Asizes Francisks un katolu garigums
13.03.2013 • Views
Share Embed Flag

Asizes Francisks un katolu garigums

ePAPER READ
DOWNLOAD ePAPER
bridiskadklustunteikt

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

START NOW

Diakons Aleksijs Bekorjukovs<br />

Asīzes <strong>Francisks</strong> <strong>un</strong> katoļu svētums<br />

„Kaut arī atkāpšanās sākums ir meklējams shizmā, taču no Baznīcas atkritušie līdz ar<br />

to ir zaudējuši Svētā Gara žēlastību.”<br />

Svētītājs Bazīlijs Lielais<br />

Turpat vai tūkstoš gadu pagājis kopš kristīgā pasaule nožēlo, ka ir sadalījusies. Mūsdienās<br />

visapkārt dzirdamas balsis, kas sludina nepieciešamību atja<strong>un</strong>ot zaudētās saiknes <strong>un</strong> attiecības<br />

starp dažādo novirzienu kristiešiem.<br />

Saprotams, ka pašu evharistisko <strong>un</strong> lūgšanas attiecību saraušanas faktu baznīcu starpā<br />

ticīgie uztver kā kaut ko nedabisku, jo mēs visi ļoti labi atceramies K<strong>un</strong>ga novēlējumu, ko<br />

Viņš mums atstāja Savas zemes dzīves beigās: "Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī <strong>un</strong> Es<br />

Tevī, lai arī viņi ir Mūsos" (Jņ. 17: 21). Gluži dabiski, ka mēs, pareizticīgie, bēdājamies par<br />

Rietumu brāļu nu jau vairāk nekā pirms deviņiem gadsimtiem notikušo atkrišanu; protams, ka<br />

mēs no visas sirds alkstam pēc viņu atkalpievēršanās <strong>un</strong> atgriešanās Vienotās Apustuliskās<br />

Mātes Baznīcas klēpī. Kas gan to kavē? Kādi šķēršļi rada grūtības mūsu tuvināšanās ceļā?<br />

Saskaņosim dogmas, vienosimies domstarpībās attiecībā uz kanoniem; bet dievkalpošanas <strong>un</strong><br />

ceremoniju dažādība nevar būt par iemeslu sakaru saraušanai. Kāpēc gan vezums nekust no<br />

vietas?<br />

Patiesībā cēloņi ir ļoti nopietni <strong>un</strong> daudz dziļāki - tiem ir ne tikai formāli dogmatisks<br />

vai ārējs, ceremoniāls <strong>un</strong> kanonisks raksturs, bet arī iekšējs, garīgs - viss ko dēvē par askētiku<br />

<strong>un</strong>, kas vistiešākajā veidā izriet no vienas vai otras kristīgās konfesijas dogmatiskās sistēmas<br />

kopumā. Ja pieļauj, ka mums, pareizticīgajiem, var izdoties saskaņot ar katoļiem visas galvenās<br />

atšķirīgās <strong>un</strong> arī pretr<strong>un</strong>īgās definīcijas dogmatikas, kanoniskajā <strong>un</strong> baznīcas tiesību jomā,<br />

(vēstures pieredze gan liecina, ka tas bijis iespējams tikai vārdos), tad tieši attiecībā uz iekšējo,<br />

garīgo dzīvi viss ir daudz sarežģītāk. Spriediet paši: vai gan ir iespējams viegli atsacīties<br />

no tās lūgšanu prakses, no tām garīgās dzīves <strong>un</strong> askēzes metodēm, ko desmitiem paaudžu<br />

krājušas daudzu gadsimtu gaitā? Tā ir iekšējā dzīve, <strong>un</strong>, ja labpatīk, var uzskatīt, ka tā jau iedzimusi<br />

gēnos. Atmest to, nomainīt - uzreiz <strong>un</strong> uz visiem laikiem, pēkšņi sākt dzīvot citādi -<br />

ir neiedomājama <strong>un</strong> neiespējama lieta.<br />

Taču mainīt vajag, tas ir nepieciešams! Jo atšķirības starp pareizticīgajiem <strong>un</strong> katoļiem<br />

šajā jomā ir tik uzkrītoši būtiskas, ka pamanāmas ikvienam, kurš kaut nedaudz ir saskāries ar<br />

šāda veida jautājumiem <strong>un</strong> kaut vai vispārējos vilcienos ir iepazinies ar svēto tēvu mācību par<br />

lūgšanu <strong>un</strong> garīgo praksi. Izskaidrot visas garīgās prakses nesaskaņas, pretr<strong>un</strong>as pašos kodolos<br />

ar nacionālo temperamentu specifiku jeb ļaužu lokālajām etniskajām īpatnībām (kā to dara<br />

daži mūsdienu teologi), ir pilnīgi nejēdzīgi <strong>un</strong> absurdi.<br />

Protams, ja r<strong>un</strong>a ir par iekšējo, apslēpti garīgās dzīves praksi, nepieciešams to izpētīt<br />

pēc svēto dzīves piemēriem, jo tieši svētie ir pilnvērtīgi baznīcas patiesības iemiesotāji dzīvē,<br />

tieši svētie ir baznīcas mācības vēstneši <strong>un</strong> tās ideālu paudēji, tieši viņi ir tautas vadoņi <strong>un</strong> atdarināšanas<br />

cienīgi paraugi, viņi ir tie, kas pilnībā uzņēmuši <strong>un</strong> savā dzīvē iemiesojuši to lūgšanu<br />

<strong>un</strong> askēzes varoņdarbu, par kuru māca viņu baznīca.<br />

Tālab šajā sacerējumā ir mēģināts veikt pēc iespējas rūpīgāku katoļu garīgās prakses<br />

analīzi, par piemēru ņemot vienu no Rietumu Baznīcas svētajiem - Asīzes Francisku. Šis garīgais<br />

cīnītājs ir izraudzīts, kā viens no vispazīstamākajiem <strong>un</strong> dziļi cienītiem katoļu svētajiem<br />

visā Rietumu pasaulē, lai aplūkotu viņa dzīvi <strong>un</strong> darbību, bet galvenais - mistiku. Mēģināsim<br />

izanalizēt Franciska, <strong>un</strong> to viņa sekotāju <strong>un</strong> garīgo audzēkņu mistikas kopīgās līnijas, kuri pēc<br />

katoļu pārliecības ir sasnieguši vislielāko svētumu, parādīt, ka šāda veida garīgās dzīves prakse<br />

nebūt nav izņēmums katoļu pasaulē, bet, gluži otrādi - norma <strong>un</strong> ideāls. Pacentīsimies noskaidrot<br />

tos sākotnējos cēloņus, kas izraisījuši tik slimīgas novirzes no pareizas garīgās dzīves<br />

normām, uz kurām grāmatas turpinājumā tiks norādīts.

Diemžēl, aizvadītajā vēstures periodā visai reti sastopami raksti, kuros salīdzinātas atšķirīgās<br />

lūgšanas darba pieredzes starp pareizticīgajiem Austrumiem <strong>un</strong> katoliskajiem Rietumiem.<br />

Starp jau esošajiem sacerējumiem, pirmkārt, jāatzīmē svētītāja Ignatija Brjančaņinova<br />

nopietnie pētījumi, kas ietilpst viņa "Askētikas pētījumos" <strong>un</strong> vēstulēs, otrkārt - M.Lodiženska<br />

"Mistisko triloģiju" (kuras otrā daļa - "Neredzamā gaisma" lielā mērā palīdzējusi strādājot<br />

pie šī sacerējuma), kā arī A.Loseva grāmatas "Antīkās simbolikas <strong>un</strong> mitoloģijas apraksti"<br />

noslēdzošo nodaļu.<br />

Augšminētā Lodižensaka darbā pareizi ievirzīta Asīzes Franciska <strong>un</strong> sirdsskaidrā Sarovas<br />

Serafima mistikas salīdzinošā analīze, diemžēl, izraudzītā faktiskā materiāla nepietiekošais<br />

apjoms nav ļāvis darba autoram pilnībā pamatot savus secinājumus. Tāpēc šoreiz pētījuma<br />

uzdevums ir veikt vēl rūpīgāku analīzi, piesaistot papildu avotus par Franciska dzīvi, tai<br />

skaitā viņa paša sacerējumus, tāpat arī svēto tēvu darbus askētikā, lai izvirzītu visnotaļ pamatotus<br />

secinājumus par Asīzes garīgā cīnītāja mistiku <strong>un</strong> tās likumsakarībām katoliskajā pasaulē.<br />

Kā jau tika minēts, šajā pētījumā liela loma atvēlēta pirmavotiem; daži katoļu svētā<br />

biogrāfijas fakti patapināti no Lodiženska grāmatas, kas nebūt nemazina to drošticamību, jo<br />

tie arī piemeklēti pirmavotos, kuru uzskaitījums papildināts ar plašiem citātiem. Tomēr pārsvarā<br />

šā pētījuma faktiskais materiāls ņemts no paša Asīzes Franciska sacerējumiem <strong>un</strong> no<br />

anonīma autora vai autoru grāmatas par viņu - "Fioretti" ("Svētā Asīzes Franciska puķītes"),<br />

turklāt šai grāmatā iekļauto stāstu ticamība neizraisa šaubas pat mūsdienu katoļu teologos <strong>un</strong><br />

latinistos, kuri tai velta spilgtus epitetus, piem.: "Šajā brīnumainajā <strong>un</strong> svētajā grāmatā "Sv.<br />

Franciska puķītes" nav neviena nepatiesa vārda. Šī grāmata ir svēta... tāpēc, ka to ar Dieva izredzētā<br />

(kā evaņģēlista) roku ir rakstījis Svētais Gars. Par to, pirmām kārtām, r<strong>un</strong>ā dievišķas<br />

dvašas piepildītā izklāsta svētums... Šajā grāmatā viss ir garīgs... Taču te nav nekā lieka, viss<br />

ir nepieciešams". 1<br />

Pievēršoties konkrētajam šī pētījuma mērķim, pirms savu uzmanību sakoncentrēt uz<br />

pašu galveno - Franciska garīgo praksi, ir nedaudz jāpakavējas pie tā laikmeta raksturojuma,<br />

kurā viņš ir dzīvojis, (XII gadsimta beigas <strong>un</strong> XIII gadsimta sākums - bija ļoti sarežģīts periods<br />

katoļu baznīcas dzīvē). Pašu "Puķīšu" teksta liecība par šo laiku ir šāda: "Agrīno viduslaiku<br />

ticīgo cilvēku apņēma bezgalīga vientulība: vilšanās sevī bija tikpat liela kā vilšanās<br />

Baznīcā. Šķita, ka pasaule atkal ir atgriezusies pie tā stāvokļa, kādā tā atradās pirms Kristus<br />

atnākšanas, tikai ar to starpību, ka nu bija jāgaida ne vairs lēnprātīgo Cilvēka Dēlu, bet bargu<br />

soģi."<br />

Laikmetā pirms Franciska parādīšanās Rietumu Baznīcas stāvoklis bija nomācošs:<br />

"No visurienes - šausmas, no visurienes - briesmas, ārpusē - zobens, iekšienē - ķecerība <strong>un</strong><br />

uzpirkšana". Tiek vēstīts "par garīdzniecības <strong>un</strong> mūku netikumiem <strong>un</strong> noziegumiem, par laicīgo<br />

cilvēku vienaldzību <strong>un</strong> bezdievību, par baznīcas disciplīnas absolūtu ignorēšanu <strong>un</strong> visu<br />

baušļu pārkāpšanu". 2 "Iedzīvošanās kāre <strong>un</strong> pasaulīgo labumu meklēšana kļuva par parastu<br />

parādību katoļu garīdzniecībā. Nonāca pat tik tālu, ka katoļu Baznīca, kas Rietumos bija nostājusies<br />

par vidutāju starp cilvēku <strong>un</strong> Dievu, būtībā Dievu no cilvēkiem slēpa. Šajā Baznīcā<br />

varēja nopirkt visu, sākot ar grēku atlaidēm <strong>un</strong> beidzot ar kardināla cepuri." 3<br />

Oficiālā reliģija ticīgo dvēselēm šķita kā bezka<strong>un</strong>īga Evaņģēlija karikatūra. Priesteri<br />

pārvērtās par "alkatīgiem vilkiem, kas netaupīja savus ganāmpulkus..., daudzi abati dzīvoja kā<br />

bandīti, pat bīskapi līdzinājās bezbēdīgiem kaušļiem... Pāvesti, ar retiem izņēmumiem, kalpoja<br />

par vardarbības <strong>un</strong> netikumības piemēru... Pāvests atver dievnama durvis tirgoņiem, pats<br />

kļūst par tirgoni, pārdodot visu, pēc kā vien ir pieprasījums: baznīcas amatus, garīgos labumus,<br />

laicīgos kroņus, svēto <strong>un</strong> pasaulīgo, zemi <strong>un</strong> debesis, nerūpējoties par to, kas ir pircējs." 4<br />

"Diezin vai uz zemes jebkad ir bijis tik maz labestības, kā gadsimtos pirms svētā Asīzes<br />

Franciska dzimšanas." Ļaudis "vairs neticēja, ka Romas garīdzniecība varētu laboties, atrazdamās<br />

uz tik zemas degradācijas pakāpes". 5<br />

Tāpēc tā laika Rietumu pasaulē baznīca tika pielīdzināta netiklei, tās kalpotāji - netiklības<br />

<strong>un</strong> nešķīstības kalpiem. Noraidīti tika pat katoļu priesteru veiktie sakramenti - neraugoties<br />

uz latīņu reliģiozi juridisko mācību par Noslēpuma patiesumu "ex opere operato", t.i., ka

sakraments neapšaubami tiek veikts, ja vien pilnībā ievērota forma (pareizi iesvētītam priesterim,<br />

izr<strong>un</strong>ājot svētdarbības formulu ar sakramenta dalības ņēmēja piekrišanu).<br />

Tieši visu augstākminēto iemeslu dēļ "tā laika katoliskās pasaules gaišākie prāti pavērsās<br />

domās pret Austrumiem <strong>un</strong> jautāja, vai grieķu baznīca neatnāks izmēzt visu šo ļa<strong>un</strong>umu<br />

<strong>un</strong> sakārtot savas māsas mantojumu". 7<br />

Tas viss, kā apgalvo paši katoļi, notika tāpēc, ka tika pazaudēta "pasaulē Kristus klātesamības<br />

sajūta", kas kļuva par iemeslu bezgalīgiem kolektīviem <strong>un</strong> personiskiem mēģinājumiem<br />

atrast Kristu, atja<strong>un</strong>ot nozaudēto saikni ar Viņu - Baznīcā vai ārpus tās, kopā ar to vai<br />

par spīti tai. Taču viengabalainais <strong>un</strong> svētības pilnais Kristus tēls šķita bezcerīgi pazaudēts". 8<br />

Lūk, XIII gadsimtā "kristietība ienāca pasaulē, lai to izdziedinātu, <strong>un</strong> ārstēja to ar vienīgo<br />

iespējamo paņēmienu". Līdz pat šim laikam, pēc Rietumu domātāju uzskatiem, ir turpinājusies<br />

izpirkšana. To tad arī uzsāka <strong>Francisks</strong>, kļūdams, kā apgalvo katoļi, "par otru Kristu,<br />

dāvātu cilvēku pestīšanai", par Kristus atspulgu, Kuru visnotaļ esot iespējams aplūkot kā<br />

Franciskam līdzīgu. 9 Kur radās, kur aizsākās tik dīvains <strong>un</strong> zaimojošs salīdzinājums? Vai tas<br />

ir atsevišķu katoļu izdomājums vai arī likumsakarīgas sekas visai katoļu baznīcas dzīvei? Jānoskaidro<br />

šāda apgalvojuma rašanās cēloņi. Vispirms atzīmēsim svarīgākos posmus šī Rietumu<br />

svētā dzīves ceļā.<br />

Zināms, ka ja<strong>un</strong>ības dienās <strong>Francisks</strong> ar aizrautību nodevās pasaulīgajām izpriecām. 10<br />

