Medicīnas ētikas rokasgrāmata - World Medical Association

52 53
mēram, pastāvīgā intravenozā katetra ievadīšanu. Šādos gadījumos
nepiekrišanas izpausmes jāuztver ļoti nopietni pat tad, ja tas būtiski
iespaidos ārstēšanas mērķu sasniegšanu.
«..ārstam jāpatur pilnīgā
noslēpumā viss, ko viņš
viss, ko viņš zina par savu pacientu pat
pēc viņa nāves». Turpretim daži ētikas
kodeksi noraida šādu absolūto pieeju
zina par savu pacientu pat konfidencialitātei. Fakts, ka dažos gadījumos
atkāpšanās no profesionālā
Pacienti ar psihiskiem un neiroloģiskiem traucējumiem, par kuriem
pēc viņa nāves»
nolemts, ka viņi var apdraudēt paši sevi vai apkārtējos, izvirza īpaši
noslēpuma principa ir iespējama, prasa
tālākus skaidrojumus par konfidencialitātes ideju.
sarežģītas ētiskas problēmas. Ir svarīgi ievērot viņu cilvēktiesības,
īpaši tiesības uz brīvību. Tajā pašā laikā viņus var arī ievietot slimnīcā
vai ārstēt pret pašu gribu, lai pasargātu no kaitējuma gan pašus
pacientus, gan apkārtējos. Var saskatīt atšķirību starp piespiedu ievietošanu
slimnīcā un piespiedu ārstēšanu. Dažu pacientu aizstāvji
apliecina pacienta tiesības atteikties no ārstēšanas pat tad, ja tas
noved pie piespiedu ievietošanas slimnīcā. Pamatots iemesls, lai
atteiktos no tās, var būt nepatīkama pieredze ar agrāk veiktu ārstēšanu,
piemēram, nopietnas psihotropo medikamentu blaknes.
Pieņemot lēmumu par šādu pacientu ievietošanu slimnīcā, ārstam
Augstu vērtību konfidencialitātei piešķir trīs principi: autonomija,
cieņa pret citiem un uzticēšanās. Autonomija saistās ar konfidencialitāti
tādējādi, ka personiska rakstura informācija attiecas tikai uz
pacientu un ka to nedrīkst izpaust citām personām bez viņa piekrišanas.
Ja indivīds atklāj personiska rakstura informāciju kādam citam,
piemēram, ārstam vai medicīnas māsai, vai ja informācija parādās
kādu izmeklējumu laikā, tiem, kas to uzzina, tā jātur slepenībā,
kamēr vien pacients nav atļāvis to izpaust.
jābūt pārliecinātam, ka pacients sev un citiem rada reālus draudus,
Konfidencialitāte ir svarīga arī tāpēc, ka jebkurš cilvēks ir pelnījis cieņu.
Svarīgs veids, kā to izrādīt, ir saglabāt viņa privātumu. Medicīnas
nevis tikai sagādā apgrūtinājumus. Ārstiem būtu jāizzina pacienta
izvēle par ārstēšanu un šādas izvēles iemesli — pat ja beigu beigās
iestādē privātums bieži vien tiek ierobežots, taču tas vēl vairāk liek
tā nevar tikt apmierināta.
atturēties no nevajadzīgas iejaukšanās personas privātajā dzīvē. Tā
kā katram cilvēkam ir citāda izpratne par privātumu, tādēļ nevaram
KONFIDENCIALITĀTE
Jau kopš Hipokrāta laikiem par vienu no medicīnas ētikas stūrakmeņiem
pieņemt, ka visi vēlas, lai pret viņiem izturētos pilnīgi vienādi. Ir ļoti
rūpīgi jāizprot, kuru informāciju pacients vēlas paturēt noslēpumā
un kuru — ļaut atklāt citiem.
uzskata ārsta pienākumu nodrošināt pacienta sniegtās infor-
Uzticēšanās ir būtiska ārsta un pacienta attiecību sastāvdaļa. Lai saņemtu
medicīnisku aprūpi, pacientiem nākas ārstiem un citiem cilmācijas
konfidencialitāti. Hipokrāta zvērestā teikts: «Neko no tā, ko
es, piekopdams sava amata praksi, redzēšu vai dzirdēšu par cilvēku
vēkiem, kuri viņam ir gluži sveši, atklāt personiska rakstura informāciju,
bet viņš nevēlas, lai citi to uzzina. Pacientam ir dibināts iemesls,
sadzīvē tādu, kas nav izpaužams, es neizpaudīšu, apzinādamies, ka
tas jātur slepenībā.»
lai varētu uzticēties ārstiem un citām personām, kas viņu aprūpē,
Šis zvērests, tāpat kā citas jaunākas zvērestu versijas, nepieļauj nekādus
izņēmumus no šī likuma. Piemēram, PMA Starptautiskais Medicīnas
ētikas kodekss uzsver, ka «ārstam jāpatur pilnīgā noslēpumā
ka viņi neaizpaudīs šo informāciju. Uzticēšanās pamatā ir ētiskas un
tiesiskas normas, kas veselības aprūpes veicējiem jāievēro. Ja pacients
nav pārliecināts, ka sniegtās ziņas nepaliks noslēpums, viņš
Medicīnas ētikas rokasgrāmata — Ārsti un pacienti