Medicīnas ētikas rokasgrāmata - World Medical Association

42 43
pacientu, pacienta atteikšanās ievērot ārsta norādījumus. Šie iemesli
var būt gan tiesiski pamatoti, gan arī nonākt pretrunā ar ētikas
principiem. Apsverot šādu lēmumu, ārstam vajadzētu izpētīt Ētikas
kodeksu un citus atbilstošus ieteikumus, kā arī uzmanīgi izprast savus
motīvus. Viņam jābūt gatavam pamatot šādu lēmumu gan sev,
gan pacientam, gan arī, ja nepieciešams, kādai trešajai pusei. Ja motīvs
ir tiesiski pamatots, ārstam būtu jāpalīdz pacientam atrast citu
praktizējošu ārstu, kuru viņš uzskata par kompetentāko vai, ja tas
nav iespējams, izsniedz pacientam izziņu par ārstēšanas pārtraukšanu,
lai pacients varētu atrast citu medicīniskās aprūpes sniedzēju.
Ja motīvs nav pamatots, piemēram, rasu aizspriedumi, ārstam būtu
jātiek galā ar šo problēmu.
Daudziem ārstiem, it īpaši tiem, kas strādā sabiedriskajā sektorā, nemaz
nav iespējas izvēlēties savus pacientus. Daži pacienti ir agresīvi
un apdraud ārsta drošību. Citu izturēšanās ir klaji antisociāla, un viņu
uzvedību dažbrīd var uzskatīt vienkārši par pretīgu. Vai šie pacienti
ir zaudējuši tiesības uz cieņu un vienādu attieksmi, vai no ārstiem
patiesi jāprasa papildu pūles, bieži vien pat heroiska rīcība, lai nodibinātu
un uzturētu terapeitiskas attiecības ar šādiem pacientiem?
Viņu klātbūtnē ārstiem jābalansē starp viņam pakļautā personāla
drošību un labklājību un savu pienākumu sekmēt pacientu labklājību.
Ārstiem jāmeklē veidi, kā apmierināt abus pienākumus. Ja tas
nav iespējams, ārstiem jāmēģina nodrošināt šiem pacientiem cita
veida aprūpi.
Vēl cits nopietns pārbaudījums cieņas un vienādas attieksmes principa
ievērošanā ir infekciozu pacientu aprūpe. Visbiežāk tas attiecas
uz HIV/AIDS — ne tikai tāpēc, ka tā ir smaga, dzīvībai bīstama slimība,
bet arī tāpēc, ka tā bieži kļūst par sociālu aizspriedumu objektu.
Turklāt ir daudz citu smagu infekciju, no kurām dažas ir vieglāk
pārnesamas un bīstamākas medicīnas personālam nekā HIV/AIDS.
Daži ārsti atsakās veikt invazīvas procedūras HIV/AIDS slimniekiem
bailēs, ka paši varētu inficēties. Medicīnas ētikas kodeksos nav no-
teikti nekādi izņēmumi pacientiem ar infekcijas slimībām, tādēļ tiek
uzskatīts, ka ārsta pienākums ir nodrošināt vienādu aprūpi. PMA
nostādnēs par ārstu profesionālo atbildību, ārstējot AIDS pacientus
(Statement on the Professional Responsibility of Physicians in Treating
AIDS Patients), šī doma izteikta tā:
«AIDS slimniekiem ir tiesības saņemt
atbilstošu medicīnisku aprūpi,
parādot līdzcietību un respektējot
viņu pašcieņu. Ārstam nav morālu
tiesību atteikties ārstēt pacientu,
kura pašreizējā slimība ietilpst ārsta
kompetencē, tikai tāpēc vien, ka pacients
ir seropozitīvs.
«Personai, kas slimo
ar AIDS, nepieciešama
kompetenta un līdzcietīga
attieksme.»
Medicīnas ētika nepieļauj noteiktu pacientu grupu diskrimināciju
tādēļ vien, ka viņi ir seropozitīvi. Personai, kas slimo ar AIDS,
nepieciešama kompetenta un līdzcietīga attieksme. Ārstam,
kurš nespēj nodrošināt nepieciešamo aprūpi, ko pieprasa AIDS
slimnieki, jānosūta viņi pie atbilstoša speciālista vai uz iestādi,
kas ir aprīkota, lai nodrošinātu šādus pakalpojumiem. Bet līdz
tam brīdim ārstam pēc labākās sirdsapziņas jārūpējas par pacientu.»
Ārsta un pacienta attiecību personīgā daba var izraisīt seksuālu valdzinājumu.
Tradicionālās medicīnas ētikas galvenais likums ir, ka
šādam kārdinājumam jāturas pretī. Hipokrāta zvērestā iekļauts šāds
solījums: «Lai kurā mājā es neieietu, es ieiešu tajā, lai nestu labumu
slimajiem, un atturēšos no katras apzinātas ļaunprātības vai krāpšanas,
sevišķi no sieviešu vai vīriešu, kā brīvo, tā vergu pavedināšanas
1 .» Pēdējos gados daudzas medicīnas asociācijas ir atjauninājušas
un aktualizējušas tieši šo ārsta un viņa pacienta dzimumattiecī-
1. Šeit izmantots profesora K. Rudzīša vārdnīcā dotais Hipokrāta zvēresta
tulkojums.
Medicīnas ētikas rokasgrāmata — Ārsti un pacienti