Viņš bija ietekmējies no bruņinieku romāniem <strong>un</strong> trubadūru poēzijas, kas, starp citu, "sastāvēja<br />

ne tikai no mīlas banālitātēm", bet "ar mežonīgu aizrautību tajā tika slavēts arī karš" 11 , viņš<br />

jau kopš agras bērnības sāka sapņot par varoņdarbiem, slavu <strong>un</strong> godu. 12 Atzīmēsim, ka aizraušanās<br />

ar trubadūru poēziju nepalika bez sekām: vairākus gadus pēc sava Ordeņa dibināšanas<br />

<strong>Francisks</strong> "labākajiem no saviem mācekļiem lasīja priekšā savas ja<strong>un</strong>ības skolotāju - trubadūru<br />

- darbus". 13 Tāpēc, ka "trubadūri uzkurināja varonīgas domas <strong>un</strong> jūtas" 14 , <strong>Francisks</strong>, alkdams<br />

slavas, centās to iegūt (nopelnīt) par katru cenu, kāri meklēdams pirmo pagadījušos<br />

iespēju.<br />

Jau bērnībā viņš bija vietējo pusaudžu barvedis 15 , <strong>un</strong>, ievēlēts par svētku "karali", vadīja<br />

dzīres <strong>un</strong> ballītes. Šajā nebūt ne dievbijīgajā <strong>un</strong> nevainojamā kompānijā, kur ikviens centās<br />

parādīt sevi sliktāku esam nekā patiesībā, <strong>Francisks</strong> par tiešu pienākumu uzskatīja pārspēt<br />

savus vienaudžus - pudeles brāļus neapvaldītā uzdzīvē. 16 "Viņš bija ļoti jautrs <strong>un</strong> samērā<br />

vieglprātīgs. Smiekli <strong>un</strong> dziesmas, nākošo dzīru programmas vai ja<strong>un</strong>ā greznā tērpa nopietna<br />

apspriešana, tēva naudas šķiešana pilnām riekšavām - tādas bija Franciska nodarbes, ja vien<br />

brīvajā laikā viņš negremdējās vientulīgās pārdomās <strong>un</strong> neieslīga neskaidros romantiskos plānos...<br />

Viņš bija <strong>un</strong> palika švīts no galvas līdz papēžiem, cerēdams ar laiku kļūt par varoni, <strong>un</strong><br />

juzdams, ka sasniegs savu mērķi." 17 Savukārt šādas uzvedības stimulēšana no Franciska vecāku<br />

puses, kuri lepojās ar viņa spožumu, slavu <strong>un</strong> panākumiem, noveda pie tā, ka nākamais<br />

svētais atklāti paziņoja: "Pienāks diena, kad visa pasaule nolieks galvu manā priekšā". 18<br />

<strong>Francisks</strong> ilgi prātoja, kā kļūt slavenam <strong>un</strong> neatlaidīgi meklēja tādu iespēju - burtiski<br />

nepārtraukti, gan nomodā, gan sapņos ļāvās domām par slavu <strong>un</strong> godu. Beidzot šī iespēja radās<br />

- sākās Franciska dzimtās pilsētas Asīzes karš ar Perudžu. Šajās dienās sapņu vīzijā redzētā<br />

kaujinieku ierinda <strong>un</strong> bruņas kļuva par pēdējo pilienu viņa meklējumos <strong>un</strong> sapņojumos.<br />

Bruņinieku ideālā audzināts, viņš iztēlojās sevi par bruņinieku <strong>un</strong> metās cīņā. Kāre pēc slavas<br />

<strong>un</strong> popularitātes, kā arī lielummānija viņā bija nepārvaramas, tās valdīja pār Francisku ar tādu<br />

spēku, ka pēdējie karot aizejošā ja<strong>un</strong>ā bruņinieka vārdi bija šādi: "Es atgriezīšos kā izcils vadonis".<br />

19<br />

Cietis karā pirmo sakāvi, <strong>Francisks</strong> nekrita izmisumā <strong>un</strong> drīz vien slavas meklējumos<br />

atkal nolēma pievienoties kādam no bruņiniekiem. Taču negaidīts notikumu pavērsiens mainīja<br />

viņa plānus. Kārtējā, sapnī parādījusies vīzija lika apjēgt, ka viņš ir nepareizi sapratis iepriekšējos<br />

sapņu paredzējumus - slava, ko viņam tika apsolījusi noslēpumainā balss, kā izrādījās,<br />

bija nesalīdzināmi augstākā pakāpē par to, ko viņš iztēlojās sākumā.<br />

Šoreiz, vīlies <strong>un</strong> noskumis, neieguvis to, pēc kā tik ļoti ilgojās, <strong>Francisks</strong> atgriežas<br />

Asīzē. Neizturami bija tas, ka sagruva visi viņa plāni <strong>un</strong> sapņi par karotāja slavu <strong>un</strong> atzinību<br />

sabiedrībā, <strong>un</strong> pēc kāda laika viņš sāka ilgi <strong>un</strong> nepārtraukti lūgties Krustā Sistā tēla priekšā<br />

(par Franciska lūgšanas veidu tiks r<strong>un</strong>āts turpmāk). "Ilgstošās lūgšanas viņu iejūsmināja - no

Krucifiksa nāca balsis, apkārtne pildījās ar vīzijām. Pēc šīm lēkmēm viņš trīcēja <strong>un</strong> kļuva<br />

grūtsirdīgs." 20 Kādas lūgšanas laikā, atrodoties eksaltācijas <strong>un</strong> jūsmas stāvoklī, paspējis vienlaikus<br />

saķert arī drudzi, <strong>Francisks</strong> atkal dzirdēja kādu balsi, kas šoreiz viņu aicināja atja<strong>un</strong>ot<br />

atmirstošo <strong>un</strong> brūkošo katoļu Baznīcu. 21 Pēkšņi viņš saprata, ka no Dieva, turklāt jau šajā saulē,<br />

viņš saņems nesalīdzināmi lielāku slavu, nekā no pārgalvīgiem karagājieniem, dzīrēm <strong>un</strong><br />

atzinības cilvēku vidū. Galvu daudz nelauzot, <strong>Francisks</strong> metās tajā darbības sfērā, kas varēja<br />

nodrošinot viņam to maksimālo atzinību <strong>un</strong> slavu, par ko tik kaismīgi bija sapņojis. 22<br />

Ar ko gan <strong>Francisks</strong> sāka savu ja<strong>un</strong>o, garīgā cīnītāja dzīvesveidu? Lai saprastu, kā<br />

viņš nonāca tajā stāvoklī, ko svētītājs Ignācijs Brjančaņinovs nosauca par "visšausmīgāko dēmonu<br />

apmātību" 23 , nepieciešams vismaz galvenajos vilcienos izsekot, kā attīstījās toreiz vēl<br />

ja<strong>un</strong>ā asīzieša godkāre <strong>un</strong> tiekšanās pēc ļaužu atzinības...<br />

Parādot izcilu drosmi <strong>un</strong> dedzību, divdesmit trīs gadus vecais <strong>Francisks</strong> pēkšņi sāka<br />

piekopt gluži citu dzīvesveidu, tādējādi nomainot vienu galējību pret otru. Ārkārtīgi svarīgi ir<br />

minēt faktu, ka savu dzīves ceļu Asīzes garīgais cīnītājs nosprauda sev pats, būdams gan bez<br />

garīgās vadības, gan bez padomdevēja. Mēs redzēsim, ka šajā gadījumā piepildās sirdsskaidrā<br />

Jāņa Pakāpnieka vārdi: "...kurš no iesākuma nav dzīvojis paklausībā, tam nav iespējams iemantot<br />

pazemību; jo ikviens, kurš māku apguvis pats, sāk dižoties". 24<br />

Tikko kā pametis tēva mājas, <strong>Francisks</strong> sāka sludināt, turklāt, "...domu izklāsts bija<br />

haotisks... Žestu bija vairāk nekā vārdu. Viņš sludināja ar visu savu ķermeni, kas atradās nepārtrauktā<br />

kustībā, prātojumus pārtraukdams ar kvēliem žestiem <strong>un</strong> galvas mājieniem, ar asarām,<br />

smiekliem, mīmiku, kad pietrūka vārdu". Šajā laikā "...klausītāju acis bija asaru pilnas...<br />

sirdis krūtīs lēkāja". 25<br />

Neko nezinādams par seno svēto tēvu novēlējumiem <strong>un</strong> brīdinājumiem, <strong>Francisks</strong> patvaļīgi<br />

uzņēmās svētīga garā nabagā dzīves veidu, tīšuprāt tērpdamies skrandās, izlūdzoties sev<br />

iztikšanai ēdienu pārpalikumus, klaiņoja pa ielām, vākdams dievnama celtniecībai akmeņus<br />

<strong>un</strong> izprovocējot cilvēkus, lai tie viņu pazemotu. 26 Saprotams, ka redzot, kas notiek ar Francisku,<br />

viņa tēvs - Pjetro Bernardode zaudēja pacietību. Reiz, redzēdams, kā viņa dēlu, netīru<br />

ubagu, apmētā ar akmeņiem <strong>un</strong> māla gabaliem, viņš to tēvišķīgi pamācīja. Pēc neilga laika<br />

tiesas sēdē, sakarā ar sava paša tēva naudas nozagšanu, <strong>Francisks</strong> publiski atsakās no vecākiem<br />

<strong>un</strong> pamet pasaulīgo dzīvi 27 ... Vēlāk uz bēgšanu no tēva mājām <strong>un</strong> atsacīšanos no vecākiem<br />

<strong>Francisks</strong> pamudināja arī savu nākamo garīgo audzēkni - "atvasīti" Klāru 28 .<br />

Kā jau minēts, šajā laikmetā Rietumu pasaulē valdīja sajūta, ka K<strong>un</strong>gs ir bezcerīgi zudis.<br />

Tieši šādos apstākļos asīzietis tika pārņemts ar ideju atdarināt Kristu, taču šī atdarināšana,<br />

kā turpmāk varēsim pārliecināties, bija tīri ārēja. Tā radās tā dēvētais "svētās nabadzības tikums",<br />

29 , t.i., Kristus dzīves <strong>un</strong> nabadzības atdarināšana, kurā <strong>Francisks</strong>, pēc viņa vārdiem,<br />

nonāca līdz pilnībai. 30 Jēzus Kristus atdarināšana kļuva par Franciska dzīves būtību, par viņa<br />

mūku brālības aicinājuma pamatu. 31 Kāda tad bija Franciska praktizētā Kristus atdarināšana?<br />

Atdarināšana sastāvēja tikai no ārējām izpausmēm - Asīzes garīgais cīnītājs centās līdzināties<br />

Kristum, tīšām atkārtojot, ko savas zemes dzīves laikā veica K<strong>un</strong>gs. <strong>Francisks</strong>, līdzīgi<br />

Kristum, izvēlējās sev divpadsmit mācekļus <strong>un</strong> pa pāriem sūtīja tos pasaulē sludināt 32 - sal.<br />

Mk 6:7, "...pārvērta" ūdeni par vīnu" 33 , sarīkoja pēdējo vakariņu, it kā līdzīgu K<strong>un</strong>ga Sv. Vakariņam.<br />

34 Nozīmīgs bija arī fakts, ka uz Franciska ķermeņa parādījās tā dēvētās stigmas - asiņojošas<br />

rētas - uz rokām, kājām, sānā (kā Kristum), kas it kā apliecināja kopā ar Kristu "pārciestās"<br />

mokas. 35 Pateicoties šīm stigmām, atrodoties jau uz nāves gultas, <strong>Francisks</strong> "līdzinājās<br />

Kristum, atkal noņemtam no krusta". 36<br />

Turklāt, pēc Franciska paša atzinuma, savu dzīvi viņš bija veltījis, lai piepildītu vienu<br />

vienīgu vēlēšanos - ciestu citu vietā <strong>un</strong> izpirktu svešus grēkus. 37 Kā raksturīgs piemērs minams<br />

Franciska "Lūgšana par mieru" - tajā uzskatāmi var redzēt, kā asīzietis sevi identificē ar<br />

Pestītāju. "Dod man spēju ļa<strong>un</strong>ās sirdīs modināt mīlestību, nīstošajiem dāvāt piedošanas svētību,<br />

samierināt savstarpēji naidīgos. Dod, lai es ar patiesību spētu apgaismot noklīdušās dvēseles,<br />

lai ticībā nostiprinātu šaubu pārņemtos, lai ar Tava saprāta gaismu apmirdzētu tumsā mītošos.<br />

Dod, lai es ar cerību atdzīvinu izmisušos, lai ar prieku apdāvinu noskumušos". 38 Salīdzināšanai<br />

- "Lūgšana par mieru" no pareizticīgo "Svētkalpojumu grāmatas" (Trebņik): "Pateicamies<br />

Tev, cilvēkus mīlošajam Valdniekam, Ķēniņam cauri visiem gadsimtiem, <strong>un</strong> visu

labumu Devējam, naida sētu noārdījušam <strong>un</strong> mieru cilvēku ciltij atnesušam, arī patlaban Taviem<br />

kalpiem mieru dāvājošam: nostiprini viņos Dievbijību <strong>un</strong> savstarpēju mīlestību; nodzēs<br />

jebkādas ķildas, novērs visus nesaskaņu vilinājumus. Jo Tu esi mūsu miers, <strong>un</strong> Tev godu dodam,<br />

Tēvam, Dēlam <strong>un</strong> Svētajam Garam, tagad, vienmēr <strong>un</strong> mūžīgi mūžos, āmen". Pareizticīgais<br />

lūdzas par to, lai tieši Dievs dāvātu mieru <strong>un</strong> ar mīlestību apgaismotu cilvēku sirdis, savukārt,<br />

<strong>Francisks</strong> lūdz pats sev tādu varenību - būt par dažādu labumu dāvātāju.<br />

Pateicoties tamlīdzīgām liecībām <strong>un</strong> atsevišķiem Franciska biogrāfijas faktiem, šķiet<br />

ka gluži likumsakarīgi radusies viņam tuvāko cilvēku <strong>un</strong> sekotāju atziņa: viņš ir nācis "...kā<br />

otrs, pasaulē sūtītais Kristus, lai glābtu cilvēkus" 39 , ka Kristus viņā ir atkal iemiesojies, kļūdams<br />

par Cilvēka Dēlu. 40 Drīz vien pēc Franciska nāves radās par viņu vēstošais "evaņģēlijs"<br />

(šādi tika dēvētas "Puķītes"). 41<br />

Tagad paraudzīsimies, ko nozīmē patiesa Jēzus Kristus atdarināšana <strong>un</strong> ko par to liecina<br />

svētie tēvi. Sirdsskaidrais Simeons Ja<strong>un</strong>ais Teologs uz šo jautājumu atbild šādi: "...līdzība<br />

Kristum ir meklējama patiesībā, lēnprātībā, taisnīgumā, tāpat arī pazemībā <strong>un</strong> cilvēku mīlestībā".<br />

Cilvēku, kurš ir iemantojis šādas īpašības, Dievs dara (Dievs, nevis pats cilvēks!) "tīru,<br />

šķīstu, taisnprātīgu, vīrišķīgu kārdinājumos, visā Dievišķīgajā - gudru, žēlsirdīgu, līdzjūtīgu,<br />

laipnu, devīgu, cilvēkus mīlošu, labsirdīgu, - viņš kļūst par īstu kristieti, kurš patiesi iemieso<br />

sevī kristus tēlu... Šī līdzība", - viņš nobeidz, - "spēj cilvēkā nostiprināties, pateicoties baušļu<br />

pildīšanai". 42 Viņu papildina svētais Damaskas Pēteris: "Tam, kurš meklē Kristu, Tas ir jāmeklē<br />

nevis ārpusē, bet iekšienē, sevī pašā, t.i., viņam gan miesīgi, gan dvēselīgi ir jābūt kā<br />

Kristum, bezgrēcīgam, cik vien tas cilvēkam ir iespējams". 43 Sirdsskaidrais Optinas Ambrozijs,<br />

r<strong>un</strong>ājot par Kristus atdarināšnu, izceļ trīs elementus: pirmkārt, būt žēlsirdīgam, t.i., līdzjūtīgam<br />

