Kulturas Zinas Nr 19 - Ogres Kultūras centrs

2012. gada 18. decembris 4
Atvasara Ziemassvētkos
Ogres Kultūras centra senioru koris Atvasara dzimis Ziemassvētku laikā – 1977.gada
23.decembrī. Ir aizritējuši 35 darbīgi, dziesmoti gadi. Pirmās diriģentes un kora tradīciju
iedibinātājas Erna Belsone un Ada Jurjāne jau atdusas kapu kalniņā.
No 1999.gada ar kori strāda Alvis Bērziņš.Viena daļa koristu viņu labi atceras no tiem
laikiem, kad viņš bija viens no Jāņa Zirņa vadītā bijušā Ogres trikotāžas kombināta kora (tagad
koris Ogre) kormeistariem. Jau tad Alvis rādīja savu prasmi veikt “melno darbu” – koristu balsu
iesildīšanu, jaunā repertuāra sākotnējo apguvi un slīpēšanu.
Alvim piemīt liela deva godkāres labā nozīmē, darba spars, mērķtiecīgums, muzikālā
materiāla izpratne. Var apbrīnot viņa vēlmi panākt to, ko iecerējis – visi to nevar, jo darbs ar
senioriem nav vienkāršs, tas ir daudz grūtāks, prasa milzīgu pacietību un enerģiju. Mēģinājumos
balsu iesildīšanas process ilgst tik ilgi, kamēr sasniedz vajadzīgo kopskaņu.
Alvis par attiecībām ar kori: “Kad sāku strādāt ar kori, tajā bija ap 40 cilvēku, pašlaik korī
piedalās ap 30 dziedātāju. Koristu skaits sarūk ne tikai mūsu korī, šis process vērojams visos
senioru koros. It īpaši samazinās vīru balsu sastāvs. Tā nu tenoros dzied arī pa kādai sievai. Taču
kādreiz bija divpadsmit vīru. Mums bija pat 96 gadus vecs dziedātājs!”
Par katru no koristiem es varētu daudz ko pastāstīt – viņi visi ir mīļi un jauki cilvēki. Katrs
savādāks, bet kopā – vienkārši ir forša, mīļa ģimene. Kā jau ģimenē, reizēm pa kādam
skarbākam vārdam tomēr jāpasaka, reizēm jāpabaras, bet labestība ir pāri visam.
Tie cilvēki, kuru pārziņā ir organizatoriskās lietas, veido lielisku komandu. Visas prezidentes,
hronistes, kultūras dzīves organizētājas u.c. allaž bijušas čaklas, man nekad par “saimniecību”
nav bijis jādomā, tāpēc man ir viegli strādāt.
Žēl, ka neviens no mums nekļūst jaunāks. Tūlīt būs 10 gadu kopš brīža, kad 2003.gadā
Dziesmu karos starp senioriem ieguvām 1.vietu. Man ir neizsakāms prieks par to, ka koris
joprojām ir pietiekoši augstā līmenī.”
Kora Atvasara darba sezona ir gara – arī vasarā, kaut retāk kā ziemas sezonā, notiek
mēģinājumi. Koris piedalās Ogres pilsētā organizētajos pasākumos, dievnamos Ogrē, Rīgā un
citos Latvijas novados. Atsaucas uz draudzīgo koru uzaicinājumiem kuplināt viņu organizētos
pasākumus Rīgā, Mārupē, Koknesē, Madonā, kā arī Tallinā. Neaizmirstami divi tālāki braucieni
– 2007.gadā Vācijas pilsētā Freiburgā, apmeklējot arī latviešu dižgaru Zentas Mauriņas un
Konstantīna Raudives atdusas vietu. 2009.gadā sadarbībā ar Ogres ev. lut. draudzes kora grupu
ceļojums bija saistīts ar garīgās mūzikas koncertiem vairākos Zviedrijas dievnamos.
Kaut kora sastāvs kļuvis mazāks, Alvis, ieliekot darbā savu enerģiju un prasmes, panāk
maksimāli labu skanējumu. Tas dod spēkus jaunam darba cēlienam. Koristu mapītēs sakārtots
pilns 2013.gada Dziesmu svētu repertuāra komplekts. Jaunā gada sākumā koris gatavs uzsākt
apgūt svētku repertuāru pilnā apjomā.
