepaklausība ir saņēmusi taisnīgu atmaksu, kā gan mēs
no tās izbēgsim, ja būsim nevērīgi pret tik lielu
pestīšanu? To sludināja mūsu Kungs, un tie, kas to
dzirdējuši, pie mums to ir apstiprinājuši, un Dievs to ir
apliecinājis ar zīmēm, brīnumiem un dažādiem spēkiem
un izdalot Svētā Gara dāvanas pēc savas gribas.”
/Ebr 2:1-4/
Agrā bērnībā vecāki ar bērnu ir pacietīgi, daudzreiz
atgādinot, lai radinātu mazuli dzīvei, kurā būs jāiet
sagatavotam. Skolas gados tiekam mācīti vērībai, lai no
skolotāja priekšā sacītais atrastu vietu mūsu apziņā. Taču
skolā laika nepietiek tik daudzkārtējai atgādināšanai, jo
augam, un ar katru jaunu skolas gadu apgūstamais krājas
milzīgā kopumā, ko beigās pat grūti aptvert. Bet, kad
cilvēks pieaudzis, viņa uzmanība var kļūt mazāk droša. Tas
tādēļ, ka nu mūs nodarbina daudzums ikdienas rūpju. Tad
nu top redzams tas, cik pacietīgi un sapratīgi bijuši vecāki
mūsu pirmajos dzīves gadiņos, cik apzinīgi bijuši mūsu
skolotāji, steidzot atprasīt mācīto, un, cik sagatavoti esam,
lai tad, kad lēmumi pieņemami patstāvīgi, mēs
netenterētu pa dzīvi, no viena grāvja, uz otru.
Vēstule Ebrejiem runā uz pieaugušajiem. Runā uz tiem,
kas Dieva pasludinājumu dzirdējuši, kam tas atgādināts,
kas savu dzīvi saistījuši ar Svēto Vārdu. Vieni dzīvo Vārdu
uzklausījuši, tad kristīti uz šo Vārdu. Citi, kristīti, Vārdu
uzklausa un savu uzticēšanos Tam apliecina, atkal jaunā
uzklausīšanā, ticībā pieaugot ik dienas. Tomēr,
atgādinājums ir ticīga cilvēka ikdienas sastapšanās ar jau
dzirdēto Vārdu. Tādēļ Dievs iepriekš noteicis Bausli par
Svētās dienas ievērošanu un Dieva Vārda godināšanu. Tas
ir „caur eņģeļiem dotais”, kas piepildījies nes atmaksu par
pārkāpumu. Ja piepildījies tas, tad mums tiek atgādināts,
ka arī Pestīšanas Vārds, kurš Dieva izsacīts vēlāk, caur
Kristu, arī piepildīsies. Tas pirmais nes „taisnīgu atmaksu”,
kamēr otrais – Dieva Žēlastību pārkāpējam. Tad nu paliek
mūsu izvēle, vai jautājumu plūdumam, ko grēcīgais cilvēks
tik naski lieto, lai dzirdēto Vārdu apšaubītu, samērotu ar
saviem, grēcinieka priekšstatiem, vēl ļaujam turpināties?
Vai, neskatoties uz mūsu grēcīgajām tieksmēm un
iebildumiem, tomēr ļausim Pestīšanas vēstij iegūt mūs
pašus Dievam, mums pašiem par labu un bezgalīgu prieku
Dieva Valstībā?
Vēstules Ebrejiem autors vēl piebilst par garīgajiem
fenomeniem, kuri cilvēkus tik ļoti piesaista, t.i.,
„zīmes, brīnumi un dažādi spēki”. To visu, ja kādam
ļoti kārojas, nav jāmeklēt ārpus Pestīšanas Vēsts,
ārpus Pestītāja! Viņā tas ir noticis! Ja lasi Evaņģēliju,
nevari to nepamanīt! Tad, kāpēc, Tu, cilvēk, kristītais
uz dižāko - uz Kristus Vārdu, zīmes, brīnumus un
spēkus meklē ārpus Viņa, ārpus Evaņģēlija, vārdos,
kurus Tev pienes pastnieks, neskaitāmos preses
materiālos, kuri runā par, itkā, garīgo? Barojies no
neīsta, īsto esi pametis novārtā? Svētdiena, kas Dieva
iecelta vissvētāko kārtā, Tevi nesaista, vai pat traucē?
Dievkalpojumā, sprediķa laikā, Tu nespēj uzveikt
miegu? Ikdienā Tevi nomoka neizpratne par Dieva
esamību, ja reiz Tavā dzīvē notiek tā, vai šitā? Varbūt
brīnies, ka ticības prieks Tevī sen izplēnējis vēl
neiesācies? Dievs Tavā apziņā piesaka sevi kā soģis,
bez žēlastības? Tagad Tu skraidi no vietas uz vietu,
cerībā dzirdēt ko jaunu? Viss, iepriekš minētais dod
liecību par cilvēka nevērību: nevērība pret Svēto
dienu – nevērība pret Dieva gribu, nevērība pret
Dieva Vārdu, nevērība pret Altāra Sakramentu,
nevērība pret piedošanu, nevērība pret pestīšanu…
Īstā garīgā maize, pieaugušajiem paredzētā, ir kārtīga
rupjmaize, uz nedēļu līdzi dota, kā kādreiz
skolniekam, kuram mājās atgriesties tkai nedēļas
nogalē! Mājās galdā likts svētku ēdiens – Pestīšanas
Vārds un pats Kristus, miesā un asinīs!
Andis Lenšs, mācītājs
2