<strong>un</strong> iecietīgam, piedodot cilvēkiem visus trūkumus, aizvainojumus <strong>un</strong> dusmas; otrkārt,<br />

dzīvot svētu dzīvi, t.i., saglabāt miesīgu <strong>un</strong> dvēselīgu šķīstību no visām kaislībām; treškārt,<br />

tiekties pēc pilnības, kas meklējama dziļā pazemībā, t.i., lūkojoties uz augstumiem, kurus<br />

nepieciešams sasniegt, visus savus darbus <strong>un</strong> pūliņus neturēt nekādā vērtē 44 - sal. Lk.<br />

17:10. Taisnprātīgais Jānis Pakāpnieks to ir papildinājis ar atziņu, "...ka slavējami ir apbrīnot<br />

svēto darbus; pestījoši ir censties tos atdarināt, taču gribēt, lai jūsu dzīve pēkšņi kļūtu līdzīga<br />

viņu dzīvei ir nesaprātīgi <strong>un</strong> neiespējami". 45 Ja tā ir sacīts par svēto dzīves atdarināšanu, ar ko<br />

gan lai salīdzina Paša K<strong>un</strong>ga dzīves atdarināšanu?...<br />

Tagad pacentīsimies izpētīt, bet izpētījuši, - sistematizēt askētikas <strong>un</strong> mistikas galvenās<br />

iezīmes, kādas bijušas Asīzes Franciskam <strong>un</strong> viņa tuvākajiem mācekļiem, kas arī atzīti par<br />

katoļu svētajiem.<br />

Kristietības sludināšana, apustuliskā kalpošana <strong>un</strong> baznīcas atja<strong>un</strong>ošana, nenorobežojoties<br />

no laicīgās pasaules - bija paši pirmie uzdevumi, kam nodevās nesen, tikai pirms četriem<br />

gadiem par ticīgu kļuvušais ja<strong>un</strong>ais bruņinieks. 46 Turpmāk šie uzdevumi kļuva par viņa<br />

dibinātā Ordeņa dzīves likumu <strong>un</strong> pastāvēšanas mērķi. 47 Klostera dzīvi ārpus klostera sienām,<br />

pēc Franciska domām, bija nepieciešams nostiprināt, neraugoties ne uz kādiem kārdinājumiem,<br />

jo tāda dzīve "...esot labāka <strong>un</strong> K<strong>un</strong>ga acīs daudz vērtīgāka nekā vairīšanās no laicīgās<br />

pasaules". 48 Pie tik milzīga uzdevuma viņš nolēma ķerties, bez kādas garīgās vadības, kā arī<br />

bez zināšanām, ko sniedz svēto dzīves pieredze. Viņš vadījās vienīgi no paša izpratnes par<br />

kristietību, pareizāk sakot, no kristietības <strong>un</strong> garīgās dzīves absolūtas neizpratnes. Jo nekas<br />

neliecina, ka viņš būtu iepazinies ar Baznīcas askētikas mantojumu. Šī pašpietiekamība ir viena<br />

no visacīmredzamākajām <strong>un</strong> raksturīgākajām viņa personības iezīmēm.<br />

Ko mēs šeit redzam? Ne ko citu, kā pilnīgu aizmiršanu par dzīves klosterī jēgu! Ja<br />

mēs palūkosimies, ko šajā sakarā ir sacījuši svētie <strong>un</strong> pieredzes bagātie tēvi, kas dzirdējuši nevis<br />

šo to, pa ausu galam, bet kuru dzīve bija dziļi iesakņojusies klosterī, tad mēs ieraudzisim<br />

kaut ko pilnīgi pretēju Franciska klostera klausības principiem.<br />

Taisnprātīgais Īzaks Sīrietis, saņemdams ielūgumu ciemoties pie pasaulīgos apstākļos<br />

dzīvojoša garīgā brāļa, rakstīja tam atteikuma vēstuli, motivēdams, ka tiklīdz izies no savas<br />

celles, viņa dvēselei draudēs pazušana . 49 Viņš arī salīdzināja klosteri pametušu mūku ar zivi,<br />

kas izvilkta no ūdens 50 , arī ar jēru, kas noklīdis skraida vilku barā. 51 Ar upes krastā mirstošu<br />

zivi, klaiņojošu mūku salīdzināja arī pats klostera klausības dibinātājs Antonijs Lielais. 52 Bet

kas gan Franciskam ir Antonijs, kurš, kā izrādās, neesot pazinis tādu tikumu kā dižā asīzieša<br />

atklāto "Kristus klātbūtnes sajūtu pasaulīgajā pasaulē"... 53<br />

Svētītājs Ignātijs Brjančaņinovs jau pagājušajā gadsimtā liecināja, ka mūks, pamezdams<br />

klosteri, dodoties uz pilsētu vai ciematu, neizbēgami nodara kaitējumu savai dvēselei,<br />

šāds mūks kļūst par mērķi velna izšautajai bultai <strong>un</strong>, jo biežāk viņš pamet klosteri, jo dziļāk šī<br />

bulta ieurbjas, izlejot indi mūka dvēselē. Šādam mūkam, kurš mīl klaiņošanu <strong>un</strong> ir pilnīgi tai<br />

nodevies, vairs nav nekā svēta <strong>un</strong> "...viņš uzskata par pieļaujamu veikt viszemiskākās izrīcības,<br />

jebkādas nelikumības <strong>un</strong> ļa<strong>un</strong>darības, jo viņu ir aizrāvusi <strong>un</strong> aptumšojusi kaislīga pieķeršanās<br />

laicīgai dzīvei, no kuras savukārt izriet visas citas kaislības". 54<br />

Kā redzam, neviens no senajiem, nedz arī no vēlāko laiku svētajiem, nav pat pieļāvis<br />

domu par šāda dzīves veida uzsākšanu, saskatot tajā vislielāko ļa<strong>un</strong>umu dvēselei. Ja arī kāds<br />

no klosteros mītošajiem ir kalpojis pasaulīgos apstākļos, tad apzinoties visas iekšējās pretr<strong>un</strong>as,<br />

ir izgājis no savas celles vienīgi ar īpašu svētību tieši šādai garīgai cīņai. Iemesls, kas<br />

Franciskam lika doties ārā no klostera sienām <strong>un</strong> vēlāk nostiprināt to kā Ordeņa reglamentu,<br />

(proti - vēlmei sludināt laicīgas dzīves apstākļos), sirdsskaidrā Jāņa Pakāpnieka vārdiem r<strong>un</strong>ājot,<br />

ir verdzība godkāres dēmonam, 55 jo "...ļa<strong>un</strong>o dēmonu nodoms ir ar viltus pazemību atgriezt<br />

mūs pasaulīgajā dzīvē". 56 Un,"...kad uz vienu vai vairākiem gadiem pametuši savus tuviniekus,<br />

esam tik tikko apguvuši pieticību vai spēju nodoties Visaugstākā pielūgsmei <strong>un</strong> patiesas<br />

grēknožēlas aizkustinājumam, tad tukšas iedomas uzmākdamās musina mūs atgriezties<br />

dzimtajās vietās, it kā lai tur kādu pamācītu <strong>un</strong> kalpotu visiem par paraugu... lai sekmīgi sakrāto<br />

- postoši izšķiestu bezdibeņa mutulī." 57<br />

Ļoti svarīgs ir kāds apstāklis, pie kura mums turpmāk būs jāatgriežas, proti: Franciska<br />

<strong>un</strong> viņa brāļu sludināšanas obligāta prasība bija pilnīga pakļautība, nevis vietējam bīskapam<br />

vai kardinālam, bet pašam Romas pāvestam 58 -"Kristus vietniekam zemes virsū", kā viņu dēvēja<br />

jau tajos laikos. 59<br />

Kopš bērnu dienām mantotā godkāre, gados ja<strong>un</strong>ajā <strong>un</strong> samērā nesen reliģijai pievērstajā<br />

Franciskā, pārauga patvaļīgā vēlmē kļūt par ja<strong>un</strong>u apustuli <strong>un</strong> reformēt baznīcu. Diemžēl,<br />

šo faktu no sava redzesloka izlaida gan Asīzes garīgā cīnītāja laikabiedri, gan arī vēlākie<br />

sekotāji, jo r<strong>un</strong>ājot sirdsskaidrā Jāņa Kolova vārdiem, "...ja kādam cilvēkam gadās redzēt ja<strong>un</strong>u,<br />

patvaļīgi debesīs kāpjošu ja<strong>un</strong>ekli, tad nepieciešams to satvert aiz kājas <strong>un</strong> novilkt zemē,<br />

lai savaldītu viņā mītošo lepnības garu <strong>un</strong> pašu darītu pazemīgu". Bet sirdsskaidrais Jānis Pravietis,<br />

papildinādams senā garīgā cīnītāja domas apgalvoja, ka ikviens, kurš grib veikt ko labu<br />

savā vārdā, nelūdzot palīdzību pieredzējušiem padomdevējiem, nerīkojas likumsakarīgi <strong>un</strong> ir<br />

pats sev ienaidnieks. 60 Kāds ir iemesls tik uzkrītošai pretr<strong>un</strong>ai starp Francisku <strong>un</strong> svēto tēvu<br />

tradīciju? Jau ilgi pirms Franciska šo cēloni izskaidroja taisnprātīgais Varsonofijs: "Atmest<br />

savu gribu tev neļauj neticība, bet tā rodas, kad mēs alkstam pēc cilvēku slavas". 61<br />

Diemžēl, šie pieredzējušo audzinātāju viedie padomi tika ignorēti, visticamāk, ka tie<br />

bija pilnīgi aizmirsti. Vadīdamies no savām iegribām, <strong>Francisks</strong> turpināja uzsākto <strong>un</strong> viņā<br />

strauji attīstījās patība.<br />

Aplūkosim kādā veidā patības gars izpaudās Asīzes garīgajā cīnītājā. Sākotnēji, izgaistot<br />

viņa sapnim par karavīra slavu, viņš nevarēja samierināties, ka ļaužu atzinība ir gājusi<br />

secen <strong>un</strong> par viņa godu <strong>un</strong> slavu neviens ner<strong>un</strong>ā. 63 Tad ja<strong>un</strong>ais <strong>Francisks</strong> sāka vākt akmeņus<br />

<strong>un</strong> celt dievnamu, kārodams pēc tā paša - slavas, jo bija sapratis, ka "slavu gūs nevis nogalinot<br />

kaujas laukā, bet gan kaut ko radot..." 64 Lai iegūtu oficiālu apstiprinājumu savam Ordenim,<br />

kad tajā bija tikai divpadsmit brāļu, viņš dodas pie pāvesta, kaut gan to varēja nokārtot<br />

arī zemākā instancē. Pēc tam, kad pāvests Ordeni apstiprina, " par Francisku izplatās tāda slava",<br />

ka pie viņa uzreiz sāka nākt ļoti daudz cilvēku: "klausītāji milzīgiem pūļiem nāca <strong>un</strong> locīja<br />

savus ceļus sv. Franciska priekšā, gauži lūdzot, lai viņš ņemtu tos pie sevis". 65<br />

Pēc vairākiem gadiem, kad Ordenis jau bija nostiprinājies, <strong>Francisks</strong> plašā līdzenumā<br />

sarīko Kapitulu (vispārējo sapulci), kurā piedalās vairāk nekā pieci tūkstoši cilvēku. Protams,<br />

ka tas uzreiz kļuva zināms tuvākajā apkārtnē <strong>un</strong> tauta milzīgā skaitā devās uz turieni, jo "par<br />

viņu svētumu izplatījās tāda slava, ka no pāvesta galma... <strong>un</strong> no citām vietām... lielā skaitā viņos<br />

klausīties ieradās grāfi, baroni, bruņinieki, kā arī citi dižciltīgi cilvēki <strong>un</strong> nepārredzams<br />

vienkāršās tautas pūlis, arī kardināli, bīskapi, abati <strong>un</strong> citas garīgas personas. Tie visi nāca pa-

audzīties uz svēto <strong>un</strong> pazemīgo sapulci, jo vēl nekad pasaulē vienuviet nebija nācis kopā tik<br />

liels skaits svētu cilvēku", bet galvenais - nāca paskatīties uz pašu Francisku, "...kurš dvēseles<br />

dedzībā pauda Dieva vārdus <strong>un</strong> skaļā balsī sludināja viņiem to, ko iedvesis Svētais Gars". 66<br />

Uzskatāmu godkāres <strong>un</strong> viltus pazemības piemēru mums atklāj "Puķīšu" IX nodaļa,<br />

kur attēlots it kā strīdus dialogs starp Francisku <strong>un</strong> viņa Ordeņa brāli Leo. Šo dialogu katoļi<br />

nodēvējuši par "pazemīgu strīdu" <strong>un</strong> tā būtība īsumā ir šāda: reiz <strong>Francisks</strong> esot gribējis vadīt<br />

rīta dievkalpojumu, taču, neatrodot dievkalpojuma grāmatas, piedāvāja Leo, "...lai aizvadītu<br />

šo brīdi slavēdami Dievu"... "Es r<strong>un</strong>āšu, bet tu man atbildēsi, kā es tev būšu iemācījis. Es<br />

teikšu tā: ak, brāli Francisk, tu pasaulē esi radījis tik daudz ļa<strong>un</strong>uma <strong>un</strong> tik daudz grēku, ka tava<br />

vieta ir ellē, <strong>un</strong> tu man atbildēsi: patiesi tā, tu esi pelnījis nokļūt ellē". Leo esot labprāt<br />

piekritis tā atbildēt, taču, lūpas izteikušas pretējo. "Caur tevi", atbildēja Leo "Dievs ir radījis<br />

tik daudz laba, ka tu nokļūsi paradīzē". <strong>Francisks</strong> turpināja: "Ak, mans K<strong>un</strong>gs, debesu <strong>un</strong> zemes<br />

Dievs, es pret Tevi esmu veicis tik daudz netaisnību <strong>un</strong> grēku, ka es no tiesas esmu tā<br />

vērts, lai tu mani nolādētu". Bet Leo savukārt: "Starp visiem svētītajiem, Dievs tevi darīs par<br />

īpaši svētītu"... utt. Tā šādā "pazemīgā strīdā", no vienas puses apmierinot savu slavaskāri, no<br />

otras - nodarbojoties ar izdabāšanu, novedot sevi līdz ekstāzei, sitot sev pa krūtīm, skaļā balsī<br />

izkliedzot replikas <strong>un</strong> asarām bagātīgi plūstot, viņi pavadīja visu nakti. 67<br />

Savu neapvaldāmo vēlmi sludināt, par ko, protams, zināja visi viņa tuvinieki (bet par<br />

tiem, kas to neatbalstīja, <strong>Francisks</strong> bija izteicies: "Jūs neizprotat Dieva gribu <strong>un</strong> neļaujat man<br />

pievērst Dievam visu pasauli," 68 ), asīzietis nolēma īstenot ar savu garīgo audzēkņu Klāras <strong>un</strong><br />

Silvestra piekrišanu <strong>un</strong> labvēlību. Saprotams, ka Franciska r<strong>un</strong>as aizgūtnēm baudījušie <strong>un</strong> viņu<br />

godinošie līdzgaitnieki bija atsaucīgi <strong>un</strong> piekrita. Taču interesants šeit ir arī rezultāts. Kad<br />

Asīzes gara cīnītājs saņēma abu piekrišanu, viņš tūdaļ pat "ārkārtīgā dedzībā" gāja <strong>un</strong> sāka<br />

sludināt... putniem. 69<br />

Vispār, sprediķi, kuros <strong>Francisks</strong> vērsās pie mēmās radības, bija tik bieža parādība viņa<br />

dzīvē, ka tai ir jāvelta īpaša uzmanība. Asīzietis sludināja ne tikai putniem, kuri visi tai brīdī<br />

"atvēra knābjus, izstiepa kaklus, pacēla spārnus <strong>un</strong> godbijīgi nolieca pie zemes savas galviņas,"<br />

70 bet tāpat arī vilkam, 71 ūbelēm, 72 čūskām, 73 <strong>un</strong> pat... puķēm. 74 Līdzīgu uzvedību pārmantoja<br />

arī Franciska mācekļi. Tā, Padujas Antonija sprediķis, ar kuru tas vērsās pie zivīm, ir<br />

attēlots ne mazāk spilgtos toņos : "Klausieties Dieva Vārdu, jūs, jūras <strong>un</strong> upju zivis, ja reiz<br />