Maiga Zesere, kora Atvasara prezidente
15 svecītes jubilejas kliņģerī
Ogres skolotāju kamerkora koncerts "Gribas, lai baltā pasaulē balti svētki ir" 26. decembrī
noteikti būs īpaši skanīgs – gan Otro Ziemassvētku gaisotnes sasildīts, gan kora dzimšanas
dienas mirdzuma piestrāvots.
Korim – 15. No vienas puses, salīdzinoši neliels laika nogrieznis, un tātad vieglāk pārskatāms vai
pārstāstāms. No otras, katra gada "ietilpība" tāpat liela, un sareizināt to ar šiem 15 nav vienkārši.
Turklāt ar to jau nebūtu gana – ikvienam dziedātājam ir savs stāsts par satikšanos ar dziesmu un kori.
Tāds ir arī Ogres skolotāju kamerkora dalībniekiem: INTAI un DAINIM NORĪŠIEM, DAIRAI
SOSNAREI un JĀNIM MATULIM.
Laiku neskaita
Jānis, izdzirdējis jautājumu par pirmo satikšanos ar dziesmu, uzreiz nosmaida: "Man bija spilgta
debija: uzreiz radio. Šķiet, tas bija 1964. gadā, kad mani, piecgadīgu puiku, paņēma no bērnudārza,
aizveda uz radio. Atceros lielu telpu, garu mikrofonu, kāds pie klavierēm kaut ko spēlēja, bet es
dziedāju: "Oktobrim es paldies saku, ka es laimīgs varu augt." Koros esmu dziedājis vienmēr, jau
skolas laikā. Kad dzīve mani aizveda līdz Ogrei, tiku uzaicināts dziedāt Skolotāju kamerkorī. Kurā
gadā tas īsti bija, pat nezinu."
Dainis, pamatoti lepojoties ar savu vecotēvu Arvīdu Norīti, pirmo Latvijas akadēmiski izglītoto
vijolnieku, atzīst, ka mūzika viņu vienmēr interesējusi un kordziedāšana tāpat. "Ar savu sieviņu
satikos, dziedot korī Juventus, sadziedājāmies, un joprojām dziedam kopā," piebilst Dainis.
Savukārt Inta papildina: "Tad nonācām Ogrē, bet bērni bija mazi, nācās drusku pagaidīt, līdz viņi
paaugas, un mums pašiem atrodas laiks arī korim. Tobrīd kamerkoris bija tikko izveidots, mūs
uzaicināja dziedāt, piekritām. Tā nu mums abiem līdz 15 gadiem korī pietrūkst tikai pusgada..."
Daira uzaugusi Ogrei tuvajā Ikšķilē, un dziesmas mīlestību mantojusi ģimenē, jo tētis daudz
dziedājis koros, protams, arī Ikšķiles korī. Tur sākusi dziedāt arī meita, bet tad abus ieinteresējis
Ogres Skolotāju koris. "Jā, toreiz vēl Skolotāju koris," precizē Daira. "Aizgājām abi ar tēti uz to. Bet
tad Leons Amoliņš mani uzaicināja dziedāt kamerkorī. Piekritu, un zaudētāja neesmu bijusi nemaz.
Bija laiks, kad dziedāju trīs koros, tad to visu atmetu un paliku tikai kamerkorī."
Ar personības zīmogu
"Leons Amoliņš ir ļoti spilgta personība Latvijas kora mūzikā un simfoniskajā mūzikā," uzsver
Dainis. "Savukārt mēs varam lepoties ar to, ka allaž esam bijis tas koris, kas atskaņojis ļoti daudz
viņa mūzikas, tostarp pirmatskaņojumus. Prieks, ka mums arī tagad, jubilejas koncertā, būs divi viņa
darbu pirmatskaņojumi.
Jānis: "Jā, arī mani jau pašā sākumā ļoti piesaistīja Leona dziesmas, kas, kā jau Dainis minēja, ar
savu skanējumu atšķīrās no ierastajām kora dziesmām."