ķeceri to negrib dzirdēt. Tiklīdz viņš to bija pateicis, pie krasta pēkšņi piepeldēja daudz zivju,<br />

lielu, mazu, vidēju. Nekad nebija piedzīvots tāds daudzums zivju šajā vietā. Tās visas turēja<br />

savas galvas virs ūdens, uzmanīgi lūkojoties svētā Antonija sejā. Visas ievēroja klusumu <strong>un</strong><br />

bija ļoti paklausīgas <strong>un</strong> kārtīgas. Tieši viņa priekšā <strong>un</strong> vistuvāk viņam atradās mazās zivtiņas<br />

aiz tām vidējā lieluma, bet pašā aizmugurē, kur bija visdziļākais ūdens - vislielākās." Antonijs<br />

atdarina Franciska primitīvo sprediķi putniem <strong>un</strong> tam beidzoties, arī "zivis sāka vērt vaļā savas<br />

mutes <strong>un</strong> noliekt galvas," pēc tam " devās prom, pārsteidzošā veidā paužot savu prieku."<br />

75<br />

Interesanti noskaidrot, kādi gan ir pirmsākumi šai tik dīvainajai attieksmei pret dabu.<br />

Izrādās, ka "Dieva visuresamība tad nu arī ir Dieva atrašanās dabā... Franciska ticības apliecība<br />

ir dabā klātesošā Kristus apliecināšana... Saule - tas ir viens no Dieva vārdiem"- raksta<br />

Asīzes garīgā cīnītāja dzīves pētnieks, pamatojot savus apgalvojumus ar precīziem katoļu svētā<br />

biogrāfijas faktiem. 76 Lūk, šādu pa pusei panteisku, pa puse induisku koncepciju apliecināja<br />

<strong>Francisks</strong>. Būdams bez skolotāja, bez padomdevēja, viņam nebija nekādas izpratnes par kristīgu<br />

attieksmi pret dabu kā organismu, kuru vainago cilvēks. Būdams bez šādas kristīgas attieksmes<br />

pret dabu, asīzietis drīz sāka visai dīvaini, psihiskās veselības ziņā apšaubāmi uzvesties.<br />

Pārprasti tulkojot Rakstu vārdus: "Es esmu tārps <strong>un</strong> ne cilvēks"(Ps. 22,7), viņš pacēla <strong>un</strong><br />

nogādāja drošā vietā uz ceļa pagadījušos tārpu, saskatot tajā Kristu. Gluži burtiski tulkojot<br />

Evaņģēlija tekstus (Jņ.4,14;Lk.20,17-18) viņš nepieļāva, ka ūdens nokļūtu zem viņa kājām,<br />

uzskatot sevi par necienīgu tajā kāpt. Tāpat viņš ar dziļu godbijību kāpa uz akmeņiem, katrā<br />

no tiem saskatot Kristu. Juzdams īpašu kaislību pret ug<strong>un</strong>i, asīzietis "neļāva brāļiem dzēst viņa<br />

aizdegušos apģērbu. Savukārt tad, kad aizdegās būda, kurā <strong>Francisks</strong> ar kādu brāli dzīvoja,<br />

viņš atteicās palīdzēt ug<strong>un</strong>sgrēka dzēšanā <strong>un</strong> aizgāja uz mežu." 77 Bija gadījums, kad <strong>Francisks</strong>

vērsās pie imperatora ar lūgumu piešķirt sargājamu radību statusu cīruļiem, vēršiem <strong>un</strong> ēzeļiem<br />

(pirms ziemassvētkiem). 78<br />

Kristus atrašanos pasaulē <strong>Francisks</strong> izprata kā viņa klātbūtni ikvienā radībā. No tā tad<br />

arī izrietēja Asīzes garīgā cīnītāja augstāk aprakstītā attieksme pret dabu. Tas, jādomā, kļuva<br />

par iemeslu A.Loseva atzinumam, ka "radības savaldzinātais <strong>un</strong> ar to savienībā esošais katolicisms...<br />

ir pagānisms kristietībā, pagāniskais platonisms pareizticībā." 79<br />

Taču atgriezīsimies pie tā, kāda veida pazemība piemita Franciskam. Ja pieminam<br />

«brīnumus», ko savas dzīves laikā it kā esot veicis Asīzes askēts, tad jāatzīmē, ka arī tos viņš<br />

darīja, lai radītu savos apmeklētājos aizvien lielāku godbijību. 80 <strong>Francisks</strong>, saprotams, zināja,<br />

ka nu viņš beidzot ir sasniedzis, pēc kā ilgojās <strong>un</strong> pēc kā visu dzīvi tiecās - slavu, atzinību <strong>un</strong><br />

godu. Viņš zināja, ka arī brāļi viņu neprātīgi mīl <strong>un</strong> uzskata par svēto. 81 Šajā sakarā ārkārtīgi<br />

interesanti šķiet divi gadījumi. Pirmais no tiem attiecas uz mīlestības izpratni pret tuvāko. Izrādās,<br />

ka jūtu izpausme mēdz būt tad, kad kāds citu cilvēku mīl vairāk «...nekā pašu Francisku:<br />

«Mīli viņu stiprāk kā mani ,- tā <strong>Francisks</strong> aicina kādu brāli, stāstot tam par šo cēlo jūtu<br />

augstākajām izpausmēm.» 82<br />

Otra epizode norisinājās kādas sar<strong>un</strong>as laikā, kas notika starp Francisku <strong>un</strong> viņa ordeņa<br />

brāļiem (kā zināms, asīzieša r<strong>un</strong>as vienmēr sagādāja prieku viņa klausītājiem). Sar<strong>un</strong>as vidū<br />

gara cīnītājs pēkšņi pajautāja sajūsminātajiem brāļiem: «Kā jūs domājat, kura no dvēselēm<br />

šajā pasaulē Dievam ir vissvētākā?» Brāļi bija neizpratnē: « Kālab jājautā? Tāpat ir skaidrs,<br />

ka tā ir tava dvēsele, Francisk!» Viņš, ne mazākā mērā nesamulsdams, jo gaidīja tieši šādu atbildi,<br />

pievērsa skatienu garāmejošam brālim Rufinam <strong>un</strong> atbildes vietā sacīja: «Es esmu ...<br />

visnecienīgākais <strong>un</strong> nežēlīgākais cilvēks, kāds Dievam ir šai pasaulē... Dievs man atklāja (tātad<br />

- visnecienīgākajam <strong>un</strong> visnežēlīgākajam!), ka viņa (Rufina) dvēsele ir viena no trim vissvētākajām<br />

dvēselēm, kādas vien Viņam ir šai pasaulē». 83 Kā redzams, viltus pazemība arī<br />

šeit izpauda sevi visā pilnībā, jo frāzes nobeigums r<strong>un</strong>ā pats par sevi - šo «triju» vidū nevarēja<br />

nepalikt vieta arī Franciskam pašam.<br />

Ordeņa locekļi, aizraudamies ar līdzīgiem priekšstatiem par savu izcilību, reiz, novērtēdami<br />

kāda brāļa tikumisko dzīvi, saprata, ka viņš ir «...dižas pilnības cilvēks, kā viņi paši.»<br />

84 Tāpat nav nejaušs arī Franciska dzīves pētnieku atzīmētais fakts, ka viens no iemesliem, kas<br />

saīsināja svētā dzīvi, bija pretenciozās ieceres sabrukums par neticīgo musulmaņu pievēršanu<br />

kristietībai. 85 Un nav nejauši arī citi Franciska dzīves centrālie notikumi, par kuriem r<strong>un</strong>āsim<br />

nedaudz vēlāk. Pats <strong>Francisks</strong> par savas dzīves jēgu izteicās sekojoši: « Es esmu strādājis ar<br />

savām rokām <strong>un</strong> gribu, lai arī visi citi brāļi strādātu no visa spēka, jo tas nes godu. 86<br />

Lai šeit izdarītie secinājumi nebūtu sasteigti, paraudzīsimies, ko līdzīgos gadījumos<br />

rakstījuši svētie tēvi. Lūk, Tēvs Dorotejs liecina tā: "Mūka lepnība izpaužas lieloties, ka viņš<br />

naktis aizvadot nomodā vingrinādamies <strong>un</strong> gavējot, ka esot godbijīgs, pareizi dzīvojot <strong>un</strong> esot<br />

rūpīgs". Vārdos arī pats <strong>Francisks</strong> vairākkārt sprediķoja par pazemību: «...gadās arī, ka dažs<br />

kļūst pazemīgs slavas dēļ. Tādas lietas attiecināmas pie mūku lepnības.» 87 «Kuram gan tīkojot<br />

ļaužu slavu, varēja ienākt prātā domas par pazemību?» - neizpratnes pilnā izbrīnā jautā sirdsskaidrais<br />

Īzaks Sīrietis. 88 «Patiesi viedam savā pazemībā nav jācenšas to izrādīt vārdos,»-<br />

aizsākto tēmu turpina Barsonufijs <strong>un</strong> Jānis,- «...jo tā ir lepnība, kas rāda pazemību vārdos <strong>un</strong><br />

tie savukārt bezjēdzīgā veidā iekvēlina godkāri.» 89 Ja patiešām sasniegta pazemība, cilvēks<br />

jūt, ka viņam « ir pretīgi izdabāt pasaulei vārdos jeb kaut kā citādi, ka viņa acīs kļuvusi nīstama<br />

šīs pasaules slava.» 90 Savukārt pie Franciska mēs novērojām kaut ko gluži pretēju; taču visupēdējam<br />

secinājumam pievērsīsimies nedaudz vēlāk.<br />

Pielietojot labdarību, Asīzes gara cīnītājs cerēja sasniegt kādu labumu arī sev - izpelnīties<br />

Debesu Valstību <strong>un</strong> saņemt balvu kā atlīdzību no Dieva, Kurš katoļuprāt ir ne tik daudz<br />

Mīlestība, cik Atmaksātājs <strong>un</strong> Soģis, jo apdāvina taisnos <strong>un</strong> atriebj grēcīgos. Savās pamācībās<br />

<strong>un</strong> novēlējumos brāļiem <strong>Francisks</strong> uzsvēra vairākkārt, ka žēlsirdības darbiem, kas būtībā ir<br />

gars <strong>un</strong> dzīvība, jāmirdz par piemēru pārējiem, tā lai par tiem pienāktos balva <strong>un</strong> atlīdzība. 91<br />

Sludinādams verdziski sulainisku attieksmi pret Dievu, viņš aicināja pildīt paša sastādīto<br />

Regulu nevis aiz tieksmes uz pilnību <strong>un</strong> nevis dēla uzticībā, mīlestībā pret Debesu Tēvu<br />

<strong>un</strong> Radītāju, bet izdabājot Viņam, jo par to tiek solīta Dieva <strong>un</strong> Franciska svētība. 92 Labestīgo<br />

žēlastības dāvanu izdalīšanu viņš veica pats <strong>un</strong> aicināja uz to arī citus, lai saņemtu no Dieva

«lielu atlīdzību.» 93 Izskaidrodams Tēvreizi savādāk nekā tas darīts svēto tēvu tradīcijā, vārdus<br />

«piedod mums mūsu parādus», <strong>Francisks</strong> tulko kā dievišķu rīcību, izrietošu no cilvēciskiem<br />

nopelniem Viņa priekšā. 94 No asīzieša mācības izriet, ka cilvēkam uzsūtītie kārdinājumi doti<br />

"viņa nopelnu vainagošanai". 95 Reiz uz kādas salas, kur <strong>Francisks</strong> gavēja, K<strong>un</strong>gs esot veicis<br />

daudzus brīnumus «viņa nopelnu dēļ». 96 Šādi «brīnumi» pēc Franciska <strong>un</strong> viņa ordeņa «svēto»<br />

brāļu «nopelniem» notikuši arī citreiz. 97 Tiesa gan, to raksturs nav gluži skaidrs... Tāpat<br />

izrādās, ka pateicoties Franciska «nopelniem», vairākkārt esot «pestītas» ordeņa mirušo brāļu<br />

dvēseles, 98 <strong>un</strong> pieņēmušies spēkā, tapuši līdz galam izdarīti labi darbi. 99<br />

Interesanti, ka analoģisku mācību par nopelnu iemantošanu <strong>un</strong> iedarbību apliecina ortodoksālais<br />

Tibetas budisms: «Pateicoties nopelniem, kurus es esmu ar pūliņiem iemantojis<br />

noietā ceļa posmos, visas dzīvās būtnes gūst iespēju pūlēties tādā pat veidā. Lai arī cik nebūtu<br />

dzīvo būtņu, kuras izjūt dvēseles <strong>un</strong> miesas mokas, tās visas var atbrīvoties no ciešanām ar<br />

manu nopelnu spēku.» 100 Interesanti piezīmēt, ka šāda lepnības pilna budista pašapziņa, kurš<br />

patiesi tic iespējai glābt cilvēkus <strong>un</strong> kurš šādu iespēju apliecina ikdienas meditatīvajā praksē,<br />

vārds vārdā saskan ar augstāk citētām liecībām <strong>un</strong> faktiem no Franciska dzīves, kurš arī sapņoja,<br />

ka saņems no Dieva visādus dārgumus par savām ciešanām - nopelniem. 101<br />

Vārdu sakot, <strong>Francisks</strong> ar saviem «mazākajiem brāļiem», tāpat kā visi katoļi no laika<br />

gala līdz pat mūsu dienām skaita <strong>un</strong> iegrāmato visas savas askēzes, nopelnus <strong>un</strong> sasniegumus,<br />

turklāt dara to tik cītīgi, ka ir izdomājuši «labo darbu krātuvi», no kuras pāvests ar dāsnu roku<br />

var pagrābt <strong>un</strong> dalīt pa labi <strong>un</strong> pa kreisi.<br />

Ko par tikumiem ir sacījuši senie baznīcas tēvi? «Ja tev ir iespēja, dari labu, bet ne jau<br />

gaidāmā atalgojuma dēļ,»- saka taisnprātīgais Īzaks Sīrietis. 102 «Turies klusēdams <strong>un</strong> neskaiti<br />

savus sasniegumus,»- pamāca tēvs Visarions. 103 Viņu domas turpina Caregradas svētītājs Nifonts:<br />

«Nav jāapmierinās ar saviem labajiem darbiem, uz tiem nedrīkst paļauties, jo mēs nezinām,<br />

vai tie ir Dievam tīkami vai nav.» 104 Kālab tā? Līdzīgi «...kā smeļot ūdeni no avotiem,<br />

nemanot kopā ar ūdeni iesmeļam arī krupi, tāpat darot tikumiskus darbus, mēs slepus apmierinām<br />

ar tiem saistītās kaislības... Visiem šiem tikumiem, kā inde pielipusi godkāre.» 105 Tāpēc<br />

ka "bez pazemīgas gudrības neviens tikumisks darbs nevar tikt paveikts" 106 , jo lepnību ar godkāri,<br />

kas velkās līdzi tikumiem, var padzīt <strong>un</strong> atsist vienīgi pazemība.. Vēl jo vairāk tāpēc, ka<br />

«...ar pazemību arī bez labajiem darbiem var saņemt piedošanu par apgrēkošanos. Bez pazemības<br />

nekādi darbi mūs neglābs, gluži otrādi, tie gatavo mums daudz slikta... Tāpat kā sāls<br />

ikvienam ēdienam, arī ikvienam labam darbam ir nepieciešama pazemība.» «Kamēr cilvēks<br />

nekļūst pazemīgs, viņš nesaņem balvu par paveikto... Atlīdzība tiek dota nevis tikuma vai tikumiskas<br />

rīcības dēļ, bet gan tā visa izraisītās pazemības dēļ. Ja pazemība ies mazumā, tad<br />

viss cits būs velti... Kad cilvēks ir aizsvilies lepnībā, viņam iet secen satriektas sirds aizkustinājums»<br />

- šos brīnišķīgos vārdus saka taisnprātīgais Īzaks Sīrietis. 107<br />

Mūsdienu gara cīnītāji pilnīgi piekrīt agrīno tēvu liecībām: «Miesas askēze, kas nekļūst<br />

dvēseliska, ir pilnīgi neauglīga, drīzāk kaitīga, nekā noderīga,» - raksta svētītājs Ignātijs<br />

Brjančaņinovs, - «sagādādama cilvēkam gandarījumu, tā kavē kļūt pazemīgam, gluži otrādi,<br />

ļauj augstprātīgi iedomāties sevi par cīnītāju, kurš ir pārāks par citiem nevarīgiem cilvēkiem.»<br />

108 Bez tam izrādās, ka īstie tikumi būtībā nemaz nav tie katoļu «labie darbi», kurus viņi<br />

liek savā dārgumu krātuvē, bet kā māca tēvs Dorotejs, tikumi ir dvēseles īpašības vai raksturīgās<br />

iezīmes, ko tā ieguvusi cīnoties ar grēku. Tie ir paklausība, atturība, līdzjūtība, atsacīšanās<br />

no savas gribas, lēnprātība, pacietība, vīrišķība. Visas šīs īpašības, protams, ir nostiprināmas<br />

ar pazemību, bez kuras neviens tikums nespēj pastāvēt; 109 sākums visiem tikumiem ir<br />

ticība 110 , kopā ar mīlestību <strong>un</strong> cerību 111 , nevis «nopelni», kurus pavada augstprātība <strong>un</strong> godkāre.<br />

Patiešām, kad mēs «...attīstām tos tikumus, kas glaimo mūsu pašapziņai <strong>un</strong> soli pa solim<br />

nemanot saldi pašiedvesmojamies, jo svētība nebūt nesteidzas mūs kaut kā pagodināt jeb<br />

vainagot, mēs paši sevi tad apbalvojam <strong>un</strong> gūstam gandarījumu paši sevī.» «Savukārt slavas<br />

kāre liek priekšlaicīgi alkt pēc tāda garīga līmeņa, uz kādu cilvēks netīrības dēļ vēl nav cienīgs<br />

<strong>un</strong> atrazdamies tālu no vēlamās patiesības, viņš nododas tukšai sapņošanai. Bet saldkaisle,<br />

sadarbodamās ar godkāri, rada sirdī valdzinošu, mānīgu tīksmi, baudu <strong>un</strong> ekstāzi. Cilvēks

kļūst pats sev par pavedinātāju.» 112 Tieši šī svētītāja Ignātija doma, kas saskan arī ar seno tēvu<br />

uzskatiem, ļauj saprast Asīzes Franciska mistiku, ko aplūkosim turpinājumā.<br />

Kā jau stāstījām, bērnībā <strong>un</strong> ja<strong>un</strong>ības gados <strong>Francisks</strong> esot dzirdējis kaut kādas balsis,<br />

kas viņam esot pavēlējušas ko <strong>un</strong> kā darīt. Dažkārt šīs balsis nākušas negaidot, citreiz lūgšanas<br />

laikā. Tam ir vērts pievērst īpašu uzmanību. Lieta tāda, ka nākamajam gara cīnītājam neviens<br />

nebija mācījis lūgties. Viņam nebija garīgā padomdevēja, kurš spētu izskaidrot pareizas<br />

lūgšanās priekšnoteikumus <strong>un</strong> kā tos praktiski pielietot. Tāpēc veidu, kā lūgties, <strong>Francisks</strong> izdomāja<br />

pats. Palūkosimies - pie kā tas noveda.<br />

Reiz, (tas notika Romā), iegājis dievnamā, <strong>Francisks</strong> nostājās stūrī <strong>un</strong> asarām acīs lūdza,<br />

lai «viņam tiktu dāvāts svētās nabadzības tikums.» Šajā brīdī viņam esot parādījušies<br />

apustuļi Pēteris <strong>un</strong> Pāvils... 113<br />

Ne reizi vien, «apreibis no mīlestības <strong>un</strong> līdzjūtības pret Kristu, svētlaimīgais <strong>Francisks</strong><br />

mēdza pacelt no zemes koka gabalu <strong>un</strong>, turot to kreisajā rokā, ar labo vilka pa to kā ar<br />

vijoles lociņu, dziedādams franču dziesmu par K<strong>un</strong>gu Jēzu Kristu. Šī dziedāšana beidzās ar<br />

skaļiem vaidiem <strong>un</strong> žēluma pilnām asarām par Kristus ciešanām. <strong>Francisks</strong>, dziļi aizmirzdamies,<br />

vērsa savu skatienu uz debesīm.» 114 Interesanti, ka pazīstamo XX gadsimta okultisti Helēnu<br />

Ivanovnu Rērihu līdzīgas fantāzijas «ievadīja sajūsmas pilnā stāvoklī,» viņa, tāpat kā<br />

<strong>Francisks</strong>, «lēja aizkustinājuma asaras.» 115<br />

Vēl kāds notikums, kas ļauj spriest par Asīzes gara cīnītāja lūgšanas veidu, bija pieminēts<br />

jau iepriekš. R<strong>un</strong>a ir par Kapitulu, kurā piedalījās vairāk nekā pieci tūkstoši brāļu (<strong>un</strong> to<br />

izvietojums, spriežot pēc cilvēku skaita, tika veikts "atdarinot Kristu", t. i. - sagrupējot desmitos<br />

<strong>un</strong> simtos - (sk. Mk 6:39, 40, 44). Šādā veidā izvietoti, pauzdami mīlestību citam pret<br />

citu, ar asarām acīs lūgdamies stāvēja, klausoties Franciska sprediķī. 116<br />

Citreiz cilvēkus baznīcā, kuri klausījās kailā(!) Franciska sprediķi, pārņēma histēriskas<br />

raudas, «visi dievlūdzēji, viss lielais vīriešu <strong>un</strong> sieviešu pūlis sāka neatturami raudāt,» <strong>un</strong> viņu<br />

elsas bija tādas, ka «nekad nekas tāds tur nebija pieredzēts...» 117 Vēl citu reizi Franciskam ar<br />

brāļiem sar<strong>un</strong>ājoties par Dievu (jādomā, ka arī šī sar<strong>un</strong>a notika histēriski sakāpinātā brīdī), viņu<br />

vidū parādījās kāds, ko viņi noturēja par Kristu, <strong>un</strong> kurš «piepildīja viņus ar tādu saldmes<br />

sajūtu, ka visi zaudēja samaņu <strong>un</strong> gulēja kā miruši.» 118<br />

Vispār, par Kristus parādīšanos gan Franciskam, gan viņa «mazajiem brāļiem» tiek<br />

stāstīts tik bieži, ka tas vien jau neliekas nopietni. Taču notiekošais šo parādību laikā, liek vēl<br />

vairāk šaubīties. Viens no Franciska skolniekiem «...sar<strong>un</strong>ājās ar Dievu tā, kā sar<strong>un</strong>ājās divi<br />

draugi.» 119 Kāds cits, Dievam ierodoties allaž apgūlās gultā, jo tieši šajā laikā juta, ka viņam<br />

ir nepieciešama atpūta. 120 Trešajam, savukārt, «Kristus parādīdamies» apsolīja, ka tam līdz pat<br />

mūža beigām nevajadzēšot ne skumt, ne arī bēdāties. Brālis tam tik ļoti bija noticējis, ka turpmāk<br />

tikai līksmojās <strong>un</strong> domāja par "augstām lietām", nodevās dievišķo noslēpumu apcerei<br />

nevis grēku nožēlošanai. 121<br />

Nav nejauši, ka brāļi franciskāņi, ieiedami Franciska istabā <strong>un</strong> nomezdamies ceļos, tūdaļ<br />

pat nonāca afekta stāvoklī. 122 Dažus pēc dziļas <strong>un</strong> ilgstošas apceres, pārņēma tāda sajūsma,<br />

ka pēc tam piecpadsmit gadus tie atradās nepārtrauktā neapvaldāmā eiforijā, mūždien<br />

staigāja ar augšup pavērstu seju. 123<br />

Bija arī šausmīgāki gadījumi. Brālis Jānis no Vernas pēc ilgstošas <strong>un</strong> centīgas meditācijas<br />

par tēmu: «šī ir Mana Miesa» tik pārmērīgi iekvēlināja sevī «mīlestību pret saldo Kristu,<br />

ka viņa dvēsele vairs nespēja izturēt šādu saldmi, <strong>un</strong> viņš ik pa brīdim skaļi izsaucās, it kā gara<br />

apreibināts: «Šī ir mana miesa!» - jo, lūk, viņam šķita, ka līdz ar šiem vārdiem redz svētības<br />

pilno Kristu kopā ar Ja<strong>un</strong>avu Mariju.» Pēc tam ieejot baznīcā, «...tādā gara dedzībā <strong>un</strong> uztraukumā,<br />

ka sāka r<strong>un</strong>āt, nedomājot, vai viņu kāds dzird..., nespēdams noturēt sevī pāri plūstošo<br />

dievišķo žēlastību, skaļā balsī kliedza, ilgu laiku palikdams šādā stāvoklī», bet pēc tam<br />

uzsāka kalpot misi. Pamazām viņš nonāca līdz tam, ka tikai «...ar grūtībām spēja ietilpināt sevī<br />

tik daudz tīksmes <strong>un</strong> maiguma», bet pēc tam «vēl vairāk tika aizgrābts ar apceres saldmi»<br />

<strong>un</strong>, zaudējis samaņu, nokrita augšupēdu. Turklāt «viņa ķermenis kļuva auksts kā līķim <strong>un</strong> roku<br />

pirksti tā sastinga, ka gandrīz vai nespēja iztaisnoties vai kustēties...» Bet cilvēki, kas to<br />

visu vēroja, «...aiz godbijības raudāja.» 124

Cits Franciska skolnieks <strong>un</strong> sekotājs, brālis Maseo gribēja no Dieva izlūgt pazemības<br />

tikumu. «Viņam gadījās ieiet mežā, kur garīgās degsmes pilns viņš gāja, lejot asaras, smagi<br />

nopūšoties <strong>un</strong> ar vārdiem karsti lūdzot no Dieva šo tikumu, bet, tā kā Dievs labprāt uzklausa<br />

pazemīgo <strong>un</strong> sirdī satriekto lūgšanas, tad no debesīm atskanēja balss...» Pēc neilgas sar<strong>un</strong>as ar<br />

Kristu, brālis Maseo saņēmis kāroto tikumu <strong>un</strong> kopš tā brīža viņa dzīvē notika pārmaiņas. Par<br />

vissvarīgāko no tām «Puķītēs» ir pastāstīts sekojošais: Maseo «...lūgšanu veidoja kā vienveidīgu<br />

gavilējošu skaņu, līdzīgu dobjai baloža dūdošanai - ū! ū! ū! - <strong>un</strong> iegrimis apcerē, stāvēja<br />

ar jautru seju <strong>un</strong> prieku sirdī.» 125<br />

Šajā sakarībā der atcerēties, ko mācīdami lūgties, saka agrīnie svētie tēvi. Un mums<br />

pavērsies pilnīgi cita aina, piemēram, IV gadsimta beigās <strong>un</strong> V gadsimta sākumā dzīvojošais<br />

sirdsskaidrais Makārijs rakstīja: «Patiesas lūgšanas pamatā ir uzmanība pret savām domām <strong>un</strong><br />

nodošanās lūgšanai pilnīgā dvēseles klusumā <strong>un</strong> mierā, nemulsinot citus... Lūgšanai nav vajadzīgi<br />

ne žesti, ne kliedzieni, ne apklusēšana aizgrābtībā, ne ceļos krišana... Ne jau nopūtas <strong>un</strong><br />

elsas; sajust Dieva klātbūtni ir viss pēc kā mēs tiecamies lūgšanā.» 126<br />

Kā lai no šāda redzesloka izskaidro Franciska <strong>un</strong> viņa skolnieku, <strong>un</strong> vispār katoļu eksaltēto<br />

lūgšanos, kas to ir mantojuši no saviem svētajiem? Atbildi meklēsim pie taisnprātīgā<br />

Simeona Ja<strong>un</strong>ā Teologa, kurš dzīvoja divus gadsimtus pirms Franciska, bet tajā pat laikā ir izteicies<br />

tik skaidri, it kā tieši par asīzieti būtu zinājis kaut ko pavēstīt. «Ja kāds,»- Simeons raksta,<br />

«stāvot lūgšanā, savas rokas, acis <strong>un</strong> sirdi vērsdams uz debesīm, prātā turēdams dievišķas<br />

domas, iztēlojas debesu labumus, eņģeļu <strong>un</strong> svēto mājvietas... <strong>un</strong> atverot savu dvēseli Dieva<br />

mīlestībai, dažkārt nobirdina asaras <strong>un</strong> raud...<strong>un</strong> maz pamazām no visa tā kļūst augstprātīgs<br />

savā sirdī, pats nemaz to neapzinādamies, jo iedomājies, ka pār viņu nāk Dieva žēlastība, <strong>un</strong><br />

ja tad viņš lūdz Dievu, lai varētu allaž atrasties šādā pacilātībā, tad tā ir pašapmāna pazīme:<br />

kā nākas neizdarīts labums vairs nav labums... Maldās arī tie, kas šādā ceļā, ar savām miesīgajām<br />

acīm sāk redzēt gaismas, ar ožu sajust aromātiskas smaržas, dzirdēt balsis it kā ar savām<br />

ausīm <strong>un</strong> tamlīdzīgi.» 127<br />

Taisnprātīgo Simeonu papildina svētītājs Ignātijs Brjančaņinovs: "Viszemāko vīziju<br />

pakāpi veido tās, kuras parādās cilvēkam aiz neēšanas, neizgulētas nakts <strong>un</strong> tamlīdzīgas miesas<br />

mērdēšanas... Šo cilvēku miesīgās sajūtas iegūst kaut kādu īpašu pārsmalcinātību <strong>un</strong> viņi<br />

sāk redzēt garus, dzirdēt balsis, saost smaržas <strong>un</strong> smakas. Šis stāvoklis ir bīstams <strong>un</strong> daudzi,<br />

tajā nokļūdami, pakļaujas garīgiem maldiem... "<br />

Attieksmē pret balsīm <strong>un</strong> parādībām nepieciešama vēl jo lielāka uzmanība, kā pret<br />

visstiešākajiem <strong>un</strong> postošākajiem dēmoniskajiem maldiem.. Viltīgi slēpdami <strong>un</strong> ietērpdami<br />

savus melus <strong>un</strong> tumsonību patiesības <strong>un</strong> gaismas tēlos, ļa<strong>un</strong>ie gari ir pievīluši daudzus svētus<br />

<strong>un</strong> pieredzes bagātus tēvus.» 128<br />

Kā jau tika atzīmēts, Franciska <strong>un</strong> viņa sekotāju garīgā prakse balstījās uz iztēles <strong>un</strong><br />

sajūtu spēles. Patiešām, par franciskāniešiem var teikt svētītāja Ignātija Brjančaņinova vārdiem,<br />

ka «...rietumnieki centās padarīt dzīvākas savas asinis, sajūtas <strong>un</strong> iztēli. Šai ziņā tie ātri<br />

guva panākumus, ātri sasniedza pašapmāna <strong>un</strong> afekta stāvokli, ko paši nodēvēja par svētumu.<br />

Visas viņu vīzijas ir no maldu zemes...» 129<br />

Tostarp šis lūgšanas veids aizvien vairāk iesakņojas katolicismā. Jo absolūti analoģisku<br />

lūgšanās praksi no Franciska pārņēma arī citi viņa garīgie bērni. Kā piemēru var minēt novadnieci<br />