Inta: "Leona dziesmas ir ļoti smalkas. Niansētas. Tās jāprot nodziedāt. Viņš ir liels mākslinieks, un
Jubilejas reizē lielum lielais paldies par dziesmas mīlestību un Ogres vārda daudzināšanu arī
aiz pilsētas robežām visiem kora dziedātājiem: Ainai Kungai un Haraldam Apinim, kā arī
Vizmai Asarei (pirms mēneša veselības dēļ pārtrauca dziedāt), kas korī dzied jau 26. sezonu, 12
gadus koristu rindās ir Ināra Klintsone, bet 11 gadus - Ludmila Kokina. Pārējo dziedātāju stāžs
korī ir nedaudz mazāks, bet tas nemazina viņu ieguldījumu kordziedāšanas tradīciju attīstībā –
soprāni: Aina Beināre, Rasma Krīgere, Olga Lukošūna, Mirdza Lūsiņa, Inta Skaista, Rita
Auziņa, Aija Ramate, Zaiga Jablonska, Solveiga Vecziediņa, Ingura Lipšāne, Aija Tauriņa,
Mārīte Zamocka; alti: Ligita Ozoliņa, Ilga Zaķīte, Anda Bizune, Ausma Galeja, Maiga Zesere,
Aija Ābele ; tenori: Elza Lepere, Gunārs Seržants, Leons Ruskulis; basi: Laimonis Veckaktiņš,
Haralds Asaris, Mārtiņš Ābele, Zigurds Krugalis. Paldies ilggadējai un iemīļotai
koncertmeistare Sarmītei Reneslācei.
25.decembrī plkst. 15.00 Ogres Kultūras centra Mazajā zālē
senioru kora Atvasara 35 gadu jubilejas koncerts.
Laipni gaidīti kora "Atvasara" bijušie dziedātāji.
to ar savu mūziku ļāvis izbaudīt arī mums."
Jānis: "Tas, ka 2003. gada rudenī kori pārņēma vadīt Ilze Kūle, acīmredzot notika tāpēc, ka kāds
Augstāks spēks to tā sakārtoja. Ilze ir apveltīta ar lielām darbaspējām. Ir prasīga. Prot mūs motivēt,
spēj precīzi izstāstīt savas vēlmes. Tas, manuprāt, strādājot ar kori, kurā cilvēku ir vairāk nekā tikai
divi vien, ir ļoti svarīgi.
Inta: "Mums ir arī ļoti jauka vokālā pedagoģe, LNO soliste Ance Purmale. Lai korim būtu labāks,
tīrāks skanējums, viņa mūs skolo gan pa balsu grupām, gan strādā individuāli, ja nepieciešams."
Jānis: "Ne visi kori šodien var lepoties ar vokālo pedagogu, bet mēs varam."
Inta: "Tāpat mums ir ļoti jauka koncertmeistare – Gunta Trasune."
Dainis: "Cilvēks-orķestris. Gunta var jebko - spēlēt klavieres, dziedāt. Un, ja nav orķestra, viņa
spēj veikt arī tā funkcijas."
Visiem īpašs
Jānis: "Kā jau kamerkoris, mēs esam mazs kolektīvs, un laikam tiešām ļoti radniecīgas dvēseles, jo
labi saprotamies. Tas man ļoti patīk. Laikam arī tas ir galvenais iemesls, kāpēc es, tagad jau dzīvojot
un strādājot Rīgā (ātrajā palīdzībā turklāt – I. K.), katru otrdienu braucu uz Ogri."
Inta: "Mums daudzi no Rīgas brauc uz kori. Arī no Taurupes brauc, no Birzgales, Madlienas..."
Daira: "Laikam jau šis koris mums visiem ir īpašs, ja jau to saucam par savu."
Inta: "To var pajautāt jebkuram mūsu dziedātājam, un viņš pateiks, kāpēc. Kāpēc brauc,
piemēram, tās trīs vai četras Taurupes meitenes, kurām mēģinājumu dienās iznāk nobraukt 130 km
Rudenī, ziemā, pavasarī, pa visiem mūsu ceļiem... Tomēr katru otrdienu viņas ir mēģinājumā. Nu,
kas liek viņām braukt tik tālu Tie ir izdevumi, tas ir grūti, mājās viņas atgriežas jau pēc
vienpadsmitiem vakarā. Tātad koris ir pārāks par to visu, ja tā vārdā viņas ir gatavas neērtības
nemanīt un pārvarēt."