Asīzes Klāru. Reiz <strong>Francisks</strong> <strong>un</strong> Klāra, sēžot uz kalna ilgi r<strong>un</strong>ājās par Dievu, «...lielākoties<br />

kaislīgi izstiepdami rokas pret debesīm, sita sev pa krūtīm, ar plašu žestu rādīja uz<br />

apkārtējo pasauli, spieda ar rokām sakarsušos deniņus». 130<br />

Ne velti, šādam lūgšanas veidam apmācītā Klāra, sajuzdama sevī pašiedvesmas saldmi,<br />

negribēja no lūgšanas šķirties, bet kad lūdzās, stāvēdama uz ceļiem, noliecās, ar pieri<br />

skardama grīdu, plati iepleta rokas, pieglaudās akmens plātnēm, paijāja tās tik maigi, kā kaut<br />

ko dzīvu, iemīļotu, bučoja <strong>un</strong> glāstīja zemi, piespiežoties tai ar seju. «Ak, mans K<strong>un</strong>gs!»- viņa<br />

karsti čukstēja šajās minūtēs. 131 Citreiz, baznīcā, dievkalpojuma laikā Klārai pēkšņi sāka<br />

rēgoties, ka viņai blakus atrodas mazs zēns, ko viņa, saprotams, uzskatīja par Kristu. «Viņš<br />

tupēja līdzās Klārai uz ceļiem <strong>un</strong> skatījās uz viņu, pacēlis zeltaino galviņu, smaidīdams ar<br />

bezdibens dziļām acīm, puspavērtām lūpām, čukstēja maigus vārdus <strong>un</strong> sapurināja gaišos matus,<br />

kas iemirdzējās kā ezera viļņi saulrietā... Viņas acis piepildījās ar asarām. Nekad Klāra

nebija bijusi tik laimīga. Neapzinīgi viņa nolaidās uz ceļiem, taču Bērniņš viņai maigi lika apsēsties.<br />

Viņš iekārtojās Klārai klēpī, apķērās ap kaklu..., alkdams, lai to apmīļotu. Klāra saviļņojumā<br />

pamira. Pa viņas vaigiem tecēja liegas asaras, ikviena viņas dvēseles <strong>un</strong> miesas daļiņa<br />

izjuta svētlaimi... Viņu pārņēma liela sajūsma... Viņa bija kā apburta. Viņas lūpas čukstēja<br />

vismaigākos vārdus, pusatvērtās acis bija asaru pilnas...» Pēc kāda laika «bērns pazuda, it kā<br />

piesātinājies ar glāstiem. Klāra palēnām sāka atgūties. Viņa bija bāla kā pēc smagas piepūles...<br />

Seja pauda svētlaimīgu nogurumu...» 132<br />

Jāatzīmē, ka kaut kas līdzīgs aprakstītajam gadījumam katoļu praksē nebija nejaušība<br />

arī starp tiešajiem Franciska mācekļiem <strong>un</strong> garīgajiem bērniem. Kaut kas līdzīgs notika arī ar<br />

brāli Korado no Ofidas. Reiz, uzsākdams, «ar skaļām elsām lūgt Ja<strong>un</strong>avu Mariju, lai Viņa no<br />

Sava Dēla izlūgtos priekš Korado žēlastību sajust niecīgu daļiņu no svētā Simeona izbaudītā<br />

K<strong>un</strong>ga Pretīņemšanas svētbrīdī, kad tas bija saņēmis uz rokām mūžam slavējamo Pestītāju Jēzu.<br />

Pēc tam, kā tiek vēstīts, brālim Korado patiešām parādījās Ja<strong>un</strong>ava Marija <strong>un</strong> «...ielika viņam<br />

rokās mūžam slavējamo Savu Dēlu. Tas Viņu ar godbijību saņēma <strong>un</strong>, piespiedis pie<br />

krūtīm, aiz pārliecīgas dievišķas mīlestības <strong>un</strong> vārdiem neizsakāma gandarījuma kuzdams,<br />

noskūpstīja». 133<br />

Domājams, ka mūsu laikmetā ir ienesta zināmu skaidrību par šādu redzējumu raksturu.1914.<br />

gadā arī pazīstamajai okultistei H. I. Rērihai notika kaut kas līdzīgs. Atrasdamās savā<br />

istabā, viņa pēkšņi ieraudzīja sev tuvojamies gaišu Brīnišķīga Puisēna figūru. Tāpat kā<br />

Asīzes Klāra, arī Helēna Ivanovna lielu uzmanību veltīja Puisēna matiem: «Kupli, viļņaini, ar<br />

it kā greizu celiņu, tumšie mati galvvidū nedaudz zeltaini mirdzēja no starojošā nimba ap galvu.<br />

Šo matu realitāte bija pārsteidzoša. Man tik ļoti gribējās tiem pieskarties!» Un viņa turpina,<br />

«ka atkarībā no viņa tuvošanās, neaprakstāma tuvības sajūta pieauga ar tādu spēku, ka tiklīdz<br />

Puisēns bija pietuvojies manam galvgalim <strong>un</strong> viegli noliecies, lai ieskatītos man acīs,<br />

pieaugošās tuvības <strong>un</strong> mīlestības jūtas pārauga ekstāzē... <strong>un</strong> visaptverošas mīlestības vilnis<br />

pret viņu <strong>un</strong> visu esošo piepildīja manu būtni... Acu āboli neviļus apvērsās <strong>un</strong> plakstiņi aizvērās,<br />

mani satrieca neaprakstāmas trīsas pa visu ķermeni. Šķita, ka sirds <strong>un</strong> visa mana būtne<br />

sašķīdīs gabalu gabalos <strong>un</strong> es pieliku ārkārtīgas pūles, saspiežot krūtis, lai apvaldītu šo satricinājumu...»<br />

134 Salīdzinot brāļa Korado <strong>un</strong> māsas Klāras atklāsmes ar Rēriha k<strong>un</strong>dzes parādībām,<br />

kad ir atklājusies to pārsteidzošā līdzība, kļūst skaidrs sātaniski okultais raksturs šāda<br />

veida mistikai.<br />

Bet vai pats <strong>Francisks</strong> apzinājās, ka tiek pievilts? Teorētiski, jā, taču pastāvīgi izbaudot<br />

saldmi <strong>un</strong> eiforiju, negribēja ne ko tādu pat dzirdēt. Skaidrs, ka Asīzes gara cīnītājs zināja,<br />

ka ļa<strong>un</strong>ie gari spēj pieņemt gaismas eņģeļa izskatu (2 Kor. 11:14) <strong>un</strong> ka šāda veida parādības<br />

ir jāprot atšķirt. Jau senie kristīgās baznīcas gara cīnītāji, zinādami nelabā intrigas <strong>un</strong> viltības,<br />

centās ik brīdi uzmanīties, taču dažkārt arī viņi tika pievilti <strong>un</strong> apmānīti. (Pietiek pieminēt<br />

sirdsskaidro Simeonu Stilītu - 1. septembrī <strong>un</strong> svētītāju Novgorodas -ikitu no Kijevas Pečoru<br />

Paterika - 31. janvārī <strong>un</strong> iepazīties ar viņu dzīvesstāstiem.) Kādu gan metodi garu atpazīšanai,<br />

zinot to bīstamību, saviem skolniekiem piedāvā <strong>Francisks</strong>? Neparasti «askētisku»... Izrādās,<br />

ka viss ir ļoti vienkārši. <strong>Francisks</strong> norāda: tiklīdz uzradīsies kārtējā parādība, jāpiedāvā<br />

tai atvērt muti, lai tur varētu iečurāt. Ja pēc šī uzaicinājuma būtne pagaisīs, tad nebūs jāšaubās,<br />

ka bija ieradies velns. 135 Vai nav lieliski?...<br />

Tagad ir īstais brīdis pāriet pie sar<strong>un</strong>as par tām Franciska atklāsmēm <strong>un</strong> vīzijām, kas<br />

gluži taisnīgi tiek uzskatītas par galvenajām viņa dzīvē <strong>un</strong> ir it kā likumsakarīgas sekas viņa<br />

mistiskajai darbībai. Abas vīzijas par kurām šeit būs r<strong>un</strong>a, notika uz Alverno kalna <strong>un</strong> tika dāvātas<br />

Asīzes gara cīnītājam viņa zemes dzīves noslēgumā.<br />

Pirmā vīzija uzskatāmi parāda, kur slēpjas tās Franciska sevi noniecināšanas saknes,<br />

kas kā sarkans pavediens iet caur visu viņa mūžu. Tik tiešām, tāpat kā jau minētājā «pazemīgajā<br />

strīdā» ar brāli Leo, asīzieša r<strong>un</strong>as lielākoties saturēja galēji nievājošus izteikumus par<br />

sevi pašu: «Es esmu visnecienīgākais <strong>un</strong> neģēlīgākais cilvēks, kādi tik Dievam ir šajā pasaulē»,<br />

136 "es esmu tumsoņa <strong>un</strong> muļķis" 137 <strong>un</strong> tamlīdzīgi. Taču cik īsta bija viņa sevis noniecināšana,<br />

rāda sekojoša frāze no «Vēstījuma visam Ordenim»: «Es, niecīgais <strong>un</strong> vājais jūsu pēdējais<br />

vergs... Klausieties, K<strong>un</strong>ga dēli <strong>un</strong> mani brāļi <strong>un</strong> ieklausieties manos vārdos. Atveriet<br />

sirds ausis <strong>un</strong> pakļaujieties Dieva Dēla balsij». 138

Tātad pirmā reize bija, kad lūgdamies Alverno kalnā ar vārdiem: «K<strong>un</strong>gs, kas gan es<br />

esmu Tavā priekšā? Kas gan salīdzinājumā ar Tavu spēku esmu es - nožēlojams zemes tārps,<br />

Tavs niecīgais kalpotājs!» Nepārtraukti atkārtojot šos izsaucienus, <strong>Francisks</strong> uz savu jautājumu<br />

saņēma to atbildi, pēc kuras tiecās <strong>un</strong> kuru gaidīja: viņa acīm izgaismojās divas lielas parādības,<br />

vienā no tām viņš pazina savu Radītāju, bet otrā - sevi pašu... 139 Tādējādi līdzināšanās<br />

Kristum, uz ko <strong>Francisks</strong> tik neatslābstoši <strong>un</strong> dedzīgi tiecās visas savas apzinātās dzīves laikā,<br />

viņa dvēselē beidzot bija notikusi: viņš sevi uzlūkoja kā līdzvērtīgu Dievam. Tieši šī vīzija<br />

kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, ka Franciska mācekļi, viņa sekotāji <strong>un</strong> cienītāji<br />

vienā balsī r<strong>un</strong>āja par to, ka viņu skolotājā <strong>un</strong> padomdevējā esot notikusi ja<strong>un</strong>a Kristus iemiesošanās.<br />

140<br />

Otrā atklāsme, kas viņu piemeklēja uz tā paša kalna, bija tā, kas kalpoja par vienu no<br />

galvenajiem motīviem Asīzes Franciska kanonizēšanai, tikai divus gadus pēc viņa nāves. 141<br />

R<strong>un</strong>a, protams, ir par galveno (no pašu katoļu viedokļa) notikumu Franciska dzīvē - stigmatizāciju,<br />

t.i., par Pestītāja krusta rētām līdzīgu rētu <strong>un</strong> ievainojumu parādīšanos uz garīgā cīnītāja<br />

ķermeņa. Tas notika šādi: 1224. gada 14. septembrī, K<strong>un</strong>ga Krusta Pacelšanas dienā, <strong>Francisks</strong><br />

nostājās uz ceļiem, pacēla rokas pret debesīm <strong>un</strong> lūdzās, lai Dievs viņam piešķirtu K<strong>un</strong>ga<br />

ciešanas pie Krusta (starp citu, atkal lūgšanās notiek bez grēku nožēlas!)... Šī neparastā <strong>un</strong><br />

interesantā vēlēšanās kļūs saprotamāka, ja atcerēsimies, ka tamlīdzīgu nepārvaramu vēlēšanos<br />

«...uzlūkot iemīļoto Kristus seju <strong>un</strong> ciest Viņa ciešanas» izjuta arī H. Rēriha, kas savā laikā<br />

tāpat sajuta līdzību ar Kristu... 142 Šādā veidā lūdzoties, <strong>Francisks</strong> pamazām nonāca pie stingras<br />

pārliecības, ka tas, ko viņš lūdz, piepildīsies. "Viņš nodevās apcerei par Pestītāja ciešanām,<br />

sasniegdams apceres visaugstāko pilnības pakāpi." Turklāt «Paša izjustās mīlestības <strong>un</strong><br />

līdzjūtības pārpilnībā viņš sajuta, ka ir pilnīgi pārvērsts par Jēzu». 143<br />

Nedaudz pakavēsimies. Mēs jau pieminējām, ka <strong>Francisks</strong> netika garīgi ievadīts lūgšanā,<br />

(kas tik ļoti nepieciešama normālai garīgai dzīvei). Lūgšanas veidu viņš radīja pats. Kādu<br />

garīgo līmeni gan viņš sasniedza? Atbildot uz šo jautājumu, mēs novilksim paralēli <strong>un</strong> izcelsim<br />

kopīgās iezīmes Franciska lūgšanai <strong>un</strong> budistu meditācijai. «Vienvirziena meditācijai ir<br />

raksturīga apziņas koncentrācija uz vienu objektu <strong>un</strong> tā saucas Šamātha... Šī stāvokļa ievērojamākās<br />

īpatnības ir tādas, ka tad, kad tas tiek sasniegts, apziņu <strong>un</strong> ķermeni caurstrāvo prieks<br />

<strong>un</strong> svētlaime, kas nesamērojami pārsniedz prieku jebkurā laicīgajā baudā... Šamāthas meditācijai<br />

ir nepieciešams vienīgais objekts, kam pievērst koncentrēto apziņu... Vislabāk izraudzīties<br />

Budas tēlu... Tas ne tik daudz izstaro gaismu, cik mīl jūs. Jūs sajūtat no tēla izplūstošo<br />

mīlestību <strong>un</strong> līdzjūtību. Tas ir ļoti svarīgi - sajust pār mums plūstošo mīlestību... Ir četri meditācijas<br />

posmi: meklējumi, reālais redzējums, noturēšana <strong>un</strong> meditējošais stāvoklis (t.i. noturēšana<br />

atslābinātā stāvoklī)... Ja jums ir izdevies attīstīt bodhičitu (mīlestību <strong>un</strong> līdzjūtību), tad<br />

jūs kļūstat par apgaismības dēlu - Budu.» 144<br />

Tamlīdzīga meditāciju praktizēšana pilnībā izslēdz kristīgās dzīves pamatu - grēku nožēlu<br />

<strong>un</strong> ir vērsta vienīgi uz sevi. Kad cilvēks pilnībā apgūst spēju meditēt, viņš līdz ar to iemanto<br />

prieku <strong>un</strong> tīksmi. Pārliecināts, ka ir cienīgs baudīt «prieku <strong>un</strong> svētlaimi», meditējošais<br />

gūst pilnīgu pašapmierinātību <strong>un</strong> rezultātā rodas pašdievināšana - bez Dieva <strong>un</strong> pret Viņa gribu.<br />

Franciska metode apbrīnojamā kārtā atgādina šeit attēloto budisma praksi, kas nav savienojama<br />

ar kristietību. Gan franciskānismā, gan budismā valda viens <strong>un</strong> tas pats neapvaldītās<br />

lepnības gars. -emot vērā arī sagrozīto mācību par personību, kāda ir katolicismā, kļūst pilnīgi<br />

skaidrs, kāpēc <strong>Francisks</strong> «jutās pilnībā pārtapis par Jēzu» - pārtapis ne jau caur svētību savā<br />

attīrītajā dvēselē, uz ko mēs visi esam aicināti, bet savā dabiskajā būtībā - viņš jutās kā Dievs.<br />

No savas lūgšanas pilnīgi apmāts, Asīzes gara cīnītāja nesaprata, ka notiek Dieva zaimošanu,<br />

kad viņa skatam pavērās - pie krusta piesistais zēravs. 145 Kā visīstāko Dieva zaimošanu,<br />

kā nievas par diženāko Dieva iemiesošanās <strong>un</strong> cilvēku dzimtas izpirkšanas noslēpumu,<br />

var vērtēt, ka Radītāja <strong>un</strong> Izpircēja vietā stājies Viņa radījums... Pasaulīgo jūtu vētra pārņēma<br />

mūsu varoni, <strong>un</strong> tūdaļ «šī parādība uz viņa ķermeņa atstāja Kristus tēla līdzību, brīnumaini iezīmējās<br />