Jānis: "Koris dod iespēju pārslēgties no ikdienas pilnīgi citā pasaulē, tā ir iespēja sevi vēl kādā
veidā izteikt. Tās krāsas, ko cilvēkam dod mūzika un skaņa, ne ar ko citu nav aizstājamas. Tā ir
patiesākā forma, kādā kaut ko izteikt. Ja vārdos mēs vēl varam šo to apslēpt, tad mūzikā tas nav
iespējams. Es domāju, ka visi cilvēki, kuri dzied, dzīvo pavisam citā kvalitātē – augstākā."
Mēģinājumi – nopietns darbs
Jānis: "Man patīk, ka cienām laiku – savu un arī citu laiku. Ja tā nav, nav vērts arī kopā pulcēties un
kaut ko kopīgu mēģināt darīt. Nesanāks."
Dainis: "Disciplīna kolektīvā ir ļoti svarīga, vienalga, kā tā izpaužas – ir uzspiesta vai no pašu
gribas. Kārtībai ir jābūt, un mums tāda ir."
Jānis: "Zinot to, ka cilvēkiem ir darbs, ģimenes, tāpat attālums un grūti izbraukāt, mēģinām tikai
reizi nedēļā. Taču trīs mēģinājuma stundas aizvadām produktīvi un paspējam izdarīt to, ko citi
varbūt nepaspēj divos mēģinājumos. Turklāt nesēžam uz vecā repertuāra, bet meklējam jaunas
formas, kā sevi izteikt mūzikā."
Dainis: "Šo gadu laikā ir izveidojies tā, ka mēs visi neesam tikai kora biedri, bet arī labi draugi.
Šķiet, esam viens no retajiem kolektīviem, kurā nav iekšējo intrigu."
Inta: "Jā, pat neticami, ka mums ir tādas sirsnīgas, mīļas attiecības."
Un brīnums notiek
Dainis: "Kora skanējums veidojas no individuālām balsīm, bet, lai tās izkoptu, daudz jāstrādā.
Apzināmies to un strādājam ar prieku. Iespēja uzstāties un labas atsauksmes pēc tam dod papildu
stimulu."
Jānis: "Katrā koncertā gribas nodziedāt iespējami labāk, bet jo īpaši skatēs un dziesmu karos, kad
rodas pat tāds kā sportisks azarts. Ne tāpēc, lai vienkārši pārspētu citus, bet lai pozitīvā nozīmē
parādītu, ka mēs spējam šo dziesmu labi nodziedāt. Mēs cenšamies latiņu turēt augstu vienmēr."
Inta: "Šad tad pat gadās, ka mēģinājumos kaut kas vēl īsti labi neskan, bet koncertā tomēr izdodas
labi. Izejam uz podestiem, saņemamies, koncentrējamies – un notiek brīnums! ”
Jānis: "Saāķējamies ar balsīm, lai būtu kopēja saskaņa, un tad arī veidojas tas, ko mēs esam
gaidījuši un ko diriģente no mums prasījusi."
Daira: "Jo balss nekonkurē viena ar otru, bet sadziedas, kā korī tam ir jābūt. Turklāt ļoti palīdz
diriģente, jo zina tos buramvārdiņus, kuri kolektīvam jāpačukst, lai būtu īstais skanējums."
Inta: " Kora pirmajos darbības gados bija tāds kā uztraukums, nervozitāte, jo mūsu ir maz. Bet
tagad, lai gan mēs, soprāni, esam tikai četri, vienalga, skan, jo Ilze ir panākusi to, ka mums ir
pārliecība par saviem spēkiem. Mēs varam, izejam un nodziedam."
Daira: "Drošuma mums pietiek. Pārliecības arī."
Koristus uzklausīja Inta Kārkliņa
Koncepcijas autore Ligita Zadvinska, tālr.: 26543512. Tekstu redaktore Elita Priedīte, tālr.: 65020967, e-pasts: elita.priedite@okc.lv. makets - Ilga Eglīte. Tirāža 13000 eks.