Krustā Sistā ciešanu pēdas, jo tajā pat mirklī uz Franciska rokām <strong>un</strong> kājām sāka parādīties<br />

it kā naglas, šķita, ka plaukstu <strong>un</strong> pēdu centri bija it kā caururbti ar tām...Savukārt krūšu<br />

labajā pusē kļuva redzamas rētai līdzīgas šķēpa dūriena pēdas,- iekaisusi <strong>un</strong> asiņojoša caur apģērbu<br />

manāma brūce...<strong>Francisks</strong> uz savām krūtīm, rokām <strong>un</strong> kājām nesa Pestītāja ķermeniskā

tēla līdzību.» 146 Var piekrist katoļiem, ka šeit Asīzes askēta mistika sasniedza savu apogeju.<br />

Dedzīgā vēlme līdzināties Kristum, lai to atdarinātu, Franciska priekšstatos kļuva par realitāti<br />

- viņš sajuta sevi «pārvērtušos par Jēzu», līdz pat miesīgai līdzībai ar viņu.<br />

Taču īsti svētie uz šāda veida parādībām raudzījās savādāk. Sirdsskaidrais Varsonufijs,<br />

atbildot uz skolnieka jautājumiem par to, ko darīt, kad acu priekšā nostāsies Kristus tēlu<br />

pieņēmusi vīzija, sacīja: «Nekad, brāl, nepievilies no šādiem dēmoniskiem trikiem, jo dievišķas<br />

parādības mēdz redzēt tikai svētie. Parādību priekšvēstnesis svētajiem allaž ir viņu sirdīs<br />

iemājojušais klusums, miers <strong>un</strong> labsirdība. Turklāt, sastopoties ar parādību, svētie atzīst sevi<br />

par necienīgiem, <strong>un</strong> vēl jo vairāk grēcinieki nedrīkst uzticēties šādām parādībām, apzinoties<br />

savu necienīgumu.» 147 Turpretī <strong>Francisks</strong>, kā var saprast, uztvēra to visu par patiesību bez vismazākajām<br />

šaubām.<br />

Interesanti arī, ka pēc stigmatizācijas <strong>Francisks</strong> «...pārstāja interesēties par visu, kas<br />

notiek Ordenī» <strong>un</strong> ļāva mūkiem dzīvot kā pašiem tīk. 148 Laikam aiz iedomām, ka ir līdzvērtīgs<br />

Dievam, asīzietis beigu beigās apgalvoja: «Es pie sevis neatrodu nevienu grēku, kas nebūtu<br />

grēksūdzē izpirkts <strong>un</strong> nožēlots.» 149 Lai saprastu, cik tālu <strong>Francisks</strong> atradās no patiesības,<br />

salīdzināsim šo apgalvojumu ar tēva Doroteja garīgo atklāsmi: «Jo vairāk kāds pietuvojas<br />

Dievam, jo grēcīgāku pats sevi redz» 150 <strong>un</strong> otrādi, jo vairāk kāds no Dieva attālinās, jo mazāk<br />

ievēro savus grēkus <strong>un</strong> domā, ka kļūst aizvien šķīstāks. Atrazdamies jau uz miršanas gultas,<br />

<strong>Francisks</strong> sacīja: «Es piedodu visiem saviem brāļiem, kā klātesošiem, tā arī klāt neesošiem viņu<br />

maldus <strong>un</strong> atlaižu grēkus, tik cik tas manā varā.» Ievērojiet - pat pirms nāves viņš neizlūdzas<br />

piedošanu, vienīgi piedod citiem. Savu dzīvi viņš nobeidz pilnīgā paštaisnīguma apziņā:<br />

«Es izpildīju to, kas man bija jāizpilda.» 151 Šie viņa pēdējie vārdi pauž kaut ko gluži pretēju<br />

K<strong>un</strong>ga teiktajam: «Mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši tikai to, kas bija mūsu pienākums»<br />

(Lk 17:10).<br />

Turpinot salīdzināt Franciska mistiku ar svēto tēvu mācību, nepieciešams atcerēties,<br />

ka visas vīzijas <strong>un</strong> atklāsmes Asīzes askēts <strong>un</strong> viņa «mazākie brāļi» guva vētrainu jūtu <strong>un</strong><br />

emociju izpausmes brīdī. Taču, kā atzīmē sirdsskaidrais Īzaks Sīrietis, "...patieso dzīvi cilvēks<br />

sāk ar Dieva bijāšanu. Taču dievbijība nevar atrasties dvēselē kopā ar jutekliski uzbudinātu<br />

prātu, jo arī sirds tad tiek atrauta no Dieva, nejūt tīksmi gremdējoties Dievā", 152 <strong>un</strong> cilvēks izjūt<br />

tikai jutekliskas baudas. Sirdī jūtot skumjas, bet maņām ļaudams brīvību,- turpina Īzaks, -<br />

cilvēks ir līdzīgs slimniekam, kurš par spīti miesīgajām ciešanām, turpina veselībai kaitīgo<br />

ēšanu.» 135 Lai arī kādus pūliņus šāds cilvēks nepieliktu, tiekdamies pēc garīgā, nekas viņam<br />

neizdodas. Skatiens notrulinās, ja to virza garīguma virzienā līdz ar pārdrošiem sapņiem; visu<br />

darīdams nesaprātīgi <strong>un</strong> nelaikā, cilvēks zaudē realitāti <strong>un</strong> sāk redzēt rēgus <strong>un</strong> tēlus.» 154 Ne<br />

velti pieredzējušie gara cīnītāji, kas bija apguvuši patiesas lūgšanās māku, brīdināja no pašu<br />

pārdzīvotajām viltus atklāsmēm. Jānis Pakāpnieks stāsta: «Es sajutu, ka šis vilks grib mani savaldzināt,<br />

radot manā dvēsele klusu prieku, asaras <strong>un</strong> mierinājumu. Sava bērnišķīguma dēļ es<br />

nodomāju, ka es esmu saņēmis svētlaimes augli, nevis rūgtus maldus.» 155 Pieredzējuši dievlūdzēji<br />

ir brīdinājuši: «Pārbaudi, vai saldās dvēseles izjūtas nav saindētas ar to viltus ārstu rūgtajām<br />

zālēm, kas kāro noslepkavot dvēseli,» 156 <strong>un</strong> pamācīja: «Ar pazemīgu roku, (nevis piepaceltā<br />

tīksmē par savu slavu <strong>un</strong> līdzību ar Kristu), atturies no pēkšņi uznākuša prieka, kā necienīgs,<br />

lai pasargātu sevi no viltus valdzinājuma <strong>un</strong> vilku nesajauktu ar ganu.» 157<br />

<strong>Francisks</strong>, ignorēdams visus seno tēvu padomus <strong>un</strong> norādījumus, spriež savādāk:<br />

"Dievs ir salds <strong>un</strong> patīkams, saldens, mīlams, iemīlēts <strong>un</strong> vairāk par visu kārots", 158 , tāpēc es<br />

arī sludinu «aromātiskos mana K<strong>un</strong>ga vārdus.» 159<br />

Kādā veidā tad Asīzes gara cīnītājs sludināja šos «aromātiskos vārdus», kurus izdzirda<br />

daudzajās atklāsmēs? Raksturīgs piemērs. Reiz, kopā ar savu Ordeņa brāli Maseo, <strong>Francisks</strong><br />

iegāja dievnamā lūgt Dievu <strong>un</strong> gūt atklāsmi. «Šajā lūgšanā viņš baudīja tik neizmērojamu žēlastību,<br />

kas tik stipri iekvēlināja viņa dvēseli mīlestībā pret svēto nabadzību, ka no viņa sārtenās<br />

sejas <strong>un</strong> pavērtajām lūpām šķita iznākam it kā mīlestības liesma. Kā ug<strong>un</strong>ī viņš piegāja<br />

pie biedra <strong>un</strong> teica viņam tā: «Ā! ā! ā! Brāli Maseo, dod man sevi!» To viņš izsacīja trīs reizes<br />

<strong>un</strong> trešajā reizē svētais <strong>Francisks</strong> vienā elpas vilcienā pacēla brāli gaisā <strong>un</strong> atsvieda viņu<br />

no sevis garas kārts attālumā. Brālis Maseo bija augstākā mērā pārsteigts <strong>un</strong> vēlāk stāstīja

iedriem, ka tajā brīdī, kad <strong>Francisks</strong> pacēla viņu <strong>un</strong> pasvieda gaisā, viņš jutis tik milzīgu<br />

Svētā Gara saldmi <strong>un</strong> gandarījumu dvēselē, kādu nekad agrāk savā dzīvē nebija izjutis.» 160<br />

Franciska mācekļu <strong>un</strong> sekotāju vidū šādi emocionāli mistiski pārdzīvojumi nereti guva<br />

vēl baisākus <strong>un</strong> šausminošākus apmērus. Par tādu var uzskatīt gadījumu, kas notika ar brāli<br />

Jāni no Vernas, kurš esot bijis «cilvēks ar savdabīgu dzīves veidu <strong>un</strong> izcilu svētumu». 161 Viņš<br />

jau kopš pašas bērnības patvaļīgi sāka nēsāt važas <strong>un</strong> nodoties īpašai atturībai. Iestādamies vēlāk<br />

Franciska Ordenī, viņš uzreiz kļuva «tik garīgs <strong>un</strong> dievbijīgs, ka dažkārt... viņa sirds kusa<br />

kā vasks uz ug<strong>un</strong>s <strong>un</strong> viņu pārņēma dievišķa mīlestība <strong>un</strong> tik liela svētlaime, ka nespēdams to<br />

izturēt paliekot uz vietas, viņš cēlās <strong>un</strong> kā apreibis sāka skraidīt pa dārzu, mežu vai baznīcu,<br />

atkarībā no tā, kur viņš juta gara dedzības aicinājumu.» Laika gaitā, brālim Jānim arvien vairāk<br />

pieņemoties «dievišķajā aizgrābtībā <strong>un</strong> sajūsmā», līdzīgas sajūtas uzradās aizvien biežāk,<br />

no dienas uz dienu aizvien spēcīgāk tās viņā iesakņojās, viņš pacēlās līdz «ķerubu spožumam...<br />

<strong>un</strong> seravu degsmei..., līdz svētlaimīgo sajūsmai», <strong>un</strong> viņš iedomājās sevi sajūsmā sajūtam<br />

mīlošos <strong>un</strong> brīnišķīgos Kristus apskāvienus... Pēc trijiem tā aizvadītiem gadiem, kad brālis<br />

Jānis «daudzkārt atradās dievišķā aizgrābtībā, kad viņš viss bija liesmu apņemts, mīlošo <strong>un</strong><br />

brīnišķo apskāvienu» sajūta izzuda, <strong>un</strong> viņam uznākušām skumjām nebija gala. Viņš iegāja<br />

mežā <strong>un</strong> sāka svaidīties uz visām pusēm, kliegt <strong>un</strong> raudāt, cenzdamies atgūt iepriekšējo stāvokli.<br />

Pavadījis «nepārtrauktās elsās <strong>un</strong> raudās» daudzas dienas «ar asarainu seju <strong>un</strong> uz debesīm<br />

vērstu skatu, Jānis beidzot ieraudzīja, ka viņam blakus parādījies kāds, it kā Kristus veidolā,<br />

ko viņš tik ļoti bija alcis uzlūkot. Franciskānis nokrita pie parādības kājām, neprātīgi<br />

raudot <strong>un</strong> lūdzot, lai tā atgriež viņam iepriekšējo garīgo stāvokli...Pēc ilgām lūgšanām <strong>un</strong> nepārtrauktām<br />

asarām, «Kristus par viņu apžēlojās <strong>un</strong> pastiepa skūpstam savas svētās rokas.<br />

Kad brālis Jānis tās bija nobučojis, viņš pietuvojās <strong>un</strong> pieplaka pie Jēzus krūtīm, apskāva Viņu<br />

<strong>un</strong> skūpstīja Viņa svētās krūtis. Arī Kristus viņu apskāva <strong>un</strong> noskūpstīja.» 162 Līdzīga mistiskā<br />

prakse turpmākajos gadsimtos ieguva atklāti bezka<strong>un</strong>īgu pavērsienu, ko apliecina nesaskaitāmi<br />

piemēri katoļu svēto dzīvēs. Piemēra pēc aplūkosim vismaz vienu. R<strong>un</strong>a ir par «svēto»,<br />

kas dzīvojusi XVI gadsimtā - Avilas Terēzi. «Kad bagātais Laulātais Draugs,»- viņa raksta<br />

par savām atklāsmēm, - «alkst viņu bagātināt <strong>un</strong> glāsta to vēl vairāk, Viņš tā ievelk viņu<br />

Sevī Pašā, ka viņa līdzīgi zaudējušam samaņu no pārmērīgas baudas <strong>un</strong> prieka, jūtas it kā to<br />

nestu uz šīm dievišķajām rokām, piekļāvušos pie šā svētā sāna <strong>un</strong> šiem dievišķajiem krūšu galiem.»<br />

163<br />

«Tā, protams, nav lūgšana, nedz arī tuvība ar Dievu», raksta viens no visdižākajiem<br />

XX gadsimta krievu domātājiem A. Losevs par līdzīgi Avilas Terēzei pārdzīvotām izjūtām, -<br />

«šīs ir ļoti spēcīgas halucinācijas uz histērijas bāzes, t. i. pašsuģestija. Visus šos histēriķus,<br />

kuriem parādās Dievmāte <strong>un</strong> baro tos no saviem krūšu galiem, visas tās histēriķes, kurām, ieraugot<br />

Kristu, caur ķermeni izskrien ug<strong>un</strong>īga saldkaire <strong>un</strong>, starp citu, saraujas dzemdes muskulatūra,<br />

visu šo erotikas, dēmoniskās lepnības <strong>un</strong> sātanisma jucekli, protams, jāpakļauj vienīgi<br />

anatēmai... Šeit aprakstītajā lūgšanā var izjust visu katolicisma melīgumu. No pareizticīgo<br />

gara cīnītāju mācības izriet, ka lūgšana, kas iet no mēles uz sirdi, nekādā gadījumā nedrīkst<br />

nolaisties zemāk... Pareizticīgo lūgšana uzturas sirds augšējā daļā <strong>un</strong> ne zemāk. Austrumu<br />

kristietības askētikas <strong>un</strong> lūgšanu pieredze liecina, ka uzmanības koncentrēšana kādā citā ķermeņa<br />

vietā allaž ir garīgo maldu rezultāts. Katoliskā erotimānija, acīmredzot ir saistīta ar vardarbīgu<br />

sirds zemākās daļas uzbudināšanu <strong>un</strong> uzkurināšanu.» 164<br />

Lai pierādītu savus vārdus, Losevs atsaucas uz vienu no daudzajām svēto tēvu atziņām,<br />

kas izsmeļoši izskaidro šo jautājumu. «Tas, kurš cenšas aizkustināt <strong>un</strong> iededzināt sirds<br />

lejpusi,»- raksta Ignātijs Brjančaņinovs,- «uzkurina iekāres spēku, kas atrazdamies līdzās dzimumorgāniem,<br />

atdzīvina šo ķermeņa daļu. Nemākulīgai šāda palīgpaņēmiena pielietošanai<br />

seko ļoti spēcīgs fiziskās iekāres uzliesmojums. Tā, ka atliek tikai pabrīnīties, par garīgo cīnītāju,<br />

kurš kā rādās vingrinās lūgšanā, taču viņa vingrināšanās rada fizisku iekāri, nevis to apklusina.»<br />

Tas pats svētītājs, apzinādamies bīstamo kaitējumu, ko dvēselei spēj nodarīt katolicisma<br />

garīgās prakses studēšana, bet vēl jo vairāk - pielietošana, iesaka saviem garīgajiem bērniem<br />

atlicināt laiku «Ja<strong>un</strong>ās Derības <strong>un</strong> Pareizticīgās baznīcas svēto tēvu darbu lasīšanai, bet

ne Terēzes, Franciska jeb arī citu psihiski slimo rietumnieku pieredzes pētīšanai, kurus viņu<br />

herētiskā Baznīca pasniedz kā svētos.» 165<br />

Var droši atkārtot vēlreiz, ka šāda veida mistika sakņojas lepnībā, par ko jau sirdsskaidrais<br />

Īzaks Sīrietis ir teicis: «Tad, kad tavs ķermenis būs atturībā, nomodā <strong>un</strong> uzmanīgā<br />

klusēšanā apvaldīts, bet tu jutīsi, ka dabiskajos procesos saasinās netiklas kaislības, tad zini,<br />

ka ar iedomām tevi kārdina lepnība.» 166<br />

Piecus gadsimtus pirms Franciska dzīvojušais taisnprātīgais Īzaks Sīrietis, tik precīzi<br />

noraksturoja Asīzes gara cīnītāju, it kā būtu viņu redzējis <strong>un</strong> pazinis. Taisnprātīgais daudz<br />

rakstīja par "...patukšiem cilvēkiem, kuri iedomās pielīdzinādamies svētajiem apustuļiem, visā<br />

nopietnībā tic savu iedomu fantāzijām, dēvēdami tās par garīgām atklāsmēm. Tas attiecas<br />

uz daudziem herētiķiem. Apustulis Pāvils pataisīja par neko ķeceru uzslavas, kad ar pazemību<br />

<strong>un</strong> bijību aprakstīdams savu patiesi dievišķo atklāsmi, gramatiski norādīja to kā darbību trešajā<br />

nevis pirmajā personā. (2 Kor. 12:2-4). Pāvils apgalvo, ka ticis uzvedināts, nevis pats, patvaļīgi<br />

ar apceri savā prātā nonācis līdz trešajām debesīm. Viņš rakstīja, ka esot redzējis atklāsmes,<br />

dzirdējis vārdus, taču, kas tie bija par vārdiem vai tēliem, to nespēja aprakstīt. Lai kā<br />

viņš būtu gribējis, tad tomēr nespētu, tāpēc ka bija to uztvēris nevis ar miesīgiem maņu orgāniem,<br />

bet gara acīm. Ko prāts sevī uztver caur miesīgām maņām, to var viegli izskaidrot kā<br />

fizioloģisku parādību, bet to, ko izjūt, dzird vai atskārš iekšēji garā, to gandrīz neiespējami<br />

pārstāstīt, to var vienīgi apzināties <strong>un</strong> atcerēties. Tāpēc arī tiek atmaskoti viltus raksti, tā dēvētās<br />

atklāsmes, ko sacerējuši dēmoniskās sapņainības pavedinātie ķeceru priekšnieki - par<br />

drošiem kā klints mājokļiem, uz kuriem tie vērš prātu patvaļīgas izzināšanas labad, par prāta<br />

pacelšanos debesīs, par vietām, kas paredzētas Pastarai tiesai, par debesu Spēku daudzveidīgajiem<br />

tēliem <strong>un</strong> par to iedarbību. Tā ir tikai prāta ēna, ko līdz neprātam novedusi dēmoniska<br />

darbība <strong>un</strong> patmīlība... Šādā cīņas laukā visbiežāk iemaldās mūki ar pārsmalcinātu prātu, kuri<br />

meklē tukšu slavu, alkdami pēc pašmērķīgām atklāsmēm, <strong>un</strong> kas visu dara ārišķīgi..."<br />

Turpinājumā sirdsskaidrais Īzaks izstāsta viņam zināmu gadījumu, kas noticis ar kādu<br />

mūku, "...kurš slavas kāres dzīts, ieradās savā pilsētā <strong>un</strong> izvēlējās sev vientuļnieka būdu, nododamies<br />

skarbam darbam, ciešanām <strong>un</strong> nepārtrauktām lūgšanām. Kad slavas kāre viņā uzliesmoja<br />

pārmēru kaislībā, t.i. uzplauka cerība sasniegt visdižākos augstumus, par kādiem bija<br />

dzirdējis, taču būdams bez pieredzes <strong>un</strong> nemācēdams cīnīties ar pretiniekiem, nespēja atklāt<br />

ienaidnieka viltības, intrigas <strong>un</strong> maldus, ar kādiem tas pazudina pat stipros <strong>un</strong> spēcīgos. Viņš<br />

paļāvās vienīgi uz darbu, ciešanām, nesavtību, garīgo cīņu, atturību, bet nespēdams sevi noniecināt,<br />

neiemantodams pazemību, grēknožēlā satriektu sirdi,- šos neuzvaramos ieročus cīņā<br />

ar velnu, aizmirsdams arī Rakstus, kur teikts: "...tad, kad būsiet paveikuši darbu, izpildījuši<br />

baušļus, izcietuši bēdas, uzskatiet sevi par necienīgiem kalpiem." (Lk 17:10). Un tā, vadīdamies<br />

tikai no augstā pašnovērtējuma, kas balstījās viņa dzīvesveidā, viņš alka pēc saklausītiem<br />

milzu sasniegumiem <strong>un</strong> cerēja uz atklāsmēm savās apcerēs, lai izbaudītu noslēpumus,<br />

par kuriem bija dzirdējis, līdz pagāja krietns laika sprīdis, ieradās velns <strong>un</strong> ieraudzījis, ka viņš<br />

visu dara bez pazemības, parādījās apžilbinošā spožumā, sacīdams: «Es esmu mierinātājs <strong>un</strong><br />

mani pie tevis sūta tēvs, lai tu baudītu atklāsmi, kādu esi alcis <strong>un</strong> izpelnījis ar saviem darbiem.<br />

Uz visu turpmāko laiku tev tiek dāvāta arī bezkaislība <strong>un</strong> brīvība no jebkādiem darbiem...»<br />

Dievišķas atklāsmes vietā, pretinieks piepildīja viņu ar dēmoniskiem sapņojumiem,<br />

padarīja vēl augstprātīgāku <strong>un</strong> paņirgājās par viņa tukšajām cerībām uz bezkaislību, sacīdams:<br />

«Tagad tev nav nepieciešams pūlēties, nogurdināt miesu, cīnīties ar kaislībām <strong>un</strong> iekāri...» 167<br />

Ja šiem velna vārdiem sirdsskaidrā Īzaka stāstījumā pievienosim vēl vienu Franciska<br />

izteicienu: «Priecājies, brāli ķermeni, jo no šā brīža es labprāt pildīšu tavas vēlēšanās <strong>un</strong><br />

steigšos palīdzēt tev tavās bēdās,» 168 tad atliek tikai pabrīnīties, cik precīzu ainu Īzaks uzzīmējis<br />

par katoļu dižākā svētā dzīvi no sākuma līdz galam. Šo pārsteidzošo līdzību starp VIII <strong>un</strong><br />

XIII gadsimta ķeceriem nav grūti izskaidrot, jo visos laikos tos virza kopīgs gars, kas nespēj<br />

izdomāt neko ja<strong>un</strong>u...<br />

Šajā nelielajā darbā aplūkotā Asīzes Franciska, kā arī viņa tuvāko sekotāju dzīve <strong>un</strong><br />

garīgie varoņdarbi liecina paši par sevi. Vislielākais <strong>un</strong> galvenais netikums, kas radījis minētās<br />

neskaitāmās novirzes viņu garīgajā dzīvē ir lepnība <strong>un</strong> tās māte - godkāre. Šīs kaislības ir<br />

galvenais pašapmāna izraisītājs, kurā bija ieslīdzis <strong>Francisks</strong>. «Pašapmāna sākums - lepnība

<strong>un</strong> tās auglis - pārspīlēta lepnība ,»- ir teicis svētītājs Ignātijs. 169 «Pašapmānījušies, viņi ir zaudējuši<br />

jēgu dzīvot Dievam tīkamu dzīvi <strong>un</strong> garīgi pilnveidoties... Grūti ir izrauties no apmātības.<br />

Pie durvīm stāv sardze, durvis ir aizslēgtas ar smagām, stiprām slēdzenēm <strong>un</strong> aizšaujamām<br />

bultām, tām klāt pielikts elles dzīļu zīmogs. Slēdzenes <strong>un</strong> bultas - sirdī dziļi mītošais iedomīgo<br />

lepnums, šīs kaislības dzinulis - godkāre, kas liekulīgi <strong>un</strong> viltīgi maskējas, lai izrādītos<br />

kā labi nodomi - pazemība <strong>un</strong> svētums. Nesaraujams zīmogs - pašsuģestijas akts tiek vērtēts<br />

kā svētības akts.» 170<br />

Pašsuģestijā pieviltais «neēd, nedzer, neguļ, ziemā staigā vienā kreklā, nēsā uz ķermeņa<br />

važas, redz vīzijas, ar uzmācīgu bezka<strong>un</strong>ību visus pamāca <strong>un</strong> atmasko, pats būdams bez<br />

jebkādas sapratnes, jēgas <strong>un</strong> nojausmas par pareizo <strong>un</strong> ar drudžainas pazudinošas kaisles sakarsētām<br />

nevaldāmām asinīm, svēts kas svēts!...Pa lielākai daļai garīgos cīnītājus, ko Rietumu<br />

Baznīca pasludināja par izcili svētiem pēc tās atkrišanas no Austrumu Baznīcas, Svētais Gars<br />

bija pametis, <strong>un</strong> viņi veltīgi tiecās savās lūgšanās pēc garīgām atklāsmēm, piedzīvodami tikai<br />

maldinošas parādības... Šie šķietamie svētie nokļuva šausmīgā dēmonu apmātībā...» 171<br />

Noslēgumā jānoskaidro pirmcēloni kroplīgajai Franciska <strong>un</strong> viņa garīgo sekotāju mistikai.<br />

Vispirms rodas jautājums, vai <strong>Francisks</strong> nebija «slikts izņēmums»? Varbūt, ka citiem<br />

Rietumu svētajiem nekādas kroplības nepiemita? Diemžēl jākonstatē, ka lielākais vairums katoļu<br />

svēto garīgajā pasaulē lauzās patvaļīgi, bez jebkādas garīgas vadības. Un ja kādam tāda<br />

arī bija, tad, saprotams, ka arī tā bija pamatīgi <strong>un</strong> nelabojami deformējusies. Asīzes Francisku<br />

mēs izvēlējāmies kā vienu no katoļu svētuma vislabākajiem paraugiem. Salīdzināsim, kaut<br />

vai ar šeit pieminētajiem brāli Jāni no Vernas, vai Avilas Terēzi.<br />

Turklāt ir nepieciešams paturēt prātā, ka svētie allaž ir bijuši tautas garīgie vadoņi. Savukārt<br />

viņu vadītā tauta seko tiem kā personībām <strong>un</strong> autoritātēm gadsimtos rūdītas garīgās<br />

pieredzes skolā. Nav grūti ievērot, ka jo vairāk gadsimtu ir aiztecējuši kopš tā saucamās «baznīcu<br />

šķelšanās» 1054. gadā, jo izteiktāka kļūst Austrumu <strong>un</strong> Rietumu kristiešu garīgā nošķiršanās<br />

<strong>un</strong> attālināšanās.<br />

Kā jau mēs pamanījām, par iemeslu Franciska maldu pilnajai dzīvei kļuva lepnība <strong>un</strong><br />

godkāre. Vai šīm ja<strong>un</strong>ā bruņinieka īpašībām bija gadījuma raksturs? Izrādās, ka nē. "Rietumu<br />

baznīcas vadoņi <strong>un</strong> aiz viņiem arī visa katoļu baznīca iedomājās sevi par dievišķās pilnības<br />

ideālu uz zemes, ko turklāt ir iespējams pārvaldīt ar pasaulīgās varas palīdzību. Īpašu vēsturisko<br />

apstākļu rezultātā katolicisms pieļāva sekojošu anomāliju: starp kristīgo mistiku kā gaismu<br />

mīlošu augu <strong>un</strong> «logosu» - šā auga barotāju sauli tā uzcēla necaurredzamu sienu. Starp<br />

Dievu <strong>un</strong> cilvēkiem katolicisms nolika pasaulīgo valdnieku - pāvestu <strong>un</strong> tādējādi apgrūtināja<br />

katoļu iespējas gūt nepastarpinātu garīgumu, ko dod Dieva Vārds. Vēsturiski ir izveidojies <strong>un</strong><br />

nu jau arī iesakņojies katoļu reliģijā tāds pārpratums, ka pāvests ir Kristus vietnieks zemes<br />

virsū, ka viņš ir nemaldīgs <strong>un</strong> dievišķs." 172<br />

«Romas baznīcas vadītājs savas godkāres dēļ ir piesavinājies sev vadošo lomu pār citiem<br />

Kristus baznīcas patriarhiem,»- savā laikā teica sirdsskaidrais Optinas Ambrozijs. «Bet,<br />

pieļaujot godkāri, ir grūti, neērti <strong>un</strong> pat neiespējami cīnīties ar lepnības kaislību, jo tāpat kā<br />

viena kļūda, ko par tādu neuzskata, allaž ir par cēloni nākošajai, <strong>un</strong> kā viens ļa<strong>un</strong>ums rada citu,<br />

tāpat ir noticis arī ar Romas Baznīcu.» 173<br />

Patiešām, kad tik šausmīga kaislība kā lepnība ir likumīgi nostiprināta, kanonizēta <strong>un</strong><br />

sakņojas katoļu Baznīcai pašās dzīlēs, visi tai uzticīgie <strong>un</strong> īstie tās bērni, grib to vai ne, saprot<br />

vai nesaprot, neizbēgami manto šo kaislību, nejūtot kā dvēseli pazudinošu, uzsūc <strong>un</strong> kalpo tai,<br />

pieņemot par esamības normu. Arī <strong>Francisks</strong>, r<strong>un</strong>ādams par to, ka Dievs viņam dāvājot lielu<br />

<strong>un</strong> nesatricināmu «ticību priesteriem, kas pieturas pie svētās Romas baznīcas tradīcijas», 174 aicināja<br />

visus kļūt par katoļiem <strong>un</strong> dzīvot katoliski 175 , tāpat arī «visuvarenā Dieva <strong>un</strong> pāvesta<br />

k<strong>un</strong>ga dēļ» 176 pieprasīja no saviem sekotājiem izpildīt viņa sarakstīto Regulu.<br />

Tālab arī «...katoļi maldās <strong>un</strong> ir ar lepnību kā ar kaklarotu savažoti,»- sacīja svētais<br />

Kronštates Jānis 177 <strong>un</strong> paskaidroja: «Visu Romas katoļu baznīcas viltojumu cēlonis ir lepnība<br />

<strong>un</strong> pāvesta atzīšana par īsteno Baznīcas galvu, turklāt - par nemaldīgu... No tā arī izriet dogmatiskie<br />

maldi, no tā - domu, vārdu <strong>un</strong> darbu divkosība <strong>un</strong> viltība, no tā - dažādi melīgi noteikumi<br />

<strong>un</strong> nolikumi grēku izsūdzēšanas brīdī, no tā - indulģences, dogmu sagrozījumi, no tā-<br />

Rietumu Baznīcas svēto <strong>un</strong> neesošu netrūdošo mirstīgo atlieku fabrikāti, kas nav Dieva pago-

dināti... <strong>un</strong> dažnedažāda pretošanās Dievam, piesedzoties aiz godprātības maskas <strong>un</strong> it kā aizgūtnēm<br />

slavinot Dievu.» 178 Pateicoties šādai Dieva aizvietošanai, katoļu misionāri «ved cilvēkus<br />

nevis pie Kristus, bet pie sava pāvesta 179 .Tagad jau cenšas izdabāt pāvestam, nevis Kristum,<br />

par pāvestu karo, nevis par Kristu. 180 Pāvestība kļuva par iemeslu Romas Katoļu Baznīcas<br />

ieslīgšanai pazudinošā ķecerības tumsībā, 181 izsenis tā ir ieviesusi sevī herēzi <strong>un</strong> ja<strong>un</strong>ievedumus.»<br />

182<br />

Taču «...patiesā Baznīca ir <strong>un</strong> būs vienota, nedalīta <strong>un</strong> vienīgā glābjošā. Tā ir Austrumu<br />

Pareizticīgā Baznīca... Ārpus Baznīcas nav pestīšanas, nav svētības» 183 ,- viennozīmīgi teica<br />

svētais Kronštates Jānis; nav <strong>un</strong> protams, nevar arī būt īsta svētuma.

logo

products

Resources

Company

Terms of service
Privacy policy
Cookie policy
Cookie settings
Imprint
Change language
Made with love in Switzerland
© 2024 Yumpu.com all rights reserved

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!